Tradicionālā transkripcija

[lini]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[lini]


[l] – skanenis

[i] – īsais patskanis

[n] – skanenis

[i] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.



lin-sakne, vārda celms

 -igalotne




lin+aud-ekl-s

lin+aud-um-s

lin+audz-ē-šan-a

lin+audz-ē-tāj-s

lin+aut-s

lin+balt-s 

lin+eļļ-a

lin+sēkl-as

lin+šķiedr-a

lin+zied-s

lin+zīd-s

dzeguž+lin-i


lin+kop+is, lin+kop+e

lin+kop+īb-a

lin+lap+e 

lin+mat+is, lin+mat+e




linipatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, vīriešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

Parasti lieto daudzskaitlī, bet vārdam ir iespējamas arī vienskaitļa formas.

 

vsk. dsk.

N.

 lin-s

lin-i

Ģ.

 lin-a

lin-u

D.

 lin-am

lin-iem

A.

 lin-u

lin-us

I.

 ar lin-u

ar lin-iem

L.

 lin-ā lin-os

V.

 lin!

lin-i!

 


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsLini zied jūnijā un jūlijā.

2) izteicēja daļa – Šie augi ir lini.

3) galvenais loceklisZilie lini.

4) apzīmētājsLinu sēklas izmanto tautas medicīnā.

5) papildinātājs – Linus vajadzēja ilgi mērcēt ūdenī.

6) vietas apstāklisLinos ir daudz vērtīgu vielu.



linu audekls, linu audums, linu aukla, linu bikses, linu blūze, linu diegi, linu druva, linu dvielis, linu dzija, linu eļļa, linu fabrika, linu galdauts, linu guba, linu idra, linu jumis, linu kalte, linu kleita, linu kodeļa//kodaļa, linu kombains, linu krāsa, linu krekls, linu kulstītājs, linu kuļmašīna, linu lauks, linu mārks, linu mīstīkla, linu mīstītava, linu paisīkla, linu pakulas, linu palags, linu papuve, linu pēda, linu plūcējs, linu pogaļa, linu saknes, linu sauja, linu savācējs, linu sējmašīna, linu sēklas, linu spaļi, linu starenīte, linu statiņš, linu svārki, linu šalle, linu šķiedra, linu talka, linu tilināšana, linu tīrums, linu veldre, linu vērptuve, linu vija, linu ziedi

 

dzegužu lini, eļļas lini, garšķiedras lini, lielziedu lini, pļavu lini, sējas lini, starpformas lini, zaķu lini

 

agrīni lini, daudzgadīgi lini, dzelteni lini, gari lini, kupli lini, lieli lini, mazi lini, zemi lini, zili lini

 

audzēt linus, balināt linus, izklāt linus, kulstīt linus, mērcēt linus, mīstīt linus, novākt linus, paisīt linus, plūkt linus, raut linus, ravēt linus, sēt linus, sukāt linus, tilināt linus, vērpt linus, balināti lini, nebalināti lini, rasā mērcēti lini, sprakstošie lini, tilināti lini 



lini

1. Lakstaugi ar garu, taisnu stublāju un ziliem ziediem, ko audzē šķiedras un eļļas ieguvei.

Garšķiedru lini, eļļas lini. Linu šķiedra. Linu kombains. Linus plūkt, sukāt, kulstīt. Linu (lina) diegs, audekls, krekls. Balts linu galdauts.

2. vsk. lins. Audekls no šo augu šķiedras.

Salvetes no nebalināta lina.

[Sagatavots pēc: LLV 2006 : 602]


lini

1. Viengadīgi vai daudzgadīgi lakstaugi, kuriem ir tievs, taisns stumbrs, zili ziedi un kurus audzē galvenokārt šķiedras ieguvei. 

Garšķiedras lini. Sējas lini. Audzēt linus. Plūkt linus. Kulstīt linus. Mērcēt linus. Linu mārks. 

Linu kulstāmais galdiņš – ierīce linu kulstīšanai. 

Linu sēklas – linsēklas. 

Linu balts – ļoti gaišs, blonds (piemēram, par matiem). 

.. agrīnie lini jau sāka griezt galus sprogās. Upīts 4, 88.

Lietavu laikā dienas bija smagas kā no mārka izvilktas, rudens aukstā ūdens piesūkušās linu saujas. Kaldupe 3, 134.

.. tur tas ar linu krāsas matiem ir mazais ganu zēns Vītoliņš. Birze 3, 98.

2. tikai dsk. Šķiedra, kas iegūta no šī auga stiebriem. 

Linu aukla. Linu audekls. Vērpt linus.

.. Karlīne šķetina pelēku linu dziju. Brigadere 2, 112.

// arī vsk. Audums, kas izgatavots no šīs šķiedras. 

Linu dvielis. Linu galdauts. Linu palags. Linu svārki. Linu blūze.

Kad seja bija nosusināta ar rupjo un stīvo linu dvieli, Zelma atlaidās spilvenos .. Birze 4, 172.

3. dsk.; bot. Augu dzimta, kurā ietilpst viengadīgi vai daudzgadīgi lakstaugi ar sēdošām lapām, kārtniem ziediem. 

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


lini – lyni; linu lauks – lynuojs; (pēc linu nopļaušanas) lynaite; linu eļļa – lynsāklu olejs; linu mārks – lynu muorks

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


lini,  kâ lini – saka par samērā gariem, parasti gaišiem, matiem: meîteņàm moti gari k°â lini. [Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 123]

 

lini, vsk. lìnc.

  1. linus raûjuõt, vàidz¡ja bût prostài šuõtelèi, ka gãja labību pļaũtu, ta lika labuõ.
  2. Linu audums. es pac iššuju vīràm apužbikses nùo linìm[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe 1978 : 240]

 

Lynu audums, lynu driebe; lyni. [Cibuļs 2014 : 328]

 

Lynu audziešona i apstruoduošona

Lynus sie leidzīgi kuo labību. Sātuvie pībiere lyncaklas i sie kuo graudus. Lyncaklas ira seikas, bryunā kruosā. Juos patyka kūdiet gon gotovuos, gon nu lynu gaļvinu, daži zaļūs. Vāluok lynus sie ai mašini, kuru vylka traktors. Tod lyni deiga taišnuos linejuos. Lyni zīdeja zylȳm zīdīm, bolty zīdi lynīm beja reši.

Ka lyni beja nūzagatavejušs (lyncaklu gaļvines voskanas voi bryunas), suocies lynu pliesšona. Mugarā vylka vacuos driebes, prīškā aizsie perednīkus nu klejankas. [Cibuļs 2014 : 232]


Kā linisaka par gaišiem, arī par saulē izbalējušiem matiem.

[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 610]


Agronomijālini, dzeltenie lini, Eirāzijas lini, eļļas lini, garšķiedras lini, ilggadīgie lini, Jaunzēlandes lini, lielsēklu lini, lielziedu lini, sēklas lini, stiebru lini, Vidusjūras lini, zaļgatavībā novākti lini, ziemas lini.

 

Arheoloģijālini.

 

Augu aizsardzībālinu idra, linu starenīte

 

Medicīnāsējas lini.

 

Tekstilrūpniecībākārsti lini, kulstīti lini, mīstīti lini, nekulstīti lini, smalkšķiedru lini, šķiedras lini.


UzvārdiLins, Lina; Liniņš, Liniņa; Linītis, Linīte; Jaunliniņš, Jaunliniņa.

 

Ergonīmi Linu tērpi, tautastērpu veikals; Larelini, veikals; Linulāde, radošā darbnīca; Linu un kaņepju pārstrādes klasters, linaudzētāju biedrība. 

 

VietvārdiLini, viensēta Balvu novadā; Lini, viensēta Nīcas novadā; Lineņi, viensēta Daugavpils novadā; Liniņi, viensēta Gulbenes novadā; Liniņu ezers, ezers Daugavpils novadā; Liniņu mežs, mežs Daugavpils novadā; Liniņu purvs, purvs Krustpils novadā; Liniņu pussala, pussala Ērgļu novadā; Liniņš, ezers Madonas novadā.


lini, mantots vārds; vsk. lins; leišu linaĩ. vsk. lìnas, prūšu lynno, krievu лён, bulgāru лeн, čehu, poļu len, īru, senaugšvācu  līn ‘lini, linu audekls’, vācu Lein. Pamatā indoeiropiešu *-no– ‘lini’, ko saista ar indoeiropiešu  *(s)– ‘zilgans’, no kā latiešu līvēre ‘būt zilganam, arī krievu слива. [Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 538]


angļu flax

baltkrievu – лён

franču – lin

grieķu – λινάρι

igauņu – lina

krievu – лен

latīņu – et linum meum, linum

lietuviešu – linai

poļu – len

somu – pellava

ukraiņu – льон

vācu – der Lein

zviedru – lin



Labāk pie liniem nekā pie pakulām. 

 

Kas grib linus plūkt, tam nevajag grēču sēt.

 

Linu lindraks, pakulu krekls.

 

Labi lini, slikts plūcējs.

 

Jo baltāki lini, jo labāka cena.

 

Lini kā kārkli.

 

Vērp savus linus visādi. 


Kad peles linu gubas sakodušas, tad dārgi lini esot gaidāmi.

 

Lai uzzinātu, kad sēt linus, lai tur neaugtu nezāles, tad vajag mest ūdenī sērmūkšļa kociņus: ja tie grimst, tad vēl nevar sēt, ja negrimst, tad var.

 

Lini jāsēj kadiķu ziedu laikā, tad tie labi izdodas.

 

Lini jāsēj miglainā rītā, tad viņi tīri aug.

 

Lini jāsēj vecā mēnesī, tad tie aug vienādi.

 

Lini pavasarī jāsēj tanī datumā, kurā rudenī pirmo reizi sniegs snieg.

 

Linus vajag sēt aukstā laikā, kad rokas salst, tad tie labi izdodas.

 

Lini jāsēj ar muguru pret ziemeļiem, tad labi padodas.

 

Linus sējot, pastalām jāatlaiž auklas vaļā, jo tad liniem ir garas šķiedras.

 

Kad linus sēj, tad vāra sējējam vistas olas, un, ja tās labi lobās, tad augs gari lini.

 

Pirmos linus sējot, jāliek drusciņ naudas kabatā, lai labi lini padotos.

 

Kas pēdējo linu sauju noplūc, tas arī nākošā gadā plūks tajā pašā tīrumā.

 

Ja beidz linus plūkt, tad pēdējā sauja jāuzsviež augstu gaisā, lai augtu gari lini.

 

Linus mērcot, mārkā jāiemet pelni, tad lini būs mīksti un spīdīgi.

 

Kad linus gubās liek, tad pirmais klēpis jāliek tukšumu (ziemeļu) pusē, tad peles linus nesakapā. 



Priede uz priedes, siens uz siena, lins uz lina, gaļa uz gaļas, vilna. – Gulta, maiss, palags, cilvēks, deķis.

 

Tauku miesa, linu sirds. – Svece.

 

Dzelzs ķēve, linu aste. – Adata un linu diegs.

 

Tērauda gotiņa,

Linu astīte. – Lielā adata, ko maisus lāpa.

 

Čūska lodā, linu aste pakaļā. – Adata ar diegu.


Plūc matiņus, cērt galviņas,

Mērc kauliņus ūdenī. – Lini.

 

Vilks ar dzelzs zobiem. – Linu suseklis.

 

Žvī, žvā kārklu krūmā. – Linus sukājot.

 

Nomiris, galva nocirsta, bet stāv uz kājām. – Izstādīti lini.

 

Stutē, būvē, vējš pūš cauri. – Linu statiņi sastatīti. 

 

Suns rej, drabiņas birst. – Linus mīsta, spaļi birst.

 

Kucīte rej,

Zobiņi birst. – Linus paisot.

 

Gripu, grapu

Suņa zobi birst. – Linu maļamā mašīna.

 

Mazi mazi vīriņi

Zilām galviņām. – Lini.

 

Simtu simtiem zaldātiņu,

Visiem zilas cepurītes. – Lini.

 

Smuidrs, garš ozoliņš,

Zelta poga galiņā. – Linu galviņa.

 

No zemes izaugu, apģērbju bagātu, apģērbju nabagu. – Lins.

 

No galvas nauda, no ādas apģērbs, kaulus suns neēd. – Lins.

 

Uz vīnas kōjas pīcas golvas. – Lyns.



Tēva lini, mātes lini,
Kur, bāliņi, mani lini?
Tur, māsiņa, tavi lini
Tautu dēla tīrumā. [LD 3573-0]

 

Kam tie tādi lini zied,
Kam tās drēbes balojās?
Bāleliņa lini zied,
Māršas drēbes balojās. [LD 28349-2]

 

Ai, lini, mani lini,
Manas pašas garumiņu!
Tur būs man smalki krekli,
Tur baltie paladziņi. [LD 28270-0]

 

Kam tie tādi lini zied
Mālaināi kalniņā?
Tā puisīša lini zied,
Kas launagu negulēja. [LD 28224-3]

 

Tīri lini, gari lini
Zied bāliņa tīrumā;
Vēl jo tīri, vēl jo gari
Tautu dēla tīrumā. [LD 28275-1]

 

Pēterīts kāzās gāja,
Lini puva sētmalī.
Ņemiet, lini, baltu ķēvi,
Važojieti uz kāzām. [LD 20938-0]

 

Augat, mani balti lini,
Mālaiņāi kalniņā,
Pārvedīšu vērpējiņu
Dzelteniemi matiņiem. [LD 28284-1]

 

Ziedēj’ lini tīrumāi
Zilajiem ziediņiem;
Dancoj’ Rīgas namnieciņi
Zilajāmi biksītēm. [LD 28378-1]

 

Lini sēti neecēti,
Savvaļnieka tīrumā;
Krekli šūti, nevelēti
Bārenītes pūriņā. [LD 4935-1]

 

Mēroju, mēroju
Pagarus kreklus;
Nākošu gadiņu
Tik gari lini! [LD 33447-0]

 

Saki, saki, tautu meita,
Kur tev tādi lini aug,
Ka tie tavi gabaliņi
Mirdzēt mirdz valkājot? [LD 25225-2]

 

Šyuti krakli, navalāti,
Jaunu meitu pyureņā;
Sāti lyni, naacāti
Maltanīšu teirumā. [LD 4935-2]

 

Muni bollti boļeļeņi,
Kur jius mani īdavat:
Pūrā man i lyni auga,
Azarā kopusteņi. [LD 25899-2]

 

Čyguonūs laizdamīs,
Garu vylku kažuceņu,
Lai aug muni gari lini
Muolūtā kalneņā. [http://www.lakuga.lv/2014/12/22/kalado-kalado-zimyssvatki-atidami/]

 

Čyguonūs laizdamīs
Treis kulītes leidza jiemu:
Vīnā dasas, ūtrā lyni,
Trēšā cyukas smecereite.
Dūdit gaļu, dūdit myltu
Malnai čygonkai. [http://www.lakuga.lv/2014/12/22/kalado-kalado-zimyssvatki-atidami/]


Trīs vecenītes par vērpējām

Vienai mātei bijusi meita, bet tik slinka, ka viņa nav vīžojusi no istabas laukā iziet. Gulējusi vien, nekā nav strādājusi. Tad vienu dienu māte izdzinusi viņu laukā un tikai pērusi. Braucis kungs garām: kālab meitu tā perot? „Jā, cienīgs kungs, viņa par daudz liela strādniece: sēž tikai istabā un strādā, nevīžo ne no istabas laukā iziet – tāda, redziet.” „Nu ko tad viņa laba strādā?” kungs vaicājis.

„Liela vērpēja, liela vērpēja! – puspodiem, podiem, pusotrapodiem pa nakti – un ko nu vēl pa dienām!”

Labi! Kungs tad nopircis meitu par trīsdesmit kapeikām, iesēdinājis karītē, aizvedis uz muižu un tūliņ pirmā naktī lielai vērpējai devis puspodu linu savērpt.

Bet – kas ir – šī nemācējusi nemaz vērpt: izlikusies ratiņam dzenamo auklu virsū, izminusies, izstāvējusies – nekas gudrs neizjucis – sākusi raudāt. Te uz vienu reizi ienāk pa durvīm resna māte ar resniem, resniem pirkstiem, vaicādama: „Meitiņ, kālab tu raudi?”

„Kā man nebūs raudāt? Man pa vienu nakti jāsavērpj puspods linu.”

„Ej tikai gulēt,” resnā māte teikusi, „rītā lini būs savērpti un karāsies pie sienas; bet, kad tava goda diena nāk, tad aicini mani, lai. Aizej pie rijām, atver lodziņu un sauc: „Ar resniem pirkstiem – nāc kāzās!”

Rītā agri kungs ienācis un redzējis: meita guļ kā maiss, bet lini savērpti karājušies pie sienas. Viņš brīnījies un domājis: „Lai nu paguļ, lai – pa nakti izstrādājusies.”

Un vakarā nu iedevis veselu podu linu. Šī nosēdusies un atkal tāpat raudājusi. Te ienākusi viena māte ar resnām lūpām, garu, resnu degunu: kālab raudot? [..] [Sagatavots pēc: Skaistākās latviešu pasakas 1991 : 133–134]

 

Stradabārdas ķēniņš 

[..] Vecais ķēniņš nu norunāja ar šo Stradabārdas ķēniņu, lai viņš pārģērbjoties par nabagu un rītā pirmais atnākot pie šā durvīm. Ķēniņa meita par to norunu nekā nezināja. Rītā agri atnāca pie ķēniņa durvīm viens nabags, un ķēniņš – pēc sava solījuma – atdeva tam savu meitu par sievu. Ķēniņa meitai nu bija jāiet ar rūgtu prātu nabagam līdza.

Labu gabalu nogājuši, viņi nonāca pie lielas, skaistas pļavas. Ķēniņa meita prasīja: „Kam šī pļava pieder?”

Nabags atbildēja: „Stradabārdas ķēniņam!”  

Ķēniņa meita pārdomāja savā prātā: „Kaut es pie viņa būtu gājusi!”

Tālāku ejot, viņi nonāca pie skaistas pils ar lielu dārzu, un ķēniņa meita prasīja: „Kam šī pils pieder?”

Nabags atbildēja: „Stradabārdas ķēniņam!” 

No žēlabām ķēniņa meita nezināja, ko darīt, ka nebija gājusi pie Stradabārdas ķēniņa. Tālāku ejot, viņi nonāca pie mazas, pussagruvušas būdiņas, ķēniņa meita prasīja: „Kam šī būdiņa pieder?”

Nabags atbildēja: „Tev un man.”

Nu līda abi būdiņā iekšā, un nabags tūliņ pasniedza sakaltušas maizes garozas, ko ēst. Tad viņš atnesa viņai ratiņu ar lielu linu kodeļu, lai vērpj. Kādu brītiņu vērpjot, viņai jau sāka asinis tecēt gar pirkstiem, jo pie tēva viņa nebija tādu darbu strādājusi. Nabags izlikās par saskaitušos un sacīja: „Kā – tu nevari vērpt! Tad ved man traukus uz tirgu pārdot!” [..] [Sagatavots pēc: Trīs vēja mezgli 1988 : 499–500]

 

Peldēšana linu laukā 

Leiši (cits teicis, ka nevis leiši, bet kalnciemnieki) reiz nākuši gar linu lauku, ieraudzījuši linus viļņojam un domājuši: „Tā ir liela, dziļa jūra!” Noģērbušies pliki, izmetušies uz vēderiem un sākuši peldēt. Peldējuši, peldējuši – uz vienu reizi viens iesaucies: „Puišeli, vajeg tokš skaitēt, va nav kāds aizkavjes – malē palics?”

Un nu sākuši skaitīt: „Vien, div, trīs, četr, piec, seš, septeņ, asteņ un es – tad vajeg vel vienem būt; tas ir palics malē!” „Laiž man skaitēt!” otrs teicis; bet arī tāpat izskaitījis. Nu bijuši bēdās. Te, par laimi, braucis vezumnieks garām un tas pamācījis, kā varēšot skaidri zināt, vai visi deviņi vai ne. Viņš teicis: „Nometieties zemē un badiet degunus smiltīs, tad tūdaļ redzēsit: cik caurumu, tik degunu; cik degunu, tik vīru!” Šie tā darījuši un nu bijuši laimīgi, ka vēl visi deviņi kopā. (Cits stāsta, ka nevis pa linu jūru peldējuši, bet esot gājuši ābolus zagt un, tur izbiedēti, saskrējuši birzē skaitīt, vai nav noķerts kāds no viņiem.) [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]


Kāds saimnieks sukājis pie linu zārda linus. Piepeši liels Viesulis sacēlies un griezies, trakodams ap liniem. Saimnieks nēsājis vienmēr sev klāt lielu, asu dunci, kura spalā viņa vārda pirmie burti bijuši iegriezti. Šo nu viņš izvilcis un sviedis visā spēkā Viesulī. Uzreizes Viesulis norimies, bet līdz ar Viesuli arī viņa duncis nozudis. Ziemu saimnieks aizvedis linus Rīgā un pārdevis kādam tirgonim, kura roka likusies smagi ievainota: bijusi vārīgi apsieta. Lai saņemtu naudu par savu pārdevumu, saimnieks gājis tirgonim līdzi viņa dzīvoklī. Nejauši viņš ieraudzījis dunci. Pārsteigts viņš iesaucies: „E, kungs, kur tad jūs iemantojāt manu dunci?”

„Ak, tad jūs bijāt tas sviedējs? Jums gan nevajadzēja tik straujam būt, man jau nebija nekādu ļaunu nolūku, gribēju tikai pārliecināties par šā gada linu ražu.”

Dažos novados vēl pat tagad pastāv (Viesuli ieraugot) izteiciens: „Rīgas kungi nāk, grib laukus apskatīt.” [Sagatavots pēc: Latviešu tautas teikas 1991 : 54]


Tēvs ar mazo dēlēnu brauc uz Rīgu. Vezumā tiem linsēklu maiss. Kad labu gabalu pabraukuši, dēlēns saka: „Tēti, tek!” Tēvs saka: „Lai tek, lai tek, dēliņ, ātrāk tiksim Rīgā!”

Tēvs domā, ka dēls saka, ka zirgs tek.

Pabrauc vēl gabaliņu, dēls atkal saka: „Tēti, tek!” Tēvs atkal tāpat atbild. Aizbrauc Rīgā, skatās: linu maiss tukšs. Sēklas visas iztecējušas. [Latviešu tautas anekdotes 1960 : 353]

 

Reiz dzīvojis kāds briesmīgi skops saimnieks, kurš nevienam savam kalpam neļāvis paēst, staigājis vienmēr ar kūju apkārt ap galdu. Kā sākuši ēst un kad daudzi ēduši, tā tūlīt sitis. Reiz viņš salīdzis linu kūlēju. Tam tūlīt puiši pastāsta: saimnieks nu gan esot labs, bet tikai viena vaina esot: ko viņš uzliekot uz galda, tas esot jāapēd, jo citādi viņš staigājot ar kūju apkārt un sitot. Linu kūlējs domā, vai nu tīri tik traki daudz uzliks, ka nevarēs apēst. [..] Uzliek veselu kukuli maizes, pienu un sviestu, visa piekrāmē pa pilnam. Linu kūlējs domā, nudie, būs tagad traki, bet ņemas nu ēst ar visu spēku un ēd, cik tik ātri vien var. Tomēr redz, ka nevarēs vinnēt. Saimnieks staigā no viena galda gala līdz otram galda galam ar kūju rokā. Linu kūlējs pusraudošā balsī saka: „Lūdzu, saimniek, es gan nevaru visu apēst.”

Saimnieks iekliedzas: „Vai tu traks, vai tad tev viss jāapēd, kas uzlikts!” Saimnieks tūlīt izbēdzis ārā un no tās reizes vairs ar kūju, kamēr puiši ēduši, nav staigājis ap galdu un nav vairs arī ne reizes nekā teicis; lai ēd, cik katrs puisis grib. [Latviešu tautas anekdotes 1960 : 235]


Tā kā lini ir kultūraugs, kuru šķiedras iegūšanai no platības vienības patērēja divas reizes vairāk darba, nekā audzējot kartupeļus, un trīs reizes vairāk, nekā kopjot un novācot graudaugus, tad, lai atvieglotu linkopja darbu, sevišķa nozīme bija linu apstrādes darbarīkiem.

Augusta otrajā pusē, kad linu lauki kļūst zaļgani dzelteni, stiebriem nokrīt apakšējās lapas un pogaļas metas dzelteni brūnas, ir pienācis laiks linu plūkšanai. Darbu sāka sausā laikā, pēc brokastīm, kad bija apžuvusi rasa. Katra plūcēja aizņēma savu baru, tas ir, apmēram septiņus soļus platu joslu. Noplūktos linus skaitīja pa saujām, sauja bija tik liels kūlītis, ko varēja apņemt ar abām plaukstām. Katru noplūkto linu sauju plūcēja pārsēja ar linu šķipsniņu un nosvieda turpat zemē. Ja lini uz dažām dienām bija jāatstāj uz tīruma, tos salika statiņos vai arī sakrāva gubās. Viena strādniece dienā noplūca 500–600 sauju linu.

Pēc pogaļu nosukāšanas linu saujas sakrāva vezumā un veda mērcēt. Vislabākā vieta mārku ierīkošanai bija pļavu un ganību malās – vietās, kur sakrājās lietusūdens. Lai ūdeni vēl mīkstinātu, vairākas nedēļas pirms linu mērcēšanas mārkā iegāza vēl kādu vezumu kadiķu. Šim nolūkam derēja arī zirgu mēsli un pelni. No vezuma linus mārkā iegāza vai iekrāva, izlīdzināja un noklāja ar jau iepriekš izvilktajiem kadiķiem vai ar zariem, dēļiem u. c. Uz zariem lika slogus – siekstas, akmeņus vai velēnas, līdz lini bija pārklāti ar ūdeni. Pēc dažām dienām lini sāka rūgt un izspieda no ūdens slogu. Ja laiks pieturējās silts, linus mērcēja 6–8 dienas, ja vēss, tad 14 un vairāk dienu. Tad linus veda uz rugainēm balināt – tilināt. [Sagatavots pēc: Linu apstrādes darbarīki 1985 : 10–11]

 

Linu apstrāde 

Noplūkti un izmērcēti mārkos vai uz rugainēm rudens rasā, lini nokļuva rijas siltumā. Uz ārdiem apžuvušus, tos vajadzēja mīstīt jeb paisīt – salauzīt linu stiebra koksnes apvalku jeb kaulus. Linu sauju lika zem mīstīklas vāka – celātavas – un tai viegli uzsita. Sauju sāka apstrādāt no resgaļa, aizmīstīja līdz pusei, tad atkal no otra gala. Salauzītā koksne – spaļi – izbira caur mīstīklas apakšējās nekustīgās daļas spraugām. Senākās mīstīklas bija izcirstas no bluķiem, bet jaunākie rīki parasti darināti no dēļiem.

Lai atdalītu šķiedrā palikušos spaļus, linus kulstīja. To darīja ar diviem vienkāršiem rīkiem – kulstīklu jeb brauktuvi un kulstāmo galdiņu. Kulstīkla bija oša, ozola vai egles dēlītis, kuru iestiprināja rokturī – rociņā.

Vidzemē un Latgalē kulstīklas dēlītis bija plāns un plats, bet Kurzemē – kā pabiezs vienpusējs nazis. Kulstītājs ar kreiso roku saņēma linu sauju vidū un, turot to uz kulstāmā galdiņa, ar kulstīklu viegli un vienmērīgi uzsita pa linu sauju.

Kopš 19. gs. 90. gadiem Vidzemes zemnieku saimniecībās sāka lietot kulstāmos ratus, kas bija darbināmi ar rokturi vai paminu: tā kulstīšana veicās vismaz divreiz ātrāk. 

Vēl lini bija jāizsukā – velkot caur susekļa zariem, jāsadala pakulās un linu šķiedrā. Tomēr daudz vairāk varēja padarīt ar ierīcēm, ko sauca par linu mašīnām. [Sagatavots pēc: Kuplais 2004 : 48–49]

 

No galvas segām vispirmā kārtā minams linkainis – līgavas galvas tērps kāzu godā. Tas darināts katram gadījumam atsevišķi no balta linu vai kokvilnas – „slēžu” – auduma. Bijušas senāk pagastos pat sevišķas lietpratējas, pie kurām jaunsaderinātās griezušās šo nepieciešamo rotas gabalu pagatavot jo glītu un pareizu. Linkainim ņem parasta audekla vienkārša platuma drēbi, pēdas 8 vai metru 2,5 garumā. 

Cepure dēvēta par „mici” vai „aubi”, tā bijusi precētas sievas galvas sega goda uzvalkam senākā „lupata” vietā kā jaunākās modes izteiksme. Top likta galvā pa divām kopus: balta linu vai kokvilnas audu apakšā un sarkanraiba katūna jeb cita kāda, labāka auduma, tai virsū. 

Krekls – dienišķa uzvalka pats apakšējais gabals, tieši pie miesas; bagātīgi rakstītiem uzplečiem, apročiem un apkakli. Aproči neparasti gari. Tiem raksts jauktas, spilgtas krāsas dzīparu, parastāk, nebalinātu linu uz balināta pamata.

Latviešu tautā krekls nekādā ziņā neliekas būt jauns apģērba gabals. Tad joprojām tautā parasto krekla linu drēbi, kā arī vispārīgi linu audumu, sauc par „nātnu”, vecākā izteiksmē gan „nātrenu”, no „nātre”, nātres šķiedras, kā pirmatnējākas audu vielas nekā lini. Nav tomēr ar to sakāms, ka krekls pie latviešiem lai būtu bijis vienīgi atkarīgs no linu vai nātru šķiedras; tikpat labi tas pirmatnēji varēja būt arī vilnas audu. 

Lindroki – sieviešu dienišķais uzvalka gabals, valkājams tūliņ pāri kreklam, tikai ar dažādu nosaukumu. Vidzemē tos parasti dēvē par „brunčiem”, bet visā Latvijas dienvidus joslā par „svārkiem”, tad virzienā pret ziemeļiem par „lindrokiem” un vispēdīgi tāmnieku apvidos, gar Kuldīgu, bet sevišķi Abavas, Ventas pietekas novados, pret ziemeļiem, par „rindokiem”. „Rindoku” vietā aiz pārpratuma pakāpeniski stājies vārds „lindroki” nepareizā jēgumā, it kā linu auduma apzīmējums, kur pēc būtības sieviešu uzvalks parasti mēdz būt vilnas vai pusvilnas drēbe un tikai sevišķām darba vajadzībām nātna.

Vīzes, pastalas – veidojums no mizas sloksnēm, pinuma veidā, kārkla, liepas vai paegļa, vai kadiķa – Alšvangā „erču” – mizas. Vīzes pītas arī no linu vai kaņepāju auklām. [Sagatavots pēc: Latvju raksti 1990 : 25–55]

 

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja atklātās mācību krātuves – Preiļu muižas parka vārtsarga namiņa – izstāde „Mārga. Linu. Caka”. [http://preili.lv/page/678



Skalbe

 

veļu meitenes

iet viņu ceļi gar bālām laukmalām

rītos gulst elpa uz rūtīm rasotām

linu sauja viegla cilts

irst putekļu pīte un aizrit smilts [Zandere 2016 : 152]

 

***

Lietum lejkanna ir liela –

Laista linus, lupīnas,

Liepu lapas, laimiņus,

Lauvmutes un līdakastes.

Lietus laista Latviju. [Kerliņa  2015 : 24]

 

***

Es dienas rūpes ņemu tev iz rokām

Un tās uz vadža pakaru kā svārkus.

Tos divus melnos linu mārkus

Es gribu pilnus laist

Ar bārkšspurainām zivīm. [Zālīte 1993 : 53]

 

***

Galvenais, ka esi tāda, kādu gribēju,

Mana linu ziedu vasara.

Tāda, kāda tikai alkās, tikai ilgās zibēji –

Neesoša līčupe aiz neesošām pazarēm.

[..]

Un viss viens, vai saule matos spēlējas

Vai uz vaiga lietus lāses asaro,

Zinu, tieši tādu tevi vēlējos,

Mana linu ziedu vasara. [Elksne 1988 : 147]

 

***

Paldies par tavām acīm lielām!

Nāk jaunais gads ar tukšām ielām,

un tikai jumti pilni sniega,

un dvēsle, pakārta pie diega,

re, debess vidū šūpojas.

 

Nekas man nepieder, nekas!

 

Es negribu ne kāpt, ne vīties.

Cik viegli nu ir atsacīties

no zābakiem, kas mani nes,

no putekļiem uz palodzes.

 

Ne sauciena, ne pieskāriena.

Kāds milzīgs miers un klusa diena!

 

Ak, tas nav ticēt, tas nav – cerēt.

Cik skaisti ir tā – nepiederēt!

Nekam, nekur. Kā palags linu

es lēni sevi izbalinu.

 

Un saplūstu ar vakarēnām.

I tevi aizmirstu es lēnām.

 

Ne melns, ne balts, ne vēss, ne kairs.

Un es jums nepiederu vairs. [Ziedonis 1983 : 145]

 

Kā linu druva sāka ziedēt

 

… un tad iznāca no birzes vējš

ar garu garu, sirmu bārdu.

Un visa lielā garā bārda

pilna maziem, ziliem zaķīšiem.

Ak tu pagāns!

Un tad piegāja pie saules

balts, ragains mākonis.

Tam nokrita tumšzaļā cepure

mūsu linos.

Un vējš nu skrien to pacelt.

Un aizskrien kā dulls

taisni pa mūsu liniem,

garo sirmo bārdu

gar zemi vilkdams.

Un visi zilie zaķīši

izbira no tās

un palika mūsu linos.

Un nu ir viss tīrums zils …

Jā! [Bārda 1959 : 285]

 

Dziesmiņa bērniem

 

Aiz bērziņiem baltiem

Tur linu lauks zied,

Jaunas apsītes galā

Skaisti, skaisti putniņš dzied.

 

Kā linīts maigs

Mans draudziņš pats,

linu ziediņš

Viņa skats. [Skalbe 1969 : 22] 

 

Ziedoņa idile

 

Man teciņa – linu audeklis,

Uz pļavas balināt klāts.

Es eju pa viņu sapņodams,

Un tu pie rokas man nāc.

 

Spīd zālē bezdelīgactiņas

Un pieneņu ziedu zelts,

Un debess pār zemi nolaižas

Kā zilgana zīda telts.

 

Ap baltiem namiem ābeles zied,

Plaukst vārpas tīrumā,

Un smiedamies mūsos noskatās

Mazi bērni ceļmalā,

 

Zālē iebriduši,

Pirkstiņus mutē ielikuši. [Skalbe 1969 : 23]

 

Vecā tēva linu lauks

 

No pļavas mājā vecais tēvs

Pa smilgu mežu nāca.

Te varbūt mazdēls linus sēs, –

Viņš sevī domāt sāca.

 

Drīz domās zils bij plašais lauks

Un vecais tēvs pa vidu:

Zieds ziedā šūpojās tik jauks,

Ka viņš tik brida, brida.

 

Te pēkšņi tiešām pretim nāk

Tam mazdēls, kā vēl nava,

Un apstājas un saka tā:

„Ir koša daļa tava.

 

Tā sniega baltu kreklu dos

Un ziedu pušķus arī,

Lai skaidrā rasā aiznest tos

Tu debess pļavās vari.” [Rabācs 1962 : 81]

 

Lynu zīdi

 

Pi kryutim rūzes naspraužu:

Par greznim maņ šī zīdi.

Es maigi lynu nūglaužu

Un klusi soku: zīdi!

 

Ir dzimtine tik bogōta!

Šolc sapnim piļni sili.

Jei ametistim greznōta:

Zīd lini dzidri zili.

 

Zīd azari, un dyumokas

Pōr kolnim vīgli veļās,

Un mōkūņlaivas burōtas

Ar sauli pylnas smeļās.

 

Smej kautri latvu meitine,

Mirdz acīs debess krōsa,

Un poša tautas dvēsele

Ir lynu zīdam mōsa. [Madsolas Jōņs 1998 : 23]


– Piecpadsmit saimnieks iedeva.

– Nu, gan tu to viņam atstrādāsi.

– Jā – viņš saka, uz rudens pusi, pie linu sukāšanas. Kas es par linu sukātāju…

Bite nicīgi pasmīnēja.

– Zemes strādnieka no tevis nekad nav bijis. [Upīts 1965 : 11]

 

 Toreiz mums pašiem linu paisāmās mašīnas nebij; nebij tajā laikā arī vēl pazīstamās riņķa mašīnas, kur zirga dzinējs var itin godīgi sēsties uz akmeņiem piekrautās lādītes un braukt nebeidzamā riņķī pāri čirkstošām linu saujām. Mēs braucām vairāk nekā versti uz kaimiņiem, kuriem bija tikko uztaisīta baltai balta mašīna. Tā stāvēja kā liels skapis pie kula sienas. Glumie, rievainie ruļļi bija ieķērušies cits citā kā saauguši. Bet, tiklīdz šķūnī lielais rats iečīkstējās, ruļļi sāka rūkt un mirdzēt. Linu saujas šāvās galeniski pa augšējo ruļļu starpu iekšā sprakstēdamas, kārpīdamās un pa apakšējo šļūca laukā izpletušās, mīkstas kā lupatas. [Jaunsudrabiņš 1971 : 305]

 

Pēc rudziem nāca lini. Nolīkuši kā lieli, raibi putni, cilvēki kustējās pa zaļgani dzelteno lauku un vakaros gāja mājā, dziedādami bēdīgas dziesmas. Saule kļuva bālāka. Rītos rasa stāvēja uz sarūsējušām grāvmalām lieliem graudiem un nenokrita līdz pat vakaram. Man kļuva it kā bail. Es skrēju pie plūcējiem pavisam klāt un skaļi runājos ar tiem. Dažreiz vectēvs bij pie linu vešanas. Viņš mani uzcēla uz smagā vezuma, un mēs braucām uz aploku, kur puiši strādāja pie ciršanas. Klangs, noskanēja pirmais cirtiens uz izkapts, un linu sauja kļuva strupa. Tad tai vajadzēja vēl daudz reižu līst caur sukām, kamēr tad visas galviņas nokrita. Tad sauja viegli nosvilpa un aizlidoja pie citām, kas gulēja lielā gubā un gaidīja, lai kāds nāktu, sietu kūļos un vestu uz mārku. Te es sēdēju garā linsēklu zārda aizvējā un klausījos vienmulīgajā suku šņākoņā, kuru reižu reizēm pārtrauca cirtiens uz izkapts kā skarbs, aizsmacis zvans. [Jaunsudrabiņš 1971 : 320]

 

Vienu dienu Straumēnu saimnieks, nākdams no lauka, bij atnesis līdz linu sauju. Visi nosprieda, ka tie plūcami, jo to galvas jau metās iebrūnas. Linu talka bij visjautrākais darbs, un uz to taisījās kā uz svētkiem. Jau pāris nedēļas barojās aizgaldās atšķirti sivēns un divi vasaras auni, kam ragi jau bija labi paaugušies, bet klētī nosmaržoja vectēva darītais alus. [..] 

Kamēr jaunākais puisis metās mugurā melnajam ērzelim un salūdza talciniekus no visām apkārtējām mājām, citi atplūca vietu un ierīkoja linu zārdu, iedzīdami zemē zeģenes, kas šai vajadzībai jau kalpoja daudzus gadus. Zārda priekšā ierīkoja sukas ar izkaptīm linu nociršanai, un, kad viss bij labi norīkots un zeme ap zārdu cieti nomīdīta, ļaudis devās mājās pie vakariņām, gari izrunādamies par rītdienu. [..]

Nākošu dienu ap brokasta laiku lauks sanāca pilns linu plūcēju. Vecākie vīri, līdz atnesuši katrs savas sukas, norīkojās pie linu ciršanas, bet puiši, meitas un sievas nostājās linu lauka galā. Visi smējās un jokojās, un likās, ka viņi ar savu jautrību grib uzvarēt brūngalvaino linu plašumu, kas, vietām sakritis veldrē, vietām stingri augšup stāvēdams, bija saķēries kopā. [..]

Jau labs brīdis bij pagājis pēc saules noiešanas un mēness gaisma palika zaļa, caur Straumēnu ošiem līzdama, kad laukā atskanēja skaļa gavilēšana, kas nozīmēja, ka lini noplūkti. 

Kādu dienu, kad Straumēnu saimnieks gāja gar linu mārkiem, viņš saoda skābu un asu smaku un saprata no tās, ka lini tuvojas gatavībai. Viņš pacēla kādā vietā slogus un izņēma sauju linu, kas bija izmirkuši tik mīksti, ka to kauliņi šķīrās nost no šķiedrām. Tagad nācās tos vilkt ārā visā drīzumā, un tas bija visnepatīkamākais darbs. Ikkatru sauju vilka ar rokām laukā, un vilcēji dažreiz iekrita līdz padusēm vēsajā un smirdošajā ūdenī, kas sūcās viņiem drēbēs un miesā, pludinādams savu smago un lēno smaku tāli pāri laukiem, kur tā savienojās ar tādu pat no citām mājām nākošu smaku, un visa pasaule pieplūda tās pilna. Sievas tomēr ritināja atvestās saujas uz rugājiem vienādās un garās rindās, iepriekš priecādamās par brīdi, kad tie izkulti, izmīstīti un kulstīti iemirdzēsies ratiņos kā baltas kodeļas, no kurām, skriemeļiem domīgi rūcot, tecēs lejup smalks pavediens, līdzīgs tievai, slaucenē līstošai piena strūklai.  [Virza 1989 : 120–135]


PATE. Ak, darba! Nu tad pagaidi! Darbu dabūsi. – Podu linu savērpsi, tad vari palikt.

PLASKA. E – ē! Ko nu teiks! (Tītina.)

MAIJA. Savērpšu.

PLASKA. Nakts sprīdi gara.

PATE. Nedomā skalu plēst. Gaišā istabā sust! Mēnesnīcā. Pie Veļu akas. Pie Veļu vītoliem, tur tev vieta.

MAIJA. Kur lini?

PATE. Ej, tev iedos! [Brigadere 1956 : 117]



Latviešu apraksts divpadsmitajā gadu simtenī 

Vecie latvieši bija lieli augumā… Abi dzimumi ziemu ģērbās platos kažokos un vasaru šaurākās vilnainās vai linu drēbēs, kuras viņi savilka ar jostu ap vidu. [Merķelis (oriģinālizdošanas gads – 1796) 1969 : 210]

 

Lini – atdzimstoša kultūra. Kas jāzina, ja vēlas sākt tos audzēt? 

Latvijā cenšas meklēt attīstības iespējas diviem linu audzēšanas un pārstrādes virzieniem – eļļai un šķiedrai. Pēc sējumu platības pašlaik galvenā kultūra ir eļļas lini, bet Latgalē mēģina attīstīt arī šķiedras linkopību. Šīs lauksaimniecības nozares atgriešanos apritē kavē finansiālā atbalsta trūkums, arī nomas zemes atrašana.

Jaunie zemnieki linu audzēšanā diemžēl neiesaistās, jo šī kultūra ir ļoti prasīga un darbietilpīga, nepieciešami ideāli meteoroloģiskie apstākļi audzējot un novācot, kā arī speciāla tehnika. Linu pārstrāde ir diezgan komplicēta. Tomēr pieprasījums pēc dabiskiem materiāliem pasaulē pieaug, un Latvijai ir linkopības tradīcijas, turklāt šī kultūra ir konkurētspējīga. 

Pirms vairākiem gadiem Latvijā nodibināja biedrību „Linu un kaņepju pārstrādes klasters”. Tajā darbojas Rēzeknes linu pārstrādes uzņēmums „Baltiks East”, Latgales lauksaimniecības zinātnes centrs, Preiļu linu fabrika „Sakura” un citi. Klastera mērķis ir atrast piemērotākās šķirnes un izveidot Latviju par dabiskās šķiedras ražotājvalsti.

Šķiedras linu sēklas ir dārgas, tās ieved no Holandes. Sēklu ieguvei viens hektārs jāapsēj ar 80 kg, bet šķiedras ieguvei – ar 110–120 kg sēklas. Lai sējums atmaksātos, jābūt vismaz 4–6 t/ha lielai ražai.

SIA “Latgales lauksaimniecības zinātnes centrs” direktore Veneranda Stramkale stāsta, ka linu pārstrādes fabrikas pašlaik no zemniekiem iepērk tikai uz lauka tilinātus linu stiebriņus. Kvalitatīvu stiebriņu ieguvē liela nozīme ir ne tikai laika apstākļiem, bet arī šķirnēm ar īsāku veģetācijas periodu, kuras var novākt agrākos termiņos. Zemniekiem svarīgi izvēlēties vietējiem augsnes un klimata apstākļiem piemērotu šķirni. Patlaban Latvijā audzē citās valstīs selekcionētas linu šķirnes, bet Latvijā tās ne vienmēr nodrošina stabilas salmiņu un sēklu ražas. [Klovāne 2016; pieejams:  http://www.la.lv/lini-ir-atdzimstosa-kultura/


No Rūjienas novadā apvienotajiem pagastiem iepriekš ģerbonis bijis tikai Jeru pagastam. Tā heraldiskais apraksts ir šāds: „Zaļā laukā deviņu vārpu spirālrozetes vainags.”

Rūjienas pilsētas ģerbonis izstrādāts Riharda Zariņa vadībā, apstiprināts 1925. gadā un atjaunots 1993. gadā. Rūjienas pilsētas ģerboņa heraldiskais apraksts: „Sarkanā laukā zelta labības kūlis, zelta vairoga galvā trīs zili sešlapu linu ziedi.”

Abos ģerboņos simbols ir zelta labības vārpas. Šis simbols tad arī saglabāts Rūjienas novada ģerbonī, atsakoties no linu ziediem ģerboņa „galvā” un paturot sarkanā laukā zelta labības kūli, kas nu pārsiets ar linziedu ziluma lenti. [Sagatavots pēc: Ķibere 2010 : http://www.rujiena.lv/public/request.php?navi=1&p1=0&p2=114]  


Latvijā linus audzē kopš 2.–4. gs., bet senajās civilizācijas zemēs – Ēģiptē un Asīrijā – tie pazīstami vismaz jau 4000 gadu.

Šķiedras lini ir mērena un mitra klimata augs. Tie patērē 4–10 reizes vairāk ūdens nekā graudaugi. Tādējādi dabas apstākļi veicināja linu audzēšanu. Viens no rosīgākajiem linkopības novadiem bija Vidzeme. Vismaz kopš 13. gadsimta Baltijas iedzīvotāji linus pārdeva vai mainīja pret Rietumeiropas precēm. Livonijas tirgotāji bija gandrīz vienīgie starpnieki linu tirdzniecībā, bet 19. gs. vairāk nekā trešdaļa un 20. gs. sākumā pat puse Krievijas linu eksporta gāja caur Rīgas ostu. No rietumu guberņām te ieveda šķiedras linus un linsēklas, kas no gadsimtos izkoptajām šķirnēm bija augstu vērtēts sējas materiāls Francijā, Vācijā un Beļģijā.

Kaut gan lini ietilpa arī garajā muižas nodevu sarakstā un tos uzpirka arī apkārtceļojošie tirgotāji, klaušu laikos ievērojamu daļu ražas izlietoja pašu zemnieku saimniecībās, turpretim 19. gs. otrajā pusē lini tika audzēti, lai iegūtu naudu saimniecību izpirkšanai. Tas veicināja rūpīgu linu apstrādi. Linus vērtēja kā pēc garuma, tā arī šķiedras stipruma, svara, eļļainības, tīrības, krāsas un citām pazīmēm. [Sagatavots pēc: Linu apstrādes darbarīki 1985 : 6]

 

Lini

Mums vislabāk pazīstami ir šķiedras un eļļas lini. Šķiedras liniem ir garš, stalts stiebrs, un, kā pats nosaukums rāda, no tiem iegūst garu šķiedru, kas labi noder tekstilniekiem. Eļļas liniem ir īss, zarains stiebrs, un pogaļās ļoti daudz sēklu. [Osipovs 1985 : 37]

 



Svītrains brunču audums. Lini, vilna, audu ripss. Jaunpiebalga. 19. gs. vidus. [http://www.makslasvesture.lv/1840_%E2%80%93_1890._g._Historisma_un_re%C4%81lisma_periods]

 

Sudraba monētas, kuras nominālvērtība ir 1 lats un kura izlaista 2004. gadā, priekšpusē (aversā) uz paugurainās, ezeriem bagātās Latgales ainavas fona mandorlā (ovālā mandeļveida gaismas starojumā) ietverta Dievmāte ar Jēzus bērnu. Pateicoties 16. gadsimtā ienākušo jezuītu darbībai, Latgale nereti tiek dēvēta par Māras zemi. Jezuīti radīja pirmās kvalitatīvās izglītības iestādes un gādāja par literatūras tulkojumiem. Livonijas karu rezultātā Latgale nonāca Polijas ietekmes sfērā, te zemi apsaimniekoja poļu vai pārpoļoti citu tautu muižnieki, te katolicisms spēja turēties pretī reformācijai un ir nozīmīgs iedzīvotāju mentalitātē arī tagad. Reversa centrālais elements ir krusts no Latgalei raksturīgā ceļmalas krucifiksa. Tas novietots uz ziedošas linu druvas fona. Lini ir tradicionāla Latgales kultūra, visas šā novada zemkopības simbols. Pa kreisi no krusta redzams zemnieks – sējējs, pa labi – eņģelis kā cilvēka centienu sargātājs. [Sagatavots pēc: http://www.latc.lv/lv/jubilejas-un-pieminas-monetas/latvija-laikmetu-griezi-un-laikmetu-vertibas-latgale/18977/]


P.  Zutis Linu kulšana Ilūkstes apriņķa Prodes pagasta Sinevišku mājās. Fotonegatīvs.

 

A. Vulāne Linu peles Rūjienā I.

 

A. Vulāne Linu peļu saruna Rūjienā 2016.



Animācijas filma linu druva sāka ziedēt (1994). Režisore R. Stiebra.


Dziesma Zilie lini. A. Krūkļa vārdi, R. Paula mūzika, izpilda M. Vilcāne un O. Grīnbergs.

Dziesma Lins. J. Petera vārdi, J. Strazda mūzika, izpilda A. Ērglis un koris „Laiks”.

Dziesma Sapyns ap Latgolu (Sapnis par Latgali). Izpilda grupa „Čikāgas piecīši”.

Dziesma linu druva sāka ziedēt. F. Bārdas vārdi, J. Vītola mūzika.


Kā top smalcinātas linsēklas Iecavniekā 

Lai arī ražotājs SIA „Iecavnieks & Co” plašāk pazīstams ar rapšu eļļu ražošanu, lielāko daļu eksporta veido kāda cita – linsēklu – eļļa. Tieši pavasarī pieaug linsēklu produktu tirdzniecības apjomi, un lielā mērā par to jāpateicas kaimiņiem lietuviešiem, kā arī latgaliešiem, kuri ilgu gadu laikā izkopuši linsēklu produktu gatavošanas tradīcijas, kā arī pavasarī ievēro gavēni.

Linu audzēšana kādreiz bija izplatīta Latgalē, kur tos audzēja šķiedras dēļ, lai vēlāk izgatavotu linu audumu. Latgalē pārtikā bija izplatīta linsēklu eļļa, savukārt Latvijas vidienē, kur atrodas arī uzņēmums „Iecavnieks”, lini un linsēklas kādu brīdi bija piemirstas. „Cilvēkiem bija priekšstats, ka linus var izaudzēt tikai Latgalē,” teic „Iecavnieka” tirdzniecības vadītāja I. Gulbe, taču tagad atkal apliecināts, ka lini Latvijas apstākļos aug ļoti labi arī citos novados.

Linu laukus visvieglāk atšķirt pēc krāsas – rīta pusē lini zied gaiši zili, taču jau dienas vidū ziediņi nokalst un lauks krāsojas vairāk balts nekā zils. Parasti „Iecavnieks” linus sēj maija sākumā kā vienu no pēdējām vasarāju kultūrām, līdz ar to linus pļauj septembrī.

Kopumā no visiem „Iecavniekā” saražotajiem produktiem no linsēklām tiek ražoti aptuveni 20 % produktu. No linsēklām tiek gatavota linsēklu eļļa, kā arī smalcinātas linsēklas un smalcinātas linsēklas ar inulīnu. [Sagatavots pēc: Kursiša 2014 :  http://www.iecavnieks.lv/lv/aktualitates/jaunumi/dblv_raksts_ka_top]

 

Linu tekstilmateriāla balināšana 

Linu šķiedras ievērojami grūtāk attīrāmas nekā kokvilnas, jo tās satur 4–5 reizes vairāk celulozes pavadītājvielu (22–27 %), arī grūti atdalāmo lignīnu (2–6 %); tās ir daudz tumšākā krāsā, un atsevišķas elementāršķiedras ir mazāk pieejamas apdares šķīdumiem biezāko sienu un noslēgtā kanāla dēļ.

Lai audumi balinot nezaudētu uzreiz ap 20 % no sava svara un nekļūtu retāki un neblīvāki, tos auž no pusbalinātām dzijām, pēc tam audumu izbalina pilnīgi. Linu dziju un sevišķi priekšdziju balināšanai vēl ir tā priekšrocība, ka to struktūra ir daudz irdenāka, tāpēc dabiskie piemaisījumi vieglāk atdalāmi nekā no audumiem, turklāt audumi tad iznāk arī izturīgāki. [Bērziņa 1987 : 85]

 

2015. gadā izdots komponista Jāņa Strazda un dzejnieka Jāņa Petera dziesmu cikls „Lins” solistiem un jauktajam korim ar instrumentālo pavadījumu.

Dziesmu ciklā „Lins” un CD albumā ar tādu pašu nosaukumu ir iekļautas 10 dziesmas par 21. gadsimta Latviju un latviešiem solistu Ances Krauzes, Andra Ērgļa un Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra jauktā kora „Laiks” izpildījumā, kā arī septiņi jauni Jāņa Petera dzejoļi paša autora lasījumā. Ierakstā piedalījies arī komponists Jānis Strazds, mūziķi Māris Kupčs, Aivars Meijers, Andris Ērglis u. c. Jānis Peters atzīst, ka šī dzeja, ko piedāvājis komponistam, nav viegli pakļāvīga mūzikai, bet Jānim tās kodolu izdevies sajust precīzi, tāpat kā ļoti trāpīgs ir Jāņa Strazda albumam dotais nosaukums „Lins”.

„.. lins, manuprāt, ir pret sintētiku, bet ne pret kreklu un dvieli. Pret sintētiskām jūtām, pret sintētisku mīlestību, pret neīstumu. Kas var būt dabiskāks mūsu tautai kā lins,” uzsver Jānis Peters. „Manuprāt, Jānim [Strazdam] mūzika ir iznākusi tieši par īstumu, patiesīgumu. Man tas ļoti patīk.” [Sagatavots pēc: http://www.lsm.lv/lv/raksts/muzika/kultura/nak-klaja-jana-strazda-un-jana-petera-dziesmu-cikls-lins.a149473/;  Kušķe 2015: pieejams: http://www.lsm.lv/lv/raksts/muzika/kultura/jana-strazda-un-jana-petera-albums-lins-par-istumu-un-patiesigumu.a149919/]

 

„Larelini” ir uzņēmums Latvijā, kas specializējas linu pārstrādē, linu dziju un audumu ražošanā. Dzija var būt balināta vai vārīta. Te šuj pārvalkus, spilvendrānas, palagus, dvieļus u. c. izstrādājumus. [Sagatavots pēc: http://www.larelini.lv/?dir=01&lang=lv]

 

 

„Mežroze” ir Latvijas tekstila ražotājs, kura vēsture aizsākās 1929. gadā. Jau ilgus gadus tas ir vadošais audumu ražošanas un mājas tekstilizstrādājumu šūšanas uzņēmums Baltijas valstīs un Skandināvijā.

Lina audums – klasisks, dabīgs materiāls ar ļoti vērtīgām īpašībām, kaut gan pēc taustes tas ir mazliet stingrāks un raupjāks par kokvilnu. Lina audums teicami uzsūc mitrumu, ir gaisa caurlaidīgs, kas īpaši karstajā gadalaikā piešķir linam priekšrocības salīdzinājumā ar citiem audumiem. Тurklāt linam piemīt dabīgas antiseptiskas īpašības. Lina audumi ir stipri un ilgi kalpo. Pateicoties tekstilnozares progresam, tagad izstrādā dažādu blīvumu lina audumus – no ļoti plāniem līdz bieziem. [Sagatavots pēc: http://www.mezroze.lv/lv/Produkcija/Audumi/Lins/]

 

Lina izstrādājumi. [http://puralade.com/product-category/lina-izstradajumi-lv/]

 

Līdz Otrajam pasaules karam Latgalē gandrīz katrā saimniecībā tika audzēti lini (lyni). 20. gs. pirmajā pusē 1. vietu ieņēma linšķiedras eksports, kas veidoja aptuveni 25 % visas eksportēto preču kopvērtības. Lini bija jaunās Latvijas valsts saimnieciskās neatkarības pamats, tie deva valstij nepieciešamo valūtu. Tāpēc Latvijā tika izveidots valsts linu monopols. Latgale saražoja gandrīz pusi Latvijas linšķiedras, jo te dominēja sīksaimniecības, kuras nebija spējīgas saražot tik daudz labības, lai to varētu pārdot, arī lopkopība bija vāji attīstīta. Lini bija galvenā lauksaimniecības kultūra, no kuras Latgales sīkzemnieks varēja iegūt peļņu, tie tika dēvēti par naudas labību.

Mūsdienās Eiropas tirgū ir pieprasījums pēc liniem. Tomēr, samazinoties valsts atbalstam linkopībai, linus pārstrādei Latvijā audzē vairs tikai dažos Latgales novados. Linsēklu eļļa tiek izmantota gan pārtikā, gan medicīnā. Agrākos laikos tā bija spēcinošs atspaids gavēņa laikā. Neražas gados Latgalē rudzu maizes iejavam pievienoja linsēklu raušus (izboju). 

Linu audumiem ir augsta absorbēšanas spēja, kā arī liela siltuma vadītspēja. Valkājot linu audekla apģērbu (sukni), cilvēks ir pasargāts no nevēlamu sīkbūtņu vairošanās uz ādas. 

Arī mūsdienās tautas medicīna acu veselībai iesaka linu preparātus. 

Lini kā Latgales simbols parādās latgaliešu literatūrā, sevišķi dzejā. Madsolas Juoņa Otrā pasaules kara laikā sarakstītajā dzejoļu krājumā „Lynu zīdi” dominē piederības apliecinājumi savai dzimtajai pusei, tās cilvēkiem, kultūrai. Valda Krāslavieša dzejolī „Sapnis par Latgali” galvenie tēli ir ezers, lini un jaunības atmiņas. Līdzīgi motīvi lasāmi Andra Vējāna dzejas rindās. [Sagatavots pēc: Malahovskis 2014 : http://futureofmuseums.eu/lv/virtual-gallery/rezekne-higher-education-institution collections/subcollections/exhibit/?nr=143]