Tradicionālā transkripcija
[kadiķis]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[kɑdicis]
[k] – nebalsīgais troksnenis
[a] – īsais patskanis
[d] – balsīgais troksnenis
[i] – īsais patskanis
[ķ] – nebalsīgais troksnenis
[i] – īsais patskanis
[s] – nebalsīgais troksnenis
Trīszilbju vārds.
kadiķ– – sakne, vārda celms
–is – galotne
kadiķ+audz-e
kadiķ+krūm-s
kadiķ+og-a
kadiķ+zar-s
kadiķis – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija
|
|
vsk. |
dsk. |
|
N. |
kadiķ-is |
kadiķ-i |
|
Ģ. |
kadiķ-a |
kadiķ-u |
|
D. |
kadiķ-im |
kadiķ-iem |
|
A. |
kadiķ-i |
kadiķ-us |
|
I. |
ar kadiķ-i |
ar kadiķ-iem |
|
L. |
kadiķ-ī |
kadiķ-os |
|
V. |
kadiķ-i! |
kadiķ-i! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Kadiķis ir ārstniecisks koks.
2) izteicēja daļa – Tas ir ļoti vecs kadiķis.
3) galvenais loceklis – Kadiķis jeb paeglis.
4) papildinātājs – Kadiķim patīk augt jauktu koku mežos.
5) apzīmētājs – Anna Ilzi pirtī nopēra ar kadiķa slotiņu.
6) vietas papildinātājs – Zēns bija noslēpies kadiķos.
kadiķu audze, kadiķu dzīvžogs, kadiķu ekstrakts, kadiķu eļļa, kadiķu krēms, kadiķu koks, kadiķu koksne, kadiķu kvēpināšana, kadiķu liegums, kadiķu medus, kadiķu pirtsslotas, kadiķu rūsa, kadiķu stādi, kadiķu stādīšana, kadiķu šķirnes, kadiķu tēja, kadiķu uzlējums, kadiķu vīraks, kadiķu zari, kadiķu ziede
kadiķis, -ķa, v.
Ciprešu dzimtas krūms vai neliels koks ar mūžzaļām adatveida vai zvīņveida lapām un čiekuriem līdzīgām ogām; paeglis.
Kadiķu ogas. Kadiķa nūja.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 467]
kadiķis, -a, v.
Paeglis.
Labi ieskatījies, redzēju, ka tas ir .. īsts dzimtenes kadiķītis ar saviem asi mīkstajiem spurīšiem. Nokniebu mazu zariņu .. – kā tad, kadiķu smarža. Birznieks-Upītis 6, 249.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
kadiķis – paeglis, apv. ēcis, ērcis, ērcesis, ērķis, kadegs, kadeģis
[Sagatavots pēc: SV 2012 : 248]
Agronomijā – parastais kadiķis, Virdžīnijas kadiķis, Zviedrijas kadiķis.
Uzvārdi – Kadiķis, Kadiķe.
Vietvārdi – Kadiķi, māju nosaukums; Kadiķu iela, iela Jaunmārupē, Mārupes novadā, Jūrmalā; Lielais kadiķis, māju nosaukums; Rolmaņu kadiķi, māju nosaukums; Mazkadiķi, māju nosaukums.
Ergonīmi – Kadiķis, individuālais uzņēmums; Kadiķis, mednieku un makšķernieku biedrība; Kadiķis, SIA.
kadiķis, mantots vārds; lš. kadagỹs, pr. kadegis ‘t. p.’. Ja vārds ir ide. cilmes, iespējams, ka tā pamatā ir *ked- ‘dūmot, kvēpot’, jo kadiķu zarus lietoja kvēpināšanai.
Taču, pēc Aristes, Kalimas, Ketunena, Mikolas, Rūķes un Taivonena uzskatiem, vārds ir somugru izcelsmes.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 366–367]
angļu – juniper
baltkrievu – ядловец
franču – genévrier
igauņu – kadakas
krievu – можжевельник
latīņu – iuniperi
lietuviešu – kadagys
lībiešu –kadāg
poļu – jałowiec
somu – kataja
spāņu – enebro
vācu – der Wacholder
zviedru – enbär
Lini jāsēj kadiķu ziedu laikā, tad tie labi izdodas.
Ja nes jaunu kucēnu audzināt, tad jāatnes arī kadiķis līdzi un jāizper māju ļaudis, lai suns aug labi dusmīgs.
Slinku bērnu vajag pirtī nopērt ar kadiķa slotu, jo tad paliek čakls.
Vienam tēvam bijušas trīs meitas. Tās gājušas ik svētu rītu uz baznīcu. Bet velns tām noslaucījis ceļu jeb rasu novicinājis, lai nepaliek slapjas kājas. Tā viena māsa, to redzēdama, arvienu sacījusi: „Tas jau būs mans brūtgāns!”
Tā tas noslaucījis katru svētu rītu ceļu katru reizi platāku, un viena māsa katru reizi teikusi: „Tas jau būs mans brūtgāns!” Velns, beidzot izdzirdējis, ka šo par brūtgānu sauc, gājis šo precēt un to arī tūlīt līdzi vedis, kā tas toreiz bijis ieradums. Nu šie abi braukuši ar laivu pa vienu ezeru pāri.
Ezerā velns sitis, un laiva atskrējusi putodama ar baltām putām kā pienu, un šie sēdušies tad iekšā un aizbraukuši.
Tur nu dzīvojuši labu laiku kopā – esot bijuši trīs bērni: viena, vecākā, meitene, otrs puišelis un trešā, jaunākā, meitene. Bet nu šī sākusi ilgoties pēc saviem vecākiem, prasījusi velnam, lai šis laižot šo savus vecākus apmeklēt. Šis nu iedevis stuciņus un teicis: „Kad tu divreiz sitīsi ūdenī un teiksi: „Ķitū, Ķitū! ja esi dzīvs, atlaid pienu, ja neesi dzīvs, atlaid asinis!”, tad es, ja nebūšu dzīvs, atlaidīšu asinis, ja būšu dzīvs, atlaidīšu pienu.”
Nu šī pārbraukusi ar visiem trim bērniem, pēc tam kad ar stuciņu bija piesitusi. Labu laiku pasērsusi, tā gribēja šķirties; bet, iekams šķīrās, māte, brāļi un māsas šo izvadīja pa saviem laukiem aprādīdami. Māte gribējusi zināt, kur šās meita dzīvojot, bet šī neesot teikusi. Nu māte prasījusi bērniem; divi pirmie arī neesot teikuši, kā šiem māte bijusi piekodinājusi, bet mazā meitene izteikusi visu par laivu, par stuciņu un ka tur, kur viņi dzīvojot, visus par velniem saucot, un arī, kad zobenu iecērtot divi reizes ūdenī, tad tēvs esot pagalam. Šie sabaidījušies, ka šo meita (māsa) velnam par sievu, un aizņēmušies velnu nonāvēt.
No rīta velna sieva izgājusi jūras malā un saukusi: „Kitū, Kitū! ja esi dzīvs, atlaid pienu, ja neesi dzīvs, atlaid asinis!” Tad ūdens palicis sarkans kā asinis. Nu šī sapratusi, kas noticis, un prasījusi abiem vecākiem bērniem, kādēļ šie teikuši, kur viņu mājas. Bet šie sacījuši, ka neesot – laikam mazā būšot izteikusi. Tad uz vecāko meiteni māte sacījusi: „Tu būsi kā liepa!” Uz dēlu: „Tu būsi kā ozols!” Uz jaunāko meiteni: „Tu būsi kā kadiķis ceļmalā – ka visi suņi uz tevi mīzīs!”
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Agonija
Uz bruģa pret greznāko bāru bij ormanim kritusi ķēve.
Tā gulēja netīrā sniegā starp nolaistām ilksīm kā gultā, ar
dzeltēnām putām uz lūpām, kā būtu tā dzērusi alu.
To dauzīja ormanis nikni ar kadiķa pātagas kātu, lai celtos
tā drīzāki augšup un aizvestu kungu uz klubu.
Kungs apkaklē dārgā bij nikns un solījās maksāt tik pusi.
Bet ķēve, tā gulēja smaga kā sieviete vāja pēc baudas; tik
elpojot cilājās sāni tai slimīgi spēji un asi kā zivij žaunas
bez ūdens.
Tad ormanis ķērās pie astes un cēla aiz tās kā aiz rokas.
Bars sieviešu lamājās apkārt, un pusaudži zviedza no prieka,
bet vīrieši padomus deva.
Tik ķēve jau izlaida garu, kas sasala nelielā peļķē uz bruģa
pie dziestošām nāsīm.
Un pienācis kārtībnieks teica, lai steidzoties labāk pēc mašas
un ratiem, kur novietot maitu.
Tad uzbļāvis pilsoņiem izklīst, viņš atgriezās svinīgs uz
stūra.
Uz bruģa pret greznāko bāru bij ormanim kritusi ķēve. [Čaks 2012 : 66–67]
Kadiķis
Manā Kurzemē kadiķis aug
skarbs un nenoglaužams.
Manā Kurzemē kadiķis aug
spītīgs un nenolaužams.
Līdz pat zemei tu vari to liekt
un ar zābaku mīdīt –
augšup celsies vēl viņš dzīvs
debesīs līdīs.
Vecāmāte ar kadiķi reiz
laimi ienesa mājā –
visas kaites un mošķus mums
izkvēpināja.
Vecāmāte, kam valoda bij
asa kadiķa rīkste,
baltu vecumu piedzīvoja
un kadiķa mūžu sīkstu.
Manā Kurzemē kadiķis aug
ogām zaļgani melnām
un pie dzimtenes turas sīksts
asām adatu delnām.
Dēli mājās pārnesīs to,
kadiķa sīkstumu zinās
un ar zaļu, smaržīgu zaru
ļaunumu izkvēpinās. [Krūklis 1977 : 36]
Nudien, kad viņš pēdējo reizi te vispār dūris klāt pirkstu, slīmests? Un varēja jau labāk pieķerties klāt kādā darbdienas pavakarē, nevis svētdienā visu istabu piecūkot kā gatavo elles priekšu. Prasi, vai vēl vakar pat sievieši šeit nav visu izberzuši un izmazgājuši, kā jau nedēļas nogalē.
– Dod, iznesīšu, – Veldze piedāvājās, kad bļoda jau bija pāri pusei.
– Es pats.
– Tu man te notaisīsi visus kliņķus.
– Tā ir gan.
Viņa iznesa, sabēra kastē, jo sodrēji ir pats labākais mēslojums sīpoliem un gāzt tos tāpat kaudzē pie lūžņiem un drazām būtu gatavā apgrēcība. Pēc tam ar tukšu bļodu atgriezās istabā, kur Ingus, sameties deviņos likumos, piepūlē smagi sēkdams, ar egles zaru bakstīja dūmvadā.
– Par īsu un par trauslu, velns tāds!
– Kas, Ingu?
– Skuja. Es netieku līdz augšai. Nu… eh… nu, vēēl… redzi, tālāk neiet!
– Ko tad lai mēs darām?
– Te vajag nevis egli, bet kadiķi. Tādu labi šmaugu un lunkanu paeglīti. Un vislabāk jau divus vai trīs – dažāda garuma.
Veldze paklusām iesmējās.
Viņš pavērās atpakaļ pelēki noputējušu, gluži kā sirmu bārdu un jocīgu melnu svītriņu pāri degunam, un Veldze iesmējās vēlreiz.
– Ko tikai visu tu nezini, Ingu?
Viņš atmeta ar roku.
– Kurš tad to nezina, Veldzīt?… Bet kur tu ķersi paegļus, mm?
Veldze iesmējās pa trešam lāgam.
– Mežā. [Ezera 2012 : 307]
●
Es vairs neraudu. Es paceļu galvu.
Divas nedēļas esmu skatījusi tikai karstu tumsu. Nu es ieraugu cilvēkus, dzīvniekus, kokus un augus.
Cik te – strauta gravas nogāzē – daudz pelēko alkšņu, lazdu un balto skābaržu krūmu! Dobumainu vītolu stumbros ieauguši aveņu krūmi. Tūkuma zāle izpletusi leknās, zaļās lapas pār dzeltāniem ziediem. Piekalnē zaļo stalti kadiķu kociņi pamelnām ogām, un ap priežu celmiem, kas aptecējuši sveķiem kā gaišbrūni māla podi liepu medu, vijas zemenāju stīgas. Zied baltās meža neļķes, violetās kazu rozes un zilie cigoriņi; zied arī meža vijolīšu pogaļas, lauka atraitnītes un trīsvienības puķes. Cekulotas zīlītes, žubes un meža ķauķi knābj meža rožu sarkanos augļus, melnās krūkļu ogas un meža avenes.
Un atkal rīb bazūnes un taures.
– Kam pieder šie lopi? – es prasu.
– Saimniekam! – atbild gans.
– Kurp ejat?
– Uz mājām!
Droši, pārāk droši tad es pēkšņi iesaucos.
– Man arī jāiet uz mājām! Ņemiet līdz!
– Nāc! [Ādamsons 2007 : 207]
Parastais jeb Zviedrijas kadiķis
Kadiķis jeb paeglis ir mūžzaļš 3–5 m, dažreiz līdz pat 12 m augsts koks vai krūms. Miza pelēkbrūna, saplaisājusi. Vainagu forma ir ļoti daudzveidīga – no plašas un kuplas līdz šauri piramidālai; ne velti kadiķi dēvē par ziemeļu „cipresi”.
Uz vieniem augiem attīstās tikai vīrišķie ziedi ar putekšnīcām (šiem augiem čiekurogu nav), bet uz citiem – tikai sievišķie ziedi, no kuriem attīstās čiekuraugi. Zied aprīlī, maijā. Vīrišķie ziedi ir dzelteni, izvietoti skuju žāklēs mazās spurdzītēs. Sievišķie ziedi ir 0,2 cm gari, pumpurveida, zaļi, arī atrodas skuju žāklēs. Pēc apaugļošanās izveidojas čiekurogas, kas sākumā ir zaļas; vēlāk tās kļūst tumšas un klātas ar zilganu apsarmi.
Pašlaik ir zināmas apmēram 70 kadiķu sugas. Plaši izplatīts Eiropā, Āzijā, Ziemeļamerikā, aug Sibīrijā un visā Ziemeļu puslodes mērenā klimata joslā. Paeglis aug lēni, un tā mūžs ir no 300 līdz 2000 gadiem ilgs.
Latvijā bieži sastopams jauktos un skuju koku mežos, izcirtumos, mežmalās, akmeņainos upju krastos un citur. Ārstniecībā izmanto tikai parastā kadiķa jeb Zviedrijas kadiķa augļus (čiekurogas) un zaru galotnes ar skujām.
Ar savu enerģētiku kadiķis dziedina, attīra un aizsargā cilvēku no negatīvām enerģijām.
Daudzas tautas to uzskata par dzīvības simbolu. Tam ir veltītas daudzas leģendas, piemēram, uzskatīja, ka kadiķis ir saistīts ar simbolisko skaitli 3, jo kadiķim skujas sakopotas pa trim skujiņām (adatiņām), sievišķajās vārpiņās – 3 augļus nesošās zvīņas un čiekurogās – 3 sēklas. Senajā Grieķijā un Romā to uzskatīja par vislabāko līdzekli pret čūskām, tur arī pirmo reizi kadiķi lietoja kā ārstniecības augu.
Mūsdienās ārstniecībā izmanto čiekurogas, kam piemīt tonizējoša, spēcinoša, baktericīda, pretiekaisuma, atkrēpojoša, ļoti spēcīga urīndzenoša, žultsdzenoša, ēstgribu ierosinoša, brūces dziedinoša, pretaudzēju iedarbība. Ogas lieto arī kā garšvielu pie gaļas un zivju ēdieniem un kā piedevu ēdienam no medījuma un kūpinājumiem. Zarus dedzina telpu dezinficēšanai, bet ar skuju slotiņām peras pirtī.
Karstā laikā 1 ha kadiķu audzes diennaktī izdala tik daudz fitoncīdu, ka pietiktu vienas lielas pilsētas gaisa attīrīšanai no slimību izraisošiem mikrobiem.
[Sagatavots pēc: Rožkalne 2006 : 111–112]
Baložu kadiķis
Latvijā lielākais kadiķis aug Valmieras pagastā (Valmieras novads). Kadiķa apkārtmērs ir 2,80 m, augstums – 9,3 m. Tā stumbrs ir resnākais Eiropā.
Latvijas dižkadiķi ir arī Labzdeņu kadiķis (Ģibuļu pagasts, Talsu novads), kura apkārtmērs ir 1,9 m, augstums – 9 m, un Auziņa kadiķis (Praulienas pagasts, Madonas novads) ar apkārtmēru 1,3 m.
[Sagatavots pēc: http://www.dabasretumi.lv un http://eeb.lu.lv]
Kadiķu karaļvalstī
Dabas liegums „Gudenieku kadiķu audze” atrodas Gudenieku pagastā (Kuldīgas novads). Liegums 106 ha platībā ir izveidots 1999. gadā, lai aizsargātu Latvijai specifisko biotopu – Zviedrijas kadiķu audzi.
Gudenieku kadiķiem ir 50–70 gadu, brašākie kadiķi jau ir sasnieguši 8 m augstumu.
Gudenieku kadiķu audzē var atrast arī retus un aizsargājamus augus, piemēram, staipekni, zaļziedu naktsvijoli un stāvlapu dzegužpirkstīti.
Dabas liegumā ir izveidotas divas tūristu pastaigu takas: lielā taka stiepjas 2 km garumā, bet mazā taka ir 0,5 km gara.
[Sagatavots pēc: Latvijas Valsts meži 2012 : 14–17]