Tradicionālā transkripcija

[gaũja]

 

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ɡɑ͜uʝɑ]


[g] – balsīgais troksnenis

[au] – divskanis

[j] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – G.



Gauj-sakne, vārda celms

-agalotne




Gauj+mal-a

Gauj-as+lāč-i

Gauj-as+lej-as

Gauj-as+rēveļ-i

Augš+gauj-a

Vec+gauj-a

Ziem-eļ+gauj-a


Gauj+maļ+i




Gauja patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, īpašvārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

Vienskaitlinieks.

 

vsk. dsk.

N.

Gauj-a

Ģ.

Gauj-as

D.

Gauj-ai

A.

Gauj-u

I.

ar Gauj-u

L.

Gauj-ā

V.

Gauj-a!

 


N. Jānis GaujaD. Jānim Gaujam


Teikumā var būt:

aaaa1) teikuma priekšmets Gauja ir noslēpumainākā Latvijas upe.

aaaa2) izteicējsŪdenstūristu iemīļotākā Latvijas upe ir Gauja.

aaaa3) dubultloceklisLīkumotā un straujā Gauja.

aaaa4) apzīmētājsGaujas klintis un aizas ir skaistas.

aaaa5) papildinātājs – Daudzi Vidzemes dzejnieki savos darbos ir pieminējuši Gauju.

aaaa6) vietas apstāklisGaujā kādreiz bija iespējams atrast upju gliemenes, kurās bija pērles.



Gaujas alas, Gaujas augštece, Gaujas baseins, Gaujas gravas, Gaujas ieleja, Gaujas ieteka, Gaujas izteka, Gaujas klintis, Gaujas krasti, Gaujas krāces, Gaujas lejtece, Gaujas līči, Gaujas mala, Gaujas pārceltuve, Gaujas pieteka, Gaujas plostnieki, Gaujas pļavas, Gaujas senieleja, Gaujas smiltis, Gaujas tilts, Gaujas vecupe, Gaujas ūdeņi

 

līkumainā Gauja, noslēpumainā Gauja, straujā Gauja, viltīgā Gauja

 

peldēties Gaujā



Gaujai ir ne tikai daudz līkumu, bet arī daudz vārdu, kurus izmanto vietējie iedzīvotāji. Tā augštecē, kur Gauja sāk veidoties, reģistrēti šādi nosaukumi:  

Ārnīšupīte;

Ārnīte;

Ežupīte;

Grūžupīte;

Mierupīte;

Staņaudu upīte;

Zobola upīte.

Gaujas vidustecē, kur tā kļūst par robežupi, latvieši upi dēvē par Gauju, bet igauņu pusē tās nosaukums ir Koiva un Koiva jõgi.


UzvārdiGauja; Gaujmalis, Gaujmale; Gaujenieks, Gaujeniece; Gaujinieks, Gaujiniece.

 

VietvārdiGauja, apdzīvota vieta (vasarnīcu ciems) Kauguru pagastā; Gauja, apdzīvota vieta (vasarnīcu ciems) Carnikavas pagastā; Gauja, apdzīvota vieta (lielciems) Inčukalna novada Inčukalna pagastā;  Gauja, dzelzceļa pietura Carnikavas novadā; Gaujas stāvie krasti, klintis; Gaujas kapi; Gaujas Nacionālais parks; Gaujas pļavas; Gaujas senleja; Gaujas svīta, augšdevona frānas stāva stratigrāfiskā vienība Latvijā; GaujasDaugavas ūdensceļš; Gaujas iela, iela Rīgā; Pārgauja, pilsētas daļa; Pārgauja, novads; Vecā Gauja, vecupe; Vecgauja, upe; Vecgauja, vecupe; Ziemeļgauja, dabas liegums; Gaujas krogs, zemnieku viensēta; Gaujas Siļķu dzirnavezers; Gaujas skola, zemnieku viensēta; Gaujasrēveļi, ciems.

 

ErgonīmiGauja, bērnu un jauniešu attīstības centrs; Gauja, dārzkopības kooperatīva biedrība; Gauja, daudzfunkcionāls bērnu un jauniešu klubs; Gauja, futbola skola; Gauja, garāžu īpašnieku biedrība; Gauja, hokeja klubs; Gauja, laivu garāžu īpašnieku kooperatīvā sabiedrība; Gaujas HES Rankas pagastā; Gaujas, zemnieku saimniecība; Gaujas Bedumi, zemnieku saimniecība; Gaujas Benči, zemnieku saimniecība; Gaujas krasti, zemnieku saimniecība; Gaujas ķenči, zemnieku saimniecība; Gaujaslejas, zemnieku saimniecība;  Gaujaslāči, zemnieku saimniecība; Gaujmaļi, zemnieku saimniecība; Lejas Gaujas, zemnieku saimniecība; Vecgauja, zemnieku saimniecība; Gaujas koks, kokapstrādes sabiedrība ar ierobežotu atbildību, Gaujas krasti, zivju pārstrādes sabiedrība ar ierobežotu atbildību.


Vācu valodā senajos dokumentos Gaujas nosaukumu raksta kā Lifländische Aa, vēl Livländische Aa, vēl agrāk Treider Aa (1212) vai Treidera, arī Toreidera (1350). To varētu skaidrot kā baltiskas cilmes vārdu un salīdzināt ar lietuviešu vārdu gaujà ‘bars (lopu bars, pūlis)’. Šajā gadījumā motivācija saistīta ar liela daudzuma semantiku. Ojārs Bušs izteicis saistību ar ‘bara’ nedrošu pieļāvumu – varbūt kādreiz šis hidronīms ir nozīmējis vienkārši ‘upe’. Vēl viena nozīme saista šo vārdu ar sakni *gou- ‘kliegt’, kas norādītu uz upes čalošanu, šņākšanu un krākšanu, tātad Gauja būtu ‘skaļā’, ‘skaļupe’, ‘pļāpa.’ Ir arī hipotēze ar tādiem baltu vārdiem kā gūt ‘ķert’ (izloksnēs arī gaut, tagadnes vienskaitļa pirmajā personā gauju), lietuviešu guvùs ‘ātrs’, ‘veikls’, skaidrojums būtu ‘straujupe’. Eksistē arī somugrisks upes nosaukuma skaidrojums – igauņu dienvidizlokšņu kõiv ‘bērzs’, lībiešu keuv, Vidzemes lībiešu küu, jo igauņi un lībieši šo upi sauc Koiva (1212). Varam pieļaut, ka Gauja un Koiva ir paralēli radušies un pastāvīgi eksistējoši viena hidroobjekta nosaukumi. Ir arī uzskats, ka igauniskais nosaukums ir aizguvums no latviski indoeiropeiskā. Vācu zinātnieks Volfgangs Šmids uzkata, ka Gaujas nosaukums ir cilmes ziņā radniecīgs ar vācu Gau ‘upes ieleja’ un šo vārdu tālākā cilme saistāma ar pirmsindoeiropeisko jeb seneiropeisko substrātu, tas ir, vārdiem, ko indoeiropieši paņēmuši, ienākdami Rietumeiropā, no nezināmā valodā runājošiem senās Eiropas iedzīvotājiem. [Sagatavots pēc: Balode, Bušs 2015 : 103–105]


angļu – Gauja River

baltkrievu – Рака Гаўя

franču – La Gauja

igauņu – Koiva jõgi

krievu – Га́уя

latīņu – Gauja

lietuviešu – Gauja 

lībiešu – Koiva

poļu – Gauja 

somu – Gauja

spāņu – Río Gauja

vācu – die Gauja [senākos teksos Livländische Aa]

zviedru – Gauja



Ja Gaujas ūdeņi krācēs puto, tad drīzumā sagaidāms lietus laiks.


Jūra, jūra, Gauja, Gauja,
Tu man žēli padariji:
Jūrā slīka tautu dēls,
Gaujā mani brāleliņi. [LD 30762-4]

Jūra, jūra, Gauja, Gauja,
Tu man’ gauži rūdinaji:
Gaujā mani zirgi slīka,
Jūrā mani bāleliņi. [LD 30762-3]

Sievas naudu zirgu pirku
Garajām kājiņām;
Visas upes cauri jāju,
Gaujā jāt nedrīksteju,
Gaujā jāt nedrīksteju,
Gaujā slīka kumeliņš. [LD 29628-8]

Gauja, Gauja, ne upite
Tev, māsiņa, celiņā;
Ta tev pāri jastaigā,
Kā Dieviņš palīdzēs. [LD 17444-0]

Gaujas krauji man arami,
Pati Gauja ecejama:
Gaujas krauji zeltu nes,
Pati Gauja sudrabiņu. [LD 30769-2]

Gauja šņāca, Gauja krāca,
Kas guļ Gaujas dibinā?
Tur guļ daža kunga nauda,
Dažs māmiņas auklejums. [LD 30676-1]

Gauja, Gauja, ne upite
Māsiņai celiņā;
Zviedz kumeļš, raudaj’ pati,
Pāri tikt nevareja. [LD 76381-1]

Visas upes klusu tek,
Gauja klusu neteceja:
Gauja tek skanedama,
Sidrabiņu sijadama. [LD 31033-0]

Atminat, sveši ļaudis,
Kādu koku Gauja nesa?
Gauja nesa ozoliņu
Ar visāmi bititēm. [LD 26041]

Upe, upe, gauja, gauja,
Valdi savu straujūdeni!
Daža laba mātes meita
Noraud savu arajiņu. [LD 30687-4]

Nākat, ļaudis skatities,
Kādus kokus Gauja nes:
Ošus, kļavus Gauja nes,
Ūdra, bebra cirtumiņu.
Ūdrits guļ dibinā,
Zelta kurpes kājiņā. [LD 26042-1]

Jūrā liepas saaugušas,
Gaujā resni ozoliņi.
Jūras liepas atlīgoja
Uz tiem Gaujas ozoliem. [LD 12461-1]

Vaj tie mūsu Gaujas līči
Visi lieti nedereja?
Pati Gauja zeltu nesa,
Gaujas līči sidrabiņu. [LD 31029]

Raudi, raudi, jaunā mārša,
Nu tev diena raudamā;
Atnāks ir tāda diena,
Gaujā riest asariņas. [LD 22818]

Cēsīs augu es meitiņa,
Gaujā gāju baznicā;
Man atjāja no Kandavas
Alenderu precinieki. [LD 13258-1]

Gaujā slīka kumeliņš,
Kārklos kāra iemauktiņus;
Trīs gadiņi saule raud,
Iemauktiņus žāvedama. [LD 29744-1]

Gauja nesa ozoliņu
Ar visām bititēm;
Man’ bāliņi dravenieki
Tek gar malu raudadami. [LD 30368-4]

Tec, māsiņa, tecenišus,
Sak’ savam bāliņam:
Gauja nesa ozoliņu
Ar visām bititēm. [LD 30368-13]

Kas kait man nedzīvot
Gaujas krasta maliņā,
Pate Gauja zeltu nesa,
Gaujas malas sudrabiņu. [LD 27994-1]

Sirmits mans kumelins
Garajām kājiņām,
Visas upes cauri brida,
Gaujā vien peldinaj’.[LD 29628-9]

Trim stariemi Gauja tek,
Vizulīšus vizodama,
Vizulīšus vizodama,
Zelta zirni gūstidama;
Trim stūriem tautas jāja,
Mani jaunu bildināt. [LD 10863-1]

Gauja nesa ozoliņu
Ar visām bititēm;
Mans bāliņš dravnieciņš
Tek gar malu raudadams,
Tek gar malu raudadams,
Cepurite rociņā:
Lielas bites, mazas bites
Laižaties cepurē! [LD 30368-5]


Gaujas atvari

Kad Gauja sākusi tecēt no Vecpiebalgas Alauksta ezera par tagadējo vietu, tas velnam briesmīgi nepaticis: errojies un solījies Gauju aizdambēt: „Ko tāds tārps te man ceļā locīsies, kur dažā vietā es nemaz nevaru pāri tikt? Tagad šo vēl kā mazu kucenu varu locīt.” Pie Vecpiebalgas Jaunviļumu mājām velns, ģērbies garā kreklā, salasījis pa Lībiešu kalnu akmeņus un nesis, lai iebērtu Gaujai ceļā. Akmeņu bijis par daudz, un velns tikai lēnām ticis uz priekšu. No akmeņu svara velna kreklā ieplīsis caurums, un daļa akmeņu izbirusi Lazdu kalnā. Ar atlikušiem akmeņiem velns čāpojis tālāk, bet, kādu simtu soļu no Gaujas tikušam, dziedājis Brežģa kalna gailis, un velnam izbiruši no bailēm pārējie akmeņi. Tā Gaujai ceļu velns neaiztaisījis.

Jauna būdama, Gauja kā jauna meitene steidzīgi posusies uz jūru, bet velns noskaities, ka tur aizdambēt nav izdevies, un aizsteidzies pie tagadējās Nēķina muižas, aizmetis tur kalnu priekšā. Gauja no velna darbiem nav bijusies, tik pagriezusies pa labu roku un prom uz rītiem gar Jaunpiebalgu. Tur Gauja domājusi tikt uz Peipus ezeru, bet pie Lejas muižas velns bijis atkal priekšā. To redzēdama, no Lejas muižas un Sinoles Gauja atkal griezusies uz vakariem gar Valmieru un Cēsim uz jūru un izgrauzusies caur diezgan augstiem krastiem.

Kad velns redzējis, ka ar kalniem un akmeņiem Gaujai ceļu neaiztaisīs, sācis Gaujai ceļā bedres rakt. Bet Gauja jau tad bijusi liela un spēcīga, piepildījusi visas bedres ar ūdeni un aiztecējusi projām. Tās velna raktās bedres ir tagadējie Gaujas atvari, kuros vēl tagad velni glūn un dažu labu peldētāju ierauj savos dziļumos. [Sagatavots pēc: Vēja vanadziņš 1993 : 62–63]

                                                

Par  Gauju

Vecos laikos Gauja bija nodomājusi taisni pret rītiem tecēt; bet tā ka visas upes pret vakariem tek, tad citas apskaudušas Gauju un sūtījušas divi upes tai pretim, lai izdurtu Gaujai acis. Upītes tecējušas, satikušas Gauju un arī izdūrušas tai acis. Aklā Gauja nu vairs nespējusi sev ceļu ietaisīt pret rītiem, tādēļ tecējusi pa abu upīšu tekamām vietām taisni pret vakariem uz jūru. [Sagatavots pēc: Vēja vanadziņš 1993 : 62]

 

Gauja

Gauja gribējusi uz Krievzemi skriet, bet Melnupe nākusi pretim un izdūrusi Gaujai acis – tur, kur Melnupe Gaujā iegāžas. Gauja, akla palikusi, nevarējusi vairs iet, kur gribējusi, un aiztecējusi caur Vidzemi uz jūru. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0209.htm]

 

Kā cēlusies Gauja

Lapsa gājusi pie Alūksnes ezera dzert, bet jutusi, ka malas līkst iekšā, griezusies apkārt un skrējusi prom un prom, skrienot arvienu jutusi ūdeni pēdās. Tā cēlusies Gauja. Kādiem līkumiem lapsa skrējusi, tādiem Gauja pakaļ – tādēļ tai lapsas daba: strauja, nepastāvīga. [Sagatavots pēc: Vēja vanadziņš 1993 : 62]

 

Vecpiebalga

Vecpiebalgā, lejpus Jaunvīļumiem, Gaujas malā ir 1iels akmeņu blāķis (arī cilvēku kauli tur atronami). Šos akmeņus velns sanesis, tādēļ ka gribējis Gaujai tiltu pārtaisīt no Piebalgas uz Nētķeniem. Akmeņus velns nesis kažoka stūrī, bet kažoks pārplīsis un akmeņi teitan izbiruši. Nu velns aizskrējis uz Ežu muižu, izrāvis tur darbinieka vāģiem ilksi, izraisījis virvi un tad atsteidzies uz krāsmatu atpakaļ, kur akmeņi izbiruši. Te velns uzlīdis siena kaudzē, ievēris ilkss āķī virvi – tāpat kā adatā diegu ver – un sācis pārplīsušo kažoku lāpīt. Tas bijis naktī, gaišam mēnesim spīdot. Bet piepēži tumši mākoņi aizsedza mēnesi, un velns nevarēja vairs redzēt lāpīt. Dusmās tas pasauca pieguļnieku, lai kāpjot kaudzē un bīdot mākoņus mēnesim nost. Pieguļnieks uzrāpās gan kaudzes galā, bet nevarēja mēnesi aizkacēt. Nu velns iebļāvās vēl piktāki: „Palec, tad aiztiksi, palec, tad aiztiksi!” Pieguļnieks gan lēca visā spēkā, bet nokrita no kaudzes un nositās. Velns pieguļnieka dvēseli iebāza kažoka kabatā un gaismiņā aizgāja atpakaļ uz Ežu muižu. Bet te darbinieki patlaban bija sacēlušies. Pirmais iesaucās: „Kas, velns, manu ilksi izrāvis?” Otrs: „Kas, velns, manu virvi paķēris – pakarams tāds!” Velns, to padzirdējis, domāja: „Skat, skat, te jau visi ļaudis zin, ka esmu šuvis kažoku – jāiet labāk laikā projām.” Un tā aizgājis arī un nekad šinī pusē vairs nav rādījies. [Sagatavots pēc:

http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15F0223.htm]

 

Gaujiena

Gaujienas pils muiža atrodas uz Gaujas labā krasta, četrdesmit verstes no apriņķa pilsētas Valkas. Vecās pils drupas vēl redzamas un stāv uz augsta Gaujas krasta. Viņa ir arī viena no vecākām Latvijas pilīm, kas celta 1238. gadā. Pie pils mūrēšanas esot visi apkārtējie ļaudis tikuši sadzīti pie darba, vīrieši un sievietes, bērni un sirmgalvji, kas tikai spējuši septiņas mārciņas smagu akmeni pacelt. No iesākuma pils mūrēšana nekā negribējusi veikties, jo, ko pa dienu uzcēluši, tas nakti ticis nojaukts. Pēdīgi ticis padoms dots, ka vajagot mūrī iemūrēt dzīvu cilvēku. Te gadījies, ka brālis ar māsu, Jānis un Grietiņa, nākuši no Dārtas muižas, šo brīnuma darbu apskatīt. Nu likuši abus stipri piedzirdīt un tad iemurēt. Trīs dienas bijusi dzirdama bērnu dobja rūkšana. Kāda Berga famīlija teic, ka iemūrētie esot bijuši pie viņu dzimtas piederīgi. Pili nopostījis Pēteris Lielais 1702. gadā, kad tā jau bijusi pastāvējusi 464 gadi. Tagad vēl rāda caurumus, izrautus ar lielgabala lodēm. Krievi esot nometušies otrā pusē Gaujai uz tā tagad sauktā Cara (Cavara) kalna. Zviedri, redzēdami, ka nespēs atturēties pretī krievu kara spēkam un pili aizstāvēt, sūtījuši vēstnesi pie paša ķeizara Pētera ar rakstu, ka pils padodoties bez kaujas. Sūtnis nezin aiz kādiem apstākļiem bijis aizkavējies un nonācis pie ķeizara tikai tad, kad jau pils bijusi sašauta. Zviedri iznesuši pils atslēgas pretī par padošanās zīmi. Sūtnim par savu nepasteigšanos bijis jāmirst caur bendes zobinu.

No pils ejot divas alas: viena pa Gaujas apakšu uz lēģeri, otra uz tā saukto Rātes silu. Kā visās vecās pilīs, tā arī te esot nauda paglabāta kalna dziļumā, kur par sargu uz naudas lādēm mazs melns sunītis. 1819. gadā, ceļot Gaujienas jauno ērbēģi pamanījuši, ka ērbēģis pagāzies uz vienu pusi. Tikuši saukti ļaudis, kas rakdami uzgājuši dzelzs durvis, bet muižas pārvaldnieks nav atļāvis tās uzlauzt. Sarakuši dzelzs stutes zem ērbēģa, un tā viss palicis atkal pa vecam. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15F0509.htm]

 

Ķeizara kapi

Ķeizara kapi ir no Līgatnes kādu pusotru kilometru uz augšu. Ķeizars bija iesauka vienam brigadierim no Baltezera. Es, kad tajā Gaujas postenī strādāju, cēlos naktī, gāju skatīties to vietu. Tur tāda Gaujas saliņa bija. Viņš negāja skatīties, un sakrājās baļķi. Bija izveidojies zoloms [vaļēji pludināto baļķu sastrēgums], tad viņi bija lauzuši, pat traktoru ņēmuši. Tas bija iepriekšējos gados, kad es vēl nestrādāju. Tāpēc to vietu tā sauca, paša vainas dēļ zaudēja (ķeizara būšana). [Sagatavots pēc: Vītola 2017 : 63]


Gaujas plostniekam vajadzēja pieredzi, meistarību un spēku, lai plostus prasmīgi bez ļomkām (sasišanas) aizvestu garām daudzajām Gaujas salām, sērēm, klintīm, cauri asajiem līkumiem, pāri krācēm. Ne velti senāk plostnieku vidū tika ievērota tradīcija – uzsākot plosta ceļu un braucot garām lielākiem akmeņiem Gaujā, ziedot kādu žagaru vai koka mizu, lai piesaistītu svētību braucienam. Lai arī plostu braukšana bija ienesīga nodarbe un daudzi vietējie vīri pavasarī vismaz reizi devās peļņā, alga tika uzskatīta par asins naudu, jo darbs bija smags, grūts, bīstams, bet nauda svētību nenesa – tā tika nodzerta krogā. [Sagatavots pēc: Vītola 2017 : 3]

 

Gaujas plostniekiem raksturīga īpatna sarunvaloda, kas izveidojās gadu gaitā, vadot pavasaros plostus: bomēt – velt prom no sevis baļķi; kulda – ugunskura vieta uz plosta; žviras – nelielas krāces upē u. c. [Sagatavots pēc: Vītola 2017 : 5; 137140]



Meitenei no manas klases

 

Ir aizaugušas takas, redzi pati –

Tur katru pavasari jauna zāle dīgs,

Bet uz to puisi, kas reiz tevi satiks,

Es laikam būšu mazliet greizsirdīgs…

 

Ne tāpēc, ka mēs skatus mijām biežāk

Un tagad gandrīz nepārmainām tos, –

Nē, divi ceļi bieži projām griežas,

Lai tālumā ar citiem sastaptos.

 

Ne tāpēc, ka pār Gaujas krasta pļavām,

Kad palu migla atnāk iepīt,

Es gāju, tavu roku jūtot savā

Un baidīdamies… tevi noskūpstīt.

 

Nē, toreiz krūtīs neliesmoja sāpes,

Kaut kāda trauksme, kaut kas dīvains bij’,

Jo šķīrāmies un it nekādas sāpes

Tās tālās dienas sauli neapvij.

 

Bet tagad šeit – uz lielās dzīves trases –

Man, tevi atceroties, silti mirkļi būs,

Tu esi meitene no manas klases,

Kaut zvans jau sen uz klasi nesauks mūs.

 

Un dzīve visus – viņu, tevi, mani –

Kur vajadzēja, nostādīja, draugs.

Mūs skolas klusie koridoru zvani

No tādām tālēm kopā nesasauks.

 

Nu atbrauc! Nē… tu sapratīsi pati –

Drīz mūsu gravās atkal zāle dīgs

Un uz to puisi, kas reiz tevi satiks,

Es tomēr laikam – esmu greizsirdīgs… [Vācietis 1989 : 72]

 

***

Ja tu zini, kāds ir Gaujas alts,

Tad tu zini, kā mākoņi šalc,

Tad tu zini, cik silts katrs zieds,

Tad tu zini, kā vējš pļavas liec, –

 

Tad tu zini. Un nevarēs posts

Tavā atvērtā dvēselē kost.

Grūtā brīdī tad varēšu es

Slapju biti tev nožāvēt nest.

Lieti līst, salnas ir, sniegi snieg,

Skropstās līst, vaigos kož, sirdī tiek.

Bet tev neziņā netumsīs skats,

Ja kaut reizi tu būsi viens pats,

Gaujas balss ilgi meklēts un saukts,

Baltu mākoņu kupenās jaukts,

Ziedu sildīts un viesuļu nests, –

Ja tu būsi. Bet saredzu es –

Katrā solī, ko tālāk tu liec,

Pelēks, silts, samīts zaķīts kliedz.

Tā jau nav kāda varena balss –

Tā kliedz viss,

Kur iet sals,

Kur iet sals. [Vācietis II 1989 : 74]

 

Dziesmu laiva

 

Dziesmu laiva peld pa Gauju

Ko es varu dziesmai dot?

Nesu savu as’ru sauju,

Dziesmā sirdi atvieglot.

 

Dziesmu laiva peld pa Gauju,

Meitas kroņus upē met.

Dziesma paņem sirdi strauju,

Gribas līdzi aizpeldēt.

 

Aizpeld vainagi un dziesmas,

Dievu saldais upuris,

Augstu kalnos Jāņu liesmas

Skūpsta pusnakts debesis. [Skalbe 1926 : 31]


Gaujas līči pušķojas vēl arvien vairāk. Ziedonis dāvāja tik daudz, ka lakstīgalas un citi putni nevarēja aiz prieka noturēties, to redzēdami, un skaļi pa alkšņiem un liepām gavilēja.

„Par daudz prieka un laimes še pasaulē, – vai tik ikkatrs prot viņu cienīt?” domāja Vairogu Ansis, kurš Gaujas malā, zālē atgūlies, ilgi, nomodā būdams, bija sapņojis. [Poruks 1971 : 402]

 

Tātad norunāts: es braucu rīt. Gaujas krasts mani sauc un māj man ar ziedošu ievas zaru. Tralalā! Es jau nāku, es jau nāku, es jau nāku… Vēlākais, pēc nedēļas es būšu tur.

Bet vai es tikai tur būšu? Vai tiešām man ļaus redzēt Gaujas krastu un tad mirt? O jā, mirt man ļaus – he-he! – par to mums nedrīkstētu būt vismazāko šaubu. Bet kāpēc gan darīt vieglu manu miršanas stundu? Kāpēc man rādīt Gaujas krastu? Tas kaut kā nesaskanētu ar austrumu nezvēra tīksmi pazemot, izžņaugt pēdējo pašapziņas pilienu, nokaut vispirms garu un tad dzīvam vrakam ar papēdi sadragāt smadzeņu podu. [Janovskis 2003 : 33–34]

 

Lai nenoklīstu no ceļa, laiku pa laikam palūkojos kartē, tomēr virzienu puslīdz zināju un apjautu tāpat. Garām abiem Baltezeriem, tad gar Gaujas–Baltezera kanāli līdz Gaujai, un tālāk jau uz augšu gar Gaujas malu, uz Garkalnes pusi. Aiz lielā Baltezera, šķērsojot lielceļu, kas tālāk ved uz Neibādi, vajadzēja piesargāties – pa ceļu uz Vidzemes jūrmalas pusi vilkās smagi piekrauti bēgļu rati un laiku pa laikam bija manāms arī kāds armijas vezums. Pāri ceļam tiku vien pie tilta pār Baltezera kanāli un tālāk jau soļoju gar Mazā Baltezera malu, kur atkal bija mazāka dažādu nepatīkamu pārsteigumu iespēja. Uz kārā zoba liku gar ceļa malu netālu no Baltezera ūdens sūknētavas saplūktās plūmes un riekstus, kuru šogad īpaši daudz. Pie Alderu kroga vēl pēdējoreiz pametu skatu atpakaļ uz Baltezeru un tad gar kanāli, kur miera laikos pludināti baļķi, devos tālāk uz Gaujas slūžu pusi. [Bankovskis 2014 : 27]


LIENĪTE. Nu, kas tad ir mīla?

MAIJA. Mīla nekādu dāvanu neņem un atdod visu, visu; klusa kā dienas vidus, kad visi guļ un tikai saule viena pati spīd; dziļa kā Gaujas grava, pilna ziedošu puķu un zāļu koku, un lakstīgalu, bet pašā vidū labais gariņš, labais vīriņš savā alā. [Rainis 1981 : 170]



         Par ievām mūsu tautasdziesmās

„Un kad Gaujas līčos atkal ievas zied…” Ne tikai sentimentālajās romancēs, bet visā mūsu pēdējā gadsimta dzejā romantiskā mīlestība sasaistījusies ar ziedošām ievām, lakstīgalām un upes līčiem. „Dziļas gravas, ievu strauti − Lakstīgalai tricināt” (Atis Ķeniņš, „Kuršu augstiene”), „Ievas zars pār Gauju liecas” (Rūta Skujiņa, „Lakstīgala Gaujas krastā”), „Zaļie upes krasti Rītos, vakaros Zaigo neparasti Ievu pakaros” (Elza Stērste, „Gaujmalā”), „Bet aiz Gaujas viņā krastā Līču lejā ievas zied, Un kā laime neatrastā Viena Ieva zied un dzied” (Pāvils Rozītis, „Gauja”). Mazāk parasts bijis izcelt spēcīgās smaržas efektu: „ievu rūgtums jaukts ar vīgriezēm” (Vilis Cedriņš, „Rūjas grīva”). Tikai pašā jaunākajā dzejā, atkāpjoties no nodeldētajiem priekšstatiem, sastopam pavisam negaidītas asociācijas ar ievziedu vēso baltumu, zaru vieglo, bezpretestības trauslumu u. tml. (piemēram, Vizmas Belševicas dzejolis par Rūjienu pēckara postažā). [..] [Rūķe-Draviņa 1985 : http://jaunagaita.net/jg153/JG153_Ruke-Dravina.htm]

 

Gauja – viltīga un bīstama upe

[..] Nedrīkst aizmirst, ka Gauja vienmēr ir bijusi bīstama un viltīga upe un prasījusi daudz dzīvību. Upes gultne vēsturiski ir veidojusies, kūstot ledājiem. Tās senleja ir piesērējusi ar Gaujas sanestajām smiltīm, vietām pat vairāku metru dziļumā. Šīs smiltis līdz ar upes straumi ceļo uz priekšu līdzīgi kā kāpas, mainot gultnes reljefu un atvaru vietas. Smilšu sanesumi ir dažāda augstuma, birstoši un ļoti nestabili, radot risku, ka Gaujā var noslīkt arī smiltīs. Tāpat Gaujā sastopami atvari, kas veidojas gan blakus augstajiem smilšu sliekšņiem, gan upes līkumos. Upes gultnē vērojami arī koku sanesumi, pret kuriem peldētājs var gan sasisties, gan tikt parauts apakšā. Tādēļ, peldoties Gaujā, ir jāievēro īpaša piesardzība, jāpārbauda arī upes gultne, kas pēc ziemas un peldsezonas laikā var mainīties. [..] [Sagatavots pēc: Bieziņa 2016 : http://www.eliesma.lv/gauja-viltiga-un-bistama-upe]

Apmēram pirms 10 000 gadu Gauja sāka brīvi līkumot pa tālaika smilšaino ielejas dibenu. Upes platums Raunas ietekas rajonā sasniedza 54–57 metrus, bet maksimālais dziļums bija 5–7 metri. Pirms 7–5 gadu tūkstošiem bija raksturīga līkumošana pa upes ielejas dibenu, lielo loku iztaisnošana un vecupju veidošana. Arī pirms 4,5–3 tūkstošiem gadu Gauja saglabāja savu iepriekšējo raksturu. Tās gultne brīvi klejoja pa ielejas dibenu, veidojās daudzas vecupes. Gultne pakāpeniski kļuva platāka un sasniedza 60–70 metrus, bet tās vidējais dziļums samazinājās. Tas bija laiks, kad Gaujas baseinā jau sākās dzelzs laikmeta cilvēka darbība. Šajā laikā bija jūtams arī zināms nokrišņu daudzuma pieaugums. Gaujas nogāzēs aktivizējās gravu veidošanās. Samērā niecīgas pārmaiņas noritēja pirms 2–1 tūkstošiem gadu. Periodu no 5 līdz 1,5 tūkstošiem gadu varētu nosaukt par upes briedumu Gaujas mūža ritumā. Pēdējos 300–200 gados var konstatēt pārmaiņas, kas netika novērotas iepriekšējos gadu tūkstošos. Visa tagadējā Gaujas Nacionālā parka teritorijā Gauja kļuvusi ievērojami platāka (pat par 20–30 m) nekā senāk. Pēdējos 50 gados nav noticis neviens vecupju veidošanās gadījums, upe kļūst seklāka un platāka, veidojas jaunas salas, vasarā upe kļūst pavisam sekla. Tās ir sekas meliorācijai, mazo pieteku un grāvju iztaisnošanai, mežu izciršanai.

Gaujas ieleja starp Valmieru un Murjāņiem saucama par senieleju, jo te zem Gaujas ielejas atrodas cita, daudz senāka dziļi devona slāņos iegrauzta ieleja. [Sagatavots pēc:  Eberhards 1991 : 16–20]

 

Gauja – senās apmetnes

Gaujas krasti bijuši apdzīvoti jau pirms 8–5 tūkstošiem gadu, bet atšķirībā no citiem Latvijas novadiem pašu seno apmetņu vietu dabā vairs nav, jo Gaujas gultne, patstāvīgi pārvietojoties pa ielejas dibenu, ir noskalojosi lielāko daļu vecāko terašu ar visām vecupēm, izveidojot palienas. Pēdējo divu trīs gadu tūkstošu laikā Gauja 0,5–07 km platumā ir vairākkārt mainījusi senlejas terases un palienas (ar senajām apmetnēm uz tām), to nav spējusi neviena cita Latvijas upe.

Gaujas krasti (atšķirībā no Daugavas) ir noauguši ar krūmiem un mežiem, ap Gaujas senleju apkārtne ir mežaina. [Sagatavots pēc: Eberhards 1991 : 35–38]


Jānis Feders Gaujas leja (1891).

Indulis Zeberiņš Siguldas ainava [ar Gauju].

Harijs Veldre Gauja. (1983).

Rūdolfs Pinnis Gauja.

Vilija Jansone Pavasara atkusnis Gaujas līcī pie Laurenčiem (2006; pastelis).
Jānis Brekte Gauja (1964; akvarelis).

Nikolajs Linde Ainava pie Gaujas.


Johans Kristofers Broce. Divi zīmējumi ar Garkalnes krogu un baznīcu un Iļķenes pārceltuvi (1795).

Johans Kristofers Broce savus zīmējumus ir raksturojis šādi:

1) skats pie Garkalnes kroga 3 jūdzes no Rīgas 1795. gadā;

2) pārceltuve pāri Gaujai pie Iļķenes 1795. gadā.

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/7114/]


Guntis Priedīte Gaujas plostnieks (2000, koka skulptūra, Strenči).

[http://www.kulturaskarte.lv/lv/kulturvesturiskas-vietas/skulptura-gaujas-plostnieks]

Indulis Ranka Ai, zaļā līdaciņa (Dainu kalns, Sigulda).

Daudzas latviešu tautasdziesmas ir veltītas ūdens tēmai. Latvijai ir aptuveni 500 km gara jūras krasta līnija. Savus ūdeņus steidzīgi uz jūru nes tautasdziesmās apdziedātā mūžam mainīgā un straujā Gauja, tās ūdeņos satek arī no Dainu kalna plūstošie strautiņi.

Ūdens rotaļīgumu un mainīgumu tēlnieks panāk ar ķermeņa plastikas atveidojumiem. Apjūsmota ir zaļā līdaciņa, kura rotaļājas Gaujas ūdeņos. [Sagatavots pēc: http://www.turaida-muzejs.lv/about/tautasdziesmu-parks/indulis-ranka/]


Aivars Gulbis Gaujas ainava no Ērgļu klintīm (2008).

[http://www.redzet.lv/code/DA-216-08]

Uģis Bičkovskis Kā izskatās vietā, kur beidzas Latvijas garākā upe (Gauja).

[https://skaties.lv/izklaide/raibumi/foto-ka-izskatas-vieta-kur-beidzas-latvijas-garaka-upe/]

Romvalds Salcēvičs Autoceļa un gājēju tilts pār Gauju pie Rāmniekiem (2004).

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/12486/]

Romvalds Salcēvičs „Tilts pār Gauju pie Strenčiem” (2004).

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/12466/]

[Bez autora] Gaujas plostnieki.

[http://www.strencunovads.lv/galerija?p=7341&galerija=6248]

[Bez autora] Gaujas plosta rekonstrukcija mūsdienās.

[http://www.strencunovads.lv/galerija?p=7341&galerija=6248]


Ādažu jaunais tilts pār Gauju(2014).

[http://adazubildes.blogspot.com/2014/02/jaunais-tilts-par-gauju.html]

Sigulda. Tilts pār Gauju (1937).

Tilta virsbūves projekta autors ir profesors Kārlis Gailis, bet balstus un pamatus projektējis Kārlis Tomels. Tilta balstu pamatnēs ir iedzīti 463 koka pāļi. Tā kopējais garums ir 153 metri, bet augstums virs upes – 16,5 metri. Tiltu pār Gauju, izņemot krasta pieslēguma estakādes, 1941. gada vasarā atkāpjoties uzspridzināja Sarkanā armija. Iepriekšējā veidā tiltu atjaunoja Latvijas ceļinieki 1950. gadā. Šis tilts Siguldā ir vienīgais dzelzsbetona trīslaidumu loku tilts mūsu valstī. [Sagatavots pēc: http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/268/]

Strenči. Tilts pār Gauju.

Tiltu uzbūvēja 1909. gadā. Dzelzsbetona tilta pie Strenčiem garums ir 91,6 m. Gaujas labā krasta divlaidumu posmu 1919. gadā daļēji saspridzināja, bet 1929. gadā to aizstāja ar koka konstrukciju uz metāla sijām. Tilts rekonstruēts 1997. gadā.

Tiltu projektus izstrādāja un būvdarbus vadīja Rīgas Politehnikuma Inženieru nodaļas 1902. gada absolvents, Vidzemes muižniecības un zemes kultūras biroja Ceļu būvniecības nodaļas inženieris Arvīds Verners. Tiltu var aplūkot Romvalda Salcēviča fotogrāfijā „Tilts pār Gauju pie Strenčiem” (2004). [http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/12466/] [Sagatavots pēc: http://celumuzejs.lv/_no_vestures.aspx]



Dokumentālā filma Gauja. Skatos un skaņās (1934). Režisors Kristaps Linde, kinostudija „ARS”.

Kristapa Lindes darbs ir pirmā latviešu dokumentālā skaņu filma. Gaujai izsekots visā tās tecējumā, parādot darba un kultūras dzīvi tās krastos. Filmā redzam dzejnieku Kārli Skalbi Vecpiebalgā, komponistu Jāzepu Vītolu Gaujienā, Edvardu Treimani-Zvārguli Raiskumā, lauku sētas un dzirnavas, pārceltuves, kuļmašīnas un spēkstacijas Gaujas krastos, aiz Murjāņiem tiek stiprināti Gaujas krasti, savukārt aiz Carnikavas filmēti nēģu tači un zvejnieku laivas. Redzam raksturīgās ainavas, Edernieku u. c. klintis, krāces, akmeņus, kāpas. Valmieras centrs vēl nav izdedzis karā, valmierieši brauc pa Gauju ar laivām uz Stāvajiem krastiem, tā pavadot svētdienu, citur cilvēki Gaujā peldas, krastā spēlē bumbu, Siguldā ir tūristi un atpūtnieki. Režisors filmā rāda arī dzīvniekus Gaujas krastos (vanagi, āpsis, lūsis, stirnas, zaķi), kā arī nozvejotos lašus. Brīžam operators Eduards Kraucs seko līdzi Gaujas plostniekiem uz plosta, vēlāk brauc ar motorlaivu, bet filmēts arī no krasta un krastā patālu no Gaujas (Līgatnes papīrfabrikas ēkas un klints, Zvārdes iezis). Tā kā Gauja ir robežupe, robežsargi Gaujas vidū pārbauda dokumentus. Filma atklāj sarežģīto plostnieka darbu, tiek rādītas arī bīstamās Strenču krāces, kā arī redzam, ka Gaujas tecējumu kilometra garumā aizdambējuši baļķi. Gaujas krastos brīžam cilvēki staigā tautastērpos un dzied dziesmas, dzied koris Jāņa Kalniņa vadībā. Dzīve Gaujas krastos ir laimīga, filmai ir raksturīgs pozitīvs pasaules skatījums. [Sagatavots pēc: https://www.youtube.com/watch?v=THj9n2Y37fo]

Dokumentālā filma „Gauja. Divreiz vienā upē” (2013). Režisors Mārtiņš Grauds, kinostudija „SKUBA Films”.

Filma dokumentē Latvijas mūsdienu realitāti Gaujas krastos, atsaucoties uz vienu no pirmajām latviešu skaņu dokumentālajām filmām „Gauja” (1934). [Sagatavots pēc: http://nkc.gov.lv/arhivs/gauja-divreiz-viena-upe/]


Dziesma Gaujas laivinieks. Alfrēda Vintera mūzika un vārdi.

Dziesma Gaujai. Raimonda Paula mūzika, Ziedoņa Purva vārdi.

Dziesma Gaujas miglā. Raimonda Eizenšmita mūzika, Ojāra Vācieša vārdi.

Dziesma Gaujas svīta. Raimonda Eizenšmita mūzika, Ojāra Vācieša vārdi.

Dziesma Ūdens sauca, akmens vilka. Jura Karlsona apdare, latviešu tautasdziesmu vārdi.

Dziesma Še kur līgo priežu meži. Justus Vilhema Līra mūzika, Rietekļa (īst. vārdā Jūlijs Eduards Balodis) vārdi.

Dziesma Dažu skaistu ziedu. Franča Abta mūzika, Andrieva Niedras vārdi.

Dziesma Zelta cauna. Eduarda Rozenštrauha mūzika, Jāņa Grota vārdi.

Dziesma Zied ievas Siguldā. Raimonda Paula mūzika, Augusta Smagara vārdi.

Dziesma Dziesma par Valmieru. Georga Dovgjallo mūzika, Hermaņa Paukša vārdi.

Dziesma Es ilgi klusēju. Māra Slokas mūzika un vārdi.

[Sagatavots pēc: http://www.dziesmas.lv/]

Gauja – robežupe

Vēlā dzelzs laikmetā Gaujas labais krasts līdz Jumaras upei ietilpa Imeras latgaļu zemē, bet kreisais krasts – Tālavā. Tālāk Gaujas kreisais krasts līdz Amatas upei, izņemot Cēsis, piederēja Autīnes novadam. Tam pretī, Gaujas labajā krastā, starp Jumaras un Braslas upēm atradās Idumejas novads. Tālāk atradās lībiešu novadi: labajā krastā – Toreida un Kubesele, bet kreisajā pusē – Satezele.

Tāds pats novadu sadalījums bija 12. un 13. gadsimtā, bet no 13. gadsimta līdz 15. gadsimtam Gauja, būdama robežupe, nodalīja Rīgas bīskapiju labajā krastā no Livonijas ordeņa kreisajā krastā.

Pēc Altmarkas pamiera noslēgšanas 1629. gadā un pēc Ziemeļu kara 18. gadsimtā, kad visa Vidzeme nonāca vispirms Zviedrijas un pēc tamKrievijas sastāvā, Gauja vairs nebija oficiāla robežupe, jo Rīgas guberņā, Rīgas vietniecībā un Vidzemes guberņā ietilpa arī igauņu apriņķi, kas atradās Gaujas labajā krastā.

19. gadsimtā, kad veidojās apriņķi un pagasti, Gaujas kā robežupes nozīme pieauga pagastu robežu noteikšanā.

Sākot ar 20. gadsimta 20. gadiem, Gaujas vidusdaļa bija un mūsdienās ir Latvijas Republikas un Igaunijas Republikas valsts robeža. [Sagatavots pēc: Eberhards 1991 : 24–28]

 

    Gauja ūdensceļš

Sākot ar 11. gadsimtu, Gauju izmantoja par ūdensceļu, pa kuru mazos kuģos, liellaivās un plostos transportēja uz Rīgu lauksaimniecības preces, linus, kaņepājus un labību. Tā kā Gauja vasarā bija sekla, intensīvākā kuģošana notika pavasarī un rudenī. 17. gadsimta pirmajā pusē, kad Vidzemē plosījās Polijas–Zviedrijas karš, satiksme pa Gauju saruka.

Apmēram no 17. gadsimta līdz 20. gadsimta 60. gadu beigām Gauja tika izmantota kokmateriālu trasportēšanai. Straumes spēks, sākot no Drustu dzelzceļa stacijas, vairāk nekā 300 km garumā nesa baļķus no Vidzemes mežiem uz Strenčiem, Valmieru, Cēsīm, Līgatni un Rīgu. Sākotnēji kokmateriāli tika sieti jeb pīti plostos, kas korņika jeb plosta vadītāja uzraudzībā mēroja ceļu līdz Carnikavai, pēc tam ar kuģi pa jūru uz Rīgu. Kad 1903. gadā tika izbūvēta Gaujas–Daugavas kanāla sistēma, plosti Rīgā nokļuva caur Mazo Baltezeru. Gaujas plosti bija 85 metrus gari un nedrīkstēja pārsniegt 95 metrus.

Pēc Otrā pasaules kara plosti Gaujā tika laisti diezgan maz, tos izkonkurēja vaļējā pludināšana, kas materiāli bija izdevīgāka. Gaujas ūdensceļš bija sadalīts pludināšanas rajonos, kuros strādāja pludinātāju brigādes. To galvenais darbarīks bija ķeksis, ar ko nodrošināja, lai baļķi būtu straumē un neveidotos sastrēgumi. 60. gadu beigās plostniekus izkonkurēja baļķu vedamās mašīnas.

20. gadsimta 80. gados sākās tūrisms pa Gauju. Tā kļuva par populārāko ūdenstūrisma upi Latvijā. [Sagatavots pēc: Vītola 2017 : 3–5]

 

Ar Amatas ieteku sākas senielejas viškrāšņākais posms. Samērā nelielajā, tikai 3,5 km garajā krāčainākajā posmā Gaujas kritums ir 225 cm. Tas sadalās it kā vairākās atsevišķās krācēs: Enkurakmens krāce, Straujā žvira, Līņu žvira, Baltiņa žvira. Aiz Amatas ietekas viens pagrieziens un Gauja ienirst starp divām klintīm: kreisajā pusē – Leimaņu iezis, pa labi – Ēdernieku krauja. Starp abām klintīm Gauja ir rāma un dziļa, laikam sagatavojas lēcienam pār Ķūķu krācēm. Tūlīt aiz stāvās Ēdernieku kraujas seko majestātiskās Ķūķu klintis. Ķūķu klintīs ir divas interesantas alas. [Sagatavots pēc: Āboltiņš, Eniņš 1979 : 78–81]

 

Portālā upes.lv ir atrodama dažāda informācija par Gaujas lielbaseinu, piemēram, norādīts, ka Gaujas garums ir 452 km +/– 1 km,  visnedrošākais lielums – upes kopgarums – mainās ik gadu līdz ar vecupju loku rašanos. Tieši tāpēc dažādos avotos minēts dažāds Gaujas garums.

Gaujas izteka ir neskaidra, jo pastāv vairāki uzskati: agrāk (arī 20. gadsimta 80. gados) izpētīja un uzskatīja, ka Gauja sākas no Alauksta ezera, bet, tā kā senā izteka Gaujiņa Alauksta ūdens līmeņa pazemināšanas dēļ ir aizaugusi, tad par Gaujas sākumu mūsdienās pieņem Ežupīti jeb Ārnīti, kas sākas Elkas kalna pakājē Amatas novada Skujenes pagastā netālu no Māļiem. Nosusinātā Laidza ezera vietā Ārnīte satek ar Gaujiņu, šo vietu tad ir pamats uzskatīt par Gaujas sākumu; no bijušā Laidza Gauja tek ar savu nosukumu. Gaujas ieteka ir Rīgas līcī pie Carnikavas.

Gaujas pieteku skaits ir pāris simtu, galvenās pietekas ir Jumara, Grīviņu strauts, Miegupe, Rauna, Vaidava, Lenčupe, Rakstupīte, Amata, Skaļupīte, Līgatne, Vildoga, Brasla, Egļupe, Loja. [Sagatavots pēc: upes.lv/informacija/gaujas-baseins/]

 

Gauja  no visām Baltijas upēm ir visbagātākā ar salām, bet salu skaits Gaujā nemitīgi mainās. Vidēji ir viena sala uz diviem kilometriem, lejastecē – uz 1,3 km.

Vairāk vai mazāk stabilas ir lielās salas, tās saglabājas ne vienu vien gadu desmitu. Piemēram, sala lejpus Vaidavas ietekas, Sikšņu krāču tuvumā, Atsēdas salas Vangažu–Ādažu posmā. Tomēr aptuveni 80 % ir sīkas (garums līdz 30–70 m, platums 10–30 m, augstums līdz 1–1,5 m, retāk 2–2,5 m) un jaunas salas (ar biezām kārklu audzēm, bez alkšņiem, vītoliem, dažviet ar bērziem un skuju kokiem). Salas turpina augt. Par to liecina tīras, dzeltenas smilšu „astes” salu lejasgalos, dažkārt arī augšgalos, kuras vasarā un rudenī straume bieži vien aizskalo, jo vispār pat lielās un augstās (2–4 m) Gaujas salas, ja pali ir ūdeņiem īpaši bagāti, applūst, upe maina gultni un tajās nav pastāvīgu iemītnieku. [Sagatavots pēc: Eberhards 1982 : 147–148]

Gaujas Nacionālais parks izveidots 1973. gadā. Tas vairāk nekā 90 tūkstošu hektāru platībā aizsargā Gaujas senielejas krāšņāko posmu no Valmieras līdz Murjāņiem.

Viens no parka lielākajiem lepnumiem ir krāšņie smilšakmens atsegumi, ieži, klintis un alas Gaujas krastos. Sārtie, zeltainie un pelēkie smilšakmens ieži veidojušies pirms 350–370 miljoniem gadu. Šeit atrodas pēc tilpuma lielākā ala Baltijā – Gūtmaņala, garākā ir Kalējala, neparastākā – Lielā Ellīte, viena no populārākajām – Siguldas Velnala. Gaujas krastu grezno Ērgļu klintis, Ķūķu klintis, Līču–Laņgu klintis un Sietiņiezis.

Daudzās gravas ir viena no Gaujas senielejas īpatnībām. Visbiezākais gravu tīkls ir Gaujas kreisajā krastā starp Līgatni un Siguldu.

Nacionālajā parkā atrodas vairāk nekā 500 kultūras un vēstures pieminekļu – pilskalni, mūra pilis, baznīcas, muižas, ūdensdzirnavas un vējdzirnavas, kā arī citi arheoloģiskie, arhitektūras un mākslas pieminekļi. Gaujas krastā šeit slējušies 19 seni pilskalni, sešas viduslaiku pilis un trīs viduslaiku pilsētas – Straupe, Sigulda un Cēsis (Gaujas krastā ārpus parka teritorijas ir arī Valmiera).

Teritorijas lielāko daļu sedz meži (47 %), aptuveni 6 % ir purvu. Izplatītākie meža tipi ir damalksnis, mētrājs, vēris, atsevišķos Gaujas senielejas posmos dominē gārša. [Sagatavots pēc: http://www.latvia.travel/lv/apskates-vieta/gaujas-nacionalais-parks; Ozoliņa-Molla, Mols : 32–41]

 

Gaujas lībieši

Lībieši ir Latvijas pamatiedzīvotāji ar senu un bagātu kultūru. Lībieši 9.–10. gadsimtā apdzīvo Daugavas lejteci. Viņu etniskā un kultūras attīstība veidojas Baltijas jūras somu, skandināvu un baltu ietekmē. Ap 11. gadsimtu lībiešu kultūra uzplaukst arī Gaujas krastos – Turaidas, Siguldas un Krimuldas apkārtnē. Pie Gaujas dzīvojošos lībiešus dēvē par Gaujas lībiešiem. Gaujas lībiešu apdzīvotās zemes 12. gadsimta beigās aizņem ap 1000 kvadrātkilometru plašu teritoriju, kas sadalīta pilsnovados. Tos pārvalda novadu vecākie, kas dzīvo nocietinātās koka pilīs. Turpat darbojas arī tirgotāji un amatnieki, taču lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo ciemos. Gaujas lībiešu zemju centrs ir Turaida, kur 13. gadsimta sākumā valda Kaupo.

Turaidas lībiešu pilis no pārējām atšķiras ar savdabīgu situāciju dabā. Parasti Latvijā, citur Baltijā un pieguļošos austrumu apgabalos senās pilis celtas atsevišķi stāvošos morēnu pauguros, arī upju ielokos. Turaidas lībieši piļu celšanai veiksmīgi izmantojuši augstos Gaujas krastos ģeoloģisko procesu rezultātā radušos mēlesveida palikšņus, kurus no divām pusēm norobežo dziļas, stāvkrastainas gravas, bet no trešās – Gaujas senleja.

Arheoloģiskie atradumi Gaujas lībiešu senvietās liecina par augstu amatniecības attīstības līmeni. Viens no senākajiem ir kalēja amats. Lībiešu kalēji māk iegūt, kausēt un pārstrādāt metālu. Ar 11. gadsimtu, kad ieviešas podnieka ripa, par pastāvīgu ražošanas nozari attīstās podniecība. Līdz tam māla traukus sievietes lipina ar rokām.

Liecības par Gaujas lībiešu audējiem sniedz arheoloģiskajā izpētē iegūtie aužamo stāvu atsvari, vērpjamo vārpstu skriemeļi, audumu fragmenti. Daudzu vilnas un linu apģērbu audums austs sarežģītajā trīsnīšu un četrnīšu trinīša tehnikā. Jostas un celaines lībietes gatavo ar celu dēlīšiem.

Laika gaitā lībiešu skaits Vidzemē būtiski samazinās. Sākot ar 16. un 17. gadsimtu, lībieši kopā ar baltu tautām – kuršiem, sēļiem, latgaļiem un zemgaļiem – iekļaujas latviešu tautas sastāvā.

Mūsdienās par Gaujas lībiešiem atgādina senlietas un vietvārdi viņu apdzīvotajās vietās, ornamenti un krāsu salikums Turaidas novada tautas tērpos, cimdu un segu rakstos. [Sagatavots pēc: http://www.turaida-muzejs.lv/about/gaujas-libiesi/; http://www.segewoldiana.sigulda.lv/vesture/13/gaujas_libiesi.htm]

 

Pērļu zvejnieki

16.–19. gadsimtā Gauja ir bijusi nozīmīga pērļu ieguves vieta un  bija arods – pērļu zvejnieki. Pērles, kuras varēja izmantot rotaslietu izgatavošanai, ieguva no lielās un mazās upes gliemenes ar latīnisko nosaukumu Margaritana margaritifera. Pērle gliemenē veidojas, ja aiz vāciņa iekļuvis smilšu graudiņš, kurš apaug.

18. gadsimtā Krievijas cara galma vajadzībām pērļu zveju Baltijā (arī Gaujā) uzticēja zviedram Hedenbergam. Tieši viņa komanda iznīcināja šīs gliemeņu sugas. Tajā laikā apmēram uz 200–300 eksemplāriem tika atrasta viena pērlīte, bet šie pērļu zvejnieki milzīgos apmēros iznīcināja gliemenes, lai noskaidrotu, vai tajās nav pērles. 19. gadsimtā pērles vairs nevarēja atrast, 20. gadsimtā laikrakstos vairākkārt tika izteiktas cerības, ka gliemenes vēl ir, bet mūsdienās biologi uzskata, ka upes pērleņu Gaujā vairs nav. [Sagatavots pēc: Eberhards 1991 : 39–41]

 

2017. gada vasarā  tika rīkoti „Klusuma pārgājieni ar Gaujas klausīšanos”, kuru laikā jāieklausās dabā un mūzikā. Šie pārgājieni vasarā desmit piektdienu novakarēs notika dažādās ainaviskās vietās pie Gaujas, kur savukārt uz upes skanēja akustiskā mūzika. Pirmais klusuma pārgājiens ar Gaujas klausīšanos notika 2. jūnija vakarā ap saulrietu Amatas novada Elku kalnā. Gaujas klausīšanās pārgājienu iecere ir atjaunot 20. gadsimta 70. gadu tradīciju, kad tolaik tikko izveidotajā Gaujas Nacionālajā parkā Siguldā pa upi slīdošā laivā skanēja mežraga spēle. Neilgi pirms saulrieta dodoties gar Gauju, pretējā krastā redzams iespaidīgs un gleznains smilšakmens iezis. Vispirms ir klusums, kurā tikai putnu kopkoris, tad tālumā ieskanas mežrags, un tad jau redzama arī laiva ar airētāju un muzikantu. [Sagatavots pēc: Matisone :

http://www.lsm.lv/raksts/kultura/kulturtelpa/latvija-atjauno-senu-tradiciju–klusuma-pargajienus-ar-gaujas-klausisanos.a237148/]

 

2016. gadā populārākie govju vārdi ir Gauja un Venta, un tie gadu gaitā spējuši noturēt līderpozīcijas govju vārdu izvēles ziņā. Retāk saimnieki izmanto svešzemju upes vārdu došanā, tomēr Latvijas govīm vairākākkārt doti arī vārdi Amazone, Nīla, Donava un Tigra. Akadēmiķe Janīna Kursīte-Pakule norādījusi, ka saimnieki ierasti govis dēvējuši dažādu upju, strautu un pat jūru vārdā ar domu, ka tīrs ūdens lielā daudzumā ir līdzvērtīgs labam pienam lielā daudzumā, bet atšķiras tas, ka Vidzemē vairāk govīm lika vārdu Gauja, Kurzemē – Venta. [Sagatavots pēc: http://www.la.lv/kutis-mauj-madonnas-un-sipenieces-govju-vardu-mode-latvija/]

 

2011. gadā Krimuldas Tautas namā notika izstāde „Visas upes klusu tecēj’, Gauja klusi netecēj”. Krimuldas un citu Gaujas novadu audējas pēc Julitas Klušes 14 Gaujas fotogrāfijām noauda audumu kolekcijas. Vienai fotogrāfijai atbilst vesela audumu kolekcija par attiecīgās fotogrāfijas tēmu. Julita Kluše par notikumu ir izveidojusi fotoreportāžu, kurā ir 14 viņas Gaujas attēli un tam atbilstošo audumu fotogrāfijas. [Sagatavots pēc: http://dziedava.lv/vero/vero.php?nos=gauja]

 

Jaunpiebalgas novada aktīvisti kopā ar domi ir izveidojuši Gaujas fondu. Viņu tīmekļvietnē atrodamas ziņas par Gaujas augšteces skaistākajām vietām, kultūrvēsturi, ūdens kvalitāti, Gaujas apsaimniekošanu, ievietotas Gaujas augšteces kartes, kā arī informācija  mašķerniekiem un tūristiem, fotogalerija  u. c. Fonda tīmekļvietne: http://gaujasfonds.lv/. [Sagatavots pēc: http://gaujasfonds.lv/]

 

 

Gauja ir vispopulārākā Latvijas laivojamā upe, kas met loku pa Vidzemi, kopumā sakrājot 440 līkumainus tecējuma kilometrus, kamēr gaisa līnijā starp izteku un ieteku jūrā ir vien 90 kilometru.

Gaujas ūdenstūrisma karti var aplūkot: file:///D:/My%20Documents/Downloads/Gauja_LV_EE_int%20(1).pdf

 

2015. gadā iznāca Māra Anša Mitrevica grāmata „Lašu stāsti”. Grāmatas atvēršanas svētkos autors pastāsīja:

„Grāmatā apkopotie stāsti nav tikai par lašiem. Šajā dižciltīgo zivju vārdā parasti dēvē arī taimiņus. Šie stāsti nav tikai par maluzvejniekiem, kas ar žebērkļiem, tīkliem un elektroietaisēm mēģina ķert un arī noķer skaistās rudens zivis. Un vēl – šie stāsti nav tikai par Gaujas Nacionālā parka pirmajiem dabas aizsardzības inspektoriem un viņu piedzīvojumiem, tvarstot maluzvejniekus, kurus pieredzējušie dabas sargi sauc vienkārši par žuļikiem. Galu galā šie stāsti nav tikai par Gauju, kaut tieši Gauja šeit ir galvenā persona. Īsumā var teikt, ka šie stāsti ir par lašiem, žuļikiem, inspektoriem un Gauju. Šī grāmata ir profesionāla dabas aizsardzības inspektora, ko mūsdienās sauc par reindžeru, atskats uz nelielu daļu no tiem brīnumainajiem, dažreiz neticamajiem, tomēr tikai patiesajiem notikumiem, ko pirmā Latvijas nacionālā parka inspektori piedzīvojuši uz Gaujas, pie Gaujas un tās pietekām, visvairāk – lašus sargājot.”

[Sagatavots pēc: http://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/veseliba/iznakusi-inspektora-mitra-gramata-par-lasiem-zulikiem-un-gauju.a139786/]

 

Gaujas nosaukums ir dots arī upei Venecuēlā. Vārda devējs ir latvietis Aleksandrs Laime (Aleksander Laime), kurš ir dēkainis, ceļotājs un pētnieks. Ceļodams pa pasauli, viņš, 1940. gada jūnijā izkāpis krastā Venecuēlā, uzzināja, ka Latvija ir okupēta. Dzimtenē viņš vairs nekad neatgriezās. Aleksandrs Laime ir pirmais cilvēks, kurš, ejot kājām caur Venecuēlas biezajiem džungļiem Dienvidamerikā, 1955. gadā nokļuva pie pasaulē augstākā 979 metru varenā Anhela ūdenskrituma. Milzīgais ūdenskritums savu nosaukumu ieguvis par godu pilotam Džimijam Endželam (Jimmie Angel), kas to atklāja 1933. gadā, lidojot tam pāri.

Aleksandrs Laime Kanaima Nacionālajā parkā deva nosaukumu vēl nenosauktajai upei, kuru veido Anhela ūdenskrituma lejā plūstošie ūdeņi. Par godu savai dzimtenei Laime upi nodēvēja par Gauju. 1955. gada 18. novembrī – Latvijas Republikas Proklamēšanas dienas datumā – Laime Venecuēlas laikrakstam „El Nacional” paziņoja upes vārdu – Rio Gauja. Mūsdienās upes vārds biežāk tiek minēts iezemiešu valodā – Kerep. [Sagatavots pēc: https://www.latviesi.com/jaunumi/raksts/112769-latvijas-pedas-pasaule-aleksandrs-laime-pirmais-cilveks-kurs-ar-kajam-sasniedza-anhela-udenskritumu/]

 

Gaujas upju baseinu apgabals

[http://www.upes.lv/informacija/gaujas-baseins/]

aaa

Shēma no A. Priedīša grāmatas „Ar makšķeri Latvijas .. upēs” (1960).