Tradicionālā transkripcija
[pda]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[pæːdɑ]
[p] – balsīgais troksnenis
[] – garais, platais patskanis
[d] – balsīgais troksnenis
[a] – īsais patskanis
Divzilbju vārds.
Ortogramma – ē.
pēd- – sakne, vārda celms
-a – galotne
pēd+veid-a
div+pēd-u
četr+pēd-u
kaķ+pēd-iņ-a
kumeļ+pēd-a
lāč+pēd-a
seš+pēd-u
trī-s+pēd–u
vilk+pēd-a
zaķ+pēd-as
vilk+pēd+is
pēda – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija
| vsk. | dsk. | |
| N. | pēd-a | pēd-as |
| Ģ. | pēd-as | pēd-u |
| D. | pēd-ai | pēd-ām |
| A. | pēd-u | pēd-as |
| I. | ar pēd-u | ar pēd-ām |
| L. | pēd-ā | pēd-ās |
| V. | pēd-a! | pēd-as! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Kreisā pēda ir iekaisusi.
2) izteicēja daļa – Cilvēka balsts uz zemes ir pēdas.
3) galvenais loceklis – Milzīga pēda!
4) apzīmētājs – Pēdas nospiedumu jūrmalas smiltīs aizskaloja ūdens viļņi.
5) papildinātājs – Bērni slaucīja pēdas lina dvielī.
6) vietas apstāklis – Mamma pamanīja mazā dēla pēdā skabargu.
pēdas anatomija, pēdas daļa, pēdas forma, pēdas funkcijas, pēdas garums, pēdas iekaisums, pēdas izmērs, pēdu noslodze, pēdas pamatne, pēdas punkti, pēdas protēze, pēdas rentgens, pēdas trauma, pēdas uzbūve, pēdu vīle, pēdas zīmējums, pēdas zolīte
pēdas smiltīs, pēdas sniegā
betona pēda, bremzēšanas pēdas, cilvēka pēdas, dzīvnieku pēdas, gumijas pēda, mežacūkas pēdas, putnu pēdas, zaķa pēdas, zīdaiņa pēdas
aukstas pēdas, gara pēda, īsa pēda, jaunas pēdas, karstas pēdas, liela pēda, maza pēda, milzīga pēda, šaura pēda, plata pēda, vecas pēdas
abas pēdas, visas pēdas
otra pēda, viena pēda
aptīt pēdu, atstātās pēdas, iemītas pēdas, iekaisušas pēdas, karsēt pēdas, kutināt pēdas, kopt pēdas, masēt pēdu, mazgāt pēdas, meklēt pēdas, pazaudēt pēdas, sasvīdušas pēdas, sekot pa pēdām, stāvēt uz pilnas pēdas, uzkāpt uz pēdas
pēda
1. Kājas apakšējā daļa, ar kuru cilvēks (ejot vai stāvot) balstās pret zemi.
Plata pēda. Basas pēdas. Pēdas locītava. Pēdas kauls. Apaviem jāatbilst pēdai.
Plakanā pēda – pēdas deformācija, kurai raksturīga pēdas velves izliekuma samazināšanās.
2. dsk. Kājas vai dzīvnieka ķepas apakšējās daļas nospiedumi.
Pēdu nospiedumi. Svaigi iemītas pēdas. Smiltīs redzamas pēdas. Suns seko noziedzniekam pa pēdām.
Dzīt pēdas pārn. – meklēt (ko apslēptu, pazudušu).
Slēpt pēdas pārn. – censties noslēpt, nomaskēt kādas (parasti nelikumīgas) darbības.
// Iespiedumi, (kā) nospiedumi.
Traktora riepu pēdas. Zālienā redzamas automašīnas pēdas.
// pārn. Pazīmes, sekas, kas palikušas pēc kāda notikuma, darbības, procesa u. tml.
Seno vikingu atstātās pēdas. Uz Marsa atklātas ūdens pēdas.
3. Priekšmeta apakšējā, parasti paplatinātā, daļa.
Kolonnas pēda. Izkapts asmens ar pēdu piestiprināts pie koka kāta.
4. literat. Uzsvērto un neuzsvērto vai īso un garo zilbju savienojums pēc noteiktiem likumiem.
Trohaja pēda. Jamba pēda.
5. Garuma mērvienība – apmēram 30,48 cm (angļu un vecajā krievu mērvienību sistēmā).
Baznīcas torņa augstums ir 200 pēdas.
[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]
pēda
1. Paplatināta kājas apakšējā daļa – atsperīgs atbalsta orgāns (cilvēkiem vai daļai dzīvnieku), kas mazina ķermeņa satricinājumu ejot, skrienot vai lecot; šī orgāna apakšējā daļa, kas saskaras ar pamatu.
Pēdas skelets. Pēdas locītavas. Pēdas muskuļi. Pēdu nospiedumi smiltīs. Ieraut skabargu pēdā.
Plakanā pēda – pēdas izliekuma deformējums.
Greizā pēda – iedzimts vai iegūts kropļojums – pagriezta un saliekta pēda.
Cilvēka pēdas stāvot vai staigājot „uzņem” visu cilvēka svaru, tātad ir visvairāk noslogotā balsta un kustību aparāta daļa. Veselība 80, 10, 19.
Andris uzmanīgi izrāpās pa logu un, turoties rokām pie palodzes, meklēja kājām balstu. Beidzot tas bija atrasts. Bet, tikko viņš atlaida rokas, pamats izslīdēja zem pēdām, un kājas.. vilka visu ķermeni lejup. Imermanis 2, 26.
// Atbalsta orgāns (piemēram, gliemežiem, hidrām).
Pēda gliemenēm nav plakana, bet mēlesveida vai ķīļveida. Latvijas dzīvnieki 102.
// Apakšējā daļa (apaviem), kas saskaras ar pamatu; apakšējā daļa (zeķēm).
.. viņa [saimniece] žigli apskatījās – neviena te tuvumā nebij. Visām tupeļu pēdām tagad uz klona plakšinādama, izskrēja laukā. Upīts 4, 218.
.. [vecāmāte] pieada zeķei pēdu vai strādā kādu citu rokdarbu. Delle 2, 161.
2. parasti dsk. Iespiedumi, nospiedumi, kādas pazīmes, ko atstājusi šī orgāna apakšējā daļa, arī uzvilktu apavu, zeķu apakšējā daļa, saskaroties ar kādu pamatu.
Basu kāju pēdas smiltīs. Svaigi iemītas pēdas. Stirnu pēdas sniegā. Putenis aizvelk gājēja pēdas.
Tik viena rinda pēdu tecēja [rasā] pret māju pusi. Tur bij aizgājis tēvs .. Brigadere 2, 304.
Melnajās ratu sliedēs un zirga pēdās bija sabirušas bērzu un iesārtās apšu lapiņas .. Birze 4, 154.
pārn. Cilvēkam ir lielā mērā šī ērmotā dabas īpašība: skatīties allaž sava nostaigātā ceļa pēdās un tur gudrot pārpārim, kā vajadzēja kāju likt .. R. Kaudzīte 1, 55.
pārn. Te mani apņēma sendienu debesis. Es pārstaigāju visas tās vietas, kur kā bērns un pusaudzis biju ieminis savas pēdas, un man daudz kas atvērās no senās burvības. Jaunsudrabiņš XV, 343.
pārn. Migla neredzamas pēdas min Kalnos, ezeros un ielu pierēs. Avotiņa 1, 80.
// pārn. Pazīmes, kas paliek (pēc kādas darbības, procesa, notikuma u. tml.).
.. apziņas dzīlēs vēl palikušas satraucoša pārdzīvojuma un ciešanu pēdas. Ezera 9, 115.
.. dabas spēku stihiskās cīņas pēdas – kalnu grēdas, ezeri un pauguri – veido kādu noteiktu ritmu – tie visi lielākoties orientēti dienvidaustrumu virzienā. Zvaigzne 72, 21, 14.
// Transportlīdzekļu atstātās pazīmes (kādā vidē, piemēram, iespiedumi, nospiedumi).
Automobiļa riepu pēdas. Iebrauktās pēdas aizputinātas.
Soļi viegli grimst brūngano smilšu takā starp iebrauktām ratu riteņu pēdām .. Dorbe 6, 62.
Uz viena no šādiem ceļiem viņi saskatīja diezgan labi saglabājušās vieglās automašīnas pēdas. Tās varēja būt atstājis tikai žigulis. Kaijaks 4, 34.
3. Apakšējā, parasti paplatinātā, daļa, elements (priekšmetiem); arī pamatne.
Ēveles pēda. Arkla pēda. Kolonnas pēda. Sliedes pēda. Gredzenveida pēda. Lodveida pēda.
Platais, dzelžiem apkaltais [kuģa] koka spārns atdūrās pret stūres pēdu. Skujiņš 12, 331.
4. literatūrā. Uzsvērto un neuzsvērto zilbju savienojums (sillabotoniskajā vārsmošanas sistēmā) vai garo un īso zilbju savienojums (antīkajā vārsmošanas sistēmā), kas vārsmā atkārtojas un nosaka tās ritmu.
Anapesta pēda. Divzilbīga pēda.
Pēdu veido viena uzsvērta zilbe un viena, divas vai vairākas neuzsvērtas. Valeinis 1, 246.
Žaniņš lasīja, atzīmēja pēdas, bubināja pie sevis rindas un pantus, ierakās vārdnīcās, vajadzīgo teicienu meklēdams. Viese 2, 146.
5. Garuma mērvienība – aptuveni 30,48 centimetri (angļu un vecajā krievu mērvienību sistēmā).
Septiņas (arī deviņas) pēdas – kaps.
Kad zāle sausajā gadalaikā bija nokaltusi, bieži izcēlās milzu ugunsgrēki. Liesmas izplatījās ātri ar draudīgu rūkoņu un šāvās desmitiem pēdu augstumā .. Lielais 5, 21.
Nē, mana dzimtenes zeme, no tevis es neņemšu daudz, Tikai tās septiņas pēdas, ko par kapu cilvēki sauc.. Elksne 1, 18.
Viņiem netika Tavas zemes Deviņas pēdas, Un tavas nākošās ievas, Venta. Vācietis 3, 43.
[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv]
p¥da (li. pėdà „Fussstapfe”)
1) die Fusssohle:
p¦das kâ pl¥gznas Naud. Auch in übertragener Bedeutung: zeķu p¦das, die Strumpfsohlen;
2) die Fussstapfe, Spur:
kad pirmuo reizi uzskata jaunu mēnesi, tad nuo p¦dām nekustuoties jāņ¥m ūdens Etn. IV, 118. apstājies un nekust nuo p¦dām LP. VII, 473. iemītas p¦das LP. I, 120. grābekļu pēdas A. XI, 153. tec[i], Laimīte, tu pa·priekšu, es tavās pēdiņās! BW. piel. 2 9180. p¦das jaukt LP. II, 67, nuojaukt I, 164. suņi uzjēma p¦das, tie dzina kādu stirnu Lautb. Luomi 187. steidzas tai p¦du uz p¦das pakaļ Lautb. Luomi 1. p¦du pakal p¦das kungam pakaļ LP. Vl, 1, 277. zirgs ar ķēniņa meitu p¦du nuo p¦das pakaļ IV, 151. vecis bez p¦dām bij pazudis VII, 909. p¦das dzīt, eine Spur verfolgen: kâ lai sadz¥n blēža p¦das? Aus. I, 103. laid man tavās p¦dās mīt! Aus. I, 122. ratu p¦das, die Wagenspur. uz karstām p¦dām panākt, auf frischer Tat ertappen. t¦va p¦dās dzīvuot, in des Vaters Fussstapfen treten. m¥lna p¦da, „bezsniega laiks”: kam¦r m¥lna p¦da, – zagļiem reize Fest.;
3) uz p¦dām, sofort:
uz p¦dām ej! geh sofort! Wolm. uz p¦dām šurp! Treum. Sveš. 11. stingrais skats tuos uz p¦dām apklusināja A. XXI, 757. apturēja pilnuos rikšuos ejuošu zirgu uz p¦dām K. M. 32. lai tas uz p¦dām zemē krīt Aus. I, 105 – K. M. 33 dafür nuo p¦dām: zirgs nuo p¦dām sāka iet pilnuos rikšuos;
4) der Fuss, Schuh (Längemass)U.;
p¦du m¦rs, ein Zollstock U.;
5) linu p¦da Siuxt, ein Bund Flachs U.; in Ronneb. n. Etn. III, 89, Dohl.: eine Handvoll Flachs Pas. III, 66; in Bers.: 2 Handvoll; zirņu p¦da, ein Armvoll ungedroschener Erbsen (zum Aufstecken und Trocknen) U.; rudzu p¥da 2 (= kūlītis) Dunika;
6) izkapts p¦da, der jenige Teil der Sense, der an den Stiel befestigt wird
Grünh., Brinken: p¦da piesieta pie kāta ar aukliņu A. XI, 170. karuotes p¥da, der untere Teil (den man in den Mund einführt) eines Löffels Upīte st. 37. arkla p¦da, ein Teil des Pfluges: gar malu (arklam) iet p¦da jeb kreisie sāni RKr. XVII, 38. masta od. zēģeļa p¦da, der Eichenklotz, in welchen der Bootsmast mit dem untern Ende eingelassen ist U. (in Salis dafür: pēdiņa);
7) in Pflanzenbenennungen:
gaiļa p¦das, Hahnenfuss (ranunculus L.) RKr. II, 76; kaķu pēdiņas,
a) gnaphalium dioicum Mag. IV, 2, 89, Konv. 1 785; antemnaria dioica RKr. II, 66;
b) ein Muster RKr. XVII, 31, Kav.; kumeļa p¦das, asarum europaeum Mag. IV, 2, 47; zaķu pēdiņas, antemnaria dioica Etn. I, 65;
8) in Benennungen von Fusskrankheiten:
muskuļa p¦da, Klumpfuss (pes varus) Konv. 1 1527; zirga jeb putnu p¦da, Pferdefuss, Spitzfuss (pes equinus) Konv.1 1528. In der Bed. 5 nebst li. pdas „Getreidegarbe” (nach Bezzenbesger BB. XXVII, 175, Persson Beitr. 225, Fick Wrtb. I 4 , 474, Walde Vrgl. Wrtb. II, 22) zu le. puôds, ae. fatian „fassen”, and. fat „Gefäss”, ahd. givāzzi „Bagage” u. a. Dagegen in den übrigen Bedeutungen nebst p¥ds, pads (und pedelis?) zu li. pėdė „Fussteil des Strumpfes”, psčias „zu Fuss”, apr. peadey „Socken”, pedan „Pflugschar”, slav. podъ „Boden”, ai pad- (nom. s. pāt), arm. otn, gr. ποδ- (nom. s. dial. πώς), la. ped- (nom. s. pēs), got. fōtus „Fuss”, gr. dial. πεδά „μετά”, πέδον „Boden”, ai. pádyatē „geht, fällt”, padá-m „Schritt”, arm. het „Spur”, slav. pasti, ae. fetan „fallen” u. a. bei Walde l. c. II, 23 ff., Trautmann Wrtb. 209 f., Stamm Denomin. 58 f., Bolsacq Dict. 754 f. und 808 f. [Sagatavots pēc: ME III : 205–206]
●
p¥da,
1) tikt uz p¦dām „atjēgties” Linden in Kurl.;
2) visu cēlienu uz vienām p¦dām („uz vienas vietas”) AP. nuo p¦dām vien pazinu … meitu gājumiņu: īsa p., īsi suoļi … BW. 6522;
3) kad sirds kaite, tad var nuomirt uz p¦dām (schnell, plötzlich)
Frauenb.;
5) linu p. – daudzums, kuo plūcuot saņ¥m vienā saujā un visu uz reizes izplūc un pēc tam sasien Siuxt. linus plūcuot divi saujas skaita par vienu p¦du AP. (hier seien früher auch Felderbsen gerauft und nach
p¦das gerechnet worden) Ramkau. linu p¦du atv¥duši BW. 18250, 1. rudzu p. – auch Gramsden;
6): kausa (kaŗuotes) pēdiņa Linden in Kurl.; „dakšu daļa, kuŗā iedz¥n kātu” Frauenb.; p¦da „duru kājas apakšējā daļa” Siuxt: kluci, kas durīm apakšā, sauc par slieksni un buomja galu, kas stāv iekšā, sauc par p¦du; 7): kaķa p., helichrysum arenarium Oknist; kumeļa p., hepatica triloba Oknist; lāča p¦das, Faltenmorcheln (helvella esculenta) Durben; zuosu p., chenopodium Konv.2 285;
8) demin. pêdiņa, ein gewisses Strickmuster für Handschuhe
Ramkau. [Sagatavots pēc: EH XIII : 226]
p¥da – p¥da, -as, -ài, -u, dsk. ģ. -u, (demin.) pêdĩna.
1. kãjài p¥da, ta i tã l¥ka vài p¥ka. tàm meît¥nàm i kãja nuôst, [viņai ir] mâkslîgã p¥da.
2. Zeķes daļa, kas aptver šo kājas daļu. es zeķ¡m p¥das adiju, bet dzija pìetrũka.
3. Šīs kājas daļas nospiedums (uz zemes, sniegā u.tml.). p¥das tàisni àizgãšas us šà mãju, vìņč pa p¥dãm gãš.
4. Garuma mērvienība – apmēram 30 centimetru. p¥da i divpacmit co`las, co`la i div·apus ceñtimetri. [Sagatavots pēc: Kagaine 1983 : 9–10]
pēda – peka, plezna, kājapakša
Anatomijā – pēdas izliekums, pēdas locītava, pēdas kauls, pēdas saites, pēdas uzbūve.
Arheoloģijā – pēda, arkas pēda, arkla pēda, ažūra pēda, pēda ar augstu adatturi, pēda ar zemu adatturi, zoslas pēda.
Autotehnikā – atvilcējsviriņu pēda.
Būvniecībā – pēda, dobā pēda, ēveles pēda, iegriezta pēda, lodveida pēda, nogāzes pēda, plaknes pēda, sfēriskā pēda, sliedes pēda, stara pēda, taisnes pēda.
Enerģētikā un elektrotehnikā – balsta pēda, pamata pēda.
Fizikā – pēda, decimālā pēda, kodola pēda.
Lauksaimniecībā – elevatora pēda.
Literatūrzinātnē – pēda.
Medicīnā – pēda, pēdas artrīts, pēdas artroze, pēdas deformācija, pēdas ortoze, pēdas protēze, pēdas reflektorās zonas, pēdas rentgens, pēdas sēnīte, pēdas tūska, greizā pēda, plakanā pēda.
Tekstilrūpniecībā – adatu pēda.
Valodniecībā – pēda.
Vingrošanā – kājas pēda.
Uzvārdi – Pēda; Pēdiņš, Pēdiņa; Pēdājs; Pēdāja.
Vietvārdi – Pēdas, mājvārds; Vella pēda, ieplaka Priekuļu novadā; Vella pēdas grava, kalns Ilūkstes novadā; Govspēda, purvs Ķekavas novadā; Lāčpēdas, mājvārds; Nošpēdas, mājvārds.
Ergonīmi – Pēda, apavu veikals Jēkabpilī; Pēda LV, biedrība Rīgā; Pēdas LV, motobiedrība Rīgā; Pēdu kabinets, pēdu aprūpes centrs Rīgā; Trīs pēdas, tekstilpreču ražošanas un tirdzniecības uzņēmums Rīgā; Četras pēdas, picērija un restorāns Salaspilī; Zaļās pēdas, mēbeļu galdniecības uzņēmums Rūjienā.
Pasākumi – Liepājas pēdas Latvijā 2017, orientēšanās spēles; Pa Rūsiņa pēdām, izzinošs pārgājiens skolēniem (2017–2018).
pēda, mantots vārds; apvidvārds pēds; leišu pėdà, prūšu peadey ‘zeķes’ (pėd¡lis ‘zeķe’), pedan ‘lemesis’, krievu под ‘klons, grīda, apakša, dibens’ (priev. под ‘zem’), baltkrievu под ‘apakšējā daļa, kalna pakāje’, ukraiņu пiд (ģen. пóду) ‘sienas kaudzes apakšējā daļa’, bulgāru под ‘grīda’, čehu půda ‘augsne, zeme’, poļu spód ‘apakša’, skitu pada- ‘iemīta pēda; nākamā paaudze, pēcteči’, grieķu poùs (ģen. podós) ‘kāja’, pédon ‘zeme, grunts’, latīņu pēs (ģen. pedis) ‘kāja’.
Pamatā indoeiropiešu *p¢d-: *pQd- ‘kāja’ > ‘tas, ko min ar kājām, klons, zeme’. Šāda nozīme latviešu valodā izteikta ar vārdu citā skaņumijas pakāpē – apv. pads. Iespējams, ka tās pašas cilmes ir apv. pada ‘zema vieta lauka vidū, ko nevar art’.
Daži savienojumi ar vārdu pēda ieguvuši steigas vai pēkšņuma nozīmi. A. Kronvalds lietoja vārdu pēdas arī nozīmē ‘sekas’. [Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 664–665]
angļu – foot
baltkrievu – фут
čehu – noha
franču – pied
grieķu – πόδι
igauņu – suu
krievu – фут
lietuviešu – pėda
poļu – stopa
somu – jalka
ukraiņu – фут
vācu – der Fuß
zviedru – fot
Ja kājas pēda niez, tad drīzumā būs dancošana.
Kad labās kājas pēda niez, dabū daudz iet, kad kreisās, daudz dejot.
Kad kāju pēdas niez, būs ceļš priekšā.
Stilbi ir, pēdu nav. – Bikses.
Lācis aiziet, pēdas neredz. – Kuģis.
Kam pēdu nevar dzīt? – Kuģim.
Citas lielas, citas mazas,
Tomēr visas pēdu garas. – Kurpes.
Stirna skrien, pēdas zūd. – Laiva uz ūdens; laiva braucot.
Āzīts aiziet, ne sliežu, ne pēdu. – Laiva uz ūdens; laiva braucot.
Aiziet, atiet – nepazīst ne ceļa, ne pēdu. – Laiva uz ūdens; laiva braucot.
Brauc kā zirgā, skalda kā malku, – pārbrauc, – pēdu nav. – Laiva uz ūdens; laiva braucot.
Tintiņš ēda, tintiņš dzēra,
Tintiņš pēdu nepazina. – Muša.
Zoss skrien pa baltu lauku, paliek melnas pēdas. – Spalva rakstot.
Tievs tievs, garš garš,
Viss dzeņu sakapāts. – Ceļš ar pēdām.
Liels garš galds,
Telēķis uz telēķa. – Ceļš ar zirga pēdām.
Ir īss, ir garš, bet tomēr pēdu
vien tik garš. – Pēdas.
Pilna istaba brāļu, māsu (v. ciemiņu),
Cits cita nepazīst. – Pēdas.
Ko istabas kulā nepazīst? – Pēdas.
Uz mežu iet, laipas liek, bet no
meža – pāri liek. – Pēdas.
Ķipīši noskrien,
Kausiņi paliek. – Zirgs noskrien, pēdas paliek.
Rubuļi noskrien,
Kausi paliek. – Zirga pēdas.
Pilns lauks bunduļu (v. ar bunduļu pusēm). – Pēdas.
Pilni lauki, pilni meži (v. pilnas pļavas)
Sīku mazu bunduliņu. – Pilni lauki ar govju un aitu pēdām.
Pilna pasaule
Bunduļu vāku. – Zirga pēdas.
Es apsedzu caunes pēdas,
Pavasari ganīdams;
Ruden braukšu pakaļā
Pirmajā sniedziņā. [LD 1400, 21052]
Vakar sniga balti sniegi,
Šodien laba medīšan’:
Nu pazina caunes pēdas,
Vāverītes lēkumiņ’. [LD 166, 6675]
Tec’ pa ceļu, vāverīte,
Nava pēdu dzinējiņu;
Rītu snigs balti sniegi,
Tad būs pēdu dzinējiņi. [LD 1010, 389]
No pēdām vien pazinu
Jaunu meitu gājumiņu:
Īsa pēda, īsi soļi,
Rindiņā staigājušas. [LD 6522-0]
Pie brālīša sērst aizgāju,
Mārša mani nemieloja.
Paga, paga, pūpa pēda,
Es pateikšu brālīšam. [LD 26589-1]
Māte mani audzināja
Kā balto linu pēdu:
Pienu ēdu, pienu dzēru,
Pienā acis mazgājos. [LD 2929-2]
Tautu meita bāliņam
Pēdu pēdas nolādēja;
Pat’ atnāca uz bāliņu,
Savus lāstus lasīdama. [LD 18670-0]
Pieci gāja, seši gāja
Manu pēdu raudzīties;
Jau es biju tā gājuse,
Ka pēdiņu nepazina. [LD 26363-0]
Suns par kurpnieku
[..] Atnāk vilks: „Vai kurpes gatavas?”
„Sen jau! Kur tas laiks jau! Še nu še, raugi uzvilkt!” Vilks izvelkas vienā kājā, otrā: vērsim šķelti nagi, kur nu derēs.
„Ai, vilciņ, tā jau domāju: tu jau nesot – varbūt arī gar zemi velkot – biji saplosījis tik neģēlīgi vērša ādu, ka nemaz lielāku gabalu izgriezt: griez, kur gribi, tādas skrandu slejas vien; un tev jau brangi liela ķepa: tur vajadzēs, pēc manām domām, labu kumeļu, tad gan.”
„Kas vajadzīgs, tas vajadzīgs!” vilks atsacījis un aizskrējis pēc kumeļa. No rīta atstiepis gadu vecu kumeļu: nu taču pietikšot?
„Droši vien! Nāc tikai pēc deviņām nedēļām pakaļ!”
Poģis nu mielojies deviņas nedēļas ar kumeļa gaļu un nešuvis nemaz.
Atnāk vilks: „Vai kurpes gatavas?”
„Droši vien!” Poģis atteicis un iedevis kumeļa pēdu. Vilks uzmaucis kājā, nu derējušas gan. Bet kas vilkam par nelaimi prātā? Tūliņ jaunās kurpes jāievalkājot uz slidena ledus. Uzgājis uz slidena ledus – ak tu manu dieniņ! – nekur noturēties, nekur grozīties un, kā griezies atpakaļ, tā klupis, kritis, kaklu lauzdams. Poģis nevarējis vairs no smiekliem valdīties; bet, āče, vilks nesmiesies vis – dusmīgs, pagāns: kā varot viņu ar tādām kurpēm piejokot un tad vēl izsmiet? Lai nākot tūliņ kauties! [..] [LTP 2000 : 72]
Laime un Nelaime
[..] Palikuši abi brāļi draudzīgi, ielaidušies visādās sarunās, galu galā bagātais iedrošinājies pavaicāt: „No kurienes tev, brāl, nākusi tāda bagātība? Agrāk tev pat maizes nebija, bet tagad visa ir vairāk kā man.”
Atbild viņam nabaga brālis: „Zini, brāl, priekš divi gadiem es biju pie tevis dzīrēs. Tu man iedevi – paldies – lielu, pliku kaulu, visu govs stilbu. Iedams mājā, satiku pie sava rudzu tīruma Nelaimi, iebāzu viņu tai kaulā un aiznesu tālu purvā, pašā dziļumā, un iedzinu dūņās, un no tā laika – paldies Dievam – man sāka labi klāties. Tad aizgāju atkal pie tevis ar Jāņa zālēm, tu arī jau biji citādāks kā agrāk. Vai vēl atmini, brāl?”
„Jā, atminu gan,” atteica brālis, bet pa galvu tam maisās domas: „Pa, pa, redzēs, kas tālāk būs.”
Nabags nobučoja bagāto un teica: „Paldies par to kaulu.”
Tā izpriecājās un izšķīrās abi brāļi. Aizgāja bagātais mājā, novilka svētku drēbes un gāja tūliņ uz purvu. Aizgājis tur, viņš nomauca bikses zemē un gāja purvā kaulu meklēt. Bradādams ar kūju, viņš izmeklēja visu purvu, ka neviena pēda nepalika neizbakstīta. Pēc trim dienām viņš beidzot atrada to kaulu. Izvilcis no dūņām, izgāja ārā, attaisīja aizbāzto kaula galu, nolika zemē un skatījās, kas nu notiks. Te uzreiz ierauga, ka lien no kaula kas melns un nevarīgs laukā. Šis nu priecājas, ka būs atkal brāļa Nelaimi izlaidis ārā. No kaula izlīdusi, Nelaime tādu brītiņu atpūtās un tad sacīja: „Paldies simtu reiz tev, ka tu mani izglābi, bet, kad es vēl kādu gadu būtu gulējusi, tad gan manis vairs pasaulē nebūtu. Nu es no tevis vairs neatstāšos.” [..] [LTP 1991 : 227–228]
Lapsa pie lauvas bedres
Veca lauva palikusi nespēcīga un nevarēsi vair nekādu zvēru saķert. Tad viņa izdomāsi viltību, kā zvērus piemānīt. Viņa nogulusies savā bedrē, izlikusies par dikti vāju un aicināsi citus zvērus, lai nākot viņu vēl priekš nāves apraudzīt. Kurš zvērs nu atnācis, to viņa saplēsusi un apēdusi.
Pēc kāda laika atnākusi arī lapsa, apskatīsies labi, bet iekšā negāsi. Lauva, to redzēdama, sacīsi: „Ko tu tur tā skaties? Nāc nu šurpu apmeklēt vājinieku!”
Lapsa atbildēsi: „Man ir bailes iet iekšā. Es redzu, ka daudz pēdas gan aiziet līdz bedrei, bet nekādas pēdas nenāk vair a(t)pakaļis.” [Sagatavots pēc: LTP 1925 : 170]
Kara druva
Dūres pagasta daļā, netālu no Pudzuļa lopu muižiņas, Ķibu māju tīrumā ir meža vidū klajums: Kara druva. Še kara laikos ļaudis glābušies. Ļaudis toreiz, no mājām izbēgdami, apāvuši vīzes, apavas ačgārni – purnu uz papēdi, papēdi uz purnu – un tad slēpušies mežos. Ienaidnieki pēc pēdām tad nevarējuši bēdzējus atrast. [Sagatavots pēc: LTT 1988 : 308–309]
Kā Mēra pagasta nosaukums cēlies
Pēc lielā Ziemeļu kara, kad Vidzeme visa bijusi viena vienīga postaža, tanī plosījies Mēris. Tas jājis apkārt uz melna zirga un bijis ģērbies sarkanās drēbēs, ar melnu cilinderi galvā; kurās mājās iejājis, tur visi ļaudis apmiruši. Sevišķi viņš iecienījis tagadējo pagastu, jo te bijis daudz vairāk mežu un purvāju nekā apkārtējos pagastos. Mērim arvienu sekojis pa pēdām liels vilku bars. Šinī apvidū Mēris izgalinājis visu dzīvo radību, tik viens vīrs ar sievu izglābušies, kas bijuši uzrāpušies augstā ozolā. Kad visi bijuši beigti, Mēris aizjājis uz citu stūri. Šī vieta nosaukta par Mēra pagastu, tāpēc ka tas še tik rosīgi rīkojies. No tiem dzīvi palikušajiem atkal pēc gadu desmitiem un simtiem savairojušies ļaudis, tagadējo Mēra iedzīvotāju senči. [Sagatavots pēc: LTT 1988 : 425]
Kā cēlusies Gauja
Lapsa gājusi pie Alauksta ezera dzert, bet jutusi, ka malas līkst iekšā, griezusies apkārt un skrējusi prom un, prom skrienot, arvienu jutusi ūdeni pēdās. Tā cēlusies Gauja. Kādiem līkumiem lapsa skrējusi, tādiem Gauja pakaļ – tādēļ tai lapsas daba: strauja, nepastāvīga. [Sagatavots pēc: LTT 1997 : 9]
Cēsis
Agrāk cilvēki būvējuši Cēsis ne tur, kur tagad, bet tepat pie Vaidavas ezera Briņķu silā. Tikai cik pa dienu uzcēluši, tik pa nakti Velns nojaucis. Tad likuši trīs vaļņus apkārt, bet arī tos Velns nojaucis. Tad cilvēki atmetuši ar roku un cēluši tagadējā vietā. Vēl tagad Briņķu silā pēdas palikušas. [Sagatavots pēc: LTT 1997 : 22]
Pēdakmeņi
Vizuāli pēdakmeņi Latvijā un arī plašāk visā Baltijas reģionā lielākoties ne ar ko būtiski neatšķiras no pēdakmeņiem Himalaju jogu vientuļniecības vietās. Tie ir tieši tāpat līdzīgi dabiskiem veidojumiem vai kā reāli pēdu nospiedumi mīkstā materiālā, bet varbūt ir arī kādi, kur redzamas apstrādes pēdas. Bet ir viena būtiska atšķirība. Ja lielākajā daļā gadījumu ikvienā zemē par šiem akmeņiem jums kāds zinās izstāstīt plašākus leģendārus stāstus par to, kā tie veidojušies, tad mums lielākoties ir tikai kontrastējoši, bet maz ko izsakoši un pārsvarā tomēr negatīvi iekrāsoti apzīmējumi – mums ir tik daudz „velna pēdas akmeņu”. Bet tādi kā „Māras pēdas akmens” gadās jau daudz retāk. Bieži vispār nav nekāda apzīmējuma – ir vienkārši pēdakmens, un tas arī viss.
Ko tas nozīmē? Tikai to, ka, neraugoties uz daudzajiem folkloras materiālu pierakstiem, dzīvā tradīcija mums daudzos aspektos tomēr ir zudusi. Kāpēc zudusi – sveštautiešiem pat tad, ja viņi bija labi, inteliģenti cilvēki, tas ne sevišķi interesēja, bet mēs, latvieši, kad ieguvām minimālu pašnoteikšanos, vispirms gribējām būt moderni, tādējādi pierādot, ka esam to pelnījuši. Himalajos jums ikviens varēs parādīt klints tiltu, ko pār vienu no Gangas iztekām esot uzbūvējis pats dižais karotājs Ardžuna, bet kurš gan mums var parādīt pēdu akmenī, ko, cīnoties ar pašu lielāko visas Pasaules ļaunumu, atstāja Kurbads?! Vai šī tradīcijas daļa ir neatgriezeniski zudusi? Liekas, ka citādi tas nevar būt. Taču romantiskie pirmās tautiskās atdzimšanas latvieši ticēja, un Pumpurs kādreiz rakstīja: „Imanta nevaid miris, bet tikai apburts, kluss”. [http://1.bp.blogspot.com/-tizo503S_xE/VRxO2hFoy0I/AAAAAAAAORw/sJMxM9LhNCw/s1600/Att-17_Maaras-peedas-akmens-Kornetu-Dieva-kalnaa.jpg]
Mežā
Zem meža pazarēm,
Pa zaļām alām,
Pa tekām aizmirstām,
Gar viršu salām
Es eju, sūnās slēpdams savas pēdas,
Kā tumšu telti vecu egli redz,
Ar skuju villaini tā mani sedz.
Kā bērns, kas ilgojas pēc mātes rokām,
Es pieri piespiežu šim mēmam kokam. [Skalbe 2005 : 82]
Pēdas sniegā
Kluss mežs un vientulis ceļš
Un augstas kupenu grēdas!
No ceļa uz biezokni milst
Sniegā iemītas pēdas.
Šalkas caur dvēseli trīc:
Vai nav tur uz saules pusi
Patlaban, patlaban vēl
Mana laime aizgājusi?
Dimantbārkstainas mirdz
Meža baltās dzīles:
Tas viņas mirdzums viss,
Tās viņas drēbju vīles!
Kā putnis salecas sirds…
Bet ceļš rit uz otru pusi,
Tu lepnā, skumjā sirds:
Ciet klusi… ciet klusi! [Brigadere 2001 : 29]
Steidzīgās pēdas
Domāju:
– Debesīs
Sapņi aug! –
Izdīgst no zvaigznēm…
Un naktīs –
Krīt baltu pīpeņu pļavās…
Tagad es zinu:
Pat akmeņi
Sapņus
Tur cietajās skavās…
Krāšņi zied sapņi
Un sazaro
Visur, kur sarodas
Bērni..!
Savdabas spēles
Tie izgudro,
Vītero
Skanīgās mēles…
Visu tie atrod –
Apjūsmojot –
Apdveš ar garu
Un vārdu dod…
Mazas
Un steidzīgas pēdas
Aizbaida rūpes
Un bēdas…
Maigas
Un draudzīgas rokas
Apglāsta akmeņus,
Kokus. [Andžāne 1999 : 71]
Atvadīšanās
Ko mīlestība grib vēl dot,
kad laika mirdzēšana dzēsta –
ik pēdā, lūgšu, aizejot
man naktsvijoles jāiedēsta.
Lai draugs ar ienaidnieku min,
kā šķēpa gals, ko krūtīs slēpis.
Tik daudz lai tie par mani zin,
cik smaržo naktsvijoļu klēpis. [Eglītis 2001 : 117]
Bija rudenis
Bija rudenis… Mākoņi laidās,
Vēja dzīti pēc mūžības takts,
Koki tiecās pret tāli kā gaidās,
Pāri ūdeņiem elpoja nakts.
Seju paslēpis nojautu baismā,
Atkal kopā es gāju ar Jums.
Jūra vaidēja mēneša gaismā,
Viļņi nodzēsa pēdas aiz mums.
Vējā ņirbinot sidraba krokas,
Pēkšņi lakats Jums pašķīrās plats,
Un es redzēju – krēslā uz rokas
Dega akmens kā ļaundara acs. [Ziemeļnieks 1987 : 103]
Tūliņ pēc dienvida ir Annele atkal krācē. Bet nu ganīšana vairs nav tik viegla kā šorīt. Tikai pēc ilgas, neatlaidīgas cīņas Annelei izdodas novaldīt pulku, kas laužas atpakaļ vēsajās kūtīs. Tikai tad, kad sarainie nemiernieki, smagi elsdami, ierokas un sagulst zemē, Annele redz, ka paturējusi virsroku.
Liekas, ka viss tagad gribētu iebēgt zemē. Puķes nolaidušas lapas, galotnes sarukušas, mežs kluss, pat saule nespodra un slinka, uz gariem, baltiem iesmiem balstās. Kā stāvētu vēl turpat, kur bij dienvidā, tik vēl karstāk dedzinātu. Vai tik arī nestāv vien uz vietas? Annele saraujas. Vai tik nekaujas kur Dieva tauta ar saviem ienaidniekiem, kā citkārt Jozuus laikos Ģibeona ielejā, kad Jozuus pavēlēja: stāvi klusu, tu saule iekš Ģibeona un tu mēnesi iekš Ajolona ielejas?
Pēdu aiz pēdas likdama, Annele ātri izmēro ēnu. Aha! tomēr garāka kā bij Iršu dārzā! Tātad saule iet gan, tikai ļoti gausi, kā tas jau domājams pie tik liela karstuma.
Annele ievelkas ežmalā, vilku ābelītes ēnā, un nokrīt. Tveice tai guļ locekļos un skumjas sirdī. Kur tagad skaidrais gaviļu rīts! Kur līksme! Nu visiem grūti, kā tur var vairs lēkāt un smieties. [Brigadere 2007 : 232]
●
Bet Vilim par to, protams, nebija ne jausmas, un pašlaik vismazāk viņš domāja par mājām, par dēliem un par Ritmu. Visas viņa domas grozījās un jaucās ap alni. Viņš brida pa mežu, vietvietām uzdurdamies tā pēdām, un pēdas bija dziļi iespiestas sniegā, liecinot par dzīvnieka smagumu, un šur tur no apakšējiem zariem bija notraukts naktī uzkritušais sniegs; dzīvnieks gājis katrā ziņā no rīta, bet varbūt arī pavisam nesen – pirms pusstundas vai pirms pārdesmit minūtēm, jo pēdas vēl glabāja aļņa smaku, ko skaidri saoda Morics, bet diemžēl nesajuta Vilis. Viņš tikai redzēja, cik pēdas milzīgas un cik dziļus iedobumus atstājuši nagi, un nojauta, ka te staigājis un blandījies īsts smagsvara makāns, bullis spēka gados, nevis govs, slīpēts un rūdīts zellis. [Ezera 1988 : 108]
●
19. jūnijs. Sestdiena.
[..]
Pēc tam aizgāju uz pussalas galu. Izvārtījos pa siltiem, plakaniem akmeņiem kā sajukusi mūķene, kas par varītēm grib bērnu no jūras. Vēroju tālo salu pie apvāršņa.
Pēdas man bija kailas, akmeņi maigi, kājas pašas sāka nest pa rietumu piekrasti. No akmeņa uz akmeni, no akmeņa uz akmeni. Pliku plaku plikām kājām. 5 stundas gāju. Apmēram 6 km.
Neticami – visu sestdienu piekrastē neviena cilvēka. Bet te tā ir.
Neticami – tik tīrs ūdens un daba. Bet te tā ir.
Akmeņi apbur. Dažs svītrains un vecrozā kā izbalējis virtuves dvielis, dažs melns ar sarkanām rūtīm. Ruzgi, zili, zaļi, mēļi. Karsti, vēsi, silti, auksti. Robaini, punaini, drupaini. Samta. Visi lieli un laipni kā rupjmaizes kukuļi. Tagad to iespaidus glabā manas tulznainās kājas. [Ābele 2005 : 153–154]
Atstāt pēdas…
Vai tu atceries, kad pirmo reizi satikies ar jūru? Varbūt tu gāji tēvam pie rokas pa gludo, paisumos un vētrās noblietēto smilti kā visgludāko lielceļu, tad pēkšņi izrāvies no uzticamās plaukstas un sāki skriet gar to līgano, roboto līniju, kur ūdens sastopas ar zemi? Saule ņirbināja spožos vilnīšus seklumā, saule staroja tev pār galvu, bet kāju pēdas tīkami grima valgajā smiltī, atstājot tur dziļas iedobītes, kas strauji piepildījās ar valgmi, lai viss atkal būtu neskarts un tīrs, lai no tava gājuma nepaliktu ne miņas.
Tu atskatījies – lūk, vēl iezīmējas tuvākais solis un arī jau gaist… Taču apstāties tev negribējās. Tik aizraujoši ir likt kāju uz mitrā, līdzenā pliena, likt kā pirmajam cilvēkam pasaulē kāju uz zemes, pa kuru vēl neviens nav gājis.
Vai tu atceries? Es atceros savas pēdas gan liedagā, gan ziemas baltajā klajumā. Arī es tāpat gāju saviem vecākiem pie rokas pa nomīdītu un cietu sala bruģēto ceļu, tad vienā mirklī paskrēju šķērsām, lai iegrimtu irdenajā kupenā, kur neviens nebija spēris soļus.
Vai tā ir jaunatklājēja tieksme, kas, vēl neapjausta un neapzināta, raksturīga pat bērnībai? Tā dota cilvēcei, lai neaprimtu meklētāja gars, lai gadsimtos attīstītos prāts, lai nekad nezustu tā nemiera dziņa, kas Kolumbam lika doties pāri jūrām un rast nezināmus krastus. Pēdējos gadsimtos pat Zemes lode kļuvusi par šauru, cilvēks ir atstājis pēdas uz Mēness nelīdzenās virsmas un sapņo tikt līdz svešām, aicinoši mirgojošajām zvaigznēm, kuras tikko varam saskatīt nakts melnajā bezgalībā. Jā, tā ir jaunatklājēja tieksme, kas liedz iet citu iestaigātus ceļus un mudina meklēt savēju – savu taisnību, savu pārliecību, savu mīlestību.
Bet varbūt tikpat liela, tikpat karsta ir cilvēku vēlēšanās atstāt šajā pasaulē kaut ko nezūdīgu, ierakstīt savu mūža gājumu tautā?
Atstāt pēdas… Dzīvot tā, lai paliek atmiņas, kurās atgriezties un kurās pakavēties, tiekoties tajās ar sirdij tuvajiem, dārgajiem cilvēkiem, ar bērnības un jaunības gadiem, ar padarītajiem darbiem un dažreiz arī ar nedarbiem, kuri tāpat neatņemami pieder mums un veido mūsu likteni. [Brīdaka 2002 : 24–26]
●
Viņš piestāja, atņēma elpu, atskatījās, nocēla no pleca maišeli un sameklēja pīpējamās lietas. Piebāzis mazo kaļķīti ar drupenu un tumšu tabaku, viņš aizkūpināja, kāri ievilka dūmu, noglabāja tabakmaku atpakaļ tarbā un lēnā garā turpināja ceļu. Upīte palika kreisajā pusē, viņpus krūmāja. Pakalna galā nu jau pavisam skaidri varēja sazīmēt baltos bērzu stumbrus. Tu tikai skaties, kā izauguši, viņš, neticīgi brīnīdamies, purināja galvu un braucīja bārdu. Labajā pusē stiepās jauns ganību apžogs. Palūk, cik rūpīgi nodarīts, viņš nopriecājās, jau paspējuši. Uz kārtīm saskatāmas pavisam svaigas un žilbinoši baltas cirvja pēdas. Vēl kailajos zaros starp piebriedušajiem pumpuriem karājās lielas un spožas lāses. Tagad tik saulīti, un zaļums sprauksies laukā viens divi. Biežņā mundri klaudzināja dzenis. Uzvējoja pēc miklām pērnajām lapām, un viņš ar baudu ievilka dzestro meža gaisu. [Bankovskis 2003 : 8]
GUDRĀ (klusi).
Pirmīt īsi pirms izjāšanas,
es redzu: nometies Ali pie žoga,
nez kaut ko kasa – līdzina smilti –
un taisni zem Šeherezādes loga.
A-ā, es domāju, nu būs kas labs:
tur, mīļo meitiņ, iznāks tev kaps.
Apskatos labi – aiz priekškara biju –
un zināt, ko vēl es pamanīju:
līdzina, rušina, skatās, vai neredz,
beidzot aiziet kā kucēns bez vainas,
kas apracis kaulu, ko priekšdienās
grauzt.
VERGS.
Bet mums aizvienu grūti vēl jaust,
ko tas nozīmē.
GUDRĀ.
Tikai
to, ka jums visiem ir kamēļa galvas:
Hasans aizjāja, atriebes slāpis,
pārnākot mājā, viņš redzēs tūlīt,
vai būs pie Šeherezādes kāds kāpis
vai atpakaļ zemē lēcis no loga.
Uz smilts varēs pēdas ieraudzīt.
Zināju, Hasans pārceļas drīz –
nākošu nakti, varbūt arī parīt,
neviens tomēr smilti neizmīdīs.
Uznāca tumsa – izminu pati.
Tad vēl atradu dāvātās krelles,
kas tai šepat vien bij aizmirsušās:
saraustīju un izbēru tās
smiltī zem loga. Hasanam tas
dos kā kamēļa kāja pa pieri.
Kas tur iznāks, to redzēsim drīz,
bet Šeherezādi tas neglāstīs.
VERGS.
Ei! Velna padoms tur būs klāt!
OTRS.
Nē! To tikai sieva var izdomāt. [Zīverts 2004 : 180]
●
(Turpat, nedēļu vēlāk, Irma darbināšanai uzrīko centrifūgu. Nāk Sergejs.)
SERGEJS. Radio derētu paklausīties, kas pa šo nedēļu noticis pasaulē.
IRMA. Jā, mēs neko nezinām… Mājās viens pats Gothards, tā ka mierīgi, un es pastāvēšu pie loga sardzē.
SERGEJS. Aiziešu tikai vēl uz šķūni pēc pakaišiem…
IRMA. Cepeškrāsnī paskaties…
(Sergejs izņem pārsegtu bļodiņu un satin brezenta segā, ar ko no šķūņa uz kūti nes salmu nastas.)
Nikolajs man rādījās pārlieku sanervozējies.
SERGEJS. Viens pats, tumsā…
IRMA. Mēģini viņam iestāstīt, lai par mums nerūpējas un mūsu dēļ lai sevi nemoka, gan jau mēs kaut kā… Tagad, kad apkārt jau nedēļa un lielā pēdu dzīšana pa malu malām pieklususi, varam gudrot par tālāko.
SERGEJS. Krustmāte Nēze ko tagad saka?
IRMA. Beidzot laikam jūtas atveseļojusies, jo aizgāja apciemot kurlo Ādamu… Viņas visjaunākā ideja ir tāda: es lai jūdzot zirgu un vedot viņu atpakaļ uz Akmeņdzirām, bet patiesībā man blakus sēdēšot Nikolajs viņas drēbēs un ar viņas dokumentiem!
SERGEJS. Ideja nav zemē metama. [Priede 1988 : 260]
●
NAMTURIS AHUTINOFERS (uz brāļiem).
Nu pats ir prom. – Nu, nākat! Ko jūs
teiksat?
LEVIJS.
Mans kungs, mēs vesti šinī lepnā namā,
Mums smalkas drēbes dotas rupjo vietā,
Ar smalkām eļļām svaidītas mums
miesas,
Mums mati gludi sukāti, – bet mēs –
(Vairīdamies.)
Mēs viņreiz, maizi pērkot, atradām
Iekš maisiem savu naudu pilnā svarā –
RUBENSS.
Mēs tagad atvedām to atkal līdzi.
DANS.
Mēs nezinām, kas mums to maisos
bāzis.
NAMTURIS (uz Leviju).
Nu, mazais, nebaidies un nerādi
Vairs rūpju vaigu tā, kā teikā teica
Tā čūska, kurai bārda divas asis,
Bet pašas garums asis trīsdesmit.
Kad esi taisnis – (uzlikdams tam roku uz pleca. Levijs saraujas) – atkal
redzēsi
I savu namu, kas no visām lietām
Tas labākais, – i skausi savus bērnus.
NAFTALIS.
Kāds gribējis mums uzkraut tādu vainu,
Pēc tiesā nosodīt un paņemt mūs
Par vergiem pašus līdz ar ēzeļiem.
NAMTURIS.
Tas vēl nau viss: kad soda, tad simts
koku
Pa roku plaukstām sit un kāju pēdām,
Līdz piecas vātis miesās atveras.
Ir treji sodi: vienkāršais un pilnais,
Un beigās smagais: to nau viegli nest.
BRĀĻI (sakustas).
NAMTURIS.
Bet jums to mantu maisos devis dievs.
Mans augstais kungs, kas līdzīgs vāraum,
Jums rāda žēlastību, dos jums šodien
Pie sava galda maizi ēst. [..] [Rainis 1981 : 209–210]
●
ANTONIJA. Nāc nu drusku tuvāk. (Aleksis pasper pāri soļu uz priekšu.) Tu jau laikam atkal neesi klausījies?
ALEKSIS. Ko klausījies?
ANTONIJA. Es tak tev pamāju, lai tu ieej manā istabā. Es tev tur noliku telēķi ar pankokiem. Laikam jau neesi ēdis?
ALEKSIS (drusku vilcinādamies). Nē.
ANTONIJA. Nu skaties, nu!
ALEKSIS. Es jau tev cik reižu neesmu teicis, ka man priekš kāzām nepatīk tur… tavā… ka man negribas citādi ēst un dzīvot kā citai saimei. Kad jau nu tik tāļu esmu ticis, tad tās septiņas dienas arī vēl varēšu nociesties.
ANTONIJA. Bet par ko tad tādas lietas? Visi tak zina, kas tu te būsi! Vai tu nu stājies saimnieka pēdās kā laulāts vīrs vai kā puisis, tas tak alga viena.
ALEKSIS. Alga viena jau nu ir. Bet man tomēr labāk patīk šitā. [Blaumanis 1949 : 151]
Pēdas sniegā
Sarežģītie pēdu veidotie raksti sniegā var pastāstīt daudz interesanta par tās iemītnieku dzīvi ziemā. Kā noteikt, kuram dzīvniekam pieder tā vai cita pēdu rinda? Cik sen dzīvnieks tās atstājis, kāda ir dzīvnieka kustību trajektorija? Kā iemācīties pazīt? Meža zvēru Morzes ābeci sniegā [..] palīdzēs tulkot meža zvēru pazinējs, mednieks no Olaines pagasta Kārlis Meiers.
„Amatierim, skolēnam, jebkuram citam meža noslēpumu interesentam, atrodoties uz meža stigas, vajadzētu uzmanīgi sekot ne tikai pēdu nospiedumu dažādībai, bet arī to virzienam, formai un skaitam sniegā – gājis viens dzīvnieks vai varbūt tuvumā atrodas jau vesels bars. Sniegs kalpo kā mākslinieka palete, uz kuras tiek trieptas un iegravētas dažādas zīmes, ko var lasīt kā grāmatu jaunā svešvalodā. Visefektīvāk pēdas meklēt vietās, kur zvēri bieži uzturas un nāk baroties.” Kārlis Meiers novērojis, ka beidzamajās ziemās visbiežāk redzamas tieši stirnu un lapsu pēdas, savukārt mežacūku pēdas ikdienā sastopamas daudz retāk. „Tas tāpēc, ka mežacūku bars pāri meža ceļiem iet pēdu pēdā, un tur viņu kopējo skaitu nemaz nevar tik vienkārši noteikt. Lai noteiktu mežacūku skaitu pēc pēdām, ir jāieiet dziļāk mežā, jo tur viņas atkal izklīst. Mežacūkas ir piesardzīgas un gudras, turklāt apveltītas ar ļoti labu ožu.” Zvēru pēdu tulkotājam ir liels prieks par katru pamanīto pēdu nospiedumu, jo, viņaprāt, visas ir interesantas – gan maziņas, gan lielas. Vieni no amizantākajiem mazo pēdu nospiedumiem pieder kukaiņēdāju kārtas pārstāvjiem ciršļiem, kas sniegā veido tādu kā tamborējumu. [..][Brokāne 2014 : 62]
Pa pēdakmeņu noslēpumu pēdām
Pēdas latviešu tautas ticējumos pieņem daļu no saimnieka īpašībām, un tām ir tāda pati nozīme maģijā kā matiem un nagiem. Iestājoties otra pēdās, iegūst tā spēku. „Ej, Laimiņa, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās,” māca latvju daina. Cilvēks apmaldās, ja pāriet pāri velna pēdām. Ja pāriet pār vilka pēdām, aizsmok kakls un nevar vairs pakliegt. Vilkači var tikt atpakaļ par cilvēkiem, ja tiek uz savām pēdām, pa kurām tie uz vilkačiem izskrējuši.
Varam uzskatīt, ka esam izbārstītu laukakmeņu zeme – zviedru akmeņi, Pētera akmeņi, Napoleona akmeņi, Augusta akmeņi, bīskapa akmeņi, naudas akmeņi, mīlestības akmeņi, Svētmeitu akmens, ir arī Badakmens, mēra akmeņi, Māras akmeņi, upurakmeņi… Tomēr visvairāk ir velnakmeņu. Velns, ar akmeņiem krāmēdamies, iemina savas jocīgās, spocīgās pēdas. Tā nu iznāk, ka pēdakmeņu mums ir ļoti daudz. Var domāt, ka visvecākās cilvēku zīmes saglabātas akmeņos. Tie ir kultūrvēsturisko akmeņu visvērtīgākā daļa, mitoloģisko akmeņu lielākā daļa.
Ja cilvēki ceļ pili, baznīcu, pilsētu, tad velns tās ārda; viņš naktī samet akmeņus ceļam priekšā, stiepj akmeņus, lai aizdambētu upi un applūdinātu cilvēka darbu. Akmeņos ir palikušas velna nagu un pēdu vietas.
Daugavas krastā, dažus kilometrus aiz Kokneses, kur vecais lielceļš zūd applūdinātās Daugavas dzelmē, ir divdaļīgais Pastamuižas Velnakmens. Tas ir senajos vācu rakstos visvairāk pieminētais un pētītais pēdakmens un arī agrīnajā latviešu teiku literatūrā un ceļvežos visvairāk aprakstītais pēdakmens. Tas ir vienīgais pēdakmens, kura vārdā jau 1451. gadā nosaukta vesela muiža. Lūk, pirmās latviešu konversācijas vārdnīcas II sējumā 1911. gadā 3086. lpp. šķirklī „Pasta muiža” rakstīts: „Šīs muižas vācu vārds cēlies no liela (ap 1000 pudu smaga) akmeņa, kurā pēc kādas teikas esot iespiestas velna pēdas. Šis akmens atrodas ¼ verstis no muižas, pie Maskavas lielceļa.”
Par šo pēdakmeni visrūpīgāko vecās literatūras apkopojumu un analīzi veicis profesors Juris Urtāns. Pie „pēdakmeņu vectētiņa” viņš izdarījis arī arheoloģiskos izrakumus. Domā, ka akmens agrāk ir bijis viens vesels, bet sadalījies vai pāršķelts vēlāk. Tagad šīs velna ķetnu vai nagu atstātās vietas vairs neizdodas saskatīt.
Par šo vietu profesora Pētera Šmita Latviešu pasaku un teiku 14. sējumā var izlasīt jocīgu teiku: „Augšpus Burtnieka, Sēļu pagastā Dreimaņu mājās esot mitis velns. Agrāk katram saimniekam esot bijis mājas dievs, ko saukuši par “mājas kundziņu”; tas bijis mājas sargs un labvēlis. Dreimaņu saimnieks par mājas dieviņu sev turējis velnu. Tas palīdzējis saimniekam krāt mantu un sargāt. Par to saimnieks velnu ēdinājis. Sākumā tas mitis ozolā. Tur velnam katru dienu kārtīgi nests ēdiens. Vēlāk velns pārcēlies uz dzīvi rijā, pēc tam – uz istabu. Vienu nakti mājā izcēlies ugunsgrēks, velns dikti nobijies un skrējis taisni pa lauku uz Aņģa ezera pusi (kas tagad ir aizaudzis, palicis tikai muklājs), meties ezerā un nozudis. Palikušas tikai septiņas pēdas akmenī.”
Veclaicenē uz Dieva kalna ir akmens ar Māras pēdām. Lietuvā ir akmens ar Marijas pēdu, virs kura uzcelta Svētās Jaunavas Marijas statuja un maza kapela. Bet Baltkrievijā ir daudz pēdakmeņu, kur ticīgie ļaudis kristiešu svētkos pēc dievkalpojuma taisnā ceļā, bieži vien ar mācītāju priekšgalā, dodas pie senču pēdakmeņiem, lai noliktu savas baznīcā iesvētītās veltes.
Pēdakmeņus kā atsevišķu kultakmeņu grupu sāka ievērot vēsturnieks Artūrs Štāls 30. gadu otrajā pusē. Viņa manuskripts „Svētās pēdas” netika publicēts. Padomju laikā 1961. gadā par šo tematu iedrošinās rakstīt arheologi Jānis Graudonis un Vladislavs Urtāns. 1974. gadā arheologs Andris Caune raksta, ka daļa pēdakmeņu varētu būt nevis cilvēku iekalti, bet pašas dabas īpatnēji veidojumi. Kopš 70. gadu otrās puses kultakmeņu pētīšanu un sargāšanu pārņem V. Urtāna dēls, tagadējais profesors, akadēmiķis Juris Urtāns.
Pēdējā laikā pēdakmeņi uzrodas kā sēnes pēc silta lietus. Līdz 1990. gadam bija ziņas par 107 pēdakmeņiem, bet tagad to skaits ir pieaudzis vairākkārt. Ar zinātņu doktoru Sandi Laimi mēs apsekojām daudzus brīnišķīgus pēdakmeņus, kas ir skaistāki par agrāk zināmajiem. Arī Latvijas Universitātes matemātikas profesors Jānis Cepītis un Aizkraukles muzeja darbiniece Lilija Jakubenoka intensīvos meklējumos ir atraduši daudzus pēdakmeņus, kuros sakrājas lietusūdens. Pēc seniem ticējumiem, šāds debesu ūdens, kas iekrājies akmenī, izmantojams tautas medicīnā. [Sagatavots pēc: http://www.la.lv/pa-pedakmenu-noslepumu-pedam-2/]
Atkal pēdas sasvīdušas!
Ja pēdas sasvīst un ilgi paliek mitras sliktas higiēnas dēļ, ādas virsējā raga kārta uzbriest, kļūst irdena (līdzīgi, kā tas notiek pēc vannas, kad āda pirkstu galiņos sakrokojas) un vieglāk laiž cauri dažādas infekcijas – sēnīšu sporas, vīrusus, baktērijas. Nav teikts, ka vesels cilvēks ar uzirdinātu pēdu ādu, kura izlaidusi cauri mikroorganismus, noteikti saslims, taču risks ir lielāks. Šobrīd bērniem, kas teju visi ikdienā staigā slēgtos sporta apavos, kuros pēda allaž mitra, ļoti izplatītas ir pēdu kārpas. To izraisītāji mājo baseinu telpās, sporta zāļu dušās, kur bērni ikdienā staigā basām pēdām. Šis vīruss ādā ieperinās ātri, pietiek uzkāpt tam ar sviedru uzbriedinātu, uzirdinātu pēdu. Trakākais, ka caur šādu saplaisājušu pēdu ādu organismā var iekļūt arī rozes izraisītāji.
Ja pēda ilgstoši atrodas mitrumā (sviedros), izmainās ādas normālā mikroflora un viegli var savairoties baktērijas, kas rada specifisku pēdas ādas bojājumu – punktveida keratolīzi. Šīs kaites izpausme ir mazi, apaļi plankumiņi, kas parasti ir uz pirkstu spilventiņiem un papēža. Vēl veģetatīvās nervu sistēmas darbības traucējumu dēļ var sākties dishidroze, kad pēdu sviedru dziedzeri netiek galā ar mainīga sviedru daudzuma izvadīšanu un zem ādas veidojas pūslīši, kas ir ļoti sāpīgi. [Olšteina 2017 : 27]
Nekāp man uz varžacīm!
Ne velti ir teiciens „uzkāpt kādam uz varžacīm”, jo tās patiešām ir sāpīgas un nepatīkamas. Diemžēl no varžacīm atbrīvoties ir grūtāk, nekā tās iegūt.
Varžacis, līdzīgi kā tulznas, uz pēdām rodas regulāras berzes rezultātā. Galvenokārt pie varžacu rašanās vainojami neērti, šauri apavi, kas berž un spiež kādu konkrētu punktu uz pēdas. Arī ilgstoša slodze neērtos apavos, piemēram, sportošana vai garas pastaigas, var veicināt varžacu parādīšanos.
Varžaci var atpazīt pēc punktiņa vai serdei līdzīga veidojuma ādas sabiezējuma centrā, no kura arī iegūts amizantais nosaukums. Varžacis bieži mēdz jaukt ar kārpām, taču tām raksturīgi daudzi sīki, tumši punktiņi. Tāpat varžacīm piemīt sabiezēto audu riņķis vai gredzens, kas ne vienmēr ir kārpai. [Apse 2016 : 48]
●
Bērnu grāmatu autore Luīze Pastore un māksliniece Elīna Brasliņa sāk jaunu grāmatu sēriju bērniem „Mākslas detektīvi”. Klajā nākušas pirmās divas sērijas grāmatas „Pazudušais cilvēks” un „Neredzamais pērtiķis”. Tajās mākslai pa pēdām dodas mazie detektīvi Teo un Poga, kas izmeklē ievērojamāko Latvijas mākslinieku mākslas darbu noslēpumus.
Sērijas pirmajā grāmatā detektīvi dzen pēdas pērtiķītim, kas piepeši pazudis no Jaņa Rozentāla 1913. gadā tapušās gleznas „Princese ar pērtiķi”. Brīnumainā kārtā Teo un Poga nokļūst šīs gleznas pasaulē, kur aizraujošu notikumu virpulī atklāj, kas patiesībā ir gleznā attēlotā princese un viņas mazais rotaļu biedrs. Savukārt otrās grāmatas piedzīvojumi sākas, kad no detektīves Pogas rokām negaidīti izbēg un pazūd viņas suns – resnais takšelis Komats. Piedzīvojumi tālāk ved otrpus savdabīgā mākslinieka Kārļa Padega zīmējumam „Zābaki un suns”. Notiek lielākā pakaļdzīšanās mākslas pasaules vēsturē, lai atklātu, kur palicis Komats, kas ir zābakos iemitinājies Neredzamais cilvēks un kā Neredzamo cilvēku atkal padarīt redzamu.[http://neputns.lv/makslas-noslepumiem-pa-pedam/#.WcExU9EW7IU]
Pēda, pēdas nospiedums
Pēdas attēls reizēm sastopams ikonogrāfijā kā norāde uz kontaktu starp zemi un kādu dievību. Piemēram, budismā Budas imanenci apliecina viņa pēdu nospiedumi, uz kuriem attēloti septiņi dievišķās gudrības simboli: gliemežvāks, kronis, dimantu scepteris, zivs, ziedu vāze, svastika un Likuma ritenis. Māņticības tradīcijās tika pielūgti tā dēvētie dievu, milžu vai varoņu „pēdu nospiedumi” (dabiski veidojumi akmenī).
Z. Freids apgalvo, ka fetišisma līmenī pēda ir fallisks simbols. Ķīniešu paradums nosiet sievietēm pēdas ietver gan fetišisma, gan vīriešu despotisma elementus.
Pēdas skūpstīšana apliecina pakļaušanos vai zemošanos. Staigāšana basām kājām, ko praktizē daži ubagotājmūku ordeņi, nozīmē pazemību. Kristus apliecināja pazemību, mazgājot kājas saviem mācekļiem, – šo žestu tādā pašā nozīmē atdarināja Anglijas monarhi, mazgājot kājas ubagiem. Senajā pasaulē kāju mazgāšana pauda arī viesmīlību vai šķīstīšanu.
Savas pēdas uzlikšanu uz svešas teritorijas bieži vien uzskata par īpaši nozīmīgu rīcību; tā mūsdienīgs piemērs ir Nīla Ārmstronga uzkāpšana uz Mēness virsmas. [Tresiders 2004 : 138]
Pēdakmeņi ir akmeņi, kuros izveidots vai dabiski izveidojies cilvēka pēdai vai plaukstai, vai arī dzīvnieka pēdai līdzīgs nospiedums. [..] Pēdakmeņi ir dažāda lieluma. Biežāk gan pēdas konstatētas mazāka izmēra akmeņos. [..]
Pēdas iekalums akmeņos parasti ir vairāk vai mazāk shematisks. Gandrīz vienmēr ir atveidota neapauta kāja. Vienīgi pēdakmenī Andrupenes Vecstašuļos (Krāslavas novadā) pēda veidota ar kontūrlīniju. Tāpat apzīmēts pakavveida iekalums Lapaiņu pēdakmenī un aplis Bebru Zīmogakmenī. Šķiet, ka daļa pēdu ir dabiski veidojumi, tomēr tautas tradīcijās nav atšķirību starp mākslīgi veidotiem un dabiskas izcelsmes pēdas veida iedobumiem.
Cilvēku pēdu izmēri akmeņos ir dažādi, taču vairāk ir tādu pēdu, kuru lielums atbilst vidēja auguma cilvēka kājas pēdas nospiedumam. [..]
Pēdakmeņi lielākoties atrodas nomaļās vietās mežos un purvos. To vairākkārt ir atzīmējuši arī citu zemju pēdakmeņu pētnieki. Otra likumsakarība: pēdakmeņi bieži atrodas nelielu upīšu vai arī citu ūdeņu tuvumā. Kādreiz pat tika izteikta hipotēze, ka pēdakmeņi apzīmē braslu vietu. [..]
Par pēdakmeņu rašanos ir izteiktas daudzas hipotēzes. Piemēram, pēda klintīs vai akmenī varēja izveidoties tādējādi, ka cilvēki gadsimtiem iedami pa vienu taku, lika kāju vienā un tajā pašā vietā. Tomēr šis izskaidrojums nez vai ir pareizs. Piemēram, slavenajā grieķu akropolē, kas atrodas uz lielākas klints, ik dienas ierodas simtiem tūristu. Zem viņu kājām klints nogāzē veidojas iestaigātas taciņas, taču atsevišķu pēdu nospiedumi nav saskatāmi.
Cita hipotēze: pēdakmeņi esot senas robežzīmes; cilvēka pēda apzīmē gabalu, ko dienas laikā var noiet kājāmgājējs, zirga pakava zīme – gabalu, ko dienas laikā var noiet jātnieks uz zirga. Pēdakmeņi apzīmējot medību un īpašumu tiesības. Ir vēl arī vairākas citas hipotēzes.
Latvijā pēdakmeņi teikās gandrīz vienmēr saistīti ar Velna vārdu. Velns nes akmeņus, klūp pār tiem, iemin tajos savas pēdas. Pasaku Velnam parasti ir zirga vai govs kāja, un šādu pēdu nospiedumi bieži sastopami pēdakmeņos. [..]
Pēdakmeņi Latvijā gandrīz nekad nav uzskatīti par tādiem akmeņiem, pie kuriem būtu ziedots. [Urtāns 1990 : 9–11]
Virtuālā izstāde Latviešu pēdas pasaulē.
Dziesma Laika pēdas. Teksta autori G. Irbe un Igo, mūzikas autors J. Šmēdiņš, izpilda grupa „Mesa”, Igo un I. Kerēvica.
Dziesma Kara pēdas. Teksta un mūzikas autors hiphopa mākslinieks Grafomāns, izpilda Grafomāns, reperis „Tikai Mīts” un vokāliste D. Stepēna.
Tautasdziesma Suņi zaķim pēdas dzina.
●
Pēda (angļu foot, vācu Fuß, krrievu ступня, стопа, фут) – sena garuma mērvienība, kam par pamatu ņemta cilvēka pēda (aptuveni 30 cm). Pēdas garums plaši variēja atkarībā no laika un vietas, taču par pamatu Eiropas zemēs kalpoja t. s. Atikas pēda (sengriešu. ποῦς, pūs) ≈ 296 mm, no kuras atvasināta romiešu pēda (latīņu pes = 29,57 cm).
Krievijas Impērijā, pakāpeniski ieviešot imperatora Pāvila I pavēli par vienotas mērvienību sistēmas izveidošanu (Указ об учреждении повсеместно в Российской империи верных весов, питейных и хлебных мер), arī pēda (krievu след) tika pielīdzināta t. s. angļu pēdai (vācu Englischer Fuß, krievu английский фут) = 30,48 cm (12 collas, 1/7 no ass). 1807. gadā garumu mērvienību standartus apstiprināja imperators Aleksandrs I un to paraugus izsūtīja ieviešanai guberņās. Kā garuma mērvienība izmantota līdz 1918. gada 14. septembrim, kad šo mērvienību pārstāja lietot jaunajos mērījumos (1924. gadā to pārstāja lietot vispār). Latvijas teritorijā kā mērvienība lietota līdz 1924. gadam, kad tika ieviesta metrisko mēru un svaru sistēma. [Sagatavots pēc: http://vesture.eu/index.php/P%C4%93da]
Pastaigu taka „Pa Rozentāla pēdām Saldū”
Saldū ir izveidota atraktīva pastaigu taka „Pa Rozentāla pēdām Saldū”, kas interesentus izved pa mākslinieka Jāņa Rozentāla gleznošanas vietām Saldus pilsētā un apkaimē.
Ikviens ir aicināts izstaigāt J. Rozentāla iecienītās takas, aplūkot vietas, kuras attēlotas gleznās, un iepazīt Saldu no cita skatupunkta. Maršruts vijas lejup pa Striķu ielu, caur veco tirgus laukumu, tālāk gar gleznainajiem Cieceres upes krastiem līdz skatu laukumam Biļļu kalnā, cauri Kalnsētas parkam līdz Cieceres dzirnavu dīķim. Četrās no J. Rozentāla iecienītajām gleznošanas vietām ir uzstādīti lielformāta informatīvie stendi. Uz katra stenda ir izvietotas J. Rozentāla gleznu fotoreprodukcijas un informācija par konkrēto gleznu, tās tapšanas vietu un nozīmi mākslinieka daiļradē.
Pastaigas laikā ir iespējams aplūkot: J. Rozentāla darbnīcu „Sapņu tornis”, mākslinieka drauga, grāmatizdevēja Andreja Ringaita-Vēja grāmatu tirgotavu un drauga ārsta Ziemeļa namu, kurā gleznotājs reizumis nakšņojis, Saldus pareizticīgo baznīcas draudzes skolu, Anševicu namu, kur J. Rozentāls dzīvoja 1894. gada vasarā un kurā tapis augstu novērtētais diplomdarbs „Pēc dievkalpojuma” (No baznīcas), Saldus pilskalnu u. c. māksliniekam nozīmīgas vietas, pavisam kopā 16 apskates objektus. [Sagatavots pēc: http://www.kurzeme.lv/lv/marsruti/ar-kajam/17-pa-rozentala-pedam-saldu-/]
Bērnu pēdu un roku nospiedumi
Ikviens vēlas paglabāt sirdī un nekad neaizmirst katru sava bērniņa augšanas brīdi – tās mazās zīdaiņa pēdiņas un plaukstiņas. Lielisks veids, kā uzskatāmi iemūžināt šos brīžus, ir izveidot pēdu un plaukstu nospiedumus.
Lai to izdarītu, ir nepieciešama masa, kas sacietē, un neliels rāmītis, kurā pēc tam ielikt izveidoto nospiedumu. Var izmēģināt mazuļa pēdu vai plaukstu iemūžināt sāls mīklā. Tā noteikti sacietēs, un vēlāk, kad bērns paaugsies, viņš pats varēs to izkrāsot. Nospiedumu veidošanai var izmantot arī mālu, ģipsi vai masu, ko iespējams iegādāties veikalā.
Ja bērni jau paaugušies, var izveidot savas ģimenes roku vai pēdu nospiedumu gleznu, kuru pēc tam piekārt pie sienas labi redzamā vietā. [Sagatavots pēc: http://www.laimigamgimenem.lv/1202/0/32101]
Podologs un pēdu aprūpe
Kvalitatīva pēdu aprūpe nav iedomājama bez podologa, kurš veiksmīgi risina pēdu un nagu problēmas, lietojot dažādas terapijas metodes.
Podologa kompetencē ir problemātiskas un/vai bojājumu skartas pēdas novērtēšana, ārstēšana, aprūpe un rehabilitācija, kas ietver pēdas apstrādi, lokālu medikamentozu ārstēšanu un individuālu palīglīdzekļu izgatavošanu vai pielāgošanu.
Podologs izveido individuālu pēdu aprūpes plānu, izvēloties nagu struktūrai un kāju ādai atbilstošu apstrādes tehnoloģiju, kas nodrošina pacienta/klienta pēdu problēmu novēršanu vai mazināšanu, nosakot prioritārās pēdu aprūpes problēmas, gaidāmo iznākumus un plānojot veicamās darbības.
Kvalitatīva pēdu un nagu aprūpe ir nepieciešama jebkuram cilvēkam, kurš rūpējas par savu kāju veselību. [Sagatavots pēc: http://podologs.lv/]
●
Pēdas ir zīmes, ko atstāj kāju pēdas, rokas vai citas ķermeņa daļas vai vispār kāda rīcība un kas vērojamas, uz kāda pamata atbalstoties vai priekšmetiem pieskaroties, tos pārkārtojot u. tml. Dzīvnieku pēdas mīkstākā pamatā redzamas kā kāju pēdu pilnīgāka vai tikai daļēja ietvere (maska), uz cieta pamata tās atrod pēdu dzinējs, piemēram, suns, tikai ar smalkas ožas palīdzību. Pēdās iet – iet, kur kāds jau gājis, iet pakaļ, darīt, dzīvot tāpat kā iepriekš kāds dzīvojis. Uz pēdām – tūlīt. Uz karstām pēdām – kam tūlīt sekot, tikko darīto vai notikušo konstatēt. Pēdas latviešu tautas ticējumos pieņem daļu no to īpašnieka īpašībām, un tām ir tāda pati nozīme maģijā kā matiem, nagiem. Iestājoties otra pēdās, iegūst tā spēku – šim uzskatam pamatā varbūt tas, ka pa cita pēdām vieglāk staigāt, sevišķi sniegā un dubļos. Dainās lūdz Laimiņu iet pa priekšu, „es tavās pēdiņās”. Cilvēks apmaldās, ja pāriet pāri velna pēdām. [..] Ja pār vilka pēdām pāriet, aizsmok kakls un nevar izkliegt. Ja vistas pēdas redz ziemu mežā, tad tuvumā nodegs māja. Dedzinot mirēja cisas, otrā rītā skatās, kādas pēdas pelnos redzamas, tāds lops drīz mirs. Vilkači var tikt atpakaļ par cilvēkiem, ja tiek uz savām pēdām, pa kurām tie izskrējuši; tāpat arī, ja tas, kas tos par vilkačiem pataisījis, pāriet to pēdām pāri. Naudas racēji uzkaisa smiltis Jāņu vakarā uguntiņai, kas kaltējas; pēc otrā rītā smiltīs nospiestās pēdas varējuši zināt, kas jāupurē, lai naudu varētu dabūt. Dažos gadījumos pēdas rūpīgi jāsarga. Ja ierauga pirmoreiz jaunu mēnesi, tad, stāvot uz tām pašām pēdām, jānomazgājas, tad visu mēnesi neslimo; tāpat jādara arī pavasarī, pirmoreiz bezdelīgu ieraugot, lai mute nebūtu raiba. Maģiskos darījumos ņem arī zemi no otra cilvēka pēdas, dzen pēdā naglas utt. Pēdām līdzīgi iespiedumi akmeņos pazīstami tautā kā Velna pēdas. [Švābe, Būmanis, Dižlērs 2003 : 31384–31385]
Akmeņkalnu velnapēdas dižakmens
Dižakmens atrodas Dundagas novada Dundagas pagastā, netālu no robežas ar Ventspils novada Puzes pagastu. Akmens augstums ir 3,3 m, garums 5,7 m, platums 7 m, apkārtmērs 17,3 m un tilpums 40 m³, tas ir gaiši pelēks ortogneizs ar vizuļojošām melnām dzīslām.
To uzskata par kultakmeni, jo tā virspusē redzamas vairākas iedobes, t. s. velna pēdas. Valsts aizsardzībā akmens uzņemts 1925. gadā.
Dižakmens ir saplīsis (saplēsts) vairākos gabalos. Pats galvenais akmens gabals ar zibens bultai līdzīgu, sprīdi platu zigzaga plaisu ir pāršķelts divās daļās. Divi lielie bluķi atsviesti stigas pretējā pusē, un lēvenis sīkāku šķembu mētājas pie viena sāna. [http://www.visit.dundaga.lv/various/dabas-objekti]
●
Skrides fonda vizuālās mākslas skolēnu konkurss Meistara pēdās (2017) Madonas novadā.
●
Daži piemēri, kā frazeoloģismi ar vārdu pēda tiek tulkoti angļu valodā:
Iet pa pēdām – follow the scent; follow the trail,
Izgaist bez pēdām – fly to the winds; gone with the wind,
Nepareizas pēdas – false scent,
Nokļūt uz nepareizām pēdām – bark up the wrong tree,
Novedināt no pēdām – put off the scent,
Palaist pa pēdām – put on the scent,
Uzvest uz pēdām – give the right scent; put on the scent. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/latval/vispareji/frazes/peda.htm]