ģērbties

ģērb- – sakne, vārda celms

-ties – galotne

ātri ģērbties, moderni ģērbties, silti ģērbties

nepiemēroti ģērbties

Ārpusē ģērbjas kā ieradums,

Sirdij paliek pašas piederums. (Reinis Kaudzīte)

Kad iet kartupeļus stādīt, tad vajag spilgti ģērbties, lai kartupeļi izaug līdzeni.

Es biju irbīte,

Es māku lēkāt

No viena kalniņa

Uz otra, treša.

Uz trešu uzlēkus’,

Ieraugu tautiet’,

Deviņi ratiņi,

Simts kumeliņi.

Pagumu, pagumu,

Līdz brāļa vārtiem.

Brālīti mīļais

Cel vārtus vaļā!

Pagumu, pagumu,

Līdz māsas klētei.

Māsiņa mīļā,

Slēdz klēti vaļā!

Pagumu, pagumu,

Līdz mātes pūram.

Slēdz, mīļā māmiņa,

Pūriņu vaļā,

Lai es ģērbjos

Trejadā rotā:

Div’ rotas zelta,

Treš’ sudrabiņa. [LD 33575-1]

Ģērbies, manis kumeliņis,

Akotiņa spalviņā,

Lai ģērbās tautu meitu

Sīkajā sudrabā. [LD 16147-0]

Ģērbies, Saule, sudrabā,

Nu nāk tavi vedējiņi;

Ūdens zirgi, akmens vāģi,

Sidrabiņa kamaniņas. [LD 33784-0]

Kūmām iedama

Pakupli ģērbos,

Lai mana pādīte

Pakupli auga. [LD 1316-1]

Reiz Krišus nonāk kādā pilsētā, kur apmetas uz veselu mēnesi. Šinī pilsētā tas pamana, ka ķēniņš, pa savu pils dārzu ikdienas pastaigādamies, ģērbjas katru dienu savādās drēbēs. Krišus domā: „Tu vien tā vari ģērbties, es varu tāpat.”

Viņš tūdaļ iegādājas septiņas kārtas dažādu drēbju. Pirmā dienā staigā tīšu gar ķēniņa pils logiem. Ķēniņš, redzēdams Krišum tādas pašas drēbes kā viņam, saviebj ģīmi; bet vēl neko. Otrā dienā Krišus apvelk mazliet vēl labākas drēbes un staigā atkal gar pils logiem. Ķēniņš nu paliek dusmīgs un nemaz neskatās uz Krišu. Trešā dienā Krišus apvelk vēl labākas drēbes. Ķēniņš paliek itin pikts un griež Krišum muguru. Ceturtajā dienā Krišus apvelk vēl labākas drēbes. Ķēniņš nu tik pikts, ka pat ne ķēniņiene nedrīkst ierunāties. Piektajā dienā Krišum vēl pārākas drēbes. Ķēniņš no dusmām jau saper savu sulaini. Sestajā dienā Krišus saģērbies daudz pārākās drēbēs par ķēniņu. Šis no dusmām ne ēst neēd. Bet septītajā dienā Krišum tādas drēbes, kādas ķēniņš vēl ne redzējis. Ķēniņš nu arī vairs nevar savaldīties un uzbļauj Krišum: „Kas tu tāds esi, ka vari labākas drēbes valkāt nekā man? Nāc spēkoties!”

Labi. Krišus sagrābj ķēniņu ar vienu roku un pārsviež pār dārza valni kā pakulu vērkuli.

„Stiprāks nu esi gan par mani,” ķēniņš pats apliecina, „bet vai arī bagātāks, to gribu līdz rītam redzēt.”

„Redzēsim. Bet ja nu es bagātāks būtu, kas tad man no tam atleks?”

„Tad no manām trijām princesēm vari ņemt sev sievu, kura tik patīk.”

Ķēniņš ieslēdz Krišu kādā lielā pils istabā un noliek sargus pie durvīm. No rīta ķēniņš grib ieiet, bet Krišus ar savu maciņu piekratījis istabu tik pilnu dukātiem, ka nevar ne pats ārā tikt, ne ķēniņš iekšā. Nu ķēniņš sasauc karavīrus un liek durvis izlauzt. Dukātu čupa, durvis laužot, sāk birt, ka gandrīz pašu ķēniņu apber un nosit.

„Vai traks! tu Krišu esi gan par mani stiprāks un bagātāks. Ņem nu no manām princesēm, kura tik patīk.”
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Vienai mātei bijusi muļķa meita. Māte braukusi uz ciemu. Meitai bijuši gaidāmi brūtgāni, kādēļ meita prasījusi mātei, kā tai ģērbties.

„Uzvelc balto puskreklu un sarkano līpķeri,” teikusi māte. Meita nu tā arī saģērbusies. Atbraukuši precinieki. Meita ejot likt mielastu, bet pakaļa tai plika. Precinieki paņēmuši no galda sviestu un iesvieduši to meitai plikumā. Meita iesviesto sviestu paņēmusi un nolikusi atkal uz galda. Precinieki iznerrojušies un aizbraukuši. Pārbraukusi māte un prasot meitai, vai precinieki bijuši.

„Bija jau bija, bet ko tie lopi – pakaļā sviež sviestu!”

„Kā tad tu biji ģērbusies?” prasot māte.

„Nu, kā jau tu teici.”

„Bet vai brunči tev bija mugurā?”

„Tu jau neteici, lai es brunčus velku,” atbildējusi meita.

Dzīves aizrautais

Par to, kā ģērbjas Latvijā dzīvojošās sievietes, starptautisko atzinību guvušajam māksliniekam Bruno Birmanim ir savs redzējums: „Ir trīs grupas, un tās visas ir skaidri nodalāmas nevis pēc ienākumiem, bet pēc domāšanas veida. Skaidrs ir tas, ka visas trīs vairākumā ģērbjas izaicinoši, demonstrējot savu piederību tai vai citai grupai. Ir sievietes, kas viņu pašu izpratnē ģērbjas radoši, neņemot vērā glancētajos žurnālos komunicētās modes tendences, bet pieejot tam ar tik lielu iztēli un radošumu, cik nu katrai Dieviņš to ir devis. Otrs ir glamūrīgais stils, kas veidots no modes žurnālu lappusēm, respektīvi, pragmatiski definētais pareizais ģērbšanās stils, un trešais ir „bezstils”, kad sievietei vienalga, ko viņa velk.”

Bruno Birmanis ir pārliecināts, ka gaumi var iemācīties: „Ir jāsaprot, ko īsti grib, jo mācēt ģērbties – tas ir ļoti plašs jēdziens. Izvēlēties pareizu apģērbu un salikt to kopā ir visvienkāršāk. Savukārt izturēšanās un attieksme ir būtiskākais, ko ir visgrūtāk apgūt.”
[Sagatavots pēc: Ģērmane 2013 : 15]

●

„Kādreiz man ļoti mīļš bija hipiju stils, ilgu laiku tā arī ģērbos. Un patiesībā joprojām tā jūtos – kā puķu bērns,” smaidot atzīst pazīstamā Valmieras drāmas teātra aktrise Ilze Lieckalniņa. Viņa ir Regīna LNT seriālā „Tikai nesaki man Bizu”.

„Man ar Regīnu galīgi nav nekā kopīga,” jau pēc pirmajām filmēšanās dienām sapratusi Ilze Lieckalniņa. Regīna ir ļaunā māsa – asa tumšmate, kura dzīvē visu panāk ar „sievišķīgām viltībām” un kura ārkārtīgi lielu nozīmi piešķir apģērbam. „Vienīgais, kas mūs abas vieno: man arī patīk lakot melnus nagus,” nosmej aktrise, sakot, ka galīgi nesaprot Regīnas ģērbšanās stilu.

„Regīna ir ļoti koša sieviete, kas daudz krāsojas. Es dzīvē vispār nekrāsojos, nemaz. Skropstu tuša – tas jau ir daudz!” atklāj aktrise, piebilstot, ka vienīgi svētkos kaut ko uzliek uz sejas – vai tā ir pirmizrāde vai pirmie jaunas izrādes mēģinājumi. Bet ikdienā ne. „Kāda jēga no rīta krāsoties, ja vakarā tas viss jāņem nost un jākrāsojas izrādei?” viņa spriež pavisam lietišķi.

„Bija periods, kad man patika tikai melnas drēbes, bet tas ātri pārgāja. Tagad man patīk krāsains apģērbs, taču nav vienas vismīļākās krāsas, man patīk tās variēt,” Ilze mēģina raksturot savu ģērbšanās stilu.

Izvērtējot savu garderobi, aktrise secina: „Es esmu no tām, kurām nekad nekā nav ko vilkt mugurā. Atceros: vismaz pāris reižu esmu gribējusi aizbraukt uz Spēlmaņu nakti, satikties ar citu teātru kolēģiem, taču, sapratusi, ka neko jaunu neesmu iegādājusies, ka nav ko vilkt mugurā, esmu palikusi mājās un uz kolēģiem noskatījusies televīzijā.”
[Sagatavots pēc: Raita 2011 : 38–39]

●

Lucija Levinska (Navolska) dzimusi 1930. gada 26. aprīlī Aknīstes pagasta „Tiltiņos” zemnieku ģimenē. Viņa labprāt dalās atmiņās par bērnību, grūto kara un pēckara laiku, iemīlēšanos un savu ģimeni:

„Daudz bija jauniešu, kuri satikās un draudzējās. Meitenes dziedāja korī, kopā gāja uz mēģinājumiem. Skaista bija uzstāšanās rajona dziesmu svētkos Aknīstē. Sestdienu vakaros jaunajiem patika iet uz ballēm. Tās rīkoja paši kaimiņu māju lielajos šķūņos. Pirms ballēm meitenes šķūni iztīrīja un grīdu izmazgāja, zēni sacirta meijas, salika gar sienām. No mājām atnesa lielas, ar gāzi uzpumpējamas lampas, un tā šķūnī gaišs bija visu nakti. Tas radīja priecīgu svētku noskaņu. Kā tajā laikā jaunieši ģērbās? Nebija jau lepna apģērba. Es atceros sarkanu katūna kleitiņu ar melnām strīpiņām gar apakšmalu, ko vilku uz ballēm. Ballēs bija tik priecīgi un tik jauka izdejošanās! Jaunieši paši arī muzicēja.”
[Sagatavots pēc: Urbacāne : http://news.lv/]

Jūgendstila sieviešu mode – 20. gadsimta pirmā desmitgade

Sieviešu tērpu vizuālo izteiksmi arvien vairāk ietekmēja feminisma idejas. Sievietes modelēja savu uzvedību un ārieni atbilstoši „Gibsona meitenes” tēla prasībām – „jaunās sievietes” ideāltipam.

Ierastākais tērps bija blūze un svārki. Blūze bija īpaši dekoratīva tērpa sastāvdaļa. To rotāja gan ar kontrastējoša auduma ielaidumiem, gan ar vertikālām ielocēm. Balonveida piedurknes, kas bija raksturīgas 19. gadsimta deviņdesmitajos gados, tika nopeltas un to vietā nāca piegulošas piedurknes ar krokotu manšeti. Tipiska bija arī augsta mežģīņu stāvapkakle, kas dažbrīd sniedzās līdz zodam un balstīja galvu. Vakartērpos bija vērojami arī dziļi sirdsveida, taisnstūrveida vai apaļi kakla izgriezumi. Sabiedrības dāmām tas ļāva izrādīt izsmalcinātus juvelierizstrādājumus. Blūzes priekšpusi rotāja bagātīgs mežģīņu kritums, kas raksturojams kā gadsimta apsēstība.

Svārki galvenokārt bija uzplaukstoša zieda formā vai zvanveidā. Kašmira šalli aizstāja modernizēti virstērpi: pelerīnas (īsi apmetņi), pledi un trīsceturtdaļgaruma žaketes. Rokās tika ģērbti efektīgi tamborēti, ažūras (smalka mežģīņu auduma) cimdi ar izšūtiem krāsainiem rakstiem. Vakartērpu papildināšanai izmantoja arī garus grezna auduma cimdus, kas sasniedza augšdelmu, nereti tie bija bezpirkstu cimdi.
[Sagatavots pēc: Parute 2010 : 492–495]

Hiphopa vīriešu mode

20. gadsimta deviņdesmito gadu laikā vairākkārtu sporta tērpi kļuva aizvien maisveidīgāki un veidoja draudīgi apjomīgu siluetu. Bikses valkāja tik zemu, ka tās atsedza apakšveļu, bet žaketes, lai arī bija milzīgas, sniedzās tikai līdz viduklim.

Kad parādījās uzkrītošie bling aksesuāri, kas bija cieši saistīti ar dizaineru zīmoliem (vēl vairāk nekā juvelierizstrādājumi), apģērbi kļuva piegulošāki.

Hiphopa modes sporta tērpu daļas brīvi vilka citu virs citas. Slavenākie zīmoli bija Tommy Hilfiger, Polo Ralph Lauren, FUBU un Boss Jeans. Adidas un Puma boxfresh sporta apavi, ko valkāja 80. gadu breika entuziasti, popularitātes kulmināciju sasniedza vienlaikus ar grupas Run DMC apsēstību ar zīmolu Adidas.
[Sagatavots pēc: NJ Stevenson 2011 : 244–245]