Tradicionālā transkripcija

[m¥dus]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[mædus]


[m] – skanenis

[e] – īsais, platais patskanis

[d] – balsīgais troksnenis

[u] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.



med– – sakne, vārda celms

usgalotne




med+al-us

med-us+aug-s

med-us+bit-e

med-us+rād-ī-tāj-s

med-us+ras-a

med-us+raus-is

med-us+sald-s

med-us+sald-um-s

med-us+sūc-ēj-s

med-us+vīn-s

med-us+zāl-e


med+spied+n-e




meduspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, trešā deklinācija

 

Vienskaitlinieks.

 

 

vsk.

dsk.

N.

med-us

 

Ģ.

med-us

 

D.

med-um

 

A.

med-u

 

I.

ar med-u

 

L.

med-ū

 

V.

med-u!

 


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsMedus ir salds.

2) izteicēja daļa – Viens no dabiskajiem saldinātājiem ir medus.

3) galvenais loceklisBišu medus.

4) papildinātājs – Garšīga un veselīga ir zaļā tēja ar citronu un medu.

5) apzīmētājsVirtuvē uz galda stāvēja medus burka.

6) apstāklisKarote iegrima šķidrajā zeltainajā medū.



medus karote, medus kāre, medus kūka, medus maize, medus masāža, medus sastāvs, medus torte

 

griķu medus, liepziedu medus, viršu medus, ziedu medus

 

dabisks medus, garšīgs medus, salds medus, veselīgs medus

 

ēst medu, sacukurojies medus, tirgot medu, vākt medu



medus, -us, v.

Salds, stiegrs (viskozs) produkts, ko izveido bites, pārstrādājot ziedu nektāru. 

Liepziedu, viršu medus. Uzziest medu uz maizes. Medus cepumi.

Salds kā medus – ļoti salds

[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 633]


medus, -us, v.; parasti vsk.

Salds, aromātisks vielu maisījums, ko no ziedu nektāra pārstrādā bites, lapsenes.

Viršu medus. Liepu ziedu medus.

Medus kāre – bišu vaska šūnu kopa un apkāre.

Ziedu medus – medus, ko bites ražo no ziedu nektāra.

Lapu medus – medus, kurā ir medus rasas piejaukums.

Šūnu medus – medus, kas nav atbrīvots no šūnām.

Mākslīgais medus – salds, uzturā izmantojams vielu maisījums, ko ražo rūpnieciski, galvenokārt no cukura.

Medus rasa – salds šķidrums, ko uz augu lapām izdala daži kukaiņi (piemēram, laputis). Ar cukuriem bagāts šķidrums, kas sīku lāsīšu veidā izsvīst uz dažu augu lapām.

Medus maize – ar medu apziesta maizes šķēle.

Medus ir viens no bioloģiski sarežģītākajiem produktiem, tā sastāvā ietilpst vairāk nekā 70 cilvēka organismam nozīmīgu vielu .. Veselība 76, 3, 23.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


medus – mads
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


m¥dus. sm¡rēt m¥du uz mêli – glaimot. kugih vaedzeŠ mâcet piêlabinates, sm¡ret m¥:d uz mêl. tad nuô viņih vareŠ visâds atļoũs dabut.
[Sagatavots pēc: Ādamsons, Kagaine I 2000 : 510; Ādamsons, Kagaine II 2000 : 347]  

 

m¥dus, demin. medĩc. citu vasaru bites m¥du nesa vaĩrâk, citu mazâk, liêtainã vasarã m¥dus bi mazâk. ka bites ìesâk nùo viêna ziêda ņeht m¥du, ta nùo tà ņ¥muõt visu dìenu. m¥dàm i viêna tâda stipra gaxša. sviêst m¥du – tecināt medu no šūnām ar medus sviedi. ka nãks sìltâks, saũlaîņč [laiks], ta sviêdîs tùo m¥du. 
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe II 1978 : 290]


Ziest (arī triept, smērēt) medu uz lūpām sar. – glaimot.

 

Piens un medus teksaka par lielu labklājību.

 

Medus mēnesis – pirmais mēnesis, arī sākuma posms jaunlaulāto kopdzīvē.

 

Kādu(s) medus podu(s) es tev (arī viņam, viņai u. tml.) esmu izēdis sar. – saka, reaģējot uz kāda nelaipnību, naidīgu attieksmi.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]

 

Krīt kā mušas (arī lācis) uz medu, arī līp kā mušas ap medus podusaka, ja kas patīkams, izdevīgs izraisījis daudzu interesi, piesaistījis sev daudzus.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 633]


Kā medū mērcēt (parasti kājas) – 1) saka, ja cilvēks ir liels, veikls gājējs, ja zirgam ir viegla, ātra gaita; 2) saka par kaut ko ļoti patīkamu, glaimojošu, mīlīgu.

 

Kā medus uz mēles (lūpām) (kādam)pilnīgi pa prātam, ļoti patīkami.

 

Liet medu ausī (kādam)stāstīt ko ļoti patīkamu; glaimot.

 

Smērēt medu uz maizes (kādam) sar. – teikt ko patīkamu, glaimojošu.

 

Kā medus maizesaka par ko kādam vēlamu, patīkamu.

 

Kur piens un medus tek sar. – saka par vietu, kur valda labklājība, pārticība.

 

Medus pods sar. – kaut kas ļoti labs, iekārojams.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 673–674; 636; 904; 959]


Lauksaimniecībāmedus, medus sviede, medus kāre.


VietvārdiMedus kalns, kalns Smiltenes novadā; Medus pļava, pļava Saldus novadā; Medus pļavas, pļava Tukuma novadā; Medus roza, kalns Valkas novadā; Medus valks, upe Kuldīgas novadā; Meduskalns, kalns Amatas novadā; Meduspļavas, pļava Engures novadā; Medus iela, iela Rīgā.

 

ErgonīmiMeduslācis, konditorejas veikals Rīgā; Medus veikals, veikals Rīgā.

 

AvīzesBites un Medus, Latvijas Avīzes tematiskā avīze; Muša medū, Olaines 1. vidusskolas avīze.


medus, mantots vārds; lš. medùs, pr. meddo (< *medu, nek. dz.), kr. мёд (ssl. medъ), bkr. мед, ukr. мід, мед, bulg. мед, č. med, p. miód ‘t. p.’, īru mid ‘medalus’, sav. metu, v. Met ‘t. p.’, si. mádhu ‘salds dzēriens, medus’, skitu madu. Pamatā ide médhu ‘medus’ (nek. dz.; substantivēts adjektīvs ar noz. ‘salds’ > b. *medu-, no kā la. medus.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 576]


angļu – honey

baltkrievu – мёд

čigānu – javgin

grieķu – μέλι

igauņu – mesi

itāļu – miele

krievu – мед

latīņu – mel

lietuviešu – medus

lībiešu – me’ž

poļu – miód

somu – hunaja

ukraiņu – мед

vācu – der Honig

zviedru – honung



Slimam cilvēkam, kam ir liels karstums, nevar dot medu, jo medus karsē.

 

Kas medu pārēdas, tam salts piens jādzer.

 

Kas vakarā vai dienasvidū priekš gulēt iešanas ēd medu, tam rādās labs sapnis.

 

Ja sapnī redz medu, tad būs kāds zaudējums.

 

Kad puisis vai meita sapnī medu ēd, tad iekrīt kaunā, negodā.

 

Bitenieki Jauna gada naktī apcērp kaimiņa aitām galvas, noada no šīs vilnas cimdus un ar šiem cimdiem iet pie bitēm, tad vienmēr medus diezgan.

 

Sveču dienā dravnieki dedzina āboliņu un ar tiem dūmiem kūpina bišu stropus, lai vasarā būtu daudz medus.

 

Ja Sveču diena ir apmākusies un nāk sniegs, tad bites daudz spieto un tām ir arī daudz medus.



Salds kā medus, auksts kā ledus. – Alus.


Mazs, mazs podiņš, garda, garda barībiņa. – Medus.

 

Ķīselis redelēs. – Medus šūnās.



Alus, alus, medus, medus,

Tas pašā dzeršanā;

Jaunas meitas, pusaugušas,

Tās pašā vešanā. [LD 14047-1]

 

Sveša māte, precēdama,

Medus maizi ēdenāja;

Saprecējse, noveduse,

Asarām dzirdināja. [LD 23360-1]

 

Čučiet, guliet, lāča bērni,

Ķeblaināmi kājiņām!

Tēvs aizgāja bites kaut,

Māte ogas palasīt.

Tēvs pārnesa medus podu,

Māte ogu vācelīti;

Tēvs dod medus nodzerties,

Māte ogas paēsties. [LD 2105-3]

 

Atminieti, sveši ļaudis,

Kas spīd kannas dibenā?

– Alus putas, medus putas,

Brandavīna dzirkstelītes. [LD 26057-0]

 

Jau vakar Veļu māte

Mūs’ māsiņu pievīlusi:

Ielikusi medus krūzi

Dziļas dobes dibenā. [LD 27536-2]

 

Grib bitīte salda medus,

Silā ziedu negājusi;

Grib meitiņa grezna pūra,

Nešuvusi, nerakstījsi. [LD 7635-0]

 

Sīce bite kamenīte,

Rauda meitu māmuļiņa;

Bite sīce salda medus,

Raud māmiņa malējiņas. [LD 18350-4]

 

Maz bitei salda medus

Lietainā vasarā;

Maz mātei vieglu dienu

No pirmās vedekliņas. [LD 23527-0]

 

Dodat man, dodat man,

Kas jums lieti nederēja:

Dodat man piena rausi,

Medus poda padibinu. [LD 19220-0]

 

Sanāciet, lauku putni,

Meža putnu viesībās:

Dzeņam alus, dzilnai medus,

Strazdam sūrs brandaviņš. [LD 2682-0]

 

Dzeltans bija kāzu galds,

Vaj no medus, vaj no alus?

Kā dzeltans tas nebija,

Brāļi meta zelta naudu. [LD 25650-0]

 

Bite savu meitu deve

Par deviņ’ ezariņ;

Ikvakarus medus dzine

Deviņām laiviņām. [LD 30279-4]

 

Trīs miezīšus iemērcēju,

Sešas mucas izdarīju,

Sešas mucas izdarīju

Salda gārda alutiņa.

Salds kā medus, auksts kā ledus,

Ekur Dieva dāvaniņa! [LD 19720-2]


Divi brāļi un muižas lielskungs

Kādā vietā dzīvojuši divi brāļi: viens nabags, otrs bagāts. Reiz nabagais brālis gājis pie bagātā brāļa lūgt kādu palīdzību. Tas viņam iedevis pussprāgušu govi un teicis: „Ja govs nosprāgst, tad gaļu paturi sev, bet ādu atnes man.”

Nabagais brālis ārstējis un ārstējis govi, izārstējis, un tā palikusi par ļoti pienīgu govi. Bagātais brālis to nevarējis paciest un prasījis govi atpakaļ, bet nabagais aizvien atbildējis: „Kad govs nosprāgs, tad atdošu ādu.”

Bagātais nu gājis pie kunga sūdzēt. Pie tiesas saukti, abi brāļi runājuši šā un tā, tāpēc kungs pavisam nevarējis saprast, kam taisnība. Pēdīgi kungs teicis: „Uzdošu trīs jautājumus, kurš no jums pareizi atbildēs, tam piederēs govs. Te būs pirmais jautājums: „Kas vissaldākais pasaulē?””

Bagātais brālis: „Medus manā bišu stropā.”

Nabagais brālis: „Vissaldākais pasaulē ir miegs.”

„Labi!” kungs iesaucies. „Te otrs jautājums: „Kas visčaklākais pasaulē?””

Bagātais brālis: „Pasaulē visčaklākais ir tas, kurš visātrāk sakrāj naudu.”

Nabagais brālis: „Pasaulē visčaklākais ir skauģa prāts, tas neguļ ne dienās, ne naktīs.”

„Labi!” kungs atkal iesaucies. „Te būs trešais jautājums: „Kas pasaulē visnelaimīgākais?””

Bagātais brālis: „Tas visnelaimīgākais, kas pārskatīdamies aizdod otram savas vērtīgās mantas.”

Nabagais brālis: „Tas pasaulē visnelaimīgākais, kas tiesas priekšā liedzas teikt patiesību.”

Kungs nu taisa spriedumu un to pasludina: „Nabagais brālis visos jautājumos devis pareizas atbildes, tāpēc viņam pieder govs.”
[LTP 1989 : 212–213] 


Visu cilvēku tēvs Ādams ļoti mīlējis savu sievu Ievu un nekad nešķīries no tās. Tomēr reiz viņu Dievs kaut kur aizsūtījis un tā sieva palikusi viena. No gara laika viņa apgūlusies. Te uz Ievas lūpām nolaidusies bite. Par laimi vai nelaimi – Ādams arī bijis tūliņ klāt. Redzēdams kustonīti staigājam pa Ievas lūpām, tas vareni noskaities, gribējis biti nosist. Bet, bites dzīvi jau pazīdams, tas ātri apķēries: „Diezin, vai šī nesūc še medu? Pag, pag, es arī pamēģināšu.” Viņš nodzinis biti un nobučojis Ievu. Un patiešām: laikam bite bijusi atstājusi kādu drusciņu medus uz Ievas lūpām, bučiņa bijusi tik salda, ka priekā lēcis un dejis. No tā laika viņš nemitējies arvienu pa lāgiem pabučot Ievu, un tā bučošanās ieklīdusi pasaulē.
[http://pasakas.lfk.lv/]

 

Senos laikos, kad mūsu zeme bija viens vienīgs mežs un zemniekiem nebija lauku, kur zemi art, tad visi ļaudis visvairāk medīja meža zvērus un kopa bites. Nevajadzēja viņiem ne stropu taisīt, ne par bitēm gādāt. Bites dzīvoja koku caurumos un sanesa savam saimniekam daudz medus. Lai paši dravnieki varētu labi satikt, tad viņi sadalīja mežu iecirkņos, un visu to pats Dievs pārzināja. Kas zaga medu no svešiem kokiem, to viņš pats sodīja. Vienam biškopim – Lācim – bija ļoti daudz medus, bet tā viņam tomēr vēl bija par maz. Viņš rāpelēja pa svešiem kokiem un zaga citu dravnieku medu. Dievs jau daudz reiz viņu sodīja, bet nevarēja tikt ar viņu galā. Bet galu galā Dievs viņam teica: „Ja tu esi tik kārīgs pēc medus un tev nepietiek ar paša medu, tad tev visu mūžu būs jārāpelē pa kokiem medu zagt, un tev būs jākaunas no citiem dravniekiem par saviem nedarbiem!” Un tā viņš palika par meža zvēru lāci, kas pa mežiem zog dravniekiem medu.
[http://pasakas.lfk.lv/]


Pūks aiziet pie Sivēna un aicina šo līdzi uz tirgu. 

Sivēns ātri sataisās un iet ar. 

Iet, iet… Pēkšņi Sivēns prasa:

 Pūk, vai mēs ejam medu pirkt? 

 Nē, Sivēn, mēs ejam cūkgaļu pārdot.

 

Reiz kāds saimnieks – bitenieks – lielījies kaimiņam, ka šim esot tādas bites kā zvirbuļi. Kaimiņš prasījis, kā tik lielas bites varot ielīst stropā pa tādu mazu caurumiņu.

„Ar joni,” šis atbildējis, „kā nāk mājās ar medu, tā ar joni ieskrien stropā.”


Latviešu iecienīts dzēriens svētkos un godos bija medalus. Medalus ir stipri reibinošs dzēriens. To gatavoja no medus šūnām – pēc medus iztecināšanas šūnas salauzīja, salika kubulā un aplēja ar siltu ūdeni. Trauku apsedza un nolika rūgt. Šūnas sastājās virsū kā biezs vāks, bet šķidrums apakšā norūga par dzidru, stipru dzērienu.

Medalus tika uzskatīts par daudz vērtīgāku, rituāli nozīmīgāku nekā parastais alus. Dzert nemedotu alu varēja tikai nabags, bet pārtikušais tikai kādas īpašas neražas gadījumos. Svētkos un godos saimnieka pienākums bija cienāt ar medalu visus, kas sanākuši.

Medalus dzeršana ļoti cieši saistīta ar dažādiem pārejas rituāliem. Ar medalu cienāja kristībās, kā arī ceļā uz kapsētu, apstājoties pie tā sauktā krusta koka, deva bēriniekiem un ziedoja mirušo gariem. Līdz ar plāceņiem, pupām, zirņiem un citiem ēdieniem medalus tika piedāvāts gan bēru dalībniekiem, gan nolikts mirušajam.

Medalus arī bija viens dzērieniem, ko senie latvieši ziedoja likteņdievībām.
[Sagatavots pēc: Kursīte 1999 : 233–234; Kursīte 2007 : 199]



Lielais rutkis, mazais rutkis

 

Lielais rutkis,

mazais rutkis

medu ēst uz dravu gāja.

Bet – ak vai! –

tiem pretī lācis

dusmīgi pa taku slāja.

Kur nu sprutkis,

lielais rutkis?!

Kur nu sprutkis,

mazais rutkis?!

Abi daudz vis nedomāja –

un tik mutkis…

 

Un tik mutkis! [Briedis 1990 : 24]

 

 

Pavasarī

 

Bijs pavasars, kad tevi ieraudzīju,

Un senaizmirstas liesmas apņemts viss,

Un aplaimots tev pirmo dziesmu viju.

Nu gads ir apkārt, jauns nāk aprīlis.

 

Plūst silti vēji, upēs salūst ledus,

Un bitēm sāksies senais darba jūgs,

Kad, agrā rītā lidojot pēc medus,

Tās vakarā uz mājām skrejot dūks.

 

Drīz zaļos zāle, atskries bezdelīgas

Ai, maigie putni, ko jums sacīt gan?

Ir veltas visas manas dziesmu līgas:

Vēl viņa nava smaidījusi man.

 

Jūs, putni, bites, ar šo pavasaru

Jel dzejas dvēsmu manu paņemiet.

Jo kur lai lieku savu dziesmu varu,

Kad tā, ko mīlu, manim garām iet? [Virza 1991 : 142]

 

 

Kamenes

 

Kamenēm pļavu vajag,

Bez pļavām nav kamenēm dzīves,

Un tāpēc pļāvēja izkapts

Nav kamenēm bail.

 

Aizdūks dūmaini motori pāri,

Paliks kalstoši siena vāli.

Un paliks zemē zem vāliem

Kameņu mājoklis.

 

Bet kameņu mājoklī šūnas

Pilnas ar dzeltenu gaismu.

Cik dīvaini tas uz pasaules –

Bez lauku un māju bitēm

Cits nemāk medu vākt.

 

Būs pļāvējs, kas aizies tālāk,

Dzirdot kameņu dūkšanu,

Uzklausot kameņu lūgšanu.

 

Cits atņems kamenēm medu

Un sadzelts staigās,

Un pie tam muļķīgi klaigās.

 

Klaigāt jau, protams, var,

Tikai viņi no dzēlieniem nemirs,

Tikai kamenes mirs.

 

Ja jau tu medu tā mīli,

Tad ēvelē dēļus bišu stropiem,

Tad staigā ar dūmekli rokās,

Un mazie spārniņi pienesīs medu tev visai ziemai,

Vai salasi makā naudu

Un aizej uz tirgu, un pērc.

 

Tu vari apēst bitēm vasaru,

Bet neapēd kamenēm mūžu. [Ļūdēns 1980 : 96]


Atlaidās bite un iegremdēja savu snuķīti kādā kartupeļu ziediņā.

– Kas tu esi? – pajautāja doniņa. – Vai arī pārtikas produkts?

Jurītis iesmējās, tomēr uzmanīgi klausījās tālāk.

– Kur nu! – bite atdūca. – Es pati esmu ražotāja – medus vācēja. Medus ir pārtikas produkts un arī labas zāles pret saaukstēšanos.

– Jā, es zinu, – atcerējās doniņa. – Jurītim arī garšo medus. [Dzidra Rinkule-Zemzare 1986 : 25]

 

Jau laikus Durbes ieradās lielajā ēdamzālē. Viena telpas siena atvērās uz jūru. Viņi izvēlējās galdu tā, lai varētu labi pārredzēt līci, kur burāja jahtas un joņoja motorlaivas, vilkdamas ūdens slēpotājus. Vakara saulē krasta pakalni izskatījās gluži oranži, un daudzstāvu viesnīcas slējās starp tiem kā milzīgas medus kāres, mirdzinādamas dzintarainās logu šūnas. [Eglītis 2001 : 24]

 

Šosvētdien Annelei apsolīts lielais ciems: Laukmales. Kā no baznīcas ejamā laikā viņa jau skraida, durvis dauzīdama, iekšā ārā, vienreiz arī Karlīni pašās krūtīs saskriedamās.

„Kur tad nu, kur tad nu kā sisenis spārnos?”

„Uz Laukmalēm, laid!”

„Ak tad nu gan uz to Kānaāna zemi, kur tas piens un medus tek.”

„Kā tu to zini?” Annele brīnās, jo arī māte patlaban teikusi: „Laukmalēs nu pats lielais medus laiks. Ērkšķogas arī jau nāk gatavas.” [..]

Bet kas ir medus? Lai Annele taujā kuram prātam grib, neviens nekā par to nezina. Tikai tik daudz dzirdēts, ja lielie gribēja atzīmēt ko jauku, tad gardinādamies teica: „Salds kā medus! Gards kā medus!” [..]

Verot vārtiņus, šaurajā istabas lodziņā pasitās pretī sievietes seja. Tūlīt dzirdēja durvis atbultējam un laipni runājam: „Tādi ciemiņi, tādi mīļi, sengaidīti ciemiņi! Nākat tik nu iekšā, nākat!” [..]

„Nākat nu, nākat pacienāties ar medu, lai līdz palaunagam paiet īsāks laiks un nesāk vēl gribēties ēst.”

Ieveda viešņas nelielā pieliekamā kambarī, kurā bij dažādi podi, grozi ar olām, pie sienām un griestiem pakārti saimniecības daikti, uz galdiņa dziļa, sietiņu apsegta mulda. Bet mazajā lodziņā, gar rūtīm, rindām vien spindza un džinkstēja lapsenes un, tikko noņēma sietiņu, sāka griezties ap galvām, krita gubām uz muldu. Muldā bija dzintardzeltens, biezs šķidrums, kas tecēja laukā no lielas, stieņos sakrautas vasku kaudzes kā sula no koka.

„Ak tu to smaržu!” priecājās māte.

„Tikko šodien nācis no stropiem, tad jau ar īsti to jūt. Nu, švāģerien, ķeries nu klāt,” Laukmaļu mamma laipni skubināja, pasniegdama tai gabalu maizes. [..]

Annele stāvēja, nezinādama, kā īsti ķerties pie savas maizes. Medus tecēja uz pirkstiem. [..]

Bet papriekš tak vajadzēja zināt, kāds viņš īsti bij, tas medus. Bij jānogaršo viens pats. Gan jau tad ēšanu panāks. Un, labi novērojusi rikas vidu, meitene uzmanīgi iebāza tajā savu smailo mēlītes galiņu.

Lipīgs, salds, dzēlīgi kņudošs.

Gards?

Nē! Nemaz! Bij jānopurinās.

Annele nogaršoja vēlreiz.

Gards?

Nē, nē! Otrreiz arī nē, un trešoreiz nepavisam.

Katrreiz tāda saldi dzēlīga kņudoņa pārskrēja mēli, smaganas, rīkli, izlaidās tirpinoša līdz kāju pirkstiem, sapurināja meiteni.

Nē, nē, nē! Medus maize tai nebij pieņemama. [Brigadere 1993 : 100–102]

 

Bet mums bija bites, kuras piederēja vienīgi dievam, un pie tām mēs gājām ciemos, lai salda medus padzertos.

Kad sienu pļāva, bieži vien gadījās, ka zem izkapts sāka kaut kas dziedāt. Šī dziesma tik lielā mērā atgādināja uguns svelmi, ka man no viņas bija stipri bail. Bet pļāvējs tādā reizē apstāja strādāt un ar izkapts pēdu vairāk reižu piesita pie sūnas, lai izzinātu, no kuras vietas dziesma nākusi. [..]

Bet man gribējās medus… es ievēroju, kurā vietā bites bij, un meklēju sev bičokļa. Es griezos pie savas vecmātes, jo viņai bija drosmes diezgan un bišu kārnīšanu viņa prata tā, kā nākas. – Vispirms viņa ņēma sauju siena, samērcēja to pie dobītes ar ūdeni un tad stājās pie darba. Viņa saslacīja bišu perēkli labi krietni, tā ka bites nespēja vairs spārnos pacelties un tad ar grābekļa kāta galu izrušināja šūnas.

Arī klibais Jurks man bija labs bičolis, jo pats viņš medus nemaz neēda un atstāja visu man vienam. [..]

Tur šūnos spīdēja medus kā brūnas actiņas. Es bāzu stiebra galu vienā actiņā un vilku… Šļirks! Mute man bija pilna salduma. Es čāpstināju mēli, laizīju lūpas un vilku atkal.

Dažiem šūniem gali bija cieti. Es domāju, ka arī tur iekšā ir medus. [Jaunsudrabiņš 1981 : 162–163]

 

Rudens nāca arvienu tuvāk, un vectēva bišu baznīca apstājās dūkt, un tikai reta daiņotāja izskrēja no lapām apbirušajiem klučiem, lai uzmeklētu pa ežmalām pēdējos ziedus. [..] Viņu mājas tagad kļuva smagākas un kluči dziļāki iegrima zemē no medus svara, un vectēvs vienu pēc otras ņēma ārā pierietējušas kāres un tecināja siltumā mucā medu, kas no šūnām lija ārā tievām strūkliņām. [..] Lapsenes, verstēm tālu saozdamas medus tecināšanu Straumēnos, saskrēja mājā lieliem bariem, to kārodamas [..]. [Virza 1991 : 94]


MADIS. Re, brālīt, Raiskums.

Bija bagāts saimnieks.

Nāc, paveļam to mucu nost no ceļa!

Tam esot drava bijusi

Ar tūkstoš stropiem.

ANDRS. Ar tūkstoš stropiem?

Tad nu gan

Viņš brangu naudu pelnījis.

Ei, palūkojam, vai nav ķešā!

MADIS. Reiz māte teica –

Kas medu pārdodot par naudu,

Tam bites neiedodas vairs. [Zālīte 1996 : 30]

 

DŪDARS (atkal sākdams zīmēt). Kā liekas, Rūdi, tad tu savus galvas gabalus sāc aizmirst. Vai nevari man, piemēram, pateikt septīto bausli?

RŪDIS. Tev… tev nebūs – nokaut.

DŪDARS. Pareizi. Tev nebūs nokaut Silmaču bišu. Un ko tu dari?

RŪDIS (pavāji). Kādas pāra nu gan esmu nokāvis.

DŪDARS. Un kādēļ tas bija vajadzīgs?

RŪDIS (cieš klusu).

DŪDARS (brīdi Rūdī noskatījies). Mazais Rūdiņš, kas bez mediņa nevar dzīvot! (Smejas.) Nāc nu, dēliņ, drusku tuvāk! [Blaumanis 1983 : 130]

 

ATIS. Jāstrādā, vecīt, jāstrādā! – Par to kongresu nu tā, kaut būtu interesanti redzēt Berlīni. Un tik lēti! Bet žēl, ka netiku uz Dziesmu svētkiem. Man patīk kokles.

MĀRIS. Neesmu dzirdējis.

ATIS. Es jau arī tikai uz plates. (Jūsmīgi.) Brīnišķa skaņa, gluži nereāla. Tāda senīga un tomēr tik skaista! Amerikas letiņi esot gluži slimi. Padomā – kokļu renesanse no Amerikas! – Kas viss trimdā nav jāpiedzīvo!

MĀRIS (īgni). Letiņš, jā; bet es neesmu nekāds žīds, kurš paaudžu paaudzēm godina Izraēļa Dievu un sapņo par apsolīto zemi, kur piens un medus tek. Man tādas zemes nav. – Letiņi taču paši saka, ka Latvijā viss nopostīts un krievu kā jūra. [Rīdzinieks 1995 : 178]



Brīnumainās bites un labais medus

Andrejs Mizis Latvijā ir atzīta autoritāte biškopības jautājumos. Viņš beidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultāti, neklātienē – Rjazaņas biškopības tehnikumu, bijis biškopības pasniedzējs Zaļenieku un Vecbebru lauksaimniecības tehnikumos, strādājis kādreiz slavenajā kolhozā „Lāčplēsis”. Aizvien bijis aktīvs biškopības nozares atbalstītājs, propagandētājs. [..]

Kā bites ražo medu?

Kas ir medus? Precīza atbilde skanētu: „Tas ir bišu medus.” Mūsu Ministru kabinets formulējis: „Medus ir dabīga viela, ko bite ražo no augu nektāra vai augu dzīvo daļu sekrēta, vai sūcējinsektu izdalījumiem uz auga dzīvām daļām, kurus tās vāc, pārveido, papildinot ar savām īpašām vielām, nogulsnē, dehidrē, uzglabā un atstāj medus šūnās nobriest un nogatavoties.”

Kas ir mākslīgais medus? Ieliek katlā cukura sīrupu, pieliek invertēšanas materiālu, un ir mākslīgais medus. Tas ir mākslīgi invertēts sīrups, bet vārdsmedus” tur nedrīkst būt. Vārdu „medus” var lietot tikai tajos gadījumos, ja medu ir taisījušas bites.

Bites vāc dabā esošu saldvielu, atnes stropā un ievieto šūnās, kas ir bišu būvēts dzīvoklis – katrai bitītei sava šūna. Bites labi zina, ka siltumā atnestā saldviela nestāv, tā skābst, un tāpēc cenšas iespējami ātri no saldvielas dabūt laukā cukuru. Ja ūdens daudzums ir lielāks par 22 %, rauga sporas sāk darboties. Bitei triju diennakšu laikā jāpanāk jebkura nektāra iebiezināšana līdz 80 % sausnas. Šūnas dibenā bites ieliek šo šķidrumu un palielina tā iztvaikošanas virsmu. Saimē standarta temperatūra ir 35 grādi. Ir jāpanāk gaisa maiņa, lai no stropa mitro gaisu izvadītu, bet sauso ievadītu. Bites uztaisa ventilatoru: sastājas rindā, griež spārnus un ventilē.

Dabā vienvērtīgo cukuru nav, bet medū pavisam maz ir divvērtīgo cukuru, galvenokārt ir reducējošie cukuri – glikoze un fruktoze kopā –, kas medū ir galvenie. [..]

Uz rudens pusi medus kļūst aizvien tumšāks. Tie gaišie medi ir maigi. Nākamie nāk tādi, kas kaklā cērt, bet augustā – viršu laikā – medus vēl tāds nedaudz rūgtens. Jo tumšāks medus, jo tas labāks mūsu organismam. Pircējam ir tā: jo gaišāks medus, jo vairāk garšo bērniem, bet, kad nāk padzīvojuši cilvēki, viņi izvēlas tumšo un saka, ka gaišais par daudz salds. [..]

Cik daudz ēst medu?

Norma – 1 grams uz vienu pašsvara kilogramu dienā. Medus jāēd divās, trijās reizēs – ēdot medu, enerģija ļoti strauji atbrīvojas, jo medus satur glikozi.

Medus ir kā džentlmenis – ar savām uzvedības normām. Bitenieks tur neko nevar padarīt. Medus pats ir noteicējs, cik strauji tas kristalizēsies, sacukurosies. [..] Jo glikozes būs vairāk, jo ātrāk sacukurosies. Rapša medus satur galvenokārt glikozi, kas strauji kristalizējas. Otra medus daļa ir fruktoze, kuras ļoti daudz ir balto akāciju ziedos. Akāciju medus nāk no Ukrainas, Moldāvijas, Ungārijas… Fruktoze savukārt nemaz nekristalizējas.

Maija rapša medus jau jūnijā būs kristalizējies. Novembrī vai decembrī medus pārsvarā būs kristalizējies pilnībā. Pircēji uz kristalizējušos medu rausta degunu – no desmit pircējiem tikai divi tādu grib. [..]

Vai rapša medus ir mazāk vērtīgs, ja pagājušajā gadā to tirgoja ievērojami lētāk nekā parasto medu?

Rapša medus ir jaunums. Patērētājs šo medu labi nepazīst. Taču tas, ka šis medus ir sliktāks par jebkuru citu, ir mīts. Rapša medus ir enerģētiskais medus, kas ir labs sportistiem, svarcēlājiem.

Kas ļauns notiek, ja medu silda, lai tas nebūtu kristalizējies?

Ar cukuriem nekas slikts nenotiek. Medū bez cukuriem ir vairākas bioloģiski aktīvās vielas, kas bišu saimē saglabājas 35 grādu temperatūrā. Saimē nekad nav siltāks; ja ir, – bites vēdina stropu. Sildīšana šodien tehniski ir atrisināta ļoti labi: ir speciālās sildīšanas jostas, kurām pievienots termometrs. Tiklīdz temperatūra ir vajadzīgā, sildierīce atslēdzas. Vienīgi, lai medu atkausētu, ir ļoti ilgi jāgaida – kādas trīs diennaktis. Maksimums sildīšanai var būt 40 līdz 45 grādi, ne grama vairāk! [..]

Cik gadus medu var uzglabāt, lai tas nezaudētu labās īpašības?

Medum nav glabāšanas termiņa, ja glabā pareizi. Medus pats sevi iekonservē. Izrakumos ir atrasts simtiem gadu vecs un labs medus! Medus ir higroskopisks. Ja burciņa nebūs labi aizskrūvēta, tas no gaisa uzņems ūdeni, un burciņas virspusē izveidosies šķidra kārtiņa. Šķidrajā kārtiņā, kurā ir 22 % ūdens, pirmais rūgs spirtiņš; skābeklis nāks klāt, un tad jau radīsies etiķis.

Medus uzglabāšanas temperatūra vislabākā ir no 0 līdz 10 grādiem, bet arī par istabas temperatūru nebūtu īpaši jāuztraucas. Galvenais, lai tikai vāciņš būtu aizskrūvēts. [Fjodorova 2008 : http://www.ntz.lv/]


Medus (bieži vien saistīts ar pienu) simbolizē maigumu, arī augstākos zemes vai debesu labumus – pilnīgu svētlaimes stāvokli. Medus ir sātīgs ēdiens, tāpēc tas simbolizē dzīvības enerģiju un nemirstību. Medus simbolizē arī garīgas atziņas, mieru un savaldību. Tā kā medum ir zeltaina nokrāsa, to reizēm saista arī ar sauli.
[Sagatavots pēc: HSV 1994 : 96–97]



Dace Saulīte Medus upe (2008).


Dainis Pudurs Medus mānija (keramika; kolekcija).

 

Kārlis Īle Medus piliens (2008; strūklaka). 



Latviešu šūpuļdziesma Aijā žūžū, lāča bērni.

 

Dziesma Silavas valsis. V. Vīgantes vārdi, I. Kalniņa mūzika.

 

Dziesma Lācītis. I. Ziedoņa vārdi, R. Paula mūzika.

 

Dziesma Kad vēl puika biju es. A. Vintera vārdi un mūzika.

 

Dziesma Medus mēnesis. A. Vintera vārdi un mūzika.

 

Dziesma Putni. H. Heislera vārdi, M. Kiršas mūzika.

 

Latviešu tautasdziesma Teici, teici, valodiņa.

 

Latviešu tautasdziesma Kur tu ņēmi, bāleliņi.

 

Dziesma Vaska pils. Aspazijas vārdi, R. Paula mūzika.


Ar tautas līdzekļiem pret klepu

Ja esi saaukstējies, der atcerēties dažas vecas, bet labas tautas ārstniecības metodes.

Silts piens ar medu, tam pievienots nedaudz sviesta un naža gals sodas. Šādu dzērienu var dot pat bērnam, ja vien nav alerģijas pret kādu no šiem produktiem. Piens ar medu nav ieteicams zīdaiņiem.

Pret klepu palīdz svaigs sīpols ar medu: sīpolu sīki sagriež un sajauc ar tējkarotīti medus. Tikko masa sāk suloties, dod apēst.

Pret garo klepu palīdz medus un olīveļļas maisījums (1:1), to lieto pa 1 tējkarotei vairākas reizes dienā. Divus sīpolus smalki sagriež, vāra 100 gramos ūdens, līdz mīksti, tad pievieno 150 gramu medus. Bērni var lietot pa tējkarotei, bet pieaugušie – pa ēdamkarotei ik pēc divām trim stundām.

Rutks ir populārs tautas medicīnas līdzeklis pret klepu. To lieto garā klepus, augšējo elpceļu iekaisuma, bronhīta, plaušu tuberkulozes gadījumā. Šim nolūkam gatavo rutka sulas un cukura vai medus maisījumu (1:1). Rutkam nogriež cepurīti un izdobj nelielu caurumu. Tajā ieliek medu. Kad sakrājusies sula, kas sajaukusies ar medu, to ik pa laikam dod dzert slimniekam. Kad šķidrums izlietots, viducīti padobj mazliet dziļāku, tajā atkal liek medu, un tā var atkārtot vairākas reizes.

Glāzi rutku sulas sajauc ar ēdamkaroti medus, uzkarsē, taču nevāra. Dzer pa trim malkiem 3–4 reizes dienā pusstundu pirms ēšanas.

Ir vairākas senču receptes:

*) 500 g sasmalcinātu sīpolu, 400 g cukura un 50 g medus aplej ar litru ūdens, trīs stundas vāra noslēgtā traukā uz vājas uguns. Atdzesē, izkāš, lieto pa 4–6 ēdamkarotēm dienā;

*) sajauc divas ēdamkarotes svaiga sviesta ar diviem olu dzeltenumiem, tējkaroti kviešu miltu un divām tējkarotēm medus. Lieto pa karotei ik pa stundai;

*) 300 g medus un 100 g sīki sagrieztas alvejas aplej ar puslitru ūdens un karsē. Kad sasniegta vārīšanās temperatūra, trauku tur vēl divas stundas uz lēnas uguns. Tad atdzesē un rūpīgi samaisa. Jāuzglabā vēsumā. Lieto pa ēdamkarotei 3 reizes dienā pirms ēšanas;

*) sīpola sulu sajauc ar ūdens peldē uzkarsētu medu (1:1). Ja ir aizsmakusi balss un klepus, lieto pa ēdamkarotei 3–4 reizes dienā pirms ēšanas;

*) 400 g ķiploku saberž ar 1,5 kg dzērveņu, pievieno 600 g medus. Lieto pa ēdamkarotei 2–3 reizes dienā 15–20 minūtes pirms ēšanas kopā ar pienu. Šādu profilakses kursu der atkārtot divreiz gadā – pavasarī un rudenī;

*) 2 citroni, 2 daiviņas ķiploka, ēdamkarote medus. No citrona izspiež sulu, pievieno izspiestu ķiploku un ēdamkaroti medus, vienu dienu nostādina. Lieto profilaksei pret saaukstēšanos;

*) uzvāra ūdeni, tajā liek 50 g notīrīta, sagriezta ingvera un atstāj pavārīties 10 min., tad lej krūzē, pievieno medu un šķēlēs sagrieztu citronu. Dzer karstu.
[Sagatavots pēc: TVNET 17.01.2011. http://www.tvnet.lv/]

 

Medus kūka

Latviešu kulinārijā iecienīta ir kļuvusi medus kūka.

Kūkai nepieciešamās sastāvdaļas:

kūkas kārtām

  • 2,5 glāzes miltu,
  • 0,5 glāzes cukura,
  • 100 g sviesta,
  • 2 olas,
  • 2 ēdamkarotes medus,
  • tējkarote kanēļa,
  • tējkarote sodas,

krēmam

  • 500 g skābā krējuma,
  • 200 g cukura.

 

Medu ar sviestu un cukuru uzkarsē, pieliek sodu, pavāra, līdz masa saputojas. Kad masa nedaudz atdzisusi, to piejauc miltiem, kuros iejaukts kanēlis, un pieliek olas. Masu samaisa, tā nav ļoti stingra.

No šī daudzuma 24 cm formā sanāks četras kārtas. Var cept lielākā pannā divas kārtas, kad izceptas, karstas sagriezt uz pusēm.

Mīklu ar eļļainām rokām liek uz plāts, kas izklāta ar cepampapīru, un vienmērīgi izlīdzina. Ja mīkla ir biezāka (tas atkarīgs no miltiem), tad to izrullē.

Mīklu cep 200 grādos apmēram 8 minūtes.

Krēmam krējumu sajauc ar cukuru. Atdzisušām kārtām apgriež līdzenas maliņas, atgriezumus sadrupina.

Starp kārtām smērē skābo krējumu, kūku pārkaisa ar drumstalām vai riekstiem.
[Sagatavots pēc: http://apollo.tvnet.lv/]

 

Piena, maizes un medus svētki Jelgavā

Augusta pēdējā sestdienā Jelgavā svin gadskārtējos Piena, maizes un medus svētkus. Apmeklētājiem tiek piedāvātas dažādas izklaides – daudzas ar medu, pienu un maizi saistītas spēles, dažādas degustācijas. Tiek noskaidrots arī labākais Latvijas medus un jogurts, maiznieki savukārt sacenšas par gardākās maizes titulu. 2013. gada 24. augustā Jelgavā norisinājās jau XIII Vispārējie Piena, maizes un medus svētki. Svētkos tika noskaidroti arī konkursu „Latvijas atzītākais medus 2013” un „Zemgales gardākā rudzu maize 2013” uzvarētāji.

Pasākuma apmeklētājiem bija iespēja nogaršot un iegādāties maizi, medu, piena izstrādājumus un dažādus amatnieku darinājumus.

Svētki pulcēja vairāk nekā 22000 interesentu.
[Sagatavots pēc: http://www.jelgava.lv/; http://www.greetingsfromlatvia.lv/]

 

 

Medusmēnesis

Jēdziens „medusmēnesis” cēlies no Babilonijas 4000 gadu senas tradīcijas: pēc kāzām jaunais pāris vienu mēnesi dzīvojis atsevišķi un neviena netraucēti. Jaunās sievas tēvs mīlniekus apgādājis ar medalus krājumiem.
[Sagatavots pēc: Sestdiena 2014 : 10]

 

Medus pirtī

Medu dēvē par zālēm pret 99 vainām.

Visdziļāk un efektīvāk organisms attīrās pirtī. Lai ūdens procedūras būtu efektīvākas, tās var papildināt, ierīvējoties ar pirts medu. To uzklāj uz tīras ādas, kad pavērušās poras, pa kurām medus iekļūst zemādas slāņos.

Medu var lietot pirtī, gan padzerot siltu zāļu tēju vai medus ūdeni ar citronu, gan ķermeni norīvējot ar skrubi, kas pagatavots no rupjas vārāmās vai jūras sāls, samaisot ar nelielu daudzumu medus. Ļauj, lai sāls izkūst, tad noskalojas zem dušas. Pēc tam uz ādas uzklāj pirts medu. Tad nelielu daudzumu paņem plaukstās, izlīdzina un vieglām apļveida kustībām uzklāj uz ķermeņa, sākot no kāju pēdām uz cirkšņiem, no plaukstām uz pleciem, no skausta uz pleciem, no krūšu vidus uz sāniem. Vēdera ādā to iemasē ar apļveida kustībām pulksteņa rādītāja virzienā. Mugurā – no vidukļa uz lāpstiņām un atpakaļ.

Problemātiskās vietas var masēt, pirts medu iepliķējot ādā, jo tad iedarbība ir dziļāka. Ilgāk to var ierīvēt arī elkoņos un ceļgalos, kur ir ādas sabiezējumi.

Kā masku pirts medu uzklāj arī uz sejas un matiem, kam uzliek dušas cepurīti un aptin dvieli. Beigās medu iemasē arī kāju un roku pirkstos un to starpās.

Ļauj, lai medus iesūcas. Tad noskalojas zem vēsas dušas, lai ādas poras aizveras. Ietinas pirts dvielī un mierīgi pasēž, līdz svīšana beidzas.

Medu var lietot arī vannā. Ja medus ir daudz, siltā ūdenī izkausē 500 g medus un divas saujas rupjās vārāmās vai jūras sāls. Vannā pavada aptuveni pusstundu. Pēc šādas vannas tikai viegli nosusinās. Ja ar medu negribas šķiesties, vannas ūdenī izšķīdina tikai pāris ēdamkarotes un pielej kādu zāļu tēju uzlējumu vai pienu. Pēc tam tīrā ādā apļveida kustībām, sākot no perifērijas uz sirdi, iemasē pirts medu un ļauj, lai tas iesūcas. Tad zem dušas noskalojas un viegli nosusinās.

Medu var izmantot, arī ejot dušā. Lai ādas virskārta atmiekšķētos, pastāv zem siltas ūdens strūklas. Tad norīvējas ar sāls skrubi. Pēc tam uz tīras ādas uzklāj pirts medu. Ļauj, lai iesūcas, tad noskalojas un nosusinās.

Der ievērot: lai arī medu pamatoti dēvē par dievišķīgu produktu, ne visi cilvēki vienlīdz labi to panes. Tāpēc sākumā pirts medu vēlams pamēģināt nedaudz, lai pavērotu organisma reakciju. Ja uz sejas ir izsitumi vai pinnes, plaukstā paņem nedaudz medus, uzpilina pāris piles Austrālijas tējas koka eļļas un samaisa. Uzklāj uz attīrītas sejas ādas un patur vismaz pusstundu. Ja ir problēmas ar galvas ādu, medum var pievienot alvejas, kliņģerīšu, struteņu vai smiltsērkšķu izvilkumu eļļā. Ja ir elpošanas ceļu iekaisumi, vēlamas vannas ar medus un kadiķa izvilkumu, eikalipta vai dižegles ēteriskajām eļļām. Mieru un pozitīvas emocijas raisa medus ar apelsīnu eļļu, savukārt mundrumu sniedz medus ar žeņšeņu, rozmarīnu un piparmētru.
[Sagatavots pēc: Rudzāte : http://apollo.tvnet.lv/]

 

Saldus pilsētas Līgo skvērā 2008. gadā tika atklāts tēlnieka Kārļa Īles autordarbs – strūklaka „Medus piliens”. Skulptūra veidota kā divas horizontālas medus kāres, ko savieno liels medus piliens. Augšējās kāres simbolizē debesis, apakšējās – zemi, un lielais medus piliens no debesu kārēm iepil tieši Kurzemē. Strūklaku rotā smalkas ūdens strūklas – sešas strūklas tek uz augšu, 36 strūklas plūst uz leju. Šī strūklaka lieliski papildina Saldus pilsētas devīzi – Saldus… medus piliens Kurzemē.
[Sagatavots pēc: http://www.latvia.travel/; http://www.saldus.lv/]

 

Medus kā dziedniecības līdzeklis minēts jau senākajos rakstītajos dokumentos – Mezopotāmijas māla plāksnītēs (ap 2700. g. p. m. ē.). Arī Ebersa papirusā (3500. g. p. m. ē.) minētas medus receptes, ar kurām var ārstēt ievainojumus un dažādas kuņģa, zarnu, aknu, acu un nieru slimības.

Ēģiptē pastāvēja tā sauktā nomadu dravniecība, un bites tika sauktas par medus mušām: ab-ne-ebio.

Indijā līdz mūsdienām ir saglabājusies sena paraža: jaundzimušajam vispirms dod medu un tikai pēc tam mātes pienu. Medu tur uzskata par dievu barību. Bramīniem senāk bija pat aizliegts tirgoties ar medu, par to draudēja sods.

Arī Ķīnā jau 3.–2. gadu tūkstotī p. m. ē. medus lietots kā dziedniecības līdzeklis.

Pirmie zinātniskie raksti par bitēm un to ražojumiem atrodami Aristoteļa darbos.

Pēc zinātnieku aplēsēm, Latvijā bites parādījušās ap 6. gadu tūkstoti p. m. ē., kad klimats Baltijā kļuva siltāks. Savukārt arheoloģiskie izrakumi liecina, ka jau mūsu ēras 2.–4. gs. cilvēki uzturā lietojuši medu un pratuši to iegūt no savvaļas bitēm koku dobumos.
[Sagatavots pēc: Ritmanis 2004 : 11–21]

 

Aptieka Euroaptieka saviem klientiem piedāvā lojalitātes programmu – Medus karti.
[http://www.euroaptieka.lv/]