Tradicionālā transkripcija
[âbele]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[ɑːˀbele]
[ā] – garais patskanis
[b] – balsīgais troksnenis
[e] – īsais, šaurais patskanis
[l] – skanenis
[e] – īsais, šaurais patskanis
Trīszilbju vārds.
Ortogramma – ā.
āb– –sakne
-el- – piedēklis
-e – galotne
ābel– – vārda celms
-ele – izskaņa
āb-eļ+dārz-s
māl+āb-el-e
mež+āb-el-e
vilk+āb-el-e
ābele – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija
–
|
|
vsk. | dsk. |
|
N. |
ābel-e | ābel-es |
|
Ģ. |
ābel-es | ābeļ-u |
|
D. |
ābel-ei | ābel-ēm |
|
A. |
ābel-i | ābel-es |
|
I. |
ar ābel-i | ar ābel-ēm |
|
L. |
ābel-ē | ābel-ēs |
|
V. |
ābel-e! ābel! | ābel-es! |
–
N. Kārlis Ābele – D. Kārlim Ābelem
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Vecā ābele vēl arvien zied un nes augļus.
2) izteicēja daļa – Tie koki, ko šogad iestādījām mājas dienvidu pusē, ir ābeles.
3) galvenais loceklis – Sirmā ābele.
4) apzīmētājs – Ābeles ziedi vienmēr ir bišu pilni.
5) papildinātājs – Šoruden ābelēm augļu pilni zari.
6) vietas apstāklis – Aiz loga ābelē sēž trīs dižknābji, zaļžubītes un ziemas žubītes.
ābeļu acošana, ābeļu apputeksnēšanās, ābeļu dārzs, ābeļu izgriešana, ābeļu kaitēkļi, ābeļu kaļķošana, ābeļu kopšana, ābeļu kraupis, ābeļu lapas, ābeļu mēslošana, ābeļu miltrasa, ābeļu potēšana, ābeļu ražība, ābeļu slimības, ābeļu stādi, ābeļu stādīšana, ābeļu šķirnes, ābeļu vainags, ābeļu ziedēšana, ābeļu ziedi
–
dārza ābele, mājas ābele, rudens ābele, sudraba ābele, vasaras ābele, zelta ābele, ziemas ābele
–
baltā ābele, dekoratīvā ābele, līka ābele, ražīga ābele, veca ābele
ābele, dsk. ģen. -ļu, s.
Augļu koks ar kuplu lapotni, balti sārtiem ziediem, sulīgiem apaļiem vai ieapaļiem augļiem – āboliem.
Stādīt, kopt ābeles. Ābeles ziedos. Ābelei augļu pilni zari.
Galva balta kā ābele – pavisam sirma.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 13]
ābele, -es, dsk. ģen. -ļu, s.
Augļu koks ar kuplu, plašu lapotni, baltsārtiem ziediem, apaļiem vai ieapaļiem, parasti sulīgiem augļiem.
Ābele pilna ar āboliem. Ābeles vienos ziedos. Ābeļu sugas.
Galva balta kā ābele – pavisam sirma galva.
Ābele ir visizplatītākais augļu koks. .. Ziedi lieli, balti, sārti vai sarkani, sakopoti vairogā .. Augļkopība 13.
Ābele šogad ziediem kā nobērta, pumpuri vēl tumšsarkani, bet dažas .. bites jau zuzēdamas un meklēdamās laidelējās apkārt. Upīts XI, 84.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
ābele – uobeļneica; ābeļu dārzs – uobeļu suods; ābeļu tīklkode ent. – uobeļneicu kūde; balts kā ābele fraz. – uobeļzīda boltuma; ābols no ābeles tālu nekrīt fraz. – uobeļs nu uobeļneicys natuoli veļās
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]
Botānikā – ābeles šķirnes, agrīnā ābele, daudzziedu ābele, dārza (kultūras) ābele, dekoratīvās ābeles, kolonveida ābele, mežābele, šaurlapu ābele, vainaga ābele, zemā ābele.
Uzvārdi – Ābele; Ābelītis, Ābelīte.
Vietvārdi – Ābeļu iela; Ābeļu pagasts; Ābeļi, mazciems; Ābeļkrogs, mājas; Ābeļnieki, mājas; Jaunābeles, mājas; Sēņābeļi, mājas; Ābeļezers; Ābeļkalns.
Ergonīmi – Ābeļu aptieka, aptieku tīkls; Zelta ābele, grāmatu apgāds; Ābeļu pamatskola.
ābele; lš. obelìs, pr. wobelne, psl. *ablonь, abolnь. Cilmes ziņā idents vārds ir ābols [âbùols, uõ]. Pamatā ide. **bel– / **bol– < **bl ‘ābols’.
Vārdiem ābele, ābols atbilstošas formas senatnē galvenokārt lietotas Ziemeļeiropas tautu valodās mežābeles un tās augļu apzīmēšanai. Kad ar romiešu kultūru Eiropā izplatījās potēto ābeļu audzēšana, vecie nosaukumi attiecināti uz tām, nepārņemot latīņu valodas apzīmējumu (mālum), kā tas darīts ar daudziem citiem kultūraugiem.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 53]
angļu – apple tree
baltkrievu – яблыня
franču – pommier
krievu – яблоня
latīņu – pomum
lietuviešu – obelis
lībiešu – umārpū
poļu – jabłoń
somu – omenapuu
ukraiņu – яблуня
vācu – der Apfelbaum
zviedru – äppelträd
Kāda ābele, tāds ābols.
Ābols no ābeles tālu nekrīt.
Ābeles jāstāda triju dienu jaunā mēnesī, tad trešā gadā jau būs āboli.
Ābeles vajag potēt jaunā mēnesī, tad potējumi labi aug.
Ābeļu lapu tēja derot pret smagām krūtīm.
Ja ābele rudenī zied, tad drīzumā vienam no tās mājas esot jānomirst.
Ja ābele zied jaunā mēnesī, tad būs daudz ābolu.
Ja ābelēm ziemā vēl nav lapas nobirušas, tad nākošajā pavasarī mirs daudz jaunu cilvēku.
Ja meža ābeles pirmās zied, tad tanī gadā daudz bārenītes izies tautās, bet, ja mājas ābeles, tad mātes meitas.
Ja sapnī redz dārzā ābeli nogriežam, tad mājā kāds mirst.
Ja savstarpējās cerībās esošie jauneklis un jaunava viens no viņiem redz sapnī, ka jaunava aizlauž ziedošas ābeles zaru un jauneklis nolauž pavisam, tad viņu cerības iznīks.
Ja ziemā ābelēm ir liela sarma, tad pavasarī viņām būs daudz ziedu.
Jaunas ābelītes jāstāda pirmdienā, tad viņas jau otrā gadā nes augļus.
Kad ābeles ziedi pumpuros, tad jādēsta sīpoli.
Kad ābelēm no gala lapas birst, tad būs labs miežu gads.
Kad ābeļu ziedā tām uzkarot baltus cimdus vai zeķes, tad ziedi bez laika nenobirstot.
Ziemā pie ābelēm jāpiekar diegu kamoliņi, lai vasarā būtu daudz ābolu.
Māte gara, dēli apaļi, meitas plakanas. – Ābele, āboli un lapas.
Smuka, smuka meitiņa, vēl smukāks vainadziņš. – Ābele ziedos.
Lielais nabags bērnus šūpo. – Ābele.
Viens stāv, divi simti karājas. – Ābele ar āboliem.
Aiz kalniņa balti ziedi,
Vaj zied ieva, vaj ābele?
Nei zied ieva, nei ābele,
Pati balta brāļu māsa. [LD 18477-0]
Balta, balta tā ābele,
Kas dārziņa vidiņāi,
Vēl baltāka tā ābele,
Kas dārziņa stūrītēi;
Skaista, skaista mātes meita,
Vēl skaistāka bārenīte. [LD 4497-0]
Sūta mani sveša māte
Ābelē slotu griezt.
Birst ābelei balti ziedi,
Man birst gaužas asariņas. [LD 4286-3]
Es redzēju velna māti
Aiz upītes ābelē;
Tā nebija velna māte,
Tā bij mana sievas māte. [LD 23183-1]
Kar, māmiņa, šūpulīti,
Kar liepā, ābelē;
No liepiņas ziedi bira,
No ābeles āboliņi. [LD 1709-0]
Ak, tu veca māmulīte,
Kam tu kāpi ābelē?
Ābelei sausi zari,
Noplēš tavu lindruciņu. [LD 1605-1]
Man uzauga ābelē
Pieci zelta ābolīši.
Div’ iedevu brālīšam,
Trīs es pate paturēju.
Par to vienu zirgu pirku,
Par to otru novadiņu,
Par to trešo es nopirku
Sev maizītes arājiņu. [LD 10290-3]
Laima sēd ābelē,
Bārenīte pazarē,
Laima saka uz bārenes:
Vij, bārene, vainadziņu!
– Ei, Laimiņ licējiņ,
Kas ņems manu vainadziņu?
– Ei, bārene, nebēdā,
Tautas ņems vainadziņu.
– Ei, Laimiņ, licējiņ,
Man nevaida gatavības.
– Ei, bārene, nebēdā,
Es tev došu gatavību:
Es tev došu simtu govu,
Simtu baltu vilnainīšu,
Tavam miežu arājam
Simtu bēru kumeliņu. [LD 5025-0]
Dārza ābele un meža ābele
Dārzā auga dārznieka potēta, kopta un tīrīta ābele. Tās zari bija ar āboliem gluži pilli un tāpēc noliekušies uz zemi, un gandrīz ikkatram, tos uzskatot, uznāca kārums.
Turpat dārza malā stāvēja kāda meža ābele, kas bija gluži ar sūnām apaugusi, un uz viņas zariem bija mazi, nesmuki un niecīgi āboliņi.
„Vai tev kauna nav,” kādu reizi meža ābele prasīja dārza ābelei, „ka tu dārzniekam ļaujies aizskart un zarus nogriezt? Skaties uz mani! Es paceļu savus zarus uz debesīm, un neviens nedrīkst aizskart manus ābolus.”
„Tava taisnība,” dārza ābele atbildēja, „tāpēc manus augļus cilvēki bauda un cienī, bet tavi āboli der tikai cūkām par barību.”
Meža ābele no liela kauna nemaz vairs nedrīkstēja paskatīties uz dārza ābeli. Tā gan vēlējās tikt dārzā iekšā un palikt par dārza ābeli, bet nevarēja neko darīt; tai bija jāpaliek turpat ārpus sētas un jānoskatās ar žēlabām vēl dažus gadus uz skaisto dārza ābeli.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
–
Neredzīgā tēva āboli
Vienam vecam, vecam, neredzīgam tēvam bija trīs dēli – divi gudri, viens muļķis. Tēvs bija izaudzinājis tādu ābeli, kam zelta āboli. Bet no tā laika, kad vecais piepeši palicis neredzīgs, sāka katru nakti viens zelta ābols nozust. Tēvs beidzot iedomājās, lai abi gudrie brāļi ābeli sargā. Bet miega pūžņi tev nosargās: noliekas garšļaukus, aizmieg. Nu sūta muļķīti pie ābeles. Tas izsēžas līdz mazai gaismiņai – nekā. Patlaban muļķītis domā istabā iet, te pašlaik mazs putniņš zelta spalviņām klāt un noknābj vienu zelta ābolu. Bet muļķītis manīgi notver putniņu aiz astītes un nes ar visu ābolu iekšā. Pie durvīm zelta putniņš viņu gauži lūdzas, lai palaižot. Šim paliek žēl, un tādēļ saka:
„Es tevi labprāt palaistu, man tevis nevajag, bet kā atbildēšu tēvam?”
„Še, puisīt, ābols, še viena zelta spalviņa – un atbildi tēvam tā: noķēru putniņu, noņēmu ābolu, palaidu putniņu, spalviņu paturēju!” [..]
[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/]
Ābele
–
Gar pakalniem Daugava liecas,
Tai krastos ābeles zied.
Pret sauli tās galotne tiecas,
Pret plašumiem zari iet.
–
Vai vasara atstaro svelmē,
Vai ziema kupenas ber –
No Daugavas vēsajām dzelmēm
Ābele dzer.
–
Drūp klintis pat mūžos garos,
Rūs tērauds, bet ābele zied.
Tās jaunajos, stiprajos zaros
Tu arī, šķiet, esi mazs zieds.
–
Mazs zieds, kas dzīvībai vēries,
Par augli rudenī tiek,
No Daugavas dzīlēm tu dzēris
To spēku, kas nobriest liek.
–
Un, gluži kā zemes saujās,
Krīt ābols caur negaisu,
Tā arī pie Daugavas straujās
Reiz aprimsi tu.
–
Šalks Daugava, nemiera skauta,
Kā viļņi aiz gada nāks gads,
Bet ābele – tava tauta –
Nemirs nekad! [Krūklis 1970 : 20]
–
***
Es nācu caur mežu un domāju:
– Un ja nu mani patiešām skars
Kā mātes roka tas ziedošais,
Tas baltais ābeles zars! –
Pie bumbieres baltās, pie ābeles baltās
Es savus ceļus loku.
Lai svēta mani un paceļ pār mani
Tā savu balto roku. [Ziedonis 1971 : 337]
Visa māja tagad bija baltu kupenu ielenkta, bet, kad tām piebiedrojās ābeles, tad pagalms naktīs bij tikpat gaišs kā vispilnīgākā mēnesnīcā. Kaut gan ļaužu gaitas bij tās pašas, tās tomēr likās svinīgas zem šiem kokiem, kam bij tikai ziedi, bet nebij vēl lapu. Pat tiem, kuru acis nemitīgās rūpēs bij vērstas arvienu uz zemi, nevarēja atturēties, nesacījuši: „Nu ir gan kā paradīzē!” [Virza 1989 : 67]
–
●
Papriekš jāpamet acis dārzā. Lielā, baltā „cukāta” ābele stāv pašā dārza vidū. Šorīt tai ir nokritis viens tāds varens ābols pašā vidū kreveļaini šķautņainu plīsumu, pilnu saldas sulas. Annelei pilst acis no prieka. Iebaudījusi ātri pirmo rīta devumu, viņa skrēja tālāk pa balto rasu. Visas ābeles ir šonakt vareni strādājušas! Dzelteni, sarkani, balti, drūzmu drūzmām, zarus liekdami, piepūstiem vaigiem sveras āboli cits aiz cita, gatavi tūlīt lēkt Annelei acīs. [Brigadere 1960 : 47–48]
Ne tikai antīkajā mitoloģijā, bet arī visu Eiropas tautu mītos ābele bijusi mīlestības un auglības simbols. Kopš kristietības ieviešanas ābele simbolizē paradīzi un kļuvusi par ļauna un laba atzīšanas koku. Pasakās ābele ir dzīvības koks, kas aug jūras vidū uz salas, bet latviešu tautasdziesmās teiksmainais ābeļdārzs, kurā pa nakti guļ saulīte, ir pats Piena ceļš, kurā zvaigžņu kopas veido kuplo vainagu.
Tāpat kā Latvijā, arī daudzviet Eiropā ābeli uzskatīja par dzīvības koku un ziemas saulgriežos zīlēja nākotni. Pie mums vasaras saulgriežos meitas meta ābelē vainagus. Ja uzķērās uz zaļa zara, tad gaidāmas kāzas. Lai būtu laba raža, ziemā jāsakarina „viltotie augļi” – dzijas kamoliņi kā ābolīši, ziemas saulgriežos jāpurina vai jāper ar vīriešu biksēm. Dažos novados ticējumi vēsta, ka ābeles purināt vajag arī Zvaigznes dienā un kāpostu Māras dienā.
Ābele ir svēts un neaizskarams galva. [Eglīte 2006 : http://www.tvnet.lv/]
Ābele ir patvēruma dvēsele aiziet viņsaulē caur ābeļu pazarēm).
[Sagatavots pēc: Kursīte 1999 : 190]
Janis Rozentāls Zem ābeles.
Jānis Lancmanis Pašportrets pie ābolu vainaga.
Ģederts Eliass Zīlēni ābeļdārzā.
[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]
Autore A. Otomere.
Autore M. Purviņa.
Dziesma Birst ābelei balti ziedi… Arvīda Skalbes vārdi, Gunāra Šimkus mūzika, izpilda Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks.
Dziesma Sudraba ābeles. Guntara Rača vārdi, Raimonda Paula mūzika, izpilda Normunds Rutulis.
Mežābele
Latvijā savvaļā sastopama viena ābeļu suga – mežābele (Malus sylvestris). No ābeļu kultūršķirnēm un nejaušiem ceļmalas sēklaudžiem mežābele atšķiras ar kailām lapām, kailiem, nereti dzeloņsmailiem jauniem dzimumiem. Augļi sīki (diametrs 2–2,5 cm), ar savelkošu garšu. Kultūras ābeles cēlušās nevis no mežābeles, bet gan no Āzijas savvaļas augu krustošanās. Cilvēki ābolus lietojuši uzturā jau pirms 10–15 tūkstošiem gadu, bet dārzos ābeles sākuši audzēt pirms 3000 gadiem, vispirms Āzijā, tad Eiropā, atlasot lielaugļainākos, saldākos eksemplārus no savvaļas sugām – Sīversa ābeles (M. siversii), austrumu ābeles (M. orientalis) un citām.
[Sagatavots pēc: Birulis 2008 : 8; 18]
–
Ābeles balva
Ābeles balva – 1979. gadā ASV nodibināts A. Ābeles piemiņas fonds, kas piešķir balvu par nozīmīgiem pētījumiem latviešu filoloģijā.
[Sagatavots pēc: Valodniecība Latvijā: fakti un biogrāfijas 2010 : 87]
–
Latviešu valodniece Anna Ābele
Anna Ābele (1881–1975) ir latviešu eksperimentālās fonētikas pamatlicēja. Savus nozīmīgākos darbus veltījusi vispārējās un eksperimentālās fonētikas un dialektoloģijas jautājumiem. Izstrādājusi pētījumus par uzsvaru, zilbi un tās intonāciju, par Rucavas, lejasciemiešu u. c. izloksnēm.
[Sagatavots pēc: http://www.liis.lv/]
–
Piemiņas monēta ”Zelta ābele”
Piemiņas 1 lata monēta Zelta ābele, kas kalta 2007. gadā. Monētas mākslinieki ir Laimonis Šēnbergs (grafiskais dizains) un Jānis Strupulis (plastiskais veidojums). Monētas reversā (aizmugurē) attēlota ābele.
Zelta ābele un zelta āboli Eiropā pazīstami jau vismaz kopš sengrieķu mitoloģiskajiem hesperīdu zelta āboliem. Indoeiropiešu tautām apdzīvojot arvien plašākas teritorijas, zelta ābele un citi arhetipiskie priekšstati nonāca arī līdz tagadējās Latvijas teritorijai. Latviešu pasakās zelta ābele parasti cieši saistīta ar Laimes māti. Zelta ābele nes veiksmi, palīdz ētiski skaidrajai, ideālo morāli personificējošajai bārenītei, bet stājas ceļā izlutinātās, amorālās mātesmeitas centieniem. Zelta ābele kā klusās, bet absolūtās pozitīvo tikumu vēstošās dzīves pozīcijas simbols saglabājusies arī līdz mūsdienām.
1935. gadā, kad neatkarīgā Latvijas Republika bija jau ekonomiski nostiprinājusies, grāmatizdevējs Miķelis Gopers (1908–1996) nodibināja apgādu „Zelta ābele”, lai īstenotu ieceri radīt grāmatas kā estētiski izsmalcinātus mākslas darbus un augstvērtīgus poligrāfiskās mākslas paraugus ar nelielu tirāžu kolekcionāriem un grāmatu mīļotājiem. Apgāda grafiskās zīmes autors ir viens no pirmajiem tā izdoto grāmatu ilustratoriem Voldemārs Krastiņš (1908–1960) – ainavists un oforta meistars. Līdz 1940. gada vasarai, kad Latviju okupēja PSRS karaspēks, apgāds paguva izdot 48 grāmatas, kas visas nonākušas latviešu grāmatu mākslas zelta fondā. Pēc Otrā pasaules kara apgāds „Zelta ābele” atjaunoja savu darbību Zviedrijā un izdeva vēl 66 grāmatas.
[Sagatavots pēc: Latvijas Banka 2011 : http://www.bank.lv/]
