Tradicionālā transkripcija

[bères]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[beːres]


[b] – balsīgais troksnenis

[ē] – garais, šaurais patskanis

[r] – skanenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Vārds bēres ģenitīvā (bēru ceremonija, bēru mielasts) izrunājams ar šauro patskani ē.

Ortogramma – ē.



bēr-sakne, vārda celms

-essakne, vārda celms






bēres patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija

 

Daudzkaitlinieks.

  vsk. dsk.
N. bēr-es
Ģ. bēr-u
D. bēr-ēm
A. bēr-es
I. ar bēr-ēm
L. bēr-ēs
V. bēres!

aaaa


Teikumā var būt:

aaaa1)  teikuma priekšmets Bēres ir vieni no ģimenes godiem.

aaaa2)  izteicējsCilvēka lielākie godi ir kristības, kāzas un bēres.

aaaa3)  galvenais loceklisTēva bēres.

aaaa4)  apzīmētājsBēru gājiens virzījās cauri pilsētai uz kapsētu.

aaaa5)  papildinātājs  – Bērni rīkoja mātes bēres.

aaaa6)  vietas apstāklisBērēs skanēja skaistas dziesmas.



bēru apģērbs, bēru ceremonija, bēru diena, bēru dziesma, bēru gājiens, bēru galds, bēru gods, bēru ieražas, bēru kantoris, bēru mielasts, bēru mūzika, bēru nams, bēru runa, bēru pabalsts, bēru sludinājums, bēru tradīcija, bēru vainags, bēru vīns, bēru ziedi, bēru zvans

aaaa

cūku bēres, drauga bēres, mātes bēres, tēva bēres

aaaa

lielas bēres, mazas bēres, smalkas bēres

aaaa

braukt uz bērēm, lūgt uz bērēm, piedalīties bērēs, rīkot bēres



bēres, tikai dsk.

Mirušā apbedīšana (parasti pēc noteiktām paražām un ar noteiktām ceremonijām).

Bēru diena. Bēru gājiens. Bēru runa. Bēru dziesmas.

Svētdien Zvīņu ciema ļaudis apbedīja savu kritušo biedru. Uz bērēm ieradās arī kaimiņu ciema pārstāvji. Lācis VIII, 446.

Trešajā dienā notika bēres. Puķes un vainagi, cildinošas runas un sēru dziesmas, tad, lielās baznīcas un kapu baznīciņas zvaniem dūcot, kaps aizdarījās. Zeiboltu J. III, 274.

pārn. Saules rieti aizdedza dzeltenas vaska sveces vara lukturos, egles stāvēja baltās sniega cepurēs un jostās, un likās, ka nu sāksies svētki. Bet tās bij tikai klusas vasaras bēres. K. Skalbe 1, 157.

// Mielasts mirušā piemiņai, ko parasti rīko tuvinieki.

Bēru galds.

Svētdien Almu aizveda uz kapiem. Bēres nekādas nerīkoja, pat radus neaicināja. Upīts 4, 534.

.. visi [radi] cerēja uz smalkām bērēm, kur vismaz dabūs labi pieēsties un piedzerties. Poruks 3, 187.

.. pie mums Kurzemē ikviena pieauguša cilvēka dzīvē bija divas lielas, visai trokšņainas un jautras svinības – kāzas un bēres. Grīva 9, 31.

Cūku bēres.

sar. Cūku kaušana un sekojošais mielasts.

„.. esi atnācis taisni mūsu goda dienā: šodien mums lielās cūku bēres. Nāc līdzi un esi mūsu viesis!” K. Skalbe 1, 17.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


bẽres mirušā apglabāšana, mirušā aprakšana: bērēs lūgt, braukt, bēres dzert, svināt, bēŗu diena, ierašas, gājiens, nams. [Sagatavots pēc: ME I : 290]


bēres – bēris

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


bères, subst. bères, -u.

ta trîsi dìeni [pēc nomiršanas] taĩsija bères, sâka cept màizi, kâdu j¦ru nùokâva.

[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe 1977 : 162]


bēres – atvadas, advadu pasākums, bedības, mirušā izvadīšana, pēdējais gods


Arheoloģijā bēres.

 

Etnogrāfijābēres.


ErgonīmiBēru ceremonija, individuālais uzņēmums.


bēres ‘apbedīšana’; aizguvums no verba bērt: norises centrā ir smilšu bēršana (kapā, uz šķirsta). [Sagatavots pēc: Karulis 1992 I : 121]


angļu – funeral

baltkrievu – пахаванне

franču – enterrement

igauņu – peied

katalāņu – funeral

krievu – похoроны

latīņu – funus

lietuviešu – laidotuvėspakasynos

poļu – pogrzeb

somu – hautajaiset

spāņu – funeral

vācu – die Beerdigung; die Bestattung

zviedru – begravning



Brauc tā kā uz bērēm.


Neprecējušos cilvēku pirmo bēru dienu dēvēja par kāzām un tikai otru par bērēm.

 

Uz bērēm allaž kāda četrkājīga dzīvība jākauj.

 

Mirušam uz bērēm nevajaga kaut cūku, jo tā skrejot žogā.

 

Ja tu bērēs esi aicināts un neesi nogājis jeb esi gan gājis, bet neesi labi ēdis un dzēris, tad tas mirons, kam tu tā to pēdējo godu atrāvis, atriebjoties un darot, ka tev kāda vājība piesitas.

 

Ja, bēru maizi cepot, uz lizes paliek kāda lapa, tad drīzi vien atkal būs jācep bēru maize.

 

Bērēs nedrīkst tā izturēties, ka citi sāk apbrīnot, jo tad piemetas kas ļauns.

 

Bērēm allaž kāva kādu lopu – aitu vai liellopu. Vismaz nokāva vistu, jo mironam vajagot jaunu asiņu un, ja viņam tās nedodot, tad tas pats ar savu roku ņemot kādu lopu. Cūku bērēm nekāva, jo bērēm kautie lopi ir viņā saulē. Jājamie zirgi un cūka, mironam jājot, kviecot. Vecā mēnesī mirušā bērēm nekāva savas mājas lopu, bet iemija no citurienes, jo, savu lopu kaujot, citi lopi sirgstot un nīkstot.

 

Naktī priekš bērēm salikuši visādus ēdienus un  dzērienus uz galda, atvēruši zārku un atstājuši mironi vienu pašu, lai vēl beidzamo reizi varētu netraucēts izmieloties un ar citiem miroņiem jau iedraudzēties, kas arī nākuši ēdienus baudīt. Paši mājinieki turpretim aizgājuši kaimiņa mājā vai citur kur izgulēties.

 

Bērēs ēd vārītas pupas (latgaliski puokšys). Tagad tas sastopams retāki, bet vecāki ļaudis apgalvo, ka apmēram priekš piecdesmit sešdesmit gadiem neesot bijušas nevienas bēres bez pupām. Kāpēc bērēs jāēd pupas, uz to neviens neko noteiktu neatbildēja, tikai teica, ka tas no seniem laikiem parasts. Ja kāds ir jau uz nāves gultas, tad saka: „Būs pupas.” Visbiežāk tā saka par maziem bērniem.


Es savai māmiņai
Trīs dieniņas bēres dzēru;
Vēl dzersim otra trīs,
Viņas mantu dalidami. [LD 27813-0]

Kādu godu mēs dzērām,
Tādas dziesmas dziedajām:
Bēru godu mēs dzēram,
Bēru dziesmas dziedajām. [LD 71-0]

Visi ļaudis mums vaicaja,
Kādu godu mēs dzeram.
Mēs dzeram cūku bēres,
Rudzu, miežu apkūlibas. [LD 28824-2]

Šovasar spožas bēres
Manam zīļu vaiņagam;
Ši pēdeja vasariņa,
Vaiņadziņu valkajot. [LD 10654-0]

Viens gans nomira, citi gani raudaja.
Dzenis kala krustu stabiņa galā;
Dzeguze zvanija eglites galā;
Zīle nesa ziņu tēvam un mātei,
Lai dara alu, lai cep karašas,
Lai taisa bēres mirušam ganiņam. [LD 2692-5]

Kur bijāt jūs, ļautiņi,
Smiltainām kājiņām?
Mēs brāliti (māsiņu) vadijām
Baltā smilšu kalniņā. [LD 27649-2]

Mijami bērēs,
Bērēs jamij!
Ko mēs bērēs samijam,
To mūžam nesajam. [LD 27801-0]


Veļi kapsētā

Reiz dzīvojis tāds saimnieks, kas redzējis miroņus. Viņš nekad negājis uz bērēm. Saimnieka sievas māsa saslimusi un, vēl nedēļās būdama, nomirusi. Piedzimušo meitenīti viņa novēlējusi savai māsai, saimnieka sievai, lai tā to audzinot. Tad vēl mirēja pateikusi, lai viņas meitenīti ņem bēru dienā līdz uz kapsētu. Saimniece, mirušās māsa, darījusi, kā novēlēts, un bēru dienā vīkšusies uz braukšanu. Saimnieks gan negribējis uz bērēm braukt, bet saimniece to pierunājusi, un viņš beidzot arī aizbraucis. Uz bēru māju saimniece paņēmusi līdz arī nomirušās māsas meitenīti un to glabājusi. Ap pusdienas laiku meitenīte sākusi snauduļot un saimniece to ielikusi gultā, kur tā arī aizmigusi. Tad uzreiz saimnieks redzējis, ka nomirēja iznāk no klēts, ienāk istabā un pieiet pie gultas, kur meitenīte gulējusi. Nomirēja pārliekusies pār bērnu un zīdījusi to. Saimnieks visu redzējis un nekā nevienam neteicis, bet cits neviens nomirušo neredzējis. Tad nomirēja atkal aizgājusi. Kad to apstāvējuši, tad viņa atkal gulējusi zārkā. Kad nomirēju veduši uz kapiem, tad tai nākuši no kapsētas citi mironi pretim. Mironi sēdušies uz līķa vāģiem. Kad tur vairs nebijis vietas, tad sēdušies citos vāģos arī. Saimnieka vāģos ar’ iesēdušies pieci vai seši mironi, un zirgs sācis smagi vilkt. Saimnieks, zirgu žēlodams, izkāpis no vāģiem un gājis līdz kapiem kājām. Pie kapiem visi mironi izkāpuši no vāģiem un sagājuši kapu kambarī. Tur mironi klausījušies dievvārdus, pavadījuši jauno ienācēju līdz kapa vietai un tad tie pamazām izklīduši. Kad mironi aprakuši, tad visi bērinieki braukuši uz māju, un saimnieks ar saimnieci braukuši beidzamie. Kad saimnieks bijis labu gabaliņu jau no kapsētas pabraucis, tad paskatījies atpakaļ: nomirēja skrējusi no pakaļas. Saimnieks pieturējis zirgu un rīkojies ap pajūgu, lai gan viss bijis kārtībā, jo negribējis sievai neko stāstīt. Nomirēja pieskrējusi pie saimnieces, kurai klēpī gulējusi meitenīte, noliekusies pār bērnu un atkal to zīdījusi. „Redzi, redzi, kā nu meitenīte pa miegam zīž,” teikusi saimniece, jo viņa nekad mironus neredzējusi un arī nezinājusi, ka bērnu pašlaik zīda viņa māte. Saimnieks neteicis nekā. Kad nomirēja savu bērniņu pazīdījusi, tad atgājusi no vāģiem un nostājusies ceļmalā. Saimnieks nu iekāpis vāģos un sācis braukt, bet nomirēja vēl ilgi stāvējusi ceļmalā un noskatījusies uz aizbraucējiem. Tad viņa lēni aizgājusi uz kapsētu. Tā bijusi pēdīgā reize. Saimnieks nekad vairs neredzējis nomirušo sievas māsu, jo viņa uz māju nekad nenākusi. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora]

aaaa

Nūmyruse krystameita atguoja pi sovas krystamuotis un stuosta, ka reit jīm bvuškūt bēres. „Ai, meitiņ!” krystamuote īsasauce, „maņ ar gribīs redzēt jyusu svātkus, vai navari maņ pasaceit, kuo tū lai izdoru?” – „Tys moza līta. Jo redzēsi nabašnīku vadūt, tod izkuop iz ustobys augšā un skotīs pa lūdzeņu, tod redzēsi. Tikai, ja īsaviersi kū jūceigu, nasasmej. Mes, lai svātki byutu leli, juosim kotrs uz sova lūpa. Tuodēļ savoldi smīklus un nasasmej, tod redzēsi.” Tuo saceja krystameita un nūzuda turpat uz vītys, kuo zemē īleida. Ūtrā dīnā krystmuote, kuo pameta acs uz lelceļu, īsavēre bērinīkus braucūt. Uotri jei izkuope iz ustobys augšys un skotuos. Un kū jei redz? Bērinīki varbyut beja divi versti nu kopim, ka tur izacēla sovuoduoka burzekņa. Acumirkli vieļuok pasaruodeja uz ceļa, vīns juodams iz vērša, cyts iz vucyna, cyts iz uoža, tod iz gūvs, vuškys, kozys, cyukys, zūss, peilis, vystys utt. Vysa leluo burzekņa īt pamozom, tūmār steidzās uz prīšku. Kurs bierinīks sasnādz rotus, tys palaiž sovu juojamū un sāstās rotūs. Jau roti pylni, jau sāstās zyrgam mugurā, tī jau ir pylns, – kerās pi pajyuga. Jau vysi sasakēra, ka zyrgs tikkū spēj vilkt, te pījuoja vēl kuods iz klyba gaiļa. Tovu jūku! Krystamuote suoka smītīs: „Vai tev nabeja iz cyta kuo juot, ka klybs gails!” Te uz reizis nūzuda myrūņi ar vysim juojējim juos ocu prīškā. Nu tuos reizis krystameita vairs nasaruodeja, un krystamuote dvēselu bēres vairs naredzieja. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora]

aaaa 

Veļi prasa savas mantas

Vienai mātei nomirusi vienīgā meita. Māte briesmīgi raudājusi pēc meitas. Aiz lielām errastībām māte aizmirsusi meitai apsiet prievītas ap kājām, kad to zārkā ielikusi. Otrā naktī pēc bēru dienas nomirusī meita atnākusi sapnī pie mātes un teikusi: „Māmī, kādēļ tu man neapsēji prievītas ap kājām?” Māte iedomājusies gan, ka tiešām prievītas neapsējusi, bet sapnim nepiegriezusi nekādas vērības. Nākamā naktī meita atkal rādījusies sapnī un prasījusi atkal mātei, kādēļ tā nav viņai prievītas apsējusi. Pēc tam vēl ilgi meita rādījusies sapņos un gaudusies pēc prievītām. Kad māte aizgājusi uz kapsētu un prievītas ierušinājusi kapa kopiņā, tad meita vairs nekad sapņos nerādījusies un neprasījusi prievītas. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora]

aaaaaaaa

Saimniekam nomirusi māte, veca vecenīte. Viņu ielikuši zārkā un aiznesuši uz pirti. Saimnieks vīkšis bēres. Viņš salicis ēdienus un maizi ap nomirējas zārku, jo toreiz tāds paradums bijis. Sak, lai jau māte apskatās, kas viņai debesīs uz galda būs.

Nāburgos dzīvājis palaidnīgs puisis, kas gājis apkārt zagdams un dzerdams. To nakti priekš bēru dienas puisis aizbraucis uz pirti, kur nomirusī saimnieka māte gulējusi, izzadzis visus ēdienus un aizvedis. Vienu gaļas šķimbuli viņš iebāzis nomirušai vecenītei mutē, lai cilvēki domā, ka vecenīte pa nakti visu noēdusi.

Bēru rītā saimnieks nācis uz pirti un no brīnumiem palicis vai mēms: „Tavu traku, māte visu pa nakti apēdusi. Viens gaļas šķimbulis tik mutē palicis.” Saimnieks aizbraucis pie mācītāja un tam visu izstāstījis. Atbraucis mācītājs un svētījis nomirēju. Tad mācītājs pavēlējis vecenīti aprakt purā un uzkraut tai virsū akmeņu kaudzi, jo kapsētā tais laikos pesteļus un burus nerakuši. Vecenīti aprakuši purā un virsū uzkrāvuši lielu akmeņu kaudzi.

Pēc kādiem gadiem palaidnīgais puisis palicis slims un gulējis uz nāves cisām. Viņš nevarējis nomirt un ilgi vārdzis. Puisis sācis Dievu lūgt. Viņš beidzot ataicinājis mācītāju un izsūdzējis tam grēkus. Kad puisis izsūdzējis grēkus un mācītājs lūdzis Dievu par viņa dvēseli, tad otrā dienā puisis nomiris. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas]


Bēru tradīcijas Suitu novadā

Pēc iezārkošanas nākamā sanākšana bija vakarā pirms bēru dienas. Pirms saules rieta sabrauca radi un sanāca kaimiņi. Agrāk kaimiņi līdzi nesa spaiņos pienu, katram padusē bija maizes kukulis un sviesta bundulis ietīts lakatiņā. Tā bija pieņemts. Kādu izvēlēja par pātarnieku, kurš tad noteica, kādus pātarus skaitīt un kādas dziesmas dziedāt. Vispirms pie mirušā dziedāja „No tiem dziļumiem es saucu uz Tevi, Kungs”, tad „Apžēlojies par mani, Kungs” un noskaitīja dažas lūgšanas. Tad visi gāja uz istabu, kur bija novietoti gari, balti apklāti galdi. Uz galdiem dega divas sveces. Pie griestiem karājās divas petrolejas spuldzes.

Sanākušie apsēdās, dziedāja un tad noskaitīja rožukroni. Kad tas beidzās, saimnieces nesa iekšā zupas bļodas. Bērinieki ņēma baltmaizes kukulīšus, kurus uz galda lika nesagrieztus, ar saviem kabatas nažiem grieza šķēles un smērēja uz tām sviestu. Zupu strēba ar lielām koka karotēm tieši no bļodas. Saimnieks nesa arī alu māla krūzē un lēja to vienā un tajā pašā glāzē un piedāvāja bēriniekiem. Pēc launaga atkal dziedāja, tad ēda vakariņas. Ēda gaļu. Pēc vakariņām vēl nodziedāja dažas litānijas, skaitīja vakara lūgsnas un nodziedāja „Nu klusēs visas lietas”. Pēc pusnakts bērinieki devās uz mājām vai palika uz vietas gulēt.

Bēru galdam agrāk vārīja zupu, gaļu, galertu, cepa baltmaizi un taisīja sklandraušus. Nākamās dienas agrā rītā jau mazā gaismiņā visi salasījās un sāka rīta dievkalpojumu. Tikai pēc Jaunavas Marijas stundām varēja sākt brokastis. Galdā lika nemizotus kartupeļus un galertu. Uzlika arī dažas bļodas skābputras piestrēbšanai. Uz galda varēja būt arī alus. Iznēsāja arī šņabi. Pēc tam visi posās uz kapiem.

Mājās mācītājam, krusta nesējam, kučierim un zārka nesējiem izdalīja cimdus. Krusta nesējs uzlika cimdus uz pleca, bet pārējie tos vilka rokās. Vasarā parasti deva pirkstaiņus, ziemā dūraiņus. Cimdu dalīšanu veica kāda no aizgājēja tuvākajām sievietēm. Cimdi bija sasieti kopā ar krāsainu dziju. Melnās lentes pie pleca agrāk nesprauda. Krusta nesējs parasti ir krustdēls vai kāds cits nelaiķim tuvs cilvēks. Zārku nedrīkstēja nest bērni, bet mazbērni varēja. Jaunam cilvēkam, it sevišķi maziem bērniem, zārki bija baltā krāsā. Neprecējušās vai arī pusaugu meitenes apglabāja baltā kleitā, reizēm arī ar plīvurīti un miršu vainadziņu.

Zārku stingri aizvēra pirms likšanas ratos. Ratos parasti tika ielikti divi sēdamie maisi, apsegti ar gultas segām. Pie zārka klāt pielika krustu. Braucot segu nesedza. Braucējs sēdās zārka kājgalī un sāka braukt. Otros ratos sasēdās dziedātāji un dziedāja Visu svēto litāniju. Ja ceļš garš vai arī laiks slikts, litāniju skaitot un kājām ejot, izvadīja līdz mājas ceļgalam, un tad visi pārsēdās ratos.

Visi rotājumi no tās vietas, kur atradās zārks (arī eglītes), mājiniekiem bija jānovāc pirms bērinieku atgriešanās. Uz kapiem pēdējie cilvēki devās tikai tad, kad tas bija izdarīts. Nelaiķa drēbes un gultas veļu (reizēm arī gultu) sadedzināja pēc bērēm. Citi šīs lietas dedzināja uz mājas iebraucamā ceļa. Kad piebrauca pie kapiem, zvanīja kapu zvans. Zvanīja tik ilgi, kamēr zārks tika uznests līdz kapa vietai. Parasti to darīja kāds, kas ir kapsētā uzņēmies zvaniķa amatu. Kad zārks ir uznests, mācītājs apsvēta zārku un pasvēta arī kapu. Apsvēta arī beigās kapu kopu. Zārku iekšā laida nesēji. Parasti racēji un nesēji bija vieni un tie paši cilvēki. Pirmās trīs saujas smilšu met mācītājs, tad visi pārējie. Pēc trīs saujām parasti dzied „Esi sveicināta, Karaliene” un „Kunga eņģeli”. Pēc tam, aizrakšanas laikā, dzied dažādas bēru dziesmas. Uz uzbērtā kapa smiltīm racēji pirms skuju likšanas uzspieda krusta zīmi. Kad uzlika skujas, uz kapa uzlika sedziņu, uz kuras bērinieki lika naudu mācītājam. Tagad tas vairs nenotiek. Bērinieki kapos palika, līdz beidzās ziedu nolikšana, tuvinieki mēdza palikt vēl ilgāk. Kad pārbrauca mājās, bēriniekiem deva ūdeni un ziepes roku mazgāšanai. Pēc tam visi sēdās pie bēru galda, kur vispirms tika noskaitīta tēvreize. Uz vieglām smiltīm visiem bija jāizdzer glāze vīna. Šī glāze bija jādzer tukša. Tad ēda un dziedāja. Visu laiku pie galda nesēdēja. Vīri bērēs agrāk spēlēja kārtis, bet sievas pārrunāja jaunākos notikumus. Alus bērēs nekad netrūka. Šņabi iznēsāja. Svarīgākiem viesiem reizēm tika dots labāks šņabis nekā visiem pārējiem. Bēres tajā vakarā (agrāk vai vēlāk) arī beidzās. Kāršu spēlmaņi parasti palika pēdējie.

Ja ir nomiris jauns cilvēks, bērēs pēc pusnakts arī dancoja. Vecākiem cilvēkiem dancoja, ja nelaiķis bija to vēlējies. Nākošajā vakarā, kad riet saule (citi pa dienu), tuvinieki, kas nedzīvo tālu, gāja uz kapiem sakārtot kapu kopu un aizdedzināt sveces.

Skujas no kapa noņēma 40 dienas pēc bērēm. Vainagus un puķes noņēma ātrāk, bet pašu kapu traucēt pirms šī termiņa nebija pieņemts. [Sagatavots pēc: https://www.suitunovads.lv/lv/suitu_tradicijas/beru_tradicijas/]

aaaa

Bēru ieražu tradīcijas reliģijā nosaka katras konkrētās konfesijas noteikumi.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mirušo izvadīšanas (bēru) raksturojums aprakstā „Mirušo izvadīšana”.

Nāve ir dabīgs katra cilvēka šīs zemes dzīves noslēgums. Bībele māca, ka nāve ir grēka nopelns, bet Dieva dāvana ir mūžīgā dzīve Jēzū Kristū. Apustulis Pāvils vēstulē romiešiem raksta: „Visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības, bet Dievs savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū.” (Pāvila vēstule romiešiem 3:23–24). Jēzus Kristus saka: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam.” (Jāņa evaņgēlijs 11:25)

Kristīga mirušo izvadīšana ir

–       pēdējais pienākums pret mirušo, nododot viņu Dieva rokās,

–       mierinājums sērojošajiem ar evaņģēlija vēsti, stiprinot viņus ar augšāmcelšanās cerību.

Izvadīšanu parasti izdara mācītājs (palīgmācītājs vai evaņģēlists). Izņēmuma gadījumā mirušo var izvadīt katrs iesvētīts draudzes loceklis.

Mirušos draudzes locekļus var izvadīt no dievnama. Parasti izvadīšana notiek no kapličas, bet tur, kur kapličas nav, izvadīšana notiek tieši kapos. Izvadīšana var notikt arī no mirušā mājām.

Mūsu tradīcija ir mirušo apglabāšana zemē, tomēr mūsu Baznīca nesaskata ne teoloģiskus, ne bibliskus iebildumus pret mirušā pārpelnošanu. Pelnu urnas apbedāmas kapsētā zemē vai novietojamas sevišķi tam nolūkam sagatavotā vietā kapos vai dievnamā.

Kristīgajā izvadīšanā tiek pasludināts Dieva vārds, uzsverot Kristus ciešanas par mūsu grēkiem, Viņa augšāmcelšanos un mūžīgās dzīvības apsolījumu visiem Viņa ticīgajiem: tāpēc, ka Viņš ir miris un augšāmcēlies, arī mēs reiz visi tiksim uzmodināti mūžīgai dzīvei. Izvadīšanā tiek dziedātas garīgas dziesmas, kas atrodamas mūsu Baznīcas dziesmu grāmatas nodaļā „Nāve un mūžīgā dzīvība”.  Lūgšanās mirušais tiek nodots Dieva rokās, tiek aizlūgts arī par sērojošajiem tuviniekiem un draugiem, lai Dievs vairo viņu ticību un mierina viņus ar augšāmcelšanās cerību.

Mirušā pavadītāji tiek aicināti apzināties savu mirstību un mudināti būt nomodā par savu dvēseli, jo neviens nezina savu aiziešanas stundu. [Sagatavots pēc: http://www.lelb.lv/lv/?ct=izvadisana]

aaaa

Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas katedrāles tīmekļvietnē ir ievietots katoļu bēru norises raksturojums un praktiski ieteikumi bēru dalībniekiem.

Bēru svinēšanaKristīgās bēres ir Baznīcas liturģiskās svinības. Baznīcas kalpojums šeit vērsts gan uz to, lai izteiktu vienotību ar mirušo, gan arī uz to, lai šajā vienotībā iesaistītu uz bērēm sapulcināto kopienu un tai sludinātu mūžīgo dzīvi.

Romiešu liturģijas bēru rits piedāvā trīs bēru svinēšanas veidus, kas atbilst trim to norises vietām (mājās, baznīcā, kapsētā). Norise visām liturģiskajām tradīcijām ir kopēja, un tai ir četras galvenās daļas.

Kristīgā kopiena sagaida tuviniekus. Ar ticības sveicienu sākas svinēšana. Mirušā tuviniekiem veltīti „mierinājuma” vārdi – tādā nozīmē, kā par to runāts Jaunajā Derībā: Svētā Gara spēks cerībā. Arī sapulcējusies kopiena lūdzas un gaida „mūžīgās dzīves vārdus”. Kāda kopienas locekļa nāve (vai gadadiena, septītā vai trīsdesmitā diena) ir notikums, kam vajadzētu pārsniegt „šīszemes” perspektīvas un ticīgos virzīt uz patiesas ticības augšāmceltajam Kristum perspektīvu. Pēc Vatikāna II koncila īpaši vairs netiek uzsvērta nepieciešamība svinēt Svētās Mises 30. vai 40. dienā pēc nāves. Svarīgi, lai par mirušo tiktu nosvinēta Svētā Mise vistuvākajā laikā un mirušo gadadienās.

Vārda liturģija bēru laikā prasa vēl jo uzmanīgāku sagatavošanos, jo klātesošo vidū var atrasties ticīgie, kas ne pārāk centīgi mēdz apmeklēt dievkalpojumus, un arī mirušā draugi, kas nav kristieši. Sprediķī jāizvairās no svinīga bēru runas stila un jāizgaismo kristīgās nāves noslēpums augšāmceltā Kristus gaismā. Ticīgajiem būtu svarīgi uz bērēm ņemt līdzi lūgšanu grāmatiņas, lai sekotu bēru norisei un aktīvi piedalītos ceremonijā.

Tad seko Euharistiskais upuris. Baznīca izsaka savu īsteno vienotību ar mirušo: Svētajā Garā Tēvam dāvādama mirušā un augšāmceltā Kristus upuri, Baznīca aizlūdz, lai tās bērns tiktu šķīstīts no saviem grēkiem un to sekām un tiktu pieņemts valstības Lieldienu galda pilnībā. Ar šādi svinētu Euharistiju ticīgo kopiena, it sevišķi mirušā piederīgie, mācās dzīvot vienotībā ar to, kurš „ir aizmidzis Kungā”, pieņemdami Kristus Miesu, kuras dzīvs loceklis ir mirušais, un tad lūdzoties par viņu un ar viņu.

Atvadoties no mirušā, Baznīca „uztic viņu Dievam”. Tās ir „pēdējās [..] ardievas, kuras kristīgā kopiena veltī vienam no saviem locekļiem, iekams viņa ķermenis tiek apbedīts”. Bizantijas tradīcija to izsaka, sniedzot atvadu skūpstu mirušajam: „Veltot šo pēdējo sveicienu, „mēs dziedam par viņa aiziešanu no šīs dzīves un šķiršanos, kā arī to, ka pastāv vienotība un kopība ar viņu. Un patiesi – mirstot mēs viens no otra netiekam šķirti, jo visi taču ejam pa vienu un to pašu ceļu un satiksimies vienā un tajā pašā vietā. Mēs nekad netiksim šķirti, jo mēs dzīvojam Kristum un tagad mēs esam savienoti Kristū, ejot pie Viņa [..], mēs visi Kristū būsim kopā””.

Kad kāds draudzes loceklis atrodas tuvu nāvei, tad būtu svarīgi aicināt priesteri, lai pasniegtu aizgājējam Slimnieku sakramentu. Nāves brīdī būtu labi, ja draudzes locekļi dziedātu psalmus par aizgājēju un arī pēc nāves to turpinātu darīt.

Tuviniekiem ir labs ieradums līdzi uz bērēm ņemt sveces, kuras aizdedz bēru ceremonijas laikā. Krustu uz kapu kopiņas katoļticīgajiem liek galvgalī, tomēr nevajadzētu šo tradīciju pārvērst par cīņu pie kapu kopiņas bēru laikā, īpaši, ja dzimtā ir dažādu konfesiju piederīgie (luterāņu tradīcijā krustu liek kājgalī). Šo jautājumu labāk ir pārrunāt iepriekš savā starpā un ar priesteri. [Sagatavots pēc: http://www.jelgavaskatedrale.lv/index.php/sakramenti/11-kristigas-beres]



Maza putniņa bēres

 

Zaļajās velēnās klusi

guldinu tevi še es.

Dusi nu, dziedonīt, dusi,

smilts ir tev mieru lai nes.

aaaa

Tauriņi zili no pļavas

pulkā šurp plivinājās.

Jeb vai tās dziesmiņas tavas,

birzmalā čivinātas?

aaaa

Asinis ziediņā sārtā

knābīti mēmo tev slēdz.

Redzi, cik laipnīgā kārtā

dziesmas šeit atmaksāt mēdz.

aaaa

Atdusies, dziedonīt, saldi,

mazais mans likteņa draugs.

Ilgi vēl ziedoņa maldi

birzē tev ardievas sauks. [Bārda 1956 : 291]

aaaa

***

Un puķes aiziet, puķes novēršas

No manas sirds – patiesi jau tik melna,

Ka māteres un zaķpēdiņas bēg,

Vien paliek tās – no pekles un no velna.

 

Tu, joda puķe, špetnā driģene,

No ziedu rituļiem ar tumšām acīm skaties.

Tu, īve, pati kapā vedēja

Un kapa klājēja ar bēru kroņiem platiem.

 

Tu, velna roze, baltām ziedu taurēm,

Ko sirma nāve dienasvidū spēlē,

Tik klusi un tik maigi aizpasaulē

Tu aizdziedi ar drīksnu saldām mēlēm.

 

Tu, velna rutka smagā neatmaņa,

Ar nāves pulsu plankumainos stobros

Un trīskārt nāvi sēklās šķeltenās.

 

Tu, velna rāceni, ar savu sakni dobo,

Kur sprīža tiesā mūžu ieguldīt

Viens elpas vilciens… Apkārt mani klusums

Kā veļu mežā. Viegli būtu aiziet

No sūra nemiera uz saldu dusu.

 

Tik viegli būtu… [Belševica 2011 : 5–6]


Pēc tam turēja izvadīšanas dievvārdus saiešanu kopēji savā vienkāršā kārtā: pirms dziedādami, tad runādami un beigās atkal dziedādami. Gan viņu runās netrūka priekš tiem, kuri tās jau vairāk reižu dzirdējuši, sen un pagalam nodeldētu teikumu un vārdu, kas līdzinājās tiem gludajiem Katrīnas laika vērdiņiem, kam nav vairs nedz ērgļa, nedz rakstu, tad tomēr viss tas dažā ziņā saderēja kopā ar to vientiesīgo un, var sacīt, jauko bēru kārtu, kādā saiešanu apgabalos pavada aizgājušos uz pēdējo ceļu. Oļiņš noturēja pielūgšanu, un Ilzes brāļameita, kura bij atbraukusi līdz ar kādu citu atstatāku radinieku no jūrmalniekiem, izsacīja dzimtenes radinieku vārdā aizgājušai kādus dziesmu pantiņus. Kad tie bij nodziedāti, tad, kādu citu dziesmu dziedādami, nesa šķirstu ārā un lika uz bēru kamanām. Bet, iekam tas vēl bij noticis, daži no tuvākiem bēru viesiem sāka nest ar lielu steigšanos galdus un solus iekšā, kuri bij iznesti, lai pie bēru dievvārdiem būtu istaba bēriniekiem vairāk vietas. [Kaudzītes 1964 : 96–97]

 

„Tā tik ir labi, tas tik ir prātīgi!” kāds vecis, iznācis no istabas, iesaucas no dzeršanas un lielas runāšanas pusaizsmakušā balsī. „Dancojiet, bērni! Dancojiet! Manās bērēs arī jādanco! Ko niekus pieraudāt… kas miris, tas miris… kad tikai ar godu bedrē!… Vecais Raudups bija labs cilvēks… nudie labs… bet viņš arī to pašu teica… viņš teica: „…Ja grib, lai manas bēres dzer tik priecīgi kā kāzas.”” Pāris puišu tuvojas vecajam un prasa, vai nelaiķis patiesi tā runājis. „…Zināms, viņš tā teica,” vecis kliedz, „es taču neiešu viņa bērēs viņu apmelot.” [Blaumanis 1958 : 154]

 

Mēs pasteidzāmies, nolūkojām arī pienu, bet no vīna šai dienas laikā atturējāmies. Piens bija nokrities uz pusi. Tāpēc, izņemdams maku, vecais ārsts teica īsi un konkrēti:

„Lūdzu, cik jāmaksā?”

Sievietes acīs parādījās vairāk baiļu nekā izbrīna.

„Še ir bēru māja,” viņa atbildēja.

Iestājās pauze. Mēs saskatījāmies.

„Neņemiet ļaunā, ka jūs uzzinājāt to tik vēlu… Es nemācēju to pateikt…”

Vērodama mūsu ne visai patīkamo apjukumu, viņa turpināja gandrīz bez pārtraukuma:

„Jā… redzat, cik dīvaini. Jūs brīnāties, ka negribot palikuši bēru viesi. Tā ir. Mēs dzeram bēres jau visu vasaru. Mūsu kundzes vīrs un pieci dēli krituši karā, un viņai nav palicis pat tuvinieku, kurus varētu uzaicināt uz sēru mielastu. Viņa man pavēlēja uzņemt ikvienu, kas še iegriežas no ceļiniekiem. Tas dara viņai prieku…

Bet jūs taču esat vairāk kā ceļinieki, jūs esat karavīri. Jūsu rīcībā ir viss.” [Ezeriņš 1982 : 396–397]


ZEMGUS.

Es tev smiltis iesildīšu,

Līdzi tevim gulēdams.

LELDE.

Dzīvs un nedzīvs – nesader –

Taisi dzīvs – bēres man –

Kā es iešu – miroņos,

Bēru pirtī – nemazgāta,

Bēru drānās – neieģērbta?

Būs man jāstāv – pavārtē,

Ļaunai varai – paņemama –

Nebūs man – viņsaulē

Dieva dēli – vedējiņi,

Pērkoņdēli – panāksnieki.

ZEMGUS.

Nelaidīšu! [Rainis 1981 : 315]



Cūku bēres

Cūku bēres Borisa Bērziņa mākslā ir viena no tēmām, kurai viņš pievēršas daudzkārt. Būtībā ar to sasaucas vairāki mākslinieka darbu motīvi: nokautas cūkas ķermenis, galva un citi „produkti”, vērša galva, nokauts trusis, truša āda, medījums. Arī šis uzskaitījums ir nepilnīgs, jo nodala motīvus vienkāršoti, pēc sižeta. Gan pārskatot viņa darbus, gan lasot viņa pārdomas par savu mākslu, var pamanīt daudzveidīgās sasaistes, kādas cikla Cūku bēres darbiem ir ar citām Borisa Bērziņa mākslinieciskajām interesēm un lielajām tēmām: klusā daba, ikdiena, ķermenis, pašizziņa, refleksija par triviālā un mūžīgā, pasaulīgā un pārpasaulīgā attiecībām. Savā ziņā tas ir pirmais, kas piesaista uzmanību. Protams, jebkura mākslinieka daiļrade ir daudzbalsīga, un Boriss Bērziņš nav vienīgais, kurš ar šo daudzbalsību spēlējas, ne tikai nošķirot un pretstatot, bet arī sasaistot un savijot. Tomēr tikai tā ir vērts domāt par Cūku bērēm, katrā ziņā būtu diezgan absurdi mēģināt atrast vienu atslēgu šiem darbiem, piemēram, saistot ar citātu par saimnieces šķietami paradoksālo uzvedību.

Vienlaikus tas nenozīmē, ka atsauce uz saimnieci būtu jāignorē. Patiesībā gleznās šī saimniece ir redzama kā vairāki personāži. Viņa raud, piedalās cūkas sadalīšanā, nes karstu ūdeni, domīgi noskatās procesā. Īpatnēji, ka Boriss Bērziņš Cūku bērēm daudzajos tās variantos ir izvēlējies vienu un to pašu ainu – nokautā cūka ir pakārta aiz pakaļkājām, uzšķērsta, zarnas ir tikko izņemtas, droši vien asinis vēl notek, tūlīt sākies ķermeņa sadalīšana. Gleznās nav attēlota kaušana jeb tas, uz ko saimniece nespēj skatīties, ne arī darbošanās virtuvē. Tādā ziņā savdabīga ir arī nosaukuma izvēle. Mākslinieka uzmanību droši vien piesaistījis pats apzīmējums cūku bēres, kas nepārprotami rosina iztēli, lai gan vienlaikus prasa interpretāciju. Ar cūku bērēm parasti apzīmē procesu, kas sākas ar cūkas nokaušanu un beidzas ar bagātīgām pusdienām, uz kurām bieži vien tiek saaicināti radi un kaimiņi.

Tas ir īpatnēji, jo cilvēku bēres parasti ietver tikai miroņa apglabāšanu, nevis nāvi, kur nu vēl nogalināšanu. Droši vien apzīmējums cēlies mielasta pēc kaušanas dēļ, bet arī šeit ir vērts pamanīt būtiskas atšķirības starp cūkas un cilvēka bēru mielasta ēdienkarti. Cūku bērēs galdā tiek celta pati „apbērējamā”. Tā ka cūku bērēm, iespējams, nemaz nav melanholisku konotāciju, lai gan nosaukums uz šādu interpretāciju vedina: „Līdz ar cūku bērēm, ko šodien taisījās svinēt, svinēja bēres arī rudenim, kas, sabēris savu bagātību pa klētīm, pagrabiem un šķūņiem, taisījās aiziet, pats savas pārpilnības apnicis.”

Iespējams, apzīmējums ir drīzāk ironisks. Bēru dalībnieki saprot, ka šīs nebūt nav īstas bēres, un mirusī cūka tiek pieminēta, uzdzerot tai virsū alu. Tā ka Borisa Bērziņa gleznas noteikti neattēlo šo bēru būtību vai kulmināciju. Savā ziņā tas vēl vairāk akcentē neatbilstību starp apzīmējumu un pašu darbību. Var jau būt, ka cilvēki gleznā ir „apstāvētāji”, kā saka pats Bērziņš, bet viņi arī nodarbojas ar lietišķu un ikdienišķu cūkas ķermeņa sadalīšanu.

Laima Slava grāmatā „Dieva buča” piemin, ka latviešu glezniecībā cūku bēru tēmu iekopis Ģederts Eliass, un patiešām ir interesanti salīdzināt Borisa Bērziņa un Ģederta Eliasa darbus. Pazīstamākā glezna par šo tēmu „Cūku svilināšana” ir tumša, dramatiska, „vīrišķīga”. Ziemas laikā lauku sētā divi vīri svilina cūkai sarus. Iesāņus daļēji redzama sieviete, arī šeit viņa nes ūdeni. No cūkas nekas daudz nav saskatāms, visa uzmanība ir vērsta uz diviem stāviem, kuri, uguns izgaismoti, izceļas sniega klātajā ainavā. Eliasa glezna būtībā ietilpināma pastorāles žanrā un parāda vienu mirkli lauku dzīves gada ciklā. Tas ir mirklis, kas atkal un atkal atkārtojas – ja ne realitātē, tad tajās lauku mājās, kuras nekad neizzudīs, jo būs vienmēr sastopamas Eliasa gleznās. Ar Borisu Bērziņu kopīgs tas, ka abus māksliniekus interesē pārlaiciskais ikdienišķajā. Tomēr Bērziņš nefiksē pat nosacītu mirkli, un man šķiet, viņu neinteresē laiks. Viņa gleznās pārlaiciskais nav tas, kas mūžīgi atkārtojas, bet tas, kas ir attīrīts no visa nejaušā, atstājot tikai esenci.

Viens no veidiem, kā tas izpaužas, ir interese par formu. Borisa Bērziņa darbi ir skulpturāli. Viņš ir kā tēlnieks, kuram patīk gleznot, zīmēt, švīkāt, klāt krāsu. Arī viņa gleznotās cūkas ir skulpturālas, reducētas gandrīz vai uz abstraktu formu, kas attēlota plaknē. Visskaidrāk tas redzams darbos, kuros attēlotas sadalītās cūkas daļas, gaļas gabali, piemēram, Klusajā dabā ar melno fonu (1986). [Svece 2015 : http://www.punctummagazine.lv/2015/08/13/cuku-beres/]


Salīdzinot daudzas kultūras, ir iespējams idenficēt vairākas tām visām raksturīgas nāves rituālu pamatfunkcijas: 1) tie palīdz indivīdiem un sabiedrībai idenficēties ar zaudējumu; 2) šie rituāli ir ceļš, kas savieno aiziešanu no šās dzīves un viņsauli; 3) nāves rituāli palīdz dzīvajiem pārvarēt bailes no nāves; 4) tie arī ļauj indivīdiem un sabiedrībai kopumā tikt galā ar nāves radītajām sociālajām un kultūras sekām. Bēru rituālu uzdevums ir veidot attiecības starp mirušā ķermeni, viņa dvēseli un sērotājiem. Tajā uzrunāta tiek dvēsele, lai gan sociālo kārtību nodrošina tieši mirušā apbedīšana. Bēru rituālu centrā ir paradoksālā vēlme saglabāt saikni ar aizgājēju un vienlaikus arī – saraut šīs saiknes un „panākt to, lai dzīvotgriba būtu spēcīgāka par tieksmi krist izmisumā”.

[..] Nāves rituālā ir iespējams izšķirt trīs secīgus posmus. Pirmais – miršanas rituāls: atvadīšanās, pēdējās gribas izteikšana vai uzrakstīšana, grēku nožēla, kristīgo pēdējais vakarēdiens; pēc nāves seko mirušā ķermeņa sagatavošana bērēm, kas arī ietver dažādas rituālprakses. Otrajā posmā iekļaujas bēru rituāli. To nosaka „sliekšņa situācija”, kurā mirušais un sērotāji uz laiku norobežojas no pārējās sabiedrības, lai kopā izdzīvotu pārejas brīža emocijas un pēc bērēm atgrieztos ikdienā. Trešajā – komemorācijas rituāli: kapavietas apmeklējumi, mirušā cilvēka dzimšanas un nāves dienas atcerēšanās, Mirušo piemiņas diena. Latvijā – arī ikgadējie kapusvētki. [..]

Tradicionālajās kultūrās ļoti spēcīgas ir paražas, pareģojumi, ticējumi, kas nosaka cilvēka rīcību, sastopoties ar nāvi un mirušajiem. Tie līdzinās „zelta likumiem”, kas precīzi izpildāmi, lai viss notiktu pareizi un dzīve tālāk ritētu labi un pareizi, kā arī jau bijušajai nāvei nesekotu nākamās. Bēru rituāls tradicionālajās sabiedrībās ir it īpaši nozīmīgs, tas uzskatāms par augstākās nozīmes kultūras notikumu. Bēres atceļ un/vai dara otršķirīgas visas citas dzīves jomas un ceremonijas. Šis rituāls faktiski apstādina laika parasto gaitu un iedarbina pavisam citas dzīves jomas un ceremonijas. Mirušā tuvinieki it kā tiek izslēgti no vispārējā kalendāra (ja tobrīd ir kādas svētku dienas), un viņu uzvedība krasi atšķiras no ikdienišķās, piemēram, tiek valkāts apģērbs melnā krāsā, viņi nepiedalās svētkos, dziedāšanā, dejošanā, mājās netiek veikti nekādi celtniecības vai remonta darbi. Mirušā tuvāko cilvēku katru darbību, rīcību ikvienā bēru rituāla posmā reglamentē minētie „zelta likumi” un aizliegumi, kuru uzdevums ir pasargāt no jaunas nelaimes. [Uzule, Zelče 2014 : 26–27]

 

Latviešu tautasdziesmās – bēru dziesmās – attieksme pret nāvi ir rimta, bez traģisma. Cilvēka nāve tiek vērtēta kā likumsakarība, cilvēka mūžs atšķirībā no dabas ir tikai posms pasaules mūžīgajā ritumā.

Brīdi, laiku man dzīvot,

Nedzīvot saules mūžu;

Ūdeņam, akmiņam,

Tam dzīvot saules mūžu. [LD 27677-0]

aaaa

Izprotot dzīves ritumu, arī dziesmas ir apvaldītas, bez īpaša skaļuma. Latviešu folklorā gandrīz nav saglabājušās raudu dziesmas – pusdziedošas, pusdeklamējošas dziesmas ar atkārtotiem un gari vilktiem refrēniem –, tomēr dziesmas „Raudimis, raudimis”, arī „Es visu viesiņu gaidītāja” jāuzskata par raudu dziesmām.

Vislielākās sāpes tautasdziesmās ir par jaunībā un pusmūžā mirušiem cilvēkiem. Jaunībā nāve tiek uztverta kā netaisnība, bet pusmūžā cilvēka nāve izraisa visdramatiskāko situāciju viņa ģimenei: mirst ģimenes apgādnieks, bērniem – tēvs vai māte, sievai – vīrs. Bērni kļūst sociāli neaizsargāti, sievu var izlikt no mājām, māju pārvaldīt muiža var atdot mirušā brālim vai svešiniekam.

Vecumā nāve tiek uztverta kā likumsakarība, miršanai cilvēks rūpīgi gatavojas, sakārtojot lietas, sagatavojot drēbes; vēl nesenā pagātnē laukos varēja istabaugšā ieraudzīt zārku, kurā, piemēram, glabājas āboli. Bērna nāve tautasdziesmās ir sāpīga, bet to ir salīdzinoši it kā vieglāk pārdzīvot nekā vīra nāvi.

Ņem, Dieviņ, šūpulīti,

Neņem manu mūža draugu,

Šūpolīti gan piecietu,

Mūža draugu nepieciešu. [LD 27392]

aaaa

Bērnu mirstība bija ļoti augsta, no 8–10 bērniem parasti izdzīvoja tikai 2–3 vai puse, epidēmiju laikā arī mazāk.

Jauniešus glabāja kāzu tērpā, līdz divpadsmitiem naktī dzēra viņiem bēres, pēc tam kāzas. Protams, par rimtu dzīves nobeigumu netiek uzskatīti nelaimes gadījumi, vētras utt. – te dziesmās lielāka traģisma pakāpe.

Cilvēka attieksme pret nāvi ir dažāda:

1)  prieks:

Ai, Dieviņ, ai, Laimiņ,

Kaut es jauna nomiruse,

Es aizietu pie Dieviņa,

Kā ieviņa ziedēdama. [LD 27304-0]

(te redzama jaunāka laika kristīgā un sociālā tradīcija);

2) nāve cilvēku grib paņemt nelaikā, viņš to cenšas atvairīt:

Zīda pļavas man nepļautas,

Zelta kalni neecēti. [LD 27360]

aaaa

Es ievēlu bērza kluci

Sava kapa vietiņā. [LD 27358]

aaaa

Mirt es miru, nenomiru,

Draugam sievas neatstāju,

Bērza sientiņ i ievēlu,

Savas dobes dibinā. [LD 273721]

aaaa

Iespējams, tautasdziesmās ir atskaņas no 11.–12. gadsimta skeletkapiem bez skeleta, kurus izveidoja, lai atpirktos no nāves.

aaaa

Visās bēru ieražās raksturīgas divas tendences:

1)   vēlēšanās norobežoties no mirušā, bailes no tā,

2)   vēlēšanās saglabāt to savā tuvumā, izjust savu un senču saistību, cieņa pret mirušajiem cilvēkiem.

Nāvi un mirušo tautasdziesmās un arī materiālos nepiesauc vārdā, tiek izmantoti eifēmismi: mūža māja, mūža nams, guļu vieta, smilšu kalniņš, velēnīšu kalniņš, aun baltas kājas, aizgājējs u. c.

aaaa

Galvenās bēru dziesmu un ierašu grupas:

1)   slimība, gulēšana uz miršanas gultas, miršana,

2)   vākēšana (vāku vakars),

3)   viesu sagaidīšana,

4)   mirušā izvadīšana uz kapiem,

5)   kapu kalniņā,

6)   bērinieku atgriešanās,

7)   bēru vakars,

8)   mantas dalīšana,

9)   eglīšu dedzināšana.

Bēru ierašu dziesmas ir kā saruna starp mirušo un tuviniekiem, it īpaši līdz viņa aizvešanai uz kapu kalniņu. Tas arī saprotams, jo viņš vēl nav mirušo pasaulē.

Cep, māmiņa, kukulīti,

Veļos mani vadīdama,

Ko mielošu veļu bērnus

Par vārtiņu vērumiņu. [LD 27434-0]

aaaa

Priekšstatos par aizkapa pasauli latviešu tautasdziesmās un citos folkloras žanros savijušies dažādu laika posmu uzskati. Latviešu folklorā nevar atrast vienotu uzskatu, kurp mirušie dodas pēc nāves, kādas ir miesas – dvēseles – veļa attiecības, kāda izskatās viņsaule, ko mirušie tur dara – guļ vai strādā. Iezīmēts viscaur ir pretstats: dzīvo un mirušo pasaule, šī saule – viņa saule, cilvēka mūžs – saules mūžs.

Plaša tautasdziesmu grupa saista mirušā atrašanos ar kapu kalniņu, tātad nomirušā gulēšanu vai dzīvošanu kapu kalniņā. Formai vest / gulēt smilšu kalniņā ir nozīme ‘nomirt’. Nāve šinīs dziesmās netiek saprasta kā cilvēka absolūta iznīcināšana; nāve ir savdabīga cilvēka dzīves transformācija, cilvēks iegūst citu sociālo statusu, pāriet citā telpā. Tautasdziesmās nav aktualizētas attiecības starp dvēseli un ķermeni, miesu un garu. Nomiršana ir pārcelšanās uz citu mājvietu, kas ir tikai nedaudz citāda nekā šai saulē.

Bet arī šai kalnā rit dzīve, tik līdzīga cilvēku dzīvei, tāpēc dod līdzi kapā dažādas lietas: tabaku, susekli, ieročus utt., glabā tautas tērpā, rīko kāzas.

Senāk glabāja pašā mājā – pie pavarda – vai pie mājām, un tradīcijas tālākā attīstība nosaka, kā mirušajam ir jāguļ mājas tuvumā – kapu kalniņā. Šīs tradīcijas spēks ir redzams arī mūsdienās, kad trimdas latviešu pīšļi tiek vesti atpakaļ uz Latviju, kad izsūtīto radinieki pārdzīvo, ka nav zināms tuvinieku kaps, kad bērēs vēl daudzi paskatās apkārt, kas būs mirušā kaimiņi.

Mirušo pasaules lokalizācija saistīta arī ar Saules tēlu. Netieši tā norāda, ka mirušo pasaule tiek saistīta ar Rietumiem, kur Saule riet, vēlākos priekšstatos arī ar Vāczemi. Kad Saule riet, nav jāstrādā, saulei rietot, aiziet prom nomirušās dvēseles, Saules norietēšana saistīta ar mātes miršanu. Saule ir arī sakaru uzturētāja starp mirušo un dzīvo pasauli.

Pavaicāju saulītei,

Ko dar’ mana māmuliņa,

Zelta slotu ceļu slauka,

Gaida tevi aizejot. [LD 4370-5]

aaaa

Neatkarīgi no aizkapa, aizsaules, viņsaules, veļu valsts lokalizācijas vietas bēru ierašas ir līdzīgas.

Mirušā atrašanās mājā saistīta ar vairākām tradīcijām un ticējumiem: mirušais līdz apglabāšanai vēl nav pieņemts veļu valstī, tas atrodas tiešā cilvēku tuvumā, un, ja tam neparāda pienācīgu cieņu, ja neapglabā pēc parašām, mirušais var kaitēt dzīvajiem.

Latviešu ticējumos pēc dažādām zīmēm spriež, vai cilvēks mirs, tiek vērota slimnieka izturēšanās, suņu un kaķu u. c. izturēšanās.

„Tādi, kam drīzi jāmirst, bieži vien paši sajūtot nāves stundas tuvošanos. Viņi esot stipri nemierīgi, sakot, ka kaut kur jāiet, un taisoties ceļā.” [Šmits 1944 : 290]

aaaa

„Ja slimnieku izvada no mājām uz slimnīcu un, kad slimnieks apskata istabas sienas, tad atpakaļ vairs neatgriezīsies.” [Straubergs 1944 : 290]

aaaa

„Priekš nāves trīs dienas degungals ir auksts.” [Straubergs 1944 : 290]

aaaa

„Miršana jaunā vai vecā mēnesī ir norādījums par to, kāda dzīve būs pakaļpalicējiem. Ja mirst jaunā mēnesī, pakaļpalicēji dzīvo laimīgi.”

[Straubergs 1944 : 291]

aaaa

Ir ticējumi, kas rāda, ka mājās kāds mirs vai arī būs jārīko jaunas bēres.

„Ja kurmis piederīgo kapus izrok, tad kādam no tuviniekiem jāmirst.” [Straubergs 1944 : 292]

aaaa

„Ja līķa vedamie zirgi pagalmā atstājuši mēslus, tad drīzumā kādam jāmirst.” [Straubergs 1944 : 294]

aaaa

Lai mirušais nepaņemtu sev līdzi kādu cilvēku, lopu vai svētību, ievēro dažādas tradīcijas. Cilvēkam mirstot, viņa manta un lopi vēl arvien ir viņa īpašums, bēru beigās mantai starp mirušo un dzīvajiem ir jābūt sadalītai par labu pakaļpalicējiem. Tā mirējam nedod pienu un medu, lai viņš nepaņem lopu un bišu svētību, un apsedz bišu stropus.

Kad cilvēks mirst, mājās visiem jābūt nomodā, lai cilvēks neapmirtu (nebūtu pusmurgu stāvoklī). Cilvēku pirms nāves izliek no gultas uz grīdas. Tradīcija izlikt cilvēku no gultas uz cisu maisa pirms nāves nozīmēja, ka mirušajam pieder drēbes, palagi, sega, gulta, kurā viņš mirst, bet laukos gulta bija vērtība. Vietā, kur cilvēks miris, iesita naglu, lai nāvi piesietu.

Bēres rīko trešajā dienā pēc miršanas. Latviešu ierašās mirušo tērpj baltās drēbēs. Viņa zārku tur parasti klētī vai rijā.

Nozīmīga tradīcija ir vāku vakars, kas notiek bēru priekšvakarā, kad pie mirušā vakarā un naktī (norāde uz apgrieztu laika kārtību) sanāk mājas ļaudis un kaimiņi, pavada nomodā visu vakaru vai nakti, apraudot mirušo dziesmās un ejot simboliskās rotaļās. Senākais vāku vakara apraksts ir saglabājies no 1664. gada no Alūksnes puses:

„Mirušos pēc pagānu paražām apraud, un labi draugi un kaimiņi sanāk, kas raud, gaudo, kauc, lai gan nekādu iekšēju sāpju nav. Tad mirušam noprasa, kādēļ tas no viņiem aizgājis, vai tam ēdiena, dzēriena, drēbju trūcis.”

Līdzīgs vāku vakara apraksts ir saglabājies no 17. gadsimta Latgales salas sādžas; te gan mirušais saģērbts bagātās drēbēs un nosēdināts krēslā bez atzveltnes ar muguru pret sienu. 17. gadsimta latviešu bēru aprakstos ziņas, ka mirušā augums, goda drānās tērpts, apsēdināts krēslā, lai varētu pienācīgi savā godā piedalīties (īpaši Bārtā). 19. gadsimtā vēl bija salabājušies īpaši mirušo krēsli.

aaaa

Bērēm gatavoja speciālus ēdienus. Tie ir zirņi, pupas, kas saistīti ar mirušo kultu. Tika cepti kartupeļi, vārīta biezputra, dota kviešu maize.

Cep, māmiņa, kukulīti,

Veļos mani vadīdama,

Ko mielošu veļu bērnus

Par vārtiņu vērumiņu. [LD 27434-0]

aaaa

Bēru mielastam (bēres ilga 2 dienas) kāva govis un aitas, lai velis var ar tiem tikt projām, nekauj cūku, jo tā skrien caur žogu un mirušais netiek cauri.

Svarīgākās ierašas un darbības jāveic, izvadot mirušo uz kapiem un kapu kalniņā, bēres jārīko no rīta, tad durvis uz veļu pasauli vaļā. Ziņu par rituālu kapos ir maz. Šo ierašu dziesmas saistītas ar ceļa motīvu. Jāgatavojas ceļam, lai mirušajam nekā netrūktu veļu valstī un lai to ielaistu tajā. Un lai mirušais nevēlētu ļaunu.

Skujām taku pakaisīja

Māsa brāli vadīdama,

Lai brālītis novēlēja

Māsai labu dzīvošanu. [LD 27464-1]a

aaaa

Līdz 17. gadsimtam cilvēki tika glabāti bagāti, lai citu veļu vidū tiem nebūtu kauns. Līdzi deva ieročus, rotas. Viņā saulē dzīve rit līdzīgi šai saulei, tādējādi bērēs bija gan jāparāda mirušā un ģimenes sociālais stāvoklis un bagātība un jānodrošina stāvokļa saglabāšanās un laba dzīve viņsaulē. Pat 1601. gadā, trūkuma un bada gadā, mirušajam dota līdzi adata un diegs, lai varētu salāpīt drēbes. Arī vēlāk, 19. gadsimtā, zārkā liek naudu, arī citas lietas – pīpi u. tml. Šī tradīcija ir saglabājusies arī mūsdienās.

Pirms braukšanas uz kapiem ziedo – liek uz zārka – naudu, cimdus, zeķes vai citus drēbju gabalus.

Bēru zirgi ir rudi vai bēri, bet ne balti, jo tie tālu redzami, gauži raud palicēji. Raksturīgi, ka tautasdziesmas parasti runā par aizvešanu, ne iešanu vai nešanu. Zirgi ir palīgi cilvēkam, pārceļoties uz citu dzīves telpu.

Sirmi zirgi, bēri zirgi,

Vedat mani smilktienī.

Sirmi zirgi pārteceja,

Es mūžam nepārnācu. [LD 7476-5]

aaaa

Kapos mirušo sagaida Zeme, Veļu māte, arī Kapu māte, kam ir kapu atslēdziņa.

Veļa māte priecājās,

Kapa virsu dancodama,

Gan dēliņu arājiņu,

Gan meitiņu malējiņu! [LD 27538]

aaaa

Mirušā ceļā uz kapu kalniņu sastopami vārti, bieži – ceļš nebūt nav viegls.

Kapu māte, kapu māte,

Iedod kapa atslēdziņu:

Lai ievedu sav’ māmiņu

Raženo pulciņā. [LD 27522-0]

aaaa

Kapos pēc apbedīšanas notika īss mielasts – alus, pīrāgi, dažviet arī zirņi, pupas. Senākajās tradīcijās mielasts notika pie kapa pirms apglabāšanas. Ar kristīgās baznīcas nostiprināšanos beidzamais mielasts ar mirušo no kapa pārnests dažviet (piemēram, Allažos) uz ceļa pirms braukšanas uz kapiem vai iznests ārpus kapiem pēc bērēm (piemēram, Alūksnē).

Atgriežoties no kapiem, bērinieki sit mājās palicējus un cits citu ar egļu zariem kā dzīvības simbolu, skandējot rituālo teicienu: „Nemirstat, nemirstat, kapos nav vietas!”

Nemirstat vairs, brāliši,
Nav vairs rūmes kalniņā!
To brāliti aprakām
Pašā kalna galiņā. [LD 27660-1]

aaaa

Raksturīga ir bēru rituāla deja – nelaiķa pēdu mīdīšana, ko dejo, lai apliecinātu, ka tagad viss pieder dzīvajiem, lai aizdzītu  atmiņas un mazāk sāpētu pakaļpalicējiem.

Miname, miname

Māmiņas pēdas,

Lai neraud bērniņi

Staigājote. [LD 27735-2]

aaaa

Bēru mielasts iesākas klusi, bet pēc pusnakts var notikt dejas (ja miris jauns cilvēks vai vecs cilvēks).

Otrā bēru dienā notiek mirušā mantas dalīšana un eglīšu dedzināšana. Mirušā mantas dalīšana iesākas ar cilvēka miršanas brīdi, kad sāk dalīt, kas pieder mirušajam, kas dzīvajiem. Arī vāku vakarā dziesmās jautā, kam paliek zirgi, govis utt. Mantas dalīšana tiek pabeigta pēc bērēm, kad nesadalītās drēbes u. c. sadedzina. Tiek sadedzinātas arī bēru eglītes, tādējādi nodrošinoties pret mirušā atgriešanos. Šī tradīcija ir Latvijas laukos vēl dažviet ir dzīva (Madonas novadā).

Bēru ieražas konkrētību iegūst katra novada tradīcijās.

[Sagatavots pēc: Straubergs 1995; Vītoliņš 1971; Pakalns 1992]



Boriss Bērziņš Cūku bēres (1980). LNMM kolekcija.

Ģederts Eliass. Cūku svilināšana (1935). Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja kolekcija.

Ģederts Eliass. Nokautā cūka (20.gadsimta 30.gadi). Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja kolekcija.


Bērēs cimdi tika doti visiem, kas kaut ko darīja vai palīdzēja pēdējos cilvēka mūža godos. Cimdu pāri atstāja arī uz krusta. Dažkārt šim nolūkam cimdus ada vēl mūsdienās.


Jāņa Poruka bēres. 1911. gads. [http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/29372/]

Krišjāņa Barona bēres. 1923. gads. [http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/24450/]

Raiņa bēres. 1929. gads. Vēsturiski attēli. [https://gunarsjanaitis.wordpress.com/2015/09/21/raina-beres-vesturiski-atteli/]

Imanta Ziedoņa bēres. 2013. gads. [http://www.delfi.lv/kultura]



Aija Strautmane: bēres nav modes skate

Kapi nav īstā vieta, kur jādemonstrē savs īpašais stils un mode, bet dažkārt sērotāji to ir aizmirsuši. Uz kapiem mēs dodamies, lai atdotu pēdējo godu aizgājējam, tāpēc ir jāizvēlas melns apģērbs, kas simbolizē tumsu un nāvi. Atvadas ir svinīgs pasākums, un uz to arī ir jāģērbjas svinīgi. „Bēres nav modes skate,” skaidro eksperte. Piemēram, bērēs nedrīkst ierasties ar savu klēpjsunīti padusē.

Sērotājiem nav jāslēpj acis aiz saulesbrillēm, tā ir zināmā mērā necieņa pret aizgājēju. „Šīs lielās, melnās brilles ir paņemtas no Holivudas pasākumiem, no kuriem mēs vispār pārāk ietekmējamies. Ja būtu bijusi spilgta saule, tam būtu kaut kāds izskaidrojums, bet, ja diena ir apmākusies…” uzsver eksperte.

Apgalvojums, ka, iespējams, tādā veidā daļa no sērotājiem vēlas slēpt asaru pēdas, kritiku neiztur. „Bērēs nav jāslēpj saraudātās acis. Pieklājīgs cilvēks saulesbrilles noņem, pat satiekot uz ielas paziņu, un bēres nav izņēmums.”

Viena no pamanāmākajām kļūdām, ko pieļauj daudzi atvadu pasākumu apmeklētāji, ir atvērtas virsdrēbes. „Pie kapiem vēderu neviens vaļā netur. Aizpogātas virsdrēbes ir cieņa pret sevi un citiem – nevajag demonstrēt to, kas ir zem mēteļa,” pamāca Strautmane. Tāpat etiķetes eksperti nedaudz izbrīnī tie atvadu apmeklētāji, kuri sēru namā ierodas džinsos. „Džinsus tomēr uz šādiem pasākumiem vilkt nevajadzētu.” [Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv]

aaaa

Savulaik cūku bēres bija plaši pazīstams un bieži lietots izteikums, kas apzīmēja pasākumu kopumu vairāku dienu garumā. Senāk, gatavojoties cūkas kaušanai, vērā tika ņemtas mēness fāzes un mājdzīvnieku uzvedība. Parasti cūkas kaušanu uzticēja prasmīgam, vietējā sabiedrībā cienītam kāvējam, kura vadībā notika arī cūkas tīrīšana un kautķermeņa sadalīšana. Cūku bēres noslēdzās ar svētku maltīti, galdā ceļot vai nu aknas, vai saceptu kāvējgaļu jeb fileju, vai arī uz pannas sačurkstinātu šalli jeb kakla cauraudzi. Latgalē mielasts par godu cūkai tika un joprojām tiek saukts par abādu, ko gatavo no vārītas, tikko kautas cūkas gaļas un svaigiem kāpostiem. Ar cūku bērēm saistās arī ēdieni, kas pagatavoti no asinīm: asinsdesas jeb putraimdesas, asins pankūkas, asinssēņu mērce. Nākamajās dienās pēc cūku bērēm daudz darba bija saimniecēm: tika tecināti tauki un žāvēta gaļa, dažādos ēdienos sagatavoti un izmantoti teju visi mājdzīvnieka orgāni, apstiprinot sakāmvārdu, ka no cūkas paliek pāri tikai pēdējais kvieciens. Mūsdienās cūku bēres ir izzūdoša tradīcija. [Pucena, Vītola 2013 : 3]