Tradicionālā transkripcija

[laĩme]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[lɑ͜iːmĕ]


[l] skanenis

[ai] – divskanis

[m]skanenis

[e] – īsais, šaurais patskanis


Divzilbju vārds.



laimsakne, vārda celms

-e galotne




lieg+laim-e

svēt+laim-e

svēt+laim-īg-s




laime patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija   

 

Vienskaitlinieks.

 

 

vsk.

dsk.

N.

 laim-e

 

Ģ.

 laim-es        

 

D.

 laim-ei         

 

A.

 laim-i           

 

I.

 ar laim-i       

 

L.

 laim-ē

 

V.

 laim-e!         

 


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Laime ilgst tikai mirkli.

2) izteicēja daļaLabas pusdienas ir laime.

3) galvenais loceklisNeaprakstāma laime.

4) papildinātājs – Jānis domāja tikai par laimi.

5) apzīmētājsLaimes izpratne ir ļoti dažāda.

6) veida apstāklis – Mana sirds laimē zvana.



laimes krekliņš, laimes luteklis, laimes mirklis


cūkas laime


akla laime


apreibt no laimes, vēlēt laimi, paļauties uz laimi



laime, -es, dsk. ģen. -mju, s.

1. parasti vsk. Psihisks (emocionāls) stāvoklis, ko izraisa saskaņa starp cilvēka vēlēšanos, mērķiem, darbību un īstenību, darbības rezultātu.

Viņš pacēla Anitu uz rokām un skaļi iesmējās, skurbdams no laimes un sava spēka apziņas. Ezera 2, 24.

Aktrise bija kā spārnos un, laimē starodama, stājās pie darba. Dzene 3, 14.

// ģen.: laimes, adj. nozīmē Tāds, kas ir saistīts ar šādu stāvokli. Tāds, kas izraisa šādu stāvokli.

.. un gribu atrast laimes sakni, kas spētu augt zem smaga akmens… Avotiņa 1, 16.

2. parasti vsk. Ļoti labvēlīgu apstākļu kopums, kuri parasti sagadās nejauši. Arī veiksme.

Laime nelaimē – saka, ja nav noticis visnevēlamākais (kādā negadījumā, neveiksmē).

Par laimi – saka, lai izteiktu apmierinājumu, atvieglojumu sakarā ar kādu faktu, kas ir vai nav noticis.

Uz labu laimi – bez noteikta pamatojuma, labi nezinot.

Laimes rats – grozāma cilindrveida ierīce, kurā sajauc un no kuras ņem numurus izlozē.

Laimes aka – loterija, kurā laimestus velk it kā no akas.

Laimes spēle – spēle, kuras rezultāts atkarīgs galvenokārt no nejaušības. Pasākums, notikums, kurā veiksme atkarīga tikai vai galvenokārt no nejaušības.

„Redz nu, kāda tev laime: pirmais noķēri zivi…” Valdis 1, 37.

Kaut tikai nesāktu riet suns! Pagaidām, par laimi, tā nekur nemanīja. Dripe 2, 82.

// modāla vārda nozīmē Lieto, lai izteiktu apmierinājumu par kādu faktu, kas ir vai nav noticis.

Edvarts: Laime, ka ugunsgrēks atgadījās dienā. Blaumanis 6, 381.

Laime, ka visi [pilsētā] ir sveši: nenākas nevienam paskaidrot, uz kurieni dodos .. Saulietis VIII, 209.

3. Zīlēšanā (parasti Jaungada naktī) nejaušas formas veidojums, kas rodas, ja ielej izkausētu metālu (parasti svinu, alvu) ūdenī.

Jaungada laime.

Pēc vakariņām norunāja liet laimes, un visi pārgāja uz virtuvi. Ilzīte jau tālredzīgi bija apgādājusies ar svinu .. Dorbe 3, 135.

4. Ceriņu zieds, kam ir vairāk nekā četras vainaglapas, āboliņa lapa, kam ir vairāk nekā trīs lapiņas un kas  pēc tautas ticējumiem  to atradējam nes veiksmi.

.. Nāk jaunieši jūnija naktīs Un ceriņos meklē laimi .. Kaldupe 2, 18.

Vēlēt laimes – vēlēt (jubilejās, svētkos u. tml.) laimi, veiksmi, panākumus.

Daudz laimes! – saka, novēlot (jubilejās, svētkos u. tml.) laimi, veiksmi, panākumus.

Noliņš: Es jau jaunajiem saimniekiem novēlu daudz laimes! Blaumanis 6, 363.

Augstas laimes! arī Augstu laimi! sar. – saka, uzsaucot tostu, novēlot laimi.

Pie ēšanas viesi šai pirmajā runu karstumā tiek reti, jo .. jāklausās, kam tiek .. uzsauktas augstas laimes. J. Kalniņš 3, 152.

Kuplas laimes! novec. – daudz laimes (vēlējumā).

Lejiņš spieda tai [jubilārei] roku un vēlēja kuplas laimes. Austriņš 2, 189.

Uzdzert laimes (arī uz laimi) – uzsaucot tostu, novēlēt laimi, veiksmi, panākumus.

Atnācēji sveic līgavu un līgavaini, uzdzer tiem laimes .. Liesma 77, 2, 18.

Laimes palēcīte – ziemciešu dzimtas mūžzaļš augs.

Laimes palēcīte .. ir mūžzaļš puskrūms ar garu, zarainu sakneni. Lapas tai ir iegareni olveida, smailas, malās sīki zāģzobainas .. Birkmane 1, 27.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


laime laime; laimeiba 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


laime laĩmes vẽlêt – novēlēt (jubilejā, svētkos u. tml.) laimi, veiksmi, panākumus. visi skrìen, tãs puķes duô ùn laĩmes vẽlê [jubilāram].

uzsàukt laĩmes – vēlot laimi, uzaicināt izdzert (parasti glāzi alkoholiska dzēriena). ussàuc laĩmes kàzâs, dzìmšanas dìenã.

aûgstu laĩmi – saka, uzsaucot tostu, novēlot laimi (jubilejā, svētkos u. tml.).
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe II 1978 : 188]


laime – veiksme, izdevība, (necerēta) akla laime, cūkas laime sar., cūcene vienk., laimība


Izmēģināt laimi (arī roku)pārbaudīt savu veiksmi, arī spējas.


Cūkas laime sar. – saka, ja kas paveicas necerēti viegli, labi.


Laimes bērnslaimīgs cilvēks.


Laimes lutekliscilvēks, kam viss vienmēr veicas, arī vienmēr laimējas.


Dzimis laimes krekliņāsaka par cilvēku, kam viss vienmēr veicas, arī vienmēr laimējas.


Laime (uz)smaida (arī stāv klāt)saka, ja veicas, laimējas.


Nest laimidarīt laimīgu.


Laimes klēpislaimīga, veiksmīga situācija, apstākļi.


Dieva laime sar. – saka, izsaucas, paužot prieku, apmierinājumu par kādu faktu, kas ir vai nav noticis. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


Uz labu laimi – paļaujoties uz laimīgu nejaušību, cerot uz veiksmi.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 587]


Ekonomikālaimesdarījumi, laimēšanas varbūtība.


Priekšvārdi Laima: latv. laime, Laima – latv. mitoloģiska likteņa dieviete, folklorā Laimasmāte ir ievērojamākais tēls senlatviešu ticībā. Laima gādā par dzīvajiem „šaisaulē”, viņa ir likteņa lēmēja, „mūža licējiņa”. Vārds pirmo reizi reģistrēts 19. gs. beigās Rīgā, bijis populārs visā Latvijā gan pirms, gan pēc Otrā pasaules kara, 20. gs. 70. gados vārda popularitāte nedaudz mazinājusies. Kalendārā vārds iekļauts 1879. g. 2011. g. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) reģistros visā Latvijā ir 2667 Laimas (tostarp Laima Līga, Māra Laima u. c.).

Ar Laimas vārdu acīmredzot saistīti arī daudzi citi latviešu personvārdi:

Laimdonis: latv. laime + dot. Vārds pirmo reizi pierakstīts Kurzemē (Liepājā) 1916. g. 2011. g., pēc PMLP datiem, šāds vārds nav reģistrēts.

Laimdota: latv. Laimas dota; tēls Raiņa lugā „Uguns un nakts”. Pirmo reizi vārds fiksēts Vidzemē (Rūjienā) 19. gs. beigās., bijis populārs visā Latvijā, jo īpaši laikā no 1920. līdz 1944. g., kā arī pēc Otrā pasaules kara, 20. gs. 70. gados diezgan strauji zaudējis popularitāti. Kalendārā iekļauts 1908. g. 2011. g. Latvijā ir 799 Laimdotas.

Laimdot(i)s sk. s. pv. Laimdota. Vārds kalendārā iekļauts 1908. g., bet pirmo reizi pierakstīts Rīgā 1922. g. 2011. g. Latvijā ir bijušas 16 personas ar vārdu Laimdotis un 2 ar vārdu Laimdots.

Laimgaids: latv. laime + gaidīt. Pirmo un vienīgo reizi reģistrēts Latgalē (Kokarevā) 1920. g.

Laimgaita: latv. laime + gaita. Pirmo reizi reģistrēts Vidzemē (Ērgļos) 1925. g., kalendārā iekļauts 1931. g. 2011. g. Latvijā ir zināma tikai 1 Laimgaita.

Laimiņa sk. Laima. Pirmo reizi reģistrēts Kurzemē 1532. g. 2011. g. PMLP datos reģistrētas 2 Laimiņas.

Laimiņš sk. s. pv. Laima, sal. latv. laimiņi (augi). Kalendārā vārds iekļauts 1879. g., pirmo un vienīgo reizi pierakstīts Rīgā 1927. g. 2011. g. PMLP datos reģistrēti 5 Laimiņi.

Laimis sk. s. pv. Laima. Kalendārā iekļauts 1783. g., pirmo reizi vārds fiksēts Zemgalē (Bauskā) 1940. g. 2011. g. Latvijā bijuši 32 Laimji.

Laimīte sk. Laima. Pirmo reizi pamanīts Rīgā 1924. g. 2011. g. PMLP reģistros ir 26 Laimītes, tostarp Skaidrīte Laimīte.

Laimnesis: latv. laime + nest. Kalendārā iekļauts 1910. g., pirmo reizi pierakstīts Rīgā 1937. g., nav bijis populārs. Mūsdienās Latvijā ir 38 Laimneši.

Laimonda sk. v. pv. Laimonds. Pirmo un vienīgo reizi reģistrēts Vidzemē (Madonas raj.) 1973. g.

Laimonds sk. Laimonis. Pirmo reizi pierakstīts Zemgalē (Skaistkalnē) 1938. g. 2011. g. PMLP reģistros bijuši 10 Laimondi.

Laimonis: latv. (ap)laimot, laime; tēls Aspazijas lugā „Vaidelote”. Kalendārā vārds iekļauts 1879. g., pirmo reizi pierakstīts Vidzemē (Dzērbenē) 1885. g., vispopulārākais bijis no 1920. līdz 1944. g., pēc tam pamazām zaudējis popularitāti. 2011. g. PMLP reģistros ir zināmi 1858 Laimoņi.

Laimrota: latv. laime + rota. Pirmo reizi reģistrēts Rīgā 1922. g., kalendārā iekļauts 1925. g. 2011. g. 37 Laimrota, lielākoties kā otrs vārds: tostarp Dzidra Laimrota, Ilga Laimrota, Spodra Laimrota.

Laimstars: latv. laime + stars. Kalendārā iekļauts 1910. g., pirmo un vienīgo reizi reģistrēts Rīgā 1938. g. 2011. g. PMLP datu bāzē ir 3 Laimstari Latvijā.

Laimute sk. Laima, lietuviešu personvārda deminutīva forma. 2011. g. kopreģistrā ir fiksēta 51 Laimute, tostarp Irena Laimute, Janīna Laimute, Salomeja Laimute – acīmredzot lietuvietes.

Laimanis sk. Laimonis. Pirmo un vienīgo reizi reģistrēts Rīgā 1911. g.

Laima, Laimdota, Darlaimis, Laimzieds, Laimstars, Laimgaita – reti sastopami latviešu personvārdi (priekšvārdi).


UzvārdiLaime; Laimiņš, Laimiņa; Laimīte; Laimons, Laimone; Laimvaldis, Laimvalde.


Vietvārdi Laimesalas, zemniekmāja Ropažos; Laimes leja, ganības Irlavā; Laimes muiža, muiža Elejā; Laimes purvs, pļava Maltā; Laimes strauts, strauts Ezerē; Laimes, zemniekmāja Ziemupē; Laimu kalns, kalns Zālītē.


laime; liet. laimė, pr. laeims ‘bagāts’. Atv. no verba laist saknes *laid-mē-, no kā radies laime. Vārdam laist ir arī nozīme ‘dot, piešķirt’ („laist par puscenu”). No šīs nozīmes laime (apv. laima) sākumā varēja labs piešķīrums’.

Eksistē arī cits uzskats, ka vārda laime pamatā ir indoeiropiešu sakne *l¢i ‘liet, tecēt, pilēt’, no kā laime ar sākotnējo nozīmi ‘bagātība, pārpilnība’. Vēl pēc cita uzskata laime – atvasinājums no vārda lemt saknes, jo Laime ir liktens lēmēja. Fonētiski tomēr grūti abus vārdus saistīt.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992: 490]


angļu  happiness

baltkrievu  шчасце

čigānu  baxt

franču – bonheur

grieķu – ευτυχία

igauņu – õnn

ivritā – שמחה

krievu – счастье

latīņu – fēlīcitās

lietuviešu – laimė

lībiešu – vȯņ

poļu – szczęście

somu – onni

ukraiņu – щастя

vācu – das Glück

zviedru – lycka



Slinkam laba laime


Jo laime cilā, jo skauģi ceļas. 


Kas otra laimi apskaudīs, tas savu mūžam nebaudīs. 


Kad laime atstāj, atstāj draugi. 


Laime padara priecīgu, nelaime – gudru. 


Laime cilvēkus šķir, bet nelaime – saista. 


Viens solis uz laimi, otrs uz nelaimi. 


Laime un migla ātri pazūd. 


Laime nāk un pazūd. 


Laimes dienas skrien kā vējš. 


Laime nelaimei rada. 


Nelaime nāk pa logu un durvīm, laime – pa atslēgas caurumiņu. 


Viena laime neapciemo visus. 


Laime iet tur, kur to negaida. 


Kas laimi meklē, tas nelaimi atrod. 


Laime ne vienmēr dara cilvēku laimīgu. 


Laime pati nenāks, ja to neķersi. 


Laime nāk pēc laba darba. 


Drošam visur laime smaida. 


Kas laimei tic, tam laime uzsmaida. 


Katram sava laime


Laimes daudz, prāta maz. 


Laimi ķerdams, nelaimi noķer. 


Laime klēpī nekrīt. 


Esi apdomīgs laimē, vēl apdomīgāks nelaimē. 


Labāk laime, nekā nauda. 


Kas prot laimi saņemt, tam pašam laime nāk. 


Bagātu visur laime gaida. 


Tu jau esi pats laimes bērns. 


Laimi no rokām neizlaid! 


Laimes māte arī mājo arāja būdiņā. 


Iet laimi ķert, bet saķer kvēlošas ogles. 


Laime ir muļķa aizbildne. 


Piepeši nākusi laime ilgi nepastāv. 


Kam vedas, tam laime


Laime ir tik nepastāvīga kā ziepju burbulis. 


Nekad divām laimēm pakaļ nedzenies, citādi nedabūsi nevienu. 


Esi mierā, kādu laimi dievs tev licis. 


Gulēdams laimi nesaķersi. 


Laime iet pa ceļu, nelaime pa ceļa malu. 


Strādājot ved savu laimi istabā. 


Ne arvienu laime smaida. 


Tāda laime, kā aklai vistai miežu grauds. 


Laimei neļauj aizbēgt. 


Slinkam laime, čakls dabū pērienu. 


Gudram gudra laime


Neviens laimi aiz stūra nav noķēris. 


Tam jau akla laime


Laimi nevar dzirdēt, jo nelaime piekliedz visu pasauli. 


Sava laime dzērājam, sava meitu krāpējam. 


Laimei nav ne saules lēkta, ne rieta. 


Kam iesākumā grūti iet, tam vēlāk laime smaida. 


Laime ir tāds augs, kuru nekad nelaiž nogatavoties. 


Katrai laimei sava nelaime. 


Aiz laimes tikai retais raud, bet aiz nelaimes visi. 


Laime sētā nenāk. 


Dažreiz laime parāda zobus. 


Kas agri ceļas, sev laimi smeļas. 


Kas pats strādā, tam laime palīdz. 


Neķer laimi, tā ir malduguns. 


Labi tam, ko laime lolo. 


Laimes avotā ūdens ir daudz, bet cilvēkiem trūkst smeļamā trauka. 


Laime dārgāka par naudu. 


Stipram laimes nevajag. 


Labāk laime mājās, nekā naids kājās. 


Laimei nebūs acīs spļaudīt. 


Laime iet pa durvīm iekšā, nelaime pa visām šķirbām. 


Nu ir laime ragavās. 


Laime aizlido spārniem, nelaime ar kruķiem. 


Laime nepalīdz, ja pats nepalīdzas. 


Laime griež muguru tiem, kas to gaida. 


Laime būtu, bet neprot saņemt. 


Laime un glāze ir vārīgas lietas. 


Kam laime, tam pat vērsis teļu dzemdē. 


Kam laime, tam draugi. 


Daudz ļaudīm ir vairāk laimes nekā saprašanas. 


Smejies labāk par otra laimi, nekā par nelaimi. 


Laimi aiz svārku stūra nenoķer. 


Ne arvienu laime smaida. 


Laime nāk kliegdama, nelaime klusām. 


Laime nenāk brēkdama. 


Ja kaut kur iet, kad katru reizi jāpiesēž laime, tas ir, iekāms iziet pa durvīm, jāapsēžas.


Zīlīte, cielaviņa, stirna un citi nes laimi.


Ja kādam ir kāds svarīgs gadījums priekšā, nekad nevajag laimes vēlēt uz izdošanos, tad neizdodas.


Dažam bērnam piedzemot uz muguriņas ir „Laimes krekls”, kurš rūpīgi jāizmazgā un jāuzglabā, jo tad tas bērns ir laimīgs.


Sieviete nekad nedrīkst laimi vēlēt, tad nekad nepiepildās.


Ja novēl labu laimi, tad neiet labi.


Laime, laime tev, tautiet,

Tev bij laime, man nelaime,

Tev bij laime, ka es gāju,

Man nelaime dzīvojot. [LD 22984-1]

 

Šim bij laime, tam bij laime,

Saimniekam liela laime:

Tam uzauga piecas vārpas

Viena salma galiņā. [LD 28483-0]

 

Laime, laime tam dēlam,

Kas piedzima saulītē,

Tam Laimiņa grožus vija,

Sidrabā mērcēdama. [LD 1176-1]

 

Vai būs laime, vai nelaime,

Ar tautieti dzīvojot:

Vējš nopūta vaiņadziņu

Pie tautieša klēts durvīm. [LD 18169-2]


Kunga laime

Vienam kungam bijis dēls liels uzdzīvotājs. Pēc tēva nāves tas nodzīvojis visu mantu un muižu. Tēvam bijuši daudzi parādā, bet neviens pēc viņa nāves negribējis parādu atdot. Kad nekā vairs dēlam nebūjis, tas gājis pasaulē.

Reiz dēls apmeties pie vienas drēbju velētājas, kurai bijusi ļoti skaista meita. Kunga dēls iemīlējis to meitu, tāpat meita ari viņu. Jauneklis gribējis meitu precēt, bet mazgātāja meitu nedevusi, jo tas esot pliks un liels uzdzīvotājs.

Tad jauneklis devies tālāk pasaulē iegūt bagātību, lai varētu precēt iemīļoto meiteni. Vienā rudens vakarā tas nokļuvis krogā. Pie kroga augstā kalnā bijusi lepna pils. Jauneklis apjautājies krodziniekam, kas tā par pili. Krodznieks pastāstījis: tā esot viena bagāta kunga pils, kas dzīvojot tālu no šejienes projām. Pils esot neapdzīvota, jo esot apburta. Tajā katru nakti spokojoties, tā ka neviens tur nevarot gulēt. Pils īpašnieks apsolījies tam pili atdot, kas no tās izdzīšot spokus. Jauneklis bijis gatavs pili no spokiem atsvabināt un noņēmies jau nākošā naktī iet pilī pārgulēt. Tas nolicies gulēt, bet uguni atstājis degam.

Ap pusnakti pilī atskanējis troksnis un pie jaunekļa pienācis mazs vecītis baltā kažociņā. Vecītis no somas izņēmis matu griezēja rīkus, salicis tos uz soliņa pie gultas, kurā gulējis jauneklis, un licis tam celties augšā un nākt pie vecīša, lai tas to noskūtu. Jauneklis licies apskūties. Vecītis tam apskuvis ar bārdas nazi pēdējo matiņu. Bet kad jauneklis bijis apskūts, tas teicis vecītim: „Ko tu man, to es tev,” un arī vecītim noskuvis visas maliņas. Vecītis bija par to tīri priecīgs un teicis: „Tagad es esmu reiz brīvs no spokošanās. Man bija jāspokojas jau kādu simtu gadu.”

Tad vecītis izstāstīja, kādēļ šim vajadzējis spokoties. Priekš kādiem simtu gadiem šai pilī dzīvojis labs kungs, kas bijis liels joku Pēteris. Tas uzņēmis lepni katru ceļinieku, izguldījis to, izdzirdījis un paēdinājis, bet prom ejot licis to apskūt gluži kailu. Šis bija kunga matgriezis, un šim vajadzējis visus apskūt. Reiz pilī pa nakti gulējuši divi mūki. Rītā šis arī tos noskuvis. Mūki par to šo nolādējuši, un šim nu vajadzējis pēc nāves spokoties, kamēr kas šo noskūtu, bet neviens neuzdrošinājies šim ķerties klāt. Tagad, kad viņš esot šim noskuvis bārdu, nu būšot miers un varēšot iet veļu valstī. Un par to vecītis jauneklim novēlējis laimi. Pirmā maija dienā lai tas aizejot uz tiltu, kas atrodoties pie viņa tēva mājas, tur viņš sastapšot savu laimi. Pēc šiem vārdiem vecītis pazudis. Jauneklis nekur nedrīkstējis tāds apskūts rādīties, kādēļ dzīvojis turpat pilī, kur tam arī nekā netrūcis.

Nākot pirmai maija dienai, jauneklis devies uz zināmo tiltu. Uz tilta, izņemot kādu vecu nabagu ar koka kāju, neviena cita jauneklis nesastapis. Staigājis no viena tilta gala uz otru, bet neko sagaidīt nevarējis un sācis jau domāt, ka vecītis šo būšot tik izjokojis. Te jaunekli uzrunājis nabags un jautājis, ko šis te staigājot. Jauneklis izstāstījis tam, ka te šim esot jāsastop sava laime.

„Vai tad tu, dēls, laimei ar tici?” jautājis vecītis. „Laime nav vairāk nekas kā sapnis. Ja tu tici laimei, tad tev jātic arī sapņiem. Es tev, dēls, pastāstīšu sapni, kas sola laimi. Es sapņoju, ka šīs pils dārza stūrī starp divām liepām trīs soļus no vienas liepas trīs no otras, ir aprakts šķirsts ar naudu. Vai tad tu tici, ka šim sapnim varētu būt taisnība? Tad ej, dēls, un pameklē tur laimi.”

Jauneklis nākošā naktī arī aizgājis uz tēva bijušo dārzu, jo tur pēc vecīša norādījuma vajadzējis būt kaut kur naudai apraktai, un sācis zem liepām rakt. Nabaga sapnis piepildījies: zemē gulējis liels šķirsts, pilns ar zelta naudu. Jauneklis piebēris pilnas kabatas ar zeltu, bet citu noglabājis caurā kokā. Kunga dēls atpircis mājas atpakaļ. Viņš dabūjis arī pie kroga atrodošos pili, ko viņš atsvabinājis no spokiem, bet pārdevis to par lielu naudu vecajam īpašniekam atpakaļ. Tad kunga dēls apprecējis drēbju velētājas meitu un tie abi nu dzīvojuši laimīgi.
[http://valoda.ailab.lv/]

 

Laimes bērni. [http://valoda.ailab.lv/]

 

Laime un nelaime. [http://valoda.ailab.lv/]

 

Necerētā laime. [http://valoda.ailab.lv/]


Sarunājas divas draudzenes.

Pirmā: Man liekas, esmu vislaimīgākā visā pasaulē!

Otrā: Nu, nu, ko tādu esi sadarījusi?

Pirmā: Es pavisam drīz apprecēšu to, par kuru vienmēr esmu sapņojusi!

Otrā: Man gan liekas, ka tas ir sīkums, ja salīdzina ar laimi, kuru izbaudi, kad appreci to, ar kuru gribēja precēties cita…

 

Ikvienai sievietei pilnīgai laimei nepieciešamas divas lietas: viss pārējais.


Laimes pirts // Laimas pirts – latviešu tradīcijā tā tiek saukta dzemdību vieta un pašas dzemdības.

 

Laimes pinka // Laimas pinka // Māras pinka – agrākos laikos vienu matu šķipsnu atstāja nesukātu, ticot, ka tajā paslēpta veiksme jeb Laimas vai Māras labvēlība.

 

Laimes nauda – nauda, ko sanākušie ciemiņi dāvināja jaundzimušajam. 
[Sagatavots pēc: Kursīte 1996 : 233]



***

Par kādu laimi var būt runa,

ja laime tikai ceriņos?

Par kādu prieku var būt runa,

ja prieka vietā pirkstos kost?

Par kādu dzīvi var būt runa,

ja krūtīs gruzd ne šis, ne tas?

Viens cilvēks lec no augstas kraujas.

Bet ja nu tomēr paveicas? [Godiņš 1989 : 101]

 

 

laime


Tai laimei vārdu nau.

Tik viņas lūpas lēni smaida;

Tik acis ver pusplakstiņos

Un māsu sauli nākam gaida

Tur kalnājos. [Rainis 1977 : 259]

 

 

Ej, Laimīte, tu pa priekšu


Paliec pie manis, laime, –

Kurp tu vairs šovakar iesi?

Tumsā un miglā tevi

Nepazīs, naktsmājas nedos…

Paliec pie manis, laime,

Noliksim bērnus gulēt,

Uzklāsim vīram galdu,

Paskatīsimies zvaigznēs.

Ko tu darīsi citur?

Vai tad citi maz zina,

Kādas dziesmas tev patīk,

Kādi vārdi tev mīļi?

Vieni sauks tevi par smagu,

Otri sauks tevi par sīku,

Trešie ar izbrīnu vēros

Tavas nekoptās rokas.

Paliec pie manis, laime,

Paliec un neaizmirsti:

Tu esi m a n a laime

Citiem tu nederēsi. [Elksne 1978 : 198]


Vakarā pie siltalus sauca un dziedāja Pietuka Krustiņš, Švauksts un skroderis Drekberģis augstas laimes vairāk stundas no vietas. Pie dziedāšanas gāja brīžam arī Prātnieks daļā.

Pietuka Krustiņš domu pilnā sejā un svarīgā balsī runāja paceldamies: „Dažas augstas laimes mēs esam šovakar saukuši un dažus slavenus izpelnījumos godam atzinuši, bet vienu augstu laimi esam piemirsuši izsaukt, proti: mūsu mātēm, no kuru mutēm dzirdējām mēs, jau šūpulī gulēdami, savas dārgās tēvu valodas skaņas; tāpēc par atlīdzinājumu lai nesam iz pilnām krūtīm tām kādas no tām skaņām atpakaļ, dziedādami: „Lai dzīvo tās, lai dzīvo tās!”” [Kaudzītes 1980 : 133]

 

Vārds laime izmantots Vladimira Kaijaka stāstu krājuma nosaukumā Stāsti par laimi (1966).


ELĪNA. Tu cita nekā nevarēji darīt.

ALEKSIS. Ak, neaizstāvi nu, kur nav ko aizstāvēt! Par ko tu šitā runā! Vai tad tev nemaz nav dusmu par manu muļķību! Elīn, vai tu redzēji to laimi pirtiņā? Pičuka un Auces laimi? Elīn, vai tev mūsu laimes nemaz nav žēl? Vai tad tu manis nemaz nemīļo? (Apkampj viņu un spiež viņu sev pie krūts.) [Blaumanis 2006 : 125]



Īstā piena vai krējuma saldējumā ir olbaltumvielas, ogļhidrāti, labie piena tauki un minerālvielas, kas veicina laimes hormona jeb serotonīna darbību. Turklāt psihologi uzskata, ka īsts saldējums ir tik garšīgs, ka ēšanas laikā gūtās emocijas liek laimes hormonam izdalīties vairāk, kā rezultātā mums uzlabojas oma, mēs biežāk jokojam un vairāk smejamies. [Labrencis 2011 : http://www.diena.lv/]



Zane Iltnere Laimes spēle.



Spēlfilma Tava laime (1960). Režisore Ada Neretniece.

 

Animācijas filma Laimes lācis (1985). Režisore Roze Stiebra.

Pazīstamā Andreja Upīša stāsta un satīrisko fabulu parafrāze animācijā.

 

Dokumentālā filma Laimes pakavs (1985). Režisors Hercs Franks.

Filmā pārdomās par darba tikuma ieaudzināšanu dalās Tukuma rajona kolhoza „Nākotne” vecais kalējs Jānis Austrums.

 

Īsmetrāžas spēlfilma Daudz laimes (2004). Režisore Aija Bley.

Ziemassvētku pasaka par laimi, kas reizēm mēdz pienākt pavisam tuvu, bet tieši tad izrādās, ka laime jau ir pagājusi garām.

 

Dokumentālā filma Laimes luteklis (2009). Režisore Rūta Celma.

Filma ir izcilā operdziedātāja, basa un baritona Egila Siliņa portrets. Četrus gadus filmēšanas grupa sekojusi dziedātāja ceļam Eiropas lielākajos operas namos.


Dziesma Kuplejas par laimi. Valda Artava vārdi, Raimonda Paula mūzika.

 

Dziesma Ar dziesmu. Nezināma autora vārdi, Aigara Grāvera mūzika.

 

Dziesma Dziesma par laimi. Guntara Rača vārdi, Tomasa Kleina mūzika.

 

Dziesma Dāvāja Māriņa. Leona Brieža vārdi, Raimonda Paula mūzika.


Verba laist nozīme ‘radīt’ līdz ar nozīmi ‘piešķirt’ atspoguļojas mitoloģiskajā Laimē (Laimā). Šis vārds tautasdziesmās tieši saistīts ar verbu laist un tā atveidojumiem: „Paldies devu Laimiņai, Ka lustīgu mani laide”.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 490]