dzejnieks

dzej- – sakne

-niek- – piedēklis

-s – galotne

dzejniek- – vārda celms

-nieks – izskaņa

dzejnieka muzejs, dzejnieka mūza, dzejnieka sapnis, dzejnieka talants

latviešu dzejnieki, tautas dzejnieks

jauns dzejnieks, populārs dzejnieks, slavens dzejnieks

iemīļots dzejnieks, kritizēt dzejnieku, slavēt dzejnieku

Mūsdienās dzejnieks nav nekas mistisks un svēts.

Agneses Gusarovas saruna ar Ivaru Šteinbergu

21 gadu jaunais dzejnieks Ivars Šteinbergs raksta kopš pusaudžu gadiem, bet nopietni dzejoļu sacerēšanai pievērsies vien pirms pāris gadiem. Kopš tā laika Ivars ar saviem tekstiem jau ir piedalījies vairākos dzejas lasījumos un klausītājus ar saviem daiļdarbiem priecējis arī Dzejas dienās. Ivara darbi ir lasāmi kultūras un patstāvīgas domas portālā Satori.lv, kas Baltās nakts un Dzejas dienu ietvaros tiks publicēti arī īpašā „Satori Dzejas dienu” burtnīcā. Viņš ir viens no jaunās paaudzes daudzsološajiem autoriem, kuram ir savs viedoklis arī par literatūras situāciju – rakstniekiem un to auditoriju – tepat Latvijā.

Varbūt iesākumā vari definēt, kas tavā izpratnē ir dzejnieks? Kā viņa domāšana atšķiras no lielās, pelēkās masas domu gājiena?

Ak, kungs… Dzejnieks, protams, ir cilvēks, kurš raksta dzeju. Varbūt ir mazliet emocionālāks nekā citi, nezinu. Mūsdienās dzejnieks nav nekas mistisks vai svēts, kā tas bijis pirms ilgāka laika. Tagad galvenais nosacījums ir dzejas rakstīšana. Manā gadījumā – ir tikai daži pierādījumi, ka es drīkstu rakstīt un varu uzdrošināties saukt uzrakstīto par dzeju. Pirmkārt, man ir slikta pašizjūta, ja es nerakstu. Nezinu, vai to var dēvēt par kritēriju, bet tā tas vienkārši ir. Otrkārt, uzticoties draugu teiktajam, zinu, ka maza daļa no manis uzrakstītā ir kaut kas vērtīgs. Treškārt, man ir ārkārtīgi grūti rakstīt.

Vai uzrakstot kaut ko, tu atbrīvojies no šīs nomācošās iekšējās izjūtas?

Es nezinu, vai to var nosaukt par nomācošu iekšējo izjūtu… no kaut kā es noteikti atbrīvojos, ja uzrakstu kaut ko foršu.

Kā sākās tavs dzejas rakstīšanas ceļš? Vai bija kādi autori, kuru darbi iedvesmoja to darīt?

Divpadsmit trīspadsmit gadu vecumā es saindējos ar Ojāru Vācieti un rāvu cauri visu, ko no viņa varēju atrast. Četrpadsmit gadu vecumā bija īss brīdis, kad es rakstīju pilnīgi bezsakarīgi un ļoti daudz – īsta grafomānija. Pierakstīju, manuprāt, pilnu piecdesmitlitrīgu kasti ar kladēm. Nevienam toreiz uzrakstīto nerādīju. Visas tās klades šobrīd jau sen esmu izmetis ārā. Šis posms pārgāja, un pārgāja arī šausmīgā nepieciešamība rakstīt. Man vienkārši iepatikās to darīt. Sāku intensīvi lasīt latviešu un ārzemju dzejnieku darbus, cik vien daudz varēju atrast un nopirkt, un daru to joprojām. Man ļoti patika un joprojām patīk Juris Kunnoss. Kad iepazinos ar Edvīna Raupa un Ulda Bērziņa daiļradi, viņu rakstītie teksti mani nonesa no kājām. Man gan ir grūti pateikt, kas bija tas impulss, kas lika rakstīt. Tiešām nezinu. Man vienkārši patīk un mazliet sanāk. [..]

Kāda ir bijusi tava pieredze, intervējot ārzemju dzejniekus?

Pagājušogad es intervēju Tadeušu Dombrovski (Tadeusz Dąbrowski, poļu dzejnieks – A. G.). Pirms tam, kad es vispār uzzināju, ka intervēšu viņu, biju lasījis viņa darbus angliski internetā, un man ļoti, ļoti patika. Es gaidīju, kad iznāks viņa krājums, kuru viņš prezentēs Dzejas dienās. Krājums vēl nebija fiziski pieejams, bet es to jau biju pasūtījis. Nākamajā dienā T. Dombrovskis brauca prezentēt to uz ASV. Kad man piedāvāja ar viņu runāties, biju stāvā sajūsmā. Tā intervēšanas pieredze, protams, bija elektroniska – es viņam sūtīju e-pastus un uzmācos ar muļķīgiem jautājumiem. Bet man izdevās arī Dombrovski satikt, pirms viņam bija lasījums. Viņš tieši sēdēja Vecrīgas hostelī pie interneta un mocījās ar to stulbo interviju kaut kādos vienpadsmitos vakarā. Bija tāds noguris un nelaimīgs, mēģinādams atbildēt uz maniem jautājumiem. Un vēl es te uzrados, sāku kaut ko prasīt. Bet nu viņa atbildes bija lieliskas.

Intervējot Šamšadu Abdulajevu (Shamshad Abdullaev, uzbeku dzejnieks – A. G.), bija citādi. Intervija notika krievu valodā. Abdulajevam ir grandioza krievu valoda, tāpēc es īsti nemāku viņu lasīt. Nejutos īsti cienīgs viņu intervēt. Viņš, protams, atbildēja. Kopumā – tā man noteikti bijusi veselīga pieredze.

Vasaras izlaiduma „Latvju Tekstos” dzejnieks Kārlis Vērdiņš aprakstījis jaunos dzejniekus kā pasaules pilsoņus. Tu pats tikko esi atceļojis no ārzemēm (Ivars apmeklēja Francijas pilsētiņu Nansiju (Nansy), ekskursijas laikā apskatīja daudzus mākslas darbus – A. G.). Ko dzejniekam nozīmē ceļošana, un vai tā paver jaunus apvāršņus, piemēram, domāšanā?

Noteikti. Iekavās var ielikt: [sk. Kārļa Vērdiņa rakstu], jo viņš ļoti skaidri tajās rindkopās izsakās. Galvenais ir tas, ka ceļojot – ko šai paaudzei ir iespēja darīt – veidojas citāda attieksme pret savām mājām. Protams, tas arī iedvesmo un ietekmē pasaules ainu u. tml.

Kāds ir tavs viedoklis par jaunās paaudzes autoriem, kas publicējas literārajā žurnālā „Latvju Teksti” un portālā Satori.lv?

Pretēji tam, kā daudzi domā, man tieši patīk, ka cilvēki raksta. Rakstīšana būtībā nevar nodarīt nekādu kaitējumu, arī tad, ja raksti briesmīgi. Turklāt nekad neuzzināsi, kā tu raksti, ja tu to nedarīsi. Protams, pastāv arī klīniskie gadījumi, kuri ir apsēsti un mazliet pārprot to, ko viņi dara.

Vai starp jaunajiem autoriem esi atradis domubiedrus dzejā?

Man ļoti patīk, kā raksta Artis Ostups. Arī Henriks Eliass Zēgners. Tas gan gluži nenozīmē, ka tagad mēģinu rakstīt kā viņi, lai gan, manuprāt, mums ir kaut kāds kopīgs asociatīvais lauks. Taču dzejas balss ir jāatrod, nevis jāizvēlas. Es uzskatu, ka esmu uzrakstījis ļoti maz tekstu, kuros esmu atradis savu balsi. Liela daļa darbu man ir ar nejauši pārņemtu intonāciju. Bet tas ir neizbēgami, un jaunajiem autoriem ir arī ļoti svarīgi daudz lasīt citus.

Viena lieta man gan liekas ļoti dīvaina: ir autori, kas uzskata, ka nevajag lasīt citu autoru darbus, viņuprāt, tas ir nepareizi. Tas ir viens no absurdākajiem pieņēmumiem, ko es esmu dzirdējis. Varbūt viņi nevēlas lasīt aiz slinkuma… es tiešām nezinu.

Vai latviešu autors vispār var izdzīvot vien no literāru darbu rakstīšanas?

Vienkārši rakstot dzeju – nē. Bet, ja nopietni strādā un raksta vai darbojas šajā sfērā, tad tas ir iespējams, tomēr ir ļoti smagi jāstrādā. Es nedomāju, ka vari atļauties apmaksāt dzīvesvietu par honorāriņiem, ko nopelni, publicējoties avīzē. Cilvēki, kas strādā redakcijās, izdevniecībās, raksta recenzijas, raksta publicistiku, kas ir simtprocentīgi nodevušies kaut kam šādam, ir pierādījums, ka šis variants ir iespējams, lai gan tādu gadījumu ir maz. Daudzi strādā daļēji saistītās sfērās.

Kā tev liekas, kas ir nepieciešams latviešu dzejai un literatūrai kopumā, lai to vairāk pirktu un lasītu? Palasot dažus interneta komentārus, nereti šķiet, ka daudziem nav vajadzīga jaunā latviešu literatūra…

Latviešu lasītājs ir ļoti prasīgs lasītājs. Manuprāt, vaina viennozīmīgi nav dzejā. Nevarētu teikt, ka arī sabiedrībā, jo lasītāju it kā netrūkst… Man diezgan muļķīgas liekas sūdzības, ka nevar dabūt kādu grāmatu. Tā gluži nav.

Es nezinu, ko vēl vajadzētu latviešu dzejai. No vienas puses, nenāktu par ļaunu vairāk literatūras popularizēšanas projektu, piemēram, kā skandināviem – drukāt katru mēnesi jaunu dzejoli uz sabiedriskā transporta. Vai arī Ungārijā, piemēram, ir daudzas kafejnīcas, kurās katru nedēļu divas vai vairāk reizes notiek dzejas lasījumi. Mums arī ir vietas, kur lasa, ir autori, kas lasa, bet šī prakse nenotiek tik lielā mērogā. Bet, no otras puses, literatūra pastāvēs arī bez tā; tā ir neizbēgama, tāpat kā valoda. Pie tā, ka šeit procentuāli daudzi nelasa dzeju, manuprāt, nav vainīga ne mūsu dzeja, ne slikts finansējums, bet, iespējams, cilvēku iedaba. Mēs taču patiesībā zinām, kā un kāpēc dzīvot, vienkārši vēl nemākam vai esam par vāju. Ar to es domāju, piemēram, ka man jau iekšēji ir skaidrs: beidzot vajag sākt agri celties, beidzot vajag izlasīt to Markesu līdz galam, mazgāt traukus pēc katras ēdienreizes un nekad nevienam vairs nemelot. Bet ne jau tā tas notiek. Varbūt ar laiku.

Protams, salīdzinājumā ar Atmodas periodu, kad Latvijā daudzi ļoti kaislīgi lasīja dzeju, tagad dzejnieki ir atkāpušies no visām sociālajām tēmām. Visi ir ļoti spēcīgi individuālisti. Tas, manuprāt, ir labi, bet varbūt vecās paaudzes lasītājam tas var šķist dīvaini. Literatūrai šobrīd būtībā nekas nedraud. Man neizskaidrojamu iemeslu dēļ tomēr ir izjūta, ka šobrīd ir labāk, nekā bija pirms pāris gadiem. [..]

Vai latviešu jaunā dzeja ir jātulko?

Jā, noteikti. To vajadzētu tulkot daudzās valodās – cik nu tas iespējams. Tas ir ļoti interesants process. Rietumu valstīs mūsdienās izveidojusies tāda atdzejas tradīcija, kurā netiek ņemtas vērā formālās nianses, bet gan koncentrējas uz plūstamību un saturu. Austrumos un arī šeit joprojām cenšas atdarināt tulkojamā teksta ritmu un atskaņas.

Kādas ir sajūtas, lasot dzeju plašas auditorijas priekšā? Vai tā nav tāda kā daļēja pašatkailināšanās?

Ļauj padomāt… būtībā es to nedarītu, ja man riebtos. Man lasīšana ir savā ziņā kā jauno, uzrakstīto tekstu pārbaude – vai tie ir interesanti –, pārbaude tam, kā šie teksti skan, kad tiek nolasīti. Kad kādu tekstu nolasi, intuitīvi var just, vai klausītāji ir neizpratnē, vai viņiem patīk un ir interesanti, piemēram, viņi aplaudē un pēc tam nāk klāt un tamlīdzīgi. Muļķīgi izsakoties, zināmā mērā lasījums funkcionē arī kā reklāma.

Grūti atbildēt par atkailināšanos… Es tekstus pārsvarā nerakstu, lai tos izpildītu, bet gan lai citi tos lasītu uzrakstītā formā. Lasījums ir ļoti savāda literatūras forma, bet kā pasākums – parasti ļoti omulīgs.

[Gusarova 2012 : http://www.delfi.lv/]

●

Lai arī dzejniekam vajadzīgs lasītājs, ar viņu ir beigas, tiklīdz viņš vadās pēc lasītāju, kritiķu, kādas grupas vai valsts priekšrakstiem. Būt dzejniekam nozīmē uzdrošināties būt brīvam un vientuļam, arī ja nav izredžu uz panākumiem.

Savu tēlu pasaulē dzejnieks vienmēr paliek viens – pat tad, ja viņam ir draugi un atzinība.
[Mauriņa 1997 : 69]

●

Mēs ilgojamies un ticam, ka ilgotais piepildīsies tikai tādēļ, ka mēs to tik ļoti gaidām. Un šī ticība ir jaunības radošais skaistums, dzīvi virzītājs spēks. Jo vecāki kļūstam, jo vairāk zūd brīnuma gaidas (tikai retas pavasarī apburtas dvēseles to uzglabā līdz mūža beigām), jo biežāki reibuma ziedus pļauj analīzes izkapts.

Sapņa krāšņums un viņa piepildījums ir apgriezti proporcionāli lielumi: jo krāšņāks sapnis, jo mazāk iespējas to piepildīt. Bet pavasarī cilvēks to nezina, pavasarī

       durvis un logus

       neviens neslēdz ciet –

       sapņi visu nakti

       iekšā un ārā iet.

Dzejniekam ir rokā zils, salapojis ilgu zizlis, tas viņam aiztīklojis seju, viņš staigā maldu tekas, meklēdams savu sapņu karalieni, un visi pavasara cilvēki viņam seko, viņu saldi sāpīgās skumjas kā apspiestas elsas rod atbalsi dzejnieka zilajā dziesmā. Viņš meklē savu sapņu karalieni, tā nav zemes meita, tā mīt augstajos zvaigznājos. Kur ceļš uz viņu ved, to nedrīkst jautāt zemes ļaudis, tas jājautā mūžībai, jo „mūžība un mīlestība ir viens un dievība ir viņu māte”.

Katram dzejniekam ir „savs vistuvākais”. Bārdas vistuvākais ir Dievs, Dieva atklāsme dabā. Dzejnieks pats saka: „Zaļajā Dieva namā ar zvaigznēm dzied mana sirds.” Zvaigžņu mirdzums viņam svēts un mīļš līdz sāpēm. Viņa dziesmās un lūgsnās nav cilvēku seju, nav lielu namu aso šķautņu un akmens katedrāļu smaiļo torņu. [..]

Viss elpo, peld un plūst, klīst un plīvo. Par tvirtām vielām reti ir runa, par nedzīvām nekad. Ja nejauši šai līgojošā dzejā iemaldās čuguns, tad tas nav kalnracēju un fabrikas strādnieku smagā masa, bet tumšās debesvelves čuguns, un, ja dzejnieks piemin akmeņus, tad tie „kā svētdienas kukuļi saulītē mīļi un silti”. [..]

Viņš nedocē un neteoretizē, savu pasaules uzskatu viņš ir ietvēris tik vienkāršās dziesmās, ka tās ir radušas atbalsi tūkstoš arī filozofiski neizglītotos cilvēkos. Viņa Dievs nav dogmās iežņaugts, nav sholastiski preparēts, nav baušļiem draudētājs Jehova, nav arī saprāta ledū sastingusi ideja, nē, viņa Dievs, pirmai zālei dīgstot, zaļām pastalām pa zemi iet. [Mauriņa 1990 : 64–65]

Filma Dzejnieks (1980). Režisors Ansis Bērziņš.

Dziesma Dzejnieks. G. Rača vārdi un mūzika.

Dziesma Dzejnieks. G. Rača vārdi, J. Groduma, V. Grēviņa mūzika, izpilda grupa „Līvi”.

Dziesma Dzejnieka dziesma. M. Zālītes vārdi, J. Lūsēna mūzika, izpilda Z. Muktupāvels.

Dziesma Dzejnieka karnevāls. K. Dimitera vārdi, Z. Liepiņa mūzika, izpilda grupa „Opus”.

Dziesma Dievs tevi mīl. G. Rača vārdi, A. Palkeviča mūzika, izpilda Nikolajs Puzikovs.

Oratorija Dzejnieks un nāra. I. Ziedoņa vārdi, I. Kalniņa mūzika.

Dziesma Seksuāli čiekuri. P. Brūvera vārdi, V. Pūces mūzika.

Dziesma Jā, šos vārdus. Ā. Alunāna vārdi, R. Paula mūz.

Dziesma Zilais karbunkulis. J. Petera vārdi, R. Paula mūzika.

Neredzīgais Indriķis

Indriķis ir pirmais latviešu tautības dzejnieks, kam ir iznācis dzejoļu krājums „Tā Neredzīga Indriķa dziesmas” (1806). Krājumā iespiestas 14 dziesmas, pēc tam vēl 9 dziesmas publicētas žurnālā „Wöchentliche Unterhaltungen” („Iknedēļas sarunas”), Kurzemes kalendārā un „Latviešu Avīzēs”. Neredzīgais Indriķis apdzied dabu, runā par mīlestību un par ticību.
[Sagatavots pēc: Čakars, Grigulis, Losberga 1990 : 123–124]

Broņislava Martuževa

Broņislava Martuževa – Latgales sirsnīgākā dzejniece. Viņas dzīves lappuses un dzejas rindās ietvertās atklāsmes skaistās melodijās ir ietvēruši vairāki Latvijas komponisti. Rīgā 2014. gada 30. maijā koncertzālē „Daile” koncertuzvedumā „Rakstītāja” skanēja dziesmas ar dzejnieces B. Martuževas vārdiem.

Programma bija veltīta dzejnieces 90. gadu jubilejai, un to veidoja režisors Roberts Rubīns, tajā piedalījās Latvijas Radio koris, diriģents Sigvards Kļava.

Dzejniece Martuževa aizgāja mūžībā pirms diviem gadiem, atstājot mantojumā deviņus dzejoļu krājumus un tautā iemīļotas dziesmas.
[Sagatavots pēc: Kerre 2014 : 54]

●

Dzejnieks ir cilvēks, kas sacer dzeju. Latviešu valodā vārdu dzejnieks ievieš A. Kronvalds 19. gs. vidū, tomēr pati dzejas radīšanas nodarbe ir jau zināma senajā indoeiropiešu tautu dzejā. Pastāv uzskats, ka indoeiropiešu tautu kopības laikā dzejnieks bija viens no priesteriem, viņa uzdevums bija pārzināt rituālo vārdisko daļu, kā arī uzmanīt, lai tekstos nekas netiktu izmainīts. Dzejnieks (baltiem tas varēja būt krīvs, vaidelaitis vai vaidelotis) senatnē bija starpnieks starp cilvēkiem un dievībām, debesīm un zemi, starp šo sauli un viņsauli. Tā kā stipru vārdu, ritma, maģisku formulu pārzināšana palīdz vairot kosmisko enerģiju gan cilvēkos, gan dabā, dzejniekam arhaiskajā sabiedrībā bija īpaša vieta.
[Sagatavots pēc: Kursīte 2002 : 120]