Tradicionālā transkripcija

[igaũnis]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[iɡɑ͜unis]


[i] – īsais patskanis

[g] – balsīgais troksnenis

[au] – divskanis

[n] – skanenis

[i] – īsais patskanis

[s] –  nebalsīgais troksnenis

 

Trīszilbju vārds.



igaun-sakne, vārda celms

-is galotne




igauņ+zeme




igaunis patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

 

 

vsk. dsk.

N.

igaun-is igauņ-i

Ģ.

igauņ-a igauņ-u

D.

igaun-im igauņ-iem

A.

igaun-i igauņ-us

I.

ar igaun-i ar igauņ-iem

L.

igaun-ī igauņ-os

V.

igaun-i! igauņ-i!

 

 


Teikumā var būt:

aaaa1) teikuma priekšmets Igaunis brauca uz Tallinu un paņēma mani līdzi.

aaaa2) izteicēja daļa –  Nerunīgais kupejas kaimiņš ir igaunis no Tartu.

aaaa3) galvenais loceklisKaimiņš igaunis.

aaaa4) apzīmētājsIgauņu folkloras tradīcijā precētas sievietes varēja atšķirt pēc īpašām galvassegām, kas nosedz matus, un priekšautiem.

aaaa5) papildinātājs –  Igauņus varam sastapt Rīgas Ziemassvētku tirdziņā.

aaaa6) vietas apstāklisIgaunī ir lepnums par savu valsti.

aaaa7) pielikums – Frīdrihs Reinholds Kreicvalds, igaunis, sarakstīja eposu Kaleviopegs.



igauņu alas, igauņu alus, igauņa augums, igauņa balss, igauņu eposs, igauņu dejas, igauņu dziesmas, igauņu ģimene, igauņu kultūra, igauņu koris, igauņu literatūra, igauņu māksla, igauņu mūzika, igauņu opera, igauņu pasakas, igauņu sakāmvārdi, igauņu sala, igauņu skola, igauņu sports, igauņu tautasdziesmas, igauņu tautas tērps, igauņu teātris, igauņu teikas, igauņu tradīcijas, igauņu valoda, igauņu valsts, igauņu zeme

 

gaišmatains igaunis, gudrs igaunis, talantīgs igaunis, stalts igaunis

 

palīdzēt igaunim, pavadīt igauni, satikt igauni



igauņi

Tauta, Igaunijas pamatiedzīvotāji. 

Palīdzēt igauņiem Brīvības karā. Igauņu valoda, literatūra, folklora. Igauņu rakstnieks.

// igaunis, igauniete

Šīs tautas piederīgais.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv/]

  


igauņi, igaunis, igauniete

1. dsk., v. Tauta, Igaunijas Republikas pamatiedzīvotāji.

Igauņu valoda. Igauņu literatūra.

2. arī vsk. Šīs tautas piederīgais.     

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


igaũnis – der Este

[Sagatavots pēc: ME I : 702]

igaunis igauņs

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]

igaûnis, arī iguônis, subst. demin. igaûnĩc, arī iguônĩc, -ša; igaûniẽte, arī iguôniẽte.

igaûņi sèja savâdâki nĩtis.

[Sagatavots pēc: Raģe, Kagaine 1977 : 438]


Antropoloģijā  – igaunis.

 

Vēsturē igaunis.

 

Arheoloģijāigauņi.

 

Kultūrāigauņu literatūra, igauņu māksla, igauņu teātris.


Uzvāds  – Igaunis, Igaune.

 

VietvārdiIgauņu purvs Gaujienas pagastā; Igaunieši, mājvārds Jaunauces pagastā; Igaunīši, mājvārds Jaunalūksnes pagastā.

 

ErgonīmiIgauņi, zemnieku saimniecība Krimuldas pagastā; Igaunīši 5, zemnieku saimniecība Jaunalūksnes pagastā; Latvijas Igauņu biedrība Rīgā; Rīgas Igauņu pamatskola; Rīgas Igauņu pamatskolas atbalsta biedrība, Andreja Igauņa Mērniecības birojs; Rīgas Igauņu bērnu un jauniešu centrs.


igauņi, vsk. igaunis – no kāda Igaunijas novada sena nosaukuma (latīniski Ugaunia) nosaukuma (pēc J. Endzelīna uzskata) vai no latinizēta cilts nosaukuma, kas atbilst indoeiropiešu cilšu nosaukumam Inguaeones  rietumos no ģermāņiem (pēc O. Trubačova u. c.). [Sagatavots pēc: Karulis 1992 : 339]


angļu – the Estonian

baltkrievu – эстонeц

ivritā – אסטוניה

franču – Estonien

grieķu – ηεσθονική γλώσσα

igauņu – eestlane

krievu – эстoнeц

lietuviešu – estas

lībiešu – ēstli

poļu – estończyk

somu – viron

ukraiņu – естонець

vācu – der Este

zviedru – est


Līdz šim dēvē igauņus par vislabākiem pūtējiem, vārdotājiem un burvjiem.

 

Igauņi mēdzot sacīt, ka igaunis esot cūka, latvietis aita. Ja nelaime uzbrūk kādam latvietim, citi visi noskatās mierīgi kā aitas vai aizbēg. Bet, ja kādam igaunim kas uzbrūk, tad citi visi igauņi kā cūkas uzbrucējam virsū.


Eima brāļi, igauņos,

Eima sievu lūkoties:

Igaunietes daiļas meitas,

Vidžināt, vidžināja. [LFK 1900,2613]

 

Igaunietis mans vīriņš,

Es igauņa līgaviņa.

Igauns mani izmācija

Kuratāt, peratāt. [LD 33488-0]

 

Rikšiem bērit’ i palaižu

Par Igauņu tīrumiņu.

Igaunišu māmiņai

Skaistas auga zeltenites. [LD13288-0]

 

Ik rītiņa malti gāju

Ar Igauņu meitiņām;

Man teceja kviešu milti,

Viņām auzu sēnaliņas. [LD 8022-0]

 

Zviedzin zviedza Zviedru zirgi,

Caur Rēveli tecedami.

Ai, Igauņu māmuliņa,

Sargā savas dzeltainites. [LD 13370-3]

 

Aizej, lietiņ, rūkdams, kaukdams,

Uz tiem melniem Igauņiem;

Atnāc, saulit, līgodama,

Uz tiem baltiem Latviešiem.

Igauņiem melnas drēbes,

Tiem lietiņa vajadzēja,

Latviešiem baltas drēbes,

Tiem lietiņa nevajaga. [LD 2851-0]


Pastaigājas trīs igauņu viesi gar Daugavu.

Viens saka: „Man liekas, te vēži dzīvo.”

Pēc minūtēm piecpadsmit otrs: „Nē, man gan tā nešķiet.”

Vēl pēc piecpadsmit minūtēm: „Kungi, man jūsu neauglīgais strīds jau ir apnicis.”

 

Trīs igauņi 5.00 no rīta sāka makšķerēt.

10.00 pirmais: „Necopē.”

15.00 otrais: „Tiešām, necopē.”

21.00 trešais: „Jūs te vārāties visu laiku, tāpēc arī necopē.”

 

Igauņi zoodārzā labprāt uzkavējās pie sliņķa būra, lai noraudzītos, kā izveicīgais zvēriņš šaudās pa krātiņu.

 

Igaunis stāsta dēlam pasaciņu pirms aizmigšanas:

„Reiz kādā valstī aiz trejdeviņiem kalniem un jūrām bija pils. Pilī dzīvoja karalis un kara…

Celies, dēliņ, laiks iet uz bērnudārzu!”

 

„Kura ir visbagātākā nācija pasaulē?”

Igauņi.”

„Kāpēc?”

„Jo viņi nepaspēj iztērēt savu algu.”

 

Diskotēka. Meitene jautā puisim:

„Vai šis ir lēnais valsis?”

„Nē, igauņu reps.”

 

Sēž divi igauņi pļavā un sarunājas.

„Klauties, Toivo, vai mums ir pretinde pret čūsku kodieniem?”

„L-l-aikam nav, a k-kāpet tu tā jautā?”

„Tur tālumā lien čūska…”


Senākās ziņas par igauņu tautastērpiem datējamas ar 11.–13. gadsimtu. Senāk sieviešu tautastērpu galvenie komponenti bija lina krekls ar piedurknēm un vilnas apmetnis. Ap gurniem aptina vilnas audumu, kuru nostiprināja ar jostu. Tautastērps apzīmēja kārtu un etnisko piederību. Gan ikdienas, gan svētku apģērbs apzīmēja sarežģītu zīmju sistēmu, norādot gan uz valkātāja sociālo statusu un ģimenes stāvokli, gan vecumu.

Parasti apģērbus iedalīja trīs daļās:

1) svētku apģērbs, kuru valkāja tikai svētku reizēs un kurš tika nodots no paaudzes paaudzē;

2) izejamais apģērbs mazāk svinīgām gaitām;

3) darba apģērbs, kuru valkāja ikdienā un kurš tika šūdināts no mazliet prastāka materiāla bez rotājumiem.

Tāpat ikdienā tika valkātas arī vecās drēbes.

Igauņu tautastērpus pēc teritoriālā principa var iedalīt četrās galvenajās grupās: Dienvidigaunijas, Ziemeļigaunijas, Rietumigaunijas un Igaunijas salu tautastērpi. Apģērbus izgatavoja galvenokārt no vilnas vai lina auduma, ko apstrādāja ar augiem, kas piešķīra krāsu. 19. gadsimtā Igaunijā tika ievesti rūpnieciskie pigmenti. Katram Igaunijas novadam ir savas tērpa krāsu shēmas un svītru secība, kas ieausta svārku audumā.

Svētku apģērbu komplektu igauņu meitenes un puiši saņēma iesvētībās, ar ko apzīmēja iekļūšanu pieaugušo kārtā. Neprecēta un precēta vīrieša apģērbiem nebija būtiskas atšķirības, taču liela atšķirība bija starp jaunu meiteņu un precētu sieviešu, kā arī sievu un atraitņu apģērbiem. Meitenes galvā nēsāja lentītes vai vainagu, taču nenēsāja priekšautu. Precētām sievietēm savukārt galva bija apsegta, un priekšā tika siets priekšauts.

Rotājumi piederēja pie svinīgā apģērba, taču tos varēja nēsāt arī pie ikdienas darba apģērba. Rotaslietas, kā, piemēram, dārgakmeņus, mantoja no paaudzes paaudzē. Baltas un krāsainas stikla vai akmens krelles ap kaklu nēsāja jau no mazotnes. Īpaši lepnas un nozīmīgas ir setu sieviešu rotaslietas. Stikla vai akmens krelles parasti tika valkātas, lai būtu laba veselība. Setu reģionā dienvidaustrumu Igaunijā līgavas uz kāzām ap kaklu lika vismaz divus kilogramus sudraba rotaslietu. Brošas un cimdi tika nēsāti, lai aizsargātu valkātāju no ļaunajiem gariem. Savukārt Hallistes reģionā vīrieši vilka zeķes uz kreiso pusi, dodoties sēt linus, lai raža padodas.

Igauņu tradicionālos tērpus mūsdienās valkā tikai īpašos gadījumos, kā, piemēram, valsts svētku laikā un dažādos kultūras festivālos, izņemot Setomā un Kihnu salu, kur tautastērps joprojām ir daļa no cilvēku ikdienas dzīves.

[Sagatavots pēc: http://eestikultuurist.ut.ee/rahvariided/index.php/lv/tautasterpi/2-tautasterpu-nozime; https://www.visitestonia.com/lv/k%C4%81p%C4%93c-igaunija/ap%C4%A3%C4%93rba-kult%C5%ABra-igau%C5%86u-tautast%C4%93rpi]

[https://www.pinterest.de/pin/457748749601496737/]

[https://www.pinterest.de/pin/457748749595539083/]



Pusceļā būdami, satika jaunekļi vēstnešus, kuri

Jāja uz Burtnieku pili, vēsti nesdami šādu:

Igauņu pulki, pāri pār robežu nākuši, laupot

Un ar dedzinot latviešu ciemus; tādēļ tie gribot

Burtnieku lūgt, lai tiem sūtītu savus kareivjus pretim.

Nu bija mūsu jaunekļiem jādomā, labāk kā darīt, –

Burtniekam vajaga bija ar viņu palīga, ja tas

Karā pret igauņiem dotos. Beidzot tie nosprieda, vienam

Griezties ar vēstnešiem atpakaļ. Koknes’s to uzņēmās, teikdams:

„Mēģini, Lāčplēsi, viens tu izpelnīt Laimdotas roku,

Atsakos es no dalības, zinādams mīlību jūsu.”

 

Kalapuisis turēja launagu, sēdēdams kalna

Galā pie savas no stāviem kokiem saslietas būdas;

Vērsēnu apēdis, tas vēl sivēnu cepa uz iesma.

Blakus tam stāvēja pieslieta nūja, milzīgi liela,

Tā bij no zaraiņa baļķa, ar dzirnu akmeni galā.

Milzis, redzēdams Lāčplēsi jājot, paķēra nūju,

Grieza to riņķī ap galvu, tā ka sacēlās viesul’s;

Smējās par Lāčplēsi, teikdams, vai šim ļāvusi māte

Nāvē tik nelaiku doties. Lāčplēs’s tam atteica pretim:

Laiks jau atnācis, kur vairs nederot pasaulē milži,

Tādēļ šo arī Pakola valstībā noraidīt gribot.

Tam par atbildi milzis svieda ar smagajo nūju,

Izsita Lāčplēsim zirgu ar visiem sedliem iz kājām.

Zirgs ar nūju ieskrēja purvā. Lāčplēs’s uz kājām

Nolēca zemē, zobinu izrāvis, iecirta milzim

Gūžā ar varenu spēku, tā ka tas nogāzās zemē.

Krītot tas ķērās pie tuvākās priedes, izrāva priedi

Laukā ar saknēm, uzgāza krītot sev virsū uz krūtīm.

Lāčplēsis neļāva piecelties viņam; zobinu celdams,

Gribēja galvu tam nocirst. „Pagaidi, varoni jaunais,”

Kalapuis’s sauca, „atļauj priekš miršanas runāt

Kādus vārdus ar tevim! Laikam tu Lāčausis esi?

Māte man stāstīja: reizi kad nākšot no Daugavas puses

Varonis Lāčaus’s, kurš vienīgais pretnieks manim še būšot,

Tad lai glābjoties šejienes tautas. Izvemšot jūra

Briesmoņus kādus ar dzelzu miesām un vēderiem lieliem, –

Aprīšot visu: cilvēkus, kustoņus, augļus un zemi!

Derēsim mieru, apstākļos šādos nebūtu gudri,

Kad mēs viens otru nonāvēt sāktum, atstātum tautas

Briesmoņu varā. Apsolu tevim, varoni jaunais,

Aiziet no šejienes, uzturēt mieru uz mūžīgiem laikiem

Igauņu, latviešu starpā! Mūsu jūrmalas salas

Sargāšu es joprojām; kamēr vien dzīvošu, netiks

Svešajie zemē; pēdīgi mirstot, nogulšos Zundā.”

Lāčplēsis līdzēja Kalapuisim piecelties ātri,

Sniedza tam roku, sacīdams: „Tai ziņā miers lai ir mūsu

Starpā; aiziesim arī, izšķirsim abējās tautas,

Kuras tur klajumā viena ar otru tagad jau kaujas;

Karš šis lai paliek pēdīgais latviešu, igauņu starpā.”

Pārcirsto gūžu drīzi tie sasēja, devās tad abi

Lejā uz ciemu; šeitan tie nobeidza igauņu karu. [Pumpurs 1988 : 179–180]


„Labdien!” es tomēr teicu.

Izbrīnījies viņš manī brīdi noraudzījās un tad, ar galvu pamādams, atteica: „Tere!

„Skaties, igaunis!” es iesaucos.

„Skaties, latvietis!”

„Un man teica, ka tu esot latvietis.”

„Vai tad šie ko saprot! Viņiem tas viss viena alga – latvietis, igaunis vai samojeds. Kur tu te gadījies?”

„Tāpat kā tu.”

„Nevar vis zināt, vai tāpat kā es. Vai no Rīgas?”

„Jā.”

„Tad runāsim labāk vāciski, lai šis te neaprot,” viņš turpināja itin labā vācu valodā. [Janovskis 2003 : 19]

 

 

5. oktobrī.

Nāk jauni bari un tiek iedalīti mūsu rotās. Igauņi no Tapsas un Rēveles, krievi utainos kažociņos no ziemeļiem. Pirmie zemessargi atstāj savas zemes…

Pelēkas rindas ik dienas no jauna piebiedrojas mums.

Šī ir raiba burzma. Skolotāji un studenti, fabriku strādnieki un zemnieki. Bet tad mūs sastāda rindā par zobena brāļiem, mēs jūtamies kā uz grimstoša kuģa. [Ezeriņš 1998 : 116–117]


LAIMDOTA. Ak, briesmas, briesmas tev draud!

Lielākas, nekā tu iedomāt jaud.

Tevis veikti visi nezvēri,

Tu laimīgi izcīnījies ar igauni:

Še tumsas patvaldnieku sastapsi;

Še šodien pie liktens svariem tu stāvi, –

Ņem sev klusu laimi vai – varoņa nāvi;

Caur mokām un briesmām tev iet ir lemts,

Priekš manām acīm tu man tiksi ņemts.

Es redzu, ka tavs zobens lūst,

Es redzu, ka asins no auss tev plūst,

Tu krīti un nebeidz cīnīties,

Mūžam vienās mokās aizelsies –

Šķīst uguns, un ūdens šļāc –

Glābies, pie manis nāc –

Manas rokas tevi slēdz –

Vēl liktens vēršams, ja cīņu bēdz –

Bēdz, nāc, bēdz!

LĀČPLĒSIS. Ho, varons, ho! Kādas briesmas, teic?

Es jūtu, iz briesmām darbs mani sveic,

Teic, jel teic! [Rainis 1980 : 211]



Pēc visām ziņām, divpadsmitā gadsimteņa sākumā latvieši un igauņi jau stāvējuši uz augstākas izglītības pakāpes nekā ģermāņi tai laikā, kad tie karoja ar Cēzaru, tomēr liekas, ka igauņi bijuši visvairāk attīstīti. Abas tautas valdīja sīki valdnieki, kuru vārdi tika uzskatīti par padomiem miera laikā, bet par pavēlēm – kara laikā. Par savu augstāko soģi latvieši atzina virspriesteri – krīvu, kurš dzīvoja prūšu zemē, Romnovē. Igauņu tautiņas ik gadu visas sapulcējās noteiktā vietā, lai spriestu par kopīgajām lietām. Latvieši dzīvoja mežos, atsevišķās būdās, bet igauņiem bija nocietināti ciemi; šī starpība pastāv vēl arī tagad. Ap katru ciemu, tāpat kā ap katru būdu, pletās plaši, labi kopti tīrumi, ganībās mita lieli lopu bari, un meža biezoknī medību troksnis trenkāja vilkus, lāčus un majestātisko ziemeļu briedi – alni. Latvieši vairāk bija zemkopji un mednieki, igauņi savos šaurākajos, biezāk apdzīvotajos apgabalos vairāk nodarbojās ar kuģniecību, viņi bija tirgotāji un jūras laupītāji. Kā latvieši, tā igauņi ģērbās savu sievu darinātos audumos, kuriem materiālu deva linu lauks durvju priekšā un aitu bars, kā vieni, tā otri apreibinājās ar pašdarītu medalu, un arī ieročus izgatavoja tā pati roka, kurai tie bija jālieto. [Merķelis 1999 : 22–23]


Ludzas igauņi

Ludzas igauņus valodnieki uzskata par vienu no trim igauņu valodas „salām” uz dienvidiem no Igaunijas. Ludzas igauņi (igauniski lutsi) apdzīvoja apvidu uz ziemeļiem, dienvidiem un austrumiem no Ludzas, leivi (igauniski leivu) dzīvoja Ilzenē un Lejasciemā pie Alūksnes, savukārt krāsnas igauņi (igauniski kraasna) dzīvoja ciemos pie Krasnogorodskas Krievijā apmēram 30 km no Latvijas robežas. Visos trijos apgabalos igauņu pēcteči runāja dienvidigauņu valodas paveidus, kas atšķīrās cits no cita, kā arī no dienvidigauņu valodas izloksnēm Igaunijā.

Ludzas igauņu valoda visvairāk līdzinās dienvidigauņu valodas setu izloksnēm. Dienvidigauņu valodai tuvākie valodnieciskie radinieki ir lībiešu un igauņu valoda. Ludzas igauņu valodu runāja apmēram 50 ciemos pirmskara Mērdzenes (agrāk Mihalovas), Pildas, Nirzas un Brigu (agrāk Janovoles) pagastos. Ludzas igauņu valodas runātāju skaits samazinājās viscaur divdesmitajam gadsimtam. Igauņu pētnieks Oskars Kallass (Oskar Kallas) 1894. gadā lēsa, ka varētu būt ap 800 Ludzas igauņu valodas pratēju. Heiki Ojansū (Heikki Ojansuu) un Villems Grīntāls (Villem Grünthal) 20. gadsimta sākumā lēsa runātāju skaitu ap 200. 1925. gadā Pauloprīts Voolaine (Paulopriit Voolaine) uzskatīja, ka ap 120 cilvēku prot Ludzas igauņu valodu un 1936. gadā Augusts Sangs (August Sang) piemin, ka tikai 30–40 cilvēkiem Ludzas igauņu valoda bijusi mātes valoda. Pēdējais Ludzas igauņu valodas runātājs Nikolājs Nikonovs nomira 2006. gadā. Mūsdienās Ludzas igauņu pēctečiem ir vēl kādas pamatzināšanas par savu senču valodu, bet neviena tekoša valodas runātāja šobrīd vairs nav.

Bieži minētas hipotēzes par Ludzas igauņu izcelsmi ir, ka Ludzas igauņu senči bijuši igauņu kara bēgļi Lielā Ziemeļu kara laikā vai ka tie bijuši katoļticīgi igauņi, kas pārbēga uz Latgali laikā, kad Igaunija piederēja luterticīgajai Zviedrijai. Dažu pētnieku piezīmēs pat pierakstīti stāsti no Ludzas igauņiem par to, ka tie ieceļojuši no „zviedru karaļa zemes”. Paši Ludzas igauņi dalās arī vēl citos stāstos par savu izcelsmi. Daži stāstījuši, ka Ludzas igauņi nonāca Latgalē, jo muižnieks no Igaunijas zaudējis derības ar kādu Ludzas apkārtnes muižnieku. Zaudēto derību sekas bijušas vairāku igauņu zemnieku ciemu pārvešana Ludzas muižnieka īpašumā. Citi stāstījuši, ka kāds Ludzas apkārtnes muižnieks apmainījis divus labus medību suņus pret zemniekiem no vairākiem ciemiem kāda Igaunijas muižnieka īpašumā. Protams, iespējams, ka daļa vai šo stāstu vai pat visi ir patiesi, jo tie varētu atspoguļot atsevišķu – bet ne visu – Ludzas igauņu ciemu izcelsmes vēsturi. Savā darbā esmu arī redzējis, ka daļa no Ludzas igauņiem pārnākuši no Igaunijas vēl nesenāk. Viena Ludzas igauņu pēctece man parādīja līgumus no devinpadsmitā gadsimta otrās puses, ko viņas priekšteči bija noslēguši saņemot zemes gabalu Ludzas apkārtnē pārceļoties no Igaunijas uz Latgali. [Balodis 2014 : http://www.lutsimaa.lv/lv/Lutsimaa__Ludzas_igaunu_zeme/Sakums.html]

 

 

Latviešu folkloras krātuves manuskriptu fondos pagaidām izdevies atrast 128 tautasdziesmu variantus (nosacīti 28 dziesmu tipus), kur reprezentēts etnonīms igauņi, kā arī 14 variantus (piecus dziesmu tipus) ar Rēveli un rēveliešiem, piecus variantus (nosacīti trīs dziesmu tipus) ar Tērbatu, Tērbatiņu un 23 variantus ar Pērnavu. Tātad līdz šim apzināti 170 igauņu tematikas dziesmu varianti (38 dziesmu tipi). Latvju Dainās (tajās ir 65 dziesmu varianti) apmēram 77 % no visām dziesmām pierakstītas Vidzemē, 3,5 % – Latgalē, Zemgalē – 13 %, Kurzemē – 1,7 %, bet 7% ir bez tuvākām vietas norādēm.

To, ka visvairāk igauņu tematikas dziesmu pierakstīts Vidzemē, nosaka

1) Vidzemes ģeogrāfiskais stāvoklis (ziemeļos tai ir gara teritotiālā robeža ar Dienvidigauniju, kā arī abpusējā etniskā robežjosla);

2) vēsturiskie apstākļi (dažādos vēstures posmos, mainoties politiskajām virsvarām – vācu, poļu, zviedru un krievu –, Vidzeme gan administratīvi, gan ekonomiski arvien bijusi ciešāk saistīta ar Igauniju, īpaši tās dienviddaļu, nekā pārējie Latvijas kultūrvēsturiskie novadi);

3) etniskie procesi (Ziemelvidzemē, Ziemeļaustrumvidzemē un Dienvidautrumvidzemē arvien dzīvojis vairāk vai mazāk kompakti lielāks skaits igauņu, daļa igauņu pieder pie Vidzemes senajiem iedzīvotājiem).

Latviešu un igauņu kutūrvēsturiskie sakari redzami četros saistītos aspektos: 1) etnisko sakaru aspektā – precību dziesmās minēts, ka igauņu meitas ir skaistas un ar labām balsīm, savukārt Tērbatas un Rēveles puiši brauc precībās uz Vidzemi; 2) ekonomisko sakaru aspektā – zemnieki kungu uzdevumā ar vezumiem devās uz igauņu lielajām pilsētām Rēveli (Tallinu), Tērbatu (Tartu) un Pērnavu pārdot labību u. c.; 3) valodu sakaru aspektā – dziesmās izcelts igauņu valodas labskaņa, lokanums, skanīgums pielīdzināts strazda virtuozajiem traļliem; 4) sadzīves tradīciju un savstarpējo attieksmju aspektā – tautasdziesmās parādīti gan kopējs darba process, gan atšķirīgās latviešu un igauņu tautas tērpu krāsas.

Gaujienā dziedātā dziesma.

Dod, māmiņa, kam dodama,

Nedod mani igauņam:

Igauns saka: kurrad, kurradi,

Es kurrati nemācēju. [LD 9515]

Pieminētā kurradi, kurrata ir igauņu vārds kurat (ģen. kuradi) ‘velns’. Latviešu tautasdziesmās ieverts zīmīgs novērojums: tautas sarunvalodā, vienkāršrunā, igauņi ļoti bieži iesprauž vārdu kurat. Tā kā saskarsmē ar igauņiem vārdu nācās bieži dzirdēt, to sāka izmantot par igauņu valodas raksturotājelementu. [Sagatavots pēc: Rozenbergs 2005 : 162–192]



Johana Kristofa Broces zīmējums Livonijas igauņu kāzas (18. gadsimta beigas).


Piemineklis Cēsu kaujās kritušajiem igauņu karavīriem Veselavā (1923). Pieminekļa meta autors – Veselavas pagasta Ķikuru māju saimnieks K. Biernis, to betonā veidoja amatnieks D. Gruzde, granīta plāksni izkala Cēsu akmeņkalis A. Sproģis. Tas ir pirmais piemineklis Cēsu kauju atcerei Latvijā. [http://veselava.lv/i.php?id=53]


Latvijas armijas Ziemeļlatvijas brigādes un Igaunijas armijas virsnieki pie igauņu bruņuvilciena Cēsu stacijā. Centrā, ģērbies mētelī, Ziemeļlatvijas brigādes komandieris pulkvedis Jorģis Zemitāns (1919. gada 6. jūnijs).


Rīgas Igauņu izglītības un palīdzības biedrības ēka Rīgā, Nometņu ielā 62.



Dokumentālā filma „Zudusī cilts. Stāsts par Ludzas igauņiem” (2014). Režisori Indreks Jētss un Maido Selgmē. ERM.


Dziesma Brīvību Baltijai. Grupas „Opus Pro” mūzika un vārdi.

Dziesma Beverīnas Dziedonis. Jāzepa Vītola mūzika, Ausekļa vārdi.

Latvijas Radio 3 ieraksts „Guntars Godiņš un Ludzas igauņu pasakas”, 2016. gada 10. jūnijs.

[http://klasika.lsm.lv/lv/raksts/pa-celjam-ar-klasiku/guntars-godins-un-ludzas-igaunu-pasakas.a53254/]


Vēsturniece Kristīne Ducmane atmiņās par bērnību Valkas apriņķa Garjuru ciemā, kuru 19. gadsimta beigās izveidoja ieceļotāji no Dienvidigaunijas, stāsta: „Sākot iet skolā, nelielas grūtības drīzāk bija ar latviešu valodu. Man, piemēram, šķita, ka latviski ir, ja igauņu vārdiem pieliek latviskās galotnes.” Tas notika 20. gadsimta 50. gados. Mūsdienās Latvijā ir daudzi igauniski uzvārdi: Lepiks, Raudseps, Pīks, Kokamegi, Leinasārs un tā tālāk.

Igauņi / igaunietes ir saprecējušies ar latvietēm / latviešiem gadsimtu garumā, kā liecina tautasdziesmas. To redzam arī latviešu un igauņu kultūras darbinieku ģimenēs. Tā, piemēram, jāmin Meņģeles pagastā amatnieka ģimenē dzimušais latviešu literāts Sudrabu Edžus, īstajā vārdā Eduards Zilbers – viņa māte bijusi igauniete. Arī pirms Otrā pasaules kara ļoti populārā igauņu rakstnieka (ar absolūti neigaunisko vārdu) Augusta Gailīša (1891–1960) tēvs bija igauņos, Sangastes muižas novadā, ieprecējies Ziemeļvidzemes latvietis. Ģimenē ikdienā pārsvarā runāts latviešu valodā, taču visi mājinieki tāpat brīvi pārvaldījuši igauņu mēli. Pirmo pasaules karu Gailītis pavadīja Tallinā, kļuva par Igaunijas pilsoni, darbojās žurnālistikā un vēlāk bija Igaunijas sūtniecības Rīgā preses atašejs. Savu latvietību viņš neaizmirsa – tulkoja latviešu daiļliteratūru igauniski un igauņu rakstnieku darbus latviski.

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad Baltijas pilsoniskajās aprindās par labo toni uzskatīja izteikšanos vāciski, latviešu un igauņu „aprindu” pārstāvji pēc laulībām ģimenē nereti pārgāja uz vācu valodu. Tā tas notika, piemēram, pirmās igauņu dzejnieces, patriotisma un Igaunijas dabas mīlestības apjūsmotājas Lidijas Koidulas (1843–1886) un Tartu Universitātes medicīnas studenta, pārvācotā latvieša Eduarda Mihelsona kopdzīvē. Lidija Eduardam jāvārdu teica 30 gadu vecumā. Mihelsons bija viņas ilggadīgs pielūdzējs, tomēr abu savienība daudziem šķita pārsteigums. Literatūrzinātnieki uzskata, ka „igauņu Aspazijai” šī laulība izvērtusies nelaimīga un traģiska. Mihelsons kļuva par kara ārstu Krievijas kara flotes bāzē Kronštatē un sievu ņēma līdzi. Lidijas liriskajai dvēselei kazarmu un cietokšņa raupjā vide nebija tā labākā. Viņa ieslīga depresijā, ilgojās pēc dzimtenes un sapratni savām izjūtām no vīra puses tā arī nesastapa. Nelīdzēja arī divu meitu piedzimšana un samērā biežā ciemošanās Igaunijā.

No pazīstamākajām personībām vēl būtu minams Rīgā dzimušais igauņu trimdas dzejnieks, literatūrkritiķis un vēsturnieks Ivars Vidriks Ivasks (1927–1992). Viņa tēvs bija igaunis Vidriks Ivasks, bet māte latviete Ilze Gūtere. Ģimenē iekšējā saziņas valoda bijusi vācu, taču nākamais dzejnieks tikpat labi pārzināja igauņu un latviešu mēli, kamdēļ vēlāk trimdā Rietumos viņu uzskatīja par piederīgu „baltiešu” kultūrtelpai. Ne velti 1949. gadā Ivars Ivasks Vācijā apņēma par sievu Latvijas armijas ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa meitu Astrīdi, plašāk pazīstamu kā dzejnieci Astrīdi Ivasku (1926–2015). Abi lielu dzīves daļu pavadīja ASV. [Sprūde 2016 : http://www.la.lv/igaunitis-mans-virins-es-igauna-ligavina/]

 


Rīgā darbojas Rīgas Igauņu pamatskola.

Rīgas Igauņu pamatskolas mērķis ir dot iespēju Latvijā dzīvojošiem igauņu tautības bērniem, kā arī bērniem, kuriem ir interese par igauņu valodu un kultūru, iepazīties ar kaimiņu tautas valodu, kultūru un vēsturi. Skola uzskata par savu prioritāti veicināt igauņu un latviešu kultūru tuvību.

Skolas galvenais uzdevums ir mācīt igauņu valodu un sniegt iespēju iepazīties ar igauņu kultūru, literatūru, mūziku, vēsturi un tradīcijām. Sākumskolā mācības notiek bilingvāli – latviešu un igauņu valodā, pamatskolā – latviešu valodā.

Rīgā jau pusotru gadsimtu ir liela igauņu kopiena, tās darbība ir cieši saistīta ar skolas vēsturi.

19. gadsimta beigās Rīgas osta kļuva par vienu no lielākajām Krievijas impērijā. Rīga strauji auga. Cerībā uz labāku un pārticīgāku dzīvi daudzi igauņi no Narvas, Kerdlas un Sindi pilsētiņām pārcēlās uz Rīgu, lai strādātu tās rūpnīcās, galvenokārt tekstilapstrādē. Rīgā ieplūstošais kapitāls piesaistīja arī igauņu amatniekus, tirgotājus, juristus un citu profesiju pārstāvjus. 19. gadsimta beigās Latvijā dzīvoja gandrīz 18 000 igauņu, no tiem Rīgā – 3523 cilvēki.

Šai laikā par nozīmīgāko igauņu pulcēšanās vietu kļuva dziedāšanas biedrība „Imanta”, savukārt 1908. gadā tika dibināta Rīgas Igauņu izglītības un palīdzības biedrība. Tā rūpējās ne vien par igauņu nacionālās identitātes saglabāšanu, bet gādāja arī par atraitņu, bāreņu un slimnieku aprūpi. Laikā pirms I pasaules kara Pārdaugava, īpaši Āgenskalna apkaime, kļuva par sava veida igauņu rajonu, kur noritēja arī rosīga sabiedriskā dzīve. 1913. gadā Rīgas Igauņu izglītības un palīdzības biedrība uzcēla savām vajadzībām sešstāvu namu Nometņu ielā 62. Par pirmajiem jaunās ēkas iemītniekiem kļuva Rīgas Igauņu skolas audzēkņi un darbinieki.

Drīz pēc biedrības nodibināšanas tajā tika izstrādāts projekts jaunas igauņu skolas atvēršanai Rīgā. Pilsētas varas iestādes šo projektu, kas paredzēja sešgadīgas skolas izveidi ar mācībām igauņu valodā, apstiprināja 1908. gadā. Pirmās telpas šai skolai tika atrastas Mazajā Nometņu ielā 17. Par pirmo direktoru kļuva Hanns Tollasons (Tollasson).

Tā kā Pirmā pasaules kara laikā liela daļa vīriešu tika iesaukti armijā, bet citi, tai skaitā arī igauņi, kopā ar savām rūpnīcām un ģimenēm evakuējās no piefrontes zonas; 1915. gadā skola tika slēgta, bet pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā Rīgā vairs faktiski nepastāvēja arī Igauņu izglītības un palīdzības biedrība.

Līdz ar Igaunijas Republikas izveidošanos daudzi igauņi, vēlēdamies aktīvi piedalīties savas valsts dzīvē, devās atpakaļ uz dzimteni. Biedrība tomēr spēja atsākt darbu. Tā atjaunoja savu namu, kur atkal sāka darboties koris, teātra trupa, bet kopš 1919. gada arī igauņu skola. Jaunais Latvijas izglītības likums garantēja valsts atbalstu obligātajai sešgadīgajai pamatizglītībai arī minoritātēm, tādēļ igauņu skolas tika atvērtas ne vien Rīgā, bet arī Alūksnē, Apē, Veclaicenē un citur Latvijā, tomēr skolēnu skaits nebija liels. To ietekmēja ne vien daudzu igauņu atgriešanās dzimtenē, bet arī bezdarbs, ar to saistītā dzimstības samazināšanās un daudzu bērnu iekļaušanās algotā darbā, neapmeklējot skolu pat sešu klašu apjomā. K. Ulmaņa autoritārā režīma laikā mainītais izglītības likums, saskaņā ar kuru jaukto ģimeņu bērniem, kur viens no vecākiem bija latvietis, bija jāapmeklē latviešu skolas, arī negatīvi ietekmēja minoritāšu attīstību Latvijā.Padomju varas laikā tās politika attiecībā pret nacionālajām minoritātēm bija noliedzoša. Sagraujot igauniskās izglītības priekšnoteikumus – biedrību un skolu –, pārejot uz vienotu padomju identitāti, igauņi kā apzinīga kopiena Latvijā faktiski vairs nepastāvēja.

Astoņdesmito gadu beigās līdz ar Baltijas nacionālās atmodas procesu attīstību radās labvēlīgi apstākļi minoritāšu kultūras atjaunošanai. Aktīvi sāka rosīties arī Latvijā dzīvojošie igauņi. 1988. gada 11. novembrī Latvijas igauņu pārstāvju sapulcē tika atjaunota igauņu biedrības darbība, nodibinot Latvijas Igauņu biedrību. Tās pirmā priekšsēdētāja – Rīgas Medicīnas institūta pasniedzēja Leili Utno – kļuva par skolas atjaunošanas iniciatori un aktīvāko atbalstītāju. 1989. gada 1. septembrī tika atklāta igauņu skolas 1. klase. Tiesa, tolaik tā vēl darbojās kā Rīgas 73. vidusskolas filiāle. Par skolotājām sāka strādāt Dzintra Kohva un pašreizējā skolas direktore Urve Aivare. Telpas divām klasēm atkal tika atvēlētas Igauņu biedrības ēkā. Pateicoties vietējās pašvaldības, Igaunijas valdības un brīvprātīgo ziedotāju atbalstam, biedrības namā tika veikts remonts, un šī mācību gada otrajā pusgadā mācības jau noritēja svaigi remontētās telpās. 1990. gadā skola saņēma atļauju atvērt vidusskolu, tomēr piemērotu telpu trūkums liedza atvērt jaunas klases Igauņu biedrības namā. 1992. gadā skolai tika piešķirts patstāvīgas mācību iestādes statuss. Par tās direktoru kļuva Latvijas Nacionālās operas repetitors Enns Raja, bet Urve Aivare – par mācību pārzini. Pirmo reizi skolas akreditācija notika 1994. gadā, savukārt 1998. gadā skolu akreditācijas komisija atzina Rīgas Igauņu skolas darbu par atbilstošu pamatskolas statusam. Nākamā – 2001. gadā – notikusī akreditācija piešķīra mācību iestādei vidusskolas statusu.

Gan ikdienā, gan svētku dienās igauņu skolā tiek valkāta skolas forma. Tā ir pelēkas krāsas veste, kurai kreisajā pusē izšūts skolas logo zilimelni baltā krāsā. Ap vestes V veida izgriezumu – adīta lente Igaunijas valsts karoga krāsā. [Sagatavots pēc: http://www.rivsk.lv/aboutus.php?#scroll_01]

 


Folkloras pētniece Sanita Reinsone sarakstījusi grāmatu „Kus mul patarei! Kā Igaunijas leļļi bēga uz Latviju”. Grāmata uzrakstīta kā teicēja vēstījums par leģendāriem notikumiem, kā „teiksma”, kurā realitāte interpretēta ar pasakas paņēmieniem, brīvi savienojot zināšanas un izdomu. Igaunija un arī Latvija, kur norisinās liela daļa sižeta notikumu, šajā teiksmā ir zemes, kur paralēli pastāv cilvēku un leļļu pasaule. Pasakas formā, stāstot par Igauniju kā leļļu zemi, autore sniedz bērniem priekšstatu par reālās kaimiņzemes Igaunijas novadiem, igauņu valodu un tradīcijām. Tikai bērni un dzīvnieki redz, ka lelles ir dzīvas. Tās kustas un runā, bet pieaugušo klātbūtnē izliekas par nedzīviem priekšmetiem. Vēstījums pauž par episku notikumu: Igaunijas „parastie leļļi” – visdažādākās tradicionālās rotaļlietas – ļoti apvainojas par bērnu pievēršanos „sevišķajiem” – ar baterijām darbināmajiem – jaunlaiku brīnumiem un nolemj bēgt projām no Igaunijas. Tīmo-Nīmo, adīts lellis igauņu tautastērpā, uzmundrina visus ar satraucošo saukli „Kus mul patarei!” – „Re, kur baterijas!” Tūkstošiem igauņu leļļu pa taku takām dodas uz Latviju. [Sagatavots pēc: http://www.lielsmazs.lv/]

 


Igauņu pastmarka

[http://filateelia.ee/foorum/viewtopic.php?t=1590]