Tradicionālā transkripcija

[uõla]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[u͜oːlɑ] 


[uo] – divskanis

[l] – skanenis

[a] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.



ol-sakne, vārda celms

-agalotne




ol+balt-um-s

ol+dē-j-ēj-i, ol+dē-j-ēj-as

ol+šūn-a

ol+veid-a

ol+vad-s


ol+veid+īg-s, ol+veid+īg-a




ola patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

ol-a

ol-as

Ģ.

ol-as

ol-u

D.

ol-ai

ol-ām

A.

ol-u

ol-as

I.

ar ol-u

ar ol-ām

L.

ol-ā

ol-ās

V.

ol-a!

ol-as!


N. Ralfs OlaD. Ralfam Olam


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsOla ir neliela.

2) izteicēja daļaTā ir ola.

3) galvenais loceklisVista vai ola?

4) papildinātājs – Vista izdēja olu.

5) apzīmētājsOlas čaumala ir cieta.

6) vietas apstāklisOlā ir daudz uzturvielu.



olas apvalks, olas baltums, olu biskvīts, olas čaumala, olas dzeltenums, olu ēdieni, olu grozs, olu kultenis, olu pulveris

 

bruņurupuču olas, čūsku olas, gliemju olas, kukaiņu olas, Lieldienu ola, paipalas ola, pīles ola, putnu olas, rāpuļu olas, skudru olas, strausa ola, vistas ola, zalkšu olas

 

baltas olas, brūnas olas, cieta ola, diētiskās olas, dzeltenas olas, jēla ola, mīksta ola, raiba ola, svaiga ola, veca ola

 

cept olas, cepta ola, dēt olas, krāsot olas, krāsota ola, kult olas, lobīt olas, perēt olas, pildīt olas, pildīta ola, ripināt olas, vārīt olas, vārīta ola



ola, s.

Apvalkā ietverta (putnu, arī citu dzīvnieku) olšūna; šāda ovālas formas (parasti putnu) olšūna, ko lieto uzturā.

Dēt olas. Vistu, zosu, strausu ola. Olas dzeltenums, baltums, čaumala Cieti novārīta ola. 
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 745]


ola, -as, s.

Apvalkā ietverta olšūna.

Vistu olas. Olas čaumala. Olas baltums.

.. [Andrs] rādīja pa zāles un zaru spraugu, kur irbe sēdēja perēklī uz olām. Upīts 4, 703.

Rāpuļu olas pēc savas uzbūves atgādina putnu olas. Olas vidū ir liels, barības vielām bagāts dzeltenums, kuram apkārt ir olbaltuma slānis. Olas ārējo apvalku izveido ar kaļķvielām vairāk vai mazāk piesātināta pergamentam līdzīga čaula. Sloka 1, 41.

Zivis vairojas ar olām jeb ikriem .. Latvijas dzīvnieki 75.

Putekļi ietin visu pasauli sarkandzeltenā miglā, bet nespodrā saule izskatās kā izvārītas olas dzeltenums. Grīva 8, 144.

// Šāda putnu olšūna kā pārtikas produkts.

Cieti vārīta ola. Mīksti vārīta ola. Nolobīt olu. Cepta ola. Jēla ola. Pildīta ola. Olu biskvīts.

Olu pulveris – līdz deviņiem procentiem mitruma izkaltēts olu saturs.

Diētiskās olas – olas, kas pēc izdēšanas ir glabātas ne ilgāk par piecām dienām.

Mīksta ola – mazliet vārīta ola.

Cieta ola – ilgi vārīta ola.

Izdzert olu – izsūkt šķidrumu no olas pa caurumiņu čaumalā.

Lieldienu ola – ola, kam Lieldienās pēc senas paražas izkrāso čaumalu.

Labām olām ir tīra, cieta čaumala, ovoskopā caurskatītas olas tukšā telpa nav lielāka par 4 mm. Kļaviņa 1, 20.

Svaigu olu vietā var lietot olu pulveri, ko iegūst, speciālās ierīcēs izžāvējot olas masu. Mājturība 142. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


ola – ūla; olu kultenis – 1) ūluoknis; 2) ūlinīks; olu ripināšana – lunkuošona; kukaiņu oliņas – kustūnis kūlenis
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


ùola 1. (apaļš) kâ ùola – saka par paresnu, labi barotu dzīvnieku vai apaļīgu, korpulentu cilvēku: kâ gùos laîde gonuôs, ta ùolas v°àrija, lài gùos dàuʒinabizùos dàurijanuôsbik°â ùolas.

2. demin. kâ (strada) ùoliņa ‘paliels, ieapaļš’: lìelm bùndag[gundegām] tik lìeli ziêdi – opalas k°â stroda ùoliņas.

3. (sargāt, glabāt u.tml.) kâ (viênu) ùolu vâcelê iron. ‘ļoti rūpīgi, gādīgi, arī pārlieku uzmanīgi (izturēties pret kādu)’.

4. kâ gaîlis àr vistas ùolu.

5. dsk. kâ ùolu Rečs.

6. dsk. kâ vista uz ùolm.
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 254]


(Kā) jēla ola sar. – saka par cilvēku, kas ir pārmērīgi vārīgs, arī pārmērīgi jūtīgs.


Apieties kā ar jēlu olu sar. – pārlieku uzmanīgi izturēties (pret kādu). 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


Kā ola – 1. parasti savienojumā ar apaļš, gluds – labi barots, tukls; ļoti gluds;

       2. parasti savienojumā ar pliks – saka, ja kādam uz galvas nav matu;

       3. pārāk jūtīgs; ļoti vārīgs.

 

Raibs kā Lieldienu ola ļoti raibs.
[Sagatavots pēc: LFV 2000: 851]


Zooloģijāola.


UzvārdiOla; Oliņš, Oliņa.

 

VietvārdiOliņas, viensēta Staiceles pagastā; Oliņi, viensēta Alsungas novadā; Oliņi, mazciems Umurgas pagastā.

 

ErgonīmiOla, SIA Aizkrauklē.


ola, mantots vārds; lš. uolà klints, klintsgabals; iezis. Vārds ir tās pašas cilmes kā velt; pamatā ide. *ụelgriezt, vīt, velt; stiepuma pakāpē *ēl– : *ōl- > ab. *uol-, no kā *uolan (nek. dz.) un latviešu valodā pēc nek. dzimtes izzušanas siev. dz. *uola > ola.  Pirms uo vārdā izzudis (v).

Vārda nozīme sākumā bijusi tas, kas veļas  (ie)apaļš akmens, kas viegli veļas vai ir valstāms. Par šo nozīmi sal. apv. olāt [uo] velt un ols [uo] apaļš. Ar nozīmi apaļš akmentiņš tagad literārajā valodā olis [ùolis], apv. [uô], bet izloksnēs un 17.–19. gs. rakstos arī ola.

Literārajā valodā tikai 20. gs. dominē vārds ola [uõ], līdz tam paralēli lietots arī vārds pauts.

Baltu pirmvalodā bijis vārds *ōOan > ab. *uoan, kas saplūdis ar *uolan > *uolan, un rezultātā izveidojušās mūsdienu vārda formas.

Atvasinājums olnīca lopu (ganu) ceļš ( oļiem, akmeņiem klāts ceļš un (no 19. gs. otrās puses) sieviešu dzimumdziedzeris.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 634–635]


яйцо, у птиц, пресмыкающихся и клоачных: такая клетка овальной формы в скорлупе, оболочке. Нести яйца. Класть яйца. Птичьи яйца. Куриные яйца. Яйца аллигатора. Черепашьи яйца. Как курица с яйцом носится кто-н. с кем-чем-н. уделяет слишком много внимания кому-чему-н.; разг. неодобр..
[Sagatavots pēc: http://www.ozhegov.ru/]


angļu – egg

baltkrievu  яйка

franču  oeuf

grieķu  αυγό

igauņu – muna

krievu – яйцо

latīņu  ovum

lietuviešu  kiaušinis

poļu  jajko

somu – muna

ukraiņu – яйце

vācu – das Ei

zviedru – ägg



Ja nebūtu olas, nebūtu i peles.

 

Ja divi tiesājas dēļ vienas olas, tad advokāts noēd vistu.

 

Gaidi, gaidi gaili olas dējam!

 

Ir ola pie olas piedauzās.

 

Ir olas saveļas kopā, vai tad nu cilvēki nesastrīdas.

 

Ola nav gudrāka par vistu.

 

Ar olu var draugu nopirkt.

 

Kāda ola, tāds dzeltenums.

 

No olas kumeļu neizperināsi.

 

Ja nevari dēt olas, tad nekladzini.

 

Nesvied visas olas vienā maisā.

 

Sapuvusi ola samaitā ēdienu, bet ķildas – jautru dzīvi.

 

Kad olu šķeļ, tad uguns skrien.

 

Kas olas zog, tas pliks kā ola.

 

Labāk šodien ēst olu, nekā rītā gaidīt uz vistu.

 

Ola māca dējēju.

 

Ola grib būt gudrāka par vistu.

 

Tas jau iet tā, ka pat ola no galvas nenokristu.

 

Kas olu grib, tam jāpanes vistas kladzināšana.

 

Ko tu vazājies ar grāmatu kā vista ar olu.

 

Gaidi vien gaili olas dējam.


Ja olas ved vai nes pār ūdeni, tad no tām nevar cāļus izperināt.

 

Olas jāliek perēt pirmdien, tad labi izdodas.

 

Olas, kas sadētas divpadsmit dienas priekš Ziemassvētkiem, ir vislabākās perēšanai.

 

Kad nes olas cāļu perēšanai, tās nedrīkst likt pa vienai perēklī, bet visas jāber reizē, tad cāli izšķiļas visi vienā dienā.

 

Perēšanai jāliek no rītiem dētās olas, tad visas tiek izperētas.

 

Perēšanai neder tās olas, kuras dētas pēcpusdienā, jo no tām rodas vanckari.


Olas perēt jāliek tad, kad lopus mājās dzen, tad būs daudz cāļu.

 

Ja grib, lai no olām izšķiltos vistiņas, tad olas vajag perēklī likt ar kreiso roku, jo liek ar labo, tad ir gaiļi.

 

Ja olas lāmiņa (bedrīte zem čaumalas) esot sānos, tad no tās varot izperināt gailīti, bet, ja galā, tad vistiņu.

 

Olas nedrīkst no mājām dot ārā pa pāriem, jo tad vistas vairs tik labi nedēs.

 

Ja olas resnajā galā ir liels tukšums, tad viņa ir tukšā mēnesī dēta.

 

Ja vista izdēj mazu olu, tad paredzama nelaime; lai to novērstu, ola jāpārsviež pār mājas jumtu.

 

Ja grib, lai būtu maiga un balta sejas krāsa, tad vajag vaigus noglāstīt ar pirmo olu, kuru jaunā vistiņa izdējusi.

 

Kad vāra olas, tad nedrīkst pūst ugunī, lai nesasprāgst olas.

 

Vistas olas nevajag vārīt kāpostos, tad vistas knābās kāpostus.

 

Ja olas ieliek katlā vārīt, tad nav jārunā.

 

Olas vārot, nedrīkst smieties, tad tās saplīst.

 

Olas, ko grib ziemai glabāt, jālasa vecā mēnesī.

 

Ja olu zog, tad paliek nabags.

 

Olu nedrīkst sīki lupināt, jo tad dabūs pērienu.

 

Kas ēdot olas bez sāls, tas melojot.

 

Ja olas redz sapnī, tad būs kauns jāpiedzīvo.

 

Ja olas redz sapnī, tad tiks aprunāts.



Dzērve skrien,

Ola aug. – Ratiņa spole vērpjot.


Maza, maza mājiņa,

Ne logu, ne durvju. – Ola.

 

Apaļa muciņa,

Nevienas stīpiņas. – Ola.

 

Mazs, mazs avotiņš, divējāds ūdesniņš. – Ola.

 

Viena abriņa,

Divējāda maizīte. – Ola.

 

Biezputru izvāra, katlā sviests paliek neizkusis. – Ola.

 

Cērt ledu – uzcērt sudrabu;

Cērt sudrabu – uzcērt zeltu. – Ola.

 

Izlauž mūru,

Atrod sidrabu;

Izņem sidrabu,

Dabū zeltu. – Ola.



Ola dzied, akmins raud

Dziļas jūras dibenā;

Māsa dzied, brālis raud

Tautu galda galiņā. [LD 20746-1]

 

Kad zaļos sētas mieti,

Kad sapūs akmentiņš,

Ola kāps ūdenī,

Spalva grims dibenā,

Tad es nākšu atpakaļ,

Tēv’ un māti apraudzīt. [LD 32033-1]

 

Droši jāju pār upīti,

Zinu olas apakšā;

Droši jāju tautiņās,

Zinu pūru pielocītu. [LD 18192-0]

 

Sloka jāja pieguļā,

Piecas olas vācelē.

Kur’ būs tev, kur’ būs man,

Kur’ guntiņas kūrējam? [LD 30065-1]

 

Slaidi laidos metenī,

Lai liniņi gari aug;

Lieldienā olas viru,

Lai telītes barojās. [LD 32209-3]

 

Sodi, sodi, lādi, lādi,

Man nenieka nekaitēja.

Grūts akmins, sīkas olas

Gremdēs tavu lādēšanu. [LD 34157-1]


Dvēsele olā

Velns bija ķēniņam meitu nozadzis. Pie ķēniņa atnāca reiz izdienējis zaldāts un teica: Dod man tikai vecu zobinu, es tavu meitu tev atdošu.

Ķēniņš zaldātam deva zobinu un piesolīja vēl daudz naudas, ja princesi atved. Zaldāts, apjozis veco zobinu, gāja ķēniņa meitu meklēt. Ejot pa ceļu, tas sastapa lauvu, žagatu un skudru strīdoties, kam lielāka daļa no maitas pienākas. Viņi lūdza zaldātu, lai izspriežot strīdiņu. Zaldāts sprieda: Žagata lai ņem nosprāgušā zirga kājas, lauva lai ņem rumpi, skudra lai ņem galvu! To pasludinājis, viņš izvilka savu veco zobinu, sacirta zirgu gabalos un izdalīja, kā bija teicis.

Žagata izrāva šķipsniņu no savas galvas spalvām, iedeva to zaldātam un teica, ja viņš to mutē ieņemšot, tad varēšot pa gaisu skriet deviņreiz ātrāki par žagatu.

Lauva izplūca no savas galvas spalvām pušķīti, iedeva zaldātam un teica, ja viņš to ieņemšot mutē, tad būšot deviņreiz stiprāks par visstiprāko lauvu.

Skudra paņēma savu oliņu un teica: ja viņš šo ieņemšot mutē, tad būšot deviņreiz mazāks par vismazāko skudru.

Zaldāts gāja tālāk un uzgāja velna mājas. Viņš ieņēma skudras oliņu mutē, sarāvās deviņreiz mazāks par skudru un ielīda velna mājā. Velns bija mājā, un necik tālu no viņa sēdēja ķēniņa meita, uz kuru velns teica: Rītu no tevis būs man labas brokastis.

To teicis, velns atlaidās, aizmiga un krāca, ka visa istaba trīcēja. Vecais zaldāts kā maza skudrīte pielīda pie ķēniņa meitas un iečukstēja tai ausī: Kad velns uzceļas, tad stāj viņam virsū, lai saka, kur viņa spēks ir.

Kad velns uzcēlās, tad ķēniņa meita piegāja pie viņa un teica: Saki, mīļais vīriņ, kur ir tavs spēks?

Velns gan negribēja stāstīt, bet tad ķēniņa meita lūdzās: Tu taču manu beidzamo lūgumu vari paklausīt, jo rītu tu tikpat mani apēdīsi.

Tad nu arī velns sāka stāstīt: Necik tālu no šejienes jūrā ir maza saliņa, uz saliņas liels ozols, zem ozola akmens, akmenī vanags, vanagā ola, olā divi svecītes. Kad tās svecītes nopūš, tad esmu pagalam.

Vecais zaldāts, to dzirdējis, izgāja ārā, izņēma no mutes skudras oliņu un palika par cilvēku. Nu viņš ieņēma mutē pušķīti no žagatas spalvām, palika par žagatu, pacēlās gaisā un skrēja uz to saliņu, par kuru velns bija runājis. Saliņu sasniedzis, tas redzēja lielu ozolu, ap kuru briesmīgs viesulis plosījās. Zaldāts izņēma no mutes žagatas spalvas, palika par cilvēku un ieņēma lauvas spalvas mutē. Tūdaļ radās milzīgi spēki. Viņš sāka cirst lielo ozolu, un tikai lielām pūlēm izdevās nocirst. Apakš ozola viņš atrada akmeni; akmeni pārskaldījis, viņā atrada vanagu, kas tūliņ aizskrēja gaisā. Nu izņēma lauvas spalvas, ieņēma žagatas spalvas mutē, pārvērtās par žagatu, panāca vanagu un nosita to. Tad izkrita ola un no olas divi svecītes. Svecītes izpūtis, zaldāts devās par žagatu atpakaļ uz velna māju, pārvērtās tur par cilvēku, paņēma ķēniņa meitu, aizveda pie ķēniņa, dabūja to par sievu.
[
http://valoda.ailab.lv/]

 

Kumeļa perēšana

Viens kungs aizbraucis uz Rīgu pēc pūķa, kas varētu zirgu izperināt. Kungam iedevuši olu. Ola kungam bijusi jātur padusē un pašam jāsēd uz poda. Kungs turējis olu padusē ilgi, ilgi, bet zirgu kā nevarējis, tā nevarējis izperināt. Beidzot kungs noskaities un iemetis olu žagaros. Uzreiz no žagariem izskrējis zaķis. Kungs uzskatījis zaķi un kliedzis:

Tpru! tpru, kožī, es jau tevi perēju! Tpru, nebēdz!

Bet zaķis vis neklausījies un mežā iekšā.
[
http://valoda.ailab.lv/]


Ūsiņš

Kad pavasarī pirmo reizi laida zirgus jeb arī lopus laukā, tad paklāja sarkanu drānu kūts padurē, lai ļaunums nepiesitas. Kad zirgi jeb arī lopi no kūts izlaisti, tad nes vistas olu trīsreiz ap zirgu, lopu pūli riņķī un atslēgas arī. Pēc tam olu ņem atslēgām 3 reiz apkārt un atdod tik olu atslēgas ganam. Gans olu paglabā visu dienu kārklu krūmā, atslēgas visu dienu nēsā līdz. Vakarā olu un atslēgas noliek uz galda. Ola dara to labumu, ka tad zirgi, lopi ir apaļi kā ola, un atslēgas to labumu, ka zirgi, lopi ganībās neklīst. Nu vakarā ēda maltīti. Kamēr ēda, uzsēja zirgiem galvas pie mieta tik augstu, cik vien varēja, lai zirgi būtu stalti un galvu nēsātu augstu. Kad gani vakarā mājā pārnāca, tos aplēja ar ūdeni, lai ganos nesnaustu. Ja gani izsargājās no aplējuma, tad pie galda atkal tos aplēja ar ūdeni. Tādu liešanos sauca par rumulēšanos.
[http://valoda.ailab.lv/]

 

Ūsiņš

Pavasarī pirmo reizi pieguļā jājāj ar stiķiem. Ja tad zirgs klūp, jājāj atpakaļ, jo tā nakts Ūsiņam tad nepatikusi. Pirmajā naktī pieguļā vajadzējis Ūsiņam par godu ēst olas ar gaļu, un, kurš vairāk nesis, to viņš vairāk svētījis. Pirmā naktī pieguļā vajadzējis apaušus svilināt uz pīlādža uguns, tad Ūsiņš neļāvis lietuvēnam zirgus jāt. 
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]


Reiz puisis apņēmies saimniekam izperēt cāļus. Saimnieks arī viņam iedevis ap simt olu, un puisis novietojies pirtī perēt. Perējis, perējis, kamēr vistas olas apēdis. Bailēs no saimnieka, ka nav ne cāļu, ne olu, puisis licis pirtij uguni klāt, lai deg. Pats skrējis pirtij riņķī un saucis: Kluk, kluk, kluk, ik kuram savu žēl! Kluk, kluk, kluk, ik kuram savu žēl! Atskrējis arī saimnieks, bet puisis taisījies skriet degošā pirtī un tik saucis: Kluk, kluk, kluk, ik kuram savu žēl!


Daudzām tautām raksturīga Lieldienu tradīcija ir olu krāsošana un vārīšana. Olas uzskata par saules simbolu, turklāt jau no seniem laikiem tās tiek atzītas arī par maģisku līdzekli dzīvībai un auglībai, jo no olas rodas jauna dzīvība.

Parasti Lieldienās vāra vistu olas un tikai retos gadījumos – zosu. Gatavojoties Lieldienu svinēšanai, olas mēdz dažādi krāsot. Senajiem latviešiem visparastākais olu krāsošanas veids bija olu vārīšana sīpolu mizās; tā olas ieguva dzeltenu krāsu. Olas vārīja arī bērzu lapās jeb pirtsslotās, rudzu zelmenī un siena gružos. Tad tās nokrāsojās zaļā krāsā. Vārot alkšņa pumpuros, olas kļuva brūnas. Lai olu čaulām labāk turētos krāsa, ūdenim, kurā olas vārīja, piemeta šķipsniņu sāls. Lai gan mūsu tautasdziesmās nav pieminēta olu krāsošana, taču šī paraža bija jo plaši izplatīta.

Izvārītās olas dažādi izrotāja vai nu ar naža galu, vai lāpāmo adatu, izkasot gan skujiņas, gan sirdis un tamlīdzīgus simbolus. Olu krāsošanai bija arī citi paņēmieni, piemēram, nevārītu olu samitrināja ūdenī, pēc tam aplipināja dažādām sīpolu mizām – gan gaišākām, gan tumšākām –, kā arī vietām piestiprināja egles skujiņas vai bērza lapiņas. Šādu olu ietina lupatiņā, cieši nosēja ar dziju un lika vārīties. Tā ola nokrāsojās dzelteniem, zaļiem un brūniem raibumiem. Lai olas nokrāsotu raibas, tās aptina ar krāsainiem dzīpariem, raibām lupatiņām vai rakstītām prievītēm. Aptītā vieta nokrāsojās attiecīgajā krāsā vai rakstā. Parasti raibās olas krāsoja jaunas meitas, lai pasniegtu savam iemīļotajam puisim un tādā veidā parādītu savu prasmi. Skaistākās olas neēda, bet glabāja ilgāku laiku.
[Sagatavots pēc: Līdeks 1991 : 34–35]

 

Lai pasargātu vistas no vanaga, pirtsslotas, ar kurām ir pērušies Lieldienu rītā, liek sētas mietu starpā un lej ar ūdeni, kurā Lieldienu olas vārītas, tad vanags vistu nenesot.

Olas ēdot, vēro čaumalas atdalīšanos: ja labi atlec, tad labi augs lini, ja čaumalu grūti nolobīt, tad slikta linu raža.

Plaši pazīstama Lieldienu tradīcija ir sišanās ar olām. Ja ola saplīst, tā jāatdod tam, kurš to sasitis. Lieldienās sitas ar olām, lai uzzinātu, kurš ilgāk dzīvos. Kam stiprāka ola, tas dzīvos ilgāk.

Otrajā svētku dienā puiši šautuši (pēruši ar rīkstēm, lai nopērtais varētu ar olām izpirkties) olas. Ciema puiši sapulcējušies norunātā vietā un izvēlējušies no sava vidus dziesmu saucēju. Tas paņēmis olu vāceli (ķoci), kāds no citiem – maizes kuli. Saucējam pa priekšu ejot, puišu bars dziedādams apstaigājis ciema mājas. Olu šautējiem rokās bija izplaucēti bērzu zariņi, pūpoli, egļu vai paegļu skujiņas, ar ko pērt kaimiņus. Ja kādu atrada guļot, to pēra, sacīdami: Dēj olas, dēj olas, divas pa dienu, trīs pa nakti! Pērēji tikmēr nerima pērt, līdz olas nebija saņēmuši.

No dažādām nelaimēm varēja atbrīvoties ar pirmo Lieldienu rītā melnas vistas dētu olu.
[Sagatavots pēc: Līdeks 1991 : 35–46]



Liela ola

 

Liela ola nakti klusi

aizripo uz Rīgas pusi.

 

Rīgas vārti cieti,

ola satiek bieti.

 

Sākas dzīve zaļā,

tevi palaiž vaļā. [Baltvilks 2000 : 43]

 

 

Olu ķocis

 

Vista izdēj vistolu.

Vārna izdēj vārnolu.

 

Pūce izdēj pūcolu.

Pūpe izdēj pūpolu.

 

Sīpe izdēj sīpolu.

Ābe izdēj ābolu.

 

Tad vēl odze – ozolu.

Nu ir ķocis pilns! [Baltvilks 2003 : 49]

 

 

Gudrā ola

 

Līdz Lieldienām tā ripo

un ripo, ripo vien,

 

līdz Jāņudienai ripo

un ripo, ripo vien,

 

līdz Ziemassvētkiem ripo

un ripo, ripo vien.

 

Tā mūsu Zemeslode –

un ripo, ripo vien. [Ļūdēns 1990 : 19]

 

 

Ola

 

Atveļas uz

Rīgu

ola no

Olaines

apaļa kā

ola.

 

Atveļas un

veļas pa

Torņkalnu, bet

Torņkalnā

Olēdājs Lielais –

Aivars Mazais

Olaines

olai (kā

mednieks medījumam)

lamatas radījis –

izracis

Māras ezeru

dižu kā

Daugavu, un nu

Olēdājs Lielais

gaida, kad

Olaines

ola

Māras ezerā iekšup

kritīs. Bet

nesagaida

 

Aivars Mazais, jo

ola

pārlec pāri

Māras ezeram kā

rasas pilienam, un nu

ola no

Olaines

apaļa kā

ola jau

tālāk

veļas pa

Āgenskalnu. [..] [Neibarts 1990 : 23]


Ieinteresējies par lielās spāres noslēpumu, Māris ar airi pievilka pagali tuvāk, iecēla laivā un ar lupas palīdzību sāka to pētīt. Izrādījās, ka tur rindām vien bija nodētas oliņas, un spāre laikam tāpēc bija tik nemierīga, ka nevēlējās, lai viņas noslēpumu kāds atklātu.

Pēc brīža Māris ieraudzīja meldros lidināmies divas sīkas spārītes zaļu ķermeni, zilām krūtīm un sarkanām, izvalbītām acīm, viņas viena otru nesa aiz pakausīša. Sameklējušas kādu zāļu stiebru, spārītes nolaidās un, atmuguriski rāpdamās, iegremdējās ūdenī. Skaistākajai, kas turēja otru, bija redzama laukā galva un spārni, bet mazākā visa atradās ūdenī. Labi ieskatoties, skaidrajā ūdenī varēja redzēt, ka spārīte novieto pie zāļu stiebra oliņas. Kad darbs bija paveikts, partneris to izvilka no ūdens, nopurināja spārniņus un aiznesa projām. [..]

Ne mazāk interesants bija trešais gadījums ar kādām citām mazām, zilām spārītēm, kas savam „perēklītim” bija izvēlējušās ūdens klajumiņu starp aļģēm, kur neauga neviena zālīte, kur nomesties vai pieturēties. Viena no spārēm kā helikopters apstājās uz vietas un visu laiku, ātri spārniņus vēcinādama, turējās gaisā, kamēr otra nodēja oliņas ūdenī.

Māris ar lielu interesi vēroja spāru draudzību. Kaut gan spāres nav kā putni, kas pavasarī pāros vij ligzdas, perē olas un audzina bērnus, tomēr viņu dzīve ir tik interesanta kā reti kādam citam dzīvniekam. Spāres olu dēšanas laikā viena otrai palīdz veikt uzdevumus, kur viena pati māte nekādā ziņā nevarētu tikt galā. [..]

Māris gribēja noskaidrot, kas notiks ar tām oliņām, kuras nokrita uz ūdensrožu lapām. Pieīries tuvāk, viņš paņēma lupu un sāka pētīt. Oliņa bija balta un ļoti maziņa, tā ka ar neapbruņotu aci pat nevarētu neko īsti saskatīt.

Kādu laiku oliņa gulēja uz lapas nekustoties, bet tad pēc dažām minūtēm sakustējās un pārvērtās cirmenītī – priekškāpuriņā. Priekškāpuriņam jau bija mazas kājiņas, un tas aizlīda līdz pašai lapas malai, tad pārmeta kūleni un uz muguras ievēlās ūdenī. [Grigulis 1967: 7–8]

 

– Manā dzīvē ir dažādas īpatnības, – čukst Dzeguze. – Citi putni īsā laikā izdēj piecas sešas oliņas un sāk perēt. Man ar dēšanu neveicas. Triju nedēļu laikā divdesmit olas.

– Tik daudz! – Zaķis bloknotā ieraksta skaitli divdesmit. Lai neaizmirstas.

– Izdēto olu paņemu knābī un meklēju svešu ligzdu, kuras saimnieki nav mājās… Tracis, kuru tu dzirdēji, izcēlās tādēļ, ka mani ieraudzīja Stērste. Neizdevās dējumu atstāt Cielaviņas ligzdā. Jābēg. Ko citu lai daru? Pa ceļam ieraudzīju Paceplīša māju un tur atstāju olu.

– Vai tad Paceplītis tik neatjautīgs, ka to nepamanīs?

– Es neesmu muļķe. Manas mazās olas ir divdesmit dažādās nokrāsās, lai sīkos putnus vieglāk apmānītu. Paceplīša ligzdā palika ola, kas līdzīga viņa dējumam. [..]

– Kādēļ tu pati neperē? Slinkums nav nekāda labā īpašība.

– Ne slinkums, Zaķi, bet nepieciešamība, – atbild Dzeguze. – Pirmās olas būtu vecas, kamēr dētu pēdējās. Es taču teicu, ka dēšana ilgst trīs nedēļas. [Plotnieks 1984 : 56]

 

Par lielu. Olai jābūt kā olai. Citādi – nepērk. Viens pārdeva zosu olas, tev vajadzēja redzēt, kādas skaistas – neviens nepērk. Arī āmuru neviens nepirktu, ja par lielu. Tikai – zināmā lielumā. Kur iesi, ja galva par lielu? Ko pateiksi, ja mēle par lielu? Kas mīlēs meiteni milzīgām acīm?

Strausiem vispār nevajadzēja olas dēt. Drīzāk, lai par mazu – kā cukurvistiņām. Olai jābūt mīlīgai.

Bērni ātri izaug. Un kļūst par lielu. Žēl. Paliek tikai drēbītes. Tā tāda izšķērdība. Bet daba attopas. Daba pati, re, paņēma atpakaļ dinozaurus.

Un tās olas nepirka. Zosis ir zosis! Varbūt tāpēc arī tās sauc par zosīm. Viņas nezina, cik lielas olas dēt.

Olai jābūt kā olai. [Ziedonis 1994 : 21]



Kas bija pirmais – vista vai ola?

Daudzi uzskata, ka uz šo jautājumu nav atbildes, bet paleontologi uzskata, ka pareizā atbilde pastāv. Pirmā bija ola.

Mūsdienu vistas ir vieni no vecākajiem putniem uz pasaules. Vistveidīgie putni radās kainozoja ēras sākumā, kad uzplaukumu piedzīvoja zīdītāji, aizsākot arī cilvēku evolūciju (aptuveni pirms 12–15 miljoniem gadu). Tolaik putnu evolūcija notika milzu soļiem. Vistveidīgie ne tikai mainījās anatomiski, pielāgojās videi, bet arī izplatījās pa visu zemeslodi. Tomēr olas ir „mantojums” no putnu senčiem dinozauriem.

Putnu un dinozauru radnieciskās saites ir pierādītas. Ķīnā ir atrastas pārakmeņojušās 125 miljonus gadu vecas dinozaura – sinornitozaura – atliekas. Dinozauram bija ekstremitātes, kas darbojās līdzīgi putnu spārniem. Tomēr tās nebija domātas lidošanai, bet gan līdzsvara noturēšanai. Turpat tika atrastas 120 miljonus gadu vecas trīs veidu dinozauru atliekas. Viens no tiem bija vistas izmērā, pārklāts ar primitīvām diegveida spalvām. Tieši šis dinozaurs bija pārejas forma uz putnu.

Pirms dinozauriem olas bija arī reptiļiem – kotilozauriem, kas dzīvoja pirms 300 miljoniem gadu. Tie arī nodeva spēju veidot olas saviem pēctečiem – dinozauriem un putniem. Tātad vispirms bija ola, tad dinozaurs un visbeidzot – vista. [Ilustrētā Junioriem 2010 : 19]

 

[..] Kurš gan nav dzirdējis, ka dzeguzes nerūpējas par saviem pēcnācējiem – nedz viņas ligzdas vij, nedz savas olas pašas perē, nedz bērnus baro, sargā un apmāca?! Atkal – kārtējās blēņas? Nē, tas nu gan reiz ir tiesa, šoreiz tie vairs nav māņi. Dzeguzes nudien mazuļus pašas nelolo. Kāpēc – par to vēl zinātnieki strīdas…

Dzeguzienes atrod mazputniņus, kuru ligzdā iedēt savas olas – kuru pleciem uzvelt rūpes par dzeguzēniem. Šāda rīcība tiek dēvēta par ligzdošanas parazītismu.

Dažādi ķauķi, kāpelētājķauķi, ķauķīši, stērstes, čipstes, cielavas, mušķērāji, zīlītes, peļkājīte, paceplītis, sarkanrīklīte, rudais erickiņš un vēl desmitiem sugu dziedātājputnu mēdz būt dzegužu bērnu audžuvecāki. [..] Samērojot ar pašas ķermeņa lielumu, dzeguzes olas ir ļoti mazas (lai tās ievērojami neatšķirtos no mazputniņu olām), toties ar atbilstoši biezu čaumalu. [..]

Kā noskaidrojām, dzeguzieņu (gandrīz aplam uzrakstīju – dzegužmammu) organismā olas nobriest ar divu trīs dienu intervālu, tātad ik pārdienas dzeguzei jāsameklē un jāapmeklē kāda mazputniņa ligzdiņa un jāatstāj tajā sava ola. Varētu šķist: nav nekā sarežģīta, jo ar dažādu putniņu ligzdiņām taču pilnas malu malas. Jā, bet… Bet ne kurš katrs perēklītis noder jebkurai dzeguzienei – tāpēc ka dažādas dzeguzienes dēj dažādi krāsotas olas. Turklāt vienai un tai pašai dzeguzienei visas olas allaž ir vienādas – parasti tādā krāsā, kādā bijusi ola, no kuras savulaik izšķīlusies viņa pati. Vienai dzeguzei olas ir, piemēram, baltas – kā vairākumam dobumperētāju, otrai tās gaišzilas kā lukstu čakstītei un rudajam erickiņam, vēl citai – brūnpelēkas kā dzeltenajai cielavai un tamlīdzīgi.

Loģiski, ka dzeguzei jāsameklē kāda no tām ligzdām, kurās olu krāsa ir vislīdzīgākā viņas pašas dēto olu krāsai – jāatrod kāds vienas konkrētas mazputniņu sugas perēklītis. Pastāv uzskats, ka dzeguze labi zina, tieši kuras sugas putniņa perēklītis jāsameklē, jo viņa pazīst šīs sugas lidonīšus, tāpēc ka pati reiz tikusi viņu izaudzināta. Patiesībā dzeguze pacietīgi meklē nevis šo putniņu ligzdu, bet pašus putniņus, un tad, kādu laiku paslepus novērojot viņus, atklāj savas nākamās dētuves vietu.

Ja zilas olas dējoša dzeguziene kaut kāda iemesla dēļ pasteigtos kādu no savām olām iedabūt ligzdā, kurā atrodas, teiksim, pelēkas saimniekputna olas, perēkļa īpašniece tūdaļ pamanītu atšķirību un vai nu pārknābtu un izmestu svešo olu no sava perēklīša, vai arī pamestu visu dējumu un meklētu vietu, kur vīt citu ligzdu, vai tai pašā ligzdā virs oliņām uztaisītu jaunu grīdiņu un dētu vēlreiz. Tādēļ dzeguze nedrīkst kļūdīties. Tomēr dažreiz kļūdās. Un, pat ja nekļūdās, saimniekputni vienalga var ievērot krāpšanu. Var ievērot, jā, taču ne jau tāpēc, ka dzeguzes ola vienmēr ir kaut nedaudz lielāka (precizējot – garāka) par saimniekputnu iedētajām. Bet gan tāpēc, ka putni „prot skaitīt”! [..]

Cilvēkiem, kuri maz zina par dzegužu jaunās paaudzes attīstību, varētu rasties jautājums: kāpēc šie putni sev lieki sarežģī dzīvi – kāpēc gan katra mātīte nevarētu sadēt visas savas daudzās olas vienā svešā ligzdā vai iedēt, teiksim, trīs četras katrā? Tāpēc, ka tas būtu bezjēdzīgi, tas dzegužu sugai būtu pat kaitīgi, jo beigu beigās perēklī tik un tā paliktu tikai viens vien dzeguzēns – tas, kurš pirmais izšķiltos. [..] Dzeguzes iespēju pašai neperēt un neaprūpēt savus bērnus nodrošina tas, ka mazuļa attīstība viņas olā ilgst īsāku laiku nekā saimniekputnu pēcnācēju attīstība. Parasti dzeguzēns izšķiļas jau pēc nepilnām divām nedēļām, skaitot no perēšanas sākuma. [..] [Tīrmanis 2004 : 4042]


Pasaules mitoloģijā ola minēta kā Visuma pirmsākums. Olā ir dzīvības aizmetnis, tāpēc tā simbolizē dzemdi, dzimšanu un Visumu. Ola ir arī cerības un nemirstības simbols. Kristietībā to var saistīt ar Kristus dzimšanu.
[Sagatavots pēc: Brūsa-Mitforda 2005 : 49]

 

Ola tiek uzskatīta par pilnības simbolu vienkāršās formas, baltās krāsas un slēpto neskaitāmo iespēju dēļ. Olas dzeltenums bieži ir zelta, baltums – sudraba simbols. Kristietībā ola ir augšāmcelšanās simbols. Lieldienu ola pagāniskajos pavasara svētkos simbolizēja auglību.
[Sagatavots pēc: HVS 1994 : 105]



Solārā ola

Raula Vēliņa ideja par Solāro olu – enerģētikas un arhitektūras celtni olas formā.



Spēlfilma Sātanisks stāsts. Pūķa ola (1996). Režisors T. Margēvičs, scenārija autore R. Ezera.


Londonā izsola lielāko dzīvnieka olu

Christie’s izsoļu namā Londonā pirms 2013. gada Lieldienām pārdošanā nonākusi, iespējams, pasaulē lielākā ola.

Milzīgā ola izdēta Madagaskarā, to izdarījis izmirušais ziloņputns.

Tā ir 30 centimetrus augsta un 21 centimetru plata, kā arī aptuveni 120 reizes lielāka par parastu vistas olu.

Nav zināms olas precīzs atrašanas laiks, taču tiek uzskatīts, ka arheologi to uzgājuši 19. gadsimta beigās vai 20. gadsimta sākumā.

Ziloņputni izmira laikā no 13. līdz 17. gadsimtam. Tie tiek uzskatīti par lielākajiem jebkad uz zemes dzīvojušajiem putniem – pēc izskata tie atgādina īpaši augumā padevušos strausus un varēja sasniegt 3,4 metru garumu.
[Sagatavots pēc: http://www.tvnet.lv/]

 

 

Juveliermākslas brīnums – Faberžē

Faberžē – tas ir zīmols, kas radies 19. gadsimta beigās, kad 1842. gadā Gustavs Faberžē (1814–1893) Pēterburgā nodibināja pirmo juvelieru namu ar nosaukumu Faberžē, ko vēlāk 24 gadu vecumā pārņēma viņa dēls – Peters Karls.

1883. gadā Krievijas cars Aleksandrs pasūtīja P. K. Faberžē īpašu darbu – dāvanu Lieldienās savai sievai carienei Marijai. Par smalku dāvanu kļuva no zelta un dārgakmeņiem radīta ola. Ar baltu emalju klātajā olā atradās vista no krāsaina zelta, kas slēpa sevī vēl vienu brīnumu – miniatūru imperatora kroni un piekariņu no rubīna oliņas formā. Pārsteigums tik ļoti sajūsmināja carieni, ka cars pasūtīja Faberžē uzņēmumam katru gadu pa olai. Šo tradīciju turpināja arī Aleksandra dēls cars Nikolajs II, kurš dāvināja unikālās juvelierizstrādājuma olas ne tikai savai sievai, bet arī mātei. Kopumā Faberžē izgatavoja 57 olas, kaut gan šis skaitlis dažādos avotos ir atšķirīgs. Pēterburgas rūpnīcā izgatavoja oliņas ar dažādiem mehāniskiem noslēpumiem: lādītes un pulksteņus no dārgakmeņiem – briljantiem un dimantiem, zelta un sudraba diedziņiem un daudzkrāsainiem emaljas pildījumiem. Katrā oliņā bija atveidota kāda epizode no cara ģimenes dzīves. Tās, izmantojot miniatūru mehānismu, tika pasniegtas ar mūzikas skaņām. Vienas tādas dārgakmeņiem inkrustētas olas izgatavošana prasīja aptuveni gadu.
[Sagatavots pēc: Lauku Avīze 2012, pieejams: http://m.la.lv/]

 

Olā ir visas dzīva organisma attīstībai nepieciešamās uzturvielas. Olas baltums satur albumīnus, globulīnus, lizozīmu, avidīnu. Olas baltumā un dzeltenumā ir daudz neaizstājamu aminoskābju, savukārt olas dzeltenumā ir taukvielas, kas satur nepiesātinātās taukskābes, lecitīnu, holesterīnu. Olas minerālvielās ietilpst fosfora, sēra, dzelzs, vara, kālija, nātrija, kā arī nedaudz kobalta sāļu. Olas čaumalu veido galvenokārt kalcija karbonāts. Ola satur visus taukos šķīstošos vitamīnus. Olas dzeltenumā ir daudz karotinoīdu, kas piešķir tam krāsu.
[Sagatavots pēc: PME 1984 : 357]

 

Kas labs olās? Cik daudz nav par daudz?

No olām gatavo dažādus ēdienus, daudzās receptēs tās nepieciešamas arī kā būtiskas sastāvdaļas. 

Saputotus olu baltumus lieto, lai panāktu mīklas porainību (kēksos, tortēs, pudiņos). Viegli sakultas olas noder par saistvielu, tās pievieno plāno pankūku mīklai, sacepumiem un citiem ēdieniem. Olas izmanto arī cepumu, pīrāgu pārziešanai, lai iegūtu gludu, dzeltenu garoziņu, kas palīdz saglabāt sulīgumu un aromātu.

Padomi

  • Olas glabā ledusskapī ar resno galu uz augšu, lai nenoslīdētu dzeltenums.
  • Ja, pārsitot čaumalu, baltums sajaucas ar dzeltenumu, olu nedrīkst lietot, tā ir bojāta.
  • Visvienkāršāk olas svaigumu pārbaudīt, to iegremdējot sāls šķīdumā (uz 1 litru ūdens ņem 100 g sāls). Svaiga ola šādā ūdenī grimst, bojāta – uzpeld.
  • Putojot olas baltumam pievieno mazliet sāls vai citronskābes. Baltums saputojas ātrāk, putas ir stingrākas.
  • Visātrāk olas baltums saputojas stikla traukā, bet visstingrākās un noturīgākās putas ir vara traukā.
  • Pirms vārīšanas aukstas olas patur istabas temperatūrā vai remdenā ūdenī.
  • Olu vārīšanai piemērots katls ar platu virsmu, jo tās nedrīkst likt divās kārtās, tad tās plīst.
    [Sagatavots pēc: Lauku Avīze 2013, pieejams: http://www.la.lv/]

 

Uzturā lieto visu mājputnu olas, kas pēc ķīmiskā sastāva ir līdzīgas, tikai atšķiras pēc lieluma un garšas. Olu ēdieniem galvenokārt izmanto vistu un tītaru olas. Ūdensputnu – pīļu un zosu – olās sastopami mikroorganismi (salmonellas). Tāpēc zosu un pīļu olas izmanto, vienīgi gatavojot maizes un konditorejas izstrādājumu mīklas, jo izstrādājumu cepšanas temperatūra un ilgums iznīcina mikroorganismus.
[Sagatavots pēc: Masiļūne, Pasopa 1987 : 166]

 

Olas izmantotas arī celtniecībā, piemēram, Kārļa tilts Čehijā būvēts no akmeņiem, bet tilta būvniecībā ir izmantots olas dzeltenums, lai tilts būtu īpaši stiprs un izturīgs. Ceļot Dinaburgas (Daugavpils) cietoksni, 1820. gadā Inženierdepartaments atsūtīja cietokšņa galvenajam celtniekam jaunu celtniecības materiālu – cementu. Tomēr cementa lielās dārdzības dēļ tas celtniecībā netika plaši izmantots. Būvdarbos izmantoja kaļķu javu. Pēc speciālistu domām, kaļķu javai tika pievienots olas baltums.
[Sagatavots pēc: http://www.vanillatravel.lv/; http://dinaburgascietoksnis.lcb.lv/]