Tradicionālā transkripcija
[aũseklis]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[ɑ͜useklis]
[au] – divskanis
[s] – nebalsīgais troksnesis
[e] – īsais, šaurais patskanis
[k] – nebalsīgais troksnenis
[l] – skanenis
[i] – īsais patskanis
[s] – nebalsīgais troksnenis
Trīszilbju vārds.
Ortogramma – A.
Aus- – sakne
-ekl- – piedēklis
-is – galotne
Ausekl- – vārda celms
-eklis – izskaņa
Auseklis – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, īpašvārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija
Ar nozīmi ‘ornamenta zīme’ vārds uzskatāms par sugas vārdu, taču tradicionāli ar šo nozīmi vārds tiek lietots deminutīvā auseklītis.
aaaa
Vienskaitlinieks.
–
| vsk. | dsk. | |
| N. | Ausekl-is | – |
| Ģ | Ausekļ-a | – |
| D | Ausekl-im | – |
| A. | Ausekl-i | – |
| I. | ar Ausekl-i | – |
| L. | Ausekl-ī | – |
| V. | Ausekl-i! | – |
aaaa
Teikumā var būt:
aaaa1) teikuma priekšmets – Auseklis ir viens no latviešu folkloras tēliem.
aaaa2) izteicējs – Latviešu tautasdziesmās Rīta zvaigzne ir Auseklis.
aaaa3) apzīmētājs – Ausekļa etnogrāfiskā zīme bija populāra Trešās atmodas laikā.
aaaa4) papildinātājs – Tautasdziesmās Mēness meklē Ausekli.
aaaa5) apstāklis – Auseklī mēs simboliski redzam gaismas uzvaru pār tumsu.
aaaa6) galvenais loceklis – Spožs Auseklis.
Ausekļa atribūti, Ausekļa darbība, Ausekļa funkcijas, Ausekļa izskats
Auseklis jāj, Auseklis uzlec
ieraudzīt Ausekli
aũseklis, Kandava, àusêklis, P. Šmits no Raunas, J. Cīrulis no Drustiem, Rīta zvaigzne: auseklītis agri lēca Baltijas Vēstnesis, 1926. [Sagatavots pēc: ME I : 226]
Auseklis – Rīta zvaigzne, Austriņš, Venera
Folkloristikā – Auseklis.
Priekšvārdi – Auseklis.
Uzvārdi – Auseklis, Ausekle.
Vietvārdi – Auseklis, māju nosaukums; Auseklis, zemnieku saimniecība; Auseklīši, zemnieku saimniecība.
Ergonīmi – Auseklis, izdevniecība Limbažos; Auseklis, bērnu un jauniešu centrs Rīgā; Auseklis, kinoteātris Talsos; Auseklis, nacionālās kultūras atbalsta centrs; Auseklis, latviešu valodas un kultūras skola Cīrihē; Auseklis, Dricānu kultūras biedrība; Auseklis, vīru koris; Auseklis, jahtklubs; Auseklis, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Tautas lietišķās mākslas metālkalēju studija; Auseklītis, Rīgas Imantas vidusskolas zēnu koris, Auseklītis, Rīgas 6. vidusskolas jauniešu pūtēju orķestris; Auseklītis, Rīgas Franču liceja tautas deju kolektīvs.
Laikraksti – Auseklis, Alojas, Krimuldas, Limbažu un Salacgrīvas novada laikraksts; Auseklis, laikraksts latgaliešu rakstu valodā 20. gs. sākumā.
Vārds ir atvasināts no saknes aus-, no tās atvasināti arī vairāki citi vārdi: austra, ausa, ausma, austrenis, austrums u. c. No radniecīgās saknes lietuviešu valodā atvasināti vārdi ar tādu pašu nozīmi, piemēram, lietuviešu aušrà – rīta blāzma, aušrinė – Rīta zvaigzne. Šīs saknes vārdu grupa indoeiropiešu valodās etimoloģiski saistās ar rīta gaismas parādību apzīmēšanu (sengrieķu, latīņu – aurōra, anglosakšu – ēastre, senā baznīcslāvu – za uzstra). [Sagatavots pēc: Biezais 1998 : 23]
●
Aust – par gaismu, tās pašas cilmes ir Auseklis, Austriņš, ‘rīta zvaigzne’. No saknes vai atvasinājuma rīta blāzmas apzīmēšanai vairākās valodās darināts tās debespuses apzīmējums, kur saule aust: latviešu austrumi, vācu Osten u. c. [Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 91]
latīņu – Auricle
lietuviešu – Ausinė
Dievs dodi kungam to dienu redzēt,
Ko māte redzeja, aukledama:
Sietiņš nogāja, auseklis uzlēca,
Vēl māte sēdeja, man’ aukledama. [LD 3018]
Pats Dieviņis man iedeva
Sav’ jājamu kumeliņu.
Caur segliem saule lēca,
Caur iemauktu mēnestiņis,
Pavadiņas galiņā,
Tur lec rīta auseklitis. [LD 30064]
Dieva dēli pirti dara
No sīkiem olīšiem;
Saules meitas pērties gāja
Zelta slotas padusē.
Auseklītis garu lēja
Ar sudraba biķērīti;
Leji, leji, Auseklīti,
Izpatapu siltumiņu. [LD 338441]
Visas zvaigznes es redzeju,
Ausekliša vien nevaid;
Auseklitis, tas aizgāja
Saules meitas precibās. [LD 33857-4]
Auseklitis agri lēca,
Saules meitas gribedams;
Lec, Saulite, pate agri,
Nedod meitas Ausekļam. [LD 33745]
Mēnesnica zvaigznes skaita,
Vaj ir visas vakarā.
Iraid visas, iraid visas,
Ausekliša vien nevaid;
Auseklitis Vāczemē
Zelta naudu kaldinaja. [LD 33856]
Mēnesnice zvaigznes skaita,
Irig visas vakarā.
Visas ira, visas ira,
Ausekliša vien nebij;
Auseklitis jūriņā
Baltā putu gabalā. [LD 33855]
Mēnesitis zvaigznes skaita,
Vaj ir visas vakarā,
Visas bija vakarā,
Ausekliša vien nebij.
Auseklitis aizteceja,
Saules meitas kāzas dzert.
Dieviņš ņēma Saules meitu,
Pērkons jāja vedibās.
Pa vārtiemi iejājoti,
Nosper zelta ābeliti.
Trīs gadiņi Saule rauda,
Zelta ziedus lasidama. [LD 34047-5]
Skaiti zvaigznes, Mēnestiņi,
Vaj ir visas vakarā.
Ir gan visas, ir gan visas,
Ausekliša vien nevaid.
Auseklitis aizteceja
Gar Daugavu dziedadamis,
Gar Daugavu dziedadamis,
Saules meitu lūkoties.
Dod, Saulite, kam dodama,
Auseklim vien nedod! [LD 33857-2]
Vecumvecos laikos mīļā Saulīte apņēmusi spožo Mēnesi. Ilgi sadzīvojuši laimīgi, nešķirami: reizē gājuši gulēt, reizē cēlušies, piedzīvojuši arīdzen daudz bērnu: zvaigznes pie debesim. Bet te vienu jauku rītu Saulīte pamodusies apmanīs: vīra nav. Sāks uzlūkot šo, celdamās rītiem agrāki kā līdz šim, atron: Mēness neuzticams palicis, ielūkojis saules meitu, Ausekļa saderināto līgavu. Sirds Saulītei iedegusies, kampusi asu zobenu, sakapājusi neuzticamo vīru gabalu gabalos. Tāpēc Mēness vēl tagad bieži vien parādās nevis vesels, bet it kā pārcirsts. Tomēr no tā laika Mēness ir un paliek nebēdnis: ik vakaru, tikko sieva apgulusies, klusiņām ceļas augšā, iet mīļāko aplūkot. Saulīte turpretim aiz greizsirdības nopūlas savai meitai tuvumā palikt. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]
Rotaļspēles „Neguli, Saulīte!” norisēs galvenajiem personāžiem raksturīga ar melodiju nesaistīta darbība, tas ir, asinhrona kustības un melodijas metroritmika. Par šīs rotaļspēles norišu senumu ir pamats domāt, ka arī šeit senākie ir kompozicionālie izveidojumi, kas sasaucas ar dārziņa vai apļa tipa rotaļu norisēm. Nereti atkarībā no personāžu maiņas mēdz izmainīties rotaļspēles norises. Tā, piemēram, atšķirīgs ir darbības izvedums ar rotaļai radniecīgu tekstu:
Auseklītis jādelēja
Malējiņas meklēt…
Rotaļniekiem dziedot šādu tekstu, „Auseklītis” atbilstoši rotaļdziesmas vārdiem uz skala trīs reizes jāj apkārt kolonā stāvošiem rotaļniekiem. [Sūna 1966 : 609–610]
●
Sevišķi grezns zvaigznes variants ir Rīta zvaigznes simbols – auseklītis. Tā ir zvaigzne ar astoņiem stariem un simbolizē gaismas uzvaru cīņā pret tumsu. Auseklīti uzskata arī par spēcīgāko lietuvēna krusta variantu, jo tas jāuzvelk ar vienu līniju. Interesanti, ka auseklīti kā astoņstūrainās zvaigznes sinonīmu sākuši lietot latviskā ornamenta pētnieki trīsdesmitajos gados. No literatūras tas izplatījās arī tautā. Arheoloģiskajos materiālos zvaigznes motīvs parādās tikai 16.–17. gs. [http://valoda.ailab.lv/kultura/kultura/orn10.htm]
●
Pagaidām neatbildēts paliek jautājums, vai aizsargzīmes, īpašumzīmes ir tikai vēsturisku laiku liecības un vai noteiktos apstākļos tās kaut vai modificētā veidā varētu atgriezties. Šķiet, ka kritiskos brīžos (individuālos vai kolektīvos) atjaunojas, vismaz daļēji, šo seno aizsargzīmju dziļākā – maģiskā – funkcija. Tā tas notika, piemēram, 19. gs. 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, kad neskaidro nākotnes perspektīvu laikā, Latvijai no padomju varas pārejot uz valstiskās neatkarības atjaunošanu, t. s. Auseklītis (t. i., viena no tradicionāli biežāk lietojamajām aizsargzīmēm) kļuva populāra dažāda veida apģērbu un māju ārējos rotājumos, bet galvenokārt īpašu nozīmīšu veidā visā valstī. Kad kritiskais brīdis bija labvēlīgi atrisinājies resp. atgūta valstiskā patstāvība, auseklīši kā pēc burvju mājiena pazuda. [Kursīte 2005 : 53]
●
Ēkas ornamentā visbiežāk izmantotās zīmes (formas elementi) ir slīpie krusti, trīsstūrīši (ar smaili uz augšu un leju), saulītes, zalkša zīmes ar lielāku vai mazāku stilizācijas pakāpi, lietuvēna krusti (parasti gan kā izolēta zīme, ne zīmju virknējums), dažāda veida un lieluma rombiņi, Jaunos laikos kā rotājuma un aizsargelements lietots auseklītis jeb oktogramma. Tiesa, auseklīšu virknējumi sastopami, kaut arī ne bieži, jau vismaz 20. gs. sākumā (piem., Sakstagalā ēku jumta apmaļu rotājumā). [Kursīte 2014 : 158]
Zilā stunda
Mana zilā rīta stunda
Skrien kā zilgans balodītis
dūdot tevim labu rītu,
kad zūd blāzmā auseklītis.
Redz viņš tavu sapņu mirtes,
metas tumši zaļos zaros – –
Dūdo zilais balodītis,
kamēr izirst saules staros. [Bārda 1992 : 141]
Ap tevi
Pie tevis! Pie tevis!
aaaaSien mani diedziņi
aaaaKā burvju tiņa…
aaaaMīl spožo Ausekli,
aaaaMīl pusnakstiņa!
No tevis! No tevis!
aaaaVai saukts, vai atraidīts,
aaaaVai pašas dziņa?
aaaaLien mazs mākonīts
aaaaPie mēnestiņa. [..] [Aspazija 1985 : 276]
Austrums pārsvīda ar sārtu blāzmu, debess gaišums un zemes krēsla saplūda nenoteiktā, smalkā krāsā. Auseklis nodzisa… Pirmā cīruļa dziesmai sekoja citas, ezera malā, virs ezera, viņpus ezera skanēdamas. Mežā iesvilpās strazds. Tam atbildēja otrs, trešs, visapkārt sāka svilpt, čirkstēt, trallināt… Un, kā gaišums auga, tā arī troksnis tapa arvien dzīvāks un skaņāks. [Blaumanis 1994 : 290]
●
Latviešu literatūrā ir tautiskā romantisma dzejnieks Auseklis. J. Kalniņa biogrāfiskajā romānā „Auseklis” stāstīts, kā viņš izvēlējās savu pseidonīmu:
„Dzejoļu grāmatiņu Krogzemju Mikus beidza sakārtot savā dzimšanas dienā – 6. septembrī. Viņam palika divdesmit divi gadi, un viņš bija jau ūsas izdīdzējis un apkopis padegunē. Grāmatiņas titullapā viņš rakstīja: „Dzeijas no Ausekļa”. Viņš negribēja būt savai tēvzemei nedz Krogzemju Mikus, nedz Miķelis Krogzemis – un nepavisam ne Mihael Krogzem –, viņš gribēja būt tā agrā, baltā gaismā starojošā zvaigzne rīta debesīs, kas atved sauli un līdz ar to gaišu dienu. Auseklis.” [Kalniņš 1981 : 120]
MADARA. Lūk, Auseklītis. Velc krustu
Un krustam pāri vēlreiz krustu.
ARTA. Krustām auga bērza saknes.
Krustām zvaigznes debesīs.
Un no visām zvaigznēm
Auseklītis vismīļāks.
Vai tev tāpat? Un kāpēc tā?
MADARA. Viņš paliek pēdējais, kad citas zvaigznes
Jau nobālušas vai pat nokrīt.
ARTA (izbailēs).
Bet ja nu nokrīt arī Auseklītis?
MADARA. Tas nenotiks nemūžam.
Es redzēju zelta krustu
Vidū gaisa grozāmies;
Dieviņ, tavu padomiņu,
Ka zemē nenokrita. [Zālīte 2001 : 36]
●
VENTS.
Vai pazini tūdaliņ?
Vai domāji tautas jāj?
Te jau velk malu malu,
Vai pārdienu važo Glūds.
MAGONE.
Kā lai tevi nepazītu
No tāluma atvizam?
Viens brālītis māsiņai –
Kā tas rīta auseklītis: –
Spīd kumeļam iemauktiņi,
Spīd zibenam rokturītis,
Spīd pašam bāliņam
Piecas zvaigznes cepurē. [Rainis 1981 : 14]
Iveta Kadeģe, audēja Priekulē, stāsta:
„Visvairāk savos darbos izmantoju Auseklīti, no kura izriet arī dažādi citi veidojumi. Par nozīmi tik daudz neesmu domājusi – tāda tā zīme ir, un viss. Auseklis ir iestrādāts stellēs, kuru var arī mazliet pārveidot. Un, kas no tā visa sanāk, kad eksperiments ir veikts, tas jau ir cits jautājums. Bet, kāda līdz ar to kļūst pašas zīmes jēga, nezinu. Līdz šim nav arī domāts, ka nozīme jāsameklē. Bet lielas atkāpes no tradīcijas austajos audumos neveicu.
Rakstu zīmējumi lielākoties rodas darba procesā, skatoties, kas labāk ietu kopā, kā varbūt nevajadzētu darīt. Pēc gatava plāna tas nenotiek. Var jau reizēm iziet pa izstādēm un paskatīties, kā dara citi, bet labāk zīmju kombinācijas domāt pašiem.
Runājot par citādo, esmu novērojusi, ka latviešu rakstu zīmes manos darbos ir nedaudz siltākos toņos nekā citiem meistariem.” [Kļepikova : http://www.liepajniekiem.lv/zinas/kulturvide/kulturas-pulss/atslega-uz-milzigam-bagatibam-179408]
Haralds Biezais pētījumā „Seno latviešu dievu ģimene” atzīst, ka personificētais Auseklis tautasdziesmās ir aprakstīts skopi: viņš šuj jūrmalā sev brūnus svārkus, aizbraucot uz Vāczemi, viņš tur šuj sev zīda, samta vai zelta svārkus, bet Saulei Auseklis šuj svārkus ar zelta un sudraba svītrām, kurpes un Saules meitai vamžus. Tā tautasdziesmās tiek atbildēts uz jautājumu, kur tas palicis vakarā, kad Mēnesis skaita zvaigznes. Taču, ja viņš nav no rīta parādījies, tad ir pie savas līgavas – Saules meitas. Auseklim pieder kā debesu dievam zirgs, bet tikai viens, turklāt to viņš pērk pats. Viņš nepiedalās debesu saimes ikdienas darbos, bet iesaistās debesu dievību rotaļās, tāpēc tautas apziņā Auseklis ir pats mazākais tās loceklis. [Sagatavots pēc: Biezais 1998 : 26–28]
●
Debesu kāzās un Debesu pirtī arī piedalās Auseklis. Viņš ir izcilākais no Saules meitas preciniekiem Debesu kāzās, un Debesu pirtī viņš lej ūdeni uz sakarsētiem akmeņiem – lej garu. [Sagatavots pēc: Biezais 1998 : 313; 323]
Auseklis ir Rīta zvaigznes simbols. Tā daudzās kultūrās sauca Veneru – vienu no spožākajiem debess objektiem, kas piesaistīja cilvēku uzmanību kopš seniem laikiem. Venera tika uzskatīta par dievišķu un bija iedvesmas avots rakstniekiem un dzejniekiem kā Rīta vai Vakara zvaigzne. Venera ir pirmā planēta, kuras kustība debesīs tika novērota un aprakstīta vismaz 2 tūkstošus gadu pr. Kr.
Ausekļa simboliskā zīme ir astoņstūrainā zvaigzne, Veneras – aplis ar nelielu krustu apakšā (♀).
Ausekļa kā rītausmas un nākotnes nesēja simboliskā nozīme bija īpaši svarīga tautiskā romantisma kultūrā (19. gadsimta 60.–80. gadi) un Trešās atmodas laikā (20. gadsimta 80.–90. gadu mijā).
Ansis Cīrulis Ziemassvētki (papīrs, tuša, guaša 1921).
Kompozīcijā Ziemassvētki Ansis Cīrulis Kristus piedzimšanas leģendai devis latvisku skanējumu. Bērniņš ir piedzimis latviešu zemnieku sētas harmoniskajā, cilvēkam draudzīgajā vidē. Doma par kūti kā piedzimšanas vietu A. Cīrulim šķiet nepieņemama. Starp sveicējiem nav nedz svešzemju ķēniņu, nedz gudro no Austrumiem, vien pašu ļaudis, arī vijolnieks. Balvas, ar kurām tiek apsveikts jaundzimušais, ir pavisam ikdienišķas – piena krūze, kliņģeris, lelle. Saime un viesi ar prieku pieņem jaunatnācēju, un gaiša starojuma apņemtais bērniņš tiecas viņiem pretī. Brīža nozīmi saiknē ar latvisko tradīciju apliecina Dēklas, Laimas un Kārtas klātbūtne, šo trijotni interpretē arī kā likteņdievības. Mēnesim pie naksnīgajām debesīm zīmējumā iespējamas vairākas funkcijas. Redzot mēnesi, skatītājs uzzina darbības laiku – protams, tā ir Ziemassvētku nakts. Savukārt zvaigzne nolasāma gan kā Auseklītis, gan kā atgādinājums par Bētlemes zvaigzni. [Sagatavots pēc: Šmite : http://m.lvportals.lv/visi/likumi-prakse/202659-ziemassvetku-laika/]
Stopiņu pagastā atrodas Līgo parks, to atklāja 1988. gadā. 1992. gadā parkā tika uzstādītas 11 unikālas latvju rakstu zīmju akmens skulptūras. 2014. gadā Līgo parkā mājvietu rada vēl viena tēlnieka Ulda Sterģa darināta latvju rakstu zīmes skulptūra laukakmenī – „Auseklīša zīme”. [http://www.stopini.lv/lv/novads/ligo-parks]
2015. gadā Rīgas Porcelāna muzejā rīkoja valsts svētkiem veltītu darbnīcu – īpašu porcelāna apgleznošanas piedāvājumu – porcelāna auseklīšus, no kuriem pēc apgleznošanas un apdedzināšanas bija iespējams izgatavot piespraudi.
[http://apollo.tvnet.lv/zinas/rigas-porcelana-muzeja-rikos-valsts-svetkiem-veltitu-darbnicu/711803]
Grāmatas „Latviešu ornamenti” autore etnogrāfe Daina Karule stāsta: „Lībiešu krasta ļaudīm sevišķi patikusi zvaigznes zīme – Auseklis, turpretī Latgales novados zīme nav bijusi tik populāra. Auseklis tika izraudzīts par atmodas laika simbolu, jo zvaigzne ir tā, kas palīdz uzvarēt tumsu, tā ir vāja gaisma, bet rāda ceļu, dod cerību, ļauj mainīties. Aizejot karā, bāleliņa kumeļam bija zvaigžņu sega mugurā. Jo vairāk cilvēks zina, jo konkrētākas asociācijas var izveidot ar zīmi.
Ugunskrusts nav nekas cits kā krusta kuplinājums ar noliektiem zariem. Savukārt zvaigznes zīmes sākotnējā, visvienkāršākā forma arī ir krustiņš, bet kuplināta – auseklis. Kad tiek lietots rotājošais, nevis vēstījošais raksts, ar formu vienmēr rotaļājas, groza uz visām pusēm. Tas nozīmē, ka raksts jāturpina iztēlē, pieaudzējot pilnu tam atvēlēto lielo laukumu. Tikai tā atklājas raksta būtība.” [Hauka 2014 : http://jauns.lv/raksts/sievietem/5804-magija-un-senas-zimes-kas-aizsarga-latviju-un-latviesus]
●
Latvijas Trešās atmodas laikā, pamazām sabrūkot PSRS, tika domāts arī par nacionālās simbolikas atjaunošanu. Sabiedrībā notika aktīvas diskusijas, spriežot, kuri ir latviešu pazīstamākie un iemīļotākie simboli, kuri saistās ar jauno politisko situāciju.
„Apspriežot šo problēmu Kultūras fonda prezidijā, Imants Ziedonis aicināja par galvenajām tradicionālajām zīmēm atzīt ļoti senatnīgo auseklīša zīmi un arī lēcošo saulīti, kas abi figurē pirmo latviešu strēlnieku pulku ornamentikā 1915.–1917. gadā. Auseklīti atbalstīja Vitauts Ļūdēns („Tas ir ļoti latvisks un vispārcilvēcisks svētraksts un ļoti atbilst mūsu laika garam”), Viesturs Bērziņš un liela līdzparakstītāju grupa („Auseklis kā Rīta zvaigzne varētu simbolizēt nākotni, cerību uz atdzimšanu, ne velti pirmās nacionālās atmodas sākuma posma lielākais dzejnieks izvēlējās pseidonīmu Auseklis”), simbolikas un heraldikas lietpratējs Aloizs Lukša un neskaitāmi citi. Par auseklīti interesantas ziņas piesūtījuši J. Klētnieks, V. Grāvītis, daudzi devuši tā dizainiski daudzveidīgus zīmējumus.” Sagatavots pēc: http://www.barikadopedija.lv/raksti/223059]
●
Latvijas Tautas frontes (LTF) muzejs atrodas LTF vēsturiskajā ēkā Rīgā, Vecpilsētas ielā, kurā aplūkojams arī LTF priekšsēdētāja Daiņa Īvāna kabinets. „Esmu izģērbts pliks,” nesen jokojot sacīja Īvāns, kurš ir atdevis muzejam ne tikai savu vēsturisko džemperi ar auseklīšiem, bet vēl vairākas tālaika relikvijas un dokumentus. „Es nolēmu džemperi atdot LTF muzejam, jo tas jau īstenībā nav mans īpašums, bet kā laikmeta karogs,” teica D. Īvāns. [Sagatavots pēc: https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/ltf-muzeja-apskatams-ari-ivana-vesturiskais-auseklisu-dzemperis-14027498]
●
Tēlnieks Uldis Sterģis, veidodams Stopiņu pagasta Līgo parku, stāsta: „Krāju visu par latvisko dzīvesziņu. Mapītēs salieku izgrieztos materiālus, kas mani interesē, – par pasaules kultūras un reliģiju vēsturi, arheoloģiju, etnogrāfiju un ar šīm zinātnēm saistītām lietām.”
Pētot dažādo kultūru mijiedarbību, tēlnieks reizēm pats ir bijis pārsteigts par saviem atklājumiem. Par latviskiem uzskatītie raksti sastopami arī citu tautu kultūrās kā sargātāji, svētība. Vai nav interesanti, ka uz baltkrievu līgavas blūzītes apkakles stūrīšiem izšūti vai ukraiņu cimdu rakstos ieadīti auseklīši?
[Tiļļa 2014 : http://praktiski.la.lv/ciemos-telnieka-ulda-sterga-iespaidiga-akmens-rakstu-darbnica-stopinu-lielkajos/]
●
„Auseklis” bija trešais regulāri iznākošais Latgales laikraksts latgaliešu rakstu valodā. Ideja par tā izdošanu radās pirmās nacionālās atmodas laikā Latgalē 1906. gada sākumposmā. Avīzes pirmais numurs nāca klajā 1906. gada 17. martā. To izdeva Pēterburgā. Laikraksta redaktors bija Francis Trasuns. „Auseklis” iznāca vienu reizi nedēļā, tā apjoms bija 4 lappuses. 1907. gada septembrī „Ausekli” pārstāja izdot. 20. septembrī izdeva pēdējo – 35. – numuru.