ļaut

ļau- – sakne, vārda celms

-t – galotne

ļaut adīt, ļaut atgūties, ļaut atpūsties, ļaut ārstēt, ļaut braukt, ļaut ceļot, ļaut darboties, ļaut darīt, ļaut dejot, ļaut domāt, ļaut dot, ļaut draudzēties, ļaut dziedāt, ļaut dzīvot, ļaut gatavot, ļaut gleznot, ļaut gulēt, ļaut klusēt, ļaut lasīt, ļaut mācīt, ļaut mācīties, ļaut mīlēt, ļaut piedalīties, ļaut rakstīt, ļaut rotaļāties, ļaut runāt, ļaut spēlēties, ļaut spīdēt, ļaut starot, ļaut stāstīt, ļaut šūt, ļaut tīrīt, ļaut vadīt, ļaut vingrot, ļaut zīmēt

daudz ļaut, maz ļaut, vienmēr ļaut

ļaut mieru, ļaut vaļu

Kurš domā par atriebību, tas neļauj sadzīt savām rētām.

Bērnam nevajaga ļaut ar pirkstu rakstīt uz norasojušas loga rūtes, tādēļ ka bērns tā var sarakstīt ugunsgrēku. Bērna pirksts nereti to izdara, kas dižajam nav iespējams. Bērns arī arvien iepriekš pateic, kas notiks.

Vīram (vai arī puisim) nevar ļaut ēst ar diviem nažiem (ēst ar vienu un paņemt otru), tad vīrs dzīvo ar divām sievām.

Šķirietiesi, nūjenieki,

Ļaujiet vaļu kūmiņām,

Ļaujiet vaļu kūmiņām,

Pādeniņu dancināt. [LD 1337]

Prātiņš man šurpu, turpu,

Kad prātam vaļu ļāvu;

Prātiņš manim pār novadu,

Prātiņš pašu novadā. [LD 10533-0]

Rāji, rāji, sveša māte,

Kad es tev vaļu ļāvu;

Kad es tevi pašu rāšu,

Saujām brauksi asariņas. [LD 23367-1]

Lociet ievu, nelauziet,

Ļaujiet vaļu noziedēt;

Precējiet, nevediet,

Ļaujiet pūru piedarīt. [LD 7715-0]

Pūt, vējiņi, nostājies,

Ļauj ievām noziedēt;

Jājiet, tautas, pagaidiet,

Ļaujiet pūru piedarīt. [LD 7804-0]

Laba tēva meita biju,

Ilgi stāvu vaiņagā:

Slikts nedrīkst bildināt,

Labs ļauj ilgi puškoties. [LD 5970-0]

Kas godīgs tēva dēls,

Ļauj man ilgi puškoties;

Citu gadu, tad aiziešu

Kā sarkana magonīte. [LD 14932-0]

Ko tu dziedi, bezdvēsele,

Tev jau lāgi neskanēja;

Ļauj man vaļu, lai es dziedu

Ar savām māsiņām. [LD 869-0]

Stāvi stingri, kumeliņ,

Uz tā ledus gabaliņa,

Ļauj man vaļas parunāt

Ar tās meitu māmuliņas,

Lai tā manu līgaviņu

Pa godam audzina. [LD 14489-0]

Lūgšus lūdzu tautietim,

Lai griež bēri atpakaļ,

Lai man ļauj šo naksniņu

Pie māmiņas pārgulēt,

Pie māmiņas pārgulēt,

Ar māmiņu izrunāt. [LD 26434-0]

Bagātā brāļa māsa

Ilgi sēd vaiņagā;

Es nabaga bārenīte, –

Neļauj pūra piedarīt. [LD 5080-0]

Velna vārds

Vienai mātei bija meita, kas bija izdaudzināta, ka viņa no salmiem varot zeltu savērpt. Ķēniņš, to dzirdējis, lika viņu uz pili aicināt un izvaicāja, vai viņa to varot izdarīt. Nekā ļauna nedomādama, viņa gribēja palielīties un sacīja, ka viņa varot gan, ja tik labi daudz salmu esot. Bet patiesībā viņa gan nekā par to nezināja. Ķēniņš nu ieveda viņu lielā kambarī, kas viss bija pilns salmu, un sacīja: „Ja tu visus tos salmus par zeltu savērptu, tad dabūtu manu dēlu par vīru.”

Meitu kambarī ieslēdzis, ķēniņš aizgāja. Meita nu nezināja, ko iesākt, un tik raudāja, pie ratiņa atsēdusies. Otrā rītā uzlēca spoža saule, un viņa piecēlusies ieraudzīja pie loga vienu vecīti, kas to laipni uzrunāja: „Neraudi neko! Es tev palīdzēšu, ja izdosies.”

Aizslēgtās durvis uzreiz, gluži negaidot, atvērās, un vecītis ienāca iekšā. Tur viņš nu runāja tālāku: „Kad ķēniņa dēls tevi apprecēs un kad tev būs pirmais bērns, apsoli man to atdot, tad es tev palīdzēšu.”

Neko nedomādama, meita gluži mierīgi atteica: „Labprāt atdošu.”

Vecītis bija ar to mierā un ķērās pie darba. Pēc neilga laika visi salmi bija savērpti par zeltu, un vecītis atkal aizgāja. Vecais ķēniņš bija par to ļoti priecīgs un drīz vien sarīkoja spožas kāzas savam dēlam ar zelta vērpēju.

Pēc viena gada jaunai ķēniņienei piedzima maza meitiņa, par ko viņa ļoti priecājās. Drīz vien ieradās arī tas pats vecītis un prasīja, lai izpildot savu solījumu. Jaunā ķēniņiene par to gauži satrūkās un lūdza, lai ļaujot vēl kādas dienas apdomāties. Vecītis bija ar mieru un deva viņai vēl astoņas dienas laika, piebilzdams: „Ja tu tanīs astoņās dienās vari uzminēt, kas man ir vārdā, tad tev bērnu atstāšu; bet, ja tu neuzminēsi, tad bērns būs mans.”

Ķēniņiene nu lika uzrakstīt visus vārdus no visādām grāmatām, bet, kad vecītis atnāca, tad izrādījās, ka neviens nebija īstais. Bet noteiktais laiks vēl nebija pagājis, un vecītis atkal aizgāja.

Tad ķēniņiene lika uzmālēt tādas bildes, kāds vecītis izskatījās, un izsūtīja šīs bildes pa visām malām ar lūgumu izzināt, kā to vecīti sauc. Tādu bildi bija dabūjis arī viens ganu puika un apskatīja to, savus lopus ganīdams. Skatīdamies viņš pamanīja, ka turpat netālu pie ugunskura sēd tāds vecītis un runā: „Esmu priecīgs, ka neviens nezina, ka mani sauc par Lukulukulociņu.”

Ganu puika to tūliņ paziņoja ķēniņienei, ko pašulaik bija noklausījies. Ķēniņiene ļoti priecājās un bagāti apdāvināja nabaga gana puiku. Drīz pēc tam ienāca arī vecītis pie ķēniņienes un sacīja: „Atdod man tagad savu bērnu, jo noteiktā diena jau ir klātu.”

Ķēniņiene atbild: „Es jau vēl neesmu visu vārdu izteikusi.”

„Nu, kā tad mani sauc?” vecītis prasa.

„Par Lukulukulociņu,” ķēniņiene atbild.

To izdzirdis, vecītis kliedza: „Laikam citi velni no elles tev būs to izstāstījuši.”

Tad vecītis saņēma sev pie abām kājām, pārplēsa sevi vidū pušu un pazuda. Bet ķēniņiene nu dzīvoja laimīgi ar savu meitiņu. [Trīs vēja mezgli 1988 : 434–435]

Rīgas dibināšana

Senos laikos iebraukuši Daugavā sveši ļaudis ar svešu zemju mantām. Daugavas apdzīvotāji no viņiem bijušies un nav ļāvuši izkraut mantas krastā. Pēdīgi svešinieki vienam saimniekam izprasījuši tik daudz zemes, cik ar vienu vērša ādu var apklāt. Svešie ļaudis ādu sagriezuši siksnās un ar tām aplikuši lielu zemes gabalu. Tai vietā viņi sākuši celt mājas, tās nosaucot par Rīgu. [Sen to Rīgu daudzināja 1973 : 29]

Rīga

Kad vācieši iebraukuši Daugavā un sākuši ar lībiešiem tirgoties, tad viņiem nebijis neviena šķūņa, kur preces nolikt. Viņi lūguši lībiešu virsaitim, lai dodot viņiem zemes gabaliņu, tik lielu, ka ar vērša ādu varot apklāt. Tur viņi uzcelšot sev šķūnīti.

Lībiešu virsaitis to arī atļāvis, jo kas tur nu liels – tāds zemes gabaliņš, ko ar vērša ādu var apklāt. Bet ko vācieši? Viņi ņemot un sagriežot vērša ādu šaurās, šaurās sloksnēs, sasienot sloksnes citu ar citu, un nu viņiem gara jo gara siksnas aukla. Ar to tad viņi apmērījuši lielu gabalu zemes un uzcēluši lielu šķūni. Tas bijis Rīgas sākums. Lībieši gan apķērušies, ka pievilti, bet ko darīt, – solīts paliek solīts. [LTT 1988 : 390]

Reiz pie kāda kunga dzīvojis sulainis. Sulainis bijis kungam paklausīgs un visādi labs, bet kungs nekad viņa nekur nelaidis projām, un sulainis nekur nevarējis aiziet, ja kungam neprasījies atļauju. Ja sulainis aizgājis bez kunga atļaujas, tad tas bijis bezgala bargs un sulainim licis pa desmit uzskaitīt. Sulainim šāda rīkošanās nepatikusi, un tas sadomājis kungu izmācīt. Viņš nu reiz piegājis pie kunga un lūdzis, lai viņu palaižot uz desmit minūtēm. Kungs nu izpletis acis aiz brīnumiem: „Ko, uz desmit minūtēm!” Ko tad šis pa desmit minūtēm spēšot padarīt? Lai tad prasot uz stundu, dienu. Bet sulainis atteicis, ka šim pietiekot ar desmit minūtēm. Nu ko tad šis gribot darīt, prasījis kungs. Nu, šis gribot nošauties. Kungs acis vien izpletis. Šis gribot nošauties un tāpēc prasot desmit minūtes no šā laika! Nē, to gan šis nevarot atļaut, ne minūtes, tad jau šis ar šā paša ziņu nošaušoties. „Nē, nē! To gan nē!” kungs iesaucies. Kāpēc tad šis gribot šauties? Sulainis nu atteicis, ka šim dzīve apnikusi, ka šis pat sevpēc nevarot aiziet, kad kungam jāprasot atļauja. Kungs nu iesaucies: „Nē, nē, tu man vairs nekad atļaujas neprasi. Ej, kur gribi! Bet šauties tāpēc nešaujies nost.” Sulainis pasmējies par kungu. Bet kungs nu sadomājis, ka citi ar varot, prasīdami no šā atļauju, iziet un nošauties, un tāpēc teicis visiem dienestniekiem, lai ejot, kur šiem jāejot, un šim atļaujas vairs lai neprasot. [Latviešu tautas anekdotes 1960 : 60–61]

– Tagad saule iet caur adatas aci – jābūt ļoti smalkam, tolerantam. Strādā vissmalkākā smadzeņu ķīmija, un jāļauj tai strādāt. Visu laiku jāpraktizē.

– Ko nozīmē praktizēt?

– Apzināties. Apzināties apziņu sevī. Kas neļausies, negribēs būt smalks, tie brutalizēsies. Un ies bojā caur savu un vispārēju augošo brutalitāti.

Un tā mēs aizmiegot vienojamies.

– Tev nebūs ironizēt ne par vienu, pat visnaivāko centienu, ne par vienu jocīgu, pajocīgu cenšanos domāt. Un tev būs runāt labas lietas, pat ja tās ir triviālas. Jo, raugi, galvenais ir cilvēka cenšanās pēc apgaismotas dzīvošanas. [Ziedonis, Ziedonis 2012 : 39]

Ar pīlādža zaru vai nūju atkratījās no ļaunajiem gariem, kas bija iemiesojušies dažādās sērgās (mēris, drudzis u. tml.). Tādā gadījumā noteiktā laikā un vietā (parasti pārejas laikos un pārejas vietās) vajadzēja izpildīt zināmu rituālu, kas ļāva atbrīvoties no mocītājiem. [Sagatavots pēc: Kursīte 1999 : 194–195]

Dziesma Ļauj. M. Rivas vārdi, M. Rivas mūzika, izpilda M. Ruskis.

Dziesma Ļauj. I. Mūrnieces vārdi, A. Stafeckas mūzika, izpilda A. Stafecka.

Dziesma Ļauj sirdij klusi saprast. A. Medņa vārdi, L. Dūdumas mūzika.

Dziesma Ļauj man tevi. J. Kaukuļa vārdi un mūzika, izpilda grupa „Dzelzs vilks”.

Dziesma Ļauj, lai matu cirtas krīt. I. Dzeņa vārdi, K. Kristofersona mūzika, izpilda grupa „Zvaigžņu lietus”.

Dziesma Vēstule meitenei. V. Ogas vārdi, R. Paula mūzika, izpilda V. Lapčenoks.

Garuokais teksts jaunajā „Olūtā” ir Diānys Varslavānis garstuosts „Laksteigola – pavasara putyns” – nu 242 teksta puslopu stuosts ir 142 puslopuos. Stuosts raksteits pyrmajā personā par pieckara laiku i jauna cylvāka seve mekliejumim Stalina laika sabīdreibā. Pozitivi, ka tys ļaun izzynuot vaira par tuo laika dzeivi i jaunu cylvāku sajiutom totalitarā vaļstī, jūs iedīņkarti, aktualitatem i attīceibom, tok nagativi, ka myusu dīnu jaunīši ak jau naspēs puorskaiteit ituo stuosta da gola – tekstam daudz seiku detaļu i atkuopu, a tryukst poša škeleta, stuosta fabulys. [Sagatavots pēc: Sperga 2012 : http://www.lakuga.lv/2012/06/20/naivisma-literatura/]

●

Bārnu gruomotu izdevnīceibā „Liels un mazs” 2016. godā izguojs ilustrātuos latvīšu bārnu dzejūļu izlasis BIKIBUKS jaunais laidīņs, kurymā itūreiz atrūnams ari dzejūļs latgalīšu volūdā.

Ontona Slišāna dzejūli „Agrys reits”, kas ļaun kūpā ar gaileiti pasamūst skaistajūs Latvejis laukūs, ilustriejs muokslinīks i daudzu animacejis kinu autors Vladimirs Leščovs.

Kotram dzejūļam izlasē BIKBUKS atvālāta atseviška gruomoteņa, kū vīnoj muokslinīku Rūtys Briedis i Arta Brieža veiduotais dizains – mozam bārnam parūceigs formats i eipašais serejis logo. Tymā radzams pats Bikibuks – jautrys, ziņkuoreigs i speiteigs ragaiņs, leidzeigs attaiseitai gruomoteņai. Itys nūsaukums i tāls rodīs, skaitūt Juoņa Baltvilka skaitampantu „Biki-buki”, ar kurū 2012. godā tyka aizsuokta sereja. [Sagatavots pēc: http://www.lakuga.lv/2016/03/07/izduts-ilustrats-ontona-slisana-dzejuls-agrys-reits/]