Tradicionālā transkripcija

[vade]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[vɑrˀde] 


[v] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[d] – balsīgais troksnenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

 

Divzilbju vārds.



vard-sakne, vārda celms

-egalotne




varž+ac-s

varž-u+krup-is

kok-u+vard-e


varž+veid+īg-ie




vardepatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

vard-e

vard-es

Ģ.

vard-es

varž-u

D.

vard-ei

vard-ēm

A.

vard-i

vard-es

I.

ar vard-i

ar vard-ēm

L.

vard-ē

vard-ēs

V.

vard-e!

vard-es!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets Varde ir aukstasiņu dzīvnieks.

2) izteicēja daļaTā ir koku varde, kas rāpo pa koka stumbru.

3) galvenais loceklisZaļā varde.

4) papildinātājs – Vardei ir garas kājas un lielas acis.

5) apzīmētājsLatvijā sastopamas vairākas varžu sugas.



vardes acis, vardes āda, varžu dīķis, vardes kājiņas, varžu koris, varžu kurkuļi

 

parastā varde, glumā varde, zaļā varde

 

varde kurkst, varde lēkā, varde peld



varde, dsk. ģen. -žu, s.

Aukstasiņu abinieks bez astes, ar garām, lēkšanai un peldēšanai piemērotām pakaļkājām.

Vardes kurkst. Varžu kurkuļi. 
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1150]


varde, -es, dsk. ģen. -žu, s.

1. Bezastains abinieks ar garām, lēkšanai un peldēšanai piemērotām pakaļkājām un gludu ādu.

Zaļā varde. Ezera varde. Purva varde. Dīķī kurkst vardes.

Koku varde – kokuvarde.

Varžu krupis – varžukrupis.

No abiniekiem visizplatītākie un pazīstamākie dzīvnieki ir vardes. Latvijā dzīvo 4 varžu sugas. Dabas kalendārs 76, 75.

Par pļaušanu nebija ko domāt. Zāle bija tā – tikko vardei līdz krūtīm. Janovskis 1, 175.

sal. Tad kā varde viņā ielēca sašutums par paša gļēvulību. Pasaules spogulī I, 134.

Koku vardes izplatības areāls robežo ar Latvijas dienvidrietumu daļu. Sloka 1, 31.

Kur var ierakties irdenā zemē, tur no dienas gaismas un ziemas aukstuma slēpjas brūnais varžu krupis. Dabas kalendārs 78, 86.

2. dsk. Bezastaino abinieku dzimta, kurā ietilpst dzīvnieki ar masīvu ķermeni, platu galvu un mitru ādu. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


varde vardive; varžu koris – vardivu kors; varžu kājiņas – vardivu kuojenis; varžu kurkuļi – vardivu kūrcakli (puorneicāni apv.)
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


vaxde kvaxkš. vùi, ko paveserûs vaxdes suôk kvaxkšêt, to gòn skàisti. bej tuôc dèiķîc moûsîm, to visas buôza go`vas làukâ ùn kvaxkšeja, to bej vaxžu kòncexc.
[Sagatavots pēc: Balode 2008 : 115]

 

rupucss tuôc lilâks ùn čavuraînâks kuô vaxde. màn rupuči napatika. vaxdes jàu gòn bej visuôdas. ko viņas paveseri kuxca, to èllîgi skàisti. uz lîtîm ìr tùmšas vaxdes ùn uz sàusu làiku gàišâkas.

Ļevinî bej tik dàuʒ vaxžu. ràizi bej sanùokušas uz ceļa ùn to àutòmbìļi bej brìsmîgi dàuʒ nùbràukuši vaxžu. glùms kuȏ vaxde – tuô sacija. uz tuôdu lìdeju, uz tuôdu pìlìdeju cìlvaku tàica – glùms kuô vaxde. 
[Sagatavots pēc: Balode 2008 : 115]

 

varde – 1. kâ vaxde (demin. vaxdîte): a) ‘varžveidīgs, vardei līdzīgs’: pļova storm bise k°â vaxde, ka gùļ, isplàtuse àjas.

b) ‘ļoti mazs, sīks; niecīgs, neievērojams’: mo sunîc â  vaxdîte.

c) iron. ‘auksts’; nejūtīgs’: tik àuksta âvaxde es esùot.

2. (iet) kâ vaxde niev. – saka, ja kāds ejot rada plakšķošu troksni vai šļaksta ūdeni.

3. (kurkst) kâ vaxde iron. – saka, ja kāds klaji izrāda neapmierinātību (parasti nepamatoti): kùo nu kùrc âvaxde?/ tu tok esi làimes krâslâ ìesêdiês: bet vìņš vêl kùrc âvaxde.

4. (nevar nomirt, nosprāgt u. tml.) kâ vaxde niev. – saka, ja kāds ilgstoši nīkuļo, vārgst (bez cerībām uz izveseļošanos).

5. (nosist, nodurt) kâ vaxdi ‘ātri, viegli, nemanot (nosist, nodurt)’.
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 54]

 


varde – kurcīte, naģe, nāģe, nāģis, čaba, kunna, vardive
[Sagatavots pēc: LVSV 1972 : 419]


Auksts kā vardenepatīkami auksts, mitrs.

 

Kā vardes pavasarī saka, nosodot cilvēkus par bezdarbību, nepiedienīgu uzvedību.

 

Norīt dzīvu vardidarīt ko ļoti nepatīkamu.

 

Nosist kā vardi saka, draudot ļoti bargi izrēķināties, tikt viegli galā ar kādu.

 

Vardei līdz krūtīmsaka par kādu slikti augušu, īsu labību, zāli, seklu ūdeni. 
[Sagatavots pēc: LFV II 1996/7 : 524–525]


Zooloģijāvaržu krupis, ezera varde, Lesona jeb dīķa varde, parastā varde, purva varde, zaļā varde.


VietvārdiVaržu iela, iela Rīgā, Purvciemā; Varžupīte, Daugavas pieteka. 

 

ErgonīmiLidojošā varde, krodziņš Rīgā; Koka varde, amatnieku un mākslinieku roku darinājumu veikaliņš Rīgā.


varde, mantots vārds; lš. varlė ‘t. p.’. Pamatā ide. *Oerdzīvnieku un cilvēka skaņu atdarināšanai un apzīmēšanai. Par nosaukuma sakaru ar skaņu atdarināšanu sal. vardes varkšķ
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 486]


angļu  frog

baltkrievu – лягушка; жаба

franču – grenouille

grieķu – βάτραχος

igauņu – konn

itāļu – ranocchio

ivritā – צפרדע

krievu  лягушка

latīņu – ranae

lietuviešu – varlė

poļu  żaba

somu – sammakko

ukraiņu – жаба

vācu – der Frosch

zviedru – groda



Vardes ir Dieva aitas.

 

Ja varde pārskrien pār ceļu, tad būšot laime.

 

Ja ceļā satiek vardi vai arī tā pārlec pār ceļu, tad gaidāma nelaime.

 

Ja, ūdeni smeļot, no akas nejauši izsmeļas varde, tad smēlāju sagaida kāds prieks.

 

Kad pavasarā vardes agri kvakšķē jeb kurkšķe, tad kokiem agri lapas izplaukst; bet, kad vardes ilgi kavējas kurkšķēt, tad arī lapas netaisās plaukt.

 

Ja varžu nārstā ir labs laiks, tad arī rudzu ziedā būs labs laiks (arī otrādi).

 

Kad zaļās vardes kurc, tad miežu sēja.

 

Kad vardes gurdz, tad jāsēj kāposti.

 

Ja vardei pavasarī kurkuļi sasalst jeb nosalst, tad rudenī labība nosals.

 

Ja pavasarī daudz varžu, tad būs laba raža zirņiem.

 

Ja vardi pirmo reizi redz uz sausas zemes, tad būs bada gads, bet, ja redz ūdenī, tad būs bagāts gads.

 

Kad vardi pavasarī pirmo reiz redz sausumā, tad būs maz piena, ja slapjumā, tad daudz.

 

Ja pavasarī vardes mārkos gar malām kurc, tad slapja vasara, ja vidū, tad sausa.

 

Ja nosit vardi, tad sitējam nonīks kāds kustonis.

 

Vardes un krupjus nedrīkst nogalināt, jo tad aitas sprāgst.

 

Gans nedrīkst sist vardi, jo tā ir viņa laime.

 

Ja bērni sit vardes, tad nomirs tēvs vai māte.

 

Ja vardes kurc, tad būs lietus.

 

Ja vardēm vēdera apakšas ir gaišas, tad būs ilgstošs lietus, bet, ja tumšas, tad ilgāku laiku pastāvēs sauss laiks.

 

Naģes raibas uz lietu, bet baltas uz labu laiku.

 

No tās dienas, kad redz pirmo vardi, pēc deviņi dieni būs reņģes jūrā.

 

Ja vardes dzied, tad reņģes jūrā.

 

Vēžošanai ķerot vardes, tās nedrīkst saukt par vardēm, bet par putniņiem, tad ķeras ļoti daudz vēžu.



Ezers iztek, vardes salec. – Bļodu izēd, karotes samet iekšā.



Varde un gailis

Varde sveicina gaili: „Labrīt, augsti dziedātājs!”

Gailis tai atbild: „Labrīt, augstu lēkātāja!”

Varde gailim: „Redz, kur goda vīrs; godā dzimis, godā audzis, prot otram godu dot!”
[LTP 1988 : 47]

 

Varde par palīgu

Kādam tēvam ir trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Gudrajiem dēliem tēvs iedod zirgu, ko žagarus vest, bet muļķītim tie jānes nešus mājās. Reiz gudrie ierauga vardi uz ceļa kunkstam. Varde lūdz, lai pārceļot pār grāvi, bet gudrie neceļ un uzsit vēl ar pātagu. Muļķītis nāk ar žagaru nastu, tas paklausa vardes lūgumam. Varde apsolās par to viņam visur palīdzēt. Lai muļķītim nebūtu vairs žagari uz muguras jānes, varde dāvina tam baltu zirgu.

Reiz muļķītis brauc ar savu žagaru vezumu gar ķēniņa pili. Ķēniņa jaunākā princese ierauga muļķīti reizē ar zirgu un smejas: „Redz, kur ērmi, muļķītim baltiņš gadījies!”

Muļķītim princeses apsmiekls iet pie sirds. Viņš saka: „Kad tevi nelabais rautu! Visi mani tur par muļķi.”

Nelabais arī tūdaļ klāt un aizrauj princesi diezin kur. Ķēniņš nu meklē to rokā, kas princesi nolādēja. Viņš tur plinti rokā un liek visiem plintei garām iet. Tiklīdz vainīgais iešot garām, tad plinte sprāgšot. Un tā arī bija: kā muļķītis iet, tā sprāgst.

Ķēniņš liek muļķīti ezerā iemest. Bet ūdenī tas atminas vardi un lūdz: „Vardīte, vardīte! Palīdzi malā tikt.”

Varde izvelk muļķīti malā un prasa, ko vēl vajagot.

„Gribu pie tās princeses tikt, kuru nolādēju.” Viens divi – klāt. Princese ir bēdīga, sēž dziļā mežā un raud. Varde nu prasa, ko vēl vēloties. „Atpestī princesi no nelabā un aiznes mūs abus tai ezera malā, kur slīku. Tur tad uzcel pili, lai varam dzīvot.”

Varde to izdara un tad ielec ūdenī. Ķēniņš drīz ierauga pili un arī izdzird, ka pilī muļķītis ar viņa jaunāko princesi dzīvo. Viņš saskaistas un sūta karaspēku uz pili. Bet varde pārvērš karavīrus par ciņiem. Nu brauc ķēniņiene pēc princeses, bet varde to padara par zirgu. Beidzot brauc pats ķēniņš pēc princeses. Viņš prasa:

„Kādēļ mans karaspēks pārvērties par ciņiem?”

„Tādēļ, ka gribēja manu pili izpostīt.”

„Kādēļ ķēniņiene par zirgu?”

„Tādēļ, ka nāca ar bargumu.”

„Nu, vai ciņi un zirgs arī var par cilvēkiem tikt?”

„Var gan, ja atdosi jaunāko princesi man par sievu.”

Ķēniņš to apsola, un tūdaļ ciņi tiek par karavīriem un zirgs par ķēniņieni. Nu dzēra muļķītim ar princesi kāzas.
[LTP 1988 : 241–242]

 

Zelta zivtiņa un zaļā varde

Vienā ezerā dzīvoja dzelmes ķēniņš, kuram bija ļoti skaista meita, kas reiz piepēži pazuda. Ķēniņš domājis, ka viņa būšot mežā apmaldījusies, bet cielaviņa viņam izstāstījusi, ka tur viņa nāras neesot. Ķēniņš nu gribējis izsūtīt savas zivis, lai izmeklē visus ūdeņus, bet no krasta viņš dzirdējis vienu balsi saucam: „Pagaidi, pagaidi, nesteidzies tik ātri, gan jau iztiksim!” Runātājs bija kurmis, un ķēniņš tam uzsauca, it kā sadusmojies: „Ko tu gribi?” Kurmis stāstīja: „Tava meita ir aiz deviņiem kalniem apakšzemes pie rūķu ķēniņa.” Šo dzirdot, dzelmes ķēniņš tapa bēdīgs, jo rūķu ķēniņš bija viņa ienaidnieks, kas nu gribēja ar varu viņa meitu par sievu dabūt. Dzelmes ķēniņš griezās atkal pie savām zivīm un vaicāja, kas gribētu viņa meitu glābt. Neviena zivs neuzdrošinājās to darīt, tikai beidzot pieteicās viena maza zivtiņa. Ķēniņš bija arī ar mieru, lai viņa iet. Tai pašā laikā nāra atradās rūķu ķēniņa pilī un bija ļoti nelaimīga. Viņa apmierinājās tikai tad, kad viens rūķu pareģis apsolīja, ka viņa drīzi tikšot mājā. Nu sāka taisīties uz kāzām un gribēja tīrīt un mazgāt rūķa pili, bet apakšzemes rūķiem jau nebija ūdens. Tai pašā laikā atpeldēja dzelmes ķēniņa zivtiņa ar ūdeni un rūķu ķēniņš to arī ielaida savā pilī. Nāra, ieraudzījusi ūdeni, metās tur tūliņ iekšā un aizbēga pie sava tēva. Arī pareģim viņa uzmeta zivs apģērbu, un tas peldēja viņai līdz ar dzelmes zivtiņu pakaļ. Rūķu ķēniņš gan vēl svieda smagus zelta putekļus zivtiņai pakaļ, lai aizkavētu un noķertu, bet tas viņam neizdevās. No tā laika mazai zivtiņai, kura dzīvo arī dīķos, ir zelta zvīņas. Bet pareģis, nonācis virspasaulē, nometa zivs apģērbu, pārvērtās par zaļo vardi un zīlē tagad laiku.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 

Vardes novēlējums

Rudeni, jau sniegam nākot, gadījies zemniekam uz lauka atrast pusnosalušu vardi. Nabaga vardīte gauži lūdzās, lai zemnieks to glābtu no aukstuma nāves un aiznestu savā mājā. Papriekšu zemnieks gan neparko negribēja klausīties, bet pēcāk, kad varde apsolījās viņam par to dārgi atmaksāt, zemnieks arī paklausīja. Viņš to rūpīgi aiznesa mājā un ielika kaktā samazgu baļļā. Tur nu varde sabija visu ziemu. Kad jau pavasars atnāca un visi citi kustoņi un tārpi ar pavasara sauli tika modināti, tad arī zemnieks piegāja pie ūdens baļļas un sacīja, ka vardei esot jāiet laukā, lai nu tikai dodot solīto atmaksu. Te nu varde pacēlās uz pakaļas kājām un sacīja: „Līka liepa, taisns lūks, vīzīte kā kurpīte.” Ar to varde novēlējusi, lai no liepām varētu plēst lūkus un taisīt vīzes. Zemnieks vardei pateicās par tādu vēlēšanu un izlaida to pie citām māsām. Varde pielūgusi Dievu, un Dievs nu arī devis liepai stipru un mīkstu lūku, kādu var plēst arī no līka koka. No tā laika tad nu arī ļaudis sākuši plēst lūkus un darīt vīzes.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 

Ķēniņa dēls vardes veidā

Vienai ķēniņa meitai aplam skaista zelta bumba, ko pati Laimas māte tai dāvinājusi. Reiz ķēniņa meita pagalmā rotā ar bumbu, un bumba iekrīt akā. Tīri nomirt vai gribēja aiz žēlabām ķēniņa meita, ka tādu dāvanu uz visiem laikiem pazaudējusi. Šī aiziet pie akas un raud. Te viena varde ietikusies akā: „Neraudi vis, ķēniņa meita, es bumbu tev izvilkšu no akas, ja solies to izpildīt, ko nule pat vēlēšos.”

„Ko laba tad nu vēlies?”

„Lūk, ko vēlos! Gribu zem vienas apsegas ar tevi gulēt, no viena šķīvja ēst, no viena kausa dzert, vienā istabā dzīvot.”

Ķēniņa meita bija mierā, varde tūdaļ izmeta bumbu no akas. Ķēniņa meita paķēra bumbu, projām uz māju, nelikdamās par vardi vairs ne zinot. Bet varde tik ļik, ik, ik! pakaļ. Iesteidzās savā istabā ķēniņa meita, aizslēdza durvis, bet varde sagaida ķēniņu, izstāsta visu. Ieiet ķēniņš pie meitas un saka: „Ķēniņa meitai pieklājas vārdu turēt. Izpildi, ko solījusies!”

Nu ielaida vardi istabā. Ēda vakariņas, ķēniņa meita liek atnest divi šķīvjus: vienu sev, otru vardei, bet varde neparko. Ko darīsi? Bija jāēd no viena. Sirds aptecēja ķēniņa meitai, bija jāatstāj no galda. Pienāca nakts, vajadzēja kopā gulēt. Gan ķēniņa meita negribēja vardi laist gultā, bet pats ķēniņš piespieda pieņemt. Šī ietinās apsegā, varde žēlojās, ka auksti esot. Šī sākumā likās to nedzirdam, bet, kad varde neļāva aizmigt, tad cirta vardi gar sienu, ka nočinkstējās vien.

Bet varde bijusi ap’burts’, [ō], [uo]. ‘] ķēniņa dēls. Tiklīdz nu varde atsprāga no sienas, te gadījās no viņas skaists ķēniņa dēls. Tagad viņš gan patika ķēniņa meitai. Drīzi pēc tam atbrauca ķēniņa dēla vecāki, tie maz dzīvi bija nobēdājušies. Pat kučiers sastīpojies dzelzs stīpām, lai nobēdājies nepārlūztu. Prieks nu bija lielisks, ka savu dēlu atkal atdabūjuši. Ķēniņa dēls nu apņēma ķēniņa meitu un sarīkoja plašas kāzas.
[http://valoda.ailab.lv/]


Teika par Subatas ezeru

Reiz Subatas grāfs aicinājis pie sevis ciemos Baltmuižas muižnieku. Abi sākuši spēlēt kārtis. Subatas grāfs zaudējis veselu lādi naudas Baltmuižas muižkungam. Muižnieks priecīgs braucis mājās. Braucot pa stāvo Kazimirvāles kalnu, sākuši trakot zirgi un muižkungs nosities. Kučieris paņēmis naudas lādi. Lai to nenoķertu pie blēdības, viņš nolēmis naudas lādi pagaidām iesviest Subatas ezerā, kas atradies kādu versti no Kazimirvāles kalna. Pēc gada viņš atbraucis, lai izņemtu naudu. Ezers bijis nolādēts: ka visas mantas, kas tajā tiek iemestas, nevar izvilkt ārā. Kas to mēģina, tam jāpaliekot par vardi. Kučieris iebridis līdz jostas vietai ūdenī, gribējis jau tvert pēc lādes, bet pārvērties par vardi un aizpeldējis projām. Tā kā bez kučiera vēl daudzi citi gāja pēc naudas, tad arī ezerā radās daudz varžu. Vēl tagad Subatas ezerā varžu papilnam.
[Sagatavots pēc: http://www.ezeri.lv/]



Starks un varde

 

Žvaku! žvaku! žvīkš!

Starks pa gaisu skrien;

Plaku! plaku! plīkšķ!

Starks pa dumbru brien.

Varde pakaļ lec:

Grib, lai viņu prec.

Starks to paķer, klaukš!

Nomet zemē, plaukš!

 

Varde guļ nu augšupēdu;

Sirds tai pilla rūgtu bēdu.

Tantes nāk tai laimes vēlēt,

Svaiņi – kāzu maršu spēlēt;

Sīki, mazi vardulēni

Līdzi lec kā jautri zēni.

 

Spēlmaņi pūs žigu žagām,

Visi griežas ņigu ņagām.

Varde nespēj ilgāk ciesties,

Sāk ar’ pati līdzi griezties,

Ko tik spēj un māk.

Kvāki! kvāki! kvāk!

Kvāki! kvāki! kvāk! [Plūdonis 1981 : 72]


– Tādās reizēs ēd, ko mežā atrod vai nomedī, – Bille teica.

– Ko tik agrā pavasarī var atrast? Vēl ne skābenes neaug. Un nomedīt plikām rokām var labi ja kādu gliemezi vai dumjāku vardi.

– Nu tad mēs ēdīsim gliemežus un vardes!

Ausma nu šermuļojās un negribēja ne dzirdēt, bet Bille zināja stāstīt, ka citās zemēs, un daudz bagātākās zemēs, cilvēki rijot dzīvus gliemežus un ēdot varžu kājiņas. Un esot tāds gardums, ka viņi maksājot par to lielu naudu. Nabagi nemaz nevarot atļauties varžu kājiņas.

– Un kāpēc pie mums neēd?

– Nav iedomājušies. Kādam jābūt pirmajam. [Belševica 1995 : 67]



Aitas ar vardēm un krupjiem, arī ar zirnekļiem un vabolēm tautas ticējumos saista priekšstats par to dzīvības savstarpējo atkarību.

Arī nosaukumos saskatāma savstarpēja radniecība. Tā vardes, vaboles tautā sauc par Dieva aitām vai Dieva govīm. Nosaukums Dieva katrreiz nenozīmē konkrētu piederību Dievam, bet gan norāda, ka minētie zvēri, kukaiņi u. tml. nepieder cilvēkam, nav viņa, bet gan ir dievību aizgādībā. [Kursīte 1996 : 291]



Latvijas tēlnieki Kārlis Īle un Agnese Rudzīte 2011. gadā uzvarēja Šveices Starptautiskajā Roršahas smilšu skulptūru konkursā, iegūstot pirmo vietu komandu sacensībās. Kārlis Īle galveno balvu izcīnīja arī individuālajās sacensībās zibensturnīrā.

Roršahas Starptautiskais smilšu festivāls ir viens no senākajiem un zināmākajiem smilšu skulptūru konkursiem Eiropā, kas ik gadu nelielam un rūpīgi izvēlētam mākslinieku lokam piedāvā plašas iespējas radošajām izpausmēm. Šī gada tēma bija „Iekšējais dzīvnieks”.

Abu Latvijas tēlnieku radītā skulptūra „Karaliene Varde” vienbalsīgi tika atzīta par Roršahas mākslinieciski augstvērtīgāko darbu. Roršahas festivāla direktors Urss Kēlers apbalvošanas ceremonijā uzvēra, ka šī kompozīcija ir sava veida tehnisko robežu šķērsošana, kas atklāj jaunas iespējas smilšu tēlniecībā. „Karaliene Varde” ir izdevusies ļoti askētiska un vienlaikus majestātiska.
[Sagatavots pēc: http://www.kasjauns.lv/]



Dziesma Vardīte. V. Artava vārdi, R. Paula mūzika, izpilda V. Lapčenoks.


Riesto vardes un krupji

Latvijā sastopama ezeru varde Rana ridibunda, dīķa varde Rana lessonae un hibrīdsuga – zaļā varde Rana esculenta. Zinātnieki uzskata, ka hibrīdsuga izveidojusies, krustojoties ezeru un dīķa vardei. Abas pamatsugas krustojas ar saviem hibrīdiem, tāpēc zaļo varžu noteikšana ir sarežģīta.

Latvijā sastopamas arī divas brūno varžu sugas – parastā un purva varde. Abu sugu ķermenis krāsots brūnos toņos, tāpēc pēc izskata tās grūti nošķirt, bet pavasarī, riesta laikā, to izdarīt ir daudz vieglāk, jo atšķiras varžu riesta dziesmas. Parastās vardes nārsta vietā varžu koris murrā kā kaķis, bet purva vardes rada skaņu, it kā vārītos un burbuļotu milzīgs katls. Nereti abas sugas dzirdamas vienuviet. Abu sugu tēviņi riesta laikā krāsojas zilgani. Parastās vardes tēviņi šajā laikā iegūst zilganu pakakli, savukārt purva vardes tēviņiem zilgani ir arī sāni. Turklāt purva varde ir ar spicāku degungalu un īsākām ekstremitātēm.

Parastās vardes ziemu pavada zem ūdens, ierakušās dūņās, taču vairums purva varžu ziemo uz sauszemes. Nārsta vietās pirmie ierodas tēviņi. Noskatījuši piemērotu vietu, tie sāk dziedāt un gaida mātītes, kuras ierodas vēlāk un nārsta vietā pavada trīs reizes īsāku laiku nekā tēviņi. Riests ilgst vien 2–3 nedēļas.

Vardes lielā skaitā sastopamas Ziemeļkurzemes piekrastē piemērotos biotopos. Slīteres Nacionālajā parkā biežāk sastopama parastā varde, bet dažviet, piemēram, Pēterezera vigā, lielā skaitā nārsto purva varde. Tā iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā. Kā īpaši aizsargājamas brūnās vardes ir iekļautas Eiropas Savienības Biotopu direktīvas un Bernes konvencijas pielikumos. Varžu klātbūtne liecina par vides kvalitāti.
[Sagatavots pēc: http://slitere.lv/]

 

Zinātnieki atdzīvina sen izmirušas vardes

Austrāliešu zinātnieki no Jaundienvidvelsas Universitātes sasnieguši zinātnes vēsturē unikālu panākumu – viņi spējuši producēt pirms trīsdesmit gadiem izmiruša dzīvnieka dzīvu embriju.

Eksperimentam pētnieki bija izraudzījušies Rheobatrachus varžu ģenētisko materiālu – šīs vardes dzīvoja Kvīnslendā un izmira pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū.

Izmirušo abinieku DNS zinātnieki ievietoja analoģiska tipa donoru olās – šis process tikai nedaudz atšķiras no aitiņas Dollijas radīšanas, tas ir, no klonēšanas. Un dažas dienas vēlāk donora materiālā radās dzīvība – tā bija Rheobatrachus varde, kas dzima pēc 30 gadu ilga pārtraukuma.

„Sākumā ola mums šķita neaktīva un mēs jau pārstājām cerēt uz veiksmīgu eksperimenta iznākumu, bet tad pēkšņi šūnas sāka dalīties,” ar entuziasmu vietējai presei stāstīja pētnieks Maiks Ārčers.

Kolēģa sajūsmai pievienojās arī biologs Maikls Mahounijs: „Mēs pirmo reizi spējām augšāmcelt izmirušu dzīvnieku sugu!”

Lai gan embrijam tā arī neizdevās pārvērsties par kurkulīti, zinātnieki nav izmisuši un uzskata, ka tas ir tikai laika jautājums, jo agrāk vai vēlāk šūnas kodola somatiskā pārnese būs veiksmīga un ļaus radīt dzīvotspējīgu pieaugušu eksemplāru.

Lai gan vēl nesen šādas idejas varēja dēvēt par zinātnisko fantastiku, jaunās tehnoloģijas ļauj cerēt, ka patiešām uz Zemes kādreiz varētu dzīvot izmirušas sugas. „Mēs plānojam izdarīt tā, lai šīs sen izmirušās vardes atkal lēkātu pa mūsu planētu,” nākotnes plānos dalījies Ārčers.
[Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/]

 

Valodniece Benita Laumane pētījumos pievērsusi uzmanību arī vardes nosaukumam latviešu valodā. Viņa norāda: „Būtiska vieta indoeiropiešu tautu mītiskajos priekšstatos par pasauli ir krupim un vardei, taču indoeiropiešu valodās nav saglabājies to pirmatnējais kopīgais nosaukums – dažādu valodu areālos konstatētie krupja un vardes nosaukumi galvenokārt ir aprakstoši, arī šāda rakstura nosaukumi ir svarīgi tautu vēsturiskās kopības atklāsmē.

Seno baltu pasaules uzskatā un priekšstatos par dzīvību, cilvēka likteni, laimi, nelaimi, nāvi, viņsauli utt. ievērojama loma pieder dievībām un mītiskām būtnēm, tās spēj iemiesoties arī dažādās dabas parādībās un reālijās.

Latviešu folklorā galvenās dievības Zemes mātes (tās līdzinieces Māras) simbolisks attēls bieži vien ir ķirzaka, krupis, varde un citas ar htonisko pasauli saistītas radības.

Slāvu un baltu folklorā krupim un vardei ir sakars ar auglību. Šos senos priekšstatus atspoguļo arī latviešu ticējumi par krupja un vardes saistību ar lopkopību, sal.: kad nositot krupi, tad govis noraujot pienu – Veļķos; vardes ir Dieva aitas, ja vardes sit, tad aitas nīkst un sprāgst – Plāņos. Ticējums, ka, nogalinot krupi vai vardi, nobeigsies vai nīks lopi, īpaši aitas (jēri), reģistrēts Zemgalē (Džūkstē, Jelgavā), Vidzemē (Dzērbenē, Jaungulbenē, Jaunlaicenē, Jaunpiebalgā, Ķēčos, Liepā, Mālupē, Plāņos, Raunā, Tirzā, Zeltiņos), Ziemeļlatgalē Balvos u. c.

 Vardei, kam sakars ar laimi un auglību, tiek piedēvētas maģiskas spējas izsaukt lietu: sal. sousa laika jasit kunns (‘vardes’), tad liets list Pociemā; ka nusyt vargl’i, byus’ ļeic Višķos.
[Sagatavots pēc: Laumane 1998 : 57–79]