Tradicionālā transkripcija

[mãls]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[mɑːls]


[m] – skanenis

[ã] – garais patskanis

[l] – skanenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – ā.



māl-sakne, vārda celms

-sgalotne




māl+āb-el-e

māl+āb-ol-s

māl+lēp-e

māl+smilt-s

māl+ūden-s

māl+veid-a

māl+viel-a

māl+zem-e

saus-iņ+māl-s

smilš+māl-s


māl+veid+īg-s, māl+veid+īg-a

māl+min+is




mālspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk. dsk.

N.

māl-s māl-i

Ģ.

māl-a māl-u

D.

māl-am māl-iem

A.

māl-u māl-us

I.

ar māl-u ar māl-iem

L.

māl-ā māl-os

V.

māl-s! māl-i!

 


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsMāls iegūst noteiktu formu podnieka rokās.

2) izteicēja daļa – Šis iezis ir māls.

3) galvenais loceklisSarkanais māls.

4) apzīmētājsMāla vāze atradās galda vidū.

5) papildinātājs – Latvijā atrod arī zilo mālu.

6) vietas apstāklisMālā bija saredzamas dažādas nokrāsas.



māla aplikācijas, māla apmetums, māla atradnes, māla bļoda, māla dakstiņi, māla daļiņas, māla ēkas, māla formula, māla gabals, māla grīda, mālu iegulas, māla ieguve, māla izmantošana, māla izplatība, māla izstrādājumi, māla īpašības, mālu java, māla karjers, māla kleķis, māla klons, māla krājumi, māla krāsa, māla krūze, māla ķieģeļi, māla ķīmiskais sastāvs, māla lauskas, māla masa, māla maska, māla mājas, māla minerāli, māla pika, māla plāksnītes, māla pods, māla pulveris, māla sastāvs, māla slānis, māla svečturis, māla šķīvis, , māla trauki, māla ūdens, māla vāze, māla virpa, māla ziepes

 

atlikuma māls, bezakmens māls, būvkeramikas māls, cauruļu māls, celtniecības māls, cementa māls, devona māls, gleja māls, hidrovizlas māls, illīta māls, kaolinīta māls, kapsulu māls, kārniņu māls, kembrija māls, krama māls, kvartāra māls, laukšpatu māls, morēnu māls, podniecības māls, podnieka māls, putekļu māls, slokšņu māls, smilšu māls, sviesta māls

 

akmeņains māls, aluviāls māls, baltais māls, blīvais māls, briedīgs māls, brūns māls, ciets māls, dabiskie māli, fiziskais māls, gaišs māls, glaciāls māls, ģipšains māls, kaļķains māls, krāsainais māls, liesais māls, liess māls, lipīgs māls, merģeļains māls, mitrs māls, mīksts māls, plastisks māls, podnieku māls, pusskābais māls, sarkanbrūns māls, sarkans māls, slidens māls, smagais māls, smilšains māls, trausls māls, trekns māls, ugunsizturīgs māls, vidējais māls, vieglais māls, viskozs māls, zilais māls

 

apdedzināt mālu, apstrādāt mālu, atrast mālu, attīrīt mālu, gatavot no māla, iegūt mālu, izmantot mālu, izveltnēt mālu, mīcīt mālu, noziest ar mālu, pētīt mālu, rakt mālu, ražot no māla, veidot mālu



māls

1. Ļoti smalkgraudains nogulumiezis, dažādu minerālu sajaukums, kam piemīt plastiskas īpašības.

Māla slānis. Rakt mālu. Māla trauki, ķieģeļi. Podnieku māls.

2. Augsne, kas satur daudz šā ieža; māla augsne.

Audzēt kviešus smilšainā mālā.

[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 620]


māls

Izplatīts nogulumu iezis, kas veidojies kristālisko iežu sadēdēšanas rezultātā un sastāv no ļoti sīkām daļiņām, mitrumā kļūst mīksts, lipīgs. Zeme, augsne, kuras galvenā sastāvdaļa ir šis iezis, arī zeme, augsne ar šī ieža piejaukumu.

Kvartāra māls. Devona māls. Slokšņu māls. Morēnu māls. Kaolinīta māls. Celtniecības māls. Būvkeramikas māls. Podniecības māls. Ugunsizturīgs māls. Māla trauki. Māla klons. Mālu java. Māla pika. Mīcīt mālus.

Latvijā izplatīti galvenokārt būvmateriālu ražošanai noderīgie izrakteņi: māli, dolomīti, kaļķakmeņi .. Ģeogrāfija 28.

Zem kājām šļakstēja izmirkušais māls un ar stūrgalvīgu ietiepību lipa pie zābakiem .. Purs 1, 214.

.. gadījās vietas, kur augsnes sastāvs mainījās ik pa gabalu: te smilšains māls, te atkal tikai smilts vai tīrs māls .. Talcis 4, 161.

Mīcīdams atlijušos mālus un pīdamies kuplajos lakstos, beidzot nokļuvu līdz ilgotajam mērķim. Lagzdiņš 3, 116.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


mãls, gew. Plur. mãli, der Lehm: mãlus mĩt, den Lehm treten. vȩlns ȩsuot licis ar zirgu mãlus mĩt LP.V, 146. In Vergleichen zur Bezeichnung der Fülle: piens kâ jūŗa un sviests kâ māli LP. VII, 558. kreimiņš kâ mãliņi Tr. IV, 465. tik ciets mans kreimiņš kâ jūŗas mãli 488. Auch in genitivischen Verbindungen wird der Plur. gebraucht: mãlu trauks, Lehmgeschirr; mãlu minējs, der Lehmtreter. [Sagatavots pēc: ME 1925–1927 : 581]


māls – muols; sarkanais māls (sarkanbrūnais māls; brūnais māls) – sorkonais muols; zilais māls (baltais māls) – gleizds

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


 

mãls

1. viêni mãli ȩsuõt tâdi sàusi, kùo nevaruõt sadrupinât, bet šitiẽ ȩsuõt tâdi mîksti, vijîgi, tàuki mãli. / skatâs, cik tas mãls i trȩknis, tad ìekšã kast samȩt mãlu, grañti, salèi a ûdeni, izmaĩsija tùo javu.

2. Augsne, kuras sastāvā ir (lielākā daudzumā) šī minerālviela. mãlãš i stipra zeme, smìlšaîņč mãls ùn mãlaîņa smìlc. [Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe 1978 : 275]

 

māls – mùols, vsk. Māls. mùolu eÓä Óèļ ćeṕļa mỳureîšonys. [Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 593]


māls – glūda, glīzda


Agronomijāmāls, blīvais māls, fiziskais māls.

 

Celtniecībā māls, būvkeramikas māls, cauruļu māls, celtniecības māls, krāsainais māls.

 

Ģeoloģijāmāls, akmeņains māls, aluviāls māls, atlikuma māls, briedīgs māls, cementa māls, devona māls, illīta māls, kaolinīta māls, kembrija māls, kvartāra māls, morēnu māls.

 

Keramikas tehnoloģijāsmāls, baltais māls, bāzisks māls, hidrovizlas māls.

 

Kristalogrāfijā un mineraloģijāmāls, māla minerāli, absorbējošs māls.

 

Ķīmijā un ķīmijas tehnoloģijāsmāls, absorbējošs māls, dedzināts māls, skābais māls.


UzvārdiMāls, Māla; Māliņš, Māliņa; Mālnieks, Mālniece; Mālkalns, Mālkalne; Mālkalniņš, Mālkalniņa; Mālkalnītis, Mālkalnīte; Mālmeisters, Mālmeistere; Mālskalns, Mālskalna; Mālzems, Mālzeme.

 

VietvārdiMāla iela, iela Garkalnes novadā; Mālu iela, iela Liepājā, Rīgā; Mālu muiža, muiža Gulbenes novadā; Māliņi, viensēta Gudenieku pagastā; Mālkalne, apdzīvota vieta Vaiņodes novadā; Mālkalni, apdzīvota vieta Jēkabpils novadā; Mālkalns, apdzīvota vieta Ogres novadā; Mālnieki, apdzīvota vieta Madonas novadā; Mālnieki, apdzīvota vieta Preiļu novadā; Mālpils, apdzīvota vieta Rīgas reģionā; Mālupe, ciems Mālupes pagastā; Mālupe, upe Gudenieku pagastā; Mālupe, upe Alūksnes novadā; Mālupes kalns, kalns Gudenieku pagastā; Mālvalks, avots Jūrkalnē; Mālvalkpļava, pļava Jūrkalnē.

 

ErgonīmiCieceres māls, SIA Saldus novadā; Ezerciema māls, SIA Krimuldas novadā; Raunas māls, SIA Rīgā.


māls, mantots vārds; leišu mólis ‘t. p.’, krievu малúна ‘avene’ (‘māla krāsas oga’), senindiešu málam ‘netīrumi, dubļi, mēsli’, grieķu mol ‘padaru netīru’. Pamatā indoeiropiešu *mel- ‘tumša (arī sarkana) krāsa; netīrs’, no kā arī melns. Tātad vārds māls saistās ar krāsas apzīmējumu. Kā rāda seno valodu radniecīgie vārdi, ar šās indoeiropiešu saknes atvasinājumiem apzīmēti dubļi, netīrumi, un arī pašķīduši māli nozīmes ziņā pievienojami šai grupai. [Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 565]


angļu – clay

baltkrievu – гліна

franču – argile

grieķu – πηλός

igauņusavi

krievu – глина

latīņu – lutum

lībiešu – säv

lietuviešu – molis

poļuglina

somu – savi

ukraiņuглина

vācu – der Ton

zviedru – lera



Māli jārok pēc pilna mēneša.



Priede uz priedes, egle uz egles, lini uz liniem, māli mālos, zirņi zirņos, cūka. – Galda kājas, galda virsa, linu galdauts, māla bļoda ar zirņu putru un putrā cūkas gaļa.




Kviešu māls, rudzu māls,
Abi vienu grūtumiņu;
Māsiciņa, vedekliņa,
Abas vienu lielumiņu. [LD 21274-0]

 

Vīzigam puisīšam
Šai saulē lēta dzīve;
Kad aizies pie Dieviņa,
Ar degunu mālus mīs,
Ar degunu mālus mīs,
Caur ērkšķiem zīlēsies. [LD 12995-0]

 

Tievi, tievi, gari, gari
Jauna kunga zābaciņi,
Tie būs labi mālus mīt
Pašā elles dibinā. [LD 31890-3]

 

Vāciešam kundziņam
Šai saulē laba dzīve;
Jau viņā saulitē
Dvēselite mālus mīs. [LD 31895-0]

 

Būt’ man bijse tā naudiņa,
Kas guļ jūras dibenā,
Es nopirktu Rīgas pili
Ar visiem vāciešiem.
Es vāciešam tā darītu,
Kā vācietis man darija:
Dienā liktu mežā braukt,
Nakti riju kuldināt,
Kas tievāki, mālus mīt,
Kas resnāki, celmus lauzt.
Redz, vācieti, vella bērns,
Kā maizite japelnī. [LD 31874-1]

 

Skaista puķe izauguse
Mālaiņā kalniņā;
Skaista meita izauguse
Mazajā ciemiņā. [LD 5470-3]

 

Dižens auga ozoliņš
Mālaiņā kalniņā;
Pretim auga kupla liepa,
Kas ozolu kaitinaja. [LD 2804-0]

 

Augat, mani balti lini,
Mālaiņā kalniņā;
Ciemā auga vērpejiņa
Dzelteniem matiņiem. [LD 28284-0]

 

Kam tie lini zili zied
Mālaiņā kalniņā?
Tā puisiša tie liniņi,
Kas ņems sievu šoruden. [LD 28350-0]

 

Kam, bāliņi, linus sēji
Mālainā kalniņā?
Māsa gāja raudadama
Tukšu pūru tautiņās. [LD 16589-0]

 

Kam tie lini zili zied
Mālaiņā kalniņā?
Kam tās drēbes balojās
Līčupites maliņā?
Bāleliņa lini zied,
Māršas drēbes balojās. [LD 28349-0]


Kā Mālpils pagasta nosaukums cēlies

Vācieši, ienākdami Latvijā, cēluši visos pagastos baznīcas. Arī tagadējā Mālpilī cēluši baznīcu, bet to pagatavojuši no māliem. Kuru dienu cik necik pastrādājuši, tas pa nakti sabrucis. Tad vācu kungam sapnī rādījies, ka vajagot iemūrēt dzīvu jaunavu pie altāra sienā, un baznīcas mūri vairs nebrukšot. No rīta nākusi kāda strādnieka meita Māra, kura nesusi tēvam brokasti. Māru nu vācieši apdzirdījuši ar vīnu, un strādniekiem bijusi viņa jāiemūrē sienā dzīva. No tā laika darbs veicies uz priekšu un nav vairs pa nakti gruvis, kas pa dienu uztaisīts. No šīs mālu baznīcas pagasts ir dabūjis savu Mālpils nosaukumu. Daži cilvēki sauc pagastu iemūrētās meitas vārdā par Mārpili. [Sagatavots pēc: LTT 1988 : 424]

 

Mālkalni

Pēc lielā Ziemeļu kara Ērgļos vēsture pilnīgi pārtrūkusi. Karā, tam sekojošā mērī ļaudis gandrīz visi izmiruši, palikušas 4 ģimenes – Āķēnos Plaudis, vēl Aizpurvos un Sausnējas galā Plācēnu mājas mežā. Ceturto māju neatceros. Plācēnos dzīvojuši teicēja Miķelsona senči. Vecmāmiņa mīlējusi ļoti tēlaini stāstīt, kā vecvectēvs ienācis Ērgļos – kā te ieradies un izvēlējies Mālkalnus, kur dzīvot. Viņš bijis latvietis, ieradies viens pats no Gulbenes puses. Bijis spēcīgs, jauns puisis. Tālu nācis, piekusis, nogriezies no ceļa atpūsties. Tur skaista ieleja, visapkārt kalni, pļavā skaists, stalts ozols. Vecvectēvs ozolā atradis bites. Nolēmis – tā laba zīme, apmetīsies tur uz dzīvi. Netālu tecējusi maza upīte Varavīksnīte, aiz tās bērzu birzes. Uzcēlis sev pirmo būdiņu. Mājas nosaucis par Mālkalniem, jo apkārt mālaini kalni. Ieguvis uzvārdu Vaskis, jo ģimene stingri nodarbojusies ar dravniecību, dažkārt piederējušas pat vairāk par 100 bišu saimes. [Sagatavots pēc: LTT 1988 : 432–433]

 

Par vēdzeli

 Sensenajos laikos visādas zivis bija, bet nebija tādas vēdzeles. Velnam palika skumīgi, un viņš sāka taisīt zivis tādas pašas kā Dievam. Sataisīja no māla un sāka pūst dzīvības garu zivī. Zivs kā nekust, tā nekust. Gāja Velns pie Dieva padomu prasīt. „Pasaki, brāl, kā iepūst zivij dzīvības garu.” – „Pasaki zivij tā: kaut visu mūžu tu mani ķertu! Nu sāc!” – „Labi,” pasacīja Velns.

Velns nogāja pie savas uztaisītās zivs un sacīja: „Kaut visu mūžu tu Dievu ķertu! Nu sāc!” Zivs kā nekust, tā nekust. Sadusmojās Velns un klusu sacīja, lai zivs nedzirdētu: „Kaut visu mūžu tu mani ķertu! Nu sāc!” Zivs Velnam pakaļ. Velns ūdenī un pazuda.

Tāpēc vēdzeles vienmēr zem krasta sēž „buzā” un sargā, kad Velns pacelsies, lai to varētu noķert. [Sagatavots pēc: http://baltuklubs.lv/biblioteka/pasakas.html#1]

 

Kā radies cilvēks

 Reiz Dievs biešu dobē mīcījis mālus un pēcāk priecādamies arī cilvēku uztaisījis ar vienu aci, vienu ausi, vienu roku un vienu kāju, sacīdams: „Labu redzēt, labu dzirdēt, labu darīt un labus ceļus staigāt!”

Un nolicies diendusā pēc grūtā darba. Velns nav gribējis atpalikt, pielavījies pie Dieva darinājuma un ielicis cilvēkam otru aci, pielicis otru ausi, otru roku un otru kāju, smīnēdams: „Sliktu redzēt, sliktu dzirdēt, sliktu darīt un sliktus ceļus staigāt.” Un aizskrējis pekles kambaros.

Dievs pamodies, izstaipījis kaulus, iepūtis cilvēkam dzīvību un aizlaidis savu radījumu pasaulē.

Tā radies cilvēks: no divām pusēm – no Dieva labs, no Velna slikts. [Sagatavots pēc: http://www.baltuklubs.lv/biblioteka/pasakas.html]


 

Saimnieks puisim devis garozas ēst, bet pats ēdis mīkstumus. Bet saimniekam drīz vien sācis atkal ēst gribēties. Puisis teicis, ka viņam nemaz negriboties, un dzēris tikai. Tad saimnieks puisim prasījis, kā tas tā var būt, ka viņam negriboties. Puisis: „Nu, kamēr garozas atmirkst un sāk briest vēderā, tikmēr man nemaz ēst negribas!”

Nu saimnieks ēdis garozas, bet tam atkal drīz gribējies ēst, bet puisis, kurš šoreiz mīkstumu ēdis, teicis, ka viņam gan negriboties, jo pielicis mīkstumu kā mālu. Nu saimnieks redzējis, ka viņš tiek izzobots, un devis puisim ij garozas, ij mīkstumu.

 

Reiz dzīvojusi kāda skopa saimniece. Reiz viņai sabojājusies istabas krāsns. Atnācis mūrnieks. Pusdienā saimniece izvārījusi sausus kartupeļus un uzlikusi uz galda visu spainīti ar sviestu. Viņa domājusi – ja liks sviestu uz šķīvja, tad varbūt visu nenoēdīs un viena daļa būs, trauku mazgājot, jānomazgā. Mūrnieks, ticis klāt pie sviesta, ēdis nu arī tik, cik uziet. Saimniece skatoties beidzot nevarējusi vairs nociesties un teikusi: „Mūrnieciņ, tie jau nav māliņi, bet sviestiņš un maksā 60 kap. mārciņā!” Mūrnieks atbildējis: „Nu to jau viņš ir arī vērts,” – un ēdis tik tālāk.


 

Priekštelpa (nams) kādreiz latvietim bija vienīgā dzīvojamā telpa, kurai nekādu citu piebūvju nebija. [..]

Ar laiku cilvēki ievēroja, ka pavarda atrašanās priekštelpas vidū ir bīstama garāmstaigājošiem mājas iedzīvotājiem un arī mājai pašai, jo pa durvīm tieši ugunī viegli ielauzās vēja brāzmas. Tāpēc pavardu pārcēla priekšnama kaktā starp divām no laukakmeņiem un māliem mūrētām sienām – no vienas puses daļa iekšējās sienas starp namu un istabu tika pievienota maizes krāsns šaurajai pusei, kas robežojas ar priekšnamu, no otras puses tā bija daļa ārsienas. Mūra daļu ārpusē sedza jumta pārkare, lai lietus no mūra neizskalotu mālu. Kaļķi tajos laikos vēl bija reta un dārga manta. [..] virs pavarda uzslēja izliektu dzirksteļu slāpētāju – aizsargjumtiņu. Senajos laikos un arī līdz pat pagājušajam gadsimtam, piemēram, Dobeles apkārtnē tādus aizsargjumtiņus taisīja velvjveidīgus. Pagaidu pamatni koka velvei veidoja no šaurām koka šķilām vai latām, ko pārklāja ar māla kārtu. Mīkstajā mālā iespieda egļu zarus (vabas), kā to dara, taisot žogu, un tiem pāri uzklāja vēl vienu māla kārtu. Zari mālus saturēja kopā, un, kad tie bija izžuvuši, koka šķilu pagaidu pamatne tika noņemta. Uguns siltumā māla velve kļuva cieta un izturīga. [..]

Nākamo uzlabojumu ieviesa, kad, pavardam aizvien paliekot nama kaktā, pašā telpā, kā iepriekš aprakstīts, uzcēla vēl trešo mūri mājas sienu augstumā. Ceturtā pavarda puse iepretim ieejas durvīm vēl palika atklāta. Apmēram divas pēdas biezo laukakmeņu un māla mūri balstīja divi vertikāli stabi nama vidū. [..]

Lubānas apkārtnē bijušas vecas māla kleķa istabas krāsnis bez skursteņa. Visos četros krāsns stūros bijuši iemūrēti koka stabi, kas saturēja sākumā mīksto masu un pēc izžūšanas nodrošināja krāsns šķautņu izturību. [..]

Cita veida maizes cepamās krāsnis man [Bīlenšteinam] ir zināmas Jaunauces Ķerkliņu draudzē. Arī tās bija mūrētas no māla, mazliet līdzīgas vaska kārei, jo trijās tās brīvajās sienās, krāsni mūrējot, bija ievietoti māla podi ar atverēm uz āru. Šīs daudzās „šūnas” mājas ļaudīm lieti noderēja pēc darba lietū un sniegā samirkušo cimdu un zeķu žāvēšanai. [..]

Lielās istabas griestos redzamas šķērssijas, virs kurām likti dēļi, kas savukārt pārklāti ar māla kārtu, lai telpā saglabātu siltumu. [..]

Ieejot rijas apsildāmajā telpā, tās kreisajā kaktā redzama no māliem mūrētā lielā rijas krāsns. Nozīme ir krāsns materiālam un atrašanās vietai. [..]

Latviešu rijai bija trīs daļas – vidū pati rija ar krāsni, blakus vienā pusē – piedarbs, otrā – šķūnis. Rija parasti ir celta no koka (retos gadījumos no māla kleķa), bet ar daudz augstākām sienām nekā pārējām zemnieka sētas ēkām. Tikai neliela ārējās sienas daļa, lai nodrošinātos pret ugunsnelaimi, tai vietā, kur atrodas lielā krāsns, ir uzmūrēta no laukakmeņiem un māla. Apsildāmajai rijas telpai nav durvju uz āru, ir tikai mazas durtiņas uz šķūni un piedarbu. [..]

Kurtuvei, kurā var likt diezgan daudz 2 ½ pēdas garu šķilu, ir stāvas mūrētas sienas. Senāk tās mūrēja no laukakmeņiem, vēlāk – no neapdedzinātiem ķieģeļiem, tagad – no krāsnī apdedzinātiem ķieģeļiem un māla. Virs kurtuves senāk lika garenus laukakmeņus vai kaļķakmens (kur tāds bija) plāksnes tā, lai liesmas pa spraugām varētu pacelties augšup.[..]

[..] ir pazīstami trīs dažādi pirts krāsns veidi. [..] Atšķirības ir šādas: vismodernākajām krāsnīm ir sānu sienas, kas mūrētas no laukakmeņiem un māla vai pat no ķieģeļiem. Virs tām ir ķieģeļu velve, kurai vidū ir caurums, pa kuru uz sakarsētajiem akmeņiem lej ūdeni. [..]

Iepretim krāsnij pie sienas, apmēram 2 ½–3 pēdas no grīdas, atrodas pāris pēdu plats sols, kas senos laikos, šķiet, bijis no māla. Šo solu latvieši sauc par lāvu. [..] Pirts apmeklētāji svīzdami gulēja uz šā sola un pārmaiņus pēra cits citu ar lapotu bērza zaru slotu, ik pa brīdim iemērcot to karstā ūdenī. [Bīlenšteins 2001 : 66–110]

 

Trīsdesmito gadu sākumā Līvu savienības priekšnieks Mārtiņš Lepste aicināja manu [autores Dambergas] tēvu atjaunot vectēva kādreizējo ķieģeļu cepli. Lībieši ar radu tautu palīdzību plānoja Mazirbē celt tautas namu. Tur vajadzēja daudz ķieģeļu. Tēva saimniecībā zeme vietām bija stipri mālaina. No šiem māliem varēja izgatavot ļoti labus ķieģeļus. [..]

Divi strādnieki paredzētajā laukā raka mālu un meta trulītī, ko pa sliedēm stūma uz mērcēšanas bedrēm. Pirms tam noraka zemes virskārtu, lai tiktu klāt derīgajam mālam. Garā šķūņa tuvumā bija ierīkotas divas bedres. Tās piegāza pilnas ar atvesto mālu, kārtīgi salēja ar ūdeni un atstāja dažas dienas mirkt. Starp bedrēm atradās tvertne, tai vidū dzelzs spārns, kam pievienota gara ilkss. Ilksij otrā galā piejūdza zirgu, kas, ejot aplī apkārt bedrēm, grieza dzelzs spārnu. Tvertnē puiši meta izmirkušo mālu un attiecīgā daudzumā pielēja ūdeni, un spārns griežoties veidoja vajadzīgā biezuma māla masu. Pie cepļa nodarbināto zirgu vajadzēja sargāt no dunduriem un mušām, kas to nežēlīgi apstāja. [..] Gatavā māla masa spiedās laukā pa tvertnes apakšā ierīkotu garainu lūku. Viens cilvēks ar lāpstu to meta ķerrā un pa dēli dzina uz strīķera galdu. Strīķeris, ģērbies ķitelī, platmali galvā, viscaur aptašķījies ar māliem, ieskaitot seju, ņēma ar rokām mālus un lika garainā divdaļīgā formā. Rokās viņam bija gluda auduma cimdi, bez tiem rokas ilgi necieta. Nolīdzinājis virsmu ar gludu kociņu, strīķeris gāza abus izveidotos ķieģeļus uz smiltīm apkaisīta dēlīša. Tad veikls zēns to ņēma un nesa novietot garā šķūņa plauktos. [Damberga 2012 : 173–174]

 

Tautas tradīcijas. Latgales podniecība

Tautas podniecība Latvijas teritorijā ilgstošā laika periodā izkopta galvenokārt divos Latvijas novados – Latgalē un Kurzemē, taču tikai Latgalē tā saglabājusies līdz mūsu dienām un veido vienu no spilgtākajām Latvijas tradicionālās kultūras zīmēm. Latgales podniecības stilistiskais diapazons ir ļoti plašs, ietverot gan stadiāli jaunāku, barokāli krāšņu izrotājuma tehniku (īpaši māla svečturiem, svilpauniekiem, krūzēm, šķīvjiem), gan stadiāli vecāku minimālismu krāsas (melnā jeb svēpētā keramika) un rotājumu izvēlē; tas balstīts arheoloģisko izrakumu materiālos.

Latgales podniecībai raksturīgas divas attīstības līnijas – praktiskā un dekoratīvā; pēdējā ir jaunāka un īstu attīstību ieguvusi tikai kopš 1930. gada. Praktiskā podniecība Latgales teritorijā izkopta vairāku tūkstošu gadu garumā, tās spilgtākie reprezentanti ir vāraunieks (pods ēdienu vārīšanai, jaunākos laikos arī ēdienu glabāšanai), piena pods (trauks piena uzglabāšanai), pārinieks (divi vidū kopā sastiprināti podi, kas agrāk izmantoti diviem atšķirīgiem ēdieniem, ko nesa strādātājiem uz lauka), pārosis (līdzīgs vārauniekiem, bet pāri trauka augšpusei abas malas savieno māla osa), medaunieks (pods medus, piena produktu, ievārījuma glabāšanai), bļoda, krūze (trauks šķidrumu glabāšanai). Dekoratīvās podniecības spilgtākie paraugi ir svečturis, svilpaunieks (māla svilpe dzīvnieka vai putna, vai mītiskas būtnes veidā), sienas vai galda šķīvis vai trauku komplekts, vazaunieks jeb puķu pods.

Podniecības amats mantots no paaudzes paaudzē, tāpēc līdz pat mūsdienām var runāt par podnieku dzimtām Ludzā, Rēzeknē, Krāslavā, Preiļos, Daugavpilī, Balvos un to apkaimē. Vislielāko ievērību 20. gadsimtā izpelnījās t. s. Silajāņu keramika (Paulāni, Ušpeļi, Čerņavski, Vilcāni, Babri, Riuči, Dubovski, Backāni, Zagorski, Dūbes-Dubovski).

Latgales podniecības tradīcijas tiek pārmantotas gan no dzimtas dzimtā, gan mācoties pie podniecības vecmeistariem, gan arī dažādās specializētās skolās vai nometnēs. Redzamākā ir t. s. Pūdnīku skūla (dibināta 1990. gadā), kas balstās Latgales tradicionālo māla apstrādes paņēmienu pētīšanā un praktiskā izmantošanā (L. Zeiļa, A. Bernāne, L. Čible, E. Vasiļevskis, S. Viļums, I. Vecelis, A. Ušpelis, P. Gailums, L. un A. Paknes, A. Dātava, V. Petjko, V. Bīriņa u. c.), kur redzamākā vieta ir atvēlēta t. s. melnajai jeb svēpētajai keramikai, ko veido t. s. bedres tipa apdedzināšanas cepļos ar malku, neizmantojot rūpnieciskas metodes un paņēmienus. Bez tam pastāv virkne citu Latgales podnieku apvienību – „Rēzeknes apriņķa Pūdnīki” (dib. 1989. gadā), A. Paulāna „Tautas lietišķās mākslas studija” (dib. 1975. gadā).

Kaut arī jaunākajos laikos Latgales podniecībā dominē skaistais kā iespējami vienkāršais, askētiskais (melnā krāsa, minimālisms formās, ornamentācijā), vienlaikus tiek turpināta arī 20. gs. 30. gados aizsāktā tradīcija veidot skaisto kā izskaistināto (glazūra, ornamentācijas krāšņums un daudzveidība). Redzamāko 20. gadsimta podnieku darinājumi glabājas muzejos un privātajās kolekcijās (Jānis Backāns, Antons Buivits, Donats un Antons Bauguļi, Polikarps Čerņavskis, Apolinārijs Dieglis, Jānis Dūbe-Dubovskis, Jānis Kaļva, Staņislavs Kaļava-Kalvis, Ādams Kāpostiņš, Andrejs Paulāns, Meikulis Reidzāns, Antons Riučs, Antons Šmulāns, Antons Teirumnīks, Antons (sen.) un Pēteris Ušpeļi, Polikarps un Staņislavs Vilcāni, Vaclavs Zagorskis u. c.). [Kursīte :  http://www.kulturaskanons.lv/lv/1/4/135/]

 

Latgolys keramika

Par Latgolys keramikys zīmola dzimšanas gadu var uzskatīt 1926. gadu: tad Pieminekļu valde Latgalē organizē ekspedīcijas. No amatniecības dzimst lietišķā māksla (ergonomiku un funkcionālismu nomaina dekors un ekspozīciskums); šī jaunā stila aizsācēji ir brāļi Riuči, Andrejs Paulāns (Puovulāns) un Polikarps Vilcāns. Šajā laikā aizsākas piedalīšanās vietējās un ārzemju izstādēs, parādās recenzijas un kritika presē. Augstākā virsotne – Pasaules mākslas un tehnikas izstādē Parīzē (1937) iegūtie diplomi, divas zelta un divas sudraba medaļas.

Kaut arī 20. gs. 80. g. vietējie keramiķi sāk arhaiskās t. s. melnās (reducētās, svēpētās) keramikas darināšanu, līdz pat mūsdienām priekšstats par klasisko Latgolys keramiku ir palicis vecmeistaru izkoptajās krāšņajās formās un saulainajās krāsās.

Pēc Otrā pasaules kara Latgolys keramikys atdzimšana notiek 1975. g. Tās renesanse ir tik strauja un ietekmīga, ka jau pāris gadus vēlāk šķiet, ka Latgale nemaz nav iedomājama bez šī fenomena.

Otrā neoficiālā drukas aizlieguma gados (1960–1989), kad publiskajā telpā latgaliskais vārds bija ārkārtīgi liels retums, Latgolys keramika kļuva par latgaliešu literatūras aizvietotāju, proti, māla formas un krāsas runāja vairāk, nekā parasti keramika to dara. Padomju varas laikā dažādie latgaliskie uzraksti uz keramikas izstrādājumiem drīzāk bija nevis estētiska, bet sociāla parādība. 20. gs. 60.–80. g. šāda lingvistiskā rīcība ieguva protesta akcijas konotāciju gan pašu keramiķu, gan arī viņu darbu skatītāju/ lietotāju apziņā. [Sagatavots pēc: http://futureofmuseums.eu/en/virtual-gallery/rezekne-higher-education-institution-collections/subcollections/exhibit/?nr=123]

 

Muols – Latgolys zalts

Latgolys Regionaluos televizejis (LRT) – Lāsmys Zutis, Sergeja Čakāna i Mihaila Rižkova – taiseitais raidejums par Latgolys pūdnīceibys tradiceju „Muols – Latgolys zalts”.

Latgolys Pūdnīku dīnys, Latgolys pūdnīceibys viesture, pūdnīku dorbs, Daugovpiļs Muola muokslys centrs, keramikys nūdarbeibys školā, intervejuos i stuostūs – pūdnīks Evalds Vasilevskis, lītišķuos muokslys interešu kūpys „Staļģene” vadeituoja Rita Sidraba, pūdnīks Staņislavs Viļums, tielneica Māra Kalniņa, pūdneica Līga Mergina, pūdnīks Ontons Ušpeļs, Pūdnīku dīnu apmaklātuoji, tautys lītišķuos studejis „Latgale” vadeituoja Lilija Zeiļa, pūdnīks Juoņs Saikovskis, muokslineica – keramike Una Gura, pūdneica Jolanta Dundenīce, pūdnīks Valdis Dundenīks, Rēzeknis Muokslys i dizaina vydsškolys Keramikys nūdalis vadeituoja Anita Bernāne, Kulturizgleiteibys i namaterialuo montuojuma centra (KNMC) lītišķuos muokslys eksperte Linda Rubena i pūdnīks Vladislavs Vincevičs.

Kai soka Ontons Ušpeļs: „Kai myusim naapneik ēst malnū maizi, tai i tautys muoksla naapniks nikod, nikod!” [Sagatavots pēc: http://www.lakuga.lv/2012/05/10/muols-latgolys-zalts-lrt-raidejums/ ]



Dzimtais māls

 

Daudz gribēt,

iecerēt

un nepaveikt

pat simto daļu savos plecos celtā,

lai kāda pārsteidzīga mute spētu teikt,

ka tava dzīve nodzīvota velta.

 

Kā lapa kokā

un kā pirkstos smilts,

kā neesoša zvaigzne, kuru lūdzies,

kad, katras uzaustošās dienas vilts,

tu, visu pamezdams,

no jauna visā jūdzies,

sev mirkli nezinot, kas plīvo skaists,

nedz mūžību, kas viļņo dzidros tvaikos…

Varbūt tas arī ir visaugstākais –

būt visu telpu itin visos laikos?

 

Un visu zināt,

saprast,

iemīlēt

un visur rast sev dzimteni un mājas –

un it nekad nemūžam nevarēt

no dzimtā māla atraut kājas. [Briedis 1996 : 33]

 

Beļu būda

 

Es atminos vēl veco Beļu būdu,

Kur pagāja mans gaišais dzīves rīts;

Tur sarkans māls ir jaukts ar zilu glūdu

Un istabā stāv pelnu pilna plīts.

 

Te Rundēles, te otrā pusē Beļi.

Tur ganības un meža malā strauts.

Un visur iet kā nezināmi ceļi,

Kur tēvs un māte tālā ciemā brauc.

 

Snauž rudais runcis, sētā tekā cāļi,

Lauks līgojas un vējā vārpas čaukst.

Aug dobēs bietes, burkāni un kāļi

Un magones pie paša loga plaukst. [Krūza 1959 : 37]

 

Pirmā krūze

 

Podnieks rāda –

tā esot pirmā.

 

Brūns,

ilgi turēts

un pasprucis smiekls.

 

Neviltots,

īsts –

no māla līdz dvēselei.

 

Tālāk stāv

glazūru mundieros

daiļavas,

prāta un gaumju konkursiem

sakoptas.

 

Mis.

 

Bet es šķielēju

uz to nojausto,

kā smieklu turēto

un pasprukušo.

 

Un manī māla

velniņi smejas. [Vācietis 1980 : 29]

 

***

Sirsniņ mana, lētdabīte!

Drīz dziedāju, drīz raudāju,

Izdziedos, izraudos,

Šķietos nieka neredzējis.

                   T. dz.

 

Es atnācu klusēdams,

Klusus vārdus domādams;

Klusi krūkļi, klusi ciņi,

Galotnē krauklis mēms.

 

Šie runāja, tie runāja,

No manim vārdu gaida.

Es nesviedu savu balsi

Šķidrajā ūdenī.

 

Tēvs mans bija laukakmenis,

Māte – māla kukurznītis.

Mani brāļi – māla mēles –

Lieku vārdu nepateica.

[..]

 

Tālāk iešu klusēdams,

Klusus vārdus domādams.

Nerunāšu, nerunāšu,

Nav nekādas vajadzības. [Ziedonis 1983 : 209–210]

 

Tinkšķ māls

Ušpeļu jauno keramikas cepli izņemot

 

Pēdējā šķila – vissveķainākā,

Pēdējā ogle – viskarstākā.

Nu visi

svelmes skartie un applaiksnītie

Sarkanas lauskas rauš.

Tūlīt, tūlīt

jāizkāpj viņam –

brīnumam starojošam…

Lūk, jau sniegainē

vasara dejo

Ezerzīriņa mīlas deju –

Kā lāsteku koris,

Kā ziedu atvēršanās

klusi tinkšķ izdedzis māls. [Kūkojs 1979 : 28]

 

Kalns

Andrejam Paulānam

 

Kalns kā milža cepurvirsa

Rudi brūna izdegusi

Pēkšņi iekāpa pa logu

Pāvulāna darbistabā.

 

Iekāpa, uz grīdas sēdās,

Noāva no kājām vīzes;

Bērzus, kas uz pleciem auga,

Pārdēstīja puķu podos.

 

Atnāk meistars – acs kā avots

Pilna zilgas spulgošanas;

Atrotījis rokas, kājas,

Iesāk lielo mīcīšanu.

 

Izvirpoja meistars krūzi,

Bet ap krūzi – varavīksni;

Vāzēm – ganu meitenītēm –

Zaļu vāpi matos bēra.

 

Un tad dižozolu gatves –

Austras koki māla zariem:

Rīta saules lielās gaidās

Svečturi bez svecēm staro.

 

Kamēr beidzot sirdij vaļa

Seglot bēro kumeliņu –

Mīļā, tālu dzīvojošā,

Gaidi savu arājiņu!

 

Palodze ar zirgiem pilna –

Katram uguns iemauktiņi,

Kvarca pieši, dzindras segli,

Zaļa vara pavadiņa.

 

Līdz viņrītu nodimd zeme,

Kumeļš galvām divpadsmiti

Uzsēdina seglos pašu –

Aizved Padebešu kalnā. [Kūkojs 1979 : 22–23]


 

Tālāk mālainā krauja vēl stāvāka. Paaudzes te braukušas garām šiem Spruku kalna sarkanajiem pauguriem, redzējušas tos kailus un neaiztiktus: ar arklu tur nevarēja rādīties, pat govis, ceļgalus un purnus apdauzījušas, vairāk nemēģināja tur rāpties. Šopavasar stāvumos norakti līdzeni laukumiņi, un tajos sastādītas potētas ābelītes. Egļu mietiņiem piesieti, tikko salapojuši kociņi taisnām krusteniskām rindām kā zaļa tīkla audiem pārsedza šo sešas pūrvietas plato, droši vien gadu simteņus gulējušo atmatu.

Meistara slaidais pirksts nicinoši pastiepās pret to.

– Vai tas Spruka nav pavisam traks? Itin kā zemes trūktu, kur dārzu stādīt. Kas šim tajā mālā augs? Vasaru sakalst kā ķieģelis, ar stangu neizlauzīs. Kā par gruntnieku ticis, tā nezin, ko nu ķertu, ko grābtu. Visu pasauli tā kā tā nesagrābs.

Smieklu viņš šoreiz aiztaupīja, nogaidīdams, lai Brīviņš sāk pirmais. Bet tas nesmējās, kā likās, nemaz netaisījās.

– Ko tu zini runāt par zemi! – skanēja nicīga atbilde. – Mālā aug viss, kad tikai prot to apstrādāt. [Upīts 1965 : 14–15]

 

Podnieks – puisis kumeļa gados, ar mierīgām acīm, bet nemierīgu sirdi – tajā dienā sēdēja saknupis tirgus laukuma malā. Neglīti bija viņa darinātie māla trauki. Ķeburaini un repuļaini, bez mirdzuma, bez skanīguma. Viņš bija strādājis, netaupīdams ne pūles, ne amata māku, bet nebija ne laimes, ne veiksmes.

– Kādu bēdu azotē turi, ja tik saknupis dēdi raibā tirgus dieniņā? – viņu uzrunāja sīks večuks ar garu, brūni sidrabainu bārdu.

– Kā nebēdāšos, tēvocīt, esmu neveiksminieks! – šis nopūšas.

– Kas tas tāds? Nebiju dzirdējis tāda amata.

– Nu paskaties! Visas manas krūzes un bļodiņas neglītenes vien, neglītenes vien. Nava lāga māla manas būdeles tuvumā. [..]

– Vai skaista darba dēļ nebija vērts tālāk aizstaigāt? Vai sārtajā māla kalnā nemēģināji rakt? – jautā tēvocis. – Gan jau būsi dzirdējis par lielo Māla kalnu? [Kaldupe 1974 : 22–23]


 

PRIESTERIS. Kam nāci atpakaļ ar savu taisnību?

To vienreiz aiznesusi,

Kam nes atpakaļ?

LAINE. Es esmu sapratusi – mana mīla

Ir stiprāka par manu taisnību.

Es savu mīlu

Māla krūzē krāju.

No tevis atlūzis, zars turpināja zaļot,

Un lūzumvietā sulot saldām lāsēm.

Es savu mīlu māla krūzē krāju –

Tā šķita esam drošā vietā.

Es baidījos no viena – krūze plīsīs.

Bet tas, kas notika, man neienāca prātā –

Iet krūze pāri!

Vienkārši – iet pāri.

Nav manī vietas vairs! Iet krūze pāri.

Ardievu, lepnums! Tas ir pasacīts.

Nē, klusē! Jo atbildi es lasu tavās acīs. [Zālīte 2001 : 158–159]

 

GUNDEGA.

(Aizliek rokas aiz muguras un aplūko prinčus no galvas līdz kājām.)

Man patīk zelts un sudrabs,

Man netīk māls un pliens;

Jūs patīkat man visi

Un netīkat – neviens. [Brigadere 1970 : 24]

 

(Pie sienas – starp lociņu un durvīm plaukts, uz kura daudz un dažādi māla trauki, kā kausi, podi, krūzas. Trauki arī zemē ap būdu; pa kreisi – pie klintaina uzkalna nokājes ugunskurs, virs kura starp akmeņiem uzlikts katls. Pašā vidū starp būdu un ugunskuru – liels mežrožu krūms jaunām sarkanbrūnām lapām. Ugunskura priekšā tup saritinājusies Gundega savā pirmā cēliena uzvalkā ar melno segu. Uzvalks tagad noskrandojies un nosmuļāts. Māra pavēlei viņa padodas ar kvēlojošu iekšēju pretestību un īgnumu.)

MĀRIS.

(Durvīs.)

Ubadze Gundega, man māli žūst,

Ej meklē, vai vēl kur ūdens plūst!

Vai dzirdi? Ņem nēšus! Ej meklē, meklē!

GUNDEGA.

Ko gribi? Laid mierā! Kaut būtu tu peklē!

Kam vajaga gan šo krūzu un podu?

MĀRIS.

(Izmet no būdas nēšus.)

Aiz kalna atrasi aku bez grodu,

Tā slēpjas starp pērno lapu dzeltni… [Brigadere 1970 : 45]



Dievišķais māls

Mēs, 20. gs. beigu un 21. gs. sākuma cilvēki, esam plastmasas laikmeta bērni. Kaut arī, pieminot plastmasu, snoba lūpas nicīgi savelkas, bet ekoloģiski domājošie saķer galvu, neko tu nepadarīsi. Šis cilvēces izgudrojums ir kārtējais spirāles vijums homo sapiens garīgās attīstības ceļā, kas, nesot līdzi visdažādākās ērtības un neērtības indivīda un sabiedrības dzīvē, neatgriezeniski pārveido vidi un pašu cilvēku. Cilvēks savā varēšanā nostūmis no troņa Radītāju. Vēl brīdis, un plastmasas civilizācija klonēs jaunu civilizāciju… Pirmais platais solis cilvēces ceļā uz plastmasas civilizāciju ir māla – radīšanai piemērota, paklausīga materiāla – atklāšana un izmantošana.

Kā vēsta Raksti, pats Dievs esot izmantojis mālu, lai radītu cilvēku. [..] Visa Senās Divupes kultūra ir iemiesota mālā. Māls šeit pirmām kārtām ir celtniecības materiāls. Saulē dedzinātā ķieģeļa zikurāts dieviem un saulē dedzinātā ķieģeļa mājoklis cilvēkam. Māls – ķīļu raksta pamats. Uz māla plāksnītēm rakstīti likumi un tirgus darījumi, skolēnu vingrinājumi un „Poēma par Gilgamešu”. Pasaulē vecākā bibliotēka Mari pilsētā – te grāmatas ir māla plāksnītes. Arī mūsdienu pases un kredītkartes prototips radies Divupē. Uz māla plāksnītes, slēdzot darījumu, tika norullēts personīgais zīmodziņš, no pusdārgakmeņa darināts neliels cilindriņš ar iedobta reljefa kompozīciju, kas kalpoja kā personas apliecinājums. Savu zīmodziņu īpašnieks nēsāja, piestiprinātu pie jostas, un uzskatīja par amuletu. Šādus zīmodziņus pazina visas senās Divupes tautas. Laika gaitā Divupes iedzīvotāji iemācījās pasargāt varenās māla celtnes no izskalošanas, gan pārklājot tempļa sienas ar viņu zemē atrodamo bitumu, gan dedzinot ķieģeli un pārklājot to ar dažādām krāsainām glazūrām.

Māla traukus un keramiķa prasmi ļoti augstu vērtēja senie grieķi. Arī brīvais cilvēks, nekaitējot savai labajai slavai, drīkstēja nodarboties ar keramiķa vai kalēja amatu.

Grieķu nopelns keramikas attīstībā ir daudzveidīgu funkcionāli pamatotu trauku pamatformu izveidošana, materiāla masas un apdedzināšanas, kā arī apgleznošanas tehnoloģiju pilnveidošana. [..] Senās Romas sabiedrība māla izstrādājumus tik augtu nevērtē, kaut arī romiešu priekšteči senie etruski bijuši izcili plastiķi un māla dabas pazinēji.

Romieši ir karotāji un celtnieki, kas šajā materiālā īstenoja tehniskas idejas, ar māla kārniņiem pārsedzot savu daudzveidīgo celtņu jumtus, izmantojot māla caurules ūdens un siltuma pārvadīšanai. Māls kā arhitektūru rotājošs materiāls patika arī itāļu renesanses cilvēkam. Greznas un ārkārtīgi meistarīgi veidotas glazētā māla skulpturālas kompozīcijas vēl šodien var redzēt uz baznīcu un sabiedrisko ēku sienām gan interjeros, gan fasādēs. [..]

Un tomēr laika gaitā ar mālu sāk konkurēt citi materiāli. Bronza, vēlāk dzelzs un citi metāli. 2. g. t. p. m. ē. cilvēks iepazīst stikla darināšanu. Arī šis materiāls ir no zemes un sākumā nebūt ne rotaļīgi mirdzošs un caurspīdīgs. [..] Māls paliek kā vienkāršās tautas vajadzībām uzticīgs materiāls. [Eglīte 2002: http://www.taxidermy.lv/content.asp?ID=48&what=63]

 

Izveiduota izgleitojūša golda kaita par muola ceļu

Preiļu Viesturis i lītišķuos muokslys muzejs ar finansialu Vaļsts kulturkapitala fonda atbolstu izveiduojs izgleitojūšu golda kaitu „Māla ceļš”.

Golda kaita īpazeistynoj ar keramikys trauka topšonys procesu nu muola rakšonys, sagataveišonys i vyrpuošonys leidz gotovam pūdam tiergā. Trauka topšonys procesa aprokstam izmontuoti Polikarpa Čerņavska, Jezupa Čerņavska i Raivo Andersona stuostejumu pīroksti. Kaitys dizainam izmontuotys fotografejis nu muzeja fotomaterialu kolekcejis i zynuotniskuo arhiva. Kaitu veiduojuse Preiļu Viesturis i lītišķuos muokslys muzeja vadeituoja Tekla Bekeša i muzeja golvonuo muokslineica Silvija Berezovska. [Sagatavots pēc: http://www.lakuga.lv/2013/05/21/izveiduota-izgleitojusa-golda-kaita-par-muola-celu/


 

Vēlā neolīta keramika un šim akmens laikmeta posmam raksturīgs inventārs iegūts arī agrā un vidējā neolīta apmetnēs, kuru apdzīvotības beigu posms iesniedzas vēlajā neolītā. Atradumi raksturīgi šo apmetņu kultūras slāņa virsējām kārtām.

Latvijas vēlā neolīta apmetnēs keramika nav viendabīga, tajā pārstāvēti vairāki kompleksi, kas liecina par dažādu arheoloģisku kultūru pastāvēšanu šajā periodā. [..] Austrumlatvijas apmetnēm atšķirībā no Rietumlatvijas apmetnēm raksturīga savdabīga keramika ar auklas klājumu, kā arī porainā māla masas keramika ar aptītās auklas, sīkas ķemmes, gludā spiedoga vai bedrīšu un apļu iespiedumiem. Porainās māla masas keramikai raksturīgs sasmalcinātu gliemežvāku vai augu šķiedru piejaukums mālam. [..]

Auklas keramikai raksturīgi kausveida trauki ar iegrieztu skujiņu ornamentu, ar auklas vai līniju ornamentu, trauki ar valnīšiem augšmalā, amforas, kā arī bļodiņas. Visiem traukiem ir plakans dibens. Tie izgatavoti no māla masas ar smilts vai smalkas grants piejaukumu, pavisam reti sastop auklas keramikas traukus ar mālam piejauktiem sasmalcinātiem gliemežvākiem. [..]

Apmetnēs uz vietas tika gatavoti arī māla trauki, tie apdedzināti, ornamentēti; traukus apdedzināja atklātos pavardos. Kreiču apmetnes kultūras slānī atrasta trauku darināšanai sagatavota māla pika.

Par īpašu amatu specializāciju akmens laikmetā vēl nevar runāt. Materiālus apstrādāja un priekšmetus izgatavoja vecāki, vairāk pieredzējuši cilvēki. Māla traukus, apģērbus, ēdienu gatavoja sievietes, bet medības un zveja bija vīriešu galvenā nodarbošanās. [..]

Agro metālu perioda arheoloģiskajos pieminekļos lielākā daudzumā iegūta gludā un švīkātā, bet sastopama arī tekstilā keramika.

Visa šī perioda keramika darināta bez podnieka ripas. Trauki pagatavoti no vietējiem kvartāra perioda māliem, kam liela veidošanās spēja un pietiekama mehāniskā izturība kā izveidotā, plastiskā, tā izžāvētā stāvoklī. Mālu liesināšanai izmantotas smiltis vai asšķautnaini, rupjkristāliski materiāli, kas sasmalcināti dauzot vai izdedzinot. [..]

Keramikai pieskaitāmas arī māla kāstuves, kas Latvijā pirmo reizi konstatētas Klaņģukalnā. Pēc Klaņģukalnā un Ķivutkalnā atrastajām un restaurētajām kāstuvēm konstatējams, ka tās ir trauki bez dibena, taisnām sienām, taisnu vai viegli ierauktu augšmalu, biezāku, reizēm noplacinātu pamatu. Kāstuves gatavotas no māliem bez zvirgzdu piejaukuma. Pirms apdedzināšanas gludajās sienās no ārpuses izveidoti caurumi. Māla kāstuves Latvijā [..] datējamas ar 1. g. t. p. m. ē. To gatavošanu un lietošanu saista ar piena produktu pārstrādāšanu un izmantošanu uzturā. [..]

Keramika arī 2.–4. gs. dzīvesvietās ir plašākā atradumu kategorija. [..]

Spodrinātās keramikas trauku formas, tāpat mālu masa un apdare, ir tik atšķirīgas no pārējās Latvijas 2.–4. gs., kā arī agrākās keramikas, ka vismaz daļa tās jāuzskata par importētu. Vienkāršākā šī veida keramika – gludinātā – acīmredzot ir vietējs darinājums pēc importēta parauga. [..]

Sākot ar 11. gs., trauku sortimentā dominē māla podi, kas darināti uz podnieka ripas. Šiem traukiem ir terīnveida forma. Lai gan augšmalas profilējumam ir ļoti daudz dažādu variantu, tomēr trauka sānu šķērsgriezums ir aptuveni S veida. Māla traukus lietoja dažādām vajadzībām – gan ēdiena vārīšanai, gan produktu uzglabāšanai. Uz daudzu lībiešu, latgaļu un zemgaļu zemē atrasto māla podu (Salaspils Reznes un Laukskola, Asotes pilskalns, Mežotnes pilskalns u. c.) dibena saglabājušās īpašuma zīmes. [..]

10.–12. gs. dzīvesvietu – atklātu apmetņu, senpilsētu un pilskalnu – kultūras slāņos visbagātāk pārstāvēta keramika. [..]

Bezripas māla trauki apskatāmajā periodā darināti pēc iepriekšējā perioda trauku darināšanas tradīcijām: māla masai piejaukti parupji kvarca zvirgzdi, trauki veidoti, vai nu pamatnei pielipinot paralēlas māla lentes, vai arī tie izveidoti no viena māla gabala un virsma apdarināta pēc tam. Bezripas trauki darināti samērā pavirši, to sienu biezums sasniedz 8–15 mm. [..]

Trauki 13.–17. gs. joprojām darināti galvenokārt no māla. Māla podiem visu periodu saglabājas terīnveida forma, kaut arī mazliet izmainījies to vispārīgais izskats. 17. gs. trauki kļuvuši vēderaināki, sānu izliekums tiem lielāks nevis plecu daļā, bet sānu vidusdaļā. Trauka augšmala bieži kļūst biezāka, kakls – īsāks.

No citiem māla traukiem atzīmējamas bļodas, krūzes u. c., kuru iekšpuse vai ārpuse bieži vien ir vāpēta vai krāsota. Traukiem ir osas, kas reti sastopamas iepriekšējā periodā. [Latvijas PSR arheoloģija 1974 : 45–302]

 

Māli ir paši izplatītākie nogulumieži, kas veido lielāko daļu Zemes garozas augšējo horizontu. Izņēmums nav arī Latvijas teritorija, kurā gandrīz visu periodu nogulumi satur mālainus iežus, sevišķi daudz to ir kembrija apakšējā daļā, devona apakšējā daļā un vidusdaļā, triasa, juras un kvartāra nogulumos.

Kaut arī māli ir plaši izplatīti, tiem kā iezim nav īsas un precīzas definīcijas, bet tos raksturo vairāku pazīmju kopums: māli ir zemjaini ieži, tie sastāv no ļoti smalkām daļiņām, to galvenie komponenti ir māla minerāli, samitrinātiem māliem piemīt plastiskas īpašības. Nav vienprātības jautājumā par māla daļiņu izmēriem. Ģeoloģijā plaši lietotā decimālā klasifikācija pie māliem pieskaita iežus, kuros dominē daļiņas, kas smalkākas par 0,01 mm; ASV populārā Ventvorta klasifikācija par māla daļiņu augšējo robežu atzīst 1/256 (0,004) mm, bet Latvijā līdz šim veiktajos ģeoloģiskās izpētes darbos par tādu ir pieņemti 0,005 mm. [..]

Vairums dabisko mālu ir jaukti ieži, kas bez pašas mālvielas satur arī lielāku vai mazāku daudzumu aleirīta, smilts, karbonātu u. c. piemaisījumu. [..]

Māla minerāli ir hidratizēti lapu struktūrtipa alumosilikāti, izplatītākie ir kaolinīts, illīts (hidrovizlas), smektīts, hlorīts. [..]

Mālu izmantošana ir ļoti daudzveidīga, bet tradicionāli māli tiek izmantoti galvenokārt dažādu keramikas izstrādājumu ražošanā. No kaolinīta māliem (kaolīniem) ražo ugunsizturīgus materiālus, tos lieto arī kā pildvielas papīra, linoleja, gumijas, krāsu u. c. rūpniecībā. Smektīta mālus (bentonītus) augsto sorbtīvo īpašību dēļ plaši izmanto eļļu, taukvielu, naftas pārstrādes produktu attīrīšanai, kā balinātājus tekstilrūpniecībā, smilšu sasaistei veidņos, urbšanas duļķēm. Māli ir viena no cementa rūpniecības izejvielām, no tiem ražo vieglas betonu pildvielas u. c.

Mālu ieguves iespējas lielā mērā nosaka pārsedzošo iežu biezums. Latvijā par maksimālo pieļaujamo segkārtas (galvenokārt kvartāra nogulumu) biezumu māliem, tāpat kā citiem derīgajiem izrakteņiem, uzskata 10 m, tāpēc praktiskas nozīmes nav visai kvalitatīvajiem kembrija māliem, kuri sastopami tikai ievērojamā dziļumā. Šos mālus samērā plaši izmanto Ziemeļigaunijā un Sanktpēterburgas apkārtnē, kur tie iznāk pašā zemes virspusē.

Latvijā ieguvei piemērotā dziļumā ir sastopami ieži, kas nav vecāki par vidējā devona nogulumiem. Vidējā devonā pašas mālainākās ir Burtnieku un Lodes svīta, bet augšējā devonā – Katlešu svīta. Samērā daudz mālainu iežu ir arī vairāku citu augšdevona svītu (Salaspils, Amulas, Ketleru) sastāvā, tomēr mālu slāņu biezumi nav lieli, un kaut cik nozīmīgi sakopojumi nav konstatēti. Samērā daudz mālu ir arī mezozoja (triasa un juras) nogulumos, bet īpaši izplatīti ir kvartāra māli.

Zemes virspusē tieši zem kvartāra nogulumiem ļoti plaši ir izplatīti devona māli, tie redzami arī daudzos atsegumos, galvenokārt Latvijas ziemeļu un ziemeļrietumu daļā Gaujas, Salacas, Svētupes, Vitrupes, Amatas, Abavas, Rojas u. c. upju krastos, Rīgas līča austrumu krastā pie Tūjas, Zilo kalnu kraujās Kurzemes ziemeļos. Plaši mālu slāņi gan parasti ir atsegti slikti, jo māliem piemīt tendence veidot lēzenus noslīdeņus, kuri samērā ātri apaug ar zāli un kokiem. Svaigu, maz sadēdējušu mālu slāņi ir skatāmi tikai atsevišķos, intensīvi izskalojamos stāvkrastos.

Kopīgais devona smilšaino un mālaino slāņkopu biezums sasniedz vairākus simtus metru. Šie nogulumi savulaik ir uzskatīti gan par tuksnešu, gan varenu upju, gan jūras veidojumiem. Pašlaik vispamatotākais ir viedoklis, ka biezo devona smilšaino un mālaino slāņkopu veidošanās laikā tagadējā Latvijas teritorija atradās seklas jūras piekrastes zonā, kur uzkrājās seno Fenoskandijas kalnu grēdu sairšanas un dēdēšanas produkti. [..]

Raibkrāsainie, vāji karbonātiskie mālainie aleirolīti ir raksturīgi Burtnieku svītai, kuras mālainā slāņkopa sastāv no dažādu nokrāsu sarkaniem mālainiem aleirolītiem, ko izraibina neskaitāmi zilganpelēki, dzelteni, rūsgani vai violeti plankumi un lāsumi, karbonātu dzīsliņas, kunkuļi un konkrēcijas, kā arī smilšakmens starpkārtas, kuras parasti uz kopīgā sarkanbrūnā fona izceļas ar gaišu, zilganpelēku krāsu, kas ir pa smilšainajiem slāņiem cirkulējošo pazemes ūdeņu reducējošās darbības rezultāts. [..]

Visumā šā tipa māli ir izmantojami visdažādāko veidu ķieģeļiem (parastajiem, apdares, dūmvadu). Tie ir izmantoti arī drenu cauruļu ražošanai. Lielākie sakopojumi zināmi Limbažu novadā Tūjas, Vitrupes un Pāles apkārtnē, kā arī dažās vietās Smiltenes novadā. [..]

Izpētītie Burtnieku svītas mālu krājumi ir tikai 3 atradnēs, neviena no tām netiek izmantota. [..]

Gaišo mālu rūpnieciskie krājumi pagaidām zināmi tikai Liepas mālu atradnē I, II un nedaudz arī IV iegulā. Sākotnēji gaišie māli tika izmantoti galvenokārt kanalizācijas cauruļu ražošanā, vēlāk – glazēto flīzīšu ražošanā Brocēnu Cementa un šīfera kombinātā, kā arī AS „Lode” ķieģeļu un kārniņu šihtu granulometriskā sastāva uzlabošanai. [..]

Triasa nogulumi, kuru sastāvā ietilpst arī māli, ir izplatīti tikai Latvijas dienvidrietumu daļā, turpinoties tālāk Lietuvā. Latvijas teritorijā šie nogulumi nelielā biezumā atsedzas Ventas pieteku Vadakstes, Zaņas, Loša, Skuteles krastos, kā arī ir sasniegti vairākos urbumos. [..] Triasa slāņkopu tur veido sarkanīgi vai zaļgani māli, dolomītmerģeļi un smilšakmeņi… [..] Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā ir pabeigti plašāki triasa mālu meklēšanas darbi cementa rūpniecības vajadzībām, kuru rezultātā apzinātas 4 nozīmīgākās mālu iegulas – Pampāļi, Zaņa, Jaunauce un Vadakste –, kā arī iegūti precīzāki dati par triasa mālu sastāvu, krājumiem un iespējamo praktisko nozīmi. [..]

Melnu juras mālu slāņi dažu Dienvidkurzemes upīšu krastos ir piesaistījuši uzmanību jau sen, literatūrā tie periodiski pieminēti kopš 19. gadsimta sākuma. Plašāki savdabīgo juras nogulumu pētījumi ir notikuši iepriekšējā gadsimta 30. un 40. gados tolaik izvērsto brūnogļu meklēšanas darbu gaitā, kad ļoti rūpīgi ir apsekota Pulvernieku māla atradne Lētīžas kreisā krasta terasē 2 km uz austrumiem no Nīkrāces centra. Vēlāk juras māli ir pētīti Strēļu atradnē Ventas ielejā augšpus Nīgrandes. Šo mālu krājumi nav lieli, saguluma un ieguves apstākļi sarežģīti, sastāvs nepastāvīgs, tomēr tie modina zināmu interesi samērā augstās ugunsizturības dēļ, vēl jo vairāk tāpēc, ka praktiski visi pārējie Latvijas māli ir viegli kūstoši, izņemot mazizplatītos gaišos, treknos, grūtkūstošos devona Lodes svītas mālus. [..]

Kvartāra nogulumos māli ir viens no izplatītākajiem iežu tipiem. Visbiežāk sastopams morēnu māls, ko veido nešķirota māla, aleirīta, smilts, grants un oļu masa. Morēnu līdzenumi un pauguraines aizņem vairāk nekā pusi Latvijas teritorijas. Rupjo ieslēgumu (grants, oļi) dēļ morēnmāliem rūpnieciskas nozīmes nav. [..]

Tā kā kvartāra māli no māla minerāliem satur galvenokārt illītu un kaolinītu, to adsorbcijas spējas nav visai augstas, tomēr ir arī zināma pozitīva to praktiskās izmantošanas pieredze – uzņēmumi „Reaģents” un „Grindeks” Veldzes iegulas (Kuldīgas novadā) mālus sekmīgi lietojuši savu tehnoloģisko notekūdeņu attīrīšanai. [Stinkule, Stinkulis 2013 : 56–87]



L. Svemps Ziedi māla krūzē. [Leo Svemps 1982 : 33]

I. Dobrāja Klusā daba ar māla krūzi.

 

Gleznas no māla

Poētiskas tautu meitas, pirtī sasārtušas sievas maigi erotiskām formām, labsirdīgi zvēriņi, dabas ainavas – tas viss naivi un patiesi attēlots Valda Grebeža glezniņās. Tikai šīs gleznas nav zīmētas uz audekla, bet izveidotas no māla figūriņām. Višķu mākslinieka veidotie dekori un sienas panno šobrīd ir ļoti pieprasīti gan kafejnīcās un pirtīs, gan firmu birojos, viņa darbi atrodas arī daudzās privātkolekcijās ārzemēs. [Rancāne 2008 : https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/bizness-novados.-gleznas-no-mala-640810#]


Māls ir kā cilvēks – silts

Olitas Āboliņas (dz. 1931. g.) keramika ir tēlniecība mālā, tātad – māksla, ne rūpniecība. Mākslinieces „Fūgu” veido četru mūku figūras, te ir runa par indivīda cīņu ar nezināmo, no kura var gaidīt atpestīšanu vai arī – neko. „Fūga” liek domāt par ceļu tālāk, par izaugsmes iespējām, jo, nenoliedzami, pat ar Āboliņas spējām kaut kur ir robeža modernā un tautiskā kompromisiem. Miers un harmonija ir vajadzīgi, tie ir, bet cilvēka dzīve nekad nav tikai svētki vien, tā ir pilna jautājumu, uz kuriem vajag gūt atbildi, un pēc atbildes jācīnās – vispirms sevī pašā. Arī šos mūkus un viņu dažādo pakalpošanu atbilžu meklēšanai Āboliņa atveido ar labestības apdvestu humoru. [Sagatavots pēc: A. I. 1971 : http://jaunagaita.net/jg84/JG84_Irbe-par-Abolinu.htm]

 

2014. gada augustā keramiķis Antons Ušpelis ar krāšņu personālizstādi atzīmēja 70 gadu jubileju, bet jau pēc gada smaga slimība pārrāva vecmeistara radošā un bagātā mūža pavedienu. Mīlestība pret mālu radusies bērnu dienās, palīdzot tēvam: mīcot mālus, veidojot svilpauniekus, kopā ar brāļiem iemēģinot podnieka ripu.  Ušpeļu dzimta ir vienīgā Latvijā, kura tiešā pēctecībā nu jau sestajā paaudzē nodarbojas ar podniecību. Dzimtas kapos Antonišķu kapsētā tika atklāts Svetlanas Skačkovas-Marčenko veidots kapu piemineklis Antonam Ušpelim. Talantīgā tēlniece, kuras darbi ir arī Antona Kūkoja piemineklis pie Latgales Kultūrvēstures muzeja Rēzeknē, piemineklis kardinālam Julijanam Vaivodam pie Rēzeknes Jēzus Sirds katedrāles u. c., šo pieminekli veidojusi kā akmens tēlu ar pamatni. Pieminekļa kompozīcijas pamatā  – liela keramikas krūze un Jumja josta kā simbols podnieka darba ciešajai saistībai ar tautisko dzīvesziņu. [Sagatavots pēc: Pleikšne 2016:  http://rezeknesnovads.lv/atklas-kapa-pieminekli-keramikas-vecmeistaram-antonam-uspelim/]


Ingrīda Žagata Pods. Keramika. [100 Latvijas keramiķi 2001 : 9]

Juris Krompāns Svečturis. Keramika. [100 Latvijas keramiķi 2001 : 10]

Janīna Gribuste Krūzīte. Keramika. [100 Latvijas keramiķi 2001 : 14]

Pēteris Kise Svilpaunieks. Keramika. [100 Latvijas keramiķi 2001 : 15]

Ansis Cīrulis Trīs Laimas. Keramika. [100 Latvijas keramiķi 2001 : 79]

 

Tērvetes pilskalnā atrastie māla apmetuma fragmenti ar stabulētāja tēlu. [http://www.letonika.lv/groups/?title=100630_1.gif]

 Margita Melnalksne Zilais zirgs 1(974). Māls, zila glazūra.

A. Ušpeļa māla svečturis.

Ingrīdas Žagatas keramikas darbnīca „Cepļi”. Melnā keramika.

 

Latgolā nu muola teik veiduota domino spēle ar latvju rokstu zeimem

Domino spēle ar latvju zeimem izstruoduota nu muola, i taipat kai itei spēle, ari cyti uzjāmuma izstruoduotī prīškmati ir piļneibā rūku dorbs.

Spēlē ir īkļautys septenis latvju zeimis – Jumis, Muora, Dīva zeime, Austra, Ūseņš, Guņskrysts i Saule. Uzjāmums plānavoj izstruoduot domino spēles komplektu ari ar slāvu simboliku i skandinavu simboliku. [Sagatavots pēc: http://www.lakuga.lv/2014/08/23/latgola-nu-muola-teik-veiduota-domino-spele-ar-latvju-rokstu-zeimem/]


Kā būvēt māju no nededzināta māla

Tam, ka Latvijā māla ēkas sastopamas pavisam nedaudz, ir vairāki iemesli, galvenais – mežu bagātība, mājas varēja būvēt no koka. Latvijas vēsturiskajās būvēs novērojams pamatā viens būvveids – māla kleķa blietējums ar egļu zaru diagonālu armējumu. Šo ēku paliekas vēl tagad vietām redzamas tur, kur bijis pieejams māls, piemēram, Piebalgā, Rāmuļos un citur. Pamatā tās ir kūtis, rijas un citas ēkas. [Sagatavots pēc: http://abc.lv/raksts/nededzinata_mala_ekas]

 

Arhitekta Pētera Blūma lekcija par privātas māla kleķa dzīvojamās mājas atjaunošanu desmit gadu garumā

Iespējams, Latvijā vienīgā autentiski restaurētā māla kleķa dzīvojamā ēka atrodas Latgalē. Lauku māja sākta celt 1926. gadā, pabeigta 1935. gadā. Mājā ir saglabāta gandrīz visa oriģinālā substance, izņemot logus, kuri praktiski vairs nebija saglabājušies. Arhitekts un restaurators ir Rīgas Vēsturiskā centra Saglabāšanas un attīstības plāna izstrādes līdzautors un ilggadējs Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas galvenais eksperts Pēteris Blūms. [Sagatavots pēc: http://epadomi.lv/kulturasvestis/radosi/darbnicas/21112016-arhitekta_petera_bluma_lekcija_par_privat]

 

No salmiem un māla

Vilnim un Ingai Neimaņiem reiz radās ideja dibināt centru cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Šim nolūkam bija nepieciešama māja. Tās celtniecībai tika nolemts izmantot salmus un mālu. Mājas būvniecības talkas vadīja šajā jomā zinošs norvēģu arhitekts Rolfs Jakobsens. „Rožkalnos” ēkas ziemeļu, rietumu un austrumu sienas ir no salmiem ar māla apmetumu, bet dienvidos pirmais stāvs veidots no koka bluķīšiem ar mālu. Laba salmu māja ar nelieliem logiem vasarā var būt pat par aukstu, jo lieliskās izolācijas dēļ siltums nevar iekļūt iekšā, bet koks ir siltuma uzkrājējs un vadītājs, tāpēc celtnieki izšķīrās par šādu eksperimentu. [Sagatavots pēc: Lipska : http://apollo.tvnet.lv/zinas/no-salmiem-un-mala/328828]



Dokumentālā filma Māla cilvēks (1997). Režisori D. Gasjuna, R. Vinovskis.

Dokumentālā filma Uguns un mālu pavēlnieks (2009). Režisors R. Kalnaellis.

Animācijas filma Ragainais māls (1971). Režisors A. Burovs.

Spēlfilma Ceplis (1972). Režisors R. Kalniņš.

 

„Ceplis” (1972)

Spēlfilmas režisors ir Rolands Kalniņš, scenārija autors Viktors Lorencs (pēc Pāvila Rozīša romāna „Ceplis”), operators Gvido Skulte, mākslinieks Uldis Pauzers, komponists Marģeris Zariņš. Lomās: Eduards Pāvuls, Gunārs Cilinskis, Helga Dancberga, Regīna Razuma, Aivars Siliņš, Velta Straume, Rolands Zagorskis, Lidija Freimane, Arturs Dimiters, Uldis Dumpis u. c.

Joprojām aktuāla un stilistiski smalka satīra par mūžīgiem netikumiem un arhetipiskām vājībām, izcili aktierdarbi, ar filmas dramaturģiju saskaņots vizuālais risinājums kadra koloristikā.

Filma ir droši uzskatāma par vienu no Latvijas kinovēstures pamatakmeņiem. Filmas sižets stāsta par uzņēmēju, afēristu Edgaru Cepli (Eduards Pāvuls), kura „biznesa projekts” – ķieģeļu ražošana no Latvijas māla – izrādās nolemts neveiksmei, jo konkrētais māls tam nav piemērots. Šis fakts gan netraucē ne Cepļa kunga sabiedriskajam statusam, ne viņa spējai izkļūt no dramatiskās situācijas kā uzvarētājam, liekot paspēlēt citiem. [Sagatavots pēc: Rietuma : http://www.kulturaskanons.lv/lv/1/10/108/]


Dziesma Māls. A. Ulmes vārdi, H. Sīmaņa mūzika, izpilda H. Sīmanis.

Dziesma Vairogi. V. Ļūdēna vārdi, J. Pavītola mūzika, izpilda grupa „Līvi”.


 

Kā vēsta Bībeles leģendas, pats Dievs esot izmantojis mālu, lai radītu cilvēku, un pēc tam viņā iepūtis dzīvības dvašu. Pirmā cilvēka vārds bijis Ādams (Adom), kas senebreju valodā nozīmē sarkanā zeme jeb māls. Savukārt, pēc apokrifu rakstiem, Ādama asinis radītas no sarkanās zemes, kauli no baltās, iekšējie orgāni no melnās, bet ķermenis no zaļpelēkās zemes. Te ir minēts visu mālu spektrs.

Par cilvēka radīšanu no mālzemes stāsta šumeru akādiešu leģendas. Arī Korāns vēsta par pirmo cilvēku Ādamu, ko Allāhs veidojis no māla.

Māls ir arī vissenākais dziedniecības materiāls, kas satur mineralizētas dzīvo būtņu atliekas. Latvijā šis materiāls sastopams divos veidos – kā sarkanais un zilais māls, kura pamatā ir kvarca smiltis, laukšpats un krāsainie minerāli dažādās proporcijās. Sarkanbrūno tonējumu piešķir dzelzs oksīds, bet zilo vai arī pelēkzaļgano nokrāsu – organiskie savienojumi.

Ja Latvijas zilos mālus vairāk lieto dziedniecībā vai kosmētikā, veidošanā un podniecībā pārsvarā izmanto sarkanbrūno.

Keramika – no grieķu vārda keramikos – podniecības māli. Keramika ir arheoloģijas un mākslas liecība, kas stāsta par cilvēku dzīvesveidu un ieražām senatnē. Jau akmens laikmetā bijusi paraža pītos traukus noziest ar māliem, un cilvēki ievērojuši, ka pēc īpašas apstrādes māls vairs nelaiž cauri ūdeni. Pēc tam cilvēki iemācījās mālam pievienot gliemežnīcu lauskas, arī smalki sakapātas nātres un atskārta, ka piemaisījumi neļauj traukiem tik viegli plaisāt un deformēties. Pirmatnējie meistari no māla darināja arī zvēru, putnu un cilvēku figūriņas, kuras vēlāk apdedzināja ugunskurā. Tie bija pirmie soļi dekoratīvās keramikas laukā. Tātad jau agrajā neolītā cilvēki bija iepazinušies ar māla apdedzināšanas tehniku.

7. gs. p. m. ē. Asīrijas valdnieks Ašurbanipals savācis lielu kolekciju tā saucamo māla grāmatu un burtnīcu. Placinātās māla plāksnītes, kas reizēm atgādināja ķieģeļus, tika blīvi nosētas rakstu zīmēm, kuras mīkstā mālā iespieda ar niedrītēm. Tagad šīs plāksnītes glabājas Londonā, Britu muzejā, un tā ir pasaulē visvecāko māla grāmatu bibliotēka. Arī vissenākais eposs cilvēces vēsturē „Poēma par Gilgamešu” sarakstīts uz 12 māla plāksnēm aptuveni 2. gadu tūkstotī p. m. ē.

No 19. gs. līdz 20. gs. 1. pusei ar keramiku Latvijā galvenokārt nodarbojas lauku podnieki, izveidojot podnieku centrus Vidzemē – Jaunpiebalgā, Smiltenes apkaimē, Kurzemē un Zemgalē – Rucavas, Grobiņas, Skrundas, Dignājas, Kursīšu un Elkšņu pagastā, Latgalē – Silajāņu, Andrupenes, Viļakas pagastā, Ludzas un Kārsavas apkaimē. Ar tradīcijām bagātākā ir Latgale. [Melnbārde 2012 : 17–20]

 

Pasaules radīšana. Māls un porcelāns

Interesanta dažādu veidu keramikas materiāla – gan sarkanā māla, gan porcelāna – izstrādājumu izstāde „Pasaules radīšana. Māls un porcelāns” 2016.–2017. gadā bija skatāma Valmieras muzejā. Izstrādājumi muzeja krājumos nonākuši dāvinājuma veidā, kā arī atrasti arheoloģiskajos izrakumos. Tāpat arī bija aplūkojamas 2013. gadā Valmierā veiktajos izrakumos atrastās keramikas lauskas, no kurām dažas izdevies salīmēt, atjaunojot vairākus gadsimtus senus māla traukus.

Cik dažāds ir māla izstrādājumu lietojums, varēja aplūkot no māla radīto priekšmetu bagātīgajā izstādē. Dekoratīvie šķīvji, porcelāna rozītes, rotaļlietas, trauki, ķieģeļi, higiēnas priekšmeti, elektrības izolatori, gaisa mitrinātāji, krāsns podiņi – pat ar Mārtiņa Lutera attēlu. Flīzes, caurules, dakstiņi, figurālie ķieģeļi, no kuriem veidotas ribu velves pilīs, konkrētiem ēdieniem paredzēti trauki, piemēram, desiņām, marinētām siļķēm, sardīnēm, gurķiem, porcelāna servīze, kas būtu piemērota karalisku viesu galdam, apgleznoti šķīvji, tieši tējai paredzētas tasītes – gandrīz caurspīdīgas ar lielu virsmu, lai šķidrums ātri atdzistu. Katrs priekšmets ir sava laika liecinieks, atklājot toreizējās iespējas un dzīvesveidu. Piemēram, liela izmēra māla bļodā, kas tagad sadalījusies divās daļās, tika mīcīta mīkla maizei vai kliņģerim. Izstādē bija arī podi, kuros glabāja ievārījumu. Senāk pēc maizes izcepšanas, kamēr krāsns vēl karsta, brūklenes vai mellenes salika māla podā un krāsnī iekšā. Tā tapa ievārījums, kuru glabāja bez cukura. Pēc tam podam pārsēja vaska papīru. Šajā pašā podā ievārījumu arī glabāja visu ziemu. Trauku mājās nenesa, bet gāja uz šķūnīti ar mazāku bļodiņu un ar karoti ielika vajadzīgo daudzumu. Pirms ēšanas pielika medu vai cukuru, ja tāds mājās bija. Katram savs ēdiena trauks ir jaunākos laikos radusies nepieciešamība. 20. gadsimta pirmajā pusē un vietām arī pēc kara putru ar aizdaru – taukiem, sviestu vai gaļu – lika lielā bļodā galda vidū, bet katram ēdājam bija sava karote. Savukārt piens bija atsevišķā bļodiņā vai krūzē. Kad dzīves apstākļi uzlabojās, bija iespēja nopirkt katram ģimenes loceklim savus traukus. Par izmaiņām galda kultūrā liecina speciālu trauku parādīšanās. [Sagatavots pēc: Bulmeistare 2016 : http://www.muzeji.lv/lv/museums/valmiera-museum/2016/pasaules-radishana-mals-un-porcelans/]

 

Virtuālā galerija

Latgales Kultūrvēstures muzejs (LKM) ir nozīmīga vieta Latgales keramikas – viena no spilgtākajiem Latgales zīmoliem – saglabāšanā un popularizēšanā, komplektējot Latgales keramikas kolekciju, pētot un eksponējot keramikas kolekcijas priekšmetus, pierakstot keramiķu biogrāfijas, dokumentējot podniecības amata pārmantojamības un keramikas tapšanas procesu daudzu Latgales keramiķu darbnīcās. Virtuālā muzeja galerija pārstāvēta ar 500 LKM Keramikas kolekcijas priekšmetiem. Pārstāvēts pēc iespējas plašāks Latgales keramikas meistaru un trauku veidu klāsts (vāzes, krūzes, svilpaunieki, šķīvji, krājkasītes u. c.).

Virtuālajā muzeja galerijā iespējams aplūkot dažādu izmēru, krāsu, apdedzināšanas veidu darbus: no miniatūrām vāzītēm līdz pat autoru meistarības augstākajam apliecinājumam – milzīgām iespaidīga izmēra grīdas vāzēm; kā reducēto (tā saucamo „melno keramiku”), tā Latgales keramikai raksturīgās krāsās mirdzošo glazēto keramiku.

Liela daļa no virtuālajā galerijā aplūkojamiem priekšmetiem skatāmi LKM eksponētajā Latgales keramikas ekspozīcijā „Māla un uguns pārvērtību radīts brīnums”, kā arī dota iespēja iepazīt nozīmīgu Latgales keramikas kolekcijas neeksponēto priekšmetu daļu, kas glabājas muzeja krājumā un apmeklētāju apskatei ikdienā nav pieejama. [Sagatavots pēc: http://futureofmuseums.eu/lv/virtual-gallery/latgale-culture-and-history-museum-collections/]

 

Kā top melnā svēpētā keramika? Ciemos Smārdes „Saules ceplī”

Keramiķe un dizaina speciāliste Madara Bartkeviča pievērsās tradicionālo māla apstrādes paņēmienu pētīšanai, saglabāšanai un popularizēšanai. Viņa atteicās no darbu pārklāšanas ar glazūru, pilnībā ļaujoties gadsimtos pārbaudītai tehnoloģijai – svēpēšanas jeb dūmošanas tehnikai. Tagad viņas darbnīcā „Saules ceplis” top tikai melnā jeb svēpētā keramika.

Šī ir cilvēkam un videi nekaitīga tehnoloģija, kas pazīstama jau kopš 5. gs., kad ar māla trauku lipināšanu un apdedzināšanu pavardā vai krāsnī lielākoties nodarbojās sievietes. Tālās pagātnes pieredzi apvienojot ar mūsdienīgu izpratni par materiālu, formu un stilu, podnieki rada atturīgi skaistus un praktiskus traukus bagātīgā pelēcīgi melno toņu gradācijā. Darba tapšanas procesā podnieka virpu keramiķi neizmanto, bet no māla izvirpina desiņas, kuras lipina kopā un katru slānīti slīpē ar koka un sudraba karotēm. Tādējādi darinājums kļūst izturīgāks un vienlaikus iegūst interesantu tekstūru. Pēc apdedzināšanas traukus ieziež ar bišu vasku, kas tos padara noturīgus pret mitrumu. [Sagatavots pēc: Lapsa 2013:  http://www.la.lv/ka-top-melna-svepeta-keramika-ciemos-smardes-saules-cepli-2/]

 

Māla pārvērtības

Radoši izglītojoša spēle „Māla pārvērtības” ļaus katram kļūt par virtuālo podnieku – māla pavēlnieku, izdzīvojot māla pārvērtību ceļu no māla sagatavošanas veidošanai līdz izdedzinātam  māla mākslas darbam. Katram pēc izvēles būs iespējams vai nu tikai veidot māla traukus, vai arī paralēli katram trauka tapšanas posmam uzzināt dažādus interesantus faktus par podniecības amatu, tā specifiku.

Spēles mērķis – kļūstot par virtuālo podnieku un izgatavojot savu māla trauku, iepazīt Latgales podniecības amatu. 

Spēle sākas ar pašu pirmo nozīmīgo darbu māla pārvērtību ceļā – māla rakšanu, kam seko māla mīcīšana, virpošana, rotāšana, glazēšana, cepļa kurināšana, trauka izņemšana no cepļa un pastāstīšana par savu veikumu citiem. Kļūstot par virtuālo podnieku, izgatavojamo trauku daudzums nav ierobežots. Nākamo trauku iespējams izgatavot tikai tad, kad pilnībā izgatavots iepriekšējais trauks vai jebkurā trauka tapšanas fāzē atgriežoties spēles sākumā [Sagatavots pēc: http://futureofmuseums.eu/lv/latgalian-cultural-museum-game/ceramics-of-latgale/]

 

Mālu iegādājoties lietošanai keramikā, svarīgi zināt, kāds māla tonējums nepieciešams, vai māls ir pietiekami plastisks un kādā temperatūrā notiks apdedzināšana. Podniecības māls ir parastais māls, ar kuru ir patīkami strādāt gan pirmsskolas iestādēs, gan interešu izglītībā, skolās, studijās. Apdedzināšanas temperatūra nav visai augsta: 900–1050° C.

Klinkera keramikā izmantotais māls tiek apdedzināts vienu reizi. Noderīgi ir tie māli, kuriem lielāks intervāls starp klinkerēšanās un deformēšanās temperatūrām (1020–1040° C). Keramiku var neglazēt, jo augstākā temperatūrā māls virskārtā sakūst un kļūst ūdenscaurlaidīgs. No Latvijā esošajām izejvielām klinkera keramikai var izmantot Lodes sarkano mālu.

Akmensmasu sastāvā ietilpst māls, laukšpats, kvarca smiltis. Apdedzināšanas temperatūra salīdzinājumā ar podniecības izstrādājumiem ir augstāka (1200–1280° C). Arī šī keramika kļūst ūdensnecaurlaidīga bez glazūras klājuma. Priekšmetus no akmens masas var arī glazēt, bet tikai ar glazūrām, kurām ir augsta kušanas temperatūra.

Šamota masu gatavo, sīki sasmalcinātas dedzināta māla lauskas sajaucot ar mālu. Atkarībā no pamatmasas un piejaucamā māla, veidojas baltā vai sarkanā šamota masa. Šamota masu izmanto sīkplastikas, dekoratīvu trauku un skulptūru veidošanā.

Fajansa masu gatavo, ņemot dabiskos māla merģeļus un kvarca smiltis.

Porcelāna masu gatavo no baltā ugunsdrošā māla, pievienojot tam kaolīnu, laukšpatu, kvarca smiltis. Apdedzinot 1350–1500° C temperatūrā, iegūst izturīgu baltu porcelānu vai arī caurspīdīgu plānsienu porcelānu. [Sagatavots pēc: Melnbārde 2012 : 40–41]

 

Gadu desmitiem latviešu keramika asociējās ar tautas Latgales keramiku. Uzskati un vērtības mainījās pagājušā gadsimta 60. gados, tautas keramikai ieslēpjoties toreizējā mūsdienu keramikā un laužot stereotipus, kādai jābūt keramikai. Termins „dekoratīvi lietišķā māksla” nostiprinājās 70. gados, kad izstādēs arvien biežāk parādījās neparastāki priekšmeti starp tradicionālajām vāzēm un krūzītēm.

Lielu ieguldījumu keramikas kā lietišķās mākslas popularizēšanā sniegusi viena no pagājušā gadsimta spilgtākajām keramiķēm un leģendārās Ķīpsalas grupas dvēselēm Silvija Šmidkena. [..] Viņa arī uzdrošinājusies nodot lasītājiem kultūrvēsturisku darbu, kas tapis mūža garumā, – dienasgrāmatu „Māksla mīlēt mālu”. [..]

Kādas ir Ķīpsalas ainiņas – vēsture un jaunie laiki? Darbnīca Balasta dambī 34 tiek dibināta 1951. gadā, un līdz 1954. gadam tur saimnieko „Latgales keramika”. No 1954. līdz 1991. gadam pārmaiņus darbojas kombināta „Māksla” keramikas cehs un LPSR Mākslas fonda eksperimentālā radošā darbnīca, kad 1982. gadā piešķir finansējumu Ķīpsalas remontam un tiek piedzīvoti ziedu laiki un starptautiska atzinība. 1991. gadā pēc pašu mākslinieku iniciatīvas tiek izveidota SIA „Ķīpsalas keramika”. [Sagatavots pēc: Šmidkena 2014 : 3]

 

Daugavpils Māla mākslas centrs

Daugavpils Māla mākslas centrs tapis projektā „Kreatīvā tūrisma attīstība, izveidojot Māla mākslas centrus Daugavpilī un Utenā”. Tas popularizē kultūras un kreatīvo tūrismu Latvijas un Lietuvas pārrobežu reģionā, attīstot jaunus tūrisma produktus, kuri balstās uz reģiona kultūrvēsturiskā mantojuma – podniecības tradīciju –izmantošanu. Projekta īstenošana iedrošināja amatniekus un māksliniekus radīt, mācīt un savstarpēji sadarboties ar iedzīvotājiem un pilsētu viesiem. Tagad atjaunotie Māla mākslas centri ir daudz pievilcīgāki apmeklētājiem un palielina tūristu skaitu. Pēc Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja Keramikas darbnīcas renovācijas tiek organizētas profesionālu keramiķu meistarklases, kurās visi interesenti var apgūt tradicionālā amata prasmes un iemaņas, šādi papildinot brīvā laika pavadīšanas iespējas. Meistarklasēs piedalās arī pilsētas viesi, izmēģinot izgatavot kādu māla trauku vai priekšmetu. [Sagatavots pēc: http://www.dnmm.lv/lv/Daugavpils_Mala_makslas_centrs/]

 

Video: Daugavpils Māla mākslas centrs

Videofilma stāsta par Māla mākslas centra darbību: apskates objektiem, podniecību, māla mākslas festivālu, nodarbībām, māla meistariem utt. [https://www.youtube.com/watch?v=Evqq15ha_-M]

 

Aromātiska un sulīga maltīte māla podiņā

Mūsdienās lielākoties gatavojam katliņos un pannās, bet agrāk ēdienu gatavoja podiņos, kurus lika krāsns mutē. Podiņos gatavota maltīte ir īpaši aromātiska un sulīga, un ēdiens saglabājas silts daudz ilgāk, nekā uzlikts uz šķīvja. Turklāt gatavot māla podiņos ir parocīgi, jo katrs ģimenes loceklis, kombinējot sastāvdaļas, var pagatavot tieši savai gaumei atbilstošu ēdienu. [Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/tasty/recepsu-kolekcijas/aromatiska-un-suliga-maltite-mala-podina-septinas-receptes-katrai-nedelas-dienai.d?id=45180898]

 

Bērzam, eglei, ozolam, osim patīk mālaina zeme, priede labāk aug smilšainā vietā. Augsnes sastāvu var noteikt pēc zemsedzē augošiem augiem, kā arī pēc iepriekšējās mežaudzes, bet pieļaujamo sugu sarakstu atbilstošajam meža augšanas apstākļu tipam nosaka meža atjaunošanas noteikumi. [Klovāne 2005: http://www.tvnet.lv/zala_zeme/daba/167265-jaunaudzu_kopsana]

 

Lietojums kosmētikā

Mūsdienu kosmētikas arsenālā māls šķiet jauns un netradicionāls līdzeklis, bet patiesībā tas skaistumkopšanā un dziedniecībā lietots jau pirms gadu tūkstošiem. Sirmā senatnē māls esot kalpojis par pūderi, lūpu krāsu, grimu un dezodorantu, lietots cilvēku un lopu ārstēšanai un mūmiju balzamēšanai. Nostāstos par māla brīnumainajām īpašībām netrūkst arī māņticības, tomēr daudzas senlaiku atziņas par mālu ir akceptējusi modernā zinātne visā pasaulē. Māli ir viens no senākajiem kosmētikas līdzekļiem. Piemēram, Kleopatra, ar kuru mēdz saistīt antīkās pasaules skaistumu, esot ne vien gremdējusies piena vannās, bet arī likusi māla maskas.

Taukainas ādas maskām var lieliski izmantot ūdeni, kurā ir sagatavoti māli maskām. Māli uzsūc liekos ādas taukus. Mazina alerģisku reakciju un kairinājumu izpausmes un bagātina ādu ar organismam nepieciešamām vielām. Māli samazina ādas tauku dziedzeru sekrēciju un sašaurina pārlieku atvērtās ādas poras.

Ja ir pārlieku sausa sejas āda, arī tad mālu maskas lieliski palīdzēs. Sausu ādu ir nepieciešams mitrināt, tāpēc pielieto mālus emulsijai līdzīgā konsistencē. [Sagatavots pēc: Stumbre 2017:  http://www.termorelax.com/web/?id=402196]