kakts

kakt- – sakne, vārda celms

-s – galotne

kaktu advokāts, kaktu balle, kakta gulta, kakta leņķis, kakta šuve

bēniņu kakts, būdas kakts, ciema kakts, daudzplakņu kakts, divplakņu kakts, elles kakts, goda kakts, istabas kakts, līķa kakts, kalpu kakts, kastes kakts, klases kakts, lādes kakts, meža kakts, pagalma kakts, pagraba kakts, purva kakts, saimnieka kakts, šķūņa kakts

gaišs kakts, liels kakts, mitrs kakts, tukšs kakts, tumšs kakts

četri kakti

iestumt kaktā, iet kaktā, likt kaktā, sēdēt kaktā, stāvēt kaktā, tīrīt kaktu

pa kaktiem

Bagāto atrod dziļākajā kaktā, nabagu ne uz klajuma.

Vajāts, kaktā iedzīts kaķis pārvēršas par lauvu.

Cimdi paši kaktā neadās.

Zaļās ceturtdienas rītā jācenšas iztīrīt visus mājas kaktus, lai vasarā nav jākaujas ar mušām un odiem.

Slinkas, slinkas

Kaimiņu meitas (sievas):

Pērnie mēsli

Istabas kaktā. [LD 33164-1]

Rijnieciņa līgaviņa

Kaktā sēd raudadama:

Kūlejiņi nozaguši

Puteklišu mēteliti. [LD 31552-1]

Jēma mani diet,

Atrada klibu,

Iesvieda kaktā,

Ka noplaukšķeja. [LD 24149]

Gan pūta, gan pūta

Ziemeļa vēji,

Iepūta kupeni

Istabas kaktā. [LD 21532]

Iestiepa māmiņa

Dzīsliņu kaktā.

Būs mūsu brāļam

Spriguļu aukla. [LD 1195]

Skaties, tautu snaudaliņa,

Piln’ istaba glāžu logu;

Nav neviena tumša kakta,

Kur miedziņu nogulēt. [LD 25785-1]

Ņemat, puiši, mūsu meitas,

Mūs’ meitām gatavs pūrs:

Cimdi paši kaktā adās,

Zirneklits kreklus auda. [LD 7764]

Lec, saulite, rītā agri,

Spīd pa logu istabā:

Bārenite kaktā sēd,

Villanites locidam’. [LD 4366-1]

Metens kaktā sukajās,

Pelnu dienas gaididams.

Ej, meteni, pa durvim,

Gaidisim lieldieniņas. [LD 32222]

Metens kaktā sukajās,

Pelnu dienas gaididams;

Nu atnāca pelnu diena,

Bēdz, meteni, aizkrāsnē! [LD 32223]

Grūž māti kaktā,

Ved meitu projam,

To dara tas vīrs,

Kam sievu vajag. [LD 13411]

Parādi, krodzniece,

Kur likšu zālites,

Vaj likšu krogā,

Vaj kroga kaktā? [LD 32689]

Es klausosi, es klausosi,

Kas kaktā klaudzinaja

Blusa kūla circeniti,

Aiz ausim turedama. [LD 2723-2]

Nāc nākdams, kakta (meža) tēvs,

Ko tik ilgi kavejies?

Man suniši piekusuši,

Pašam ēsti gribejās. [LD 30489]

Piesēju Mārtiņu

Tumšajā kaktā,

Kam bites pārlaida

Par Daugaviņu,

Kam māte necepa

Med’s plācenīša,

Kam tēvs nedarija

Galda alutiņa. [LD 30229]

Atveda brālits

Sūro ābeli,

Ieslēja mūs’ tēva

Istabas kaktā,

Lai ta auga, lai ta zied

Sūrajiem āboļiem. [LD 22688-1]

Danco, māsiņ,

Spīd tava jostiņa;

Tautiets kaktā

Raudzijās.

Raugies, neraugies,

Nebūšu tava,

Jau biju salūgta,

Sadereta,

Jau miju variņu

Pret sudrabiņu. [LD 24046-1]

Es gribeju to meitiņu

Teikt savam brālitim.

Kur pie velna tādu teiksi,

Galdi, soli nemazgati,

Galdi, soli nemazgati,

Istabiņa neslaucita,

Vecais tēvs kaktā sēd,

Mēslu čupa apakšā. [LD 11791]

Visi saka vienus vārdus:
Taisies gultu, ej gulēt!
Kur bij man gulēt iet,
Visi kakti pieguleti;
Viens kaktiņš negulets,
Tur guļ mana mīļa Laima. [LD 34369]

Liec, Ažiņa, sav’ gultiņu

Jel citā kaktiņā;

Tas kaktiņš nelaimigs,

Neiet puiši klāt gulēt. [LD 12581]

Rikšiem laižu kumeliņu

Pa to sila gabaliņu,

Gribej’ savu līgaviņu

Stāv’ atrast, neguļot.

Ja tu guli, līgaviņa,

Manis dēļ necelies,

Zinams man tēva stallis,

Kur ielaist kumeliņu;

Zinams man tas kaktiņš,

Kur guļ mana līgaviņa. [LD 26786-3]

Kur gulešu, negulešu?

Pilni kakti pieguluši,

Pilni kakti pieguluši

Dižano, ražano,

Dižano tēva dēlu,

Ražano mātes meitu. [LD 25110-4]

Tautiešami četri kakti,

Visi četri buru kakti.

Ko darīs mūs’ māsiņa,

Ta vis burt nemāceja? [LD 25832-1]

Četri kakti istabā,

Četri svēti eņģeliši;

Šie astoņi gabaliņi,

Palīdziet dzīvojot! [LD 18903]

Tumši kakti istabā,

Auksti gultas paladziņi:

Šodien vedu smiltainē

Savu gultas silditaju. [LD 27888]

Četri kakti tautiņām,

Visi četri burt māceja.

Ko, māsiņa, tu darisi,

Tu atburt nemāceji? [LD 25832-2]

Četri kakti istabai,

Visi četri dēlu mātei.

Es tev lūdzu, dēlu māte,

Kuru kaktu man vēlesi? [LD 23559]

Gulēt iešu, – kur gulešu?

Visi kakti pieguluši;

Ne man vietas, kur gulēt,

Ne man savas līgaviņas. [LD 25108]

No istabas vien pazinu,

Kur meitiņas izvedamas:

Četri kakti istabā,

Visi četri izpuškoti. [LD 15990]

Dedzin’ skalus, dedzin’ sveces,

Tumša tautu istabiņa;

Kad ieveda mūs’ māsiņu,

Visi kakti atspīdeja. [LD 18876]

Četri kakti istabā,

Visi četri tukši bija;

Neva manas māmuliņas

Nevienā kaktiņā. [LD 27779]

Ņem, Dieviņ, ko ņemdams,

Neņem mana mūža drauga!

Visi kakti tukši bija,

Salti gultas paladziņi. [LD 27389]

Gulēt iešu, kur gulešu?

Visi kakti pieguluši.

Viens ir visu negulets,

Tur guļ pati mīļa Māra. [LD 34369-1]

Tukša posta ta vietiņa,

Kur māmiņa man’ iedeva:

Visi kakti cauri spīd,

Vidū cūkas barojās. [LD 25835]

Tās mājās četras meitas,

Visas četras neprecetas;

Istabai četri kakti,

Visi četri nepuškoti. [LD 33400-1]

Grūt’ bij mūsu māmiņai

Pirmo nakti smiltiņā:

Visi kakti tumši bija,

Salti lina paladziņi. [LD 27699-1]

Kur tas mūsu saimenieks,

Ka neredz istabā?

Kaktu kaktus izstaigaju,

Viņa balsis nedzirdeju. [LD 20897]

Sveša māte, cēlusies,

Kaktu kaktus izložņaja;

Atsasēda, nosapūta,

Man paļiņas nedabuja. [LD 23401-2]

Veci vien, veci vien

Mūs’ māsiņas vedejiņi;

Viens pats bija pajaunaks,

Tas ar līku deguniņu,

Visus kaktus izokstija,

Visas bļodas izvandija. [LD 20376]

Dos man Laime citu bērnu,

Šito kūmu vairs neņemšu:

Pa kaktiem nolodaja,

Pa beņķiem nosēdeja. [LD 1583-1]

Tēva padomi

Viens tēvs mirdams dod savam dēlam trīs padomus: „Neej bieži ciemā, citādi tevi iesāks nicināt; nemij tirgū zirgus, citādi paliksi kājām; nepreci tālu sievu, citādi apņemsi nelabu!” [..]

Dēls pasmudzina galvu un ieliek tos vārdus cienā. Pēc tēva nāves tas domā: „Jārauga tēva padomi pārbaudīt.” [..]

Gulēt iedams, tas saka pats pie sevis: „Divi tēva padomi pareizi, bet nu raudzīšu trešo pārbaudīt.”

Labi. Nākošu svētdienu tam ceļš pa kājām otrā pasaules malā sievu precēt. Meklē, meklē – atron arī meitu, kā diegā pakarinātu: iet ka ne papēži pie zemes nepieduras. Ko tur vairāk, lai tik brauc nākošu svētdienu vietraugās. Tomēr vakarā, uz mājām iedams, dēls domā: „Divi tēva padomi jau kabatā; trešo, kamēr kabatā bāžu, aplūkošu labi. Svētdiena paliek svētdiena, ko tur laba nolūkot, bet darba dienā – tā pavisam cita lieta. Ko niekus – iešu atpakaļ, ielīdīšu klusu piedarbā pārgulēt un tad noskatīšos rītu, kāda mana mūža biedrene pie darba.”

No rīta vecie mudīgi, mudīgi uz lauku pie rudziem: bet šīs neredz nekur. Nu tu brīnums! pusdiena klāt, nekur nemana, jāiet istabā raudzīt. Ieiet istabā: vakarējais priekšauts guļ plāna vidū kā iesālīts, un pati krāc aizkrāsnē, lai sienas brīkst. Tēva dēls paķer priekšautu un projām uz mājām. Priekšautu tas ieliek tīniņā un tad mierīgi gaida nākošu svētdienu. Atnāk svētdiena, vietraugi klāt. Izskatās vienu kaktu, otru kaktu – brīnumu labi: ieiet klētī, ierauga tēva padomu tīniņu – kas tur?

„To nevarēšu rādīt – tur dārgas lietas!”

Lai jau rādot, lai neliedzot.

„Nu, jā, jā!”

Attaisa tīniņu – kas tas?

„Kur, puisīt, mans priekšauts te gadījies?”

„Jā, meitiņ, šis tīniņš mans tēva padomu tīniņš: kamēr citi ļaudis guļ, tamēr tīniņš manā vietā savāc derīgus padomus. Un trīs padomi manā tīniņā jau savākti: šis riecentiņš, šī āda un tavs priekšauts. Pirmais māca: neej bieži ciemā, citādi tevi iesāks nicināt; otrs māca: nemij tirgū zirgus, citādi paliksi kājām; trešais, tavs priekšauts, māca: nepreci tālu sievu, citādi apņemsi nelabu!”

Meita nokaunējās un aizbrauca. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]

Labsirdīgais kurpnieks

Reiz tālā nomalē dzīvojis sirmgalvis kurpnieks. Viņa būdiņa atradusies liela meža pavēnī. Uznākusi barga ziema, būdiņa ieputināta dziļā sniegā, aizputināti arī visi meža ceļi, neviens pie kurpnieka vairs nav braucis, un vecajam vīram drīz pietrūcis ēdamā. Lai gan vārgs un nespēcīgs, vecais kurpnieks tomēr devies ceļā uz attālo ciemu pēc pārtikas. [..]

Kurpnieks sarūpējis vajadzīgo pārtiku un pievakarē posies atceļā. Cieminieki tam sadevuši līdzi vairākus pārus zābaku lāpīšanai. Viens zābaku pāris bijis galīgi saplīsis, taču arī to vecītis paņēmis, sacīdams:

„Lai nu pats meža tētiņš palīdz man tos salāpīt!”

Atvadījies no ciema ļaudīm, vecais kurpnieks naigi soļojis uz mājām un nonācis tur tikai vēlā vakarā. Lai gan bijis ļoti nokusis, tomēr ķēries tūdaļ pie darba un pirmos lāpīšanai paņēmis visvairāk saplīsušos zābakus. Sameklējis darba rīkus, kurpnieks jau gribējis sēsties uz ķebļa, bet – tavu nelaimi! – pamana, ka vairs nav diega mājās. Redzēdams, ka lāpīšana neiznāks, un sirdēstos, ka rīt atkal jābrien uz ciemu, kurpnieks vecos zābakus sviedis kaktā. Un piepeši no kakta izripojis neliels diega kamoliņš! Arī adata bijusi iesprausta. Paņēmis diegu, kurpnieks sapiķējis šujamo drāti un atkal ķēries pie darba. Bet, līdzko izvilcis pirmo adatas dūrienu, adata izslīdējusi no rokām un sākusi šūt pati. Sirmgalvim tikai vajadzējis ievērt jaunu drāti un izvilkt pirmo adatas dūrienu. Pēc tam adata strādājusi pati. Izšūtā drāts skaisti spīdējusi. Drīz darbs bijis galā, visi zābaki stāvējuši rindā, glīti salāpīti.

Nākamajā dienā sirmgalvis aiznesis salāpītos apavus uz ciemu. Cieminiekiem nu bijuši lielum lielie brīnumi, kā kurpnieks tik ātri ticis galā ar darbu. Taču par visu vairāk viņi priecājušies par skaistajiem diegiem, ar kādiem zābaki šūti. No tās reizes vecajam kurpniekam nekad nav trūcis ne darba, ne maizes, jo valodas par viņa labo un glīto šuvumu klīdušas tālu pāri novadam.

Reiz vēlā ziemas vakarā pie kurpnieka ienācis vecs, vecs vīriņš, sakaltis kā meža sakārnis, un lūdzis naktsmājas. Kurpnieks ciemiņam labprāt atļāvis palikt pa nakti, turklāt vēl labi pamielojis. Pēc vakariņām vecītis teicis:

„Es gan nācu pēc sava kamoliņa, bet redzu, ka tev vistim laba sirds, tāpēc atstāšu tavā būdā kamoliņu pavisam.”

Un nozudis. Tikai mežs aiz loga savādi iešalcies. Kurpnieks nu sapratis, ka viņu apciemojis pats Meža Tētis. Tas allaž rūpējies par visiem, kas vien mituši viņa paspārnē. [Sagatavots pēc: https://asakas.net/teikas/dzivas-radibas/l/labsirdis-kurpnieks/]

Pērkons vajā velnus

Bērzmuižas pagasta Ančīšu mājās senākos gados mājojis velns. Saimniece viņu labprāt ieredzējusi un atļāvusi tam pilnu vaļu darīt un ērmoties, kā tik vien tam paticies. Par to viņš tai sagādājis naudas papilnam. Pods ar naudu tai stāvējis arvienu gultas kājgalī, tā kā vienmēr varējusi pagrābties, kad tik vien vajadzējis. Māju ļaudim velns nedarījis neko ļaunu. [..]

Rudenī tas gājis saukt puišus mājā no pieguļas, lai nākot rijā kult. Puiši pārnāk, aiziet uz riju. Bet kur nu? Durvis vēl cieti, neviena cilvēka ne redzēt, ne dzirdēt. Aizgājuši atpakaļ uz pieguļu. Tikai pēc laba laika saimnieks iznācis saukt puišus mājā. Otru nakti viņš saucis atkal, un tā katru nakti. Beidzot puiši sarunājušies kundziņu pārmācīt. Vienu vakaru, pieguļā iedami, tie nogriezuši labas rungas un paņēmuši līdz, lai varētu vācieti krietni nomizot, ja vēl saukšot mājā. Kā tad! Naktī šis iznācis aiz vārtiem un saucis, lai nākot kult. Pats papriekšu aizmanījies uz riju un palicis par pelu maišeli piedarba kaktā. Puiši nu izmeklējuši viscauri un nekā neatraduši, gribējuši jau iet atpakaļ. Te ieraudzījuši piedarba kaktā pelu maišeli. Labi zinādami, ka visas pelus aiznestas projām, manījuši, kas tas tāds par maišeli, un nu tik sākuši ar savām bozēm veķēt. Maišelis lēkājis pa visu piedarbu. Beidzot velns nevarējis vairs pēriena izturēt, sācis puišus lūgties. Bet šie nelaiduši viņu ātrāki vaļā, iekāms bijis apsolījis viņus vairs neizjokot. No tā laika nu viņiem bijis miers. [..]

Kad saimniece nomirusi, saimnieks apprecējis otru sievu. Šī viņu vairs negribējusi pieturēt; par to Velns viņu pa naktim plūkājis pie matiem un kā nekā piejokojis.

Saimniece vairs nevarējusi nekā glābties, braukusi pie savas mātes sūdzēt. [..]

Vienreiz bijis ļoti bargs laiks. Velns sabaidījies un nezinājis vairs kur dēties, dīdījies pa kaktiem.  Skraidījis pie viena, pie otra, bet neviens viņa nepieņēmis. Tad ļaudis redzējuši, ka mazs āželis izskrējis bļaudams aiz vārtiem, kur to pērkons nospēris. No tā laika Ančītēs velns vairs nav bijis. [Sagatavots pēc: http://pasakas.lfk.lv/]

„Šodien skolotāja pamatīgi aplauzās,” Pēcis mājās lepni paziņo vecākiem.

„Kādā veidā?”

„Gribēja ielikt mani kaktā, bet visi kakti jau bija aizņemti!”

●

Miks jautā tētim: „Vai acīm ir kaktiņi?”

Tētis: „Ir.” Un parāda, kur ir acu kaktiņi.

Miks nopietni: „Tad jau acis arī var ielikt kaktā, ja tās neklausa.”

Latviešu mājas dzīvojamā telpā parasti bija iezīmētas divas vietas: vidus (istabas, plāniņa vidus) un kakts (aizdurve, danga, ļeņķe). Pirmā vieta saistīta ar mikrokosmosa centru, otrā ar perifēriju. [..] Plāniņa vidus ir visdrošākā vieta, taču kakts vairumā gadījumu tika uztverts kā divdabīga vieta, jo tieši kaktā, kā uzskatīja, mēdz mitināties ambivalentie mājas gari (piem., Svētās meitas), parādīties likteņdievības. [..] Kakti iezīmēja pārejas stāvokli telpā, varbūt tāpēc vēl joprojām saglabājies ticējums, ka jauni cilvēki precību gados nesēd pie galda stūra, kas simboliski ir līdzvērtīgs telpas kaktam. Drošākais un labvēlīgākis bija kakts, kas atradās pretējā pusē durvīm, uz saules pusi, tā sauktais goda kakts jeb Dieva kakts. Tajā tika ievietotas svētbildes. Tam tika pretstatīts tukšais kakts kā tāds, kur vairījās uzturēties. Šis pretstatījums sevišķi dzīvīgs latviešu 19. gadsimta aizceļotāju uz Sibīriju pēcteču vidū. Goda kaktā nereti atradās arī plašais saimes galds. Tāpat guļvieta cienīgākajiem saimes locekļiem (saimniekiem un viņu bērniem) tuvāk goda kaktam, mazāk cienīgiem (kalpiem) – tuvāk tukšajam kaktam jeb ārdurvju kaktam. [..]

Katrs no četriem kaktiem istabā bija kā atvere uz citu (lejas, pazemes) telpu, tāpēc kaktu pārejas brīžos, vai tā bija gadskārtu maiņa vai kāda jauna darba uzsākšana, vai došanās pie miera, aizkrustīja, tā noslēdzot ieeju. [..]

Četri mājas kakti simbolizēja arī mikrokosmosu, kas atvedināms no tiem laikiem, kad slieteņa tipa būves nomainīja pret četrstūrveida guļbūvēm. [Kursīte 2014 : 138–141]

●

Skaldu istaba uz Brīvdabas muzeju pārvesta no Madonas apriņķa Vestienas pagasta ,,Skaldu” mājām un muzejā uzstādīta 1930./31. gadā. Istaba celta 18. gadsimta 80. gados un apmēram līdz 1856. gadam lietota kā ,,dūmu istaba”, t. i., krāsnij nebijis skursteņa. Tikai 1856. gadā iemūrēta tagadējā krāsns ar skursteni un siltuma ,,rieriem”, un, domājams, šinī laikā izdarīti arī citi pārveidojumi.

Ēka sastāv no vienas lielas dzīvojamās telpas – ,,istabas” –, mazas virtuves – ,,ķēķa” – un maza priekšnama – ,,porūža”. Istabā, krāsns priekšā, klonā iegremdēts nolietots dzirnakmens. Uz tā skalda malku. No istabas iekārtas priekšmetiem īpatnēja ir kaktā pretim ieejas durvīm pie sienas pierīkota senā koka ierīce – ,,grīzeklis”. Tur mazus bērnus mācīja iet kājām. Istabā, vientelpā, mitinājušies visi mājas ļaudis, sadalot gultas pa kaktiem. Pret logiem likti soli un galdi. Sensenā ,,goda kakta” (,,goda galda”) un pie sienām piestiprināto, taisnu leņķi sadurto solu kopība šai istabā nav redzama. ,,Lielais saimes galds” neatrodas vairs kaktā, bet gan pavirzīts pret istabas priekšas logu un novietots paralēli sienai.

Priekšnamā – aizdurvē un kaktos – pieslietas slotas, maizes lāpstas, krāsns kruķis, ādu ģērējamie kāši, alus muciņa un aužamo steļļu fragmenti. Pašas stelles istabā ienes tikai aušanas laikā. [Sagatavots pēc: http://www.tournet.lv/page.php?id=2363]

Mūsu valstī lauku iedzīvotāju skaits samazinās. Tas ir neapstrīdami, un par to liecina arī Eiropas Sociālā fonda pētījums „Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes –Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas”. Latvijas Universitātes paspārnē no 2010. līdz 2013. gadam desmit zinātnieku grupa literatūrzinātnieces Aijas Priedītes vadībā pētīja Latvijas laukus un secināja, ka arī mūsu valstī tālāk no lielpilsētām paveras drūma aina – infrastruktūra nav labvēlīga dzīvošanai. Arī reģionālās atšķirības novērojusi Aija Priedīte: „Kurzemnieki bija ļoti atturīgi un skeptiski. Ja mums līdzi nebūtu braucis tik sabiedrisks cilvēks kā Ansis Bogustovs, es nezinu, kā mums tai Kurzemē būtu gājis. Barjera bija liela. Zemgaļos savukārt bija jaušams lepnums. Man īpaši palicis atmiņā kāda zemnieka teiktais, ka mums te nav nekāda kaktiņa vai stūrīša, mums ir zeme. Kaunatā, Latgalē, bija jūtams, ka cilvēkos iedzīts mazvērtības komplekss, kas savienojies ar iedzimto lepnības garu. Viņos jaušama neticība un neziņa. Viņi īsti netic saviem spēkiem, savai varēšanai. Arī mūsu plašsaziņas līdzekļi pilnībā nesasniedz Latgali, un tas izraisa un veicina šo nošķirtības izjūtu. Viņi nejūtas piederīgi. Un tas neizbrīna, jo Latvijas Televīzijas vai Latvijas Radio vietā viņi informāciju gūst no kaimiņzemju medijiem. No iepriekšējiem projektiem un no šā projekta kolēģu stāstītā nedrīkst nepieminēt latgaliešu viesmīlību. Dalās tajā, kas ir.” [Sagatavots pēc: Ceriņa 2014 : http://jauns.lv/raksts/zinas/67790-dzive-pilseta-vai-laukos-vai-ridzinieki-vispar-ir-cilveki]

●

Pētījuma „Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas” literatūras pētniecības sadaļas Aijas Priedītes monogrāfijas „Zaļās zemes dievsunīšu un likteņu līdumnieku laiki” vāks. Literatūrsocioloģiskā pētījuma galvenā uzmanība pievērsta „savam kaktiņam” – un pētījumā hronoloģiski aplūkotas latviešu zemnieku šī sava zemes kaktiņa ieguves un attīstības stratēģijas, kuras pastāvīgi ietekmējušas politiskas idejas un to ieviešana, kari un karu sekas, Latvijas kultūrvides pārmaiņas. Pētījuma korpuss aptver vairāk nekā 5000 lappušu – divpadsmit reālistiskā manierē rakstīti romāni –, atspoguļojot laikposmu no zemnieku brīvlaišanas 19. gadsimtenī līdz mūsu dienām.

[Sagatavots pēc: http://www.savskaktins.lu.lv/monografijas/zalas-zemes-dievsunisu-un-liktenu-lidumnieku-laiki/]

J. Purapuķes garstāsts „Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes”

[..] J. Purapuķes garstāsts publicēts periodikā 1898. gadā un grāmatā 1904. gadā. Notikumi attiecas uz 19. gadsimta otro pusi, ko apstiprina garstāsta pēdīgajā lappusē neskaidri iezīmētie gadskaitļi uz personāžu kapu krustiem. Pēc tiem spriežot, Pēteris Zelmenis, garstāsta varonis, ir dzimis 1827. gadā, viņa dēls Juris – 19. gadsimta 50. gados, un dēls ar sievu miruši 19. gadsimta 90. gados. Par Jāņa Purapuķes garstāsta lauku vides iedzīvotājiem uzzinām krietni daudz. Atbilstoši attiecīgajam laikam tiek attēlota kā muižas, tā saimnieku un kalpu dzīve. Tiek pieminētas daudzas profesijas un sociālais stāvoklis sabiedrībā, piemēram, deputātu kalpi, puiši, meitas, gājēji, muižkungs un lielkungs, lielmāte, vagars, „stallmeisters”, modere, gans un ārsts. [..]

Romāna intriga diezgan vienkārša. Pēteris Zelmenis, būdams kalps, ilgojas pēc sava kaktiņa, sava stūrīša zemes. No muižas viņš uz zināmiem noteikumiem saņem pļavu, galīgi neapstrādātu zemes gabalu, ko viņš iekopj par priekšzīmīgu saimniecību (Vilkatīreļi) un, neskatoties uz daudzajiem skauģiem un nelabvēļiem, beigu beigās atpērk par dzimtu. Viņa dēls Juris apprec bagātu kaimiņu saimnieku izlutināto meitu, kas Vilkatīreļu plaukstošo saimniecību savas nemākulības, nevīžības un slinkuma dēļ noved tuvu pie izputēšanas. Juris nespēj tik galā ar savu mīļoto, bet nesakarīgo sievu un beigu beigās redz tikai vienu izeju, kā glābt tēva veikto darbu, – pašnāvību kopā ar sievu. Abi, braucot kamanās pāri ezeram, ielūst un noslīkst. Saimniecība tiek nodota Jura mātei un kalpam Antonam, kamēr Jura dēls pieaugs un spēs to pārņemt. Garstāsta saturs šķiet tāds gaudens, sentimentāls, mazliet didaktisks „romāniņš”, taču, uzliekot tekstam „jautājumu režģi”, parādās pavisam cita aina.

Ko lasītājs uzzina par garstāsta personāžiem, viņu sociālo un tiesisko stāvokli un savstarpējām attiecībām? J. Purapuķes garstāsts vēsta par Pētera Zelmeņa „karjeru” no deputātu kalpa līdz muižas stallmeisteram, no stallmeistera līdz turīgam saimniekam, kas savu zemi iepērk par dzimtu. Kad Pēteris Zelmenis, būdams muižas stallmeisters, sūdzas muižas vagaram, ka gribētu savu zemi, savu kaktiņu, lasītājs no vagara atbildes uzzina, kā un ar kādiem nosacījumiem notiek zemes iegūšana: „Nu, ja tev tik prieks uz savu stūrīti zemes, tad tik pieteicies laikā pie lielkunga, vēl šo pašu rudeni viņš atdos Pliko pļavu jaunu māju ietaisīšanai. Šoziem nolīda mežu visapkārt, un būvkoki jau arī sadzīti klajumā. Tas ir droši. Ēkas būšot jāceļ pašiem jaunajiem saimniekiem, tāpat arī zeme jāiekopj, par to tie pirmos piecus gadus rentes nemaksātu, bet otros piecos gados tikai div ar pus rubļi par pūrvietu aramās zemes.” Pēterī šī informācija izraisa nemieru, jo viņš uzzina, ka ir patiešām reālas iespējas īstenot savu sapni un tikt pie zemes. [..]

J. Purapuķes romāna „Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” galvenā varoņa Pētera Zelmeņa dzīves vērtību sistēma iezīmējas ļoti skaidri, un, piepildoties viņa dzīves sapnim, iegūstot savu kaktiņu, savu stūrīti zemes, viņa dzīve ir jēgpilna. Jau garstāsta pašā sākumā kalpa dzīves sapni iezīmē Līze: „.. Ai, cik grūta dzīve kalpiņam! [..] Zeme ir tik liela, un neviens tai nav gala atradis, bet kalpa cilvēkam nav vietiņas, kur var droši atsēsties un atpūsties. [..] Kā citādi ir tiem, kam pašiem savs stūrītis zemes, savs nodalīts kaktiņš! Iespraud kaut vai kartupelī­ti, – tas ir tavs; neviens tev pakaļ nemeklēs, kad tu gulies, kad tu celies, ko ēd darbdienā, ko svētdienā; esi slims, – atpūties, neviens tev nepārmetīs, ka par velti rūmi aizņem, ka par velti maizīti tērē. Ai, kaut tiktu tādā labumā! Kā savādi tad strādātu un cīnītos!” Dzīves sapnis ir savs zemes stūrītis, kas tev pieder, kur vari darīt, ko gribi. Tā ir, pēc Līzes domām, neatkarība, tā ir drošība. Šis sapnis, protams, jāizpušķo arī estētiski ar droši vien pie kāda saimnieka redzētu piemājas puķu dobi: „Loga priekšā ziedētu bāli sārtās rozes un pilnās jurģīnes, gar sienu augtu miķelnīcas un pašā pakša galā – kupls dievkociņš…” Viensēta, kaut maziņa, mazi­ņa, taču viensēta! Arī pats Pēteris Zelmenis domā tāpat. Bet sapņi par velti nepiepildās, to īstenošana ir grūta un dārga: „Un kaut man arī par velti būtu jāstrā­dā, būtu man pašam savs kaktiņš, savs stū­rītis zemes, – es, būtu drošāks, laimīgāks. No tā mani neviens nevar aizdzīt, un ja man arī maizes pietrūktu, vismaz pajumte būtu arvienu.” [..]

Paveras jautājums, vai Pēteris Zelmenis, būdams Latvijas lauku iedzīvotājs 2011. gadā, arī tagad uzskatītu savu no tēvu tēviem grūti atgūto zemi par svētu, kura jāizmanto atbilstoši mūsdienu prasībām un vajadzībām? Jautājums paliek atvērts, ko Pēteris Zelmenis darītu šodien ar savu „svēto” mantojumu, kādas inovācijas viņš šodien tajā ieguldītu. Bet varbūt Pēteris Zelmenis 2011. gadā pārdotu Vilkatīreļus dāņiem un dotos uz Īriju lasīt sēnes? Vai izcīnītas zemes svētums ir lielāks nekā mantotās zemes svētums? Kāds ir savs kaktiņš, savs stūrītis zemes 2011. gadā? Vai tas ir tikai savs kaktiņš, vienalga kur, vai tas ir Latvijas zemes stūrītis? Šie ir daži no jautājumiem, kuriem projekta pētnieku grupa „Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūras pārmaiņas” meklēja atbildes. [Priedīte : https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/adz/arhivs/48/48.pdf]