Tradicionālā transkripcija

[kappi]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[kɑpːi]


[k] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[p] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.



kap-sakne, vārda celms

-igalotne




sen+kap-i

kap-u+kaln-s

kap-u+kaln-iņ-š

kap-u+lauk-s

kap+sēt-a

kap-u+svētk-i




kapipatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

Ar nozīmi ‘kapsēta’ vārds lietojams tikai daudzskaitlī.

Daudzskaitlinieks.

 

vsk. dsk.

N.

kap-i

Ģ.

kap-u

D.

kap-iem

A.

kap-us

I.

ar kap-iem

L.

kap-os

V.

kap-i!

 


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets Sakopti kapi ir Latvijas kultūras zīme.

2) izteicējsRaksturīga karavīru piemiņas vieta ir brāļu kapi.

3) galvenais loceklisLielie kapi.

4) apzīmētājsNovembrī veikalos pārdod kapu sveces.

5) papildinātājs – Mārtiņš Grauds fotogrāfē Latvijas kapus.

6) vietas apstāklisLatvijas kapos ir daudz skaistu pieminekļu.



baronu kapi, brāļu kapi, dzīvnieku kapi, ebreju kapi, katoļu kapi, karavīru kapi, lauku kapi, pareizticīgo kapi, pilsētas kapi, vācu kapi

 

klusi kapi, lielie kapi, mazi kapi, seni kapi

 

kapu aka, kapu kalniņš, kapu kultūra, kapu māja, kapu piemineklis, kapu soliņš, kapu sargs, kapu sveces, kapu valnis, kapu vārti, kapu vāze, kapu žogs

 

aizvest uz kapiem, braukt uz kapiem, doties uz kapiem, kopt kapus, kopti kapi, vest uz kapiem



kapi

dsk. Īpaša teritorija mirušo apbedīšanai; kapsēta.

Meža kapi. Kapu celiņi, zvans. Izvadīt mirušo uz kapiem.

Brāļu kapi – karavīru kapi, kur apbedīti galvenokārt vienas karotāju puses cīnītāji.

Kapu kalniņš poēt.kapsēta.

Kapu svētki – mirušo piemiņai veltīts pasākums kapsētā; kapusvētki.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]


kapi

Īpaša teritorija mirušo apbedīšanai. Kapsēta.

Labi kopti kapi. Karavīru kapi. Apglabāt kapos.

Brāļu kapi – karavīru kapi, kur apbedīti galvenokārt vienas karotāju puses cīnītāji. Kapi, kur apbedīti masveidā bojā gājuši cilvēki.

Kapu svētki – mirušo atcerei veltīts sarīkojums kapsētā.

Zvanīt uz kapiem – skandināt zvanus pirms apbedīšanas.

Kapu (arī līķu) kambaris novec.kapliča.

Kapu (retāk smilšu) kalniņš (retāk kalns) poēt.kapsēta.

Kapu lauks – kapulauks.

.. kalnā redzams stūris no dzeltena smilšu vaļņa un daži nobāluši koka krustu gali, kā arī lielais, melnais krusts pašā kapu vidū. Birznieks-Upītis 1, 5.

Kapos salasījās daudz ļaužu. Daži klejoja starp krustiem, bet vairums bija apmeties uz maura gar kapsētas žogu. Kurcijs 1, 107.

Kad zārku iznesa no istabas .. un mazais bērinieku pulciņš devās ceļā uz kapiem, Elmāru neņēma līdz. Lācis 15, 114.

.. sarkankarogotās kolonnas .. devās uz brāļu kapiem un nolika krāšņus vainagus uz viņu [kritušo] atdusas vietām. Cīņa 57, 265, 3.

Es dzirdēju, ka uz kapiem zvanīja un dziedāja apbedīšanas dziesmu. Jaunsudrabiņš 7, 99.

Lakstiņš kapu kambara tornītī .. sāka zvanīt. Upīts 4, 235.

Vectēvs Andžēns, kas tas bija par vīru! Strādāja .. līdz pat sirmam vecumam un pārejai uz kapu kalniņu .. Birznieks-Upītis 1, 27.

Aizkrauklē pētījām pili un priekšpili, .. vairākus kapu laukus. Padomju Latvijas Sieviete 1977, 4, 25.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


kapi (dsk. no kaps) – arī kapu sēta, kapsēta: kas uz kapiem aizvests, tam tur jāpaliek, nuo kapiem augšā necelsies. [Sagatavots pēc: ME II : 159]


kapi subst. – (kopi iz kopim) kopi (globuot kopūs)

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]

 

kapi – kopi (pl.), (dem.) kapeni

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


kaps, subst. dsk. Kapsēta. viņài jàu Ẽģumes kapuôs i t¥s ùn mãte ùn vírs.

[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe II 1978 : 56]


kapi – kapsēta, kapenes, kapukalns, kapulauks, kapu kalniņš, smilšu kalniņš, smiltaine, smiltājs, miera vieta, atdusas vieta, veļu kalns, kukaiņu ciems


Arhitektūrābrāļu kapi.

 

Mākslākapu piemineklis.


VietvārdiAnnenieku kapi; Ausekļu Brāļu kapi, kapi Vidrižu pagastā; Baptistu kapi, kapi Daugavpilī; Baronu kapi, kapi Puzes pagastā; Baznīcas kapi, kapi Skrundā; Buorbaļu kopi, kapi Vārkavas pagastā; Brāļu kapi, kapi Bauskā; Cepurnieku kapi, kapi Rugāju pagastā; Dvietes kapi; Džūkstes Karavīru kapi; Ebreju kapi, kapi Aiviekstes pagastā; Jaunie kapi, kapi Talsos; Kalētu kapi; Kocēnu kapi; Lakšu kapi; Leišu sila kapi; Markušu kapi; Meža kapi, kapi Cēsīs; Ozoliņu kapi; Puķu kapi; Romas kapi; Skuju kapi; Struteles Brāļu kapi;  Tukuma kapi; Usmas kapi; Vācu kapi; Vecie kapi; Plūču ģimenes kapi; Vecie Rozītes kapi; Krievkapi; Kapiņi, kapsēta Rojas novadā; Matkules senkapi; Kapu iela; Lielā Kapu iela; Kapu māja, māju nosaukums; Pakapiņi, apdzīvota vieta.

 

ErgonīmiKapu parks, sabiedrība ar ierobežotu atbildību Kandavā; Kapu māja, zemnieku saimniecība Gramzdas pagastā; Brāļu kapu komiteja, biedrība Rīgā; Lielo kapu fonds, fonds Rīgā; Krūškapi, zemnieku saimniecība Kurmenes pagastā.


kapi – lietvārda kaps daudzskaitļa forma.


angļu – cemetery

baltkrievu – могілкi

čigānu – gróbi; kápi

franču – cimetière

igauņu – kalmistu

krievu – кладбище

latīņu – caemeterium

lietuviešu – kapai

poļu – cmentarz

somu – hautausmaa

spāņu – cementerio

vācu – der Friedhof; der Kirchof

ukraiņu – цвинтар

zviedru – kyrkogård



Mironi no kapiem mājās neved.

 

Kas uz kapiem aizvests, tam tur jāpaliek.

 

No kapiem augšā necelsies.


Ja labs laiks, mironi uz kapiem vedot, tad mirējs ir bijis labs cilvēks, ja slikts laiks, tad slikts.

 

Netālu no kapiem zirgi velk līķi katrreiz smagāki, jo citi mironi nāk tam pretim un uz zārka vizinājas.

 

Ja, piebraucot pie kapiem, līķa zirgs nozviedzas, tad drīzumā vēl kādu dabūs glabāt.

 

Ja kapos bedre iebrūk, tad drīzumā kāds mirs.

 

Ja no kapiem pārnes puķes, tad mironi nāk pakaļ.

 

Ja kapos kaut ko paņem, tad naktī sapnī redz mironi.

 

Ja, gar kapiem ejot, dzird pieminam savu vārdu, tad nevajag atpakaļ skatīties, jo tad jāmirst.



Māja apdzīvota, bet suņi tur nerej un gaiļi tur nedzied. – Kapsēta.

 

Liels liels ciems – nedzird ne suņa rejam, ne gaiļa dziedam, bet visi iet ciemoties. – Kapsēta.

 

Pilna māja ļaužu, kas tajā ieiet, tas ārā netiek. – Kapsēta.



Sī, sī, zīlite, kur tavs tēvs?

Kur tavs tēvs, kur tava māte?

–  Skambinu kapos apakš līka bērza. [LD 2519]

 

Kapu māte, kapu māte,

Dod man kapu atslēdziņu,

Lai vareju sav’ meitiņu

Glabāt smilkšu kalniņā. [LD 27519-1]

 

Kumeliņis nozviedzās

Kapu kalna galiņā,

Redzej’ auzu devejiņu

Smiltiņām apberot. [LD 27637-3]

 

Ai, mana māmiņa,

Neraudi nieka,

Daudz jaunu meitiņu

Kapu kalnā bus. [LD 27318-0]

 

Veļa māte priecajās,

Kapu virsu dancodama:

Gan dēliņu arajiņu,

Gan meitiņu malejiņu! [LD 27537-0]

 

Kas tur skaņi gavileja

Kapu kalna galiņā?

Mūs’ māsiņa gavileja,

Veļu govis ganidama. [LD 10-0]

 

Daiļi zied kapu sēta

Dzelteniem ziediņiem.

Kā ta daiļi neziedeja,

Tur gul jauni, tur gul veci. [LD 27627-0]

 

Koši zied kapu sēta

Sudrabiņa ziediņiem,

Tur guļ puiši arajiņi,

Jaunas meitas malejiņas. [LD 27632-5]


Mirons kāzās

Reiz nokrēslā izgājis zaldāts no vienām mājām. Bija jau brangi vēlu un sāka aptumst. Gāja, gāja – apmaldījās un uzkūlās uz kapiem. Viņš apčamdīja ar roku, miroņa krusts gadījies priekšā. Un nu pamana: turpat vienā stūrī izlec tāds kā sesks, smiltis vien pašķīst; pēc tam atveras viens kaps, no kapa iznāk mironis un dodas projām. Ko lai nu zaldāts citu dara? Tiklīdz mironis aizskrējis, viņš liekas kapā iekšā un ieguļas zārkā. Nu guļ un gaida, vai pārnāks drīzumā mironis jeb ne? Un tas nebija divi minūtu laikā, mironis klāt, iesaukdamies: „Ače, kas tad te manā zārkā? Fiksi ārā!”

Bet zaldāts atbild: „Neiešu; nē! Papriekšu izsaki man, kur tu labi biji.”

Mironis nesaka. Kā nesaka, šis no zārka ārā neiet. Mironis redz: drīzi gaiļiem jādzied, neko darīt, sāks teikt: „Biju te netālu kāzās.”

„Ko tu kāzās darīji?” zaldāts vaicā.

„Es – kā teikts – jaunajam pārim, brūtgānam un brūtei, galvas apgriezu riņķī.”

,,Nu, kā tad viņi atkal izdziedināmi?”

„Jāņem tas palags, uz kura jaunais pāris pirmo nakti gulējis, jāiznes laukā, jāsadedzina, un pelni jādod brūtei un brūtgānam iedzert, būs veseli kā bijuši.”

Nu zaldāts izkāpa no kapa. Un, kā bija izkāpis, mironis tūdaļ likās zārkā, nozibēja vien, it kā sesks būtu lēcis – kas nebūt smiltis tikai pašķīda un vairāk nekā. Kaps bijis, kaps palika – ne manīt. Bet zaldāts bija gudrenieks diezgan, viņš izvilka no plintes lādējamo koku un iedūra pie kapa. Vēlāku – kas zina, kaps vajadzīgs, un tad var taču pateikt, kurš tas bijis.

Otrā rītā zaldāts pošas uz tām mājām, kur kāzas svinētas. Aiziet – redz: visi kāzinieki gaužam skumīgi. Zaldāts vaicā: „Kā jūs pa kāzām tādi noskumuši?”

„Jā,” viņi saka, „kā mums neskumt un nebēdāties? Mums liela nelaime notika. Pašā kāzu vakarā jaunajam pārim, brūtei ar brūtgānu, galvas apgriezās riņķī.”

„Nu, nekas!” zaldāts saka, „ko dosit man, es tos izdziedināšu?”

„Ai!” šie atsaka, „mēs lieliski atmaksāsim, palīdzi tikai!” „Labi, tad ņemiet to palagu, uz kura jaunie ļaudis pirmo nakti gulēja, iznesiet laukā, sadedziniet, pagatavojiet no palaga pelniem dzērienu, dodiet brūtei un brūtgānam iedzert, būs veseli.”

Labi! Tā darīja, kā zaldāts pieteica, un jaunais pāris bija vesels kā bijis. Bet kā nu palika ar atmaksu zaldātam? Tur nekas neizjuka. Viņam atteica: „Kad varēji jauno pāri izdziedināt, tik derīgas zāles sagudrot, tad laikam pats biji uzsūtījis slimību, pats galvas riņķī apgriezis.”

Un pat cietumā zaldātu iemeta, tiesāja vēl. Tiesas priekšā tam vaicāja: „Kas tāds esi, un par ko tu esi tiesājams?”

Zaldāts ņēmās izstāstīt galu no gala: „Tā un tā kapos notika – tur vēl manas plintes lādējamais koks; es to iedūru uz tā kapa, kur tas mironis dus, kas apkārt staigāja.”

Tad tiesa sacīja: „Ja taisnību būsi runājis, tad tur viss tā atradīsies, kā esi teicis.”

Tiesa taisītiem soļiem aizgāja uz kapsētu – jā, patiesi: uz viena kapa ir gan iedurts lādējamais koks. Zaldāts parādīja – tas esot! Bet tiesneši lika kapu atrakt. Atraka – redz: mironis gul kā dzīvs: ne trūdējis, nekā, it kā vakar aizvakar būtu glabāts. Nu tiesneši tūliņ pavēlēja mironim galvu nocirst, kāju starpā ielikt, un sirdij mietu izdurt cauri. No tā laika mironis vairs neblandījies. Bet zaldātu palaida. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]

 

Mirušais brālis aizved māsu

Reiz bijuši divi bārenīši: brālis un māsa. Pēc neilga laika nomira arī brālis, un māsa ļoti raudāja pēc sava brāļa. Vienu vakaru viņa sēdējusi istabā, tā durvis pavērušās, ienācis brālis, nostājies pie durvim un sacījis: „Vai tev nav bail no manis?”

Māsa bija ļoti priecīga un atbildēja: „Kālab es no tevis baidīšos?”

Brālis sacīja, ka viņš esot atjājis viņai pakaļ, tādēļ ka viņa neļaujot viņam gulēt.

Māsa bija ar mieru un gāja brālim līdz, bija gaiša ziemas nakts, mēnesis spīdēja pie debesim. Brālis atkal prasīja: „Vai tev nav bail no manis?”

Māsa atbildēja, ka ne. Brālis runāja: „Mēness spīd spoži, mironis jāj čakli!”

Kad bija nojājuši uz kapsētu, tad brālis sacīja, lai māsa viņu uzgaidot pie kapa, viņš iešot novest zirgus, ko no vienām ganībām paņēmis.

Māsa apsēdusies pie kapa. Te uzreiz viņa dzirdējusi vienu balsi saucam: „Uzklāj savu villaini uz krusta, un pati mūc projām!”

Māsa tā darīja, uzklāja villaini uz krusta un pati uzkāpa kokā. Viņa redzēja, ka atskrien brālis, pieskrien pie krusta, ķer villaini un ar visu krustu pazūd kapā.

Nu māsa nolēca no koka un lielās bailēs skrēja projām. Pārbijusies tā ieskrēja vienās mājās, kas atradās netālu no kapiem. Līdz bijusi ieskrējusi un izstāstījusi, kā tai gadījies, tā viens bungojis pie loga un prasījis, lai laiž iekšā, ka tur esot ienākusi viena sieva, viņam vajagot ar to runāt.

Mājnieki atbildējuši, ka tur neviena neesot, lai tik ejot projām. Bet šis negājis vis un tik saucis, lai laiž iekšā. Par laimi, iedziedājies gailis un saucējs tūlin pazudis. Nu māsa gāja uz mājām un nekad vairs neraudāja pēc mirušā brāļa. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]


Nomira vienai saimniecei Žeimes apgabalā krustmeita, bārenīte, kas pie viņas dzīvoja. Vienu dienu, kad saimniece pirmās asaras labās krustmeitas dēļ jau bija izraudājusi, atnāk krustmeita pie viņas, ģērbusies tanīs pašās baltajās drānās, kurās viņu apbedīja, un izskatās tīri kā dzīva, pat sārtiem vaigiem. Tā nu šī atnāk vai pareizāki: rodas, kā no gaisa nokritusi savai krustmātei priekšā, un lūdzas, lai palienot sietiņu. „Kam tev, meita, sietiņa?” saimniece teica, „tik liels laiks, ka jau dusi zemes klēpī.” Bet krustmeita lūdzas: „Dod tikai, memmīt, rītu mums lieli svētki – pasijāšu miltus pīrāgiem.” Saimniece padod sietiņu, un viņas viešņa pazūd. Otru dienu krustmeita sietiņu atkal atnes, pateicas par palienējumu un iedod saimniecei smilšu plācenīti, lūgdama, lai paraugot viņu svētku pīrāgu. Arī no sietiņa redzams, ka ar to smiltis sijātas. Saimniece pīrāgu paņem, bet nu ņemas prašņāt, kas par svētkiem šodien. Krustmeita arī nekā neslēpj, viņa stāsta: „Tu zini, šodien kaimiņos bēres.” „Zinu!” „Labi! Mironi paglabās tepat mūsu kapos. Bet to jau arī zināsi: veļiem tāds ieradums, ka tie katru jaunu biedru, ko ved uz viņu kapiem, saņem ar lielu godu. To no kaimiņiem, kā jau teicu, vedīs uz mūsu kapiem, un tāpēc mums šodien svētki.” [Latviešu pasakas un teikas 1936 : 213]

 

Reiz klausības laikos esot viss pagasts bijis kopā uz riežām rudzus pļaut. Tas nācis tā ap pusdienas laiku, kad visi cilvēki redzējuši lielu rindu braucam un tam priekšējam braucējam ir bijuši palagi uz zirgiem – tā kā vecos laikos ir veduši miroņus uz kapiem – un zārks uz ratiem. Riktīgi esot redzējuši, ka baltu riteņu rēpes nospīdējušas, un tad piebraukuši pie kapiem. Nu vagars sūtījis darbiniekus, lai ietot apskatīties, kas tad tie tādi par bēreniekiem ir. Šie tūlīt nogājuši, bet nav vairs bijis neviena zirga, ne bērenieku – visi pazuduši. Tas noticis uz veciem Rideļu kapiem. [Latviešu pasakas un teikas 1936 : 215]

 

Divas meitas gājušas svētdien uz baznīcu, un ceļš viņām iznācis gar kapsētu. Pie pašas kapsētas viņas redzējušas, ka arī miroņi no kapiem iet lielā rindā uz baznīcu dziedādami: „Gods Dievam vien ar pateikšanu”. Meitas tā sabijušās, ka vairs nav gājušas uz baznīcu, bet devušās atpakaļ uz māju, kur visu izstāstījušas, ko dzirdējušas un redzējušas. No lielām bailēm viņas saslimušas un nogulējušas ilgu laiku slimas. [Latviešu pasakas un teikas 1936 : 215]


Kapu sargs iet prom no darba. Priekšnieks vēlas noskaidrot iemeslus. Kapu sargs atbild:
– Nevaru vairs izturēt! Eju pa kapiem un lasu: „Te guļ”, „Te dus”, „Te atpūšas”… Tikai es viens pats strādāju!

 

Vīrs pārrodas mājās uz rīta pusi galīgi piedzēries.

Sieva, protams, dusmīga.

– Kur tu biji?

Kapos.

– Vai tad kāds nomiris?

Vīrs raudošā balsī:

– Neticēsi, viņi visi tur ir miruši.


Latvijas kultūras kanonā kā viena no 99 vērtībām ir iekļauta kapu kopšanas tradīcija.

Kapsētas Latvijā, tāpat kā daudzviet pasaulē, ir viena no kultūrvēstures mantojuma redzamajām zīmēm. Tās liecina par cilvēku vēlmi un vajadzību artikulēt savas attiecības ar universālu cilvēciskās esamības / neesamības daļu – nāvi, izrādīt cieņu saviem priekštečiem un senčiem ģimenē, dzimtā vai kādā citā kopienā. Daudzviet mirušo apglabāšanas vietas tiek uzskatītas par svētām, bet arī sekulārs skatījums paredz cieņas izrādīšanu un noteiktu uzvedības kodu kapsētā: klusinātu balsi, neskriešanu, apcerīgumu, nekā līdzi neņemšanu no kapiem un kārtības uzturēšanu. Katrā konkrētā sabiedrībā attiecības starp mirušajiem un dzīvajiem, proti, uzmanība, kāda tiek veltīta aizgājējiem un viņu piemiņai, ir atšķirīga, bet Latvijas kultūrtelpā mēs varam runāt par laika gaitā mainīgām, bet noturīgām, regulārām kapu apmeklēšanas un kopšanas tradīcijām vairāku gadsimtu garumā. Tās atspoguļo gan saistību ar cilvēku reliģiskām praksēm un priekšstatiem par pēcnāves dzīvošanu, gan sekulāru cieņas izrādīšanu mirušajiem un viņu piemiņai. Kapu kopšanas tradīcijas gan jāskata vēsturiski, gan jālūko saprast lokālās atšķirības dažādos Latvijas vēsturiskajos novados.

Aplūkojot kapu kopšanu vēsturiski, arheologu pētījumi parāda, ka gan kuršu ugunskapi, gan sēļu uzkalniņi stāsta par aizgājējiem izrādītu cieņu. 16. un 17. gadsimtā, kad Kurzemes hercogistē un zviedru Vidzemē cēla baznīcas, par lielskungu, mācītāju un citu izcilu personu apbedījumu vietu kļuva dievnamu velves un pagalmi, tomēr zemniekus joprojām glabāja kapu uzkalniņos.

Kapakmeņi ar iecirstiem vārdiem, ģerboņiem un piemiņas zīmēm Rīgā sāka izplatīties jau 15. gadsimtā. Kad likums noteica apbedīšanas vietas ierīkot tikai ārpus pilsētas, 1773. gadā rīdzinieki ieguva Lielos kapus. Ārpus Rīgas latviešu zemnieku vidū par kapu izdaiļošanu ar ziediem pirmie esot gādājuši Brāļu draudzēm piederīgie ap Valmieru un Cēsīm 18. gadsimta beigās. Kurzemes zvejniekciemos cieņā bijusi kapu krusta rotāšana ar kokgriezumiem, lentēm un prievītēm. Katoļu kapsētu centrā ir novietots krusts, pie kura kapusvētkos notiek aizlūgumi par mirušajiem un tiek dziedāti psalmi.

Kapu kopšana ir individuāla tradīcija, mirušo ģimenes locekļi vai citi tuvinieki ar dažādu regularitāti rūpējas par savu aizgājēju kapu vietām – uz kopiņām tiek likti ziedi, sveces, tiek uzbērta svaiga smilts, pārstādītas puķes, apgriezti košumkrūmi, veidoti dažādi paliekoši pieminekļi. Latvieši kapsētas kopj kā dārzus, un ainavu arhitekti atzīst, ka Latvijas kapsētas var uzskatīt par savdabīgiem parkiem. Tāpēc kapu kopšanas tradīcija Latvijā ir bagāta ar daudzveidīgu radīto kultūras mantojumu – kapos ir atrodami dažādi seni krustakmeņi, krusti un to rotājumi, pieminekļi, kapu kopiņu ainaviskie plānojumi, kapu dekorējumi, metāla kroņi, kroņu vannas u. c.

Kopīga atcerēšanās un īpaša kapu sakopšanas izpausme ir kapusvētki, kuri ietver gan publiskus, gan individuālus atceres rituālus, kas ar atcerēšanās starpniecību vieno dažādas kopienas, apliecina un uztur vērtības, konstruē un uztur piederības apziņu. Latviešu kapusvētku tradīcija sāka veidoties 19. gadsimta pirmajā pusē, iekļaujoties jaunlaiku sabiedrības un dzīvesveida ģenēzē. Kapusvētki Latvijas kapsētās notiek vasaras otrā pusē. Latgalē pirms kapusvētkiem bieži tiek izpildīts arī mirušo ofīcijs, ko izpilda piederīgie pirms priestera ierašanās. [Sagatavots pēc: https://kulturaskanons.lv/archive/kapu-kopsanas-tradicija/]

 

Rudenī Latvijas kapos noris Mirušo piemiņas diena. Mirušo piemiņas dienas laiks un tradīcijas ir konfesionāli atšķirīgas. Romas katoļu baznīca Mirušo piemiņas dienu svin kā Visu dvēseļu dienu nākamajā dienā pēc Visu svēto dienas – 1. novembrī. Luterāņu baznīcā Mirušo piemiņas diena jeb Mūžības svētdiena tiek atzīmēta kopš 1816. gada Baznīcas gada pēdējā svētdienā – svētdienā pirms pirmās adventes. Šī tradīcija tiek ievērota Rīgā un citās lielajās pilsētas. Latvijas lauku kapsētās Mirušo piemiņas dienas, svecīšu vakara, laiks nav tik stingri noteikts. Savukārt tautas tradīcijā rudenī noris veļu laiks, kad mājās, nevis kapsētā, tiek gatavots veļu mielasts.

 

Latvijā pret kapsētām izturas ar lielu cieņu. Šīs vietas tiek ne vien koptas un izdaiļotas, tajās arī cilvēku uzvedība ir citāda – pieklājīgāka, disciplinētāka, goddevīgāka. Tā tikusi audzināta no paaudzes paaudzē. [..] Kapsēta ir kā svētnīca, kurā jāprot uzvesties. [..] Pietāte pret kapsētu kā aizgājušo cilvēku māju bija / ir latviešu identitātes daļa. Kapsētas, raksta J. Kursīte, tiek veidotas pēc dzīvesvietas principa. Kapavietas ir kā mājas, pie kurām ved celiņi un kuras rotā ziedi, košumkrūmi un citi augi. Tādēļ arī kapos pieņemtās uzvedības pamats izsenis sakņojās ciemošanās uzvedības modelī, ko papildināja arī bijība pret mirušo pasauli. Tradīcija noteica – ciemos nekad nedodas tukšām rokām, ciemos dodas svētku drānās, ciemojoties sevi arī rāda no vislabākās puses. [Uzule, Zelče 2014 : 44]



Vēlais ciemiņš

 

Es atnākšu, kad tu to nezināsi,

Kad tu no kapu mētrām māsi

Man maziem, pazemīgiem ziediem.

Tad neprasi, ko gribu es, ko gaidu,

Bet paveries ar puķu smalko smaidu

Un uzsūc spēkus jauniem asnu ziediem,

Kas dziļi zemē saknes dzīs un augs:

Šai pasaulē tev palika kāds draugs. [Strēlerte 2008 : 47]

 

Klusie kapi

 

Pie klusiem kapiem ejam,

Nav tālu jāstaigā,

Mēs savus mīļos rodam

Ikkatrā atmatā.

 

Ne krusta nau, ne zīmes,

Ne smilšu kopiņas,

Lai nau, tās dziļiem rakstiem

Mums krūtīs iespiestas.

 

Tur smiltis iegrimušas,

Nau lemta piemiņa;

Ikviens tur ierakts tika,

Kur miesas izdzisa. [Rainis 1977 : 317]

 

***

 

„Gaidi nakti,” teica mīļā,

Atvadoties roku sniedzot.

„Gaidi nakti,” teica zvaigznes,

Dusā acis aizvērt liedzot.

 

Un viņš gaidīja un tvīka

Vientuls, aizmirsts ilgus gadus,

Kamēr laiks bij meklēt kapos

Sevim līgavu un radus. [Ziemeļnieks 1933 : 30]

 

Sirds kapi

 

Neviena sāpe neizzūd:

Sirds kapos visas viņas trūd

Līdz galam.

 

No pašas pirmās bērnības

Tur apbedot tās glabātas

Līdz galam.

 

Ik brīdi sirds no viņām cieš,

Kā smaga nasta viņas spiež

Līdz galam.

 

Tik tukšas atmiņas tās šķiet,

Bet straujo sirdi spēj tās siet

Līdz galam. [Rainis 1977 : 303]


Bet viņš domāja: slaveni bija šie milži, kuri guļ aprakti zem smilšu kalniem! Viņi nesa vāles, kurām bija veselu koku garums. Viņu muskuļi bija kā melnās, stiprās ozola siekstas, kādas atrod dažās Baltas upēs. Acis tiem zvēroja kā degoša cepļa krāsnis. Un, kad tie karstās dienās lēca ezera viļņos dzesēties, tad ūdens šļakstēja pāri pār koku galotnēm, tā ka izcēlās mazi strauti. Bet tad reiz nāca neizprotams gars vai spēks, kuru neviens nevarēja saredzēt, un tomēr zem viņa varas sasala ezeri, upes, balta viela krita no augšas kā vilnas pūkas un apsedza zemi. Milži sāka drebēt un domāja, ka viens no viņiem esot burvis, kuru vajagot nosist. Un tā tie nosita cits citu. Un tur, šie smilšu kalni ir viņu kapi… [Poruks 1972 : 194]

 

Tēvs apsver dzirdēto un sāk trakot. „Kādi radi,” viņš sēc un sitas pret durvīm. „Mēs taču braucam uz kapiem! Aizved mani uz kapiem, un vari braukt, kur vien vēlies. Es tikšu mājās ar autobusu!”

„Miers, miers,” Marta saka. „Beidzot man ir skaidrs – mēs braucam uz kapiem.”

Kapos visi trīs stāv līdz potītēm karstās smiltīs, blenzdami uz smilgām apaugušām kopiņām. Viņiem ir īsas, druknas pusdienlaika ēnas. [Ābele 2010 : 56]

 

„Cilvēka kaulus nedrīkst traucēt,” viņa beidzot saka. „Ej un roc atpakaļ, kur atradi”.

„Tas nebija kapos, bet zem bērza.”

„Tad noroc zem bērza.”

„Nerakšu. Likšu uz plauktiņa. Tas ir mans plauktiņš. Likšu, ko gribēšu!” [Belševica 1996 : 135–136]


AKLAIS. Nakti kapos tev būs iet!

Aukstām, cietām tev būs tapt

Tavām rokām, tavām miesām,

Ka ne mirons nesaspiestu!

Tavai balsij tālai tapt,

Prātam zināt slēptas lietas,

Pārcelt būs tev pusnakts laikus!

Lai par savu tevi skaita

Miroņi, kas nāk no kapa!

TOTS. Tad man jāmirst?

AKLAIS. Dots pret dotu!

TOTS. Labi, tad es kapos iešu. [Rainis 1981 : 298]

 

KUNGS (uztraukts).

Uj tu, velns tu! pārāks velns!

Trūdu traucējs! miroņzaglis!

Kapu svētumapgānītājs!

Asinssūcis! Kārtībgrāvis! [Rainis 1981 : 422]

 

MIRUŠĀ MĀMIŅA.

Trīcin trīc ganu dziesmas

Manā kapu kalniņā,

Visas manim pāri ieti,

Nav vairs mana dziedātāja.

Gauži raud sila priede

Manā kapa maliņā,

Raudi, raudi, sila priede,

Nav vairs mana raudātāja.

Nezālītes sadīgušas

Vij ap mani vainadziņu:

Audziet kuplas, nezālītes,

Nav vairs mana kopējiņa.

(Tēls nozūd.)

SPRĪDĪTIS (miegā. Žēli un sirsnīgi).

Māmiņ… Mīļā māmiņ! [Brigadere 2016 : 58–59]



Kapsētas svētums

Mēs visi gājām uz kapsētu – nē, sacīja uz kapiem. Kapi bija kas svēts, dārgs. Par kapiem runāja klusāk. Kad kāds aizgāja – tie bija klusi svētki. [..]

Ko varēja šis pats zēns, kas it kā nesaprata vai maz saprata, nest savā sirdī? Viņš nedomāja. Viņam viss tas bija kā neredzēta glezna, kas sevišķi smags, un viņš dienām, nedēļām nesa savā atmiņā šos skatus, un šie skati kopojās – vārds  kapi, ne kapsēta bija lietotais vārds – bet kapā, tur visi bija kā vienoti. Un tā arī vēlāk – kapi bija dievnams, kāda vienība gariem, visādiem – labiem un ļauniem, dzīvajiem un viņu sievām, radiniekiem, bērniem – vienmēr: kapi deva ko, sniedza ko, un ziedi, kas palika uz kapa kopas, bija kā ziedi uz altāra. Šos ziedus zēns nepiemirsa. Tos nedrīkstēja ņemt, celt – tiem vajadzēja tikai būt uz kapa, un kapa smiltis nesa tos, un tie vīta, bet atmiņā tie palika dzīvi. [Valters 1969 : 56]

 

Parasti ap kapsētām aug lieli koki. Var iedomāties, kas notiktu ar šiem pieminekļiem, ja visapkārt tiktu pārmainīta kultūrvide. Latvijas būvniecības vēsturē ir arī gadījumi, kad pāri kapsētu teritorijām būvē ceļus un dzīvojamos rajonus. Daudzviet kapu kalniņi robežojas ar tuvējo māju birztalām, priedulājiem un tīrumiem. Droši vien visos laikos daļa mežu īpašnieku uz slaidajiem lietas­kokiem raudzījušies ar peļņas kāru aci un rēķinājuši, kā varētu iegūt visvairāk naudas. Patiesībā jau likumā ierakstīts, ka pašvaldībām nav pat īsti tiesību nedot ciršanas atļauju ap kapu valni, jo kapsētas nav teritorijas, kurām pienāktos kultūras pieminekļa aizsargjosla.

2017. gada jūnija beigās vētra nopostīja Iecavas novada Rumbu kapus. Nepilnu mēnesi pirms tam blakus esošais meža gabals bija izcirsts kailcirtē, un vējš, ieskrējies no rietumu puses, izgāza vecos kapsētas kokus. Meža īpašnieks bija uzskatījis, ka viņa tiesā ir pat tie koki, kas auga uz kapsētas vaļņa. Vēja rautie simtgadīgie koki krizdami nebija žēlojuši ne granīta krustus, ne senas kapu kopiņas. Rumbu kapsēta, kas ir atvērta vismaz no 19. gadsimta sākuma, lai gan minēta vairākos tūrisma ceļvežos kā dzejnieka Edvarta Virzas senču atdusas vieta, tomēr nav pat vietējās nozīmes kultūrvēsturiskais piemineklis. Tagad tā ir sakopta, bet tās latviskās kultūrvides ainava ir daļēji zudusi – senā latviešu kapsēta atgādina saules pielietu klaju veļulauku dienvidvalstīs, kurā karstā vasarā izdzīvos vien mākslīgās puķes.

„Vai jūs esat bijuši kapsētās? Nevis bērēs, bet tāpat staigājuši latvju kapsētu klusumā un vērojuši? Kapsēta dažkārt stāsta vairāk par dzīvajiem nekā par mirušajiem – vai jūs to esat ievērojuši?” jautāja dzejnieks Imants Ziedonis, kurš nu atdusas Engures novada Ragaciema kapos. Tomēr šā raksta secinājums ir mazāk tēlains – līdz šim Latvijā tāds īsts kapsētu saraksts nav izveidots, un viens no pašvaldību pienākumiem, lai saglabātu esošo kapsētu kultūras vidi, būtu ieteikt Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai atzīt vērtīgākās kapsētas vismaz par vietējas nozīmes kultūras pieminekļiem. [Jance 2017 : http://www.la.lv/latviesu-kapu-kultura-vien-mits/]


18. gs. beigās un 19. gs. pirmajā pusē mūsdienu Latvijas teritorijā tika ierīkotas daudzas jaunas kapsētas. Viduslaikos cilvēkus parasti apbedīja baznīcā un tās tuvumā. Dižciltīgie tika apglabāti pašā baznīcā, bet citu kārtu cilvēku kapsētas ierīkoja to tuvumā. 17. gadsimtā zviedru pārvaldītajā Vidzemē tika noteikts, ka mirušie jāpglabā baznīcas svētītās kapsētās un visi, kas nav apbedīti, ir jāizrok un jāpārved uz šiem kapiem. Par likuma neievērošanu tika noteikti sodi.  Tomēr latvieši laukos saviem mirušajiem kapavietas ierīkoja lauku sētu tuvumā, bieži tas bija pakalnos, mežmalās, skaistu koku tuvumā. Šī paraduma noturību varēja veicināt arī tālais ceļš līdz kapsētai un kapsētu sliktais stāvoklis (sabrukušie žogi, nekoptā vide, ceļinieku nicīgā attieksme pret kapiem). Tālab daudzviet dominēja prakse apbedīt mirušo tuvinieks „pa vecam” – saskaņā ar senajām tradīcijām.

Ar 1772. gada 18. decembra ukazu visā Krievijas Impērijā mirušos aizliedza apbedīt baznīcās un ap tām. 1773. gadā Vidzemē un 1795. gadā arī Kurzemē tika izdots patents ar rīkojumu, ka gan pilsētās, gan laukos baznīcas nedrīkst kalpot par kapu vietām un ir jāierīko apžogotas kapsētas ārpus apdzīvotām vietām. Tām jābūt vismaz 100 asu (2,1 km) attālumā no baznīcas un dzīvojamām ēkām. Jauno kapsētu ierīkošanu noteica sanitāri higiēniskās normas. Vēlāk tika izdots rīkojums, ka slēgtās kapsētas nedrīkst pārvērst tīrumos, celt uz tām ēkas vai izmantot kādā citā veidā. Kapsētas lielākoties piederēja pilsētām, pagastiem, draudzēm, dažādu konfesiju piederīgie parasti tika glabāti savās atsevišķās kapsētās. 19. gadsimta pirmajā pusē Vidzemē un Kurzemē ierīkoja jaunas kapsētas, un tās iezīmēja jaunu posmu apbedījumu kultūrā. To noteica lielās sociālās pārmaiņas – brīvlaišana, pagasta institūciju izveide, indivīda sociālās vērtības pieaugums, vides sakārtošana un reglamentācija, kā arī baznīcas centieni iedzīvināt latviešos kristietību un kristīgo dzīvesveidu. Jaunās kapsētas parasti ierīkoja skaistās vietās, kur tās iekļāvās ainavā, dažkārt uzkalniņos. Tika uzcelts žogs, zvanu tornis, arī (parasti vēlāk) kapliča, dažos kapos – arī kapsētas baznīca („baznīciņa”).

Atšķirībā no iepriekšējām apbedījumu vietām, kurās piemiņas plāksnes vai pieminekļus uzstādīja tikai dižciltīgajiem un garīdzniekiem, 19. gadsimta lauku kapsētās apglabātajiem cilvēkiem, neraugoties uz viņu sociālo statusu, bija savs vārds un uzvārds. Ja arī tas netika iegravēts piemineklī vai nebija izlasāms uz koka krusta, kapos apglabātā cilvēka vārdu parasti zināja nosaukt ne tikai tuvinieki, bet arī vairākums lokālajai kopienai piederīgo vairākās paaudzēs. [Uzule, Zelče 2014 : 37–41]

 

Mazo pilsētu un lauku kapsētu kultūra ir līdzīga. Citāda tā ir lielajās pilsētās, atškirīga ir arī apbedījumu vietu veidošanās vēsture. Rīgā, ārpus pilsētas, kapsētas sāka veidot 1773. gadā. Apmēram 27 ha lielu teritoriju tagadējās Miera ielas apkaimē ierādīja protestantu draudzēm, kur izveidojās Lielie kapi. Blakus tika izveidota arī pareizticīgo kapsēta – Pokrova kapi. Katoļu, vecticībnieku un ebreju kapsētas ierīkoja Maskavas priekšpilsētā, tur arī ierīkoja „nabagu kapus”, kur apbedīja visu draudžu nabadzīgos locekļus, kas nespēja iegādaties kapu vietu. 18. gadsimta beigās tika ierīkoti arī Mārtiņa un Torņakalna kapi. 19. gadsimta otrajā pusē atvēra kapsētu Aleksandra augstumos (Sarkandaugavā), Matīsa kapus un Ziepniekkalna kapus. Ap 19. un 20. gadsimta miju Rīgā bija 26 kapsētas ar kopējo platību 105 ha un četras slēgtas kapsētas. Mirušo skaita straujais pieaugums līdz ar pilsētas iedzīvotāju skaita pieaugumu lika veidot jaunas kapsētas. 1913. gadā tika atklāti pēc Rīgas dārzu direktora, ainavu arhitekta Gustava Kufalta projekta veidotie Meža kapi (90 ha platībā), kurus pārzināja protestantu draudzes. 1915. gadā tiem līdzās iekārtoja kapsētu Pirmajā pasaules karā kritušo strēlnieku apbedīšanai, kur vēlāk izveidojās Brāļu kapi. Netālu no tiem 1925. gadā ierīkoja kapsētu pie reliģiskajām konfesijām nepiederīgo apglabāšanai. Pēc dzejnieka Raiņa – nacionālās kultūras simbola – apbedīšanas 1929. gadā tos pārdēvēja par Raiņa kapiem. 1929. gadā atvēra jaunu kapsētu arī Šmerlī. Rīgas plešanās plašumā un iedzīvotāju lielais skaits noteica jaunu apbedījuma vietu iekārtošanu pilsētas nomalēs arī vēlāk. [..]

Rīgas pašvaldības pārvaldībā šobrīd ir 19 kapsētas. Divas no tām – Jaunciema un Bolderājas kapsētas – ir atvērtas kapsētas. 14 kapsētas ir daļēji slēgtas kapsētas, kur mirušos apbedī ģimenes kapavietās. Trīs kapsētas – Mārtiņa, Torņakalna un Kapsila – ir slēgtas kapsētas, kur mirušos vairs neapbedī. [..] Kopumā visā Latvijā ir saskaitāmas apmēram 1700 kapsētu. [Uzule, Zelče 2014 : 41–43]

 

Latviešu pasaules uztverē šausminošu iespaidu atstāja padomju okupācijas varas cīņa ar savu ienaidnieku kapiem, barbariski iznīcinot vācu karavīru, arī latviešu leģionāru kapus, kā arī padomju represiju upuru atdusas vietas. [..]

Padomju gados, kad daudzi kapi palika neapkopti un notika vēsturisko kapsētu demolēšana, ir zaudēts daudz no godbijīgās attieksmes pret kapsētu. Tomēr kapu nekopšana, vēl jo vairāk to apgānīšana ir pretrunā ar latvisko identitāti. [Uzule, Zelče 2014 : 45–46]



Jāzeps Grosvalds Trīs krusti (Baltie krusti) (1916). Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

[http://www.kulturaskanons.lv/gallery.php?id=47&img=134]

 

Jānis Rozentāls No kapsētas (1895). Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

[http://www.makslasvesture.lv/Att%C4%93ls:Rozentals_No_kapsetas.jpg]


Friča Bārdas kapa piemineklis (1933). Tēlnieks Teodors Zaļkalns. Umurgas kapi.

[http://www.acadlib.lu.lv/site/vid/BardaFricis-LABR-BardaA-38-09.jpg]

 

Jāņa Poruka kapa piemineklis (1930). Tēlnieks Teodors Zaļkalns. Rīgas Meža kapi.

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/12519/]

 

Raiņa kapa piemineklis (1935). Tēlnieks Kārlis Zemdega, arhitekts Pēteris  Ārends. Raiņa kapi. Fotogrāfs Vitolds Mašnovskis.

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/12797/]

Rīgas Brāļu kapu atklāšana 1936. gada 11. novembrī. Foto no Latvijas Kara muzeja arhīva.

[http://www.imdb.com/title/tt4364552/]

 

Jāņa Čakstes kapa piemineklis Meža kapos. (2009).

Foto: Dāvis Kļaviņš Meža kapi.

http://www.citariga.lv/lat/mezaparks/zala-zona/meza-kapi/]

 

Madona, Pilsētas kapi.

[https://nekropole.info/lv/Madona-Blaumana-iela-70]


Rīgas Brāļu kapi. Memoriāls valsts nozīmes mākslas piemineklis (1936). Tēlnieks Kārlis Zāle, arhitekti Pēteris Feders, Aleksandrs Birzenieks, ainavu arhitekts Andrejs Zeidaks.

[http://rigaspieminekli.lv/?lapa=piemineklis&zanrs=1&rajons=&id=89]



Dokumentālā filma Vecie ebreju kapi. (2015). Režisors Sergejs Loznics, studijas  Atoms & Void, Mistrus Media. Valsts: Nīderlande.

Pazīstamais ukraiņu režisors Sergejs Loznica uzņēmis 20 minūšu garu dokumentālo filmu „Vecie ebreju kapi”, kurā aplūkota dzīve Rīgas „Maskačkā” (Maskavas priekšpilsētā, pašlaik Latgales priekšpilsēta). Filma veltīta Rīgas ebreju piemiņai. Filmas aprakstā norādīts, ka pirmā ebreju kapsēta Rīgā tika atklāta 1725. gadā un tajā apbedījumi turpinājušies līdz pagājušā gadsimta 30. gadu beigām. Vācu okupācijas laikā kapsētā apglabāja vairāk nekā tūkstoš ebreju, kuri tika nogalināti Rīgas geto ielās un mājās. Pēc kara beigām kapi tika izlaupīti un daļa piemiņas plākšņu un kapakmeņu izmantoti kā būvmateriāli. 1960. gadā kapus nolīdzināja un pārdēvēja par Komunistisko brigāžu parku. Savukārt pēc Latvijas neatkarības atgūšanas – jau 1992. gadā – parkam deva nosaukumu Vecie ebreju kapi. Mūsdienās parks atrodas nabadzīgākajā Rīgas rajonā – „Maskačkā” – un kļuvis par iecienītu vietu alkoholiķiem, rajona bērniem un amerikāņu tūristiem. Diemžēl šobrīd šai vietai realitātē ir maz saistības ar ebreju nācijas traģisko vēsturi. [Sagatavots pēc: http://www.imdb.com/title/tt4364552/]

 

Mākslas filma Mērnieku laiki (1968). Režisors Voldemārs Pūce. Rīgas kinostudija.

 

Mākslas filma Mērnieku laiki (1991). Režisors Varis Brasla. Rīgas kinostudija.


Dziesma Barons. Ulda Stabulnieka mūzika, Ojāra Vācieša vārdi.


Brāļu kapi

Par ainavisko, arhitektonisko un tēlniecisko vērtību mēru Latvijas memoriālkultūrai un patriotiskiem rituāliem ir iecerēti un veidoti Rīgas Brāļu kapi. Vērienīgs savā telpiskajā iecerē (apmēram 500 x 200 m) un monumentāls satura un formas vienībā šis ansamblis apliecina augstāko cieņu nācijas brīvībai un neatkarībai dzīvību ziedojušajiem varoņiem.

Plašajā kapulaukā ar Pirmā pasaules kara frontēs, neatkarības cīņās un arī Otrā pasaules karā kritušo cīnītāju apbedījumiem laiks ir ienesis korekcijas, padarot memoriālu par visos karos un visās zemēs, armijās un frontēs kritušo latviešu atceres vietu. Tomēr pamatidejā šie kapi paliks goda un slavas vieta Pirmajā pasaules karā kritušajiem. Brāļu kapu ansambli būvēja no 1924. gada līdz 1936. gadam, kad tas ieguva līdz mūsu sienām saglabājušos veselumu. Tā idejas autors ir latviešu monumentālās tēlniecības ievērojamākais pārstāvis Kārlis Zāle. [Spārītis 2001 : 67]

 

Mārtiņš Grauds, fotoalbuma „Uz kapiem” autors, ir daudz fotografējis kapusvētkus, kapus un arī kapu soliņus. Fotoalbumam ir pielikums „Kapu soliņi”. Par kapu soliņiem viņš publicētajā sarunā saka: „Kaut kad pa vidu kapusvētku bildēšanai sākās arī kapu soliņu „portretēšana”. Ierodoties kapos iepriekš, izstaigā tos, meklējot rakursus, skaties, kā krīt gaisma, – un pamani soliņus. Ieraugi, ka tie ir ļoti dažādi. Sākot soliņus fotografēt, parādās kolekcionāra prieks un pārsteigums par to, cik neticami dažādi tie ir. Ja kapu dārziņš ir femīnais elements kapu kultūrā, tad soliņš ir maskulīnais. Soliņos var ieraudzīt latvieša izdomu – no kādiem tik materiāliem un kādās variācijās kapu soliņš nav salikts kopā! Koks ar akmeni, koks ar dzelzi, soliņu kāju formu daudzveidība, soliņi ar atvilktnēm darba rīku glabāšanai – man prieks par latviešu amatniecību, fantāziju un izdomu.” [Grauds 2016 : 82]

 

Ikkatrā ģimenē ir savas dzīvnieku apbedīšanas tradīcijas, tomēr īpašas raizes šis notikums rada cilvēkiem, kas dzīvo pilsētās un kam nav privātās zemes, lai mājdzīvnieku apglabātu. 1889. gadā Parīzē tika izveidoti pirmie dzīvnieku kapi Eiropā. [..] Kopš 2005. gada arī Latvijā ir izveidota kapsēta „Citi medību lauki”. [..] Kapu centrālajā daļā izveidots piemineklis, kas veltīts visiem dzīvniekiem, kuri miruši vēl pirms kapsētas izveides, tādēļ šeit ierodas daudzi cilvēki, lai, pieminot savus mirušos dzīvniekus, noliktu aizdegtas svecītes un ziedus. Kapsētā novietots arī piemineklis, kas veltīts visiem samītajiem kukaiņiem un kūlas laikā bojā gājušām dzīvajām radībām. Postmodernajā kapu kultūrā publiska cieņa tiek atvēlēta ne vien cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem. Domājams, ka šās salīdzinoši jaunās kapu kultūras hibrīdprakses formas papildināsies un tā ienāks lielākas sabiedrības daļas vērtību sistēmā. [Uzule, Zelče 2014 : 235–236]

 

Šī laika iezīme ir arī virtuālās vides nozīmīguma pieaugums ikdienā. [ ..] Viena no jaunākajām aktivitātēm mirušo pieminēšanas kultūrā ir virtuālās kapsētas, kas pasaulē iemantojušas jau visai lielu atpazīstamību un interesi. Virtuālie kapi, ko veido interneta hibrīdprakse. [..] Arī Latvijā entuziastu grupa (idejas autors – jurists Aivars Borovkovs un uzņēmējs Ainars Brūvelis) ir izveidojusi virtuālu kapsētu Nekropole. Info. [Uzule, Zelče 2014 : 229–231]