Tradicionālā transkripcija

[varavîksne]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[vɑrɑviːˀksne] 


[v] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[a] – īsais patskanis

[v] – balsīgais troksnenis

[ī] – garais patskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[n] – ’skanenis’.’]

[e] – īsais, šaurais patskanis

 

Četrzilbju vārds.

Ortogramma – ī.



varavīksn- sakne, vārda celms

-egalotne




dubult+varavīksn-e




varavīksnepatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

varavīksn-e

varavīksn-es

Ģ.

varavīksn-es

varavīkšņ-u

D.

varavīksn-ei

varavīksn-ēm

A.

varavīksn-i

varavīksn-es

I.

ar varavīksn-i

ar varavīksn-ēm

L.

varavīksn-ē

varavīksn-ēs

V.

varavīksn-e!

varavīksn-es!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsPēc lietus pie debesīm bieži vien redzama varavīksne.

2) izteicēja daļaViena no skaistākajām dabas parādībām ir varavīksne.

3) galvenais loceklisSeptiņkrāsu varavīksne.

4) papildinātājs – Varavīksni parasti var novērot vasarā.

5) apzīmētājsVakar pēc negaisa redzējām pilnu varavīksnes loku.

6) apstāklisJa lietus pilieni ir lieli, tad varavīksnē no septiņām krāsām redzamas tikai trīs – sarkanā,
           zaļā un violetā.



varavīksnes krāsas, varavīksnes loks

 

liela varavīksne, skaista varavīksne, spoža varavīksne



varavīksne, dsk. ģen. -šņu, s.

Optiska parādība atmosfērā lietus laikā – daudzkrāsains loks, kas novērojams, saules stariem lūstot ūdens pilienos un atstarojoties.

Zaigot visās varavīksnes krāsās.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1150]


varavīksne, -es, dsk. ģen. -šņu, s.

Optiska parādība atmosfērā – daudzkrāsains loks, kas novērojams, saules stariem lūstot ūdens pilienos.

Varavīksnes forele – tēraudpelēka lašu dzimtas zivs ar melniem punktiņiem un blāvu varavīkšņainu spīdumu uz sāniem.

Varavīksne parādās kā septiņkrāsu loks Saulei pretējā pusē, šķietami it kā 1–2 kilometru attālumā. Zinātne un Tehnika 78, 9, 19.

Debesīs patiešām bija uzplaukusi varavīksne. Atbalstījusies ezerā, tā likās nolaidusies padzerties vai arī savākt kopā zemes krāsas, lai varētu atmirdzēt vēl spožāka. Vilks 5, 37.

Ferdinands: Tur bija milzums strūklaku. Tās šķieda vizuļainus ūdeņus visās varavīksnes krāsās. A. Eglītis 1, 497.

pārn. Jānim Lūsim kā vienīgajam šķēpraidim pasaulē mājās mirdz pilna olimpisko balvu varavīksne, kurā pēdējo, trūkstošo krāsu deva Minhenes sudrabs. Sports 80, 82, 3.

.. būtu mērķtiecīgi Rīgas jūras līcī masveidā pavairot varavīksnes foreļu mazuļus, lai pēc izaugšanas šīs vērtīgās zivis jau varētu zvejot rūpnieciskos apmēros un iegūt lielā daudzumā. Cīņa 85, 220, 3. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


varavīksne – dzeļvērte; dardedze; laistīties visās varavīksnes krāsās – leipinēt vysuos dzeļvērtis kruosuos 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


varavīksne – ārarīkste, ārarīksne, drīksna, debess luoks, Dieva kuopls, Dieva duga, Dieva josta, Dieva pātaga, dardedze, dzervelce, dzelvēdere, gardedze, garvēdze, garvelce, grāvsuška, raudava, saules ceļš, tēva josta, varvīksne, zaļvēdere
[Sagatavots pēc: Laumane 2005 : 234–253]


varavīksne, mantots vārds; lš. voverýkštis, vaivórykštė. Forma varavīksne<*vavarīksne un vararīkstekam pirmajā daļā *vavar- ir reduplicēta verbālā sakne *Oer- ‘griẽzt, liekt’; sufiksāli atvasinātais vārds sākotnēji laikam apzīmējis izliekumu, loku. Pēc Endzelīna domām – kad pirmnozīme runātājiem vairs nebija izprotama, tie ir sākuši to dažādi pārveidot.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 486]


angļu  rainbow

baltkrievu  вясёлка

franču – arc en ciel

grieķu – ουράνιο τόξο; ρις

igauņu – vikerkaar

itāļu – arcobaleno

ivritā – קשת

krievu – радуга

latīņu  iris; arcus pluvius; arcus caelestis; arcus coloratus

lietuviešu – vaivorykštė

poļu – tęcza

somu – sateenkaari

ukraiņu – веселка

vācu – der Regenbogen

zviedru – regnbåge



Ja parādās varavīksne – būs liels lietus.

 

Ja varavīksne redzama pret rītiem – būs labs laiks; ja pret vakariem – būs neliels lietus.

 

Ja varavīksne parādās lietus laikā – līs vēl.

 

Ja varavīksne parādās pēc lietus – vairs nelīs.

 

Ja pēc lietus varavīksne parādās augstāk par sauli – būs sauss laiks.

 

Ja pēc lietus varavīksne ātri pazūd – strauji uzlabosies laiks.

 

Ja redz baltu varavīksni – pastāvēs jauks laiks.

 

Jo vairāk varavīksnē zaļās krāsas – jo vairāk līs.

 

Ja varavīksne ir zema un tajā daudz zilās krāsas – būs slikts laiks.

 

Ja zema un slīpa varavīksne – būs lietus.

 

Ja augsta un apaļa varavīksne – būs skaidrs laiks.

 

Ja ir pilna loka varavīksne – vēl būs lietus; ja tikai varavīksnes gali – būs sauss laiks.

 

Ja varavīksne veidojas no rītiem uz vakariem – būs sauss; ja no vakariem uz rītiem – būs lietus.

 

Ja varavīksne loku met no ziemeļiem uz dienvidiem – būs lietus.



Varavīksne pār jūru. – Katls un stīpa.


Debesu māsiņa septiņās krāsās. – Varavīksne.

 

Līks kā loks, nav loks,

Zied kā puķe, nav puķe. – Varavīksne.

 

Viņā zemē zirgu jūdza, šai zemē loks atsprāga. – Varavīksne.

 

Mugura jumtā. – Varavīksne.

 

Viena sieksta pār visu pasauli. – Varavīksne.

 

Kaķ’ aste pār jūru. – Varavīksne.

 

Vara stīpa pār Daugavu. – Varavīksne.

 

Zelta ķēde ezerā. – Varavīksne.

 

Zelta šņore mežu velk. – Varavīksne.

 

Septiņjūdžu plata josta, katra jūdze savā krāsā. – Varavīksne.

 

Liela, gara tēva josta: nevar ne apkārt apiet, ne pāri pārkāpt. – Varavīksne.

 

Kas tur debesīs par skaistu tiltu: to taisa bez rokām, tur nevar nedz jāt, nedz braukt, nedz arī cilvēks piekļūt, bet pa apakšu var cauri sausām kājām iziet. – Varavīksne.



Atminiet, sveši ļaudis,

Kā nevar salocīt?

Varavīksne debesīs,

Tās nevar salocīt. [LD 26029-0]


Saule, Mēness un Varavīksne

Vecie teic: varavīksne dzerot kā kāds zvērs pie upes jeb ezera. Kad labi sadzērusies, tad līstot lietus. Reiz gans ganījis pie upes. Sākusi varavīksne no tās upes dzert, te, par nelaimi, pašā tanī brīdī viena govs arī piegājusi pie upes dzert. Varavīksne, stipri ūdeni iekšā vilkdama, iedzērusi govi līdz. Pēc laiciņa lietus sācis stipri līt un līdz ar lietu arī govs kauli nokrituši zemē – govs gaļu varavīksne bijusi apēdusi.
[http://valoda.ailab.lv/]

 

Par varavīksni

Kādā dienā gani ganījuši lopus pie liela ezera. Aitas ēdušas ļoti tuvu pie ezera. Gani rotaļājušies un taisījuši visādus jokus. Zem paša vakara parādījusies Varavīksna un iemērkusi vienu savu galu ezerā, lai sūktu ūdeni lietus mākoņiem. Gani skatījušies, kā ūdens lieliem viļņiem skrējis augšā pa Varavīksnu mākoņos. Ezera līmenis krities veselām aršīnām. Ganiem brīnumos mutes vaļā, skatījušies vien un pavisam aizmirsuši lopus.

Ganiem neredzot, pie Varavīksnas rīkles neviļus piegājis lielais auns. Varavīksna tūdaļ aunu iesūkusi iekšā, un tas uzgājis ar ūdeni augšā mākoņos. Gani šo joku pamanījuši tikai tad, kad auns jau gājis augšā. Bijis par vēlu – auns jau bijis mākoņos.

Gani nobaidījušies, ka arī šos neieraun iekšā, un aizbēguši uz mājām ar visiem lopiem. Mājās tie izstāstījuši vecākiem savu nelaimi. Vispirms dabūjuši krietnu pērienu un vairs nedrīkstējuši laist lopus pie ezera, kad Varavīksna tur dzer ūdeni.

Gani to ievēro vēl šobaltdien. Ja Varavīksna atspoguļojas ūdenī, tad gani nelaiž lopus tai vietai klāt un arī paši baidās tuvoties.

Varavīksna, sūcot ūdeni, uzsūc visu to, kas ir ūdenī, sevišķi zivis. Ja parādās Varavīksna, tad zivis glābjas tuvāk pie dibena. 
[Sagatavots pēc: LTT 1993 : 14]

 

Par sauli, varavīksni un viesuli

Sensenos laikos, kad Dievs vēl nesen bijis zemi radījis, pār sauli valdnieks bijis Dievs, bet lietus valdnieks – Velns. Viņi visu savu darbu darījuši pamītā: kad Dievs devis spožu sauli, tad Velns klusējis, bet, kad Dievs klusējis, tad Velns satinies tumšos mākoņu palagos un sūtījis zemei lietu. Bet Velns drīz palicis savā amatā pārgalvnieks: sūtījis lielas lietusgāzes un milzīgus viesuļus, tā ka vienā labā reizē virs zemes izcēlušies milzīgi ūdensplūdi un ar lielu auku Velns nopostījis visu dzīvo radību. Tas Dievam nepaticis. Viņš gribējis aizliegt Velnam nedarbus darīt. Bet ko tu, Dieviņ, Velns ir dzirdēt tādas lietas negribējis un kā spītnieks darījis vēl vairāk posta. Dievam neko darīt. Redzējis, ka citādi nevarēs un uz Velna lietu nemaz neskatījies, bet tik sūtījis uz zemi stiprus saules starus. Bet Velns vēl nekā un dara tik savu. Pēdīgi Dievs devis tik gaišus saules starus, ka Velnam apžilbušas acis, un saules stari spiedušies cauri visiem lietus mākoņiem un radījuši mākoņos atspīdumu – varavīksni. Velns tūlīt atstājis savu amatu. Tik dažreiz, lielam negaisam nākot, tas ietinoties melnā mākonī un skrienot pa zemi. Vēl šobaltdien vecie ļaudis varavīksni saucot par strīdus zīmi un, viesulim skrienot pa lauku, teic, ka tas esot pats Nelabais.
[Sagatavots pēc: LTT 1993 : 15]



Vitrupes vasaras varavīksne

 

Vitrupe vītero vīdamās

izgāztās saknēs un siekstās.

Lītavu tītavās tīdamās,

vasara ietinās riekstā.

 

Sildīja jūra un dzeldēja,

kūtrumu pakāra vadzī.

Staraini zandarti peldēja

brīnišķiem briljantiem acīs.

 

Noplūc te sarkanu aveni,

krastā met plakanu buti.

Neuzliec dvēselei gavēni,

neliedz sev priecīgu muti.

 

Igauni, igauni, brālīti,

tepat jau virs Ainažiem esi,

vienā toverī sālīti

Baltijas toverī mēs.

 

Nemirīs, nemirīs zemīte,

nomirīs vakarādiena.

Aizsietām acīm Temīda

spriedīs mums likteni vienu

 

upi, kas vītero vīdamās

izgāztās saknēs un siekstās,

dzīvi, kas neatskatīdamās,

tīdamās ietinas riekstā.

 

Jūru kā kapeiku spīdīgu,

slāpi tik neremdināmu,

pēcgalā akmeni spītīgu

mūžīgi mūžos un āmen.

 

Ko tu vēl vītero vīdamās,

dzīvīte sāpīgi saldā,

lītavu tītavās tīdamās

nākotnes aizdomās baltās?

 

Dziedāt šo dziesmiņu sērīgi,

dzejniek, ne vari, ne drīksti.

Vitrupei pāri līkst cerīgi

rieksti. Un šūpojas līkstis. [Peters 1989 : 188–189]

 

 

Varavīksnes loks

 

Kā septiņkrāsains seno teiksmu koks

Pār apvāršņiem aug varavīksnes loks.

 

No laimes ezera ņem dzidras krāsas,

No bēdu purvāja smeļ asins lāsas.

 

Un mirdz un kvēl līdz pašai pamalei,

Un gaviles un sāpes sirdī lej.

 

Pār tāliem kalniem vētras pērkons veļas,

Jau lauzti bērzi jaunai dzīvei ceļas.

 

Aug varavīksne lielāka arvien,

Bet loka galus kopā nesasien.

 

Tur mūsu mīlas skaistums sadeg, liekas,

Kā tālie stari rokas nesatiekas. [Vējāns 1977 : 83]

 

 

Bērnība

 

Bērnība! tu esi zelta ābols,

kas pie paradīzes koka zara

augi mirdzēdams kā pati saule.

 

Varavīksnas nāca tevi raudzīt,

septiņrožu dvieļos satinušās,

septiņupju pērlēm apkārušās.

 

Tās tev teica spožas pasaciņas,

kas kā septiņupju pērles dedza

un kā septiņrožu sārti dzisa. –

 

Vējš notrieca tevi melnā upē,

kur nav pērļu, kur nav varavīksnu;

tagad tevi melni viļņi svaida.

 

Reti kādreiz bezgalīgā tumsā

pazib viļņos stars no senās mirdzas –

sena atmiņa no senās paradīzes… [Bārda 1992 : 28]


– Rau, rau – kas tur tā spīd?

– Nu, varavīksne… saule.

– Vai tad saule – varavīksne?

– Zināms! Kad saule iespīd ūdens pilēs, iznāk varavīksne, – Jancis prātoja, gan jau papus vārdus atkārtodams, lai gan pašu tēvu šoreiz atstāja neminējis. Šādas domas bija tīrā pārgudrība Marča acīs.
[Valdis 1983 : 14]


Vārds varavīksne izmantots J. Lūša lugas nosaukumā Atrastā varavīksne (1960).



Simtiem krāsās laistās varavīksne…

Šonedēļ [2010. gada 30. oktobrī] Gulbenē varēja vērot vienu no krāšņākajām dabas parādībām – varavīksni. Lai gan jau ir vēls rudens, tas nav nekas neparasts, jo varavīksne mēdz būt arī ziemā. Tad tā ir īpaši spoža, bet vērojama ļoti reti. Varavīksni izraisa saules staru laušana un atstarošana krītošos lietus pilienos. Tātad, lai rastos varavīksne, vienlaikus jāspīd saulei un jālīst lietum. Pieņemts, ka varavīksnē jābūt septiņām krāsām (no augšas uz leju: sarkanā, oranžā, dzeltenā, zaļā, gaišzilā, zilā, violetā), lai gan man, godīgi sakot, reti kad izdevies saskatīt visas šīs krāsas. Zinātnieki gan apgalvo, ka varavīksnē ir bezgalīgi garš krāsu spektrs, kā arī toņi, kas nav saskatāmi cilvēka acīm, piemēram, infrasarkanais un ultravioletais starojums. Parasti varavīksne nav lielāka par pusloku, taču, piemēram, no lidmašīnas vai gaisa balona un kalnos varot redzēt gandrīz pilna apļa varavīksni. Miglā un stiprā salā esot vērojama balta varavīksne. Varavīksni var redzēt arī pie ūdenskritumiem un strūklakām. Pat uz baltas papīra lapas var redzēt varavīksni, ja skatās caur stikla prizmu. Dažkārt var novērot divas varavīksnes, otra varavīksne ir bālāka. Taču ne visi ievērojuši, ka otra varavīksne ir ar pretēju krāsu izvietojumu, jo rodas, kad daži saules gaismas stari atstarojas lietus pilienā divas reizes. Debesis virs bālākās varavīksnes ir nedaudz gaišākas, bet starp abu varavīkšņu sarkanajiem lokiem veidojas tumšāka josla, ko sauc par Aleksandra joslu. Latvieši varavīksni dēvējuši par vara vīksnu, vararīksti, vararīksnu, ārarīksni, dardedzi, pērkona loku, dzervelci, saules ceļu, raudavu. Tautas leģendās varavīksne ir tilts, pa kuru dvēseles dodas uz debesīm, bet grēcīgajiem tilts salūst. Senie latvieši ticēja, ka tad, kad parādās varavīksne, veļu valstī kāzas dzer neprecēti mirušie jaunieši. Mēdz sacīt: varavīksnes parādīšanās liecina, ka nokrišņi būs īsu laiku, taču tautas vērojumos teikts – ja parādās varavīksne, būs liels lietus. Tāpat novērojumi liecina, ka varavīksne pirms lietus ir vairāk zila vai zaļgana, uz sausu laiku – sarkana; ja zema un slīpa – būs lietus; ja augsta un apaļa – būs skaidrs laiks; pilna loka varavīksne liecina, ka vēl būs lietus; ja redzami tikai varavīksnes gali – laiks būs sauss; ja vienā dienā redz varavīksni, otrā dienā līs. [Konrāde: http://dzirkstele.diena.lv/]

 

Vara rīkste pār Daugavu

Varavīksne… Kurš gan kaut reizi mūžā nav apbrīnojis šo dabas parādību? Tā var būt gan zema, gan augsta, gan izteiktā, stāvā puslokā, gan dubulta; tā var būt pret rītiem, pret vakariem, pret tumšu padebesi vai mākoņiem un ūdenī slīgstoša, kad tā it kā „dzer” no upes vai ezera, vai jūras. Varavīksni vienmēr pavada saule un lietus. Latvieši ticēja, ka šajā laikā Veļu valstī kāzas dzer neprecēti mirušie jaunieši.

Lietiņš lija saulītē,

Velēnieši kāzas dzēra:

Mans bāliņš jauns nomira,

Veļās ņēma līgaviņu.

O. Gerta un A. Mauriņa grāmatā „Laikazīmes” rakstīts: „Varavīksne novērojama uz lietus joslas fona, ja saule atrodas novērotājam aiz muguras un apspīd krītošos pilienus. Lūstot lietus pilienos un iekšēji atstarojoties, saules stari sadalās spektra krāsās. Varavīksnes augšējā mala ir sarkana, bet apakšējā – violeta. Varavīksnes krāsas, sākot no augšas: sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, zila, indigo, violeta. Nereti redzamas divas varavīksnes – viena virs otras. Virsējai varavīksnei krāsu joslas parasti vairāk izplūdušas un platākas nekā apakšējai (galvenajai) un krāsu secība pretēja. Dažkārt krāsu joslas daļēji saplūst arī galvenajai: ja lietus pilieni sevišķi lieli, varavīksnē no septiņām krāsām redzamas tikai trīs – sarkanā, zaļā un violetā –, un tad tā izskatās šaura un spilgta. Lietus pilieniem samazinoties, varavīksne kļūst bālāka un platāka. Laika zīmēs ir svarīgi, vai varavīksne parādās pret rītiem vai pret vakariem. Jo mitrāks gaiss, jo vājākas gaisa plūsmas vajadzīgas, lai izraisītu lietu. Tāds atmosfēras stāvoklis ir no rīta, kad varavīksne redzama pret vakariem. Turpretim dienas otrajā pusē, kad gaiss vairāk sasilis, lietavu izraisīšanai nepieciešamas daudz spēcīgākas augšupejošas plūsmas. Tāpēc varavīksne pret rītiem liecina, ka lietus no novērotāja attālinās. Par lietus attālināšanos liecina arī varavīksnes izmēri: jo tuvāk apvārsnim lietus „sega”, kurai spīd cauri saules stari, jo augstāka varavīksne.”

Pati esmu divreiz mūžā piedzīvojusi pasakainu varavīksni. Vienreiz tas bija bērnībā, rudenīgā pēcpusdienā, kad pret ziemeļaustrumiem debesīs atmirdzēja milzīgs varavīksnes loks – spilgts atšķirībā no rudenīgās ainavas. Biju lasījusi grāmatā par armēņu meitenīti, kas vēlējās nostāties zem varavīksnes, lai kļūtu laimīga, un biju jau pati mēģinājusi kopā ar brāļiem paskriet zem varavīksnes. Otrreiz – pagājušajā rudenī Siguldā, kad pār zeltītiem kokiem pret tumši zilajām debesīm cauri košajai varavīksnei lidoja dzērves, skaļi sasaukdamās. Dzērves un varavīksne – tas bija tik skaisti, ka sirds iesmeldzās.

Kam pieder šī spožā vara rīkste? Ja paskatāmies lībiešu folklorā, viņi varavīksni dēvē par Pitkizkor – Pērkona loku. Varbūt tā vara rīkste, ko kāds plīkšķina pār Daugavu, arī pieder Pērkontēvam? Mums tas ir Debesu kalējs, bet somugriem likās, ka pērkons ir milzīgs putns, kas ar nagiem no akmeņiem izšķiļ zibeņus.

Igauniski varavīksne ir vikerkaar (burtiski – daudzkrāsainais loks, arī izkapts). Igauņu valodā viker – ‘daudzkrāsains’.

Citās somugru valodās un izloksnēs, piemēram, somu, ingriešu un karēļu, varavīksnes nosaukums bieži ir saistīts ar lietu – karēļu sateenkaar (lietus loks).

Saistība ar lietu dominē arī ģermāņu valodās: vācu Regenbogen (lietus loks) tāpat zviedru regnbåge, vecnorvēģu regnbogi, dāņu regnbue. Plaši izplatīta ir varavīksnes sasaistīšana ar debesīm, piemēram, vācu dialektā – Himmelring (debesu riņķis), franču – arc-en-ciel (debesu arka). Latīņu valodā ir dažādi apzīmējumi: arcus pluvius (lietus loks), arcus caelestis (debesu tēva loks), arcus coloratus (krāsainais loks). Grieķu valodā: ιρις resp. iris. Grieķu mitoloģijā Irīda ir harpiju māsa un Olimpa dievu spārnotā vēstnese. Irīda ir gan varavīksne, gan arī varavīksnes dievietes personificējums. Tajā pašā laikā iris oriģinālā nozīme – taka, josta, arī Irīdas (Īrisas) josta – varavīksne ir taka starp debesīm un zemi. Portugāļu valodā varavīksni dēvē par arco-iris (Iris – debesu dieviete; arī acs zīlīte, varavīksnene).

Agrāk varavīksne tika uzskatīta par kādas dievības jostu vai ietērpu. Bez jau pieminētās Irīdas varavīksne kā josta sastopama arī slāvu un ģermāņu ticējumos. Albānijā varavīksne tika uzskatīta par skaistuma dievietes un vēlākās katoļu svētās Prennes jeb Prendes jostu. Viņas vārds cēlies no vārda perëndi – ‘debesis’. Bezdelīgas, kas bija iejūgtas viņas karietē, vilka to pāri debesu jumam. Pieņēmums par varavīksni kā Debesu mātes jostu dažkārt ir sastopams arī lībiešiem. Igaunijā nav tik bieži sastopams ticējums par varavīksni kā jostu, bet pazīstams tas ir, it īpaši kā par Dieva jostu.

Ģermāņu tautu ticējumos sastopama varavīksnes saistība ar pazudušajiem dārgumiem. Varavīksnes gali vai nu norāda uz to atrašanās vietu, vai arī tā pati spēj birdināt zelta monētas. Līdzīgs ticējums sastopams arī Bretaņā Francijā. Arī tēlojums par ūdeni dzerošo varavīksni ir sastopams visās pasaules daļās. Septiņkalnē Vācijā varavīksne pasakā uzsūc augšā jautro ganu puiku ar visu aitu baru, bet lībiešiem – zvejnieku ar viņa laivu. Arī igauņiem, tāpat kā lībiešiem un latviešiem, ir ticējums, ka varavīksne, dzerot ūdeni, var iesūkt lopus, cilvēkus, arī zivis un laivas no jūras.

No animistiskajiem pieņēmumiem par varavīksni visbiežāk ir sastopams salīdzinājums ar čūsku. Tipiski tas ir Austrālijā, bet līdzīgas leģendas sastopamas arī ekvatoriālajā Āfrikā un Brazīlijā. Čūska ir svarīga figūra iniciācijā un lietu izsaucošajos ritos, kas brīžiem ir ar ļoti bīstamu un nežēlīgu raksturu. Par varavīksni, tāpat kā par mēnesi, ir biedinājums: ja uz varavīksni rāda ar pirkstu, tas var nokrist vai nopūt.

Inku indiāņu karogā Kusko ir varavīksne. Latvijā, tāpat kā Igaunijā, ir ievērots, ka varavīksne pirms lietus ir vairāk zila vai zaļgana, uz sausu laiku – sarkana. Igauņu mīkla: „Debesīs bura, tajā laiva, laivā sarkana zoss ar zilu asti.” Vai varat atpazīt varavīksni? Igauņu tautas dziesma: „Skaidra bura ir uz mākoņa, sarkana zoss ir uz tās, tai sarkanai zosij ir zila aste”. Ir arī dažādi varianti: meitene sēž uz mākoņa maliņas, vai arī zoss aizvietota ar sievieti kā varavīksnes metaforu. Senslāvu mīklā sacīts: Krasnoje koromislo nad rekoi povislo (sarkani nēši pār upi karājas). Atkal dominē sarkanā krāsa. Somu un karēļu valodā cits variants: veno punainen – viņi varavīksni dēvē par sarkanu laivu. Somi arī teic, ka uz mākoņa sēž meitene vai sieviete.

Igauņi par varavīksni saka: Üle ilma pihelgas (pīlādžkoks pār pasauli). Igaunijas salās un Rietumigaunijā no 13. gadsimta līdz 1944. gadam dzīvoja zviedri, kas sacījuši: Iwe wärde raunträ” – tas saistīts ar dievieti Rauni. Uko, somu Pērkondievam, ir sieva Rauni jeb Ravdna, kas nozīmē – Sarkanā. Rauni ir tā, kas var izglābt cilvēku no zibens spēriena, viņas spēkos ir apžēlot cilvēku negaisa laikā. Rauni pazīstama arī zviedru lapiem ar Ravdnas vārdu – Zviedrijas lapi ar šo vārdu apzīmēja gan pīlādzi, gan dievieti, turklāt lapiem pīlādzis bija veltīts Ravdnai. Uzskata, ka vārds sākotnēji nozīmējis gan pīlādzi, gan varavīksni. Šajā sakarībā interesanti Latvijā sastopamie hidronīmi Rauna un Raunis. Pieņēmums par varavīksnes personificējumu kā Pērkona sievu attīstījies vēlāk. Tautas ticējumos pīlādzis spēj aizsargāt pret pērkonu, tāpat kā lietas vai to daļas sarkanā krāsā, tātad pīlādža svētums, iespējams, attīstījies no tā sarkanajām ogām. Latviešiem un igauņiem ir zināma tradīcija sevis aizsardzībai apsiet ap roku sarkanu dziju, igauņu cimdos ir ieadīta sarkana josliņa ap delnas pamatni. Tātad varavīksni un pīlādzi saista sarkanā krāsa. [Čekstere: http://www.videsvestis.lv/]


Saule, mēness un varavīksne

Līdz ar sauli, mēnesi un zvaigznēm pie debess spīdekļiem pieder arī varavīksne, par kuru dažādu tautu mītos atrodams daudz prātojumu. Saule, mēness un varavīksne nereti ir pieskaitīti arī pie tabu, ko nedrīkst piesaukt vārdā. Tādēļ arī dažās valodās šie jēdzieni ir zaudējuši senos nosaukumus, kuru vietā ar laiku ir iestājušies citi. Tāds tabu pie senajiem baltiem ir laikam bijusi varavīksne, kādēļ arī šim vārdam latviešu un lietuviešu valodā, kā liekas, ir vēl galīgi nenoskaidrota etimoloģija. Visilgāk šie tabu uzskati ir saglabājušies Latgalē, kur arī jau varavīksnes vārds ir aizmirsts un tās vietā runā par laumes jostu, dardedzi un citādi. Varavīksni parasti uzskata par jaunu būtni, kas visu, kas vien gadās viņas tuvumā, uzrauj augšā. Pēc latviešu uzskatiem varavīksne dzerot no zemes ūdeni, kas vēlāk atkal kā lietus nonākot zemē. Lai gan baznīca debess parādību dievināšanu nosodīja, tomēr tautas tradīcijās nav vēl galīgi pazuduši senie mīti par sauli, mēnesi, varavīksni un zvaigznēm.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 

Pasaules tautu mitoloģijā un folklorā ir daudz dažādu tēlu, kas skaidro varavīksnes daudzkrāsaino loku. Viens no visinteresantākajiem mitoloģiskajiem tēliem ir varavīksne Jaunākajā Edā. Tā tiek rādīta kā Bifrosts (arī Bivrests vai Bilrosts) – trīskrāsains tilts uz Asgardu, dievu pasauli, ko ļoti prasmīgi cēluši dievi. Bifrosta sargs ir Heimdāls, viens no asiem, kas raida spožus starus. Krāsas nav minētas, bet tilts ir dievu rūpīgi celts, to izjaukt varēs vienīgi Muspela dēli, uguns milži. Jaunākajā Edā ir piezīme, ka Bifrosts parādās sarkans, ja tur tiek kurināta uguns, lai parādītu dieviem ceļu uz Asgardu.

Eiropas kultūras telpā plaši pazīstams Bībeles stāsts par Jahvi un Noasu. Varavīksne ir derības zīme, ka Jahve vairs neiznīcinās zemi. „Es metu savu loku caur mākoņiem, starp debesīm un zemi, lai tās savienotu.” Vecajā Derībā tas ir Jahves loks, kas sūta bultas uz zemi, lai sodītu grēciniekus. Tie varētu būt ebreju tautas agrīnie mitoloģiskie motīvi, kur varavīksne saistās ar loku, zibens – ar bultām.

Jaunajā Derībā varavīksne gūst citu nozīmi – tā ir tēlota kā simbols savienībai starp Dievu un cilvēkiem, kuri tic Kristus mācībai un rada jaunu brālību. „Un atspīdēja it kā varavīksne ap viņa troni, gluži kā smaragds.” Varavīksni asociē ar halo ap Dieva vai svētā ķermeni. Gotikā Kristus ir tēlots, sēžot uz varavīksnes kā tronī pastarajā tiesā.

Varavīksne kā tilts, taka. Senākie tēlojumi varavīksnei gan ir, gan nav animistiski. No pēdējiem minams dievu tilts vai taka, kas saista debesis un zemi – dievu un cilvēku pasauli; tas sastopams Grieķijā, Japānā, Indonēzijā, Indijā, Mezopotāmijā. Polinēziešu un havajiešu mītos mirušo dvēseles pa varavīksni tiek paradīzē, Indonēzijā tas ir tilts dvēseļu laivām. Somugru un citu ziemeļu nāciju varavīksnes atribūtikā daudz kas saplūdināts ar Piena Ceļa tēliem.
[Sagatavots pēc: Čekstere: http://www.videsvestis.lv/]


Animācijas filma Varavīksne (1988). Režisors A. Bērziņš.


Dziesma VaravīksneL. Brieža vārdi, R. Paula mūzika, izpilda I. Pētersons.

 

Dziesma Varavīksne. H. Ozola vārdi un mūzika, izpilda S. Zapacka un H. Ozols.

 

Dziesma Varavīksne. G. Rača vārdi, J. Strazda mūzika, izpilda Andris Ērglis un grupa „Cacao”.

 

Dziesma Dziesma par varavīksni. V. Pūces vārdi, P. Brūvera mūzika, izpilda Aiša.

 

Dziesma Varavīksne. Dz. Rinkules-Zemzares vārdi, A. Žilinska mūzika, izpilda V. Butāne.

 

Dziesma Bērzs un varavīksna. A. Austriņa vārdi, E. Melngaiļa mūzika.


Viltīgā varavīksne

Kā rodas varavīksne? Kurā virzienā varavīksne ir jāmeklē lietus laikā? Vai lielas lietus lāses radīs lielu varavīksni? Kāpēc to rada gan lietus virs mums, gan strūklaka zālājā mums pie kājām?

Dienasgaismu veido dažādas krāsas stari, kuri kopā rada balto. Nokļūstot no gaisa stiklā, ūdenī vai limonādē, gaismas stari tiek bremzēti, turklāt katra krāsa – citādi. Vislēnāk ūdenī kustas violetā, bet visātrāk – sarkanā redzamā gaisma. Tālab, nonākot uz slīpas virsmas, visvairāk lūst (vismazāk aizceļo) violeti zilās krāsas stari, vismazāk – oranži sarkanie. Tātad varavīksne rodas, baltajai gaismai lūstot ūdens pilienos, tā ir jāmeklē virzienā prom no saules. Turklāt saule tad atrodas nelielā augstumā virs apvāršņa: leņķis starp saules staru un pilienā lauztajiem stariem ir 40 līdz 42 grādi. Gaismas stari nokļūst gaisā esošajos ūdens pilienos un maina savu virzienu trīs reizes: 1) iekļūstot ūdens pilienā, 2) atstarojoties no piliena malas un 3) iznākot no piliena. No piliena gaisma izkļūst „pārvērstā veidā” – ir notikusi gaismas dispersija, violetie stari ir lēnāki, tāpēc tie atrodas augstāk par sarkanajiem. Stop! Bet mēs taču redzam, ka visaugstāk varavīksnē ir sarkanā krāsa! Šo acīm redzamo faktu nosaka nepavisam ne acīmredzams likums. No viena maza piliena līdz acij nonāk tikai vienas krāsas stari. Tā no pilieniem, kuri gaisā atrodas augstāk, līdz mums nonāk sarkanā krāsa. No zemākajiem – violetā. Pilieni pa vidu mūs nodrošina ar oranžo, dzelteno, zaļo, gaiši zilo un zilo. Līdz acij neaizkļūst visu pilienu lauztie stari, tāpēc varavīksni redzam kā loku, nevis kā svītru, stabu vai sienu.

Ir velti līdz ar elfiem meklēt zelta podus tur, kur sākas varavīksne. Pat ja būtu podi un elfi, varavīksnes patiesībā gaisā nav. Tā ir optiska parādība, kuras augstums un lielums ir atkarīgs no saules un cilvēka atrašanās vietas, nevis pilienu lieluma. Varavīksnes centrs tuvināti ir cilvēka galva. Ja saule atrodas augstu virs apvāršņa, varavīksni var veidot tie pilieni, kas atrodas zem novērotāja, piemēram, dārza smidzinātāja radītie. Tiem gan ir jābūt pietiekami lielā skaitā, un arī tad varavīksne izskatīsies blāva.

Ir arī „mēness varavīksne” – gaišā mēnesnīcas naktī var novērot Mēness atstarotās gaismas lūšanu ūdens pilienos.

Dažreiz var novērot arī otru varavīksni jeb Aleksandra joslu. Krāsas tajā ir apvērstā secībā – ārējais loks ir zils. Tad stari tiek vēlreiz atstaroti, pirms atstāj pilienu.
[Paeglis: http://www.on-line.lv/]

 

Vai vienmēr un visur pasaulē varavīksnē ir saskatītas 7 krāsas

Dažādas tautas varavīksnē ir saskatījušas dažādu krāsu skaitu – trīs, četras, piecas krāsas. Sengrieķu filozofs Aristotelis (384.–322. g. p.m.ē.) varavīksnē saskatīja tikai 3 krāsas – sarkano, zaļo un violeto. Austrālijas aborigēni varavīksni redzēja 6 krāsās. Dažas afrikāņu ciltis varavīksni redz tikai 2 krāsās – gaišajā un tumšajā.

13. gadsimtā persiešu astronomi izskaidroja varavīksnes rašanās fenomenu, bet 17. gadsimtā angļu fiziķis, matemātiķis un astronoms Īzaks Ņūtons (1643–1727) sākotnēji varavīksnē noteica 5 krāsas – sarkano, dzelteno, zaļo, zilo un violeto. Tad zinātnieks ieskatījās vērīgāk un ieraudzīja sesto krāsu (oranžo), taču skaitlis 6 dziļi ticīgajam Ņūtonam nepatika, tāpēc viņš, rūpīgi skatoties, ieraudzīja arī septīto – indigo krāsu. Kopš tā laika tiek uzskatīts, ka varavīksnē ir septiņas krāsas.

Tomēr mūsdienās ne visur uzskata, ka varavīksnē ir 7 krāsas. Gan amerikāņu, gan angļu, gan vācu, gan franču un japāņu bērniem māca, ka varavīksnē ir 6 krāsas.

Angļi, amerikāņi, franči un vācieši uzskata, ka varavīksnē ir sarkanā, oranžā, dzeltenā, zaļā, zilā un violetā krāsa, bet japāņi ir pārliecināti, ka varavīksnē ir sarkanā, oranžā, dzeltenā, gaiši zilā, zilā un violetā krāsa. Zaļo krāsu japāņi neuzskata par pamatkrāsu un tā, viņuprāt, ir zilās krāsas tonis, tāpēc varavīksnē netiek saskatīta.

Tātad krāsu skaits un to uzskaitījums varavīksnē nav saistīts ne ar fiziku, ne bioloģiju, bet tas ir dažādu kultūru, lingvistikas un filozofijas jautājums.
[Sagatavots pēc: http://neogeo.lv/]

 

Plašāku informāciju par varavīksnes nosaukumiem latviešu izloksnēs iespējams iegūt B. Laumanes grāmatā „Smalki lija zelta lietus” (Liepāja: LiePU, 2005, 234.–253. lpp.) un autoru kolektīva darbā Latviešu valodas dialektu atlants. Leksika. (Rīga: Zinātne, 1999, 192.–194. lpp.).