Tradicionālā transkripcija

[dràuõĩba]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[dra͜uʣiːːbɑ̆]


[d] – balsīgais troksnenis

[r] – skanenis

[au] – divskanis

[õ] – balsīgais troksnenis

[ī] – garais patskanis

[b] – balsīgais līdzskanis

[a]– īsais patskanis

Trīszilbju vārds.

Ortogramma – ī.



draudz- – vārda sakne

-īb-piedēklis

-a galotne

draudzīb- – vārda celms

-ībaizskaņa






draudzība – patstāvīgs vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

Vienskaitlinieks.

 

vsk. dsk.

N.

draudzīb-a

Ģ.

draudzīb-as

D.

draudzīb-ai

A.

draudzīb-u

I.

ar draudzīb-u

L.

draudzīb-ā

V.

draudzīb-a!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsDraudzība ir attiecību pamatā.

2) izteicēja daļa – Pašaizliedzīga, uzticama un piedzīvojumiem bagāta ir Harija, Hermiones un Rona draudzība.

3) galvenais loceklisSuņa un kaķa draudzība.

4) papildinātājs – Sieviešu žurnāli daudz raksta par draudzību.

5) vietas apstāklisDraudzībā vienmēr ir priecīgi un skumji brīži.



draudzība izirst

bērnu draudzība, bērnības draudzība, jauniešu draudzība, meiteņu draudzība, sieviešu draudzība, tautu draudzība, zēnu draudzība

 

īsta draudzība, neīsta draudzība, patiesa draudzība, sirsnīga draudzība, virtuālā draudzība

 

izirusi draudzība, nesatricināma draudzība



draudzība, s.

Attiecības, kuru pamatā ir savstarpēja saprašanās, uzskatu un interešu kopība.

Bērnu dienu draudzība. Viņus saista sirsnīga draudzība.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 255]


draudzība, -as, s.; parasti vsk.

Savstarpēja attieksme, kam pamatā ir saprašanās, simpātijas, uzticība, interešu kopība.

Īsta draudzība.

Tautu draudzība – tautu sadarbība kopīgu mērķu isināšanai, pamatojoties uz savstarpējas brīvprātības un līdztiesības principu ievērošanu.

Draudzības sacensības fizk.sacensības, ko rīko meistarības celšanai.

Pa visu šo laiku nedz Kristīne pret viņu [Edgaru], nedz viņš pret Kristīni bija izrādījis sevišķu draudzību. Blaumanis 6, 197.

Draudzība pārvar tālumus, palīdz elpot un strādāt. Padomju Jaunatne 62, 142, 3.

Viļņā beigušās Baltijas republiku draudzības sacensības modernajā pieccīņā. Sports 69, 48, 2.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


draudzība – draudzeiba
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


dràudzĩbadràudzĩba

briẽsmîgi liẽla viņìm bi tã dràudzĩba, abi gàuži dràudzẽjâs.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe I 1977 : 274]


draudzība – brālība, sadraudzība, tuvība, draudzīgas attiecības


Ekonomikādraudzības vekselis.

Pedagoģijājauniešu draudzība.


Vietvārdi Draudzība, vasarnieku iela Rīgā.

Kultūras pieminekļiDraudzības parks, parks Pļaviņās; Draudzības kurgāns Pasienē.

ErgonīmiDraudzība, garāžas īpašnieku kooperatīvā sabiedrība (Rīga, Ventspils); Draudzība, atpūtas nometne Bernātos; Draudzība, dzīvokļu īpašnieku kooperatīvā sabiedrība (Liepāja, Daugavpils); Kultūra, iecietība, draudzība, sabiedriskā organizācija.


draudzība, atvasinājums no saknes draug– (draugs).

Atvasinājumam draudzība 1585. g. katehismā atbilst v. Versammlung (sapulce, sanāksme), bet turpmākajos tekstos dominē noz. ‘draudzīgas attiecības’ (v. Freudschaft, Mancelis; paralēli arī v. Gemeinschaft, Gesellschaft).
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 227]


angļu  friendship

baltkrievu  сяброўства

ivritā  ידידות

franču  amitié

grieķu  φιλία

igauņu  sõprus

krievu  дружба

latīņu  amīcitia

lietuviešu  draugystė

poļu  przyjaźń

ukraiņu  дружба

vācu  die Freundschaft

zviedru  vänskap



Draudzeiba lobōk por bogoteibu. [LSP 780 436]

Ļaunas draudzeibas samaitoj lobas cnuotas. [LSP 1263 821]

Kur liela draudzība, tur būs liels ienaids. [LSP 1225 11130]

No draudzības līdz ienaidam ir viens solis. [LSP 1188 7920

Mērenā draudzībā nekad nebūs ienaida. [LSP 1225 11131]

 

Draudzeiba oba mīrs brōļu storpā ira miloka nekai bogateiba. [LSP 1263 1133]

 

Draudzība, kuru vīns darijis, izbeidzās ar reibuli. [LSP 384 2197]

Esi tikpat apdomīgs, draudzību noslēdzot, kā to pārtraucot. [LSP 1552 13636]

 

Draudzību noslēgt ir viegli, bet uzturēt grūti. [LSP 1591 529]

 

Draudzība beidzas tur, kur naudas aizņemšana sākas. [LSP 1627 3097]

 

Draudzība bez naida – kā putra bez sāls. [LSP 464 7370]

Par draudzeibu i čigons karās. [LSP 679 2180]

 

Draudzība kā suņam ar kaķi. [LSP 929 53397]

Kāda draudzība vilkam ar jēru, tāpat blēdim ar godīgu cilvēku. [LSP 1699 1084]

Kāda draudzība vilkam ar jēru, tāda zemniekam ar dzimtkungu. [LSP 1560 3237]

Kāda draudzība jēram ar vilku, tāda draudzība goda cilvēkam ar blēdi. [LSP 202 4281]

Kāda draudzība jēram ar vilku. [LSP 1766 6976]

Īsta draudzība negrūst. [LSP 527 31938]

Īsta draudzība stiprāka nelaimē nekā laimē. [LSP 1779 986]

 

Draudzība ir dzīvības sāls. [LSP 116 8249]

 

Saindētam dzīves kokam ir divi saldi bezindes augļi: draudzība un darbs. [Zenta Mauriņa]

Īsta draudzība līdzīga jūrai – lēni sasilst un arī lēni atdziest. [Arvīds Skalbe]

 

Katras draudzības mērķis ir vai nu izdevīgums, vai bauda. [Aristotelis]

 

Draudzība – visnepieciešamākais dzīvē, jo neviens sev nenovēlēs dzīvi bez draugiem, ja pat viņam būtu viss cits. [Aristotelis]

 

Draudzība – mīlestība bez spārniem. [Bairons]

 

Draudzība var vienot tik tās cienīgus cilvēkus. [Cicerons]

 

Uz pasaules nav nekas labāks un patīkamāks par draudzību, izslēgt no dzīves draudzību ir tas pats, kas atņemt pasaulei saules gaismu. [Cicerons]

 

Draudzības vārdā var sadalīt visu, tikai ne mīlestību. [Dante]

 

Patiesa draudzība var pastāvēt tikai starp cilvēkiem, kas spēj piedot cits citam sīkus trūkumus. [Labrijērs]

 

Otra, pēc gudrības, pati skaistākā dāvana, kas sūtīta cilvēkam, ir draudzība. [Larušfuko]

Draudzībā nav ne parādnieku, nedz labdarības. [Rolāns]


Ja spieģelis saplīst, tad draudzība izbeigsies.


Iesalaižu spēlēties
Jaunu puišu draudzībā;
Spēlēdama nospēlēju
Savu zīļu vainadziņu. [LD 24262-1]


Lapsa sludina mieru

Lapsa ienāca vienās mājās, uzkāpa istabas augšā un sacīja gailim: „Labrīt, kaimiņ, kāpi nu zemē, saderēsim mieru, jo tagad visi draudzību saderējuši.” Bet gailis, kaklu pastiepis, skatās un skatās. „Ko tu tur skaties?” lapsa vaicāja. „Es redzu vienu suni nākam, skatos to.” Tad lapsa mudīgi mudīgi pa logu ārā un prom uz mežu.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]


Kā lapsa atlauza asti

Senajos brīnumu laikos vārna un lapsa dzīvojušas vislielākajā draudzībā. Reiz lapsa ar skaudību nolūkojusies vārnas lidojumā un teikusi:

„Lūdzama, mās, iemāci arī mani lidināties pa gaisu!”

Vārna ar mieru. Sākusi mācīt. Rādījusi, kā jācilā spārni. Lapsa centīgi cilājusi ķepas, staipījusi kaklu, vēzējusi asti, taču nekādi nav varējusi pacelties gaisā. Nu abas gudrojušas, ko darīt. Beidzot nolēmušas, ka jāatrod tāda vieta, kur lapsa varētu labi augstu pakāpties, lai sāktu lidojumu. Lapsai drīz padoms rokā:

„Eku, pļavā šķūnis! Zemnieki vakar tajā saveda sienu un kāpnes ir pametuši pieslietas pie lūkas.

Domāts – darīts. Vārna pirmā uzlaižas uz lūkas malas, no turienes – šķūņa korē un sauc: „Var-rēs laisties, var-rēs! Rāpies tikai kor-rē!”

Lapsa uzrāpusies pa kāpnēm līdz lūkai, no turienes uzkūņojusies jumta korē un sagatavojusies lidienam. Vārna izpletusi spārnus un uzsaukusi: „Tur-ries rindā! Tur-ries rindā!”

Un laidusies lidu. Lapsa šai pakaļ. Pirmajā brīdī tik brangi lēkusi uz priekšu, ka gandrīz panākusi vārnu. Bet tūdaļ arī sajutusi, ka krīt lejup. Krītot gan visādi grozījusies un vicinājusi gan asti, gan ķepas, tomēr – plauks! – gan uz celma. Nežēlīgi sasitusies. Ilgi gulējusi kā beigta, nejaudājusi ne pakustēt. Pēdīgi ar mokām uzcēlusies un nostājusies uz visām četrām.

„Laimīgi gan nokritu! Liekas, visi locekļi vēl klāt.”

Mēģinājusi kustināt asti. Nekā! Ne celt, ne vēzēt, tā bijusi atlauzta. Kopš tās reizes lapsas draudzība ar vārnu bijusi vējā. Lapsa nodomājusi: „Laikam jau vārna ar viltu uzmānīja mani šķūņa korē! Gribēja, lai es laužu kaklu!”
[LTT 1961:196]

 

Reiz suņi bija padarījuši īstus suņu nedarbus: nokoduši zaķus. Par tādu slepkavību meža kustoņi apsūdzēja suņus Dievam. Bet tiesas priekšā suņi aizbildināja savu nedarbu ar to, ka teicās bijuši badā. Lietu izklaušināja un atrada suņu ierunu par dibinātu, bet tomēr nedarbs palika nedarbs, ko nevarēja attaisnot. Lai šādas lietas vairs nenotiktu uz priekšu, tad Dievs nosacīja, ka suņam brīv ņemt tikai tos kustoņus pārtikai, kas krituši. Suņi gudrineki noprata, ka šo nosacījumu var saprast divējādi, tādēļ lūdza, lai to iedodot viņiem uzrakstītu. Labi! Šo svarīgo rakstu tad suņu sabiedrība iedeva Krancim glabāt. Bet drīzi vien Krancim bija jāatzīst, ka dārgo rakstu nespēj pienācīgi izglabāt: viņam bija jāiet ikdienas ganos, un lietainā laikā raksts varēja tapt mitrs, izputēt. Raizēs viņam labais draugs runcis iešāvās prātā. Tas vienmēr dzīvoja sausā istabā, gulēja krāsns augšā. Tāpēc lūdza runci, lai ņem rakstu pie sevis. Runcis ari apņēmās, draudzībā saraukdams muguru kumpu un ar garo asti Krancim sānus paglāstīdams. Krancis iedeva rakstu runcim, runcis tūliņ uznesa to uz krāsns augšu, kur bija vissausākā, visdrošākā glabājamā vieta. Reiz suņi ieraudzīja zirgu arumos vārtāmies, nokoda un apēda to. Par tādu slepkavību zirgi apsūdzēja suņus Dievam. Dievs vareni apskaitās par suņu jauno nedarbu un apņēmās tos bargi sodīt ar nāves sodu. Suņi aizbildinājās, ka viņiem esot brīv kritušus lopus ēst un zirgs esot bijis nokritis gar zemi. Dievs turpretim atcerējās tikai to nosacījis, ka suņiem brīv ņemt pārtikai tikai kritušus kustoņus. Suņi nu atsaucās uz izsniegto rakstu. Tiesa gribēja pārliecināties par raksta saturu, bet, kad tas suņiem nebija līdzi, tad Krancis, asti gaisā sacēlis, skrēja uz māju pakaļ. Viņa labprātīgais draugs runcis uzlēca krāsns augšienē pēc raksta. Bet tavu nelaimi! – tas vairs nebija atrodams: peles bija saēdušas rakstu smalkās drupatās. No tās reizes kaķis palicis pelēm uz visiem laikiem par nāvīgu ienaidnieku. Arī suņu draudzība pret kaķi beidzās ar to reizi. Krancis, neatradis rakstu, vairs neuzdrošinājās iet atpakaļ tiesas priekšā. Citi suņi, izcietuši sodu, gāja meklēt Kranci un meklē vēl šo baltu dienu velti. Tāpēc tad arī suņi sastapdamies sabāž degunus kopā, vaicādami viens otram, vai nava atradis Dieva rakstu? Pie tam dažreiz viens otru nolamā par zaudētāju, par Kranča pēcnācēju, un tad izceļas sirdīga plūkšanās.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Iebraucot Druvienā pa veco Lizuma–Druvienas ceļu, tā malā ir uz pusēm pāršķelts akmens. Tam vienā pusē ir iekalti vārdi Cave canem, bet otrā – Salve. Šis akmens vēsta par to, ka mīlestības dēļ vērts arī cīnīties, ka mīlestība var sašķelt arī vislielāko draudzību. Druvienā muižas barona dēls nolūkojis līgavu. Reiz pilī sarīkota balle, uz to uzaicināts un ieradies kāds jaunā barona draugs. Tā sanācis, ka balles laikā ciemiņš un līgava ieskatījušies viens otrā un iemīlējušies. Barona dēls to ņēmis ļaunā, un uzaicinājis draugu uz divkauju, teikdams vārdus: Cave canem! (Sargies suņa!) Draugs esot atbildējis: Salve! (Sveiks!) Divkaujā abi esot krituši, bet Druvienas vecais barons pēc tam licis tai vietā pāršķelt akmeni un iekalt minētos vārdus.
[Sagatavots pēc: http://www.vietas.lv/]



***

Spīdala vien stāvēja pie malas,
Neņēma pie runām dalības,
Kamēr Lāčplēs’s to pie rokas tvēra,
Laipni citiem klātu pieveda,
Stāstīja, ka caur šis meitas gribu
Esot viņi abi izglābti.
Laimdota un Koknes’s tagad steidzās
Spīdalai daudz reizes pateikties
Un ar’ to no savas puses lūdza
Pieņemt viņu visu draudzību:
Spīdala no sirds ar apsolījās
Palikt viņu īsta draudzene
Un uz priekšu visos gadījumos
Ar’ ar viņiem kopā turēties. [Pumpurs 1961: 181]

***

Lai nedomā cilvēks, ka otrs ir slikts,
Ikkatram gods vienāds ir debesīs likts;
Tik debesu vara virs pasaules spriež,
Gan slavenus dara, gan neslavā sviež.

Lai apdomā cilvēks, mums mūža laiks īss,
Kas dzīvojot nīdies, lai saderas drīz.
Cik daudz nav tādu, kas draudzību lauž
Un mierā tik dodas, zem smiltīm kad snauž.

Viens otru par muļķi, par nekrietnu sauc,
Kas gudris, kas labs, to nezin neviens:
Pa tumsību domas un spriedumi brauc,
Un gals ir ikkatram tik ievadījiens.

Kas zin, vai prātīgāks nava tas vīrs,
Kas ierasto mēru pie lietām tik liek:
Viss dabā ir sajaukts, nekas tur nav tīrs,
Ar paviršu lielumu mērīts viss tiek.

Pie zemes mūs mūžīgais smagums sien klāt,
Un augstāk mēs tiekam tik stutēdamies:
Var tūkstošreiz prātu vēl nogurdināt,
Es šaubos, vai pāri par dabu tas ies.

Tik muļķi var ticēt; kam prāts ir, tas zin,
Ka blēņas ir viss, ko bez domām min.
Tik muļķis var mīlēt, jo prātīgais redz,
Ka katris tik sevi vien mīlēt mēdz. [Veidenbaums 1961 : 271]

Vēstule uz cietumu

Zeltzaļā rītā, kad sasauksies svilpes
un tavam logam
skries garām saules
krāsainie putni,
neapskaud manu
brīvību ielās
un stiprāku daudz vēl par cietuma mūriem
nebrīvību
starp ļaudīm.

Tev tikai liekas –
stāstīt var visiem,
ka pat ne nicināt, izsmiet vien vērts
melus, kas domas
pin zirnekļu tīklos,
un glaimus, ar kuriem gūst draudzību lētu,
ka laimi var kādreiz nopirkt par latu,
bet mīlu – pret ziedojumiem.

Varbūt tev mākoņu rindas
sveicienus atnes no tālajiem mežiem,
bet mani gaida un pavada dienas
kā ēnas.

Bet, draugs mans aiz cietuma mūriem,
ja dziesmu par sauli,
par labāku drīvi
neapraks ikdienas purvs,
tad, kādā trauksmainā rītā,
fabriku svilpes būs draudoši klusas
un salūzīs tava cietuma restes!

To es apsolu, draugs! [Skujiņa 1932 : 26]


Jau agrāk man nācās pieminēt Ādama nešķiramo draudzību ar krogu, un šī draudzība visvairāk bija par iemeslu, kālab Ādamam ar Ievu bij tāda nesaticība. Visvairāk Ādams manījās pastrādāto darbu pats nonest vajadzīgā vietā. Lāpījumu viņš tā ietina lakatā, ka ne redzēt neredzēja, turpretī jaunos zābakus drusku vien bij ietērpis autā – vai nu ar, vai bez nodoma. Tomēr Ieva ik reizes kurnēja par tādu Ādama laipnību, jo viņai nebija palicis apslēpts, ka Ādams met ceļā dažreiz krietnu cilpu, lai tik būtu jāiet gar krogu. Viņa zināja, ka Ādams ne tik vien priekš tās reizes iešņabojās, bet mēdza apdrošināties arī priekš nākotnes, nopirkdams kādu pudeli šelķina, ko uz māju nest „zālēm”, kā pats teica. Par naudu Ādams tādos brīžos nekā nebēdāja, viņš daudzreiz teica: „Kur to naudu lai liek? Cūkas viņas neēd, aitas un kazas arī ne; bērnu arī man nav, kam atstāt.” Bet Ieva bija nopratusi Ādama domas, ka naudu viņš labāk grib nodzert nekā atstāt viņai, – kad, lai dievs nedotu – Ādams nomirtu pirmais. Tādēļ šādai Ādama gudrībai pretojās, cik spēdama. [Apsīšu J. 1952 : 30]

Sen atpakaļ pie šī akmeņa divu vīru draudzība bija pārvērtusēs neizlīdzināmā naidā. Liel-Upmaliešu Juris un Maz-Upmaliešu Jēkabs savos bērnības un jaunekļu gados viens otru labi bija ieredzējuši. Tie bieži viens otru bija apmeklējuši, kopā ganījuši, kopā gājuši uz baznīcu un vēlāk kopā braukuši uz pilsētu. Liel-Upmalietis kā gudrākais un padomīgākais draugu bija pabalstījis ar visādiem padomiem, Maz-Upmaliešu Jēkabs ar saviem pārgalvīgiem jokiem bija uzjautrinājis nopietno Juri, un tā viņi saticībā bija dzīvojuši līdz Lazdu Lienes iesvētīšanas dienai. Pēc baznīcas krogā visi puiši tai dienā bija bijuši vienos prātos, ka Liene skaistākā mācībniece. Aizrauts līdzi no vispārējas sajūsmināšanās un galvā ne gluži skaidrs, Jēkabs tūliņ krogā pie nepabeigtām rumulēm Lieni bija uzrunājis. Vēl pārņemta no iesvētīšanas svinīguma un apjukuse no tāda neparasta pēkšņuma, meita bija atbildējuse, šai vēl kāda nedēļa esot jāapdomājas. Bet pa to laiku Liel-Upmaliešu Juris Lienei arī savu roku bija piedāvājis. Meita, nabaga kalpone būdama, nu nebija zinājuse, ko darīt: vai ņemt skaisto, bet pavieglo Jēkabu vai ne visai daiļo, bet ļoti bagāto Liel-Upmalieti, un vilcinājusēs vienam un otram dot skaidru atbildi. Dabūjis zināt, ko Juris izdarījis, Jēkabs varen bija saskaities un draugu uzaicinājis Lieni atstāt viņam. Bet Juris par tādu uzaicinājumu tikai bija pazobojies un atbildējis, esot brīv bildināt, kādu kurais gribot. Tad draugi bija, pļavā zirgus ganīdami, satikušies, pie laipām nopietni sākuši ķildoties, un Liel-Upmaliešu Juris bija pārnācis mājā ar lielu brūci pie mutes. Ārsts brūci gan bija aizšuvis, bet mute tomēr bija tapuse drusku greiza. Vēl Juris pēc tam nekur atklāti nebija parādījies, kad jau pie viņa bija atnākuse ziņa, Liene esot teikuse, pie tādas butes šī nu gan savā laikā vairs neiešot. [Blaumanis 1994 : 275–276]

„Tad jau mierīgi uz vietas varēsi strādāt ar liniem pa riju,” saka atkal Mārtiņš. „Pa visu veļu laiku… Tad jau nevar tālu no mājas iet.”

„Par ko?”

„Veļi staigā. Tad i cilvēkam vajaga būt mierīgākam.”

„Vai tad veļi ir dzīvi?” es prasu.

„Ik katra dvēsele ir dzīva un nāk atpakaļ veļos. Sasildīties meklē…”

Un Mārtiņš stāsta par veļiem.

Savādi, dīvaini ir tie stāsti, un man nemaz neliekas, ka Mārtiņš melotu. Viņa seja ir nopietna, pat svēta.

„Vecie ļaudis, tie bija draudzībā ar veļiem, tad i redzēja tos. Nu jau nava tie laiki, tagad nerādās vairs tā. Mans tēvs pats ar savām acīm redzējis veļus, ne vienreiz vien.” [Akuraters 1992 : 345]

Bet arī Citrons jau saodis maizes smaržu. Nāk, asti kuldams, lieliem lēcieniem. Nāk atjaunot vakar iesākto draudzību.

„Nu, ko tavi sāni? Nesāp vairs belziens no Kaminskenes?” Annele vaicā.

Kur nu! Saule jau tos sen izdziedējusi. Citronam gribas maizes ar sviestu. Luncinās Annelei priekšā un sauc: „Do, do!” Skaļi un droši.

Annele nolauž gabaliņu no savas rikas un iemet Citrona rīklē kā bezdibeņā.

Citronam tas kā nebijis.

„Do, do, do!” viņš sauc atkal.

„Nu, še vēl!” Annele iemet otru kumosu.

Citrons stāvu gaisā. Ķetnas mezdams uz Anneles drēbēm un rokām: „Do, do, do!”

Annelei liekas, ka vairāk nekādā ziņā nevajadzētu dot. Viņa šaubās. – Ar Citronu vēl maz pazīstama. Bet tomēr viņam nepieklātos vairāk uzstāties un tā prasīt. Viņam vajadzētu prast kauna.

„Do, do”! Citrons sauc, ar asti apstiprinādams.

Redzams: neprot kauna. Metīs vēl trešo kumosu tai bezdibenā.

Bet pēc trešā kumosa Citrons kā raķete Annelei krūtīs. Melnās acis, kāri degdamas, svaidās kā Kaminskenes pierē. Pats melns un pinkains.

Citrons prasa visu.

„Do!” cērt Annelei pie pašas auss. Priekšķetnas tai sviezdams pāri pār galvu.

Nu nav labi.

Annelei sametas bail.

„Še, še!”

Iesviež tam rīklē visu riku. Ar trekno dambīti, ar jaukajiem pēdējiem kumosiem. [Brigadere 1957 : 47]

„Bet jūs, jaunkundze, nebūt nepazīstat visus sieviešus, ir tādi, kā jūs to apgalvojat, ir arī citādi. Kāpēc jūs gribat vilkt tik stingru un nepārejamu robežu starp vīrieti un sievieti? Mums vajadzētu vairāk sadraudzēties, vairāk saprasties, pirms nav par vēlu. Cīņa dēļ uzturas, darbi un rūpes sētā un ārpus sētas ir šķīruši sievieti no vīrieša. Mums šai apstākļu varai ir jāstājas kopīgiem spēkiem pretī, mums ir jāaizpilda tā lielā plaisa, kura mūs šķir, mums jāatjauno draudzība, kura varbūt kādreiz starp abām kārtām ir valdījuse. Tad dzīvei būtu mazāk nesaskaņu, nelaimes.”

Draudzība? Es vismaz nevarētu nevienam vīrietim būt draudzene. Viņi visi ir savādi, jūt citādi, domā citādi. Visa viņu gaita ir savāda. Es redzu, tur no draudzības nevar nekas iznākt. Un kāpēc jūs pūlaties dzīvei sagādāt tik daudz pastāvīgas laimes? Viņa kļūtu tiešām garlaicīga un līdz ar to arī laime. Viņa jau nav iekārtojama, nostādāma, viņa nestāv zem cilvēku pavēlēm. Jūs gribat mehānisku laimi, kas lai mūs aplaimo tā kā uzvilkts pulkstenis, kurš pastāvīgi tikš un zināmā brīdī liek kūkot savai dzeguzītei. Es vēlētos laimi uzreiz – lielu, stipru, un tad manis pēc var nākt nelaime, tikai ja vienu vienīgu reizi ir īstā laime mūs pārņēmuse. Bet par šo tematu manim netīkas runāt. Izrunātas domas nav vairs tik mīļas, izteiktas jūtas nav vairs tik svētas kā pirmāk.”
[Poruks 1973 : 286]


MĀTE. Jā, to nu atkal lai saprot cits: Paula draudzību gribi pārbaudīt un saki, lai viņš savu parādu aizmaksā. Kā tad tā draudzība ar to parādu sakrīt kopā? Nedomā, Krustiņš tā nav palīdzējis ietaisīt.

ROPLAINS. Es šo parādu uzceļu kā žogu starp Krustiņu un Paulu. Jo karstāka nu Paula draudzība būs, jo drīzāk viņš žogu noārdīs – parādu samaksās.

MĀTE. Ak tā. Tad jau nu Pauls naudu aks vai aizņemsies, vai…

ROPLAINS. Es domāju, viņš to nopelnīs, kārtīgi savu māju valdot. [Blaumanis 1997 : 145]



Neraugoties uz jūsu smaidošo ārieni, uz jūsu skaļajām, jūtelīgajām frāzēm par cilvēkmīlestību un augstsirdību, jūs, tāpat kā agrāk mūki, raugāt noturēt savus līdzpilsoņus uz viszemākās kultūras pakāpes. Jūsu varmācīgā daļa no jums. [Merķelis 1953 : 91]

Lai iemīļotā ziloņmeitiņa varētu palikt Rīgā, notika ziedojumu vākšana. Pateicoties līdz tam nepiedzīvotai atsaucībai, Zuzīte tika „izpirkta” un varēja palikt savā dzimtenē. 1996. gadā Zuzīte tika uzdāvināta Kobes zoodārzam, un daudzi viņas fani bija neizpratnē – vai tāpēc vajadzēja vākt ziedojumus, ja Zuzītei tik un tā Rīga jāatstāj? Zuzīte nonāca labās rokās. „Zuzīte Japānā nav vienkārši zoodārzam uzdāvināts zilonītis, viņa ir kļuvusi par zināmu simbolu draudzībai un palīdzībai. Man nāca klāt japāņu sievietes, smaidot kaut ko stāstīja – es jau nesapratu, ko, bet viņas parāda blociņos iezīmētus mazus zilonīšus – un mēs uzreiz sapratāmies,” saka R. Greiziņš. Kobes iedzīvotājiem Zuzīte saistās ar palīdzību, kas tika sniegta pēc zemestrīces. „Pēc zemestrīces, kas skāra Rīgas sadraudzības pilsētu Kobi, mēs nosūtījām viņiem vēstuli, kurā apjautājāmies, vai nav nopostīts arī zoodārzs, kas atrodas pašā pilsētas centrā, un vai mēs kaut kā varam palīdzēt. Saņēmām atbildi, ka zoodārzs nav cietis, bet, ja vien tas būtu iespējams, viņi labprāt gribētu mūsu Zuzīti, lai būtu draudzenīte viņu ziloņpuikam Maksam,” atceras zoodārza direktors. [Kočāne 1999 : http://www.diena.lv/]


Rozmarīnu uzskata par piemiņas, uzticības un draudzības simbolu, un tradicionāli tas tiek izmantots kā kāzās, tā bērēs. Ticēdamas, ka rozmarīns ir mīlestības un skaistuma dievietes Afrodītes dāvana, līgavas sendienās rozmarīna zariņu ievija vainadziņā kā savas uzticības simbolu.
[Sagatavots pēc: http://www.cetrassezonas.lv/]

Olimpiskās kustības simbols ir pieci kopā savīti dažādu krāsu apļi – zils, dzeltens, melns, zaļš un sarkans –, tie ir olimpiskie apļi. Apļi simbolizē olimpiskās saimes vienotību un draudzību starp visu kontinentu tautām. Taču apļi nav konkrēta kontinenta simbols.
[Sagatavots pēc: http://www.olimpiade.lv/]



2006. gadā izstāžu zālē Arsenāls notika izstāde „Sieviešu draudzība”, kurā tika eksponētas 16 gleznas. Izstādes veidotājas, izvēloties darbus, uzdevušas jautājumu, kā iespējams mākslas darbā ieraudzīt draudzību? Un radušas atbildi: draudzības tēma mākslas darbā nav definējama un ikonogrāfiski pamatojama, ja vien uz to nenorāda, piemēram, mākslas darba nosaukums. Tādējādi uzsvērtas subjektīvas interpretācijas iespējas, padarot izstādi par spēli ar skatītājiem.
[Sagatavots pēc: Spalvēns 2006 : http://lvportals.lv/]


Tautas lietišķās mākslas studijas „Draudzība” radošās izpausmes stils – visa veida tekstilijas. Pirmajos pastāvēšanas gados tā galvenokārt bija aušanas studija. Ar laiku studijas dalībnieki pievērsās adīšanas un citiem rokdarbu veidiem. Pašlaik „Draudzības” darbība saistīta ar aušanu, adīšanu, tamborēšanu, mezglošanu, dažādu tehniku mežģīņu darināšanu, izšūšanu, tai skaitā izšūšanu ar šujmašīnu, vilnas velšanu un tekstilmozaīkas tehnikām. Rīgā studija darbojas jau 48 gadus.
[Sagatavots pēc: http://www.kultura.riga.lv/]



Draudzība filmās

Latviešu bērnu spēlfilma Kapteiņa Enriko pulkstenis (1967). Režisori Jānis Sreičs un Ēriks Lācis.

Uz parka celiņa, netālu no ostas, skolnieks Tomiņš atrod zelta kabatas pulksteni. Sākas piedzīvojumi – pulksteni Tomiņam izkrāpj. Kad Tomiņš uzzina, ka pulkstenis ir dāvana kādam kapteinim no viņa kubiešu drauga, viņš kopā ar klasesbiedriem zvēr, ka uzies un atdos pulksteni likumīgajam īpašniekam.

Spēlfilma Velna kalpi (1970). Režisors Aleksandrs Leimanis.

17. gadsimtā, Trīsdesmitgadu kara laikā, trīs draugi – Andris, Pēteris un Ērmanis – drosmīgi cīnās pret iekšējiem un ārējiem Rīgas ienaidniekiem. Viņiem palīdz ne tikai draudzība, bet arī daiļās draudzenes.

Latviešu animācijas filma Velniņi (1999). Režisore Inga Prauliņa.

Divi velniņi izbēg no elles un nonāk zemes virsū. Ar savu burvestību viņi cenšas izstrādāt dažādus jokus ar godīgo saimnieku, bet viss ikreiz pavēršas pret abiem laupītājiem. Kad velniņi satiek skaisto un labo princesi, viņi drīz vien saprot, ka labam būt ir jaukāk un interesantāk nekā ļaunam. Viņi pamet elli, lai pārvērstos par diviem puikām.

Spēlfilma Rīgas sargi (2007). Režisors Aigars Grauba.

Ir 1919. gads, beidzies Pirmais pasaules karš. Mārtiņš pēc daudziem gadiem, kas pavadīti, karojot svešumā, atgriežas Latvijā pie savas līgavas Elzas. Vācu karaspēks krievu virsnieka Pāvela Bermonta vadībā grasās ieņemt Rīgu. Šķiet, ka vienīgā Latvijas cerība iepretī vācu karaspēkam ir sabiedroto valstu atbalsts. Taču Mārtiņš ar saujiņu drošsirdīgo ir gatavs cīnīties. Rīgas sargu varonība nostiprina ticību Latvijas valstij gan pašu zemē, gan ārvalstīs.

Latviešu bērnu spēlfilma filma Kur pazudis Elvis? (2008). Režisore Una Celma.

Filmas galvenie varoņi ir kādas Rīgas skolas 5.b klases skolēni. Trīs zēni un divas meitenes. Kādā piektdienas rītā, kad skolā notiek lielā skolas dežūras maiņa, visi uzzina no klases audzinātājas, ka 5.b klases skolnieks Elvis bez attaisnojoša iemesla kavē skolu jau ļoti ilgu laiku. Sākas bērnu piedzīvojumi, meklējot Elvi. Arī viņu savstarpējās attiecības mainās un ir pakļautas pārbaudījumiem. Tomēr viss beidzas laimīgi. Taču kaut kas viņos ir mainījies – viņi visi ir kļuvuši pieredzes bagātāki un spēj novērtēt, cik labi, ja blakus ir draugs.


Dziesma Kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas. I. Bērziņa vārdi, grupas „Prāta vētra” mūzika, izpilda grupa „Prāta vētra”.


Torte „Draudzība”

2011. gadā tika atjaunota tortes „Draudzība” („Družba”) ražošana AS „Vidzemes maiznīca”, kura padomju laikā (20. gadsimta 60.–90.gados] bija viena no iecienītākajām tortēm Latvijā.
[Sagatavots pēc: http://vidzemesmaiznica.mix.lv/]

Draudzības kurgāns

Draudzības kurgāns atrodas Zilupes novada Pasienes pagastā. Draudzības kurgāns ir 1959. gadā uzbērts uzkalniņš ar vidū iestādītu ozolu par godu 3 valstu tautu draudzībai cīņās Krievijas, Baltkrievijas un Latvijas robežu satekpunktā. Uz kurgānu stiepjas trīs alejas: no Latvijas puses – liepu, no Baltkrievijas – kļavu, no Krievijas puses – bērzu aleja. Tā kā šī vieta atrodas pierobežas zonā, tās apmeklēšanai nepieciešama atļauja, ko var iegūt Valsts robežsardzes Ludzas pārvaldes Pasienes nodaļā.
[Sagatavots pēc: http://www.vietas.lv/]

Jauniešu organizācija

Sabiedriskā organizācija „Kultūra, iecietība, draudzība” apvieno dažādu tautību jauniešus. Tās mērķis ir demokrātisko principu un vispārcilvēcisko vērtību popularizācija: iecietības un saprašanās principu propaganda; apmācība cilvēktiesību, bērnu tiesību un jaunatnes tiesību jomā; jaunatnes starpkultūru apmācība; jaunatnes un mazākumtautību tiesību aizsardzība; jaunu cilvēku sociālās aktivitātes paaugstināšana; jaunatnes līdera īpašību attīstība.
[Sagatavots pēc: http://www.jaunatneslietas.lv/]

Draudzības parks Pļaviņās

Draudzības parks atrodas starp Aiviekstes un Skanstupītes ieteku Daugavā. Parku izveidoja 20. gadsimta sešdesmitajos gados pēc Pļaviņu pilsētas iedzīvotāju ierosmes.

Parkā atrodas 17. gadsimta piemineklis – seni zviedru nocietinājuma vaļņi – Gostiņu (Aiviekstes) skanste. Zviedru skanstis ir 17. gs. sākuma nelielu un zemu nocietinājumu vaļņu un bastionu atliekas. Šī bija militāri stratēģiska un politiski nozīmīga vieta, jo 17. gs. te atradās Vidzemes, Latgales un Kurzemes hercogistes robežas.

Parkā atrodas arī piemiņas zīme Jānim Jaunsudrabiņam, kurš ilgus gadus dzīvojis Pļaviņās. Šajā akmenī iekalti J. Jaunsudrabiņa vārdi: „Visus mūs vieno dabas varenums un skaistums, saule, gaiss, zeme un ūdens, kas mūžam atjaunojas un atjauno.”
[Sagatavots pēc: http://www.celotajs.lv/]