Tradicionālā transkripcija

[daũgava]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[dɑ͜uɡɑvɑ]


[d] – balsīgais troksnenis

[au] – divskanis

[g] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[v] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Trīszilbju vārds.

Ortogrammas – D, av.



Daug-sakne

-av-piedēklis

-agalotne

Daugav- – vārda celms

-ava – izskaņa




Daug-av+grīv-a
Daug-av+lej-a
Daug-av+mal-a
Daug-av+sal-a
Daug-av+pil-s
Sark-an+daug-av-a
Vec+daug-av-a
Augš+daug-av-a
Lej+daug-av-a
sird-s+daug-av-a




Daugava – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, īpašvārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

Vienskaitlinieks.aaaaa

 

vsk. dsk.

N.

Daugav-a

Ģ.

Daugav-as

D.

Daugav-ai

A.

Daugav-u

I.

ar Daugav-u

L.

Daugav-ā

V.

Daugav-a!

aaaaa


N. Jānis DaugavaD. Jānim Daugavam


Teikumā var būt:

aaaaa1) teikuma priekšmetsDaugava tek cauri Krievijai, Baltkrievijai un Latvijai. 

aaaaa2) izteicēja daļa – Latvijas lielākā upe ir Daugava.

aaaaa3) galvenais loceklisDaugava pavasarī.

aaaaa4) apzīmētājsVairākas Latvijas pilsētas atrodas Daugavas krastos.

aaaaa5) papildinātājs – Jaunie mākslinieki gleznoja Daugavu.

aaaaa6) vietas apstāklis – Dubnas upe ietek Daugavā pie Līvāniem.



Daugavas aizsargdambis, Daugavas aizsargjosla, Daugavas akmens, Daugavas atvari, Daugavas augšdaļa, Daugavas avoti, Daugavas baseins, Daugavas dziļums, Daugavas dzīles, Daugavas grīva, Daugavas ieteka, Daugavas izteka, Daugavas karte, Daugavas krasti, Daugavas krāces, Daugavas kreisais krasts, Daugavas labais krasts, Daugavas laivinieks, Daugavas lejasdaļa, Daugavas loki, Daugavas mols, Daugavas pieteka, Daugavas platums, Daugavas plosti, Daugavas plostnieks, Daugavas plūdums, Daugavas promenāde, Daugavas racēji, Daugavas radzes, Daugavas senleja, Daugavas tilti, Daugavas upe, Daugavas ūdens, Daugavas ūdeņi

aaaaa

Daugavai otrajā pusē

aaaaa

aiz Daugavas augsti kalni, pastaiga gar Daugavu, tilts pāri Daugavai, māja pie Daugavas, ledus uz Daugavas

aaaaa

gara Daugava, līkumaina Daugava, platā Daugava

aaaaa

aizsalusī Daugava, apdzejot Daugavu, fotografēt Daugavu, gleznot Daugavu, laivot Daugavā, lēkt Daugavā, nirt Daugavā, pārpeldēt Daugavu, pārplūdusī Daugava, peldēties Daugavā, plostot Daugavā, zīmēt Daugavu, zvejot Daugavā



Daugava – Daugova 


Peras kā čigāns pa Daugavusaka, ja kādam dzīvē neveicas.

Lēkt (mesties) Daugavā slīcināties, meklēt galu.

Stāsti manim, Daugaviņa sar. – saka dialogā, nepieņemot sarunbiedra teikto, neticot tam.

[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 196, 203–204]


BotānikāDaugavas anemone.

 

ArheoloģijāDņepras-Daugavas kultūra.

 

HidrogrāfijāDaugava.


Uzvārdi – Daugava; Daugaviņš, Daugaviņa; Daugavietis, Daugaviete; Daugavvanags, Daugavvanaga.

 

Vietvārdi – Daugava, upe; Daugava, māju nosaukumsDaugavas, māju nosaukums; Daugavas Aizelkšņi, māju nosaukums Kokneses novadā; Daugavas Dzirnavas, māju nosaukums Ķeguma novadā; Daugavas Grēģi, māju nosaukums Jēkabpils novadā; Daugavas ielaDaugavas Kalni, māju nosaukums; Daugavas Ķiķautas, mazciems; Daugavas Lielgalvji, māju nosaukums Salas novadā; Daugavas skola, māju nosaukums Jēkabpils novadā; Daugavas stacija, mazciems Salas novadā; Daugavas Straumes, māju nosaukums Jēkabpils novadā; Daugavas Vārti, aizsargājamo ainavu apvidus Daugavpils novadā; Daugavas Zeltiņi, māju nosaukums Ķeguma novadā; Daugavas-Misas kanāls Ķekavas novadā; Sausā Daugava, upe Ķekavas novadā; Daugavauzāni, māju nosaukums; Daugavbordzēni, māju nosaukums, Daugavgailīši, māju nosaukums; Daugavgrīva, Rīgas pilsētas daļa; Daugavgrīvas ostaDaugavgulbji, māju nosaukums; Daugavieši, mazciems; Daugavieši, māju nosaukums; Daugavieši, skrajciems; Daugaviņas, māju nosaukums; Daugaviņi, māju nosaukums; Daugavīši, skrajciems; Daugavkrasti, māju nosaukums; Daugavkrasts, māju nosaukums; Daugavkrāces, māju nosaukums; Daugavķiķaukas, māju nosaukums; Daugavlejas, māju nosaukums; Daugavlīči, māju nosaukums; Daugavmala, pilsētas daļa; Daugavmalas, māju nosaukums; Daugavmeskas, māju nosaukums; Daugavpilieši, māju nosaukums; Daugavpils, stacija; Daugavpils, lidosta; Daugavpils, republikas pilsēta; Daugavsala, sala; Daugavstikāni, māju nosaukums; Piedaugava, vasarnīcu ciems; Piedaugavas, māju nosaukums; Robeždaugava, māju nosaukums; Sarkandaugava, Rīgas pilsētas daļa; Vecdaugava, Rīgas pilsētas daļa; Vecdaugava, vecupe.

aaaaa

Ergonīmi – Daugava, hidroelektroniskā stacija; Daugava, futbola klubs; Daugava, jauktais koris; Daugava, deju klubs; Daugava, piena un maizes produktu ražotne; Daugava, dzīvokļu īpašnieku kooperatīvā sabiedrība; Daugava, garāžu īpašnieku sabiedrība; Daugava, Kauņas latviešu klubs; Daugava, koncertzāle; Daugava, peldbaseins; Daugava, ledus halle; Daugava, muzejs; Daugava, biznesa centrs; Daugava, mākslas galerija; Daugava, pensiju plāns; Daugava, ieguldījumu plāns; Daugava, tirdzniecības centrs; Daugava, šautuve; Daugava, zemnieku saimniecība; Daugavas savienība, biedrība; Daugavas ieleja, dabas parks; Daugavas loki, dabas parks; Daugavas stadions, sporta centrs; Daugavas vanagi, latviešu labdarības organizācija; Radisson Blu Daugava, viesnīca; Daugava, uzņēmums.

aaaaa

Laikraksti – Daugavas Balss; Brīvā Daugava.

 

Pārtikas preču nosaukumi – Daugava, jogurts; Daugava, rausis.


Vārda Daugava cilme ir saistīta ar daudz; leišu daũg, krievu дюжий (pirmslāvu *dužьjь) ‘dūšīgs, spēcīgs, vesels’, apvidvārdu дýжий ‘spēcīgs’, baltkrievu дýжa ‘ļoti’, дýжы ‘spēcīgs’, ukraiņu дýжий ‘spēcīgs, vesels’, apvidvārdu дýже ‘daudz’, čehu duží ‘spēcīgs’, poļu dužy ‘liels, pieaudzis’, dużo ‘daudz’, gotu daug ‘noder’, senaugšvācu tugan, vācu taugen ‘(no)derēt, senindiešu dógdhi (< *dhaugh-) ‘slaukt’(← ‘spiest’), grieķu teúxein ‘gatavot, radīt’. Pamatā indoeiropiešu *dheugh– ‘skart, spiest’ → ‘tūkt’ no saknes *dheu-, kas ir saknes *teu- ‘tūkt’ fonētiskais variants; abu sakņu semantikas pamatā laikam ir nozīme ‘spiest, sist’. Skaņumijā *dhough– > baltu *daug-, no kā adjektīvs *daugis (Zubatijs) vai *daugas (Blese) ‘spēcīgs, liels’. No nekatrās dzimtes *daugŠai darināts adverbs dudz ‘t. p.’ (E–H I 339).

Senāk sugas vārds nozīmēja ‘liela, ūdeņiem bagāta un strauja upe, kas pavasaros plaši pārplūst’. Folklorā sastopama daugaviņa ‘plata, pārplūstoša upe’. Tautasdziesmas ar daugaviņu uzrakstītas dažādās Latvijas vietās, pat tālu no Daugavas, piem., Liepājas apvidū: „Droši bridu šauru upi, Baili bridu daugaviņu” (LD 30960 – Krote).

Vārds daugav(iņ)a ir saliktenis, kurā otrajā daļā no indoeiropiešu *au(e)- aprasināt, mitrināt, tecēt’ latviešu av-, kas parādās daudzu upju nosaukumos (piem., Abava).

Upes nosaukums Daugava ir samērā jauns. Senākais nosaukums *Dueina, no kā krievu Двина, poļu Dzwina, čehu Dvina, igauņu Väina, somu Väinä-joki, lībiešu Veina>Vena. Parēlforma bijusi Duna (piem., Indriķa hronikā), no kā senslāvu Dyna, vācu Düna. Pamatā indoeiropiešu *dheu- ‘putēt, virpuļot, brāzties’. No senā Daugavas vārda *Dveinā > Dviena; sal. Dvieņinieki Dignājā. Nosaukums Duna (Dūna) bijis kuršu un zemgaļu vārds (no kā to iepazina vikingi un 12. gs. vācu kuģinieki), bet tas bijis pazīstams arī Austrumlatvijā, sal. Dunava, 19. gs. vietvārds Dūnasleja. [Sagatavots: Karulis 2001 : 203–204].

aaaaa

No kurienes šis Daugavas vārds?

Lielajai likteņupei ir vairāki nosaukumi. Tagad pazīstam tikai vienu apzīmējumu – Daugava, izloksnēs arī Dauguva (līdzīgi arī lietuviešu valodā – Dauguvà), Latgalē – arī Daugova ar pārveidojumu DalgovaDalgava. Valodā ir parasta parādība, ka pašu tautas vārdi (arī vietvārdi) mainās straujāk nekā no citām valodām aizgūtie apzīmējumi. Šis nosacījums attiecas arī uz Latvijas lielākās upes nosaukumu: Daugava ir daudz jaunāks apzīmējums par tiem vārdiem, kas saglabājušies citās valodās.

Kopš A. Bīlenšteina valodnieki šo upes nosaukumu parasti saista ar apstākļa vārdu daudz (lietuviešu daug). Bijis baltu īpašības vārds *daugis (J. Zubatijs) vai *daugas (E. Blese) ‘spēcīgs, liels’; no šā vārda nekatrās dzimtas formas *daugiai darināts apstākļa vārds *daugi > daudzi > daudz. Vārds Daugava ir saliktenis, kura otrā daļa -ava atvasināta no indoeiropiešu saknes *au- ‘tecēt, plūst’; ūdens’. (No šīs saknes atvasinājuma *auant- ‘tekošs, plūstošs’ ir latviešu avots). Tātad vārda Daugava sākotnējā nozīme ir ‘liels, plašs ūdens’ vai ‘spēcīga straume’, no kā izveidojās ‘liela, ūdeņiem bagāta un strauja upe, kas pavasaros plaši pārplūst’.

Vārds daugava sanāk laikam ir bijis sugasvārds, kas attiecināts uz daudzām palos pārplūstošām upēm. To rāda daudzas tautasdziesmas, kas uzrakstītas dažādās Latvijas vietās, pat tālu no Daugavas; tur parasti gan lietots vārds deminutīvā (daugaviņa). Par Daugavas vārdu tautasdziesmās plašāk rakstījis K. Draviņš.aaaaa

Kaut arī zinātniskajā literatūrā dominē uzskats par vārda Daugava radniecību ar daudz, daži valodnieki bijuši arī citos uzskatos. E. Blese saista Daugavu ar izlokšņu vārdu dugt ‘apmākties’, norādot uz tautasdziesmu Daugaviņa, melnacīte, Melna tek vakarā. Vācu valodnieks V. P. Šmids noraida visas līdzšinējās hipotēzes un izvirza jaunu: dauga- skaņumijā saistāms ar danga ‘purvaina vieta’ un duga ‘gļotas uz ūdens’. Šāds skaidrojums tomēr nav ticams, jo Latvijas teritorijā Daugava neplūst pa purvainām vietām, nav dumbrāju upe. [Sagatavots pēc: Karulis 2004 : 27–31]


angļu – Daugava

baltkrievu – Даўгава, Заходняя Дзвіна

čehu – Daugava

franču – La Daugava, Dvina occidentale

grieķu – Νταουγκάβα

igauņu – Daugava jõgi, Väina jõgi

lībiešu – Vēna

krievu – Даугава, За́падная Двина́

lietuviešu – Dauguva, Vakarų Dvina

poļu – Dźwina

somu – Väinä-joki

ukraiņu – Даугава

vācu – die Düna

zviedru – Daugava, Dyna



Ar sietu nevar Daugavu izsmelt.

 

Ūdeni Daugavā nest.


Suveksis ir vimbu zveja, kas sākas svētdien pēc Miķeļiem un velkas trīs nedēļas. Izsludināja arī baznīcās, kad zvejai jāsākas. Šāds ieradums bija agrāk, sākot no Mazās Jumpravmuižas līdz pašai jūrai. Tagad ir palikušas tikai vairs atliekas no senā ieraduma. Ļaudis salasījušies lieliem bariem pie Daugavas kā uz kādiem svētkiem. Sakāpuši laivās, izšāvuši un situši pie laivas malām. Ar šādu ceremoniju tad devās visi Daugavā. Vakarā atkal visi sapulcējās, dancoja ar ādas skotelēm un dzēra. Šā zvejojuši un dzēruši trīs nedēļas. Daļu izzvejoto zivju vajadzējis atdot kungam, bet vēlākos laikos maksājuši kungam arī naudā.



Kalējs kala debesīs,

Ogles bira Daugavā. – Pērkons un lietus.

aaaaa

Līdaka atskrēja,

Līdaka aizskrēja,

Sasala Daugava

Trinkšķēdama. – Atspole, aužot audeklu.

aaaaa

Lingu langu pa Daugavu,

Mežā zarnas atstājusi. – No koka gatavota laiva upē, koka zari – mežā; sal.: baļķis un zari.

aaaaa

Līks bērzs pār Daugavu pārkritis. – Bļoda ar koka karoti.

aaaaa

Kaķa aste pār Daugavu. – Pods ar stīpu.

aaaaa

Melnas govis, baltas govis

Saskrien vara Daugavā. – Pupas katlā (vai podā) berot.

aaaaa

Kalējs kala debesīs, Plēnes bira Daugavā. – Sniegs sniegot, putinot; pērkons un zibens; saule un saules stari.


Mūža lāde, pusmūža vāks. – Daugava un ledus.

aaaaa

Tēva jostu nevar salocīt,

Mātes pūru nevar izdalīt. – Daugava un zeme.

aaaaa

Kur tu teci, līku loci?

Kas tev daļas, plikais pauri! – Daugava un radzes.



Es iebraucu Daugavā
Ar dzeltenu kļava lapu;
Pašā upes vidiņā
Nogrimst lapa dibenā. [LD 30736]

Jūra, jūra, Daugaviņa,
Daudz tu man žēl darīji:
Jūrā slīka div`bāliņi,
Daugavā arājiņš. [LD 30762]

Pūt vējiņ, sila malu,
Necel viļņu Daugavā:
Pilna laiva piesēduse
Manu baltu bāleliņu. [LD 30831]

Palīdzat man, māsiņas,
Tīklu mest Daugavā!
Vizēt viz Daugaviņa
Sīkajām raudiņām. [LD 30824]

Dieva dēlis, Saules meita
Par Daugavu rokas deva;
Tik tie zelta gredzentiņi
Nesabira Daugavā. [LD 33757]

Jūra, jūra, Daugaviņa,
Tās bij pašas ietaliņas;
Sīkas upes Vidzemē,
Tās meitiņas vedekliņas. [LD 30763]

Jūra elle, jūra elle,
Daugaviņa māmuliņa:
Daugaviņa izšūpoja
Kā māmiņa šūpolē. [LD 30759]

Kas spīdēja, kas mirdzēja
Daugaviņas maliņā?
Zvejnieciņa līgaviņa
Zelta naudu rēķināja. [LD 30784]

Saka upe tecēdama:
Mīsimies, Daugaviņa!
Nesamija Daugaviņa,
Upei lieli līkumiņi. [LD 31001]

Upe tek dimdēdama,
Daugaviņa skanēdama:
Upe kārklu pieaugusi,
Daugaviņa ozoliņu. [LD 31023]

Stiprinieki

[..] Reiz Lielēdājs nobraucis Rīgā un kādam kungam šo to tur pakalpojis. Kungs devis paēst par to labumu: ienesis lielu podu izvārītu kāpostu. Lielēdājs izēd to podu – nemaz nejauš, prasījis vēl. Izēdis to, prasījis vēl, izēdis trešo – vēl prasījis, bet kungam vairāk nebijis, atteicis: „Atnāc citā reizē, Rīgā braukdams.”

Bet nedēļu vai divi nedēļu vēlāk šim kungam ievajadzējies Lielēdāju rokā dabūt, lai kas. Āre, kungs saķildojies ar Daugavas zvejnieku: zvejnieks atvedis lielu, lielu lasi un noprasījis par tādu zivi vīra lielumā divdesmit pieci rubļi. Kungs atcirtis: „Spogs tāds, tik daudz prasīdams! Cik liela taču viņa ir! Labs vīrs kā mans Lielēdājs apēd viens pats tādu!” [..] [Sagatavots pēc: Džūkstes pasakas 1991 : 212]

 

Daugavas racēji

Toreiz, tas ir, sen sen, visi dzīvnieki sapulcējušies Daugavu rakt, tikai lietus putns vien nenācis, sacīdams, ka šis varot iztikt bez tāda ūdens, kas pa zemes virsu tek. No gaisa vien ūdens esot diezgan. Tad citi racēji sapiktojušies, nolemdami lietus putnam bargu sodu: tam pavisam nebūs dzert no zemes ūdens, lietus piles varot lakt, ja gribot.

Tādēļ lietus putns – vālodze – vēl tagad sausā laikā izslāpis klaigājot: „Kur līst, kur līst?”

Kad bija pabeiguši spriest, visi ķērušies pie darba: zaķis bijis pirmais, kas tecējis pa priekšu, norādīdams Daugavai vietu; bet, tā kā zaķim paraža līkumu līkumiem skriet, tad arī Daugava gadījusies tāda palīkumaina. Kurmis atkal tūliņ zaķim pakaļ dzinis pirmo vagu, par ko esot nopelnījis glītos, melnos samta svārkus. [Latviešu tautas pasakas 1956 : 86]


Daugavas krasti

Senos laikos Daugavai nav bijis krastu. Reiz Velns sadusmojies un gribējis Daugavu aizdambēt; gribējis lielu akmeni iemest Daugavā, lai tā pārplūstu un noslīcinātu visus ļaudis. Vienu nakti tas sadomājis nest akmeni. Nesis arī, bet, tā kā elle bijusi ļoti tālu, tad pagājis ilgs laiks, akmeni aiznesot. Jau aiznesis gandrīzlīdz Daugavai, te piepeši gailis. Velns nometis akmeni zemē un bēdzis uz elli. Bet toreiz pie ļaudīm dzīvojisMilzis. Milzis sarunājis ar darbīgajiem zemniekiem un gājis mūrēt Daugavai gar vienu pusi mazāku un garotru – lielāku valni. Tā radušies Daugavas krasti. [Latviešu tautas teikas  2001 : 162]

 

Daugavas rakšana

Dievs jau bija radījis kokus, zvērus, putnus un zivis, bet Daugavas vēl nebijis. Un zvēri, putni sava vaļā dzīvodami, jau sākuši ķildoties. Dievam tas nepaticis; tādēļ sasaucis visus zvērus, putnus, zivis pie darba, licis rakt Daugavu. Visi arī sanākuši. Un zaķis ar lapsu, būdami veiklākām kājām, tūliņ mērojuši upei ceļu: zaķis lēcis pa priekšu, lapsa atkal pa zaķa pēdām ar kuplo asti ievilkusi robežas. Kurmis, zemes urķis, pa ielikto robežu dzinis pirmo vagu. Bet āpsis vagu pakasījis lielāku; lācis atkal, kā jau stiprinieks, klēpjiem vien grābis zemes un bēris gubās (lūk, kādēļ Daugavas krastos tie kalni gadījušies). Arī citi zvēri un putni strādāja vaiga sviedros, un tā drīz vien Daugavas grava bija izrakta. [..] [Latviešu tautas teikas 2001 : 162–163]


Daugavas plostnieki

Tiklīdz pa upēm jūrā iepeld milzīgie ledus kalni, Daugavas plostnieki velk kājās garos zābakus, bāž krietnu vīšķi tabakas makā. Viņiem priekšā garš ceļš. Pāri Daugavas krācēm un sēkļiem uz priežu baļķu sveķainajām mugurām bieži vien jānobrauc līdz Rīgai 370 kilometru.

Plostnieku darbs nav viegls. Tiem jāprot ne vien ar skaļām dziesmām birdināt ievu ziedus Daugavā vai izdzert 2 litri alus vienā paņēmienā, bet arī cilāt smago plosta airi un izturēt pavasara aukstās naktis plānajā būdā uz plosta. Darbs plostnieku norūda. No smagā aira cilāšanas viņš kļūst stiprs kā lācis, no vēja un saules – tumšs kā moris. Nieks viņam ar vienu roku ievilkt laivā 120 kg smagu dzelzs enkuru vai iztriekt no nomales kroga 12 dīkdieņus.

Baltai zobu rindai spīdot, plostnieks veic grūtus darbus, izdara lielas pārgalvības. Septiņdesmit piecus gadus vecais Doles salas plostnieks Matrozis, kas vēl tagad brauc uz viena baļķa pāri Daugavai, pīpi kūpinādams, un ilggadīgais plostnieks un pludināšanas tresta darbinieks Pelle abi atceras, ka pirms dažiem gadu desmitiem tumšā naktī plostnieki Maskavas ielas baznīcas statuju – Lielo Kristapu – nostādījuši pie Daugavmalas krodziņa durvīm ar sudraba rubli zobos.

Līdzīgas drosmē, spēkā un uzņēmībā plostniekiem viņu sievas. 1913. gadā kādās derībās plostnieka sieva ar vīru uz muguras nostaigāja apkārt visai Zaķusalai. Vecāku pēdās iet arī bērni. Viņi iemīl gan jautrās, gan smagās plostnieku gaitas – līdz kļūst paši par īstiem plostniekiem. Tā Krustpils, Krāslavas, Jēkabpils, Pļaviņu, Tomes un citos apvidos ir dzimtas, kas savus senčus pazīst kā Daugavas plostniekus vairākās paaudzēs. Lielākā daļa mājiņu šajās pilsētās celtas par plostnieku nopelnītajiem rubļiem.

Daugavas plostnieki, atvedot no mežiem lielpilsētā daždažādus baļķus un malku, stiprina valsts saimniecību, labo kara postījumus. Bieži vien plostnieks, staigādams Rīgas ielās, nemaz nezina, ka smaržīgā priedes planka (‘zāģmateriāls, kas iegūts, garenvirzienā sazāģējot platu baļķi (apaļkoku) biezās plāksnēs’), ko ceļ jaunbūves sestajā stāvā, reiz kā brūns baļķis valstījās Daugavas klēpī, un viņa rokas vadīts, skrēja krācēm pāri būkšķēdams. [Salna 1945 : 3]

 

Slutišķi

Vieta, kur šobrīd atrodas Slutišķu sādža, bija apdzīvota kopš seniem laikiem. Sādžas teritorijā arheologi ir atraduši viduslaiku apmetni un kapsētu. Vietvārdi un arheoloģiskais materiāls liecina, ka šajā apkaimē dzīvojuši latgaļi un aukštaiši.

Rakstītos avotos Slutišķu sādža minēta jau 17. gs. beigās. Nedaudz agrāk, gs. vidū, patriarhs Nikons Krievijā īstenoja Pareizticīgās baznīcas reformas, ko ne visai atbalstīja. Reformu pretinieki tika vajāti, daudzi meklēja patvērumu Krievijas kaimiņu zemēs – arī Polijas-Lietuvas valstī, kuras sastāvā tobrīd ietilpa pašreizējā Latgale. Tā jau 17. gs. otrajā pusē Slutišķos apmetās vecticībnieki.

Sādža atrodas Daugavas krastā, tās iedzīvotāji agrāk daudz nodarbojās ar zvejniecību, amatniecību. Kad tika plānots būvēt Daugavpils HES, kļuva skaidrs, ka Slutišķu sādža nokļūtu applūdināšanas zonā, proti, tā atrastos ūdenskrātuves dibenā. Tādēļ Daugavas upes krastos no Ruģeļiem līdz pat robežai ar Baltkrieviju notika intensīvi arheoloģiskie izrakumi. Citās vietās tika būvēti jauni ceļi, cirsti meži, izrakti un pārapbedīti kapsētās apglabātie. Tā tas notika arī ar Slutišķu sādžai līdzās esošo Markovas kapsētu pašā Daugavas krastā.

Slutišķu sādža ir pazīstama ar vecticībniekiem raksturīgo koka dekoratīvo apdari. Naujienes novadpētniecības muzejs 2001. g. vienu Slutišķu sādžas māju padarīja pieejamu apmeklētājiem. Te ir iekārtota ekspozīcija, gida pavadībā var uzzināt par vecticībnieku tradīcijām un sadzīves ieražām. Slutišķu sādžā tiek piedāvāti arī vecticībniekiem raksturīgie ēdieni.

Slutišķu apkaimē Daugava ir īpaši krāšņa un pirmatnēja. Te, labajā krastā, 570 km garumā stiepjas 42 m augstā Slutišķu krauja. Pretējā krastā slejas Ververu krauja – visaugstākā Daugavas krastu krauja Latvijā (garums – 270 m, augstums – 44 m). [Lukaševičs 2012 : 121] 



Daugava

 

Daugavā satek viss zemes ūdens,

Daugavā nokrīt viss debess ūdens,

Daugava visus ūdeņus vāc.

 

No Daugavas dienā nāk visas dziesmas,

No Daugavas krēslā nāk visas teikas,

No Daugavas naktī mīklas kāpj.

 

No Daugavas laukā klīst visas dvēseles,

Daugavā visas atpakaļ griežas,

Daugavas ūdeni dzīvie dzer.

 

Daugava aiztek uz zemzemes upi,

Zemzemes upe uz pasaules jūru,

Daugava dvēseles līdzi turp ved. [Rainis 1978 : 398]

 

 

Dziesma dzimtenei

 

Dzimtene, mūžam mans skatiens

Vaicājot tevī būs vērsts –

Vienīgi tu manai dzīvei

Īstenās vērtības mērs.

 

Kopā ar saullēktiem taviem

Likteni sakalu es –

Man tavas uzvaras svinēt,

Man tavas nestundas nest.

 

Man tavas Daugavas dziesmas

Apkārt ap dvēselēm siet.

Man vēl caur velēnām dzirdēt,

Kā tavi cīruļi dzied.

 

Dzimtene, mūžam mans skatiens

Vaicājot tevī būs vērsts –

Vienīgi tu manai dzīvei

Īstenās vērtības mērs. [Elksne 1996 : 145]

 

***

esi mana Daugava

nogulies manai pilsētai vidū

(jā tavi mati būs zeltainas jūrmalas smiltis

jā dzejoļi satecēs galvā)

nevajag pasaku man par garo pupu

tavas acis būs vaļā –

pa skatienu tavu es debesīs kāpšu

un zudīs man manas pilsētas miesa

un satrauktā elpa dejos un vizuļos

manas pilsētas gars un

izbeigsies mana saprāta baismīgi taisnā tiesa

tikai valodas fragments

versmaini vārs [Elsbergs 2000 : 75]

 

 

***

Es, Daugava, tev vēl ne reiz

ne lūdzis, vēlējis, ne ko,

bet tagad krastā stāvu mēms,

un tagad tev ir jāsadzird,

un tagad tev ir jāapstāj,

un tagad tev ir jāizžūst

uz vienu mirkli esamības,

un tas nemaz nav milzīgs mērs –

es dzīva drauga nāvi nesu

uz otru krastu, kur tas bērzs. [Vācietis 1983 : 293]

 

***

Dzemj zemi Daugava.

Dzer dzidru, dzīvu. Tie.

Zelta man pavēdere.

Nevienam tāda kā man.

Dzimst jaunas slāpes.

Kas nekait slāpt tiem –

Daugava ir rakta. [..] [Zālīte 2003 : 140]

 

 

Mana saule stāv vasaras zenītā

 

[..] Šūpo Daugava mākoņu baltumu

Sava zilguma gaisīgos mirkļos.

Aizslīd laivas pār dzelmaino saltumu,

Skaidrā ūdenī iemērcot irkļus.

 

Un ir prieks man par muskuļu spriegumu

Un par brūnumu plecos un vaigā,

Un par meiteņu skatiena liegumu,

Un par bērniem, kas krastmala klaigā.

 

Sirmi vīri pie ūdeņu spoguļa

Atnāk pēdējo atspulgu skatīt.

Ļaudis dzimst un zem velēnām noguļas,

Tikai Daugava paliek tā pati.

 

Šalc, kā šalkusi ir jau sensenis tā.

Šalko, Daugava, mirdzi un laisties!

Mana saule stāv vasaras zenītā

Un uz rietu vēl nedomā laisties. [Sirmbārdis 1981 : 159]

 

 

Sargs pie Daugavas

 

Greizie Rati top jau bāli,

Strēlnieks bultu miglā sprauž,

Un, pret rītu iemigusi,

Rīga man uz pleca snauž.

 

Jauns es biju, jauns es gāju

Kara gaitas slavenas,

Rokās turu latvju ciemus –

Un uz pleciem pilsētas.

 

Vidzeme man svārkus šuva,

Gauja manim jostu jož.

Rīga manim šķēpu kala,

Cēsis cepurīti poš.

 

Daugava ir manas bruņas –

Krūšu sudrabs spožs un tīrs.

Rīgas torņi slaiki turas,

Tad lai neturos, es vīrs! [Skalbe 2013 : 239]

 

***

Te Daugava, te mūsu upe svētā,

Kur debess plašums spoguļojas zils,

Šai krastā, mums uz mūžiem novēlētā,

Ir mūsu mājas, mūsu Salaspils.

 

Ik zemes pēda te ir rētām klāta,

Un dvēseles caur zāļu saknēm sauc

To maksu neaizmirst, kas samaksāta,

Lai mums zem saules mierā dzīvot ļauts.

 

Lai pilnā augumā mēs varam brīvi

Celt nama spāres, dziedāt, art un sēt,

Lai varam godam vadīt savu dzīvi

Un tēvu zemi bērniem novēlēt.

 

Lai kur mūs liktens vilinās vai svaidīs,

Mums gaisma ir, kas mūžam nepievils;

Ar mātes rūpi sirdī allaž gaidīs

Te mūsu mājas, mūsu Salaspils. [Skujenieks : http://www.salaspils.lv]

 

 

Tautas acis

 

Manā tēva un mātes zemē

atkal plosti pa Daugavu slīd,

un no plostiem un pakalniem spītīgas

šaujas ugunis jaunas ikbrīd.

Tās ir mierīgas Jāņu ugunis.

Tās ir tautas acis, kas spīd.

 

– Ai, jūs, acis, jūs acis laimīgās,

kuras reibina, dzīro un sveļ,

kur jūs bijāt, kur atkal būsit,

pelēks tecēs kad ikdienas ceļš?

– Visur, visur šai zemē, kur Līgo skan,

kur pat bite tik saldi dzeļ;

 

tās ir pļāvēja acis saudzīgās,

kas visslēptāko lizdu redz;

tās ir bērna acis, kas ābecē,

sievas acis, ko nogurums sedz;

tās ir ezeru acis, kur rītausmā

mazas prieka zivtiņas lec;

 

veco pilskalnu acis aizbērtās,

kur ik dobumā zālīte zeļ;

tās ir acis, ko klusā cerībā

katra puķe pret sauli ceļ,

katra ābele manā dzimtenē,

kur pat bite tik saldi dzeļ.

 

Manā tēva un mātes zemē

atkal plosti pa Daugavu slīd,

un no plostiem un pakalniem spītīgas

šaujas ugunis jaunas ikbrīd.

Tās ir mierīgas Jāņu ugunis.

Tās ir tautas acis, kas spīd. [Čaklais 1991 : 38]

 

***

Lauzdamies abi stiprinieki bija nonākuši tuvu stāvam krastam. Lāčplēsis nu beidzot pacēla Tumšo bruņinieku gaisā un svieda no krasta lejā dziļajā nolejā. Taču bruņinieks krizdams ar smagajām bruņām norāva Lāčplēsi līdzi tumšajā atvarā, un abi pazuda dziļumā. Tai brīdī no pils mūriem atskanēja žēls kliedziens – tur Laimdota saļima kā pamirusi. Daugavā rietēdami grima bāli saules stari, gluži kā asaras izpletās bieza migla, sēri krāca upes viļņi, paņemdami savā klēpī latvju tautas varoni. [Pumpurs 1975 : 138]


Pavasaris

Daugavas krasts ap Liepavotu, kā viscaur Vīgantes pusē, stāvs kā siena. Tādēļ, lai varētu nokļūt pie avota, kas atrodas gandrīz paša krasta vidū starp Daugavas viļņiem un augšējo malu, vajadzēja celiņu izrakt, pareizāk – izkalt ieslīpi uz Daugavas pusi.

Lai staigāšana būtu drošāka, celiņā bija ietaisīti radžu (kaļķakmens) kāpšļi.

Vasarā sausā laikā iešana bija droša. Bet ne tā lietus laikā vai ziemā, kad nodilušie kāpšļi kļuva slideni.

Daugava šādā laikā mirdzināja tik zīmīgi ar spožajiem viļņiem, smējās tik zobgalīgi un kaitavīgi no lejas bailīgiem ļautiņiem pretī, ka pat drošākie nogriezās steigšus vai nu pa labi, vai kreisi no celiņa un, it kā nesaprastu Daugavas domu, gāja mudīgi tālāk. [Valdis 1983 : 12]

 

Vasara

 Piepeši mēness seja atspīd Daugavā, un viņa stari ieplūst kā migliņa pakrastē.

Tai pašā brīdī zvaigznītes pamanījušas mēnesi, un paskaties tikai Daugavā, kā viņas tur lēkā un skraida ap plānprātiņu mīlētāju, lēkā un smejas, un plaukšķina mazajām rociņām, gluži kā vistiņas ķerot.

Daugava šalc lēnām un mierīgi. It kā miegā, dziļi nopūšoties, viņā paceļas liels vilnis un plūst nedzirdamā straujumā uz Staburagu. Pie cietas klints tas sabrūk tūkstošās lāsītēs, un katra lāsīte ietveras mēness starā, un tas pārvēršas skaidrā sudraba kreļļu virknē, kas mirdz un vizuļo gaisā.

Pār Daugavu no augšas, no Liepavota, nāk vēsā pakrastes dvaša. Viņa ceļ un pin dzīvajā sudrabā vieglās kreļļu virknītes krāšņā audā, un drīz vien viss Staburags ietīts vizulīgā segā. [Valdis 1983 : 60–61]

 

Karstajā laikā Daugavmalā savairojās aļģes, tās peldēja pa ūdeni vairākās kārtās. Virsū pelēki zaļgana lāma, apakšā dažādos slāņos tumši, indīgi zaļš klājiens. Aļģes pielipa krastmalas akmeņiem un nokrāsoja to sānus gan smaragdzaļus, gan palsi sudrabotus. Straume krastmalas zāli piedzina pilnu netīri baltiem, putām līdzīgiem sanesumiem. Bālganās plēves saķepa ap ūdensrožu lapām un meldru kātiem. Rāmākos vakaros zaļganie upes augi uz ūdens virsmas veidoja dažādus tēlus. Varēja iedomāties čūsku ar garu, līdz pat Daugavas vidum aizvijušos asti, līkloču krastos dusēja teiksmaini dzīvnieki ar aļņa ragiem un vanaga plēsīgajiem nagiem. [Liepiņš 2012 : 89]

 

Tur redzu arī sevi. Es stāvu virs pašas Daugavas – vietā, kas kā radīta tuvās un arī patālākās pasaules aplūkošanai. Kas ir šis brīdis, kas ir šī vieta, kas tik cieši saistīta ar manu dienu sākumu?

Tas ir mūžsenais Daugavas plūdums, tās krastu nemainīgā daudzveidība. Virs šiem krastiem arvien vēl dzīvo nedzirdamas paaudžu balsis, viņu sasaukšanās no krasta uz krastu, ciemos aicinājumi, saucieni pēc pārcēlāja. [Svenčs 2015 : 45]

 

Tumši, biezi miglas vāli joņoja pa ūdens virsmu, klīstot no vienas bezgalības uz otru. Krasta ne priekšā, ne pakaļā. Nekā nebija, izņemot nožēlojamu knišļu bariņu vārgā laiviņā nebūtības pašā vidū. Knišļi izmisīgi lādēja šībrīža likteni.

Nebūtību sauca par Daugavu, likteni par Lielo Hildu.

Viņa smaidīja savu mūždien sastingušo greizo smaidu, un viņas dobjā balss vairs nedunēja kā lielgabalšāviens pāri ūdens klājam, bet, tikko pārvēlusies laivas malai, pašķīda miglā. [Kolmanis 2005 : 77]

 

Birkenbaums nebij kurzemnieks, bet uz turieni no Vidzemes vidienas noklīdis. Papriekšu tas bij laidis plostus no Ogres Daugavā, tad no Daugavas uz Rīgu. No Rīgas tas bij aizkūlies uz Jelgavu, Kuldīgu, Liepāju un beigās bij salīdzis par puisi pie Zaļgas, kas savrup viens pats dzeltens un samisis stāvēja. Birkenbaums zvejnieku starpā bij pazīstams kā liels stiprinieks un mūžīgs kauslis. Viņš ar saviem spēkiem bij dzīvojis tik bezbēdīgi kā amerikāņu miljonāra izlutināts dēls ar tēva naudu. Bet tie nebij bijuši izšķiežami. Sārts un ar visai dzīvām acīm viņš skatījās savos likteņa biedros. [Blaumanis 1994 : 29]


KLENGA (baronam atkal pie rokas krizdams). Es baronlielkungam gribēju lūgt tos žagarus… tos žagarus… ē… tose…

ALDERS (paklusām uz Vīskreli). Tas vēl diezgan nav žagarēts?

BARONS. Kādus žagarus?

KLENGA. Tos tur uz Daugavas krasta. Uz paša krasta. Es tos gribu nocirst. Man tur tās gosniņas izlien cauri un krīt zemē. Klints stāva kā siena un savu piecpadsmit asu augsta. Viendien viena gotiņa kā bij krituse, tā i lejā uz vietas palikuse. [Blaumanis 1996 : 153]

 

TEICĒJS.

Sensenos laikos Baltijas zemē,

Kur teka Daugava līčotiem krastiem,

Kur miežu līdumi liesmoti dega,

Dzīvoja laimīga latviešu tauta.

Daugavas malā, Ķeguma galā,

Kur Rumbas upīte, Daugavā krītot,

Caur klintīm izgrauza dziļajas gravas,

Stāvēja slaveno Lielvārdu pile. [Zālīte 2003 : 153]



Dainis Īvāns: „Daugavas krastos esam veidojušies par tautu”

 

Jūs vairākas reizes esat uzsvēris, ka par Daugavas likteni bijāt domājis jau kopš bērnības. Kas jūs vedināja uz šādām pārdomām? 

Manu senču mājas ir netālu no Daugavas. Kaut arī var teikt, ka visa Latvija atrodas pie DaugavasDaugava ir centrālā ass mūsu zemē. Manas bērnības atmiņas saistās ar Pļaviņām un tām kolīzijām, kas bija laikā, kad cēla Pļaviņu hidroelektrostaciju. Es biju vēl ļoti mazs, pirmsskolas vecumā, kad vecāki mani paņēma līdzi ekskursijā uz Staburagu. Toreiz es vēl tā īsti nesapratu, bet tas skaudrums jau bija jūtams cilvēku sarunās. Mēs braucām tā kā uz bērēm, uz Staburaga un Kokneses kanjona bērēm. Jo tas bija 1960. gads, kad sākās Pļaviņu HES celtniecība ar tai sekojošu Kokneses kanjona applūdināšanu. 1965. gadā aizsprostoja Daugavu un sāka celt ūdens līmeni, bet 1966. gadā „pēc darbaļaužu lūguma” Pļaviņu HES nosauca V. I. Ļeņina vārdā. Es ļoti miglaini atceros gan to, kā cilvēki gāja pāri Pērses ūdenskritumam, gan to, kā Liepavots no iespaidīga augstuma gāzās pār Staburagu. Atceros, kā stāvējām galvu reibinošās klints galā, kā cēlāmies ar prāmi pāri Rīteriem uz Staburagu. Atmiņās palikušas pie Pļaviņām redzētās Lorelejas klintis un Velnatvars, kurā lēca vietējie tarzāni, ekskursantu spiedzienu pavadīti. Vēl redzēju tūristu liellaivas, kas kursēja pa kanjonu, dzirdēju Daugavas skaņas, krāces, jutu, ka Daugava ir dzīva, tā puto un mutuļo… Neviens man nestāstīja un neskaidroja, kādas dabas vērtības boļševiku būvētā HES iznīcinās, taču es sajutu milzīgu netaisnību, ka tas viss tagad pazudīs un būs zem ūdens. Arī pieaugušie par Pļaviņu HES celtniecību nejūsmoja, bet gan šausminājās, jo saprata, ka runa ir par kārtējo Maskavas centienu iznīcināt to, kas Latvijā vēl palicis skaists, tīrs un nacionāls. Atceros puišeļa sapni – kad izaugšu liels, izgudrošu torpēdu, ar ko uzspridzināt Daugavai uzliktās važas. Acīmredzot bērnībā saprastā Daugava iegūlās apziņā uz mūžu. Šī Daugava mani veidoja par cilvēku. Ne velti paaudzes, kuras nekad nav redzējušas ne Kokneses kanjonu, ne Staburagu, ne Lorelejas klinti, sevī arvien jūt sūrstam iznīcinātā Staburaga rētu. Daugavas krastos mēs esam saliedējušies tautā, te veidojušies mūsu priekšstati par dzimteni. Arī latviešu strēlnieki Pirmajā pasaules karā cīnījās par „Daugavzemi”. Atņemt Daugavu vienmēr nozīmējis „atņemt dzimteni”. Bet manos jaunības gados Daugava latviešiem faktiski jau bija atņemta. Lielu daļu likteņupes bijušā tecējuma un krastu klāja Pļaviņu, Rīgas un Ķeguma „jūras”, bija sagrauts tūkstošgadīgais Daugavas zivju migrācijas ceļš, zem ūdens pazuduši unikāli ainavu apvidi, kultūras un arheoloģijas vērtības, ģeoloģiskie retumi. Tikai senākās bioloģiskās apcerēs varēja vēl ko uzzināt par Daugavas ielejai raksturīgo klinšu faunu un floru. Nebija vairs Stefenhāgena, Pumpura, Ausekļa, Valda, Jaunsudrabiņa, Štrāla un citu jaunradi iespaidojušās Daugaviņas. Nu kā var mīlēt tehnokrātisku hidroelektrostaciju kaskādi, kas varbūt ražo kādu nieku naudas, bet iznīcina visu pārējo! Dzīva, īsta Daugava mums par laimi un glābiņu vēl čaloja tikai augšpus Jēkabpils, augšpus Daugavpils, bet padomju vara grasījās arī to sagūstīt, dambjos ceļot Jēkabpils un Daugavpils aizsprostus. [Smane 2016 : http://www.daugavpilsnovads.lv/personibas/dainis-ivans-%]

 

Daugava aizsalst

 1936. gada 29. decembrī visu dienu Daugavā gar Rīgu gāja vižņi, kuru jaukšanai pie pontontilta strādāja vairāki velkoņi. Naktī, pateicoties uznākušam salam, vižņi apstājušies augšpus tiltiem pie ierīkotās ragatas un pamazām sasala. 30. decembrī no upes augšgala gar Jumpravmuižu vēl nāca vižņi diezgan biezās masās, bet pamazām stājās. Taču atkal visu dienu bija pārtraukta kuģīšu satiksme starp Rīgu un Doles salu. [Sagatavots pēc: Jaunākās Ziņas Nr. 295., 29.12.1936. : 11]


Mītiskās Daugavas funkcijas latviešu folklorā

Mītiskajā uztverē Daugava funkcionēja kā svarīgs sakrālās hidronīmijas elements, kas iezīmēja robežu starp šo un viņu sauli, cilvēkiem un dievībām, savējo (labvēlīgo) un svešo (naidīgo, bīstamo) pasauli.

Daugava, līdzīgi avotam, ezeram, jūrai, ūdeņiem vispār, manifestēja sievišķo radošo sākotni, tāpēc tieši te atbilstoši mītiskajiem priekšstatiem rodas jauna dzīvība (bērnu pasmeļ upē vai izskalo malā). Taču vienlaikus Daugava ir arī nāves ūdens, pa kuru mirušo dvēsele nonāk galamērķī – sākotnējā haosa valstī, lai sagatavotos nākamajai atdzimšanai. Tāpat kā Mārai bija ambivalenta daba (dzīvības devēja un ņēmēja), arī sievišķās sākotnes reprezentētājai Daugavai tāda pati divējāda – labvēlīga un naidīga daba. Ar Daugavu saistītas galvenokārt htoniskās dievības. Daugava (īpaši tās atvarainajā, dziļajā daļā) ir Velna mājvieta. [Sagatavots pēc: Kursīte 1999 : 103–104]

Jēkabpils novada ģerbonī kā centrālā figūra ir izvēlēta saule – tas saistīts ar šajā novadā dzimušā dzejnieka Raiņa daiļradi – viņš savu dzimto pusi dēvējis par Saules zemi. Neiztrūkstošs motīvs ģerbonī ir arī likteņupe Daugava, jo Jēkabpils novada teritorijā ietilpst 60 kilometri Daugavas krasta. Daugavu simbolizē ģerboņa vidējā, sudrabotā krāsu josla. Sarkanā un zaļā krāsa simbolizē Sēlijas karoga krāsas. Ģerboni ir izstrādājis mākslinieks V. Ladusāns. [Sagatavots pēc: http://jekabpilsnovads.lv/?page_id=241]

2016. gadā, iesaistoties vietējiem iedzīvotājiem, ir apstiprināts Ķekavas novada Daugmales pagasta ģerbonis, kurā centrālais simbols ir Daugmales pilskalnā atrastā sakta. Tā ir unikāla ar tās izgatavošanas tehnoloģiju – darināta no dzelzs un sudraba un apliecina amata prasmes meistarību. Šāda sakta ir vienīgā Latvijā un ir raksturīga zemgaļiem. Tās izgatavošanas laiks ap 10.–11. gs. Ģerboņa krāsu simboliskā nozīme: zilā – debesis, sudraba josla (ģerbonī – pelēka) – Daugava, zaļā – pagasta teritorija un senākā apdzīvotā vieta – Daugmales pilskalns. Ģerboņa autori: Ilze Lībiete un Juris Ivanovs. [Sagatavots pēc: http://daugmale.lv/pub/?id=150&lid=9267]


Daugava

 Parasti šis vietvārds tiek saistīts ar baltu vārdu – latviešu daudz, lietuviešu daũg, bet izskaņaava ir ļoti populāra Latvijas toponīmijā (īpaši hidronīmijā); iespējams, tā būtu atvedināma pat no ide. pirmvalodas laikiem; šajā pirmvalodā sakne *aO(e)- nozīmējusi ‘apslacīt, mitrināt, tecēt’, no kā arī latviešu avots. Iespējams, kādreiz par daugavām sauktas daudzas palos pārplūstošas upes. Vallija Dambe ir izvirzījusi arī citu hipotēzi, kas vārdu Daugava saista ar ide. *dheu- ‘skriet, tecēt’, velkot paralēles ar senindiešu dhāvatē ‘tek’.

Tomēr Daugavas vārds varētu nebūt tik sens – šķiet, ka pazīstams ne agrāk kā no 14. gs. Pirms tam kartēs šī dižā upe ir atzīmēta kā DunaDynaDűnaDuinaDvina, skandināvu rūnās Tuna. Šīs formas acīmredzot ir veidojušās no pirmformas *Dueinā, *Dveinā, kura, iespējams, radusies jau pirmbaltu laikmetā un kuras pamatā varētu saskatīt ide. pirmvalodas sakni *dheu- (*dhu-) ‘putēt, virpuļot, brāzties’. Tātad *Dveinā būtu ‘plūstošā, virpuļojošā’. No formas *Dueinā slāvu valodās varēja izveidoties Dvina,  bet somugru valodās – pēc attiecīgajiem vārda sākuma līdzskaņu kopu vienkāršošanās likumiem – lībiešu Vēna, igauņu Väina, somu Väinä(joki) (šī vietvārda forma jau parādās Indriķa hronikā, kur 13. gs. sāk. Daugavas lībieši dēvēti par Lyvones Veinalanses). Skaņu mijā (vai arī kā paralēlnosaukums) izveidojās *Dunā Duna – tas varētu būt kuršu un zemgaļu vārds, bet no tā savukārt senskandināvu Dyna un vācu Düna. Dažkārt ir izskanējusi arī somugriskas cilmes hipotēze. Igauņu valodā ar vārdiem veinväin, vänja apzīmē ‘jūras šaurumu’, somu väinä – ‘platu dziļu un klusi plūstošu upi’, lībiešu vēnavēńavēn – ‘platu jūras grīvu; ostu’. Tātad no nozīmes viedokļa minētie vārdi it kā varētu būt pat ļoti piemēroti hidroobjekta nosaukuma motivācijai. Taču šī hipotēze nešķiet pieņemama no vēsturisko skaņu atbilsmju viedokļa. [Sagatavots pēc: Balode, Bušs 2015 : 88–90]



Krišjānis Beļavskis Daugava (eļļa, audekls). 

Arnolds Spalviņš Daugava (tampera, kartons, 1939).

Oto Pladers Daugava (eļļa, kartons, 1956).

Ārijs Skride Pie Daugavas (eļļa, audekls).

Ārijs Skride Daugava pie Sēlijas (eļļa, audekls, 1961).

Jānis Rikmanis Pie Daugavas (eļļa, kartons).

Jānis Pūpols Daugavas krastos (eļļa, audekls).

Krišjānis Beļavskis Rīts pie Daugavas (eļļa, audekls).

Edgars Vinters Akmeņi pie Daugavas (papīrs, akvarelis).

Nikolajs Kūlainis Daugavas krastā pie Kokneses (eļļa, kartons, 1968).

Nikolajs Kūlainis Daugava Sēlijā (eļļa, kartons, 1965).

Indriķis Zeberiņš Daugava pie Kokneses (eļļa, audums, 1938).

Alfejs Bromults Daugava pie Kokneses (eļļa, kartons, 1963).

Vitālijs Kalvāns Daugavas lejtece (eļļa, kartons, 20. gs. 50. gadi).

Konrāds Ubāns Lietus mākoņi pār Daugavu (20. gs. 30. gadi).

Arnolds Tigins Daugava pie Aizkraukles (eļļa, 1935).

Bruno Jaunzems Atpūtas diena uz Daugavas (papīrs, ūdenskrāsas).

Nikolajs Kūlainis Daugavas krastā pie Olu mājām (kartons, eļļa).

Jānis Jaunsudrabiņš Daugavas krasti (eļļa, kartons, 1920).

Oto Pladers Daugava pie Oliņkalna (eļļa, audekls, kartons).

Edgars Vinters Daugavas krasts pie Saulkalnes (eļļa, kartons, 1972).

Rasmas Bērziņas gleznu izstāde Likteņupe Daugava (A. Upīša memoriāls Skrīveros, 2015).

Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejs ar biedrības „Daugavas savienība” atbalstu 2012. gadā ir izveidojis ceļojošo izstādi Daugava laiku lokos ar 20 eļļas un akvareļa tehnikā gleznotiem darbiem. 

[http://www.daugavassavieniba.lv/jaunumi/celojosa-gleznu-izstade-daugava-laiku-lokos/]


2015. gadā notika laikmetīgās un video mākslas festivāls „Ūdensgabali”. Tā laikā peldošajā mākslas centrā „Noass” bija apskatāma izstāde „Ūdeņi stāsta – Daugava” ar dažādiem vides objektiem un mākslas instalācijām uz AB dambja un Daugavas akvatorijā starp Akmens tiltu un Vanšu tiltu.

2014. gadā mākslinieki un zinātnieki sāka kopēju projektu ar mērķi – uzklausīt, pierakstīt un vēlāk arī tulkot ūdeņu stāstus.

Daugavai tiek piešķirts likteņupes statuss, kas liecina par tās nozīmīgumu jebkura Latvijas iedzīvotāja dzīvē dažādos laikos. Daugavai ir īpaša nozīme Latvijas vēsturē – tā ir bijusi lieciniece kariem, politisko iekārtu maiņām, tostarp neatkarības iegūšanai un atjaunošanai. Daugavai ir savs tecējums un savs stāsts, Daugava bija pirms mums un paliks pēc mums, Daugava ir nosvērta un nemierīga, sekla un dziļa. Tādēļ ir aizraujoši uzzināt, kas Daugavai ir sakāms, kādi ir viņas stāsti, un vai šos stāstus mēs spējam izprast.

2015. gada pavasarī, piedaloties vairākiem Latvijas vadošajiem zinātniekiem, inženieriem, pētniekiem un ekspertiem, tika radīta sistēma un ierīces, kas nodrošina ūdeņu stāstu pierakstīšanu un uzkrāšanu. Mākslas objekti radīti ar funkciju, lai reālajā laikā pierakstītu un grafiski attēlotu Daugavas tecējumu vai, metaforiski izsakoties, stāstījumu. Mākslas darbā izvietotie sensori uztver Daugavas viļņus, kas tiek pārvēsti grafiskā attēlā un digitālā kodā. Vēstījums tiek fiksēts binārā skaitīšanas sistēmā, un ar piecu sekunžu intervālu iegūtie dati tiek pārveidoti grafiskā zīmē. Grafiskā zīme sastāv no 27 atsevišķiem elementiem – viļņu simboliem. Šāds pieraksta veids ļauj veidot saturisku zīmi, kā arī to atpakaļ pārvērst fiziskā darbībā.Kompozīciju veido vairākas atsevišķas vides mākslas objektu grupas Rīgas centrā.

Skulptūras ūdenī ir kā plašu atskaņotāja adata, kas novietota uz skaņu plates, kas šajā gadījumā ir Daugavas ūdens virsma. Mākslas darbā izvietotie sensori uztver Daugavas viļņus. Mākslas objekti pārraida iegūtos datus uz mākslas centru „Noass”, kur šī informācija tiek krāta, atšifrēta un pārvērsta vizuālā formātā, tādējādi pierakstot Daugavas stāstus.

Grafiski attēlotais un pierakstītais stāstījums tiks apkopots grāmatā.

Atzīmējot Latvijas valsts simtgadi, grāmata „Ūdeņi stāsta – Daugava” tiks izdota 100 eksemplāros. [Sagatavots pēc: http://www.noass.lv/udeni-stasta-daugava/into/lv/]

Jēkabpils novada Dunavas pagastā, Daugavas krastā, ir tēlnieka Vilņa Titāna 1991. gadā izveidotā piemiņas akmens kompozīcija Daugavas plostniekiem. [Sagatavots pēc: http://biblioteka.valmiera.lv/lv/pakalpojumi/bezmaksas-pakalpojumi/makslinieku-datubaze/titans-vilnis]


Desmit latu banknote

Naudas zīmes priekšpuse (averss)

Uz ornamentāla fona attēlota Daugavas ainava un stilizēta ozola lapa (caurskata zīme). 2008. gada banknotei virs tās – reljefā spiedumā divi nominālvērtības uzraksti 10.

Augšdaļā uzraksts LATVIJAS BANKAS NAUDAS ZĪME (divu krāsu iespiedumā), zem tā sērijas numurs (sarkanā krāsā). Lejasdaļā uzraksti: DESMIT LATU (divu krāsu iespiedumā), LATVIJAS BANKA, tās prezidenta paraksta faksimils un sērijas numurs (melnā krāsā). Labajā daļā vertikāla ornamentāla josla ar Lielvārdes jostas motīvu un skaitli 10. Kreisajā daļā uz balta pamata vertikālā kārtojumā divi punkti (violetā krāsā ar reljefu – zīme neredzīgajiem) un ūdenszīme. Zem tās horizontāla josla ar tonālu pāreju (2000. un 2008. gada 10 latu banknotei – smalku horizontālu līniju veidota josla) un skaitli 10. 2008. gada banknotei skaitlis iespiests ar speciālo krāsu, kas atkarībā no apskates leņķa rada krāsu maiņas optisko efektu. 2000. un 2008. gada 10 latu banknotei uz horizontālās joslas atrodas reljefa vertikāla josla ar četrreiz atkārtotu dažādas tonalitātes nominālu 10. [Sagatavots pēc: https://www.bank.lv/banknotes-un-monetas/lata-naudas-zimes/banknotes]


Fotoalbums Daugavas krastos (1976). Sastādītājs Ivars Strautmanis.

Fotogrāmata Atmiņu Daugava (2013). Sastādītājs Jānis Ivars Padedzis.

Daugava Līvānos, pie Latgales Mākslas un amatniecības muzeja. Autore Solvita Pošeiko
Daugava Slutišķos. Autore Solvita Pošeiko



Dokumentālā filma Daugava (1953). Režisors Leonīds Leimanis, „Rīgas Mākslas un

Chronikāli dokumentālo filmu studija”.

Dokumentālā filma Daugavas leģenda (1966). Režisors Laimons Gaigals, „Rīgas kinostudija”.

Dokumentālā filma Pilsēta pie Daugavas (1965). Režisors Laimons Gaigals, „Rīgas kinostudija”.

Dokumentālā filma Videovēstules no Gotlandes un Daugavas (1995). Režisors Rodrigo Aivars Rikards, kinostudija „Scilla”.

Dokumentālā filma Ātrāk par straumi (2015) par Daugavas plostniekiem un viņu amata prasmēm. Režisors Raitis Vulfs, kinostudija „Lauska”.


Dziesma Daugava. J. Lūsēna mūzika, V. Plūdoņa vārdi, izpilda grupa „Zodiaks”.

Dziesma Saule. Pērkons. DaugavaM. Brauna mūzika, Raiņa vārdi.

Dziesma DaugavaB. Rezņika mūzika, D. Dobelnieka vārdi, izpilda grupa „Eolika”.

Dziesma Daugava. V. Čakša mūzika, V. Rūjas vārdi, izpilda grupa „Dobeles zemessargi”.

Dziesma Daugava. R. Paula mūzika, I. Zanderes vārdi.

Dziesma Daugavas krastā. I. Arnes mūzika, A. Ritmaņa vārdi.

Dziesma Pār Daugavu nāk vienmēr jauni rīti. A. Zaķa mūzika, M. Ķempes vārdi.

Dziesma Trūkst man DaugavasZ. Liepiņa mūzika, M. Zālītes vārdi.

Dziesma Ripo nauda Daugavā. Grupas „Jauns Mēness” mūzika, A. Mielava vārdi, izpilda grupa „Jauns Mēness”.

Daugavas vanagu” himna. A. Kalniņa mūzika, V. Plūdoņa vārdi.

Koncertuzvedums Tas vārds. Daugava 2015. gadā. M. Brauna un J. Lūsēna mūzika, Raiņa un Aspazijas vārdi, izpilda Latvijas Radio koris, I. Parša (mecosoprāns), J. Kurševs (tenors), M. Brauns (taustiņinstrumenti), J. Lūsēns (taustiņinstrumenti), J. Lūsēns juniors (basģitāra), J. Suvorova (arfa), M. Karpa (akordeons), K. Karps (sitaminstrumenti), diriģents K. Putniņš. Idejas autors un vadītājs diriģents S. Kļava.


Daugavas dienas

Ik gadu maija trešajā nedēļā Latvijas kultūras fonds organizē Daugavas dienas. To mērķis ir ikvienu mudināt domāt un darīt Latvijas kultūrvides attīstībai, rosināt pašvaldību kultūras aktivitātes, apzināt un aizsargāt Daugavas ielejas kultūrvēsturisko mantojumu. [Sagatavots pēc: http://lkf.lv/index.php?lapa=daugava]

 

Daugova, Daugava, Dauguva, Daugava, Даўгава

Daugava: 1. Upe. 2. Folkloras un mākslas tēls un objekts. 3. Osvalda Kravaļa idiomīts. 4. Zīmols un komodifikāts.

Daugava – Latvijas lielākā, simboliski svarīgākā upe, saukta arī par Likteņupi; Latgales gadījumā – robežupe (līdzās Aiviekstei, Pededzei, arī Zilupei). Iztek no Valdaja augstienes Krievijā (netālu atrodas arī Volgas (14 km) un Dņepras (140 km) izteka), plūst caur Baltkrieviju, Latviju un ietek Baltijas jūrā. Upes kopējais garums ir 1005 km, Latvijā – 352 km.

Daugavas neskartā augštece, sevišķi posmā no Krāslavas līdz Naujenei, ir īpašs ekoloģisks un estētisks dabas lepnums. Daugavas loks, ko var redzēt no Vasargelišķu skatu torņa, bija atainots uz 10 latu banknotes. Ar protestu pret Daugavpils HES būvniecību 20. gs. 80. g. vidū aizsākās Trešā atmoda.

Daudzām tautām to kolektīvajā apziņā ir izveidojušās upes mātes mitēmas. Hidrosēmu aspektā Latgale ir pazīstama kā Zilo ezeru zeme. Latgales kultūras vēsturē un latgaliešu sadzīviskajā apziņā neviena no t. s. Latgales upēm šādu nozīmību nav izpelnījušās. Daugava tieši un pastarpināti ir pieminēta folkloras tekstos. Slavenākais no tiem ir izcelšanās teika par Nīcgales akmeni. 20. gs. sākumā F. Kemps izdeva kalendāru „Daugawa”. Kā šī kalendāra turpinājums bija Ludvika Mendrika izdotā „Mozō Daugawa”. Reālistiskiem, arī simboliskiem Daugavas nozīmju aprakstiem bagātas ir Daugavas krastā dzimušās Helēnas Laurinovičas-Pronevskas grāmatas: „Grymstušōs saleņas”, „Tymsi mōkūni sasavalk”. Daugavas tuvumā pagājusi Raiņa („Munu jaunu dīnu zeme”) bērnība un jaunība.

Mūziķu grupai „Patrioti.lg” 2009. g. iznāca pirmais albums „Daugaveņa”. Arī dziesma „Daugaveņa” ieguva 1. vietu Latvijas šlāgeraptaujas 2008. g. rudens sezonā.

Savdabīgu, interesentus dziļi iespaidojošu t. s. Daugavas mitoloģiju ir izveidojis dzejnieks Osvalds Kravalis. Par viņa izveidotās t. s. Daugavas mitoloģijas nozīmību liecina arī divi viņa pseidonīmi – Ašvins Voldajs, Ašvolds Dveiņuvs, arī vietvārds Daugava kā Dveina, Dveiņuva viņa tekstos. 1992. g. O. Kravalis izveidoja Latgales rakstnieku organizāciju „Dveiņuva”, tā izdeva žurnālu „Jaunuo Dzeive”.

Ir neskaitāmi pasākumi, sarīkojumi, biedrības un organizācijas, kuru nosaukumā ir izmantots Daugavas vārds: tautas mākslas festivāls „Augšdaugava”, Daugavpils futbola komanda „Daugava” (nosaukums no 2006. g. beigām), sporta veterānu klubs „Daugava”, jauktais koris „Daugava”, Daugavas iela, agrāk bija apavu fabrika „Daugava” u. c. šāda nosaukuma uzņēmumi. Daugavpils konditorejas fabrika „Mōra” ražo populāro rausi „Daugava”.

19. gs. vidū Inflantijas poļu muižnieki (K. Buinickis, Ādams Plāters u. c.) izdeva almanahu „Rubon” (P. Zeile „Latgales kultūras vēsture”, 2006, 213–214): par Rubonu senie grieķu vēsturnieki sauca Daugavu. Astoņu gadu laikā (1842–1849) iznāca desmit apjomīgi sējumi (250–372 lpp.) vairāk nekā 2800 lappušu kopapjomā. [Sagatavots pēc: Lukaševičs 2012 : 163–166]

 

Daugavas loki

Daugavas loki” aizņem 25 km garu un 3–7 km platu areālu 125,6 km2 platībā un ietver teritoriju Daugavpils novada Naujenes, Tabores, Salienas un Vecsalienas pagastā, kā arī Krāslavas novada Kaplavas un Ūdrīšu pagastā.

Dabas parks „Daugavas loki” ir izveidots, lai saglabātu unikālo Daugavas senlejas ainavu un tās vērtīgos dabas kompleksus, kā arī bagātīgo kultūrvēstures mantojumu. „Daugavas loki” izvietoti posmā, kur Daugavas ieleja austrumu un rietumu virzienā šķērso pauguraino Baltijas grēdu, vienu no otras atdalot Latgales un Augšzemes augstieni, turklāt „Daugavas loku” ietvertais Daugavas posms pamatoti tiek uzskatīts par senāko upes ieleju Latvijā. Ielejas komplicētās ģeoloģiskās uzbūves un reljefa dēļ teritorijā ir sevišķi liela ģeoloģisko un ģeomorfisko objektu daudzveidība. [Sagatavots pēc: Matisovs 2012 : 166]

 

Pārceltuve (Līvāni–Dignāja) ir viena no trim Latvijā funkcionējošām pārceltuvēm (otra – Dunavā, Līvānu nov.; trešā – Līgatnē). Tā atrodas Zemgales ielas galā un savieno Daugavas abus krastus, Latgali un Zemgali. Pārceltuve darbojas kopš 1990. g. un pieder diviem īpašniekiem: Elizabetei Kivriņai un Tālim Stradam. Pārceltuves kustību sezona sākas pavasarī (atkarībā no ūdens līmeņa upē), beidzas ar ledus parādīšanos rudenī vai ziemā. Lai nokļūtu Daugavas otrā krastā, kā alternatīvu iedzīvotāji vasarā izmanto laivas, bet ziemā pāri aizsalušajai Daugavai dodas kājām, ar slēpēm vai transportlīdzekli (atkarībā no ledus biezuma). [Sagatavots pēc: Pošeiko 2012 : 207]

 

Jānis Ivars Padedzis un Mārtiņš Mintaurs ir izdevuši grāmatu „Atmiņu Daugava” (2013), kurā ir apkopoti materiāli, kas iegūti, triju gadu garumā vācot atmiņas, dokumentus un fotoliecības par Daugavas senleju posmā no Pļaviņām līdz Aizkrauklei pirms senlejas applūdināšanas. Šajā laikā ir pierakstītas un video ierakstītas neskaitāmas aculiecinieku liecības, kā arī ieskenētas apmēram 4000 fotoattēlu kopijas, kas deva iespēju paskatīties uz Daugavu gadsimta griezumā. Cilvēku atmiņas grāmatā papildina rakstītie vēstures avoti: arhīvu dokumenti, preses publikācijas, apraksti un pētījumi. [Sagatavots pēc: http://www.janisroze.lv/lv/gramatas/vesture/arheologija-novadpetnieciba/atminu-daugava.html]

 

Imants Ziedonis vienmēr ir bijis sabiedriski aktīvs, bet savā īpašā veidā – no 1987. līdz 1992. gadam, būdams Latvijas Kultūras fonda priekšsēdētājs, I. Ziedonis iedibināja Spīdolas dienas, Spīdolas stipendiju un Daugavas krastu sakopšanas programmu. Divdesmit gadus I. Ziedonis vadīja inteliģences grupu, kas atbrīvoja Latvijas dižkokus, bet 90. gados kopā ar Ēriku Hānbergu un Aivaru Berķi organizēja konkursu par sakoptāko Latvijas lauku sētu. 80. gados I. Ziedonis sāka dibināt kontaktus ar trimdas latviešu rakstniekiem, dzejniekiem un kultūras darbiniekiem. [Sagatavots pēc: lkf.lv/index.php?lapa=daugava]

 

Andreja Pumpura biedrība ieteica Lielvārdes pagasta valdei novietot skolā Pumpura un Ausekļa portretus, aizsargāt Rumbas upītes krastos redzamos abu dzejnieku pašrocīgos vārda izgriezumus, izcelt no Daugavas gultnes „Lāčplēša gultu” un uzstādīt to „kā dabisku pieminekli Lāčplēša dzīvajam garam”. Ne visi priekšlikumi tika realizēti, toties Lielvārdes pamatskolai 1933. gadā tika piešķirts Andreja Pumpura vārds. Līdzīgi notika arī Daugavas kreisajā krastā – Birzgales pagastā, kura teritorijā atrodas Meža Ķeirāni. [Sagatavots pēc: Pijols 1988 : 23]