Tradicionālā transkripcija

[cìeņa]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ʦi͜eɲɑ]


[c] – nebalsīgais troksnenis

[ie] – divskanis

[ņ] – skanenis

[a] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.



cieņ-sakne, vārda celms

-agalotne



cieņ+piln-s

paš+cieņ-a




cieņapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

Vienskaitlinieks.

 

vsk. dsk.

N.

cieņ-a

Ģ.

cieņ-as

D.

cieņ-ai

A.

cieņ-u

I.

ar cieņ-u

L.

cieņ-ā

V.

cieņ-a!

aaaa


Teikumā var būt:

aaaa1) teikuma priekšmetsSavstarpējā cieņa ir ģimenes attiecību pamatu pamats.

aaaa2) izteicēja daļa – Cieņa pret valodu ir cieņa pret valsti.

aaaa3) galvenais loceklisCilvēku cieņa.

aaaa4) apzīmētājsTiesības uz cilvēka goda un cieņas aizsardzību ir noteiktas Latvijas Republikas Satversmē.

aaaa5) papildinātājs – Tikai izrādot cieņu otram cilvēkam, mēs varam radīt sevī patiesu cilvēcību. (V. Vīķe-Freiberga)

aaaa6) veida apstāklisBrāļi cenšas dzīvot cieņā un saskaņā.



cieņas apliecinājums, cieņas izrādīšana, cieņas trūkums

aaaa

cieņas pilns

aaaa

bērnu cieņa, cilvēka cieņa, ļaužu cieņa, vecāku cieņa

aaaa

dziļa cieņa, liela cieņa, patiesa cieņa

aaaa

aizskart cieņu, apliecināt cieņu, atgūt cieņu, būt cieņā, iedvest cieņu, izjust cieņu, izrādīt cieņu, izturēties ar cieņu, parādīt cieņu, turēt cieņā, zaudēt cieņu

aaaa

aiz cieņas, ar cieņu, bez cieņas



cieņa

Attieksme un izturēšanās, kurā izpaužas (kāda cilvēka) zināšanu, nopelnu atzīšana, arī godbijība (pret kādu, ko).

Dziļa cieņa. Izturēties ar cieņu pret vecākiem.

// Morālā vērtība, morālā stāja, gods.

Cilvēka cieņa. Zaudēt cieņu sabiedrības acīs.

// Savas vērtības, tiesību apziņa; šīs apziņas izpausme.

Cieņas pilns. Runāt ar cieņu.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv]


cieņa, tikai vsk.

1. Attieksme, kurai ir raksturīga (kāda cilvēka) spēju, zināšanu, nopelnu, vērtības u. tml. atzīšana. Šādas attieksmes izpausme.

Cieņa pret vecākiem. Izturēties ar cieņu.

.. [brālis] bij precējies jau labi gados, kad jau iedzīvojies mantā un cieņā. Brigadere 2, 447.

Viņa cieņa fabrikas vadītāju acīs nostiprinājās. A. Grigulis 13, 25.

.. viesi .. ar lielu cieņu un apbrīnu izteicās par [tēlnieka] lieliskajiem monumentiem. Literatūra un Māksla 58, 41, 3.

Sevišķi lielā cieņā dārgakmeņi bija senajā Romā, kur aristokrātiem piederēja milzīgas bagātības. Upīte 1, 65.

2. Morālā vērtība, morālā stāja, arī gods.

Sargāt savu cilvēcisko cieņu. Nezaudēt cieņu.

Upīšu Mārtiņš tikai plecus paraustīja. Šāviņu kungs viņa acīs bija pazaudējis lielu daļu savas cieņas. Upīts XI, 272.

Ko šis vīrs darītu, nokļuvis tur, kur cilvēka cieņu, tiesības un godu bradāja kājām! Klīvers 1, 63.

3. Savas vērtības, tiesību apziņa. Šīs apziņas izpausme.

Viņš runāja nesteidzīgi, ar cieņu. Zvaigzne 57, 5, 14.

Kokle klausījās runās, lepnu seju, pilns cieņas, it kā viss, kas te notiek, nebūtu vērā ņemams, svarīgi tikai tas, ko viņš teiks un lems. Bērce 3, 392.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


cìeņa, die Bewirtung: iesākās cieņa RKr. XVI, 91. vai tādam kādu sliktu cieņu liks priekšā? Apsk. I, 346. veļu laikā nesa vecīšiem cieņas Pūrs I, 108. man arī guldāmās cieņas BW. 25089, 1 var. = 25089 var. [Sagatavots pēc: ME I : 395]

 

cìeņa, 1): kāda tā c. bij, tādu pacienāja; un paēda visi Siuxt;

2) die Achtung AP., Jürg., KatrE., Kegeln, Laud., Saikava, Salis, Smillen, Trik.;

3) (eine Tracht) Prügel Frauenb. [Sagatavots pēc: EH I : 278]

aaaa

ciena, die Achtung, die jemandem erwiesen wird, das Ansehen
Cibla, Sessw.: viņam nav ne˙kādas cienas (= citi viņu necienī). [Sagatavots pēc: EH I : 277]

cieņa – cīns

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]

Būt (lielā) cieņātikt cienītam; būt ļoti vajadzīgam, pieprasītam.

Turēt cieņācienīt.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]


cieņa, mantots vārds; pamatā indoeiropiešu *kein– ‘ievērot’ > baltu *kein– > austrumbaltu *kien– > latviešu cien-. Indoeiropiešu saknes nozīme attīstījusies divos virzienos: 1) ‘ar cieņu vērot’ ‘godāt’; 2) ‘ievērojot nosodīt’ ‘naudassods, izpirkums’ ‘cena, vērtība’. No pirmā virziena veidojas latviešu ciens, ciena (apvidvārds) ‘godbijība, cieņa’, no kā atvasināts cienīt un cienāt ar diferencētu nozīmi. Blakus apvidvārdam ciens ir literārais cieņa. [Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 172]


angļu – esteem; regard; respect; appreciation

baltkrievu – павага

franču – respect

igauņu – lugupidamine

krievu – достоинство; почёт; почтение; уважение

latīņu – respectio

lietuviešu – pagarba

poļu – szacunek; poważanie

somu – kunnioittaminen

spāņu – respeto

vācu – der Respekt; die Verehrung; die Achtung

ukraiņu – повага; пошана

zviedru – respekt; värdighet




Patiesa cieņa

Emīliju Bērziņu pieminot

aaaa

Patiesa cieņa

viņa teica tai vasaras rītā

Lielupes asfalta ieliņā,

un tas skanēja teatrāli –

šis sveiciens,

bet no prāta vairs neizgāja nekad;

līdz šim es vēl sapratis neesmu,

kam tas bij domāts,

kam?

Zaļajiem kokiem šai skatuvē?

Saulei,

kas mīl šo dienu?

Biezajam vīgriežu priekškaram?

Patiesa cieņa

Piena pudelēm somā?

Priežu brūnajām zvīņām?

Vai arī kājas paspertam

nejaušam akmentiņam?

Putnu ansamblim skaļajam?

Zirnekļa pavedienam,

kas ievērpis kaut ko no zelta

nemanāmi šai dienā?

Nezinu.

Nav kam pajautāt vairs.

Bet paliek un neizbeidzas.

Atnāca,

aizgāja –

paņēma līdz?

Dzeguze, kam šis sveiciens?

Apklusa pēkšņi.

Jāaiziet

lēnām, bez trokšņa,

pa vienam,

nedzirdami lai pārlejas tevī

patiesa cieņa.

Sākuma stundai svētītai

un tai stundai, kas pienāks

aizvērt plakstus sāpošos, –

patiesa cieņa,

patiesa cieņa.

Saulei, kas piepilda redzokļus,

zvaigznei aukstajā Visumā.

Dabai, kas pieņem mūs,

kamēr paņem pavisam.

Nemanāmi un negribot

nokļūstam mēs uz skatuves.

Te ir vēl labāk dzirdams:

patiesa cieņa.

Patiesa… [Čaklais 1976 : 98–99]

aaaa

Smilgas

aaaa

Priede šūpo varā drāztos zarus,

Viņai jau tiek saule. Viņai silti.

Nu, bet tam, kas daudzus pavasarus

Guļ tepat zem saknēm vēsā smiltī?

aaaa

Paprasīt? Viņš neatbildēs tagad.

Viņš ir kritis. Un, ja kāds te sacīs:

– Mirušiem jau neko nevajaga… –

Viņš tam nevar paskatīties acis.

aaaa

Nevar. Viņam viena dzīve bija,

Viņš to atdeva, lai karogs glabā.

Otras dzīves nav. Viņš arī neprasīja,

Viņš to zināja par dažu labāk…

aaaa

Sadrupušās sētas praulu ceļu,

Smilgas glaužas brūnām, mīkstām skarām.

Vai tad tas var būt, ka pa šo ceļu

Es šai vietai pirmais eju garām?

aaaa

Kaut vai savas sirdsapziņas vārdā,

Bet man, cilvēki, jums gribas prasīt:

Kāpēc uz šī rūsas klātā skārda

To, kā viņu sauc, vairs neizlasīt?

aaaa

Vai tad zieds un cieņa par daudz būtu

Par šīm lodes apturētām ilgām,

Par to visu skarbo, lielo, grūto…

Vai tad pēc tā visa jānāk smilgām?

aaaa

Citos kapos zāle zaļa, zaļa,

Gaiss vai reibst no skurbās ziedu dvašas.

Viņam taču sirds bij tikpat skaļa,

Asinis tam bija tādas pašas. [Vācietis 1978 : 103]


Visa jūlija tveice aug tavā mutē, sirds ir karsta un gaidoša, sviedru lāse kā asara notek pār tavu vaigu. Ja kāds kaut ar vienu aci paskatītos tagad uz tevi un redzētu, cik ļoti tu gribi dzert! Tas ir tas lielais brīdis, cilvēciskas cieņas un humānisma pārbaudes brīdis, kad tu redzēsi, vai tu kā cilvēks viņu acīs esi zaptsūdeņa un skābputras vērts un vai viņi ir tavas cieņas vērti. Nu jau sirds sitas ne vairs no karstuma, bet no uztraukuma: piedāvās vai nepiedāvās?

… Un tad kāda balss saka: „Elvīr, piedāvā mūsu talciniekam arī nodzerties.” Tu dzer, tā ir vienreizēja Kurzemes skābputra, balti kunkuļi aizgūtnēm nogrimst tevī, nostājas kaut kur sirds apkārtnē kā mazas, baltas dvēselītes un plivina spārniņus. Sirds sāk sist rakstā, atkal mierīgi un pārliecināti, un tu pasmaidi par sevi: „Par ko tad tu tik ļoti uztraucies?” [Ziedonis 1978 : 29]

aaaa

Nu, un ko tālāk? Kuram no viņiem pēc tiesas un taisnības tagad vajadzētu atvainoties otram? Kā lai izlīdzina visu, mazdūšīgi nesamierinoties ar ļaunumu, gļēvulīgi neizdabājot, nezaudējot cieņu un nekļūstot par nelgu šajos apstākļos, kad viņa aizliegumi un brīdinājumi kļuvuši acīm redzami par tukšu skaņu?

Un cik ilgi var tā stāvēt, nesakot ne vārda un vienīgi noskatoties? Kad Lelde nerunā, no viņas dvesmo tikai sala svaigme, no drēbēm un matiem – vēl neizvējojies āra spirgtums, sajaukdamies kopā ar kaut kādu saldu, gluži kā nule pļautas labības smaržu. [Ezera [1977] : 79–80]

aaaa

Bille snauž, brīžiem paver acis un redz, ka zāle kļūst arvien biezāka. Sanākuši citu skolu puiši, jo poligrāfiķos meiteņu divreiz vairāk nekā zēnu, tāpēc svešos te diezcik neapkaro. Īpaši kronvaldiešus. Jūrskolas pārākums ir tik neapstrīdams, ka ar viņiem aiz tīras cieņas kašķi nemeklē. Un viņi arī neuzprasās. Pat Eņģīti viņi pamanījušies ne reizes neapvainot, un tas nu tiešām ir daudz. [Belševica 1999 : 133]


KANGARS.

Nē, tu, tu man esi visdārgākā!

Un nebaidies, nabaga Spīdola;

Kaut gan tu tik dziļi grimusi,

Kopš pabalstīji to Lāčplēsi,

Kaut cienā pie ļaudīm un raganām kriti,

Es tevi neatstāšu kā citi:

Man blakus, kad būšu par karali,

Kā karaliene tu sēdēsi!

SPĪDOLA.

Vēl Lāčplēsis karals.

KANGARS.

Ļauj Lāčplēsim krist.

Caur tavu spēku viņš pacēlies,

Kāp pati, no viņa novērsies. [Rainis 1980 : 289]



E. Veidemane. Saeimas deputāte Ilze Viņķele (savulaik Vienotība, tagad partija Kustība Par!) savā interneta blogā pieminējusi kādu vārdos nenosauktu „akadēmisko teroristu” grupu, kuri, „noliedzot realitāti, mēģina uzstādīt ultimātus, kuru cena Latvijas sabiedrībai ir neviendabīga augstskolu izglītības kvalitāte un uz ārzemēm studēt aizbraukušie talantīgie studenti”. Vai tas, viņasprāt, varētu attiekties arī uz jums?

aaaa

I. Druviete. Ja par „akadēmisko terorismu” tiek uzskatīts aicinājums jebkuru iniciatīvu pārmaiņām politikā, arī valsts valodas un izglītības politikā, izvērtēt zinātniski, vispusīgi un plašākā kontekstā, tad piederība šādai grupai darītu tikai godu. Ja mēs palūkojamies divdesmit piecu neatkarības gadu griezumā, varam atzīt, ka valodas politikas speciālistiem ir izdevies novērst atkārtotus mēģinājumus revidēt pārdomāti veidoto valsts valodas politiku. Protams, mainās valodas situācija, attīstās arī juridiskais regulējums, bet pamatprincipam jāpaliek nemainīgam – latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda, turklāt ne tikai vārdos, bet arī realitātē. Beidzamajos gados gan revizionistu korpuss un retorika ir mainījusies. Agrāk vērojām neslēpti noliedzošu attieksmi pret latviešu valodu valsts valodas statusā. Tagad vārdos tiek uzsvērts, ka „mēs jau neesam pret latviešu valodu” un pat visradikālākais priekšlikums „neapdraud latviešu valodas statusu” un tamlīdzīgi. Šāda demagoģija apgrūtina profesionālu diskusiju par valodas jautājumiem, tomēr esmu gatava tādā piedalīties.

aaaa

E. Veidemane. Patiesībā notiek kas cits…

 

I. Druviete. Jā. Šķietamo izņēmumu kritiskā masa varētu sasniegt neatgriezenisku robežu, ja tie tiktu akceptēti. Jāpateicas Valsts valodas centram, kas sistēmiski dara savu darbu un spēj stāties pretim dažādiem neargumentētiem apgalvojumiem, konsekventi aizstāvot Valsts valodas likumā pausto pozīciju. Piemēram, jābūt uzmanīgiem, risinot jautājumus par valodu informācijā. Šajā sakarā varam atcerēties valodas lietojumu uzņēmuma Latvijas dzelzceļš gadījumā: daži ierēdņi, neiedziļinoties valodas politikā, bija gatavi izmantot svešvalodu, lai sniegtu vispārēju informāciju. Mūžsens ir arī jautājums par Latvijas amatpersonu komunikāciju krievu valodā ar Latvijas sabiedrību: par to jau ir runāts gadus divdesmit, diemžēl situācija joprojām nemainās. Vēl vairāk – tā pasliktinās. Mums ir jauni informācijas izplatīšanas mehānismi – feisbuka lapas un tviterkonti, dažādi pašvaldību izdevumi, aizvien vairāk radio un TV kanālu, kuros tendence izpausties svešvalodās arvien pastiprinās. Ja ne likumu līmenī, tad vismaz sabiedriskās domas līmenī ir jāveido attieksme pret valsts valodas nelietošanu. Latvijas ierēdņiem un amatpersonām jāciena sava valsts valoda, viņiem jārunā ar savas valsts plašsaziņas līdzekļiem latviešu valodā. Ja ir nepieciešams starpnieks, lai medijs meklē tulku. Tad nebūs nodarīts kaitējums informācijas izpratnei un latviešu valodai, tai būs parādīta cieņa. Šeit ir runa gan par komunikāciju, gan par simbolu. [Veidemane, Druviete 2017 : https://nra.lv/latvija/izglitiba-karjera/223208-druviete-cik-ilgi-apsaubisim-valsts-valodas-vertibu.htm]

aaaa

Gods, cieņa, atbildība un pienākumi interneta portālu vidē

Latvijas publiskā interneta portālu vide ir pamatīgi piesārņota ar rupjībām, personiskiem aizvainojumiem un agresīviem vārdiskiem uzbrukumiem. Daži saka: labāk jau, lai cilvēks anonīmi „izlādējas” internetā nekā savu spriedzi izgāž, piemēram, trolejbusā. Taču citi šādu pseidotoleranci neatbalsta, uzsverot, ka interneta komentāri lasāmi arī citu valstu portālos, bet tik liela un koncentrētā veidā pausta agresija, pat ļaunuma deva diez vai citur rodama. Kurš šajā situācijā ir vainojams? Kurš atbildīgs? Rakstītāji? Tie ļaudis, kuri ar savu eksistenci vien šīs negācijas izraisījuši? Varbūt tomēr arī portālu īpašnieki un atbildīgie redaktori? Ko par to domā zvērināts advokāts Jānis Bordāns?

aaaa

Apkopojot to, kā savu atbildību par anonīmo komentētāju viedokļu izvirdumiem, kuros itin bieži saskatāmi dažādi likumpārkāpumi, formulē trīs lielākie portāli, tas pasakāms teju vienā vārdā. Nekāda. „Portāls ABC (nosaukums mainīts – aut.) aicina interneta lietotājus – portāla lasītājus –, rakstot komentārus par publicētajiem rakstiem un ziņām, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Ja komentāra sniedzējs neievēro iepriekšminētos noteikumus, viņa komentārs var tikt izdzēsts un ABC ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem.” Cits portāls, sauksim to par DEF, raksta, ka tas „neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem, kā arī patur tiesības izdzēst neētiskus komentārus, tos, kas rakstīti, slēpjoties zem cita cilvēka vārda vai satur ar DEF nesaskaņotu reklāmu, cilvēka godu un cieņu aizskarošus, rasu un nāciju naidu veicinošus komentārus”. Savukārt portāls GHI neatbild par rakstu komentāru saturu un aicina lasītājus „būt tolerantiem, iztikt bez rupjībām un saglabāt elementāras pieklājības normas”.

 

Vai tiešām interneta vidē mutuļojošā neiecietība un lamāšanās ir nenovēršama un gluži dabiska parādība? Vai interneta portālu īpašnieki, veicinot savu biznesu, tajā pašā laikā par tā ietekmi uz sabiedrību nav atbildīgi?

Tas, kāda ir cilvēku atbildība par viņu rakstīto interneta portālos, balstās uz principu, ka visi likumi vienlīdz darbojas gan off-line, gan on-line. Tie tiek vienādi regulēti visur un attiecas uz jebkurām personas darbībām, neatkarīgi no tā, vai tās veiktas reālajā vai virtuālajā dzīvē. Neviens likums on-line nedarbojas mazākā mērā. Tas attiecas uz civiltiesībām – intelektuālā īpašuma tiesībām, jautājumiem par goda un cieņas aizskaršanu, par datu drošību – un krimināltiesībām – atbildību par krimināli sodāmiem pārkāpumiem. To, vai ir aizskarti personas gods un cieņa, regulē Civillikums, pastāv arī tiesu prakse.

Bet, ja redzu cieņas aizskārumu elektroniskā vidē, man ir tādas pašas tiesības vērsties tiesā vai policijā un prasīt aizsargāt manas tiesības – fiksēt pārkāpumu, noskaidrot, kurš ir vainīgais, novērst man nodarīto kaitējumu. Persona var prasīt izdzēst komentāru, prasīt atvainošanos un publicēt atbilstošu informāciju, arī prasīt mantisku kompensāciju. [Sagatavots pēc: https://lvportals.lv/viedokli/231156-gods-ciena-atbildiba-un-pienakumi-interneta-portalu-vide-2011]


Mārai Zālītei ir taisnība. Neviena tauta ES dēļ nav zaudējusi nacionālo identitāti, tieši otrādi, pateicoties atbalstam kultūrā un izglītībā, tā ir palīdzējusi raisīt cieņu un interesi pret kultūrām dalībvalstīs. Arī patlaban Latvijas kā Eiropas kultūras valsts garīgais mantojums audiovizuālo darbu apmaiņas formās nonāk citās valstīs, īpaši latviešu tautas bagātā vēsturiskā pieredze ir ideju avots, kā risināt aktuālas mūsdienu problēmas citās valstīs.

Eiropas kultūra ir dažādu nacionālo kultūru kopums, bet tieši sava kultūra un valoda veido katras tautas neatkārtojamo identitāti. To apzinājušās visas ES dalībvalstis, tādēļ cieņa pret vismazākās tautas valodu un kultūru allaž ir ES dienaskārtībā, lietvedību ieskaitot. [Mozers 2002 : 118]

aaaa

Visi trīs ķēniņa dēli, dodoties pasaulē, sastop vilcēnu, bet tikai jaunākais no viņiem prot pareizi rīkoties šajā situācijā:

.. iznācis vilcēns pretī un teicis: Labrīt!”, bet jaunākais saņēmis vilcēna labrītu un teicis: Paldies!” (Šmits 1931: 271)

Šāda it kā elementāra pieklājības frāze ļauj jaunākajam dēlam iegūt brīnumainu palīgu – vilcēnu. Pasakā ir aizmirsts tas slānis, kas saistīts ar dzīvnieku palīgu iegūšanu senajās sabiedrībās un dzīvnieku nozīmi to dzīvē, taču kaut kādas nojautas un arhetipu līmenī saglabāts priekšstats par dzīvnieku palīgu un par to, ka tas iegūstams, pareizi rīkojoties. Jebkurā gadījumā saglabātas cieņas, draudzības, savstarpējas sadarbības attiecības starp dzīvnieku un cilvēku pasauli. Vecākie brāļi, ignorējot „senos mītus”, neievēro likumsakarības, kārtību, kādā kļūst par valdnieku. Tikai viena nepareiza darbība, un viņi ir zaudējuši iespēju ieņemt ķēniņa vietu, viņiem nav palīga, kura būtība saistāma arī ar totēmisko senci, kas zina, kā iegūstams brīnumainais putns jeb karaļa tronis. Praktiski no šī brīža pasakā aktīvais spēks ir tieši vilcēns, kam ir atbilstošās zināšanas par notikumiem, kas sekos, par pareizu rīcību. Viņš it kā vada ķēniņa jaunāko dēlu pa sarežģīta procesa posmiem, dodot padomus, respektīvi, gudrību, kas ļauj pilnveidot personību un iegūt karaļa troni. Tādējādi vilcēns funkcionāli skatāms kopsakarā ar iniciācijas rituālu, saprotams kā cilts šamanis, burvis, zintnieks. [Ozoliņš 2002 : 255]

aaaa

Goda un cieņas krimināltiesiskā aizsardzība

Promocijas darba tēzes

Pētījuma autore izvirza aizstāvēšanai vairākas tēzes.

1. Veiktā terminu analīze apliecina, ka gods, cieņa un reputācija ir daudzšķautnainas un sarežģītas kategorijas, kas pieskaitāmas tā sauktajiem vērtējuma jēdzieniem.

1.1. Gods un cieņa filozofijā tiek atzīti par tikumiem, kā arī par tādiem komponentiem, kas raksturo indivīdu kā patstāvīgu personību. Cieņa un gods ir definēti arī kā līdzeklis, lai sasniegtu cilvēka mūžīgo mērķi – laimi. Lai arī pēc morāles filozofu atziņu analīzes goda un cieņas saturs lielu skaidrību nevieš, tomēr tas vien, ka šie domātāji savos traktātos ierādījuši vietu aplūkotajām kategorijām, apliecina to nozīmi gan atsevišķa indivīda dzīvē, gan sabiedrībai kopumā.

1.2. Apzināto viedokļu dažādība, konsekventas pieejas trūkums nemantisko jēdzienu interpretācijā, kā arī nevienveidīgais to lietojums gan starptautiskajos, gan nacionālajos tiesību aktos liecina par dziļākas izpratnes trūkumu, kā arī par to, ka vārdu savienojums „gods un cieņa” tiek lietots kā standartfrāze.

3.2. Goda aizskaršanas kaitīgums izpaužas tai apstāklī, ka vainīgā persona ar apvainojošu un cieņu pazemojošu uzvedību noliedz indivīda vērtību, kā arī iedragā cilvēka pašvērtējumu. Tādējādi galvenais tiešais apdraudējuma objekts goda aizskaršanā ir personas cieņa.

3.3. Neslavas celšanā, kam raksturīga apzināti nepatiesu un apkaunojošu ziņu izplatīšana, galvenais tiešais apdraudējuma objekts būs personas cieņa, reputācija (iepazīstoties ar šāda rakstura informāciju, indivīds var mainīt savu viedokli par personu) vai personas gods (trešās personas viedoklis var veidoties kā nelabvēlīgs personai).

3.4. Personas cieņa ir visu noziedzīgu nodarījumu pret personu, kā arī atsevišķu citu kriminālsodāmu nodarījumu papildu objekts.

7.1. Vārda brīvībai ir noteiktas robežas – citu cilvēku tiesības uz godu, cieņu, labo vārdu vai reputāciju. Lai arī starptautiskie tiesību akti deklarē vārda brīvību kā neatņemamu demokrātiskas vides komponentu, tomēr šie paši dokumenti satur arī ierobežojumus. Tiesību uz vārda brīvību rašanās mehānisms nedod pamatu atzīt to dominējošo nozīmi un absolūto raksturu. To nepieļauj arī Latvijas Republikas Satversme, kuras 95. pants nosaka, ka valsts aizsargā personas godu un cieņu, bet 100. pants deklarē ikviena tiesības uz vārda brīvību.

8. Izvērtējot Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, var secināt:

ECT savā praksē atzinusi, ka vārda brīvības robežas un cilvēka tiesības uz goda un cieņas aizsardzību ir atkarīgas arī no cietušā, par kuru ir izteikts viedoklis vai minēti fakti, norādot, ka pret publiskām personām pieļaujamās kritikas robežas ir plašākas nekā pret privātpersonām.

9. Gods un cieņa ir fizisko personu tiesība uz savu garīgo labklājību. Tieši tāpēc Krimināllikums aizsargā vienīgi fiziskas personas godu un cieņu.

15. Gods un cieņa kā ētikas kategorijas ir attiecināmas tikai uz indivīdu, uz cilvēku kā garīgu būtni. Šo terminu attiecināšana uz juridisko personu ir nepamatota. Juridiskai personai piemīt reputācija, sakarā ar ko Civillikuma 23521. pantā jāparedz juridiskai personai iespēja prasīt tiesas ceļā atsaukt reputāciju (nevis godu un cieņu) aizskarošās ziņas un saņemt mantisku atlīdzību par nodarīto kaitējumu. Šādas pašas korekcijas veicamas likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7. pantā, no kura izriet, ka ir aizliegts publicēt informāciju, kas aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tām neslavu. [Sagatavots pēc: Hamkova 2009 : 216–222]


Jautājums

Vai vēstules nobeigumā pēc ar cieņu vai cieņā liek komatu?

Atbilde

Komats pēc ar cieņu vai cieņā nav jāliek, jo tam nav gramatiska pamatojuma.
Citādi tas būtu, ja vēstules nobeigumā tiktu izmantotas frāzes cerot uz sadarbību, vēlot veiksmi, cerot uz drīzu atbildi, jo tad veidotos divdabja teiciena konstrukcija. [https://www.valodaskonsultacijas.lv/lv/search?search%5Bling_sec%5D=394]

aaaa

Cieņas izpratne bioētikā

Runājot par jēdzienu cieņa, var izdalīt vismaz divus tās veidus (vai līmeņus) – vispārcilvēcisko cieņu un personisko cieņu. Vispārcilvēciskās cieņas gadījumā mēs runājam par cilvēku kā augstāko bioloģisko būtni, šai aspektā cilvēks ir vērtība pati par sevi. Savukārt personiskā cieņa saistās ar šaurāku izpratni, proti, tas ir cilvēka pašnovērtējums, kas var tikt apdraudēts ar goda aizskaršanu un neslavas celšanu. Personiskā cieņa Latvijas likumdevēja skatījumā nav pietiekami nozīmīga cilvēka pamattiesība (par to liecina fakts, ka, neraugoties uz juridiskajā literatūrā izteiktiem nopietniem pretargumentiem šādai rīcībai, no Krimināllikuma tika izslēgts 156. pants, kurā bija paredzēta atbildība par personas goda un cieņas aizskaršanu, tāpat dekriminalizēta goda un cieņas aizskaršana plašsaziņas līdzeklī). [Sagatavots pēc: Hamkova 2010 : http://www.juristavards.lv/doc/210397-cienas-izpratne-bioetika/]