čūska

čūsk- – sakne, vārda celms

-a – galotne

čūskas āda, čūsku dīdītājs, Čūskas gads, čūskas inde, čūskas kronis, čūsku ķēniņš, čūskas mēle, čūskas olas, čūskas puķes, čūsku sugas, čūskas tetovējums, čūskas tērps, čūskas uzbūve, čūsku vārdi, Čūskas zvaigznājs, čūskas zvīņas

čūska lien, čūska šņāc

Čūskai čūskas daba.

Tīrais čūsku perēklis.

Čūsku kodums daudzkārt nāvīgs.

Tā pati čūska, tik citā ādā.

Ej nu draudzēties ar čūskām.

Kas čūsku nepazīst.

Čūsku, kas guļ, nemodini.

Esat gudri kā čūskas, bet bez viltus kā baloži.

Čūska nomet kažoku, bet ne zobus.

Turi vien čūsku azotē.

Pasaule ir piesaule, kurā sildās arī čūskas. [Kaudzīte 2003 : 15]

Mītai čūskai ir gan tiesību dzelt. [Kaudzīte 2003 : 29]

Zem katras mājas dzīvojot viena čūska; ja šī čūska no mājas aizbēgot, tad māja drīzumā nodegot.

Ja mājai vai kādai citai vietai apiet deviņas reizes apkārt pēdu pie pēdas vienā celiņā, tad pāri celiņam nekad neiet čūska.

Ja čūsku vakarā redz, tad nelaime būs mājās.

Ja čūskas nāk mājā, tad tur dzīvo jeb ir dzīvojis kāds ļauns cilvēks.

Kad čūskas lien no alām laukā un sildās uz ciņiem, tad tiek lietus ar pērkonu.

Kad iet mežā sēņot vai ogot, tad nedrīkst čūsku īstā vārdā saukt, jo tad tā var iekost.

Lai čūskas nerādītos, tad, mežā ieejot, jāsaka: „Labrīt, visi meža kukainīši!”

Ja gulošai čūskai uzmet virsū krustām pīlādža zarus, tad viņa no tās vietas vairs nevar aiziet un nomirst.

Ja sapnī redz čūsku, tad ļauni cilvēki ir tuvumā.

Ja sapnī nosit kādu čūsku, tad kāds kustonis nobeidzas.

Kad redz baltu čūsku, tad vajag paklāt villainu lakatu, jo tad viņa iznes no apakšzemes naudu.

Melna čūska locījās
Zem kumeļa kājiņām;
Tā nebija melna čūska,
Tā bij brāļa līgaviņa. [LD 22770-0]

Vidū jūrā uz akmeņa
Raiba čūska rudzus mala.
Kungiem ēst to maizīti,
Ne maniem brālīšiem. [LD31347-3]

Resnajam ozolam
Trim kārtām zelta josta.
Čūska cirta, bite dzēla,
Ne lapiņa nedrebēja. [LD 34158-2]

Es nocirtu melnu čūsku,
Kumeļā sēdēdams;
Čūskai bija samta svārki,
Man sudraba zobentiņš. [LD 34117-0]

Baltā čūska

Reiz kāds kungs saķēra sarkano čūsku, sagrieza gabaliņos, ielika katliņā, pārsēja drēbi un lika pavāram vārīt, noteikdams, lai no Dieva puses neskatoties, kas tur iekšā. Pavārs vāra, vāra, nu tu brīnumi – taču jāpaskatās. Atraisa drēbi: trīs, četri tādi glumi gabaliņi. Ā! zutis, kas? Jāpasmeķē pa sālij. Nosmeķē: nē, nesmeķē pēc zuša. Bet kas nu ir? Pa brītiņam pavārs mana: viņam visa pasaule tāda savāda un pašam jābrīnās, kur piepeši tik gudrs ticis, jo zina itin skaidri pateikt, kas rītu, parītu notiks. Tomēr citiem neko vēl neizpauž, nodomādams: vai mana gudrība tikai nebūs tukši sapņi vien? Bet nekā – atnāk rītdiena: viss patiesi notiekas uz mata, kā vakar paredzējis.

Bet kungs, čūskas putru saēdies, nevar nobrīnoties, kāpēc šoreiz nelīdzējis: nespēj un nespēj nākamas lietas paredzēt. Kur tad nu paredzēs, kad pavārs labumu pirmais noēdis?

Tā nu paliek. Te vienu dienu kungs taisās aizbraukt tādu gabalu. Bet pavārs ne dzirdēt no tam: lai nebraucot, lai nebraucot! Ja braukšot, labi nebūšot: zirgs nositīšoties un pats pārlauzīšot stilbu.

„Ē! ko niekus! tu arī ko zini,” kungs atsaka un aizbrauc. Kas ir? Ne cik tālu gadās kalns un no kalna braucot zirgs sabīstas un tā grāvī iekšā, un nost kā muša. Klupdams pats nosities. Bet kungs arī nevar ne no vietas: krizdams pārlauzis stilbu.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Čūsku ķēniņa kronis

Viens vīrs lielā mežā apmaldījies. Samaldījies trīs dienas, jau badā piekusis – te tuvumā izdzirdējis palīgā saucam. Aizskrējis turp, ieraudzījis upes malā veceni līdz kaklam ūdenī. Lai palīdzot izpestīties, jo viņa, pār upi iedama, saknēs esot tā sapinusies, ka viena pati nevarot laukā tikt. Vīrs izvilcis zobenu no maksta, pārcirtis saknes, vecene izrāpusies laukā un aicinājusi, lai nākot viņai līdz. Gājis. Vadājusi, vadājusi – pēdīgi aizvedusi pie lielas mājas, kur iznākuši četri mērkaķi pretim un ieveduši vīru ar veceni lielā istabā. Iekšā vecene lūgusi vīru piesēst, kamēr viņa pagādāšot ēst. Labi. Pēc maza laiciņa ēdiens bijis gatavs, četri mērkaķi salikuši uz galda un skubinājuši vīru, lai ēdot. Izsalcis labi bijis un ēdis arī pilnu azaidu. Paēdis, aplūkojis māju tuvāki un ieraudzījis dažādus kustoņus, kas tāpat kā cilvēki izturējušies; otrā istabā ieraudzījis atkal skapjos dažādus rīkus un cilvēku drēbes un nu nopratis, ka pie raganas ienācis.

Pēc trim dienām vecene vīram iedevusi sarkanu lakatu ar septiņiem baltiem krustiem, noteikdama, lai ejot ar lakatu uz to pašu upi, kur satikušies upes malā, lai lakatu izklājot un pats lai tuvumā paslēpjoties, tad čūsku ķēniņiene nākšot uz upi peldēt un nolikšot savu vaiņagu uz lakatu; lai tad paņemot lakatu ar vaiņagu un lai dodoties šim mērkaķim, kas tagad tepat blakus stāvot, pakaļ, jo čūska gribēšot šos panākt, bet lai steidzoties, citādi abiem jāmirstot. Par algu, ja to izdarīšot, vecene vēl apsolījusi vīram tik daudz naudas, ka visu mūžu pārtikt. Labi. Vīrs ar mērkaķi nu steigušies uz upi. Ceļā mērkaķis ņēmies stāstīt, kas šis čūsku ķēniņienes vaiņags par tādu esot: ja vaiņagu dabūjot rokā un viņa žuburus paberzējot, tad tūliņ atskrienot tāds gars un pievācot visu, ko vien tīkojot. Labi. Nu noklājis lakatu, un paši turpat paslēpušies krūmos. Pēc maza brītiņa gadījusies liela, balta čūska ar septiņžuburu zelta vaiņagu galvā, nolikusi vaiņagu uz lakatu un pati iepeldējusi upē. Nu vīrs trim lēcieniem bijis lakatam klāt, paķēris to ar visu vaiņagu un steidzies mērkaķim pakaļ. Bet čūska šņākdama dzinusies abiem pakaļ. Mērkaķis, redzēdams, ka izbēgt neiespējams, izrāvis vaiņagu vīram no rokām, paberzējis žuburus – te viens vecis ar garu sirmu bārdu klāt: ko vēloties? Mērkaķis atteicis, lai šos abus aiznesot uz Vāczemi! Tūliņ vecais sagrābis abus un nesis pa gaisu projām. Čūska gan izlēkusies pakaļ, bet nevarēdama tik augstu palēkt, atkritusi atpakaļ un pazudusi zemē. No tā laika čūsku ķēniņiene zemes virsū vairs nerādoties. Vīrs ar čūsku ķēniņienes vaiņagu varējis no sirmā vīra septiņas vajadzības prasīt un izdabūt; bet, kā esot prasījis astoto, čūsku vaiņags izzudis no rokām.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Čūsku ķēniņa kronis

Viens ķēniņš dabūjis zināt, ka viņa valstī vienā purvā atrodoties čūsku ķēniņš ar vainagu galvā. Ķēniņš tad pavēlējis tai ceļā uz čūsku purvu uzcelt augstus mūrus, aiz mūriem labi daudz salmu nokraut un pa visu valsti mudīgāko zirgu izmeklēt. Labi, tas padarīts. Nu ķēniņš apjozis zobenu un jājis čaklajā zirgā uz čūsku purvu. Aizjājis – čūskas ar savu ķēniņu sildījušās saulē. Nu uzņēmis čūsku ķēniņa vaiņagu uz zobena galu un steidzies atpakaļ; bet čūskas, to pamanījušas, dzinušās pakaļ. Tad ķēniņš aizdedzinājis salmus un aizmucis aiz mūriem – čūskas par uguni un mūri nevarējušas tikt. Ķēniņš, čūsku ķēniņa vaiņagu iemantodams, palicis ļoti gudrs: zinājis visu – arī to, kas uz priekšu notiks.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Čūsku cīņa

Reiz trīs tēva dēli medīdami apmaldās. Naktī viņi pārguļ pie lielas priedes. Gaismiņā atmostas – kas ir – liels mūris gadījies ap priedi. Apskatīsies labi – nē, nav mūris, liela jo liela čūska saritinājusies. Šie nu bēdājas, kā laukā tikt no tādiem slazdiem; bet čūska sāk runāt, mierinādama: „Nedarīšu nekā ļauna; es zinu, ka vienam no jums ir sudraba lode. Lai tas, kam tā sudraba lode, kāpj man mugurā, aiznesīšu viņu savās mājās. Bet tur man uzbruks ienaidniece, es kaušos ar ienaidnieci un būšu vienmēr virsū; tikai vienreiz palikšu apakšā, un tad tev jāšauj ar sudraba lodi manai ienaidniecei, lai spēju uzvarēt.”

Labi, tas dēls, kam tā sudraba lode, kāpa čūskai mugurā un aizjāja. Nojāja pie čūskas mājokļa, sāk šī kauties ar ienaidnieci. Kaujas, kaujas – piepeši čūska paliek apakšā. Nu dēls izšāva sudraba lodi: čūska uzvarēja. Par to labumu čūska saka dēlam: „Ej manā dārzā un sašķin augļus!”

Dēls iegāja čūskas dārzā, sašķina augļus pilnas kabatas un vēl labi paēda klāt. Tad čūska atkal paņēma dēlu mugurā, pārnesa mājā pie brāļiem un sacīja: „Manus dārza augļus ēzdams, paēdīsi uz veselu gadu; bet iedod arī saviem brāļiem sašķītos augļus baudīt, tad arī viņi spēs veselu gadu dzīvot neēduši.”

To sacījusi, čūska aizlīda.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Ķēniņa dēls čūskas veidā

Vienam nabaga tēvam ar māti bijusi maza meitenīte. Kad viņi miruši, tad meitenīti paņēmis viens saimnieks par ganu. Tur bārenīte ar laiku izaug par skaistu jaunavu.

Govis ganīdama, bārenīte bieži sēdējusi apakš vienas liepas un dziedājusi. Reiz, ganu meitai dziedot, no liepas cera izlīdusi balta čūska. Meitene sabijusies, paķērusi kādu koku un gribējusi čūsku sist, bet čūska ātri aizbēgusi.

Otrā dienā ganu meita tāpat dzied, un baltā čūska atkal parādās. Šoreiz viņa čūsku nesit, bet tik aizdzen to projām.

Trešā dienā dziedot, atkal parādās baltā čūska. Nu vairs meitene nebaidās no čūskas, bet arī čūska paliek drošāka. Labu laiku noskatījusies uz garo tārpu, ganu meita saņem to pēdīgi rokās.

Čūska ir tik lēna un mierīga, it kā viņa būtu sasista. Bārenītei nabaga kustonīša žēl, un tā to tikmēr glauda, kamēr pēdīgi nobučo. Kā tik meitenes lūpas pieskaras pie čūskas galvas, tā čūska tūlīt izslīd no viņas rokām un nejaukā tārpa vietā parādās skaists jauneklis. Meitene ļoti nobīstas un grib bēgt projām, bet jauneklis to aiztur un sāk viņai stāstīt, kas viņš tāds esot.

„Es esmu ķēniņa dēls, bet ļauns burvis bija mani nobūris par čūsku. Par tādu čūsku man bija jāpaliek līdz tam laikam, kamēr kāda jaunava mani nobučotu. Tev nu bija tāda žēlīga sirds, ka tu mani nobučoji un atpestīji mani no burvības. Par to tev nu arī būs jāpaliek par manu sievu un nākamo ķēniņieni!”

To teicis, viņš atvadījās no skaistās bārenītes un aizgāja savu ceļu. Jaunavai gan ļoti patika skaistais ķēniņa dēls, bet viņa nevarēja ne ticēt, ka viss tas varētu notikt, ko ķēniņa dēls viņai bija solījis. Tādēļ viņa arī nevienam nekā neteica, ko viņa bija redzējusi un dzirdējusi.

Pēc neilga laika ganu meitas saimnieka mājā iebrauca lepna kariete, no kuras izkāpa pats ķēniņa dēls. Visi mājas ļaudis par to brīnījās un domāja, ka ķēniņa dēls būs apmaldījies. Brīnumi bija vēl lielāki, kad dabūja zināt, ka ķēniņa dēls atbraucis pēc ganu meitas.

Drīz vien nu nosvinēja kāzas, un jaunais ķēniņš ar ķēniņieni dzīvoja laimīgi.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Reiz vienā purvā bijis daudz čūsku, un cilvēki nav nekur vairs no viņām varējuši glābties. Tā reiz atsaukuši vienu burvi, kas arī atnācis un izracis sev visapkārt lielu grāvi, piekrāvis ar sausiem žagariem un aizdedzinājis. Pats nostājies uguns vidū un saucis čūskas. Čūskas nākušas rindām vien, gan raibas, gan melnas, gan tādas ilkss resnumā, gan tievas kā auklas. Kura nākusi, tā iekritusi sārtā un sadegusi. Beidzot nācis pats čūsku ķēniņš ar spožu kroni galvā. Pie grāvja malas tas pēkšņi lēcis, pārsviedies sārtam pāri, apsitis asti burvim ap kaklu un aizrāvis sev līdz. No tā laika čūsku gan purvā nav bijis, bet burvis arī līdz ar viņām sadedzis.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Čūsku purvs Utenos

Utenu saimniecības daļā, pret krustcelēm, kur no Bērzaunes–Viesienes lielceļa nogriežas uz Madonu, ir neliels purviņš. Vecos laikos tur bijis ļoti daudz čūsku, tāpēc arī šis purviņš nosaukts par Čūsku purvu. Kādreiz purviņam tuvējās mājās ienācis kāds svešinieks, bijušais krievu-turku kara dalībnieks. Svešais teicies dzirdējis, ka tuvumā esot daudz čūsku, un viņam parādīts Čūsku purvs. Svešinieks staigājis pa purviņu tam apkārt un skaitījis kādus vārdus. Beidzot viņš nocirtis nelielu ozoliņu, pagatavojis no tā mietu, ko iedzinis zemē purviņa malā. Tad no purviņa sākušas nākt čūskas. Tās nākušas uz mietu un vijušās ap to. Čūsku nācis ļoti daudz, un visas tās tiekušās vīties ap ozola mietu. Kad iznākušas visas čūskas, ap mietu bijusi čūsku kaudze gabanas lielumā. Kā pēdējā atnākusi un gabanas virsū uzvijusies galvenā čūska – čūsku karaliene ar kroni galvā. Šo kroni svešinieks noņēmis un aizgājis. Čūskas kaudzē ap mietu nobeigušās un turpat puvušas visu vasaru. No tā laika Čūsku purvā čūsku vairs nav.
[Rezakova 2007 : 27–28]

Čūskas lāsts

Senči stāstīja, ka sirmā senatnē čūskām bijušas kājas tāpat kā citiem meža zvēriem. Viņas ļoti izveicīgi skrējušas un kodušas cilvēkus. Nevarēdami čūskas panest, cilvēki tās apsūdzējuši pie Dieva. Dievs arī ievērojis cilvēku sūdzību un čūskām nogriezis kājas. Dievs čūskām arī aizliedzis iet pa cilvēku ietaisītiem ceļiem. Vēl tagad čūskas nevarot pāriet pār ceļu.
[Melne 2006 : 194]

Čūskas slimība

Kādai mātei piedzimis bērns ar čūsku slimību. Tas nevarējis iet ar kājām, bet arvien rāpuļojis uz vēdera kā čūska. Māte gājusi pie zīlnieka pēc padoma. Zīlnieks teicis, lai bērna kājas septiņās dienās sapinot ar vecu zirga pinēkli, tad slimība nozudīšot. Māte tā arī darījusi, un bērns arī izveseļojies.
[Melne 2006 : 255]

Zalkša jeb čūskas zīme semantiski nes sevī arī zināmu tuvību Māras pasaulei. Par vienu no Māras simboliem to varētu dēvēt tāpēc, ka čūska nereti tēlaini apzīmē pašu Māru.

Daudz zalkša zīme ir izmantota tautastērpu rotājumos. Savas formas dēļ zīme ir ļoti piemērota joslas kompozīcijām, tādēļ nereti to izmanto jostu, prievīšu, villaiņu apaudu rotājumos. Zalkša ornamentālo motīvu sastop visā Latvijas teritorijā, mazāk Ziemeļkurzemē, Rietumvidzemē un Ziemeļvidzemē.

Zalkša motīvi ir saskatāmi arī plastiskā atveidojumā – keramikā vāžu osiņās, svečturos, kaltajos metāla svečturos u. c.
[Sagatavots pēc: Kraukle 2006 : 63–65]

Rotaļa „Čūsku cīņa”

Rotaļnieki sadalās divās vienādās grupās, kuras nostājas kolonnā pa vienam, uzliekot priekšā stāvošajam rokas uz pleciem. Kolonnas nostājas ar „galvām” viena pret otru, apmēram 2–4 soļus atstatu. Nu sākas čūsku cīņa, kurā abas pretinieces cenšas viena otru „aprīt”, bet aprīšana var notikt tikai no astes – pēdējā spēlētāja. Tāpēc „čūskām” lielu lielā locīšanās, jo astes veikli izvairās. Zaudētāja ir tā čūska, kura vai nu cīņā pārtrūkst, vai kuras asti pretiniece sakampusi.
[Laiviņa 1992 : 75]

Kāpēc čūskas nāk mājās?

„Nu, ko jūs darīsiet?” – tā vai apmēram tā jautāja saimniece, kad atgriezos pagalmā. Viņas sejā cerību tagad jau bija krietni vairāk nekā izmisuma, bet… ne ilgi. Atbildēju: „Neko nedarīsim. Un arī jums nekas nav jādara.” Kandavnieces seja atkal pauda izmisumu un arī nožēlu, ko centos dzēst, paskaidrodams: „Tās melnās čūskas – pavērojiet! – nav pavisam melnas. Abpus ovālajai galvai pakauša sānos un arī ap muti viņām ir labi saskatāmi gaiši laukumi. Tātad tās nepārprotami ir zalkši – cilvēkiem nekaitīgi, neindīgi dzīvnieki. Kāpēc tik lieli un resni? Tāpēc, ka tās ir mātītes. Čūsku mātītes allaž ir lielākas par tēviņiem. Šīs turklāt ir pilnas ar nobriedušām olām.”

„Ja pilnas ar olām, tad viņām tepat kaut kur būs ligzdas?! Vai tiešām jūs neko nedarīsiet?!”

„Nedarīsim. Un arī jums nekas nav jādara,” atkārtoju un paskaidroju: „Pēc nedēļas, vēlākais – pēc divām, šeit vairs nebūs nevienas čūskas. Izdēs olas un aiztīsies. Iespējams, ka tās uz kādu laiku atkal parādīsies nākamvasar. Ja šī vieta viņām būs iepatikusies. Ja turpināsiet audzēt ķirbjus. Iespējams, ka arī aiznākamajā vasarā rāpuļus te manīsiet. Bet ikreiz tikai uz kādu laiku – uz pāris nedēļām –, visticamāk, jūlija nogalē. Ja paveiksies, septembrī ieraudzīsiet vienu otru maziņu – nieka 12–15 centimetrus garu – zalktēnu, jo zalktenes te tiešām dēs. Visticamāk, tā tas gadu no gada turpināsies, kamēr vien netālu līkumos Abava un kamēr vien jūsu mājas tuvumā atradīsies komposts, zāģskaidas, malkas šķūnītis…” [Tīrmanis 2005]

Daudzās arhaiskās kultūrās čūsku uztver kā pazemes un mirušo valstības simbolu, no vienas puses, viņas dzīvesveida dēļ, kas noris no cilvēku acīm slēptās alās, no otras puses, čūskai piemītošās spējas dēļ, nometot ādu, šķietami atjaunoties.

Čūska ir Bībelē aprakstītais ienaidnieka iemiesojums, bet vara čūska, ko Mozus uzceļ tuksnesī, ir Krustā sistā Pestītāja prototips.

Ap zemi apvijusies čūska skandināviem simbolizē jūru, kas ieskauj zemi.

Simboliski īpaši nozīmīga ir čūska, kas kož savā astē, – urobors, ar ko domāts mūžīgais riņķojuma cikls vai mūžība vispār.

Vecākajās mitoloģiskajās sistēmās ir pazīstams noslēpumaini pozitīvs čūskas novērtējuma aspekts, kas saista čūsku ar zemi un pazemi, čūska mājās nes senču dvēseļu svētību. Čūskas ir nozīmīgas arī dziedināšanā un ticībā uz atdzimšanu.

Čūskas kā zodiaka zīmes vērtība visiem, kas tajā dzimuši, lielākoties ir negatīva, jo čūsku uzskata par nabadzīgu dzīvnieku bez mājvietas. Ar šo zīmi saistītie cilvēki ir ceļojoši tirgotāji un karotāji, kuri klīst apkārt bez noteiktas dzīvesvietas. Ķīnā čūska ir zodiaka piektais simboliskais dzīvnieks, un tā tiek uzskatīta par ļoti viltīgu un bīstamu.

Valodā lietotos teicienos čūskai galvenokārt ir negatīva nozīme. Jau antīkajā pasaulē pazīstamais teiciens par „čūsku, kas izaudzēta pie paša krūts”, norāda uz ļaunprātīgu cilvēku piespiedu kārtā izvirzītām prasībām.
[Sagatavots pēc: Pijola 2006 : 46–49]

●

Čūskas vai Zalkša zīme – sens dzīvības enerģijas un atjaunotnes simbols, kas rakstā pazīstams gan ģeometrisku, gan plastiski zoomorfu veidojumu formā.

Zīmes nosaukums nāk no mitoloģizētiem aizvēstures laikiem, kad līdzās sievišķajai dievei Čūskai visdrīzāk eksistējis arī vīriešu kārtas Zalktis. Katrā ziņā tas atbilst kā zīmes struktūrai, tā arī dzīvības divvienībai (vīrišķā un sievišķā principa vienotībai), tāpat kā pati čūska ir dzīvs dzīvības atjaunotnes simbols dabā.

Čūskas vai Zalkša zīme simbolizē laika plūsmas virzienu un izmaiņu raksturu. Šajā zīmē laiks (notikumi) nemitīgi riņķo un pārplūst no viena sava stāvokļa citā. Tā ir nebeidzama cēloņu un seku ķēde, kam pakļautas māriskās (vieliskās) un dievišķās (garīgās) pasaules savstarpējās attiecības.

Čūskas vai Zalkša zīmes sākotne un vienlaicīgi visvienkāršākās formas saskatāmas jau līklocī. Tā ir Māras ūdeņu dzīvības un nāves robežas zīme, kas simbolizē zemes un debess nošķirtību, kā arī vienotību.
[Sagatavots pēc: Celms 2007 : 213–214]

Dziesma Balāde par melno čūsku. Imanta Kalniņa mūzika, Viktora Kalniņa vārdi, izpilda grupa „Turaidas roze”.

Dziesma Gandrīz tautasdziesma. Melna čūska vidū jūras / Samaļ manu zelta tiltu. Jura Kulakova mūzika, Māra Melgalva vārdi, izpilda grupa „Pērkons”.

Dziesma Čūsku sieviete. Grupas „Skyforger” mūzika un vārdi, izpilda „Skyforger”.

Čūskas

Čūskas ir bīstamas un ļoti attīstītas plēsoņas. Lai gan viņām nav kāju, acu plakstiņu un ārējo ausu, čūskas veikli kustas un veikli iegūst sev laupījumu. Visas čūskas pārtiek no citiem dzīvniekiem, sākot no skudrām un beidzot ar antilopēm. Čūskas nespēj barību sakošļāt, viņu galvaskausa kaulu vieglais savienojums un ļoti elastīgās apakšžokļu saites ļauj viņām atplest žokļus ļoti plati un norīt upuri, kas ir daudz resnāks par čūskas ķermeni.

Čūskas ir sastopamas gandrīz visos kontinentos (izņēmums – Antarktīda), kā arī daudzās okeānu salās.

Čūsku ķermeņa uzbūve parasti ir atkarīga no tā, kur viņas dzīvo. Kāpelētājčūsku sugas ir garas un tievas, racējčūskas parasti ir īsākas un resnākas, ar īsu asti un strupāku purnu, jūrasčūskām ir saplacināta lāpstveida aste. Atšķirībā no citiem rāpuļiem čūskām vēderpusē ir viena zvīņu rinda. Visām čūskām acis ir pārklātas ar caurspīdīgu plēvi, kas tiek nomainīta, kad čūska maina ādu.

Čūskām ir līdz 400 mugurkaula skriemeļu, kas savienoti cits ar citu. Katram skriemelim ir divi spārnveida izaugumi, kas pasargā mugurkaulu no izmežģīšanas. Pie mugurkaula, izņemot astes daļu, ir piestiprinātas ribas. Lai pārvietotos, čūskas izmanto ribas un muskuļus, kas piestiprināti pie ribām.

Iekšējie orgāni ir pielāgoti garenajam ķermenim. Vairošanās orgāni atrodas ķermeņa iekšpusē. Čūskām funkcionē tikai viena plauša, jo otra ir daļēji reducēta. Jūrasčūskām ir palielinātas plaušas, jo daļa no tām ir pārveidojusies par peldpūsli. Vairumam čūsku ir trausls galvaskauss, zobi ir nostiprināti augšžoklī vai apakšžoklī, vai arī mutes aukslējās. Indeszobi atrodas mutes priekšpusē vai aizmugurē.

Čūskām ir vāja redze un dzirde, toties ir labi attīstīta oža un Jakabsona orgāns, kas analizē ar mēli iegūtās smaržvielu molekulas.
[Sagatavots pēc: Bērnijs 2003 : 376–377]

Čūska (latgaliski – tuorps, čyuška, cyuška)

Savvaļā Latvijā ir sastopamas trīs čūsku sugas: divas zalkšu dzimtas (zalktis, gludenā čūska) un viena odžu dzimtas (odze). Čūskas labprāt uzturas mitrās vietās (piem., purvos, zem malkas grēdām un komposta kaudzēm) un pārtiek no abiniekiem, putnu mazuļiem, retāk no zivīm, taču ilgi var iztikt bez ēdiena (apmēram, 300 dienas). Čūskas ir barība nelieliem plēsīgiem dzīvniekiem (piemēram, ežiem un ūdelēm) un stārķiem.

Nebrīvē čūskas sastopamas zoodārzos, piemēram, Rīgas Zooloģiskajā dārzā un Latgales zoodārzā, kuros uzturas Latvijas un eksotiskās čūskas (piemēram, pitoni, anakondas, kalnu žņaudzējčūskas). Tajos savu populāciju attīsta arī reti sastopamās un Sarkanajā grāmatā ierakstītās gludenās čūskas. Latgales zoodārzs Daugavpilī ir vienīgais Latvijā, kas profesionāli nodarbojas ar čūsku izķeršanu.
[Sagatavots pēc: Pošeiko 2012 : 761–762]

Gludenā čūska

Latvijas Dabas muzejs par 2012. gada dzīvnieku bija izvēlējies gludeno čūsku (Coronella austriaca).

Gludenā čūska ir nekaitīga zalkšu dzimtas suga, kas pieder pie gludeno čūsku ģints. Latvijā gludenā čūska sastopama reti, taču 20. gadsimta 30. gados ir bijušas ziņas par tās sastopamību Ziemeļkurzemē un Rīgas apkārtnē. Arī mūsdienās ir ziņas par gludeno čūsku esamību Rīgas jūras līča Kurzemes piekrastē.

Gludenā čūska ir iekļauta Latvijas, kaimiņvalstu un Baltijas Sarkanajā grāmatā, Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā.

Gludenā čūska dzīvo Eirāzijā: Spānijas un Portugāles ziemeļdaļā, Anglijā un Francijā, Krievijas Eiropas daļā, Turcijā, Azerbaidžānā un Irānas ziemeļdaļā.

Šīs čūskas sastopamas sausos krūmājos, smilšainās nogāzēs, laucēs un pļavās, bet vairās no mitrām vietām un ūdens. Pēc ziemošanas čūska parādās aprīlī, bet pārojas aprīļa beigās un maijā. Augusta beigās vai septembra sākumā dzemdē 6 līdz 8 dzīvus mazuļus. Mazuļi uzreiz sāk medīt. Šīs čūskas ziemo dziļās alās, zem koku saknēm vai ēku pamatiem. Ziemošanas periods sākas septembra beigās vai oktobra sākumā.

Gludenā čūska pārtiek galvenokārt no ķirzakām, bet ēd arī sīkus zīdītājus, putnus un kukaiņus. Medījumu čūska parasti žņaudz, aptinoties tam vairākas reizes apkārt, un tikai, kad dzīvnieks nožņaugts, viņa to palaiž vaļā un veselu norij. Briesmu brīžos gludenā čūska izrāda agresivitāti un izdala smirdīgu šķidrumu.

Čūskas garums ar asti var sasniegt 75 centimetrus, taču parasti tā ir 50 līdz 60 centimetrus gara. Gludenajai čūskai galva ir īsa, ar apaļu purnu, diezgan plakana un vāji norobežota no kakla. Mugurpuses krāsa stipri variē, taču vienmēr ir vairāk vai mazāk brūna. Abpus galvai ir pa tumšai svītrai – no nāsu caurumiem līdz acīm un tālāk līdz mutes kaktiņiem, savukārt uz skausta bieži vien ir tumšs, pakavveidīgs plankums; vēderpuse tām ir gaiša – iesarkana, brūngana, pelēka vai oranža.
[Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/]

Kādi ir Čūskas gadā dzimušie?

Kristiešu zemēs čūskai ir slikta slava, turpretī Āzijas valstīs viņu godā gudrības, gaišredzības un gribasspēka dēļ.

Vīrietis Čūska ir sentimentāls un patīkams, ar labu humora izjūtu. Sieviete Čūska ir skaista un sava skaistuma dēļ bieži gūst piekrišanu.

Japānā ir kompliments: „Dārgā, jūs esat īsta čūska.”

Čūska ģērbjas ļoti izsmalcināti, sieviešu vājība ir grezni aksesuāri. Čūska nav pļāpīga, visu pamatīgi apsver. Čūska ir intelektuāle un filozofe.

Čūska ir gudra un apveltīta ar lielisku intuīciju. Ja viņa ir izglītota, tad intuīcija var pārvērsties par gaišredzību.

Čūska vairāk uzticas iespaidiem, izjūtām un simpātijām, nevis faktiem, savai un citu pieredzei, spriedumiem un padomiem. Iesākto arvien ļoti enerģiski izdara līdz galam. Necieš neizdošanos un, lai gan pēc dabas ir mierīga, lēmumus pieņem ātri.

Mīlestībā Čūskas ir greizsirdīgas, skaudīgas, viņas savu partneri uzskata par privātīpašumu.

Čūskas labi satiek ar Vēršiem. Čūskai jābaidās no Tīģera, ja viņa nevēlas tikt saplosīta gabalos. Toties Cūkai būtu jāsargās no Čūskas, jo tā viņu apvij un vienkārši nožņaudz.
[Sagatavots pēc: http://www.sieviesuklubs.lv/]