Tradicionālā transkripcija
[v*rc]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[vɑːrʦ]
[v] – balsīgais troksnenis
[ā] – garais patskanis
[r] – skanenis
[c] – nebalsīgais troksnenis
Vienzilbes vārds.
Ortogrammas – ā; ds.
vārd– – sakne, vārda celms
-s – galotne
vārd-a+brāl-is
vārd-a+dien-a
vārd-a+mās-a
vārd+dar-inā-šan-a
vārd+form-a
vārd+kop-a
vārd+liet-o-j-um-s
vārd+rind-a
vārd+sa-vien-o-j-um-s
vārd+šķir-a
vārd+virkn-e
bur-am+vārd-i
brīn-um+vārd-i
īpaš+vārd-s
liet+vārd-s
person+vārd-s
viet-niek+vārd-s
diev+vārd-i
gal-a+vārd-s
jā+vārd-s
jaun+vārd-s
seg+vārd-s
pal-īg+vārd-s
mut+vārd-u
motiv-ē-tāj+vārd-s
pus+vārd-s
sak-ām+vārd-s
sveš+vārd-s
tēv-a+vārd-s
vec+vārd-s
viet+vārd-s
ie-vad+vārd-i
pa-vad+vārd-i
priekš+vārds
viet+vārd-s
vārd+veid+īg-s
vārd+rad+e
daudz+vārd+īg-s (→ daudz-vārd-īg-+um-s)
daudz+vārd+īb-a
liek+vārd+īb-a
tukš+vārd+īb-a
vilt+vārd+is, vilt+vārd+e
vilt+vārd+īb-a
vārd+veid–o–j–oš–s
vārds – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija
|
|
vsk. |
dsk. |
|
N. |
vārd-s |
vārd-i |
|
Ģ. |
vārd-a |
vārd-u |
|
D. |
vārd-am |
vārd-iem |
|
A. |
vārd-u |
vārd-us |
|
I. |
ar vārd-u |
ar vārd-iem |
|
L. |
vārd-ā |
vārd-os |
|
V. |
vārd! vārd-s! |
vārd-i! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Šis vārds ir lietvārds.
2) izteicēja daļa – Tas gan ir īstais vārds!
3) galvenais loceklis – Lielisks vārds!
4) papildinātājs – Vārdam ir liels spēks.
5) vietas apstāklis – Tēva vārdā ir nosaukts kalns.
6) apzīmētājs – Šodien mazajai Ilvai ir vārda diena.
vārda brāļi, vārda brīvība, vārda diena, vārdu formula, vārdu karš, vārdu kārta, vārdu krājums, vārdu maiņa, vārda māksla, vārda mākslinieks, vārda māsas, vārda meistars, vārda nozīme, vārdu rotaļa, vārdu savienojums, vārdu spēks, vārdu spēle
apstākļa vārds, darbības vārds, Dieva vārds, dievību vārdi, gala vārds, goda vārds, izsauksmes vārds, īpašības vārds, kalnu vārdi, lamu vārds, māju vārdi, mātes vārds, mīlestības vārdi, pirts vārdi, skaitļa vārds, spēka vārdi, sugas vārds, šķirkļa vārds, tēva vārds, uguns vārdi, upju vārdi, vietu vārdi
ass vārds, atkarīgais vārds, dzedrs vārds, īsos vārdos, īstais vārds, kristīgais vārds, labs vārds, ļauns vārds, modāls vārds, pēdējais vārds, slikts vārds, skaļi vārdi
apkaunot vārdu, buramie vārdi, dot vārdu, iegūt vārdu, iekarot vārdu, iespiestais vārds, izdomāt vārdu, izrunāt vārdu, izvēlēties vārdu, kristītais vārds, krustāmais vārds, noteicošais vārds, paklausīt uz vārda, rakstītais vārds, pieņemts vārds, piešķirt vārdu, rotaļāties ar vārdiem, uzrakstīt vārdu
vārds, -a, v.
1. Mazākā patstāvīgā strukturāli semantiska valodas pamatvienība, kas apzīmē kādu priekšmetu, parādību, norisi, pazīmi, attieksmi starp tiem.
Dalīt vārdu zilbēs.
Vārda leksiskā nozīme val. – nozīme, kas piemīt vārdam visās tā gramatiskajās formās.
Aktīvais vārdu krājums val. – vārdu krājums, kuru runātājs brīvi lieto.
Pasīvais vārdu krājums val. – vārdu krājums, kuru runātājs zina un saprot, bet brīvi nelieto.
Valodas vārdu (arī vārdu krājuma, leksikas) pamatfonds val. – valodas vārdu krājuma daļa, ko izmanto, lai apzīmētu ar valodas lietotāju dzīvi visciešāk saistītos priekšmetus un parādības.
Vārda (arī vārdu savienojuma) tiešā nozīme val. – vārda (vārdu savienojuma) nozīme, kurai nav pārnesuma pazīmju.
Vārda (arī vārdu savienojuma) pārnestā nozīme val., literat. – vārdam (arī vārdu savienojumam) izveidojusies cita nozīme, kas izriet no priekšmetu un parādību sakara, līdzības.
Vārda (arī vārdu savienojuma) burtiskā nozīmē – vārda, arī vārdu savienojuma tiešā nozīme.
Nekārtns (arī neregulārs) darbības vārds (arī verbs) val. – darbības vārds, kura formas neveido pēc vispārējiem likumiem.
Vārdu pa vārdam, arī vārds vārdā – precīzi, pilnīgi atkārtojot, arī tulkojot (kādu izteikumu, tekstu).
(Ar vienu, arī ar) vārdu sakot (arī īsi sakot) – lieto, lai norādītu uz izteikuma precizējumu, konkretizējumu, arī uz iepriekš teiktā kopsavilkumu.
Citiem vārdiem (arī pareizāk, labāk) sakot – lieto, lai norādītu uz iepriekš teiktā citādu, parasti tiešāku, skaidrāku, formulējumu.
Ne vārda – nekā (neteikt, neziņot u. tml.).
Saukt lietas īstajos vārdos – runāt tieši, atklāti, bez aplinkiem.
Mūsu pasaule ir tāda, kādu mēs to redzam. Vārdi ir šīs redzamības projekcija; vārdu pasaulē mēs dzīvojam vismaz tikpat lielā mērā, cik redzamajā. Karogs 91, 3/4, 53.
2. Valodas vienība, ar ko apzīmē kādu personu. Arī uzvārds, parasti kopā ar šādu valodas vienību. Personvārds.
Uz (kāda) vārda – tā, ka (kā) īpašuma, lietošanas u. tml. tiesības ir saistītas ar noteiktu (vārdā un uzvārdā nosaukto) personu.
„Mans vārds ir Ģirts, un es dzīvoju šajā mājā.” Dripe 2, 79.
// Valodas vienība, ar ko apzīmē kādu dzīvnieku, parasti mājdzīvnieku, dresētu dzīvnieku.
Kucēns auga, un tam bija savs vārds – Mauze. J. Kalniņš 10, 205.
// Valodas vienība, ar ko apzīmē kādu teritorijas, vides u. tml. objektu.
No tām [priedēm] ir kapi, ir mājas dabūja savus vārdus. Birznieks–Upītis 6, 156.
// Valodas vienība, ar ko apzīmē kādu mitoloģisku, reliģisku būtni, arī mākslas tēlu.
Lugas varoņa vārds.
// lok.: vārdā, apst. nozīmē Pārstāvot ko, aizstāvot kā intereses (runāt, darboties). Pamatojoties (uz ko), izmantojot (kāda, kā) pilnvarojumu.
Visu vārdā – pārstāvot visu kādu personu loku, paužot to viedokli.
Ierēdnis: Vilni Baldon, likuma vārdā es jūs apcietinu! Paegle 2, 513.
// vsk.; pārn. Spēja rīkoties, lemt. Arī ietekme.
„Jaunība, dēls, jaunība. Jums tagad vārds, ja jūs kaut ko izdarīsiet, tad būs ..”Jansons 4, 454.
3. Attiecīgs valodas vienību savienojums, kopums, kas ir izmantots kāda satura izpausmei. Izteikums, teksts, kura saturs ir pausts ar šādām valodas vienībām.
Uzrakstīt kādu mīļu vārdu.
Dieva vārdi novec. – dievvārdi.
Bērēs sabrauca visi mātes radi, raudzījās uz mums, bērniem, šūpoja galvas un sacīja mierināšanas vārdus: „Jums, bērniņi, tagad būs visgrūtāk.” J. Kalniņš 10, 373.
// parasti dsk. Runas valoda. Mutvārdi.
Pāriet no vārdiem pie darbiem – sākt darīt ko (pēc runāšanas, pārrunām u. tml.).
Meitenes sabira ap Ansonu Mildu, vārdos žēloja viņu, bet īstenībā bija priecīgas, ka tā reiz dabūjusi pa degunu. Zālīte 5, 60.
// parasti dsk. Teksts (vokālam skaņdarbam, parasti dziesmai).
Dziesma ar Raiņa vārdiem.
Dziesma bez vārdiem mūz. – neliels instrumentāls skaņdarbs, kas pēc struktūras un rakstura ir līdzīgs dziesmai.
.. skrien vējš pār Daugavu un atnes dziesmas skaņas. .. Andrejs klausās. Tās ir savādas skaņas, tie ir savādi vārdi, ko atnes vējš .. J. Kalniņš 3, 20.
// vsk. Valodiskais izteiksmes līdzeklis (parasti teātra mākslā, daiļliteratūrā).
Indrānu mātes lomā spilgtāk nekā jebkad pierādījās Mirdzas Šmithenes traģiskās dotības, aktrisei saglabājot lielu atturību ārējā darbībā un par galveno izteiksmes līdzekli lietojot iedarbīgo, izjusto vārdu. Latvijas padomju teātra vēsture I, 131.
// parasti dsk. Izteikums, teksts, arī šādām valodas vienībām līdzīgi skaņu savienojumi, ar kuriem maģiskos rituālos ietekmē, piemēram, cilvēkus, dzīvniekus, garus, parādības apkārtējā vidē.
Ka pasaulē ir cilvēki, kam zināmi stipri vārdi, par to mūsu mājās nevienam nebija nekādu šaubu. .. šos vārdus tāds cilvēks var izmantot citiem par labu vai ļaunu. J. Kalniņš 2, 56.
Vārda brīvība jur. – tiesības brīvi paust savus.
Sacīt (arī teikt) savu vārdu – paust savus uzskatus, domas.
Vārda pēc – tā, ka (kas) ir zināms pēc nosaukuma, arī virspusīgi, pēc nepilnīgas informācijas, nevis iepazīts tiešā uztverē.
Dziesmu ģimeni viņa zināja vārda pēc, zināja kā krietnu, godīgu, stingru. Zigmonte 2, 200.
Pārmīt (arī pārmainīt, retāk apmīt) dažus vārdus – mazliet parunāties.
Pārmijuši savā starpā vēl dažus vārdus, .. visi četri mūki aizgāja. Purs 8, 79.
Bez vārda runas sar. – neko neiebilstot.
.. viņš bez vārda runas jāuzskata par mierīgāko cilvēku visos Skanuļos. Austriņš 1, 276.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
vārds – vuords; kāds ir tavs vārds? – kaids tovs vuords?; vārdu sakot – ar vīnu vuordu; izbijās no viņa vārdiem – nūsabeida nu juo runys; saukt vārdā – saukt pa vuordam
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]
v*rds – v*(r)c, -da, -dàm, -du, dsk. ģen. –du, demin. v*(r)dĩc, -ĩna.
1. tas vàc – dzejuôlis jàu i v§lâkã laĩkã ìenãcies. ta [senāk] jàu tâdu vàdu nesacija, mana v¥cãmãte tâdu vàdu nezinãja. agrâk tùo vàdu – druvãnc – tik·pat bìeži lìetuõja kâ tĩrùms. agrâk sacija – d§lad§ls, d§lameîta, tagad saka – mazb¥ni, tas i tâc jaûnâks vàc. žuxnît – tas jàu i v¥claĩku vàc. ti¡ v¥claĩku cìlv§ki i daũ tuõs vãcu vàdus àizņ§mušiês.
2. Personvārds (vārds, uzvārds vai vārds un uzvārds). vàdu prasija – kâ mani sàuc. paši tâ i sàukušiês tâ viênc uõtru pa vàdàm. pamilijas v*rds – uzvārds. kâc ta, v¥`c, viņìm tas pamilijas vàc? // Dzīvnieka nosaukums (īpašvārds). agrâk jàu tâdi vàdi bi gùov¡m – Kruõnala, Zvàigala, Pìektala, C¥kula, Ci¡lava, Ķùtala.
3. parasti dsk. Teiktais; izteiciens. màn viê·nâdi ti¡ grõša vàdi pràtã stãv: tas sàimni¡ks a savu d§lu ku`dinãja. àr uõtrìm v*rdìm – citādi izsakoties, citādi vērtējot. a uõtrìm vàdìm i akàl tâ, ka vìņč vis nevàr darît, kâ grib. îsuôs v*rduôs. // Teksts (piemēram, dziesmai). es tài dziêsmài ne·maz vàdus nezinu.
4. dsk. Maģiski vārdi, ar ko ārstē slimību, atvaira ļaunumu. vìņč saka – es jàu neticu ti¡m mãņìm, ka a ti¡m vàdìm vàr kùo izãrstêt.
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 673–674]
Meklēt vārdus – censties izvēlēties atbilstošu satura izpausmi (runā, rakstos).
Vārdi krīt auglīgā zemē poēt. – saka, ja teiktais dziļi ietekmē klausītājus, rod atsaucību.
Tērēt (arī šķiest) vārdus – runāt, rakstīt (parasti veltīgi).
Kaisīt (arī laist, šķiest, mētāt, svaidīt) vārdus pa vējam (arī vējos, vējā) – runāt veltīgi.
Neviens vārds (arī vārdi, arī neviena skaņa) nenāk pār lūpām – saka par stāvokli, kad nespēj runāt (piemēram, aiz satraukuma).
Trūkst vārdu – saka, apliecinot, ka attieksme, emocionālais stāvoklis ir tik spēcīgs, ka to grūti paust vārdos.
Ne pušplēsta vārda (arī vārdiņa), arī ne ar pušplēstu vārdu (arī vārdiņu) – nevienu vārdu, ne ar vienu vārdu.
Nav vārdam vietas – saka, ja nekas nav iebilstams.
Katra vārda galā – ļoti bieži (teikt).
Vārds pa vārdam (arī vārds aiz vārda, arī vārds pakaļ vārdam) – saka, ja saruna kļūst dzīvāka, dedzīgāka.
Pēc vārda kabatā nemeklēt sar. – būt (sarunā) atjautīgam, bez grūtībām atrast vārdus atbildei.
Ticēt uz vārda – pilnīgi ticēt kāda teiktajam.
Vīrs un vārds – saka, apliecinot, ka solījums tiks izpildīts.
Dot goda vārdu (arī godavārdu) – apsolīt ar godavārdu.
Uz goda vārda – bez lietiskiem pierādījumiem vai nodrošinājumiem (dot, uzticēt kādam ko).
Turēt (doto, arī savu) vārdu – darīt, rīkoties tā, kā solīts.
Turēt pie (dotā) vārda – sekot, lai kāds izpilda solījumu.
Ņemt atpakaļ doto (arī savu) vārdu – atteikties no dotā solījuma.
Lauzt (doto, arī savu) vārdu – nepildīt solījumu.
Ņemt atpakaļ savus vārdus – atzīt par nepareizu savu iepriekš teikto, arī atvainoties par izteiktu apvainojumu.
Turēties (arī stāvēt) uz goda vārda sar. – būt tādam, kura izturība, derīgums lietošanai izraisa šaubas.
Dot vārdu – solīt, apsolīt.
Piešķirt vārdu – atļaut, dot tiesības uzstāties, izteikties (sanāksmē, sēdē u. tml.).
Laist pie vārda (arī pie runāšanas) sar. – ļaut runāt, izteikties.
Pieteikt savu vārdu – kļūt pazīstamam (piemēram, mākslā, sportā).
Aizlikt (arī aizmest) kādu (labu) vārdu – teikt ko kāda labā.
Likt vārdus (kāda, arī kādam) mutē – teikt priekšā (ko), lai (kāds) atkārto.
Izņemt vārdus no mutes – pateikt tieši to, ko gribējis teikt kāds cits.
Nolasīt vārdus no lūpām – saprast (izteikumu) pēc runas orgānu redzamajām kustībām.
Ķert uz (arī pie) vārda (arī vārdiem) sar. – atklāt ko pretrunīgu, arī nepatiesu kāda izteikumā.
Vārdu ar knīpstangām no mutes izvilkt (arī dabūt laukā) sar. – censties panākt, ka nerunīgs cilvēks ko saka, runā.
Vārdi (arī padoms) atlec kā no sienas – saka, ja kāds neuzklausa cita teikto.
Likt vārdu, arī likt (ko) vārdā – piešķirt vārdu, nosaukt (kādā) vārdā.
Valkāt (kāda, kā) vārdu – būt nosauktam (kāda, kā) vārdā. Minēt, nosaukt (ko, parasti nevajadzīgi bieži).
Zelta vārdi – ļoti pareizs, ļoti labs izteikums, ļoti pareiza, ļoti laba doma.
Dieva vārds – saka, ja grib pārliecināt kādu par teiktā patiesīgumu.
Lamāties (arī lamāt) pēdējiem vārdiem – stipri lamāties, arī lamāt.
Biezs (arī apaļš, trekns) vārds sar. – lamu vārds.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
Loģikā – vārds.
Valodniecībā – vārds, lietvārds, īpašības vārds, darbības vārds, skaitļa vārds, vietniekvārds, apstākļa vārds, sugas vārds, īpašvārds, patstāvīgs vārds, palīgvārds, prievārds, lokāms vārds, nelokāms vārds.
vārds, lš. vaxdas ‘(cilvēka) vārds, nosaukums’, pr. wīrds, wirds ‘vārds’, narev. ward ‘t. p.’, kr. вратъ ‘melot’ (← ‘runāt, pļāpāt’), bkr. вярзці, ukr. верзтú ‘melst’, go. waúrd, a-s., a. word, sav. wort, v. Wort ‘vārds’, lat. verbum nozīmē ‘vārds’. Pamatā ide. *Oer– ‘runāt’ (sākotnēji skaņu kopa cilvēka un dažu dzīvnieku balss skaņu apzīmēšanai). Kuršiem laikam ir bijusi arī forma verdas ‘vārds’ (tā S. Grūnava tēvreizē).
Ide. pirmvalodā šķirti apzīmējumi ‘vārds’ (kr. слово) un ‘personas vārds, nosaukums’ (kr. имя). Austrumbaltu valodās šis otrs apzīmējums izzudis (no ide. *enēmen, *onōmen ar variācijām). Tas saglabājies prūšu valodā – emnes, emmens; sal. kr. úмя (ģen. úмени).
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 487]
angļu – name
baltkrievu – назва
franču – nom
grieķu – óνομα
igauņu – nimi
ivritā – נאָמען
krievu – слово
latīņu – nōmen
lietuviešu – vardas; žodis
poļu – imię; wyraz
somu – nimi
ukraiņu – назва
vācu – der Name
zviedru – namn
Kad bērns pēc kristīšanas stipri raud un nav apmierināms, tad viņi domā, ka tas ar savu kristībā dabūto vārdu neesot mierā, bet vēloties citu. Tad viņi tam dod vārdu pēc savas pagānu māņticības un nosauc viņus parasti pēc kāda putna, kā es pats esmu pazinis dažas sievas, kurām bija putnu vārdi. Kādus vārdus vīrieši dabūjuši, nav izzināts.
Ja pusdienas laikā vai pusnaktī pa ausu galam dzird savu vārdu saucam, tad nekad nedrīkst atsaukties, citādi ir jāmirst.
Ja nakti guļot dzird savu vārdu saucam, tad notiks kāda nelaime. Tad vajaga tūliņ uzcelties un pastaigāties, pēc tam var atkal iet gulēt.
Balss, kas tevi nezināmi no kurienes sauc vārdā, nozīmē nāvi.
Ja runājot netīšām izsaka kāda cilvēka vārdu, kas nav klāt, tad tas, kura vārds pieminēts, domā par to, kas pieminējis.
Ja aiz pārskatīšanās kādu cilvēku nosauc otra vārdā, tad tie abi kļūs bagāti.
Kas sauc pati savu vārdu? – Dzeguze.
Vienam strazdam
Septiņi bērni:
Katram bērnam
Savāds vārds. – Nedēļa.
Lai bij vārdi, kam bij vārdi,
Man pašam stipri vārdi:
Daugaviņu noturēju,
Mietu dūru vidiņā. [LD 34131-0]
Es jums lūdzu, jaunas meitas,
Pie atraitņa neejiet;
Atraitņami dzedri vārdi, –
Mīļi vārdi izrunāti,
Mīļi vārdi izrunāti, –
Nebūs prieka dzīvojot. [LD 11794-0]
Nu vēl māte vārdus deva
Pērnajām telītēm:
Kura raiba raibaliņa,
Kura melna, vabulīte. [LD 28941-2]
Drīz eimu laukā, drīz istabā.
Citi ļaudis vaicāja, kā lellei vārds.
Lellīti iznesu.
Mārtiņu pārnesu. [LD 1399-2]
Zuda man, kas pazuda:
Mūžam vairs nedabūšu,
Zuda man meitas vārds,
Zuda zīļu vaiņadziņš. [LD 24492-5]
Dievs dod algas tautiešam,
Pavasarī bildināja:
Man jānes brūtes vārds
Šo garo vasariņu. [LD 14876-0]
Velna vārds
Kāda māte aizsūta savu meitu sūnas plūkt. Pašulaik jāj kāds bajārs garām un prasa meitai: „Ko, meitiņ, ar sūnām darīsi?”
„Vērpšu zīdu, krāšu pūriņu!” tā jokodamās atbild.
Bajāram zīda vērpēja iepatikās: viņš godina māti, bildina meitu un aizved sev līdz par līgavu. Mājā bajārs pienes istabu pilnu sūnām, lai sieviņai, mužiņai, netrūktu darba. Bet sieviņa, mužiņa, lielākos nagos: vērpa, tecināja – sūnas kas sūnas. Viņa atliek ratiņu pie malas un sāk dikti raudāt. Te, kur gadījies, kur ne – izlien no sūnām mazs cilvēciņš un saka: „Ja apsolies manu vārdu uzminēt, tad gādāšu, ka sūnas vērpjot, zīda pavedieni tecēs.”
„Raudzīšu, raudzīšu, tik gādā, ka pie zīda dzijas tieku!” Labi. No rīta bajāram gadās pa mežu staigāt. Netālu tas izdzird šādu dziesmiņu:
„Pats esmu maziņš,
Mans vārdiņš ir Nieciņš.’”
Bajārs pāriet mājā un stāsta sievai, ko mežā dzirdējis. Sievai tas pietika.
Vakarā mazais cilvēciņš atkal izlīda no sūnām. „Nu, bajārien, vai zini manu vārdu?”
„Zinu, zinu, tavs vārdiņš ir Nieciņš.”
Tūdaļ sūnas pavedieni bija zīda pavedieni un mazais cilvēciņš klupdams, krizdams izskrēja pa durvim laukā un nolauza, pār kāpostu galviņu skriedams, kaklu; turpat tas arī pazuda.
[http://valoda.ailab.lv/]
Babītes ezers
Tur, kur tagad atrodas Līgotnes purvs – Dobeles apriņķī pie Pakaišu muižas – tur senlaikos Babītes Ezers nolaidies, kad gaisā vairs nevarējis turēties; bet, kad neviena nav bijis, kas viņa vārdu būtu uzminējis, tad tas cēlies atkal gaisā un ņēmis savu ceļu uz Vidzemi, un zemē nolaidies tur, kur viņš vēl šo baltu dienu ir.
[http://valoda.ailab.lv/]
Māte māca meitu, kā jārunā ar viesiem: „Papriekšu runā kaut ko par laiku, tad runā par skolu, cik ilgi tu mācījies, un beidzot pasaki kādu asu vārdiņu.” Meita aizgājusi pie viesiem un sacījusi: „Laiks ir labs. Es mācījos trīs gadi. Bārdas nazis…”
Latviešu personvārdi
Seno latviešu vārdi, tāpat kā citām tautām, bijuši saistīti ar dabas parādībām. Dabas spēkus personificēja un tiem piešķīra nosaukumus – vārdus. Mitoloģisko figūru (Pērkons, Jods, Saule, Mēness, Auseklis, Austra, Laima, Dēkla, Kārta u. c.) diferenciācija radīja daudz īpašvārdu, kurus senie latvieši izraudzījās par bērnu vārdiem, ticēdami, ka tādējādi bērni atradīsies šo būtņu aizsardzībā. Latviešu tautasdziesmās sastopam ļoti daudz objektu, kuri, pēc seno latviešu domām, iemiesoja dzīvības spēku un bija ar simbolisku nozīmi. Šeit minami koki – ābele, ieva, vītols, ozols, priede, egle, lazda; puķes (parasti deminutīvformā) – rozīte, puķīte, magonīte, kliņģerīte, mārpuķīte, kā arī niedrīte, smildziņa, brūklenīte u. c. Mitoloģijā sastopamies arī ar dzīvnieku nosaukumiem, kas izvēlēti par bērnu vārdiem. No kukaiņiem nosaucamas bite un skudra, no putniem – dūjiņa, cielaviņa, čakstīte, gaigaliņa, irbe, kaija, lakstīgala, sniedze, zīle, žubīte, cīrulis, gulbis un vanags, no dzīvniekiem – alnis, caune, vilks (Latvju Dainās minēts 1530 reižu). Vēl atzīmējami dzintars un gunis (uguns). Šie vārdi joprojām plaši lietoti kā iesaukas un pavārdi blakus kristietiskajiem vārdiem, bet pirms tam tie bijuši patstāvīgi vārdi.
Seno latviešu ciltīm bijuši arī pastāvīgi kontakti ar citām ciltīm un tautībām, kas ienesušas savas īpatnības latviešu personvārdu pūrā. [..] Senie skandināvu rūnu raksti un sāgas atklāj daudzus skandināvu vārdus, no kuriem zviedru karaļa Ivara vārds pazīstams ap 660. g., kad Ivars esot iekarojis Kurzemi. Vēlāk, 10. un 11. gs., vikingu sirotāji Latvijā atnesuši arī daudz citu vārdu, piemēram, Svens, Roārs, Andārs, Egils, Ingvars, Bjerns, Asmunds, Anskars, Ēriks, Olavs, Torolfs un Zigrīds. [..]
Indriķa Livonijas hronikā atrodam virkni lībiešu vārdu: Anno, Aso, Ilo, Vieco, Vade, Vesike, Valdeko, Kaupo, Imants. [..]
Līdzīgi citu baltu tautu pirmskristiānisma personvārdiem ir veidojušies arī senie latviešu personvārdi. Tie bijuši viencelma vai divcelmu vārdi, kas apzīmē varu, valdīšanu un dažādas augsti vērtējamas īpašības. Indriķa Livonijas hronikā 13. gs. ir minēti vārdi Dote, Drivinalde, Gaile, Made, Meluke, Paike, Rameko, Robeams, Rusinus, Talibaldus, Vardeke… [..]
Ar 13. gs. latviešu personvārdu laukā iestājās jauna ēra – latviešiem tika uzspiesta kristīgā ticība līdz ar tās svēto vārdiem. [..] Kristietības un vārda došana nozīmēja it kā patrona jeb sargeņģeļa iegūšanu. Sākumā piešķirto patronu vārdu nebija visai daudz. Kristietisko vārdu starpā bija daudzi ģermāņu cilmes vārdi. Populārākie vīriešu vārdi bijuši Johanness, Heinrihs, Nikolauss, Hermanis, Petrus, Dītrihs, Arnolds, Konrāds, Gerhards, Andreass, Martins, Matīss, bet sieviešu – Marija, Anna, Magdalēna, Margarēta, Katrīna, Barbara u. c.
Ar kristietisko vārdu piešķiršanu mainījās arī personvārdu sistēma. Pievienojot esošajam vārdam kristietisko vārdu, senais vārds pastāvēja tam blakus. Kristietiskie vārdi latvietim bija nesaprotami. Palaikam tie bija arī grūti izrunājami, jo latviešu valodā toreiz trūka „f” un „h” skaņu. Sākās kristietisko vārdu pārveidošana un latviskošana. Radās bībelisko un vācisko vārdu latviskie varianti. Piemēram, Akatius pārvērtās par Akotu; Antonius par Anti, Antiņu, Teni, Tuni… [..]
Kad 1817. g. 25. augustā Kurzemē, 1819. g. 26. martā Vidzemē un 1861. g. 19. februārī Latgalē zemniekiem pasludināja brīvlaišanu, tiem tika doti uzvārdi, kurus grozīt vairs nevarēja.
[Siliņš 1990 : 11–19]
Labdien
Labdien. Vārds – rūķis mazs.
Vai strādīgāks vēl ir kaut kas?
No mutes mutē nepaguris skrien
vārds – rūķis mazs –
Labdien! Labdien!
Labdien. Vārds – jāņtārpiņš.
Ar gaismas lukturīti viņš
caur gadusimtiem nepazudis brien
mums uzspīdēt –
Labdien! Labdien!
Labdien. Vārds glābjošais.
Kad svešu spārnu sašķelts gaiss,
divzilbītes kā divdūjiņas skrien –
Labdien. Labdien.
Labdien! Labdien! [Zālīte 1985: 4-5]
***
Tos smukos vārdus pavāļāt
pa smiltīm sagribas…
Laid visus vārdus savvaļā
pie savas agrības.
Kur rīta rasa vēsāka
uz smilgas zemākās,
kur vēl pat vārdus nesaka,
kur vēl pat runāt nemāk.
Kur gadu simti dus
zaļzaļu ķērpju bārdās.
Jo – pirmatnējā klusumā
ir dzimis pirmais vārds.
Rīts ausīs medus vaskā,
tam bite būs uz vaiga,
un tad mēs abi paskatīsimies –
vai vispār runāt vajag. [Vācietis 1993 : 7]
Katrai dienai ir savs vārds. Tas atnāk dažreiz kā melodisks motīvs, uzpeld, pārņem un neatstājas.
[Ziedonis 1971 : 15]
●
Pārējās vārda īpašības mani neinteresē. Mani pašlaik interesē tikai vārda telpiskums. Es aizmiedzu acis, lai neredzētu apkārtējos priekšmetus, runāju visādus vārdus un gaidu, kā tie man parādīsies. Kaste… māja… kāja… vāja… Jā, es tos redzu, vārdiem ir telpa.
Bet piesardzīgi, kā baidoties izsaukt garus, es izrunāju vārdus, kuriem nav redzamu apveidu. Kādus es tos ieraudzīšu?
Elpa – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –
Vēlreiz: el-pa – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –
Un noraso loga stikls pret manu muti. Es stāvu pie loga, un noraso loga stikls. Tiktāl mana elpa, tiktāl.
… Un spogulītis pie mirēja mutes. Ja norasos… Nenoraso. Tātad nav vairs telpas. Nāve. Nāve ir laika zīme un laika īpašība, un tā mani šodien neinteresē. Mani interesē vārda telpa.
Es saku vēlreiz: ell-pa – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – [..]
Mana elpa ir visu elpu centrā. Un es esmu visu elpu centrs.
Tā es to redzēju aizvērtām acīm, kad meklēju vārdiem telpu.
Katram vārdam ir telpa.
Katram vārdam. [Ziedonis 1974 : 18–20]
Dziesma Vārdi, vārdi, vārdi. Guntara Rača vārdi, Tomasa Kleina mūzika, izpilda Ivo Fomins un Tomass Kleins.
Dziesma Vārdi neizteic neko. Madeiras, Chilli, Indrras, Jeremy, Flame vārdi, Arņa Medņa mūzika, izpilda šova „Talantu fabrika” dalībnieki.
Pasaki, kā tevi sauc…
Tarzāns, Kosmoss, Uma un Vikars – tie ir tikai daži no vārdiem, kādos nosaukti jaundzimušie pēdējos gados. Piemēram, Jūrmalā vecāki savām atvasēm ir devuši arī tādus itin neparastus vārdus kā Dainars, Damirs, Osanka, Daiva, Danika, Džefs, Erlands, Leksis, Vselens, Aļavatars. Nu Latvijā dzīvo arī vismaz viens Vārpulis un viena Saulvija, bet kāds mazulis izspruka sveikā un netiks dēvēts par Simpu – bērna reģistrētāji vecākus no šādas „eksotikas” atrunājuši. Toties Krievijā puika no saviem radītājiem saņēma aptuveni šādu burtu un ciparu kombināciju: BOČ167860KF.
[Gabre 2007 : http://www.apollo.lv/]
Kādi bijuši 2010. gada populārākie bērnu vārdi?
Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde apkopojusi 2010. gada statistiku no Iedzīvotāju reģistra un secinājusi, kas bijuši pērn mazuļiem visbiežāk dotie personvārdi. Starp pagājušajā gadā dzimušajiem zēniem populārākais vārds bijis Roberts, savukārt meitenēm – Sofija.
10 populārākie zēnu vārdi: Roberts, Gustavs, Markuss, Maksims, Daniels, Artjoms, Aleksandrs, Ričards, Ralfs, Artūrs.
10 populārākie meiteņu vārdi: Alise, Viktorija, Anastasija, Marta, Anna, Evelīna, Emīlija, Laura, Katrīna.
[Sagatavots pēc: http://www.sievietespasaule.lv/]
Termini
Katrs pierakstītais vārds, ko atrodam dažāda laika publikācijās, ir konkrēta vēstures liecība gan par tautas likteņgaitām, gan par valodas attīstību. Vārds dzīvo līdzi cilvēkam, tautai. Savas tautas vārdus pārmantojam no paaudzes paaudzē. [..]
Tautā lietoto vārdu izmantošana termina funkcijā, t. i., balstīšanās uz tautas valodu nozaru terminu sistēmu veidošanā, ļāva izdarīt būtisku precizējumu 70. gadu terminoloģijas teorijā izplatītajos pretējos viedokļos un apgalvot, ka termins ir nevis substanciāla (t. i., nevis īpaša, ārpus valodas vārdu krājuma esoša vienība), bet gan funkcionāla vienība (t. i., termins ir vārds īpašā funkcijā). Termina kā funkcionālas vienības būtību nosaka šīs vienības lietošanas sfēra (t. i., nozare) un funkcionālā nozīme, kas ir atkarīga no attiecīgās lietošanas sfēras (nozares). Novilkt stingru robežu starp vispārlietojamu vārdu un nozares terminu nav iespējams, jo viens un tas pats vārds daudzos gadījumos reizē ir vispārlietojamās valodas piederums un atsevišķas nozares termins. [..]
[Skujiņa, Ķirīte 2005 : http://termini.lza.lv/]
●
Kopš 2003. gada konkursu par gada vārdu, nevārdu un spārnoto teicienu organizē Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa sadarbībā ar Latvijas Rakstnieku savienību un LZA Terminoloģijas komisiju. Par 2010. gada vārdu nosaukts „zibakcija”, nevārds – „pa lielam”, spārnotais teiciens – „krāniem un buldozeriem jāstrādā lidostā”. Astoto gadu šī sabiedriskā akcija rosinājusi piedalīties gan jauniešus un to vecākus – pieteikts arī kāda četrgadīga zēna izdomātais kases apzīmējums „maksātava” –, gan citu paaudžu ļaudis, gan ierēdņus un viņu kritizētājus, gan arī rakstniekus, tulkotājus un citus, kam rūp mūsu valodas bagātība un tajā ieviesušos ačgārnību novēršana. Saņemti gan rūpīgi apdomāti un pamatoti, gan arī rotaļīgi un asprātīgi vārdi, nevārdi un teicieni.
[Sagatavots pēc: http://ltvzinas.lv/]