Tradicionālā transkripcija

[îkšķis]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[iːkʃcis]


[ī] – garais patskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[š] – nebalsīgais troksnenis

[ķ] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – šķ.



īkšķ-sakne, vārda celms

-isgalotne






īkšķispatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

 

  vsk. dsk.
N. īkšķ-is īkšķ-i
Ģ. īkšķ-a īkšķ-u
D. īkšķ-im īkšķ-iem
A. īkšķ-i īkšķ-us
I. ar īkšķ-i ar īkšķ-iem
L. īkšķ-ī īkšķ-os
V. īkšķ-i! īkšķ-i!

 

 


Teikumā var būt:

aaaa1) teikuma priekšmets – Šorīt tika apsaldēts labās kājas īkšķis.

aaaa2) izteicēja daļa – Tas ir caurais cimda īkšķis.

aaaa3) galvenais loceklis Izmežģītais īkšķis.

aaaa4) apzīmētājsĀrsts pārbaudīja īkšķa lokanumu.

aaaa6) papildinātājs – Frakcijas vadītājs pacēla īkšķi.

aaaa7) vietas apstāklisPuika ierāva skabargu īkšķī.



īkšķa deformācija, īkšķa fiksators, īkšķa kompass, īkšķa lūzums, īkšķa ortoze, īkšķa sasitums

 

cimda īkšķis, kājas īkšķis, rokas īkšķis

 

garš īkšķis, greizs īkšķis, īss īkšķis, nejūtīgs īkšķis, plats īkšķis, resns īkšķis, strups īkšķis, tievs īkšķis, zils īkšķis

 

deformēts īkšķis, izmežģīt īkšķi, izmežģīts īkšķis, izsist īkšķi, izsists īkšķis, kustināt īkšķi, noadīt īkšķi, nolaist īkšķi, notirpis īkšķis, pacelt īkšķi, salauzt īkšķi, traumēts īkšķis, uzpampis īkšķis

 

īkšķis uz augšu, īkšķis uz leju

 

īkšķis lokās, īkšķis sāp, īkšķis tirpst



īkšķis

Pirmais (rokas vai kājas) pirksts.

Pacelt īkšķi uz augšu. Iedurt īkšķī.

// Cimda daļa, kas aptver rokas pirmo pirkstu.

Pieadīt cimdam īkšķi.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]


īkšķis

Pirmais (rokas vai kājas) pirksts.

Tad puisis norāva sev lakatiņu no kakla, pārplēsa to un aptina to lejpus īkšķa ap roku. Blaumanis 6, 42.

// Cimda daļa, kas aptver pirmo rokas pirkstu.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]


īkš(ķ)is, s. îkstis.

îkstis (gen. s. -šķa) [PS., Trik.], ikstis (aus îkstis; gen. s. ikša) N. – Schwanb., iksts, -s Fianden, Ilsen, îksis Raipol, Landskorona, îkšķis, îkšis Tr. IV, 322, Lind. Mag. XIII, 2, 61, îšķis2 Kand., Spr., [Salis], der Daumen: trešais raganai bijis liels īkstis LP. VI, 993. sēdi uz dūri, uz īksti atspiedies, scherzhafte Redensart, wenn kein Platz zum Sitzen da ist. tu, puisīt, svelp gar īksti, du kannst pfeifen A. XVI, 306. gul savās bailēs, ka ne īkšķa nepakustina LP. V, 167. es tev duošu xaltus cimdus bez īķšķiem nuodarītus BW. 17198. īkšķa re̦snumā, daumendick. Das Demin. îkstîtis, îkšķĩtis,

1) ein kleiner Daumen; 2) der Däumling: tāpēc ka dē̦ls ir bijis tik maziņš kâ pirksta lielumā, viņu iesaukuši par īkšķīti JK. V, 22. Zu [ali. inkštys], apr. instixs „Daumen”. [Nach d. Daumen: av. tūma – „feist” zu urteilen, weiterhin vielleicht zu inguen „Geschwulst in der Schwamgegend”, gr. ἀδήν „Drüse”, schwed. ink „Blutgeschwür bei Pferden”, økkr „Geschwulst”; hierher denn wohl auch īksts „Niere”. Apr. instixs vielleicht dissimilatorisch aus *inkstixs]. [Sagatavots pēc: ME I : 835]


īkšķis – eikss, (dem.) eikseits (< -is)

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


Vārdu īkšķis fonētiski izmainītu lieto arī izloksnēs, piem., Kalupē (îksis s. – eîksś. 1. Īkšķis. eîkšàm noks b′ìe sasysc, tagat poks ît Íehiê. = `elàis p′ìersc. 2. Cimda daļa, kas aptver īkšķi. eîkśi oda, ka nù-oda ob′i ćìmi)[Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 386]

Turēt īkšķi sar. – intensīvi domāt (pēc māņticīga paraduma aptverot rokas īkšķi ar pārējiem pirkstiem), lai kādam labi veicas.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]

Kā īkšķis (īkšķa gals) ļoti liels.

Svilpt (svilpot) gar īkšķi (īksti) saka, paužot noraidošu attieksmi.

Kā īkšķītis (īkstītis) ļoti mazs.

[Sagatavots pēc: LFV 1996: 418]

Medicīnāgreizais īkšķis.


VietvārdiĪkšķīši, mājvārds Dobeles novadā.

 

ErgonīmiMārupes zaļie īkšķīši, biedrība Mārupes novadā.  


īkšķis, leišu nykštỹs, arhaisms inkštis, tās pašas cilmes kā īss, atvasināts ar piedēkli tŠo-: *istis > apvidvārds ikstis. No locījuma formām (piem., ģen. *īkst’a > *īksķa >*īkšķa) nom. īkšķis. Pēc cita uzskata pamatā ir indoeiropiešu *eid : ƒd- ‘tūkt’ vai indoeiropiešu *enk : ṇk- ‘sniegt, sasniegt’. [Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 341]


angļu – thumb

baltkrievu – вялікі палец

čehu – palec

franču – pouce

grieķu – αντίχειρας

igauņu – pöial

krievu – большой палец

lietuviešu – nykštys

poļu – kciuk

somu – peukalo

ukraiņu – великий палець

vācu – der Daumen

zviedru –  tumme



Svilpo nu gar īkšķi.

 

Kam nav krēsla, tas sēd uz īkšķa.

 

Pats kai eikss, bet bōrda kai slūta.


Katram pirkstam, kas zied, ir sava nozīme: īkšķis ir dāvinātājs, rādītājs sāpinātājs, garais pirksts teicējs, zelta riņķis mīlētājs, mazais pirkstiņš nīdētājs.

 

Kad sieviete nejauši saliek rokas pirkstus kopā un labās rokas īkšķis iznāk virspusē, tad vīrs pār viņu valdīs; bet, ja kreisās rokas īkšķis iznāk virsū, tad viņa valdīs pār vīru.

 

Lai kādam cilvēkam kāds darbs labi izdotos, tad vajaga turēt viņa kreisās rokas īkšķi un to nelaist vaļā, kamēr tas savu darbu padarījis.

 

Ja uz lielā rokas pirksta (īkšķa) redz dzeltānumus, tad sagaidāma rāšanās.

 

Kad grib, lai labi iziet, tad vajaga rokai īkšķi turēt saujā.

 

Ja grib, lai skolā stundā labi izietu, tad otram skolniekam vajag turēt īkšķi.

 

Ja, saliekot rokas, labās rokas īkšķis iet pār kreisās rokas īkšķi, tad vīrs valdīs pār sievu, ja otrādi, tad sieva pār vīru.

 

Saliekot rokas lūgšanas stāvoklī, ja kreisās rokas īkšķis krusto labās rokas īkšķi, tad dzīvē sieva ņem virsroku pār vīru un otrādi.

 

Kad kājas īkšķis garāks par citiem pirkstiem, tad sieva valdīs pār vīru; ja īsāks, tad vīrs pār sievu.

 

Ja kājas īkšķis ir garāks par nākamo pirkstu, tad vīrs valdīs pār sievu, ja otrādi, tad sieva pār vīru.

 

Ja sievietei no īkšķa pirmais pirksts kājai ir garāks par īkšķi, tad sieva ir vīra valdniece.

 

Ja pirkstiem zied nagi, piemēram, īkšķim, tad tas nozīmējot godu.

 

Ja no pirkstiem īkšķis zied, tad dabūs dāvanas, ja podalaiža zied, tad jāslimo, ja garā Māre zied, tad mīlestību, ja zelta kalējs zied, tad izsmieklu, un, ja eņģelītis zied, tad pateicību iegūs.

 

Ja ieskatās kāda cilvēka slimās acīs, tad, lai nepaliktu acis pašam slimas, vajag tikmēr skatīties uz kreisās rokas īkšķa nagu, kamēr acs sāk asarot.

 

Kad kādu aprunā vai apsmej, tad jāuzspļauj uz kreisās rokas īkšķa naga, citādi apsmiekls krīt uz pašu apsmējēju atpakaļ.

 

Ja gulošu cilvēku tur pie kājas īkšķa un kaut ko prasa, tad tas izstāsta visus noslēpumus.

 

Svešā vietā ieejot, ārpusē pie sliekšņa īkšķi jāsaliek tā, kā bērni rāda utubungu, lai viss labi izdodas.

 

Asins tecēšanu pa degunu varot apturēt, ja ap kreisās rokas īkšķi apsienot sarkanu dziju.

 

Ja redz kādam kādu sliktu slimību (riebīgus augoņus u. c.), tad jāpaskatās uz abiem īkšķiem un jāsaka: „Labāk paskatos uz saviem īkšķiem nekā uz tavu nelaimi.” Tad slimība nepielīp.


Gribat, puiši, ņemat mani,
Negribat, neņemat;
Nav manā pūriņā
Viena lāga gabaliņa.
Trīs cimdiņi pūriņā,
Cimdiem īkšķi neadīti;
Div’ pakulu paladziņi,
Abi divi nevelēti. [LD 7636-2]

Mārša man iedeva
Dīvainas dāvanas:
Dvieļi bez galiem,
Cimdi bez īkšķa. [LD 25463-0]

Man atjāja tautu dēls
Pussedlotu kumeliņu;
Es tev, nelga, noadīšu
Bez īkšķim pierkstainīšus. [LD 17198-1]

Mārša manim iedevuse
Baltus cimdus bez īkšķiem;
Dievs dod viņai baltas aitas,
Visas aitas bez ļipām. [LD 25462-0]

Tautu dēls man atsūta
Bez pavadas kumeliņu;
Es tev došu baltus cimdus,
Bez īkšķiem nodarītus. [LD 17198-0]


 Īkšķītis

Reiz dzīvojuši vīrs ar sievu, kam nebijis neviena bērna. Kādā dienā viņi, par šo likstu žēlodamies, izsaukušies: kaut viņiem būtu dēls, kaut īkšķa lielumā. Pēc gada viņiem arī patiesi piedzimis dēls, bet bijis tik mazs kā īkšķis. Tēvs ar māti tomēr priecājušies arī par tādu dēlu.

Reiz, kad tēvs tīrumā ecējis, māte sūtījusi viņam ar dēlu launagu. Īkšķītis aiznesis tēvam launagu un teicis: „Tēt, iecel mani baltās ķēves ausī. Kamēr tu ēdīsi, es ecēšu.”

Labi. Tēvs iecēlis arī. Te gadījies garām braukt kungam. Tas redzējis, ka saimnieks pats sēd grāvmalā un ēd, bet zirgi vieni paši ecē tīrumu. Kungs pieturējis zirgu un prasījis saimniekam: kas šim to lauku ecējot? Saimnieks atbildējis, ka dēls. Kur tas dēls esot? „Baltās ķēves ausī,” atteicis tēvs.

Kungs prasījis, lai pārdodot šim savu dēlu. Saimnieks negribējis to ne par kādu naudu darīt, bet dēls pats uzrāpies tēvam pa kāju uz roku līdz plecam un čukstējis ausī, lai pārdodot vien par labu naudu, gan šis zināšot, kā tikšot atpakaļ.

Labi. Tēvs pārdevis arī dēlu par pūru zelta naudas, bet kungs paņēmis dēlu, iebāzis tabakas makā un aizbraucis.

Caur mežu braucot, Īkšķītis izlīdis no maka un izlēcis no karietes. Pašreiz lijis lietus, tādēļ Īkšķītis palīdis zem bekas. Drīz pie bekas pienākuši divi laupītāji un norunājuši, ka iešot pie tuvākā kaimiņa zagt gaļu no skursteņa. Pašlaik viņi gājuši projām, te Īkšķītis no bekas apakšas uzsaucis: „Ei, vīri, ņemiet mani arī līdz!”

Šie tīri nobijušies, bet ieraudzījuši, ka kliedzējs tik mazs, apmierinājušies un labprāt ņēmuši līdz, jo tik mazs labi varēšot ielīst skurstenī un padot šiem gaļu.

Labi. Gājuši arī visi trīs. Īkšķītis iekāpis skurstenī, metis šiem zemē gaļu un saucis skaļā balsī: „Vai diezgan?”

Šie uzsaukuši, lai runājot klusāk, bet Īkšķītis nelicies ne zinis. Mezdams otru gabalu, viņš saucis vēl skaļāk: „Nu, vai būs diezgan?”

Saimnieks, to padzirdējis, nācis ārā bārdamies un suņus rīdīdams. Zagļi aizbēguši, bet Īkšķītis aiz bailēm iekritis skurstenī un pa skursteni taisni samazgu katlā iekšā.

No rīta meitas, govīm samazgas nesdamas, aiznesušas arī Īkšķīti, un Raibaļa to ar visām samazgām iedzērusi. Pusdienās, kad meita sēdusies Raibaļu slaukt, Īkšķītis govs vēderā saucis: „Pirms pabaro, tad i čirkstini!”

Meita nobijusies un aizskrējusi stāstīt saimniecei, ka Raibaļai esot velns vēderā, kas runājot. Saimniece atnākusi pati slaukt, bet, kā sākusi slaukt, tā Īkšķītis atkal saucis: „Pabaro, tad i čirkstini!”

Saimniece arī nobijusies. Nekā darīt, govs jākauj nost. Nokāvuši govi, izskatījuši visas iekšas, bet nekā neatraduši.

Te gadījies mājā ienākt kādam nabagam, kas lūdzis, lai atmetot viņam arī kādu mazumiņu. Saimniece iedevusi nabagam plaušas ar visu sirdi. Nabags ielicis tos savā kulītē un gājis tencinādams projām. Necik tālu nepagājis, dzird kulītē runājam: „Ubadziņ, nabadziņ, kur tu mani liksi? Ja tu zemē neliksi, tad tev labi nebūs.”

Ubags nobijies, noņēmis kulīti no pleca, izņēmis plaušas, apskatījies un domājis: „Labi plausnīši, žēl zemē mest.”

Licis atpakaļ. Tikko nabags pāris soļu pagājis, te dzird atkal no kulītes: „Ubadziņ, nabadziņ, kur tu mani liksi? Ja tu zemē neliksi, tad tev labi neies.”

Ubags noņēmis atkal tarbiņu un apskatījis plaušas. „Labi plausniņi, žēl zemē mest,” noteicis un licis atpakaļ.

Bet tikko kustējies uz priekšu, dzird to pašu balsi kulītē. Nabags noskaities. Metis plaušas pret akmeni un gājis tālāk.

Drīz gadījies vilkam iet gar šo akmeni. Tas bijis ļoti badains. Ieraudzījis plaušas, viņš tās tūliņ norijis gandrīz dzīvas. Līdz ar plaušām norijis arī Īkšķīti.

Otrā dienā vilks gājis pie ganiem aitu zagt. Tikko vilks tuvojies aitām, te Īkšķītis viņa vēderā saucis: „Gani, gani, vilks pie lopiem!”

Vilks trinis pakaļu pie zemes un teicis: „Klusi, pakaļa, klusi, es tev došu gaļu ēst.”

Bet tikko vilks atkal tuvojies aitām, tā Īkšķītis viņa vēderā atkal saucis: „Gani, gani, vilks pie lopiem!”

Gani, to padzirdējuši, skrējuši vilkam pakaļ un noķēruši. Nu gani aizveduši vilku uz māju un ieslodzījuši pirtī. Vilks pirtī gudrojis, kā nu tikt laukā. Īkšķītis viņa vēderā to mācījis, lai piegriežot pakaļu pie lodziņa, šis izlidošot ārā un attaisīšot vilkam pirts durvis. Vilks paklausījis. Īkšķītis pats gan izlīdis, bet vilku atstājis iekšā.

Īkšķītis aizgājis uz māju pie tēva un mātes, un nu visi vēl šodien dzīvojot laimīgi ar kunga naudu, ja tik neesot nomiruši. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr09/0901201.htm]

 

Velna vārds

Vienai mātei meita bija ļoti slinka. Māte bija tīri apnikusi, ka nevarējusi meitu pie darba piespiest. Bet reiz norakstījusi tādu uzrakstu un uzlikusi pie savas mājas, ka viņas meita mākot vērpt no salmiem dzeltānu zīdu un no siena zaļu zīdu.

Otrā dienā braucis garām ķēniņš, un tas gājis iekšā un prasījis mātei, lai dodot viņam to meitu. Viņš teica, ja viņa tā mācēšot vērpt, tad viņš to precēšot, bet, ja nemācēšot, tad abām galvas nocirtīšot. Māte atdod ķēniņam meitu, un tas to ved sev līdzi.

Vakarā ķēniņš viņu ieved lielā kambarī, tur bija liels vezums salmu, un ķēniņš viņai to liek savērpt. Meitene vakarā ieiet kambarī un raud. Viņa tā raud līdz divpadsmitiem un žēlojas, ko nu iesākšot.

Kad pulkstenis sit divpadsmit, pa logu ielec mazs vīriņš kā īkšķis, tas saka: „Es tev palīdzēšu savērpt, bet tev tavā kāzu naktī jāuzmin mans vārds, ja neuzminēsi, tad es tevi pašu paņemšu.”

Viņa apsolās uzminēt, lai viņš tik savērpjot. Viņai tūliņ uznāk miegs, viņa aizmieg, un mazais īkšķītis vērpj, ka čab vien. No rīta viņa uzmostas, apskatās: visi salmi savērpti un pilna istaba dzeltānu zīda dziju. Vēlāk ienāk ķēniņš un ļoti priecājas, redzēdams, ka visi salmi savērpti zīdā!

Otrā vakarā tai pašā istabā ieliek veselu vezumu siena. Meitene nu raud atkal. Pulksten divpadsimtos atnāk atkal īkšķītis, un viņa atkal iemieg. Viņa gan bija nodomājusi neiemigt un noskatīties, kā īkšķītis to dara, bet nevarējusi noturēties un aizmigusi.

No rīta viņa uzcēlusies: siena vairs nav, bet tai vietā istaba pilna zaļa zīda. Kad ķēniņš ienācis, viņš ļoti priecājies, ka atradis sev tādu sievu; nav licis viņai vairs vērpt un noteicis, ka pēc trīs dienām būšot kāzas. Bet viņa vienumēr bijusi ļoti bēdīga, nav ne ēdusi, ne dzērusi, vienumēr tik domājusi, ka tik varētu uzminēt īkšķīša vārdu. Viņa no lielām bēdām bijusi pavisam slima, un arī ķēniņš sācis bēdāties, jo nekādi nav varējis viņu apmierināt. Ķēniņš nezināja iemeslu, kādēļ tas notiek, jo viņa tak nedrīkstēja stāstīt patiesību.

Ķēniņš sūtījis sulaini uz mežu nošaut kaut kādu zaķi, varbūt ar to viņu iepriecināšot. Sulainis mežā uzgājis mazu mājiņu, pavisam kā riekužiņu. Lodziņš bijis tik maziņš un zems, ka sulainis nav varējis iekšā ieskatīties. Kad viņš nogulies zemē, tad tik varējis iekšā redzēt. Iekšā bijuši divi mazi vara katliņi, un mazs vīriņš kā īkšķītis lēcis no viena uz otru un saucis: “Kad tu to zinātu, ķēniņa brūte, ka man ir vārda Vitingtrūts, tad tu gardi smietos.”

Sulainis nodomāja, ka tas ir kaut kas svarīgs ķēniņa brūtei, un, lai neaizmirstu, viņš uzrakstījis šo vārdu un aizspraudis aiz cepures.

Mājās ejot, viņam arī izdevies nošaut zaķi. Ķēniņa brūte, redzēdama sulaini nākam ar zaķi, skrēja viņam pretī, izrāva zaķi no rokām un, ieraudzījusi zīmīti, arī to paķēra un aizskrēja uz savu istabu. Izlasījusi zīmīti, viņa palika ļoti priecīga, bet ķēniņš domāja, ka viņa priecājas par zaķi.

Kāzu vakars bija klāt, pulksten divpadsmitos pa logu pie ķēniņa brūtes iekāpis īkšķītis un teicis: “Uzmini nu!”

Viņa teikusi: „Miķelītis.” Viņš teicis: „Nekā!” Viņa teikusi: „Jānītis”. „Atkal nekā.”

Tad viņa teikusi: „Vit…”, bet tālāk nav tikusi un tūliņ īkšķītis izlēcis pa logu ārā, uzkritis uz kāposta galviņas un nosities.

Kad kāzas bija nosvinētas, jaunais pārs gāja pa dārzu pastaigāties. Iedami caur kāpostu dārzu, viņi ieraudzīja īkšķīti beigtu. Ķēniņiene teikusi: „Tas mums jāņem un jāapglabā, viņš jau būs kādreiz kādam labu darījis.”

Ķēniņš licis izliet zelta zārku un nu paglabājuši ar lielu godu mazo īkšķīti. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr05/0503002.htm]

 

Puisis apprecē lietuvēnu meitu

Bija jauns saimnieks, ko lietuvēns nakti no nakts mocīja. Gan viņš visādi lietuvēnu trenkāja: vilka krustus sev visapkārt, lika platcirvi, skalu nazi (skalu naži bija ļoti asi trīti) blakām, sēja linu suku uz krūtim, bet viss velti. Katru vakaru, tiklīdz salds miegs acis slēdza, tas redzēja pa sienas baļķa zara caurumu lietuvēnu ielienam un viņam virsū uzveļamies. Beidzot veci cilvēki pamācīja, lai piektdienas vakaru pataisa puļķi un, kamēr lietuvēns šo jādelē, lai pakustina kreisās kājas īkšķi un zara caurumu aizpuļķo.

Labi – tā notika. Pakustināja īkšķi, lietuvēns novēlās, bet saimnieks ātri, no lietuvēna nastas vaļā ticis, aizpuļķoja zara caurumu. Aizpuļķoja – kas nu par brīnumiem! Lietuvēna vietā ieraudzīja sev blakus skaistu, skaistu meitu. Tā skatījās bailīgi apkārt, žēli gaudodama, raudādama. Dienai nākot, saimnieks puļķi vēl stiprāki iedzina baļķī, nogrieza līdzenu, vēl ar ēveli nolīdzināja vietu.

Pēc tam viņš skaistuli apprecēja un sadzīvoja laulībā trīsdesmit gadu – divi bērnus lai piedzīvoja. Bet pēc trīsdesmit gadiem baļķis bija jau labi iepuvis; arī puļķi varēja tagad nagiem izgrubināt. Tad vienu dienu vīrs pieveda savu sievu pie šitā baļķa zara cauruma, sacīdams: „Redzi, šim zara caurumam man jāpatencina, ka tevi nolūkoju – apprecēju.”

„Ai!” sieva atteica, „esi tad tik labs, izvelc to puļķi: es labprāt gribētu to ceļu redzēt, pa kuru šinī pasaulē atnācu.”

Vīrs paklausīja. Bet tai pašā brīdī skaistule iespruka zara caurumā un pazuda. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr04/0402605.htm]


Milži

Starp lielajiem un mazajiem Kangariem, pie Lubānas lielceļa, (42 verstis no Rīgas, netālu no Ķoderes kroga) pa labai rokai atronas iegarens uzkalniņš, kas tīri pēc gultas izskatās. Šo uzkalniņu vecos laikos milzis jeb lielais vīrs turējis par guļas vietu. Guļas kājgalā vārījis brokastā arvienu putru! Bet vienreiz putra drusku izlijusi vīram, kādēļ tai vietā izbrukums kalniņam iegadījies. Jā, un cik savādi lielais milzis savu putru vārījis, par to gan jāpasmejoties, gan jāpabrīnoties: viņš, līdz ko agrumā piecēlies, tūliņ ar saliektiem īkšķiem izburzījis acis un tad devies lieliem soļiem uz Rīgu pēc sāls. Ne cik ilgi tā bijusi mājā, un nu skrējis uz Lubānas ezeru ūdenim pakaļ. Tas viņam secies tik ātri, ka nebijis ko apskatīties, un brokasta laikā katrreiz putra bijusi gatava. Vēlāk milzis devies uz Suntažiem, kur aiz muižas nolicies diendusā. Arī te vēl vieta redzama, kā toreiz gulējis. Pēc diendusas gājis tālāk un turpat mežā saticis malkas cirtēju. Šo iebāzis sava cimda īkšķī un aiznesis uz Kurzemi vecākiem rādīt, teikdams: „Rau, māt, kādu kukaini es atradu: tas grauž mežā kokus.” Bet māte atteikusi: „Nē, dēls, tas nav kukainis; tas tāds pats cilvēks kā mēs, kauču nu gan labu tiesu mazāks.” [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15E0204.htm]

 

Vadātājs cilvēka izskatā

Naudīšnieku Lielbraņķu māju mežā, Vallē, vadātājs allaž maldinājis cilvēkus. Reiz kāds vecs saimnieks tur vai visu nakti gar Zoglītes purviņu samaldījies. Te par laimi vecais iedomājies, ka vadātāju varot redzēt, kad skatoties caur krustis saliktiem īkšķiem, un, kad tad vadātāju ieraugot, tad šim maldinātāja vara beidzoties. Vecais darījis tā un patiesi redzējis sev pa priekšu ejam lielu, pelēku, kā mākulī tērptu vīru. Pamazām vīrs izklīdis, un vecim nu kā zvīņas nokritušas no acim: viņš redzējis, ka atrodas mazajā purviņā, Zoglītes malā, kur jau vakar bija bijis jumta klūdziņas pameklēt. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr14/14D0216.htm]


Sasodītais kaķi, ja tu vēlreiz pielavīsies man klāt un pieskarsies manam kājas īkšķim, kamēr es tumsā ar uzliktām austiņām pie datora skatos šausmeni, tā būs pēdējā diena tava mūžā.

 

Jaunbagātnieka dēliņš lūdz tēvam naudu: – Tēt, iedod man naudu, gribu aiziet uz kino.

Jaunbagātnieks: – Cik tev vajag?

Dēls izpleš īkšķi un rādītājpirkstu, rādīdams uz vēlamo naudas paciņas biezumu: – Šitik.

Jaunbagātnieks: – Paņem istabā.

Dēls: – Kurā istabā?

Jaunbagātnieks: – Kurā gribi.



***

Neesiet tik pārmērīgi lieli,

Ļaujiet vismaz man būt mazam,

Ļaujiet man spēlēties ar savu kāju īkšķiem!

 

Redziet, es guļu šūpulī

Un abām rokām

Bāžu kāju mutē.

 

Atzīstieties, ka jūs jau esat lieli

Un stīvi

Un ka jūs vairs to nevarat.

 

Tas ir ļoti svarīgi – laiku pa laikam

Kļūt mazam, lai augtu liels.

Ja jūs vairs to nevarat,

Jūs esat kaut ko pazaudējuši.

Spirāli.

Atdzimšanu.

 

Man liekas, mēs to nesaprotam –

Spirāli.

Spirāle nav tā – gultas matracī

Federe.

 

Spirāle iet caur jums.

Sakiet – vai jūs jūtat, ka spirāle iet caur jums?

Vai jūs varat laiku pa laikam atgulties šūpulī,

Spēlēties ar saviem īkšķiem un bāzt kāju mutē?

 

Ja jūs to nevarat, tad caur jums iet taisne.

Taisne ir stīva.

Un tad tas neko nepalīdz,

Ja jūs gultas federi saucat par spirāli.

 

Tāpēc ļaujiet man būt mazam.

Es spēlējos ar saviem pirkstiem,

Es apgūstu sevi –

Tam, kas nāks:

aaaaBrīvā dzejām pantā ne…

aaaaFontāni…

aaaaSpontāni…

 

Tas viss man vēl nākotnē.

Ļaujiet man spēlēties ar savu kāju īkšķiem.

Es jums galvoju, ka tas ir sabiedriski nozīmīgi. [Ziedonis 1995 : 279–280]

 

***

Tāds punkts, kas kustas

pilns sava brīna, –

tāds krusta krustpunkts

ir balerīna.

 

Caur griestu lustrām,

caur rampas plakni

tā urbj un kustas

kā kāda sakne,

 

kas zemē laista

no nekurienes

un tāda skaista

mums kaut ko pienes.

 

Ar savām kājām,

ar savu stāvu

tā meklē māju

un grīdu tavu.

 

Es ar’ kādu bišķi,

es arī urbju,

man nav tādu īkšķu,

ne tādu kurpju.

 

Nāc šurp! nāc šurp!

drīz sāksies aina!

Balts stars urbj,

un grīda putekļaina. [Ziedonis 1988 : 142]

 

***

Bija iespēja runāt Meža

vidū pagāni šķīstās dvēseles

ogas krūšu galos un

vecas pasakas Cērt

cirvis nekā man nav

nekā pus pūr olu

piedēj olē! olā! Purva

nāra izbāž īkšķi

maskas nokrīt

ogotāji lūdz Dievu

grieķi sen kapā kapā

un pārējiem jānoskatās

kā meža vidū

nezināma jutoņa

raganu spļaudekli

aizlīmē spraugu

debesīs Manu sirdi

pēc tevis [Raups 2002 : 20]


„Jā, jā,” Oļiņš nopūzdamies iesāka, „tā jau ir tai grēku pasaulē, kur pa tumsu klūpam un krītam savā miesas vājībā; bez savām vainām neviens neesam, un žēlastības visiem jālūdz, kuru arī panāksim, ja būsim sējuši šeitan asaras un turējuši to ticību, kura nepamet kaunā. Kad nāksim tur pie skatīšanas tai pilnībā, tad nejutīsim vairs nekādu trūkumu, jo tad būs visiem viens kungs un viena mūžīga tēvu zeme, tāpēc netiesāsim un nepārsauksim paši šai pasaulē cits cita, bet meklēsim vien vainu pie sevis un vēlēsim viens otram labu dienu, mieru un veselību no sirds, kad jāšķiras.”

„Ko nu, kā smejies, grēcinieki būdami, varam vairāk sacīt vai vēlēties?” – tā Tenis, pieceldamies no krēsla, uz kura bij jau agrāk nosēdies, un vilkdams ar abu roku īkšķiem jostu uz leju, apstiprināja Oļiņa vārdus. Tad, roku sniegdams, atvadījās papriekšu no Oļiņa un pēc no Oļinietes. [Kaudzītes 1980 : 218]

 

„Jūs esat ļoti vaļsirdīga, jaunkundz, un tas dara jums tikai godu. Tomēr tā patlaban, laikam, modes lieta…”

„Ko jūs domājat? Modes lieta lepoties ar reakcionāriem uzskatiem?” smējās Varena jaunkundze.

„Kaut arī tā.”

„Tur jūs maldāties. Gluži otrādi, man bail, ka taisni tie, kas pārāk pieķērušies vecām tradīcijām, ir bīstamākie reakcionāri. Un ja jau no 1789. gada tik daudzi mums pieradies saucēju: uz priekšu! – tad man par spīti gribas kliegt: atpakaļ!”

Visi uz viņu paskatījās ar izbrīnīšanos.

„Jā, jā; un kāpēc gan to nedarīt, ja zeme un debess, un pati jūra man to palīdz, un pat jūs –” viņa palaidnīgi piedūrās Valtroka svārkam ar īkšķa galu.

„Es?”

„Protams, kamēr jūs dzīvs un neesat sastindzis par nelabojamu doktrīneri. Es skatos, ka jums krūtis ceļas un krīt, un tas ir labi, Valtroka kungs; kad jūs būsit miris, tad jūsu krūtis to vairs nedarīs. Bet tagad viņas negribot pievienojās lielajam likumam, kas ierakstīts kalnā un lejā, vējā un pretvējā, paisumā un bēgumā.” [Ezeriņš 1955 : 145]

 

Pienāca gladiatoru cīņas diena. Amfiteātris bija piepildīts līdz pēdējai vietai, bet pirmajā rindā pie pašas arēnas sēdēja Barbagalo ar abām meitām – Oktāviju un Leokardiju.

Kad arēnā ienāca Teress un Sevts, ģērbušies trāķiešu kareivju tērpos, un, spožos zobenus pacēluši, uzsauca: „Nāvei nolemtie sveicina tevi!” – pūlis rēca aiz sajūsmas.

Oktāvija ar skatienu drošināja Teresu, bet Leokardija pamāja Sevtam un, uz Teresu norādīdama, pagrieza plaukstu ar īkšķi uz leju.

Gladiatori ieņēma cīņas stāju un pacēla zobenus. Skatītāji saspringa, bet divu jaunavu – divu māsu sirdis – uz brīdi apstājās pukstēt. [Sakse 1966: 189]

 

Būs laikam lūdzams un skubināms. Ka kāds jel to darītu, lai neaiziet velti laiks! Annele jau to nevar. Lai kāds no lielajiem. Beidzot arī Karlīne paliek nepacietīga.

„Nu, kas tad bij ar to tavu stāstīšanu?”

„Ko lai es stāstu? Es nekā nezinu.”

„Ko nu mēļo? Nezini! Stāsti vien.”

„Par ko tu gribi dzirdēt?”

„Lai nu par ko. Ka tik stāstīšana.”

„Tu tak arī pazini Pelu?” ieprasās Aņus.

„Kā nu nepazinu? Kā savu īkšķi.”

„Vai tas tas vīrs, kam Ūgrāfs norāvis ādu ar visiem matiem no galvas?” tā Karlīne. [Brigadere 1993 : 124]

 

Zvaigžņu ielai pāri, viens plēsiens līdz Vārnu ielas stūrim, elpai aizcērtoties un melniem rimbuļiem gar acīm griežoties, pa Vārnu ielu, tad vārtos un – sasodītie vārti! – īkšķis pret akmeni, šautra sāpe un brēciens, bet tikai uz priekšu, ātrāk, ātrāk, kāpnes, gaitenis, virtuve…

– Mammuc! Lūdzu, lūdzu, žiglāk! Es nekad neko neprasīšu… tikai desmit santīmus! Bezdelīgas! Citādi nogrūdīs zemē!

Mammucis sasita rokas: – Kāda tev atkal kāja! Dullā! Visa grīda asinīs! – un metās pie bļodas, lēja ūdeni, ķēra lupatiņu kaudzē meklēt baltu un norāva no plauktiņa briesmīgo joda pudelīti.

Bille paskatījās uz savu kāju. Īkšķa gals karājās plānā ādas strēmelītē, un grīda patiesi asinīs.

Mammucis iegrūda Billes kāju bļodā, nomazgāja, tad pacēla un ilgi skaloja īkšķi, no krūzītes lejot.

Bille raustījās: – Ātrāk! Citādi viņš nogrūdīs zemē! Putniņi būs beigti!

Mammuča rokas bija kā knaibles. Nelīdzēja nekāda raustīšanās. Kā dzīva uguns uzšļācās jods. Bille iekaucās, bet tad jau mammucis saitēja īkšķi baltā lupatiņā, notina resnu, ka pat blakus pirkstu sāka spiest. [Belševica 1995 : 87]

 

Pēkšņi tu sajutīsi kaut ko līdzīgu apmierinājumam, kaut gan tūlīt pat nokaunēsies. Komandas intereses nākas turēt par personiskām, mazo iedomības pūslīt.

– Nākošās, lūdzu! Janovska un Krivickaite! – kliedz Vēverliņš. Tu noskaties, kā Zija mierīgi piesprādzējas, flegmatiska un aukstasinīga kā vienmēr.

– Turies! – Vendula sažmiedz saujā labās rokas rožaino īkšķi. Bet Zija ir pati vienaldzība. Tu zini, ka viņa reizēm negūst tik labus rezultātus, kā varētu gaidīt – aiz savas pārliecīgās piesardzības. Toties viņas tehnika… [Dreika 2001 : 26]


GOLO.

Ko runāja – ne vārda nezini?

TRŪDE.

Vai nestāstīju, ka tie čukstēja?

AMRU.

Tie sačukstējās, tur uz gultas sēdot,

Cik svēti bīskaps Kirils dzīvojis.

GOLO.

Ko glezno, velns, tu manu acu priekšā!

(Zobenu pār gultu vicinādams.)

Prom, ķēma sprogu galva! Projām, projām!

(Atkrīt uz gultas malas.)

Man melnum sārta migla visu aizsedz,

Jel turat mani, zeme liekas drebam!

(Maza pauze.)

Tad tādi tik ir viņas tikumi!

Tik tādēļ viņa tinas svētumā,

Lai toties drošāk grēkot varētu!

Jā, vecā patiesība apstiprinās,

Ka svētums liekuļiem pa laikam bijis

Vismīļā sega, tādēļ ka visbiezā.

Bet es šo biezo segu saplosīšu!

Es izpostīšu viņas skaistumu,

Kā šķēpa cirtiens ģīmi izposta,

No auss pār degunu uz kaklu iedams.

Šis baltais kaklis! To es apkampšu,

Ja kliegs, ar īkšķiem rīkli aizspiedīšu

Un apsmiešu šīs debešķīgās miesas!

O, Genoveva, tu man biji trauks,

No kura brīdī visusvētākā,

Uz ceļiem guļot, baudīt gribēju.

Bet tagad kļūsi man par poda lausku,

Ar kuru netīrākā ķēķa meita

Samazgu neizlietu renstelē!

Ne šķīsta tu, tad pataisīšu tevi

Par nešķīstu, ar tevi trakojot,

Kā sātanam pat uznāks kārumi.

Ar negantības māti, Bābeli,

Par otru reizi tādas kāzas svinēt! [Blaumanis 1997 : 382–383]

 

KALĒJS.

Spartaku sen daudzina kā to gudrāko un stiprāko no visiem. Nevienā cirkā viņam pretinieks vēl nav gadījies.

ATLĒTS.

Gudrs – izveicīgs – viltīgs – stiprs – tie ir tikai vārdi. Sulla lai noīrē kādu no dieviem, varbūt tas būs Spartaka pretinieks. Tam vienam ietrieca zobenu taisni kaklā. Ar otru viņš pavisam viegli tika galā. Astoņās vietās ievainots un asinīm noplūdis, tas tuvojās grīļodamies, bailēs ieplestām acīm kā kaujams teļš miesnieka galdam. Spartaks viņu nenodūra, tikai ar vairoga triecienu pa galvu nostiepa zemē. Apdullis viņš tur palika guļam.

BALSS (traukdamās).

Arī trešo Spartaks saudzēja, tas esot bijis viņa draugs.

ATLĒTS.

Nesteidzies priekšā, tu žagata tāds! Tu neko neesi redzējis. – Tas bija nokusis līdz nāvei. Ar zobena roktura zvēlienu viņš to nostiepa gar zemi un uzlika kāju uz krūtīm. Protams, publika auroja un turēja īkšķus uz leju noliektus. Bet Spartaks aplaida amfiteātrim tādu skatienu, it kā tie prasījuši, lai viņš nokauj nevis guļošo, bet pats sevi. To skatienu jums vajadzēja redzēt! Man tajā brīdī šķita, ka ar to viņš pat lauvu savaldītu. Jūs zināt, cik asiņu izsalkusi ir šī Romas salašņu banda, sākot no konsula un beidzot ar pēdējo tirgus sievu. Bet neizturēja, tie slepkavīgie īkšķi sāka slieties uz augšu. Vispirms sievas, tad bērni, nu vispēdīgi vīri – līdz pēdējam vīram. Tā viņš palika dzīvs. Tas bija Spartaka draugs Krikss. [Upīts  1977 : 171–172]



Jauno keramiķu izstādes recenzija. Īkšķis uz augšu

Jauno keramiķu izstāde „Personas kods” Ogres mākslas zonā

 

Lai arī nav jaunums, ka mūsdienās mākslu ir grūti iedalīt jebkādos žanros, jo tie burtiski saplūst vienā darbā, tomēr lielākajai daļai sabiedrības, izdzirdot vārdu „keramika”, raisās asociācijas ar krūzēm, šķīvjiem un māla bļodām. Ogres mākslas zonā notiek Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļā studējošo jauno mākslinieču kopizstāde „Personas kods”. Viens no tās mērķiem ir atspoguļot laikmetīgās keramikas daudzveidību. Ogres mākslas zona mīt bijušajā garāžā. Keramikas darbi tik organiski iesēžas šajā industriālajā telpā, ka grūti iedomāties, kā jauno keramiķu māksla izskatītos sterilajā baltajā kubā.

Gatavojoties izstādes apmeklējumam, domāju par tās nosaukumu „Personas kods” un ko man tas izsaka. Atausa atmiņā vasarā dzirdētā ziņa, ka no 2017. gada janvāra stāsies spēkā izmaiņas, ka personas kodā vairs netiks iekļauts dzimšanas datums, lai tādējādi novērstu pārmetumus par iejaukšanos personas privātajā dzīvē. Interesanti, ka daļa mākslinieču, kuras piedalās izstādē, personas kodu apskata tieši no metaforiskās puses, sniedzot savu interpretāciju, ar ko viņām asociējas šis vārdu savienojums.

Ekspozīciju veido 13 personu skatījumi un tēmas interpretācijas. Visas mākslinieces, atsaucoties uz izstādes nosaukumu un izvairoties no skaidri vienojošā naratīva, runā par sevis apzināšanos šodienas laiktelpā.

Ilma Strazdiņa ar sēriju „Porcelāna zvērnīca” vēlējusies vērst uzmanību uz cilvēku vēlmi slēpties aiz maskas gan interneta vidē, gan ikdienas saskarsmē ar līdzcilvēkiem, tādējādi izvairoties no tiešas saskarsmes savā starpā. Arī jaunā māksliniece Agnese Čemme savā darbā runā par slēpšanos aiz maskām brīdī, kad norisinās komunikācija internetā. Darbi interesantā veidā iekārti nelielās platformās, kas noklātas ar plēvi, šādi, iespējams, runājot par šīs sistēmas neīsto un šķietami sterilo dabu. Arī jaunā keramiķe Kristīne Niedrāja runā par interneta vides nozīmi. Asprātīgajā darbā „Likeviņa piedāvā Facebook pogas „like” telpisku atveidojumu – īkšķi uz augšu. Elza Timermane radījusi spēli divām personām “Galda labirints”. Šim darbam jeb spēlei ir mērķis veicināt dzīvu komunikāciju kopīgas maltītes ieturētāju starpā, lai novērstu uzmanību no mūždien klātesošajām tehnoloģijām un interneta vides. [..] [Lūse 2016 : https://www.diena.lv/raksts/kd/maksla/jauno-keramiku-izstades-recenzija.-ikskis-uz-augsu-14156853]


 Greizais īkšķis

Pēdas deformācija, kad pirmais pleznas kauls noliecies uz iekšpusi, bet pats īkšķis – uz ārpusi, pie pirksta pamata veidojot izspiedumu.Nelieli noliekumi 20–30o robežās ir normāli. Deformācija gandrīz vienmēr saistīta ar pēdas šķērsvelves izlīdzināšanos un pēdas priekšdaļas paplašināšanos.

Greizā īkšķa izcelsmē nozīme ir iedzimtām īpatnībām pēdu veidojošo kaulu un saišu aparātā; deformācija nereti vērojama vienas ģimenes locekļiem. Biežāk greizais īkšķis izveidojas cilvēkiem, kam kājas īkšķi garāki, kā arī cilvēkiem, kuriem jau bērnībā vaļīgu saišu dēļ vērojams palielināts kustību apjoms locītavās. Greizā īkšķa veidošanos lielā mērā veicina vēl citi faktori. Piemēram, greizo īkšķi var radīt neracionāli apavi: augsts papēdis palielina pēdas priekšdaļas slodzi, un pleznas kauli attālinās viens no otra; apavi ar šauru purngalu rada īkšķa piespiedu nolieci; spiedoši apavi veicina iekaisumu izveidošanos ap locītavām, tas bojā kaulus saturošās saites. Greizā īkšķa rašanos var veicināt arī pārmērīgs pēdas noslogojums: liela ķermeņa masa, vienveidīga slodze, piemēram, ilga stāvēšana vai staigāšana pa gludu, neelastīgu pamatu izraisa pēdas šķērsvelves izlīdzināšanos, un rodas greizais īkšķis. Dažreiz greizā īkšķa cēlonis ir nepietiekams muskuļu treniņš, piemēram, ja izvairās staigāt basām kājām, ar laiku var attīstīties muskuļu vājums, kas veicina greizā īkšķa izveidošanos. Greizais īkšķis var rasties arī pēc slimībām, kas bojā saistaudus, – pēc kolagenozēm, nervu un muskuļu slimībām un traumām.

Deformācijai palielinoties, mainās pie īkšķa un pleznu kauliem piestiprināto muskuļu vilcējspēka virziens; tas savukārt veicina īkšķa tālāku noliekšanos. Īkšķis nereti sagriežas arī ap savu garenisko asi. Izspieduma vietā, ko veido pirmā pleznas kaula galviņa, rodas kaula izaugums, virs kura apava spiediena dēļ izveidojas gļotsomiņa. Tā nereti iekaist un var sastrutot. Noliekums var sasniegt pat 90o leņķi. Ja vienlaikus paplašinās pēdas priekšdaļa, zem II un III pleznas kaula galviņas var rasties sāpīgi sacietējumi un pirkstiem izveidoties āmura forma, locītavas starp pirkstu kauliem kļūst nekustīgas, rodas pirkstu izmežģījums. Kustības īkšķa pamata locītavā vienmēr ierobežotas.

 

Ārstēšana un profilakse. Pasākumi, kas stiprina pēdas muskuļus: pēdas masāža, staigāšana basām kājām pa mežu, pēdas un pirkstu kustību vingrinājumi. Pirkstu noliekumu mazina, starp tiem ievietojot porolona vai filca ķīlīšus – separatorus. Lai būtu pareiza slodze, valkājami apavi ar vidēji (sievietēm 4–5 cm) augstu papēdi. Ieteicams apavus biežāk mainīt; vajadzības gadījumā periodiski lietojami supinatori. Apavu spiedienu var mainīt, virs izspieduma piestiprinot filca riņķi. Ja deformācija izteikta un traucējoša, izdarāma operācija. Atkarībā no operācijas veida kājas pēdu uz īsāku vai ilgāku laiku ieģipsē. Pēc operācijas jāturpina vingrinājumi un pēdas masāža, lai no jauna nostiprinātos pēdas muskulatūra.

Dažreiz kājas īkšķa noliekums ir niecīgs, bet pati locītava mazkustīga, sāpīga, un tās virsējā malā sataustāmi nelieli kaula izspiedumi. Deformāciju sauc par stīvo īkšķi (hallux rigidus), un tā pēc būtības ir kājas īkšķa pamata locītavasdeformējošā artroze. Ārstēšanā lieto parafīna vai dūņu aplikācijas, ultraskaņas procedūras, dažreiz izdara operāciju. [Sagatavots pēc: http://www.neslimo.lv/pme/?name=greizais-ikskis]



Autore: Solvita Pošeiko



Bez vārdiem…

Žestiem ir ļoti liela nozīme, jo tieši ar veiklām un bieži vien neapzinātām roku kustībām mēs cits citam pasakām visvairāk. Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks uzsver, ka žesti ir neverbālās, proti, nerunātās, komunikācijas neatņemama sastāvdaļa. Un tieši šī komunikācija ir tā, kas veido lielāko daļu no informācijas, ko uztveram, – aptuveni 80 procentus. Savukārt kino un semiotikas speciālists Viktors Freibergs īpaši izceļ tieši žestu nozīmi neverbālajā komunikācijā: „Citādi nav iespējams runāt, jo liekas, ka tad, kad tu runā bez kāda konkrēta žesta, tu pasaki daudz mazāk. Žesti teikto uzsver un papildina.” Viņš stāsta, ka žesti ir daļa no cilvēku ekspresivitātes, kas bieži vien nodod viņu slēptākās intereses.

OK žests. Eiropā un Ziemeļamerikā žestam ir pozitīva nozīme, taču Francijā un Spānijā tas tiek uzskatīts par rupju. Tunisijā un Beļģijā žestu uztver kā tā adresāta pielīdzināšanu nullei.

Pacelts īkšķis. Šis žests radies Senajā Romā gladiatoru cīņu laikā, kad tika norādīts, kurš dzīvos un kurš mirs. Žesta pozitīvā nozīme Eiropā saglabājusies arī mūsdienās, nereti to lieto, lai nostopētu mašīnu. Sardīnijā tas nozīmē „esmu pieēdies līdz nejēgai”, bet, ja īkšķi kustināsi Krievijā, Āfrikā, Austrālijā, Tuvo Austrumu vai Vidusjūras valstīs, adresātam sūtīsi neķītru apvainojumu. [Sagatavots pēc: https://www.dzirkstele.lv/kultura-un-izklaide/dzivespriekam/bez-vardiem-5748]