Tradicionālā transkripcija

[valuôdniẽks]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[vɑlu͜oˀdni͜eːks] 


[v] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[l] – ’skanenis’.’]

[uo] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[d] – balsīgais troksnenis

[n] – ’skanenis’.’]

[ie] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[k] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Trīszilbju vārds.



valod-sakne

-niek-piedēklis

-sgalotne

valodniek- vārda celms

-nieks – izskaņa






valodniekspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

valodniek-s

valodniek-i

Ģ.

valodniek-a

valodniek-u

D.

valodniek-am

valodniek-iem

A.

valodniek-u

valodniek-us

I.

ar valodniek-u

ar valodniek-iem

L.

valodniek-ā

valodniek-os

V.

valodniek!

valodniek-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsValodnieki ir valodas pētnieki.

2) izteicēja daļaJānis Endzelīns ir izcils valodnieks.

3) galvenais loceklisJaunie valodnieki.

4) papildinātājs – 2010. gadā iznāca Latvijas valodniekiem un valodniecībai veltīta enciklopēdija.

5) pielikums – Valodnieks Jānis Endzelīns dzimis 1873. gada 22. februārī.

6) apzīmētājsPēdējos gados ir publicētas vairāku ievērojamu latviešu valodnieku rakstu izlases.

7) apstāklis Ieklausīsimies valodniekos un izkopsim savu runu!



valodnieku atziņas, valodnieku darbi, valodnieku ieteikumi, valodnieku pētījumi, valodnieka raksts

 

valodnieks apgalvo, valodnieks atzīst, valodnieks domā, valodnieks norāda, valodnieks pēta, valodnieks piebilst, valodnieks saka, valodnieks secina, valodnieks uzskata



valodnieks, v.

Speciālists valodniecībā.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1147]


valodnieks, -a, v. valodniece, -es, dsk. ģen. -ču, s.

Valodniecības speciālists.

V. Rūķes-Draviņas darbos noderīgas atziņas atradīs ikviens latviešu valodnieks – gan dialektologs, gan valodas vēsturnieks, gan literārās valodas pētnieks. Izglītība 92, 4, 8.

.. valodnieks Suniti Kumārs Čaterdži uzrakstīja grāmatu „Balti un ārieši” .. Kritikas gadagrāmata 82, X, 34.

Valodas prakses dienas ir valodnieku saikne ar sabiedrību. Literatūra un Māksla 81, 29, 10. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


valodnieks, -ce – volūdnīks, volūdneica; lingvists, lingviste
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


valodnieks – lingvists, valodas pētnieks, valodniecības speciālists


Valodniecībāvalodnieks, latviešu valodnieks, baltu valodnieks.


ErgonīmiValodnieks.lv, rakstiskās tulkošanas birojs Rīgā.


valodnieks, mantots vārds; valodnieks atv. no valoda; senāk ‘liels runātājs’, arī ‘pļāpa’. Vārda nozīme ‘lingvists’ no 19. gs. 70. gadiem.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 478]


angļu – linguist

baltkrievu – лінгвіст

franču – linguiste

grieķu  γλωσσολόγος

igauņu – keeleteadlane

itāļu – linguista

ivritā  בלשן

krievu – языковед

latīņu – grammaticus

lietuviešu – kalbininkas

poļu – językoznawca

somu – kielitieteilijä

ukraiņu – лінгвіст

vācu – der Linguist; der Sprachwissenschaftler

zviedru – lingvist; språkforskaren



Valodniece, valodniece,

Bāliņ, tava līgaviņa:

Ko ar mani norunaja,

Steidz citiem pastāstīt. [LD 9024-0]

 

Es to savu rīta māli

Ar dziesmām sadziedāju;

Vedekliņa valodniece,

Tā runāt sarunāja. [LD 665-1]



It īpaši pirmajā laikā Jancis nezināja nemaz, ko darīt. Bet tad viņš iemanījās no citiem.

Visi valodnieki bija sadalīti pulkos. Stundā katrs pulks ieņēma divus solus. Skolotājs nosēdās turpat priekšējā solā un uzlika brilli. Tad viņš paņēma tuvākā skolēna grāmatu, kas to ne visai labprāt deva, un sāka atprasīt papriekš atsevišķos vārdus (vokābuļus), tad teikumus.

Skolotājs vienmēr teica vārdu vai teikumu latviski, skolēniem bija jāsaka tas pats svešā valodā.

Tā kā pašam skolotājam pirms katra vārda vai teikuma vajadzēja ieskatīties grāmatā, šo acumirkli izlietoja viss pulks: vienā rāvienā visām grāmatām reizē pacēlās vāks tik daudz, ka varēja ieskatīties, un tad viss atkal bija kārtībā, kad skolotājs pacēla acis.

Tikai mazs bērna īkšķītis palika katrā grāmatā.

Tā kā skolotājs vienmēr prasīja visu – vārdus, ir teikumus, ir skolēnus – pa kārtai, tad jau iepriekš varēja aprēķināt, kurš vārds vai teikums nāks katram. [Valdis 1983 : 205]



Valodnieku ieteikumi par lielo burtu lietošanu nosaukumos

Valsts valodas centra (VVC) Latviešu valodas ekspertu komisija atbalstījusi ieteikumus par lielo burtu lietošanu nosaukumos, 2012. gada 16. aprīlī informēja VVC pārvaldes vecākā referente Iveta Hamčanovska.

Ieteikumi ir valodnieču Velgas Laugales un Dzintras Šulces pētījuma „Lielo burtu lietojums latviešu valodā: ieskats vēsturiskajā izpētē, problēmas un to risinājumi” pielikums.

Ar lielo sākumburtu raksta visus nosaukumā ietilpstošos pilnnozīmes vārdus valstu un atsevišķu teritoriju nosaukumos, piemēram, Latvijas Republika, Apvienotie Arābu Emirāti, Galējie Ziemeļi, Frankfurte pie Mainas, Heresa de la Frontera, Karalienes Modas Zeme un citus.

Tāpat ir jāraksta arī bijušie valstu saliktie nosaukumi, piemēram, Padomju Sociālistisko Republiku Savienība, Trešais Reihs, Kijevas Krievzeme utt. Arī pasaules, reģiona vai valsts mērogā unikālu organizatorisku veidojumu nosaukumos, piemēram, Latvijas Banka, Sarkanais Krusts, Latvijas Republikas Saeima, ir jālieto lielie sākumburti.

Astronomijā lietotajos nosaukumos, piemēram, Lielie Greizie Rati, Dienvidu Zivs, Piena Ceļš, visi vārdi jāraksta ar lielo sākumburtu.

Visus vārdus ar lielo sākumburtu raksta arī laikrakstu un žurnālu nosaukumos, liekot tos pēdiņās vai rakstot kursīvā, piemēram, „Latvijas Avīze”, „Medības. Makšķerēšana. Daba”.

Ar lielajiem sākumburtiem jāraksta divvārdu augstāko mācību iestāžu nosaukumi, ja pirmais komponents ir vietvārds, piemēram, Latvijas Universitāte, Rēzeknes Augstskola, Daugavpils Universitāte.

Ordeņu nosaukumos visus vārdus raksta ar lielo sākumburtu, izņemot vārdu ordenis, piemēram, Triju Zvaigžņu ordenis.

Ar lielo sākumburtu raksta pirmo vārdu aiz īpašvārda, proti, personvārda vai vietvārda, iestāžu nosaukumos, kuros izmantots valsts vai reģiona nosaukums, piemēram, Latvijas Republikas Ministru kabinets, Latvijas Mākslas muzejs, Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācija, kā arī izglītības iestāžu nosaukumos, piemēram, Rīgas Tehniskā universitāte, Rīgas Ukraiņu vidusskola.

Tādi paši nosacījumi attiecināmi arī uz dažu svinamu dienu nosaukumiem, piemēram, Latvijas Republikas Proklamēšanas diena.

Ar lielo sākumburtu raksta pirmo vārdu aiz īpašvārda nosaukumos ar vārdiem valsts, pasaules, republikas, tautas, starptautiskais, centrālais, nacionālais, olimpiskais, piemēram, Latvijas Valsts standarts, Latvijas Olimpiskā komiteja, Latvijas Tautas sporta asociācija.

Ar lielo sākumburtu nosaukumā raksta pirmo vārdu – ievadītājvārdu – svētku, atceres un atzīmējamo dienu nosaukumos, piemēram, Starptautiskā sieviešu diena, Vecgada diena, Mirušo piemiņas diena, dažādu organizāciju un iestāžu nosaukumos, piemēram, Rīgas dome, Dabas aizsardzības pārvalde, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, Hipotēku banka, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests.

Tāda pati rakstība jāievēro arī ģeogrāfiskos nosaukumos, piemēram, Baltijas jūra, Doles sala, Somu līcis, kā arī fabriku, akciju sabiedrību, sporta klubu un komandu nosaukumos, tos liekot pēdiņās vai rakstot kursīvā, piemēram, „Latvijas pasts”, „Liepājas metalurgs”, „Rīgas zieds”, futbola komanda „Balvu vilki”.

Tikai pirmajā vārdā lielo sākumburtu raksta arī apbalvojumos un goda nosaukumos, piemēram, goda zīme „Par ieguldījumu bruņoto spēku attīstībā”, medaļa „Par sprāgstošu priekšmetu iznīcināšanu”. Tāpat rakstāmi arī grāmatu, filmu, gleznu vai citu mākslas darbu, kā arī pasākumu un dažādu preču nosaukumi, piemēram, Noras Ikstenas romāns „Vīrs zilajā lietusmētelītī”, izstāde „Mirkļa zieds”, konfektes „Sārtais vētrasputns”.

Augu šķirņu nosaukumus liek vienpēdiņās un ar lielo sākumburtu raksta tikai pirmo vārdu, piemēram, rododendru šķirne ‘Babītes sarkanais’.

Ar lielo sākumburtu daudzpakāpju nosaukumos raksta katras struktūrvienības nosaukuma ievadītājvārdu, piemēram, Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēki, Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta pārvaldes Specializētā tenisa sporta skola.

No citām valodām pārņemtajos netulkotajos vai atveidotajos nosaukumos jālieto oriģinālvalodas sākumburti, piemēram, „Longman Group Limited”, izdevniecību nosaukumos, piemēram, „Molodaja gvardija”, preses izdevumu nosaukumos, piemēram, „Argumenti i fakti”, ģeogrāfiskajos nosaukumos, piemēram, Novaja Zemļa, augu valsts nosaukumos, liekot vienpēdiņās, piemēram, ābeļu šķirne ‘Belorusskaja maļinovaja’.

No citām valodām pārņemtajos tulkotajos nosaukumos sākumburti jālieto atbilstoši latviešu valodas pareizrakstības normām, piemēram, Pasaules Hokeja asociācija, Vītauta Dižā Universitāte.

Valodnieces norāda, ka ar reliģiju saistīto nosaukumu pareizrakstības normēšanā ir jāpanāk vienošanās starp lielākajām konfesijām Latvijā. Pagaidām problemātiskos vairākvārdu nosaukumus varētu rakstīt, ievērojot tradīciju un novēršot pārspīlētu lielo burtu lietošanu, piemēram, Latvijas Baptistu draudžu savienība, Latvijas Apvienotā metodistu baznīca. Daļā nosaukumu jāievēro normatīvajos avotos akceptētā rakstība, piemēram, Jaunā Derība, Lielā Piektdiena, Svētā Mise, Svētais Vakarēdiens, Svētais Gars. [LETA : http://www.apollo.lv/]

 

„Baltijas Vēstneša” jaunākā indianiešu kara deja

Pa to starpu pagājušā gada decembrī Latviešu draugu biedrība bija ļoti atzinīgi izteikusies par „Fausta” atdzejojumu, ieskatīdama to „par ievērojamāko literārisko parādību 1897.  gadā, par darbu, kuram nevarot liegt apbrīnošanu un cienību.” [..]

Pusgadu pēc šiem spriedumiem un pēc „Fausta” galīgas nodrukāšanas „Mājas Viesa Mēnešrakstā” kāds no „B. V.” [Baltijas Vēstneša] nomāts, slepens „cien. valodnieks” uzdrošinājās tulkotājus nosaukt par „neprātīgiem nelgām” un „ākstiem” un likt viņiem mācīties ābeci!!

Viss materiāls, uz kuru pamatojās šī savādā slepencienītā valodnieka „spriedums”, ir ducis formu un vārdu, kuri, kaut gan patiesībā itin pareizi, pēc viņa greizām domām, atdzejojumā esot neparasti vai nepareizi lietoti vai „jaundarināti”. Turklāt viņš – citu pamācītājs ābecē – izrādīja tādu valodas neprašanu, ka nosauc par „jaundarinātiem” vārdus, kuri jau gadu desmitiem mierīgi guļ iespiesti vārdnīcās. Ir jau arī ābeci vieglāk zināt nekā vārdnīcu, un „cien. valodnieks” līdz šim paspējis sevišķi „iedziļināties” tikai ābecē. [..]

Sekosim valodniekam viņa līču loču politikā. Kara deja sākās 117. numurā, kur viņš apgalvo, ka „Fausta” tulkotāji esot „lasītājus maldinājuši”, nepārstatīdami rindiņas tā, kā „cien. valodnieks” vēlas, bet turēdamies tuvāk pie vācu teksta; tad viņam būtu labāk paticies „lūkoties” nekā „lūkot dejā”, – beigās esot „pulks viņam maz pazīstamu un jaundarinātu vārdu”: vizma (Ulmaņa vārdnīcā: vizēt – glänzen, schimmern; vizma – jau sen un jo bieži latv. rakstniecībā lietots vārds. R.); virdze (sk. Ulmaņa vārdnīcā, 342. lpp.: virdze  – ein grosser Haufe; „cien. valodnieks” nav turējis par vajadzīgu palūkoties vārdnīcā, viņš iztiek ar vienu pašu „ābeci”, kuru ieteic arī citiem. R.); spirdze (Ulm. vārdn.: spirdzināt, arī – spirdzēt; katrs caurmēra lasītājs min. vārdu „pareizi sapratīs un ātri bez lielām pūlēm iegaumēs”, tikai „cien. valodnieks” ne. R.) – Še jau pirmo reizi parādās pārmetums, ka „Fausta” atdzejojumā esot „nelaimīgi jaundarināti” un „valodniekam” maz pazīstami vārdi; vēlāk šī „jaundarināšana” un tas apstāklis, ka „cien. valodniekam” ir „maz pazīstami” latviešu vārdi, tiek reižu reizēm pārmests „Fausta” tulkotājiem un ir, kā liekas, lielākais grēks, kuru tiem pieskaita; mēs viņu tādēļ vēlāk aplūkosim tuvāk, jo vairāk vēl tādēļ, ka šo pašu pārmetumu darīja arī tāda pērkondēla autoritate kā J. Pd. kgs, pazīstamais „puspēdiņu” un „vēdersāpju” referents.

Vispirms pāriesim uz „B. V.” nākošo – 120. numuru, kurā „cien. valodnieks” ir jau tik tālu sadrošinājies un, dzejniekus kritizēdams un savā „ābecē” pamācīdams, ticis pats „savās acīs” par tādu dzejas mākslinieku, ka pārlabo tautas dziesmas un izdzejo tautai priekšā, kā tai īsti būtu bijis jādzejo!!! [Rainis 1983 : 123, 126–127]

 

Valoda ir cilvēka greznums un lepnums”

Valodniekam Kārlim Mīlenbaham – 160

Šis [2013] ir mūsu dižo valodnieku – Kārļa Mīlenbaha (1853–1916) un Jāņa Endzelīna (1873–1961) jubileju gads. Abus pazīstam kā Mīlenbaha un Endzelīna četru sējumu vārdnīcas (tā laista klajā no 1923. līdz 1932. gadam) autorus un „Latviešu valodas mācības” autorus. Tā no 1907. līdz 1940. gadam piedzīvoja 13 izdevumus, un skolotāji bērnus 30 gadus mācīja no šīs gramatikas.

Starp abu dzimšanas dienām ir tikai mēnesis – Mīlenbahs ir dzimis 18. janvārī, Endzelīns – 22. februārī. Tradicionālā Jāņa Endzelīna konference notiks 21. un 22. februārī, ir domāts arī par abiem valodniekiem veltītu konferenci Rīgas Latviešu biedrībā.

Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna vārdnīca (ME), kurā ir 5480 lappušu un atrodami ap 120 tūkstošiem vārdu, ir viena no Latvijas kultūras kanonā iekļautajām vērtībām.

Šī vārdnīca mums joprojām ir palikusi unikāla, uzsver valodniece Ilga Jansone. Jo, kā akcentē profesors Raimonds Briedis, „vienlaikus tā ir zinātniska valodas vārdnīca, kas apkopo un sistematizē vienas valodas elementus, vienlaikus – plašs kultūras iekšējo norišu komentārs, kas saglabā zudušo, atklāj esošo un ļauj ieraudzīt iespējas, kādas piedāvā valodiskais mantojums nākotnei.”

Šī vārdnīca mums joprojām ir palikusi unikāla, uzsver Ilga Jansone. Jo šajā vārdnīcā ir savākti gandrīz visi vārdi, kas tolaik bija zināmi latviešu valodā, izņemot dažus ģermānismus.

Latviešu valodas vārdnīca bija Kārļa Mīlenbaha iecere, kurai viņš pievērsās laikā, kad 1889. gadā no Talsiem pārgāja darbā uz Jelgavas ģimnāziju, kur mācīja vācu valodu. Kārlis Mīlenbahs sāka vākt materiālus ar domu, ka pats varētu izdot visu latviešu valodas vārdnīcu. Diemžēl šo darbu pārtrauca viņa pāragrā nāve 1916. gadā.

K. Mīlenbahs uzrakstīja manuskriptu līdz vārdam „patumšs”, tālāk to turpināja Jānis Endzelīns, kā arī sniedza cilmes skaidrojumus vārdiem visā manuskriptā.

„Pēc tam mums nevienas tādas vārdnīcas kā viņu veidotā nav,” saka LVI direktore. Jo tikai 20. gadsimta sešdesmitajos gados sākās darbs pie mūsdienu latviešu literārās vārdnīcas, kas beidza iznākt tikai pašā 20. gadsimta nogalē. Bet tā ir literārās valodas vārdnīca, līdz ar to tajā nav daudz to slāņu, kas ir Mīlenbaha–Endzelīna vārdnīcā. Vienubrīd bija doma izdot latviešu valodas izlokšņu vārdnīcu, diemžēl šī iecere palika tikai prospektā.

Reizēm esam domājuši, ka varētu veidot pilnu latviešu valodas vārdnīcu vai tā saucamo tezauru elektroniskā veidā, kad elektroniski tiktu izmantots viss latviešu valodas krājums un, lietojot vienotu meklēšanas sistēmu, varētu atrast vārdus ar piemēriem vai skaidrojumiem, bet nav domāts, ka varētu izveidot tādu vārdnīcu papīra formātā.” [..]

 

Kārlis Mīlenbahs uzrakstījis vairākas latviešu valodas gramatikas, zināmākā no kurām ir 1907. gada gramatika, kas ir izstrādāta kopā ar Jāni Endzelīnu.

Gramatiku sakarā Mīlenbaham nācās risināt ļoti sarežģīto valodniecības terminoloģijas jautājumu, jo, protams, termini izstrādāti nebija. No visiem pašlaik lietotajiem valodniecības terminiem „divdabis” ir tas, ko K. Mīlenbahs ir darinājis, akcentē I. Jansone.

Nevar nepieminēt K. Mīlenbaha vārdu saistībā ar pašreizējo ortogrāfiju, jo, sākot no 19. un 20. gs. mijas, ļoti aktualizējās jautājums par rakstību. Līdz tam tika rakstīts tā sauktajā gotiskā raksta paveidā fraktūrā un tas bez šī burtu veida ietvēra tādas pazīmes kā tā saukto čupu burtu rakstību jeb burtkopas, kad, piemēram, „š” skaņu rakstīja ar „sch” un „č” skaņu veidoja četri burti – „tsch”, un garos patskaņus atzīmēja tikai sakņu zilbēs ar sekojošu „h” skaņu. Divskani “ie” rakstīja ar diviem „e”. Lielā mērā pateicoties Kārlim Mīlenbaham un arī Jānim Endzelīnam, šī reforma tika veikta.

Ilga Jansone uzsver: „Protams, bieži tiek diskutēts, kad īsti mēs varētu atzīmēt šo ortogrāfijas reformu. Es uzskatu, ka tas ir 1908. gads, kad pie Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas tika izveidota ortogrāfijas komiteja, ko vadīja Kārlis Mīlenbahs, un tāgada vasaras sapulču laikā arī tika pieņemta šī jaunā ortogrāfija.”

To vēl nevar uzskatīt par oficiāli valstiski apstiprinātu, bet no tā laika vismaz ir samērā skaidri izstrādāti ortogrāfijas principi.

Var teikt, ka pašlaik mēs rakstām gandrīz tāpat, vismaz vārdu saknēs, kā bija noteikts 1908. gada ortogrāfijas reformā.

Profesore Baiba Kangere uzsver, ka to, cik mūsu valodā ir brīnišķīga ortogrāfija, varam jo īpaši novērtēt, ja salīdzinām ar daudzām citu valodu ortogrāfijām, piemēram, angļu vai franču.

2009. un 2011. gadā Latviešu valodas institūts ar valsts pētījumu programmas „Letonika” finansiālu atbalstu izdeva profesores Inas Druvietes sastādītās K. Mīlenbaha darbu izlases pirmo un otro sējumu. [..] gaidāma grāmata “Mīlenbahs un viņa laikmets”, kurā būs ietvertas K. Mīlenbaha literārās polemikas ar Raini, Viktoru Eglīti un vēl citas publikācijas. [Kokareviča: http://www.la.lv/]

 

Jāņa Endzelīna dzīve ir saistoša romāna vērta

„Jāņa Endzelīna dzīve ir tik interesanta, ka par to varētu uzrakstīt ļoti saistošu romānu,” saka filoloģijas doktore Sarma Kļaviņa. Romānu viņa nerakstīs, taču monogrāfija par izcilo zinātnieku varētu tapt.

S. Kļaviņas referāts „Jāņa Endzelīna ienākšana salīdzināmajā valodniecībā: akadēmiskā statusa aspekts” ievadīs dižā zinātnieka 140. dzimšanas dienas atcerei veltīto starptautisko konferenci „Baltu valodas: vēsture un aktuālie procesi”, kas 21. un 22. februārī notiks Latvijas Zinātņu akadēmijā.

 

„Mums jācenšas ne tikai pareizi rakstīt, bet arī pareizi runāt: kas savu tēvu valodu necienī un nerūpējas par viņas tīrību, tas nevar arī krietns patriots būt,” rakstīja J. Endzelīns 1902. gadā „Pēterburgas Avīžu” literārajā pielikumā atsauksmē par R. Cukura „Pareizrakstības rokas grāmatu”.

Sarma Kļaviņa saka: ja uzskaitītu, kāpēc šodien ir svarīgi atcerēties Jāni Endzelīnu, kā pirmā jāmin „Latviešu valodas gramatika” – vispirms sarakstīta vācu valodā, izdota 1922. gadā un latviski pārtulkota 1951. gadā –, pēc tam Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna vārdnīca.

J. Endzelīns radīja baltoloģiju jeb baltistiku. Viņš izveidoja latviešu literāro jeb rakstu valodu, jo zināja valodas „anatomiju” un „fizioloģiju” un varēja radīt visai nācijai un valstij vajadzīgo vienoto publiskās saziņas valodu.

S. Kļaviņa vasarā brauks uz Harkovu, kur Endzelīns ir nodzīvojis 11 gadus – no 1909. gada augusta līdz 1920. gada pavasarim, kad Latvijas valsts sauca viņu mājup. Harkovā pie tās bibliotēkas ēkas, kur Endzelīns faktiski uzrakstīja „Latviešu valodas gramatiku”, kopš 2009. gada 18. novembra par viņa piemiņu atgādina tēlnieka Jāņa Strupuļa veidota plāksne.

Pētniece vēlas Harkovas Universitātes rakstos precizēt, vai J. Endzelīns jau 1917. gadā bija pabeidzis „Latviešu valodas gramatiku”. Šo darbu bija pasūtījusi Getingenas izdevniecība sērijai „Indogermanische Bibliothek”, par ko liecina jau 1903. gadā noslēgtais līgums. Tolaik viņš vēl nebija pat maģistrs. Salīdzināmās valodniecības maģistra grādu Endzelīns ieguva, 1905. gada decembrī Tērbatas Universitātē aizstāvot pētījumu „Latišskije predlogi. 1 častj” („Latviešu prievārdi. 1. daļa”). Jau 1907. gadā šā darba 2. daļu Endzelīns bija iesniedzis kā disertāciju doktora grāda iegūšanai Pēterburgas Universitātē, bet aizstāvēšanā liktenīgi pietrūka vienas balss. Viņš uzrakstīja otru disertāciju – „Slavjano-baltijskije etjudi” („Slāvu un baltu etīdes”), ko sekmīgi aizstāvēja Pēterburgā pēc pieciem gadiem.

 

1920. gadā daudzi latvieši atgriezās no Krievijas Latvijā, un jau maijā Jānis Endzelīns ar ģimeni bija viņu vidū. No vilciena sešus cilvēkus, tostarp Endzelīnu, Sebežā aizturēja kā ķīlniekus, ko apmainīt pret sešiem komunistiem no Latvijas; par to rakstījis vēlākais kolēģis Latvijas Universitātē (LU) profesors Juris Plāķis.

J. Endzelīns trīs gadus (1920–1923) bija dekāns LU Filoloģijas un filozofijas fakultātē, kur viņš kā savu lolojumu izveidoja baltu filoloģijas nodaļu. Kad atzīmēta profesora 70 gadu jubileja, viņš paziņojis, ka piedalīsies svinībās tikai ar nosacījumu, ja tās neizjauks kārtējās lekcijas. „Tāds es esmu un palikšu, kamēr Dievs man vien būs lēmis rītos darbam acis vērt,” viņš sacījis 1943. gadā. Tolaik iznāca viņa darbs „Senprūšu valoda” – vispirms latviski, pēc gada vāciski. Pavisam Endzelīns ir publicējis ap 350 darbiem, kuru vidū īpaši jāmin 15 grāmatas (tostarp daži kopdarbi: 1907. gadā izdotā skolas gramatika kopā ar Kārli Mīlenbahu un kopā ar Pēteri Šmitu – „Izrunas un rakstības vadonis”). Pētījums „Baltu valodu skaņas un formas” latviešu valodā iznāca 1948. gadā, lietuviski 1957. gadā un angliski 1971. gadā.

Visos laikos studentiem ir profesori, pret kuriem viņi izjūt īpašu cieņu vai bijību. To, ka jaunās filoloģes pie Endzelīna eksāmenus kārtojušas ar lielu sirds drebēšanu, man bērnībā stāstīja mamma Erna Ezergaile, baltu filoloģijas studente kopš 1940. gada.

„1950. gada aprīlī Endzelīns aizgāja no universitātes, jo nevarēja izturēt ideoloģisko spiedienu un gribēja palikt uzticīgs saviem principiem,” stāsta Sarma Kļaviņa. Kāds PSRS akadēmiķis N. Marrs jau 30. gados salīdzināmi vēsturisko valodniecību bija pasludinājis par „buržuāzisko kontrabandu”, un okupētajai Latvijai vajadzēja ievērot šīs valdošās ideoloģijas nostādnes… Taču 1950. gada maijā avīzē „Pravda” parādījās raksts, kas salīdzināmi vēsturisko valodniecību reabilitēja. Tad Endzelīna „Lettische Grammatik” (1100 lappuses) tika iztulkota un izdota latviski. Autors par to 1958. gadā, jau būdams 85 gadu vecs, saņēma Ļeņina prēmiju.

 

Sarma Kļaviņa publikācijās par Endzelīnu ir pamanījusi arī dažas aplamības. Dažkārt kāds nav zinājis, ka Endzelīnam bijušas divas laulības, pirmajā ir dzimusi meita un dēls, otrajā – meita, pazīstamā gleznotāja Līvija Endzelīna. Bet Pagastu enciklopēdijā kļūdaini minēts, ka Endzelīns apbedīts Koknesē. Tur, kādreiz par Profesoru kalnu dēvētajā vietā gan atrodas viņa māja ar īpatnējo nosaukumu “Nāka”, taču apglabāts viņš ir Rīgā, Raiņa kapos. S. Kļaviņai par mājvārda izcelsmi ir divas versijas: varbūt tas radies no aicinājuma “Atnākat ciemos!” vai varbūt no vārda “ienākums”. Jo Koknesē kaimiņos ir valodnieces Annas Ābeles mājas “Guja”, kas nozīmē – ieguvums.

Ko pētītu Endzelīns, ja dzīvotu mūsu dienās? Sarma Kļaviņa teic: tā kā pēdējais viņa darbs bija veltīts latviešu vietvārdiem, varbūt viņš būtu to turpinājis. [..] [Kokoreviča: http://www.la.lv/]



J. R. Tilbergs J. Endzelīna portrets. (1960)

 

U. Zemzaris Profesors Jānis Endzelīns.


U. Zemzaris Kārlis Mīlenbahs (zīmējums).

 

L. Endzelīna Tēva portrets (zīmējums).



Latvijas Universitātes asociētā profesore Laimute Balode saņem Baltijas Asamblejas medaļu

2011. gada novembrī Viļņā Lietuvas Republikas Seimā tika pasniegtas Baltijas Asamblejas 2011. gada medaļas par vienotības stiprināšanu starp Baltijas valstīm. Apbalvoto vidū bija arī Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociētā profesore, Lituānistikas centra vadītāja valodniece Laimute Balode.

Jau vairāk nekā 15 gadus Laimute Balode savieno darbu divu Baltijas jūras valstu lielākajās universitātēs Rīgā un Helsinkos. Viņa ir iecienīta vieslektore kaimiņu valstīs, daudzkārtēja starptautisku konferenču dalībniece, 2012. gadā kopā ar kolēģiem rīkojusi starptautisku saietu par baltu un somugru valodu kontaktiem arī Helsinku Universitātē. L. Balode ir izdevumu „Baltu filoloģija”, „Linguistica Lettica”, „Humanitāro Zinātņu Vēstnesis” redakcijas kolēģijas locekle, vada LU Lituānistikas centra darbu, ar aizrautību docē pašas savulaik izveidoto kursu „Onomastika”.
[Sagatavots pēc: http://www.reitingi.lv/]

 

Latviešu valodas pētīšana pēckara Latvijā

Pēc kara emigrācijā bija devušies vairāki valodnieki: E. Blese, A. Ābele, E. Hauzenberga, K. Draviņš, V. Rūķe un daudzi citi. J. Endzelīns bija gandrīz vienīgais no pazīstamākajiem valodniekiem, kas palika dzimtenē. Arī pēdējā dzīves posmā viņš daudz paveica, lasīdams lekcijas un izstrādādams zinātniskos darbus.

1946. gadā tika nodibināta Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija, kas rūpējās par terminiem dažādām zinātņu un dzīves nozarēm, kuras strauji attīstījās līdz ar tehniku un kultūru. Terminoloģijas komisijā kopš dibināšanas līdz 1955. gadam darbojies arī J. Endzelīns. Izdotas daudzas plašas terminu vārdnīcas, tāpat norādījumi par citu valodu īpašvārdu rakstību latviešu valodā.

Nozīmīga vieta latviešu valodniecībā bija Arturam Ozolam, kurš pievērsies sintaksei, leksikoloģijai un frazeoloģijai, latviešu literārās valodas, tās vēstures un mācīšanas metodikas problēmām. Nozīmīgākie valodnieka pētījumi ir „Latviešu tautasdziesmu valoda” (1961) un „Veclatviešu rakstu valoda” (1965). Citi viņa darbi apkopoti grāmatā „Raksti valodniecībā” (1967).

Skolas gramatikas vēsturē nozīmīga vieta ir Rūdolfam Grabim, kurš daudz darījis arī jaunas latviešu valodnieku paaudzes sagatavošanā. Ilgus gadus R. Grabis ir vadījis Valodas un literatūras institūta Gramatikas, vēlāk – Latviešu valodas sektoru, bijis Terminoloģijas komisijas darba faktiskais vadītājs. Viņa vadībā ir izstrādāta akadēmiskā „Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika” (I, II, 1959–1962).

Par valodniecības vispārīgajiem jautājumiem un latviešu literārās valodas attīstības vēsturi rakstījuši E. Blese, A. Blinkena, A. Breidaks, I. Druviete, R. Grabis, J. Endzelīns, T. Fennels, K. Karulis, S. Kļaviņa, J. Loja, K. Mīlenbahs, D. Nītiņa, V. Rūķe-Draviņa, A. Šalme u. c.

A. Blinkena kopā ar A. Bergmani sagatavojusi pētījumu „Latviešu rakstības attīstība” (1986), vadījusi Valodu likuma izstrādāšanu (1989), izstrādājusi „Latviešu interpunkciju” (2. izdevums 2009. g.), kā arī kopā ar valodniecēm G. Smiltnieci, D. Nītiņu, Dz. Barbari, T. Porīti, J. Strodi, K. Pokrotnieci, R. Veidemani, S. Miezi sagatavojusi „Latviešu literārās valodas morfoloģijas attīstības vēsturi” 2 sējumos.

 

Mūsdienu latviešu literāro valodu un tās vēsturi pētījuši valodnieki: A. Augstkalns, M. Baltiņa, M. Beitiņa, J. Endzelīns, T. Fennels, R. Grabis, R. Grīsle, K. Karulis, J. Kārkliņš, S. Kļaviņa, A. Laua, E. Liepa, K. Mīlenbahs, A. Nepokupnijs, D. Nītiņa, J. Rozenbergs, E. Soida, R. Veidemane, P. Vanags u. c.

 

Latviešu literārās valodas un izlokšņu fonētiku un fonoloģiju pētījuši valodnieki: I. Auziņa, A. Ābele, H. Bendiks, A. Bīlenšteins, A. Breidaks, M. Brēde, L. Ceplītis, S. Čeirāne, J. Endzelīns, J. Grigorjevs, R. Grīsle, I. Indričāne, J. Kušķis, A. Laua, E. Liepa, D. Markus, L. Muižniece, M. Rudzīte, A. Stelle, V. Strautiņa, Dz. Šulca, u. c.

 

Ar latviešu valodas gramatikas jautājumiem nodarbojušies valodnieki:

vārddarināšanā un morfoloģijā – A. Ahero, A. Andronovs, R. Augstkalne, M. Baltiņa, A. Bankavs, A. Bergmane, A. Bīlenšteins, A. Bojāte, G. Brundzāte, B. Ceplīte, J. Endzelīns, I. Freidenfelds, I. Freimane, R. Grabis, A. Holvuts, B. Ivulāne, V. Kalme, A. Kalnača, B. Metuzāle-Kangere, N. Naua, D. Nītiņa, Ā. Ozola, Dz. Paegle K. Pokrotniece, V. Ruža, M. Saule-Sleine, N. Sika, G. Smiltniece, E. Soida, V. Staltmane, V. Strautiņa, I. Šmidebergs, A. Vulāne u. c.;

sintaksē – Dz. Barbare, M. Beitiņa, A. Blinkena, M. Briģe, L. Ceplītis, I. Freidenfelds, I. Freimane, J. Kārkliņš, S. Lagzdiņa, M. Lepika, I. Lokmane, K. Mīlenbahs, S. Moze, A. Ozols, T. Porīte, J. Rozenbergs, J. Valdmanis, I. Vītola u. c.

 

Leksiku, frazeoloģiju un semantiku pētījuši: M. Arāja, A. Ahero, D. Bankava, A. Bankavs, M. Brence, O. Bušs, L. Ceplītis, K. Draviņš, G. Eglīte, V.  Erntsone, I. Ēdelmane, I. Freimane, Z. Ikere, E. Kagaine, K. Karulis V. Kuzina, A. Laua, V. Laugale, D. Liepa, L. Oldere, A. Ozols, A. Trumpa, R. Veidemane, L. Roze, A. Roze, V. Rūķe-Draviņa, M. Stengrevica, I. Urbanoviča, S. Veinberga, D. Zemzare, I. Zuicena u. c.

 

Terminoloģijas izpēti veikuši: J. Baldunčiks, M. Baltiņš, R. Grabis, R. Kvašīte, A. Lauzis, I. Pūtele, V. Skujiņa u. c.

 

Stilistikas jautājumiem pievērsušies: M. Baltiņš, R. Kvašīte, Dz. Lele-Rozentāle, D. Liepa, G. Ločmele, J. Rozenbergs, M. Stengrevica, R. Veidemane u. c.

 

Par latviešu izloksnēm dažādos aspektos rakstījuši: V. Ancītis, M. Beitiņa, A. Breidaks, B. Bušmane, V. Dambe, K. Draviņš, J. Endzelīns, M. Graudiņa, E. Hauzenberga-Šturma, I. Jansone, E. Kagaine, K. Karulis, J. Kušķis, B. Laumane, L. Leikuma, D. Markus, I. Ozola, Dz. Paegle, M. Poiša, S. Raģe, A. Reķēna, M. Rudzīte, A. Sarkanis, A. Stafecka, V. Šaudiņa, E. Šmite, A. Timuška, E. Trumpa, A. Vulāne, D. Zemzare u. c.

 

Onomastikā darbojušies: R. Avotiņa, L. Balode, P. Balodis M. Brence, O. Bušs, V. Dambe, J. Endzelīns, Dz. Hirša, L. Jurģīte, K. Karulis, V. Rūķe-Draviņa, K. Siliņš, V. Staltmane, D. Zemzare, V. Zeps u. c.

 

Ar datorlingvistiku nodarbojušies: E. Andronova, I. Auziņa, T. Jakubaite, S. Kļaviņa, A. Spektors, V. Kuzina u. c.

 

Salīdzināmā un sastatāmā aspektā valodu pētījuši: R. Bērtulis, A. Breidaks, J. Endzelīns, T. Jakubaite, I. Jansone, T. Karma, R. Kvašīte, M. Leitāne, I. Migla, A. Murāne, A. Načiščione, S. Polkovņikova, I. Rūmniece, M. Rudzīte, M. Semenova, A. Veisbergs u. c.

 

Latgaliešu rakstu valodas izpētei veltīti A. Breidaka, M. Bukša, J. Cibuļa, J. Cibuļska, L. Leikumas, A. Stafeckas, A. Vulānes, V. Zepa u. c. autoru darbi.

 

Bērna valodas pētījumus veikušas valodnieces Dz. Bonda, B. Ivulāne, V. Kuzina, D. Markus, V. Rūķe-Draviņa, A. Vulāne u. c.

 

Valodas kultūras problēmas skatījuši: R. Augstkalne, M. Baltiņa, Dz. Barbare, A. Blinkena, O. Bušs, B. Ceplīte, L. Ceplītis, I. Freidenfelds, I. Freimane, H. Grase, M. Graudiņa, R. Grīsle, J. Kušķis, M. Lepika, S. Mieze, A. Miķelsone, I. Niselovičs, Ā. Ozola, J. Rapša, I. Sjomkāne, V. Skujiņa u. c.

 

Ortogrāfijas jautājumiem pievērsušies J. Bārs, H. Bendiks, J. Endzelīns, A. Feldhūns, A. Laua, T. Porīte, Dz. Šulce u. c.

 

Pētījumus sociolingvistikā veikuši valodnieki: I. Druviete, V. Ernstsone, D. Joma. S. Lagzdiņa, L. Lauze, V. Poriņa, J. Valdmanis u. c.

 

Par tulkojumzinātnes jautājumiem rakstījuši valodnieki: M. Brēde, M. Farneste, L. Iļjinska, Z. Ikere, S. Koroļova, Dz. Lele-Rozentāle, I. Plaude, J. Sīlis, A. Veisbergs, I. Vingre, I. Zauberga, V. Žīgure u. c.

 

Plašāku informāciju par latviešu valodniekiem un valodniecību sk.: Bankavs A., Jansone I. Valodniecība Latvijā: fakti un biogrāfijas. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2010.

 

2013. gada jūnijā Liepājas muzejā notika Liepājas Universitātes Kurzemes Humanitārā institūta vadošās pētnieces valodnieces Benitas Laumanes monogrāfijas „Jūra latviešu valodā un folklorā: etnolingvistiskais aspekts” atvēršanas svētki.

Novada kultūra – valoda, novads, folklora – veido identitāti. Un nav šaubu, ka jūra ir tās krastos dzīvojošo tautu identitātes būtiska daļa. Grāmatā jūras apraksts tapis etnolingvistiskajā skatījumā, valodniecības materiālu aplūkojot arī latviešu folkloras un mitoloģijas kontekstā.

Šāda veida pētījums par jūru ir tapis pirmo reizi, un tas ir interesants un noderīgs materiāls kā valodniekiem, tā arī citiem interesentiem.
[Sagatavots pēc: http://www.liepu.lv/]

 

Viens no latviešu valodas mainības aspektiem ir leksiskās pārmaiņas, proti, jaunvārdu veidošanās/veidošana, to nostiprināšanās vai izzušana. Jaunvārdi (plašā nozīmē – iekļaujot salikteņus, vārdkopas, aizguvumus, arī jaunu nozīmju izveidi) latviešu valodā ienāk dažādi – tos veido tulkotāji un tulki, terminologi, žurnālisti un rakstnieki. Paralēli notiek arī visai neapzināta tautas „vārddare” vai „vārdrade”, kur liela loma piemīt aizgūšanai.

Valodnieku un nevalodnieku diskusija par jaunvārdiem parasti norit tradicionālās dihotomijas robežās – svešs (implicēti nevēlams) vai pašcilmes veidojums. Turklāt jaunvārdu veidošanu/veidošanos parasti aplūko, skatoties pagātnē. Uz šādas nostājas ierobežotību norāda A. Blinkena: „Trūkst konceptuālu teorētisku apcerējumu par aizguvumu pieņemšanas kritērijiem.” To pašu varētu teikt arī par vēlamajiem pašcilmes veidojumiem un to modeļiem. Parasti tiek piesaukti valodas attīstības iekšējie likumi, zinātniski pamatota, sistēmiska pieeja, bet konkrēti netiek atklāts, kādi tie būtu. Piemēram, ja valodā parādās vairāki netradicionālas formas aizguvumi (e-pasts, e-iekļautība, e-pārvalde, i-sabiedrība), vai var uzskatīt, ka šāds modelis latviešu valodā ir pieņemams, atzīstams, kodificējams, tālākizmantojams?

Pēc valodnieka A. Veisberga domām, liela loma attieksmē pret jaunveidojumiem būtu vārdu labskaņai vai nelabskaņai, valodiskai gaumei, estētikai, tradīcijām, pētījumiem par aizguvumu asimilāciju, kas varētu norādīt uz pašas valodas attīstības likumsakarībām.
[Sagatavots pēc: Veisbergs: http://www.vvk.lv/]

 

Lai godinātu zinātnes vārdu un gūtu plašāku informāciju par to, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos, kopš 2012. gada janvāra LU portālā tiek publicētas intervijas ar augstskolas pētniekiem. Viena no tām bija arī ar izcilo latviešu valodnieku, aizrautīgu valodas pasaules izzinātāju un poliglotu Ojāru Bušu.

 

Ojārs Bušs, kas izgudrojis jaunus velosipēdus un atklājis Amerikas

Aktīvākās darba stundas Latvijas Universitātes (LU) Latviešu valodas institūta direktores vietniekam valodniekam Ojāram Bušam aizrit Latvijas Zinātņu akadēmijas 9. stāvā. Viņš ir poliglots, onomasts, valodas pētnieks un futbola fans vienā personā. No viņa kabineta loga paveras skats uz miglā tīto Ķengaragu un televīzijas torni.  

Saruna gan notiek domes zālē pie apaļā sapulču galda, jo kabinetā paliek strādāt O. Buša kolēģi un viņa atgriešanos gaida grāmatu kalni uz rakstāmgalda.

Kādēļ, jūsuprāt, esat „Mēneša pētnieks”?

Tas ir liktenis! Gan jau manas personības šķautnes kādam likušās interesantas.

Kādas ir zīmīgākās jūsu personības šķautnes?

Esmu nenopietns cilvēks, kas nodarbojas ar valodniecību un pārvalda daudzas svešvalodas. Viena no manām dzīves devīzēm ir vācu paruna, kas nozīmē „Kāpēc tik zvērīgi nopietni?” Es vēl nejūtos pietiekami novecojis, lai būtu nopietns. Domāju, ka tā arī nobeigšos, nenopietns palicis.

Kāds ir bijis jūsu dzīves gājums līdz šodienai?

Mūžs aizvadīts Rīgā, studiju gadi – Sanktpēterburgā. Tālaika Ļeņingradas Universitātes Somugristikas nodaļā iestājos tikai ar piekto mēģinājumu, pēc tam sāku sevi uzskatīt par špētštarteri, tā vāci sauc tos, kas nedaudz aizkavējušies. Joprojām atceros liktenīgo brīdi, kad sāku interesēties par valodniecību; tas bija 12 gadu vecumā, kad izlasīju 1921. gada Pētera Šmita litografēto lekciju kursu ievadu valodniecībā.

Kolēģiem mēdzu stāstīt, ka arī gribētu uzrakstīt ko tādu, kas citiem liktu aizrauties ar valodniecību. Kopš 1973. gada darbojos Valodas un literatūras institūtā un Latvijas Zinātņu akadēmijā. Esmu strādājis pie literārās valodas vārdnīcas, bet kopš 1980. gada mana pamatnozare ir onomastika jeb īpašvārdu pētniecība.

Esmu pantofags valodniecībā, proti, visēdājs, jo mani interesē daudzas tēmas. Kādu brīdi man bija sirdsapziņas pārmetumi par mētāšanos šur un tur. Tad izlasīju, ka pastāv divi zinātnieku tipi: tie, kas rok mazā laukā ilgi un dikti, un otri, kuri ņem no visa pa druskai. Es skaidri piederu pie otrajiem. Nodarbojos arī ar valodas teorētiskajiem jautājumiem, onomastikā ir dažas lietas, kur teorijā roku diezgan nopietni.

Jūs esat arī poliglots – pārvaldāt vairākas valodas.

Aktīvi varu komunicēt deviņās valodās, bet kopumā 15 valodas varu izmantot, piemēram, lasīšanai. Atšķiras valodu zināšanu pakāpe, daudzas piemirstas gadu gaitā. Turklāt robežas starp valodām ir ļoti plūstošas, no vienas valodas var rasties divas citas. Piemēram, sadaloties Dienvidslāvijai, pēkšņi zināju arvien vairāk valodu.

Poliglota gaitas iesākās ar krievu valodu. Kad sāku mācīties skolā, Rīgā vēl nebija krieviskas vides, tādēļ skolā ar krievu valodu gāja visgrūtāk. Kad radās minimāls vārdu krājums, sāku lasīt. Bērnībā biju zvērīgs lasītājs, vienā gadā izlasīju vairāk nekā simt grāmatu krievu valodā, tad, balstoties uz esošo vārdu krājumu, klāt nāca citas slāvu valodas. Augstskolā mācījos somu valodu, nācās iemācīties arī lietuviešu valodu, jo bez tās jau manā profesijā ne šur, ne tur.

Lielākoties valodas apgūtas pašmācības ceļā, neesmu kursu un oficiālās mācīšanās piekritējs. Lasot, protams, gadās sastapt nezināmus vārdus, bet to nozīmi var uzzināt no konteksta. Atceros, ka man bija maza krievu valodas vārdnīca, kurā vienkārši nebija vārda „спина”, ilgi lasīju, līdz no konteksta sapratu, ka tas nozīmē vārdu „mugura”.

Šobrīd gan vislielākās problēmas sagādā angļu valodas izruna, jo to mācījos šajā gadu tūkstotī. Arī šo valodu apguvu lasot, tādēļ vārdu krājums man ir, lasīt, rakstīt protu, bet izruna ir briesmīga. Starptautiskām konferencēm pietiek, visiem pārējiem arī ir tādas pašas izrunas problēmas, ja vien negadās īsti briti.

Kuras valodas pārvaldāt?

Precīzu skaitu grūti pateikt, kādreiz būtu jāsaraksta. Latviešu, krievu, vācu, lietuviešu, somu, te likšu semikolu, tad seko poļu, čehu, horvātu, angļu, serbu. Kā arī virkne citu slāvu valodu; pēdējās vietās ir zviedru un itāļu valodas, tajās varu lasīt vienkāršākus tekstus. Un, aizbraucot uz Itāliju komandējumā, spēju saprasties tieši tik daudz, lai viesnīcā mani neapkrāptu. Pateikt „una notte e pagato” (par vienu nakti jau ir samaksāts (itāļu val.) – A. Č.) es varēju, liekas naktis klāt nepierēķināja.

Molto bene! (Ļoti labi! (itāļu val.) – A. Č.)) Ar kādu atzīmi Jūs novērtētu savas valodu zināšanas?

Ir liberālie un stingrie atzīmju licēji. Es būšu liberāls, dažas novērtēšu ar 10, dažas ar 6. Gramatiku, piemēram, pārvaldu valodas lietojumā, jo poligloti bieži vien valodu apgūst automātiski, lasot tekstus, un gramatiku vispār nemācās. Daudzām valodām teorētisko gramatiku nepārvaldu. Vairākas valodas mēdz jukt kopā, ja jārunā aktīvi, ir problēmas, piemēram, slāvu valodām ir viens pamats, tādēļ neriskētu uzreiz runāt.

Cik daudz izmantojat šīs valodas ikdienā?

Vairāk jau lietoju jaunībā, kad lasīju visu, ko varēju dabūt svešvalodās. Šobrīd gribētos šīs valodas lietot biežāk, bet kaut kad arī jāstrādā, lasīšanai vairs nav laika.

Kuras ir jūsu mīļākās grāmatas?

Dzīves laikā tas mainās. Jaunībā mīļākie autori bija Ēriks Marija Remarks un Ernests Hemingvejs, tagad daiļliteratūra, godīgi sakot, vairs neiet pie dūšas. Un lielā lasīšana jau ir tad, kad cilvēks apslimst un ir iespēja pagulēt, citādi dienu skrējienā laiku lasīšanai atrast grūti.

Kāds ir jūsu zinātnieka stāžs?

Zinātnē darbojos kopš 70. gadu otrās puses, ja nerēķinu dažus ieskriešanās gadus. Mēdz uzrasties pa kādam interesantam vārdam, ko izpētīt, piemēram, kā uzvārds ir zināms vārds „purgailis”, bet atklājām, ka tas agrāk acīmredzot apzīmēja vaivariņus. Vaivariņu nosaukums igauniski ir it kā vaivariņu lietuviešu valodas nosaukuma pārprasts tulkojums, tam visam pa visu vēl latvieši iemaisījušies.

Paradoksāli, bet arī saprotami, ka mani sarežģītākie un pasaules mērogā augstāk vērtētie zinātnes darbi – pētījumi par īpašvārdu semantiku jeb nozīmi – pārāk daudzus latviešu sabiedrībā neinteresē.

Protams, cilvēkiem vieglāk uztvert populārzinātniskus darbus, bija laiks, kad rakstīju jauniešu izdevumiem – žurnālam „Draugs” un avīzei „Pionieris” –, šie raksti kopā ar nopietnākām zinātniskām publikācijām ir apkopoti divos krājumos.

Cik grūti ir būt zinātniekam?

Man nav grūti, tas ir modus vivendi – mans dzīvošanas veids. Neko citu nevaru iedomāties.

Rozīnītes zinātnieka darbā ir komandējumi uz konferencēm, jo tajās var iepazīties ar citu valstu kultūru. Spilgts piemērs: Norvēģijā aiz polārā loka notika aborigēnu valodām veltīta konference, bet mūs iepazīstināja ar sāmu kultūru. Tālākais ceļojums bija uz onomastu kongresu Toronto, tā ir vienīgā reize, kad esmu bijis pāri dīķim.

Kā jūtaties, turot rokās savu rakstu krājumus un atskatoties uz paveikto darbu?

No vienas puses, sajūta ir pozitīva, no otras puses, padarīts darbiņš vairs nešķiet interesants. Aizraujošāki ir tie darbi, kurus tikai plāno darīt.

Pirms pievērsos onomastikai, kopā ar citiem autoriem veidoju Latviešu literārās valodas vārdnīcu, tādēļ man ir iemaņas vārdu nozīmju analīzē. Interesanti, ka smadzenēs katru vārdu apzīmē ne tikai leksisks skaidrojums, bet arī maņu un sajūtu atspoguļojums, sevišķi vizuālais tēls. Tā ir svarīga vārda nozīmes sastāvdaļa, daudziem vārdiem vizuālais tēls ir galvenais elements. Piemēram, leksikogrāfi ir mocījušies ar krāsu nosaukumu nozīmju skaidrojumu. Sarkans ir tāds, kas ir asins krāsā, un neko labāku patiesībā arī nevar uzrakstīt, jo nozīmi veido vizuālais tēls, vārds sarkans mums asociējas ar konkrētu vizuālu priekšstatu.

Problēma ir tajā, ka jāatrod, vai vēl kāds pasaulē nav rakstījis ko līdzīgu. Esmu izgudrojis diezgan daudzus jaunus velosipēdus un Amerikas atklājis. Padomju gados ārzemju literatūra nebija tik plaši pieejama kā mūsdienās, interneta jau arī nebija, tādēļ gadījās secināt, ka manas domas kāds jau bija izteicis.

Jūs esat arī viens no „Latviešu valodas slenga vārdnīcas” sastādītājiem.

Jā, tas bija tāds vaļasprieka un nakts darbs kopā ar kolēģi Vinetu Ernstsoni. Pamats enciklopēdijai bija manas pirmās disertācijas materiāls par ģermāņu cilmes neliterāro leksiku. Sākotnēji biju domājis rakstīt par ģermāņu cilmes leksiku, bet novirzījos uz barbarismiem, vācu cilmes neliterārie aizguvumi vispār zinātniski nebija pētīti. Šobrīd aktuāls ir caur vāciem aizgūtais vārds „forši”, atnākuši arī tādi vārdi kā „ķēķis”, „cimperlīgs”. Mana disertācija gan bija kognitīvā plānā – kāpēc šos aizguvumus lieto.

Man pārmeta, ka pētu kaut ko tik odiozu, arī disertāciju pirmajā reizē nepieņēma, tādēļ apzināti ierakstīju vienu aplamību, ka visi šie piemēri ir nosodāmi no valodas kultūras viedokļa, kaut gan tā nav. Dažs labs pārmeta, ka ar vārdnīcas palīdzību var tikt samaitāti cilvēki. Slenga lietošana jau nav nekāds grēks, visi to darām!

Jums ir neparasts hobijs – sastādīt vārdnīcu!

Vai tad šāds hobijs ir slikts? Ir gandarījums par padarītu darbu, rodas jautājums – ko darīt tālāk? Varētu izdot papildinātu slenga vārdnīcas versiju vai mūsdienu slenga vārdnīcu, bet vai laika trūkuma dēļ izdosies piesēsties pie darba?

Kāds ir jūsu visbiežāk lietotais slenga vārds?

Tuvāks man ir futbolistu žargons, jo futbola skatīšanās ir vēl viens mans vaļasprieks.

Jūs esat piedalījies radioraidījumā, kur jūs bijāt pieteikts kā noslēpumains futbola statistikas eksperts.

Cik nu es noslēpumains, cik nu eksperts, bet futbola statistika ir mans vaļasprieks jau kopš 1955. gada. Pats esmu mazliet trenējies vieglatlētikā, jaunībā diezgan nopietni spēlēju šahu, futbolu gan nē.  Uz VEF stadionu mani aizveda onkulis, kas bija sporta cienītājs, tad kaimiņi nopirka pirmo televizoru un gāju pie viņiem skatīties futbola pārraides, tā tas viss sākās.

Šad tad uzrakstu kādu rakstu sporta izdevumiem. Šī aizraušanās ir svarīga, jo smadzenēm nepieciešama atslodze, kaut kas valodniecībai pretējs, ilgstoši kairināt vienu un to pašu smadzeņu segmentu esot kaitīgi. Mīļa man ir Latvijas izlase, interešu lokā parādījusies Latvijas Universitātes futbola skola „Metta”.

Sporta žurnālisti rūpīgi veic statistikas pierakstus, jūs arī tā darāt?

Esmu diezgan daudz pierakstījis spēļu statistiku, ir izveidoti arhīvi. Lielākā daļa pierakstītā gan aiziet zudībā – sieva, bērni vai es pats izmetu materiālus –, tomēr ģimene šo hobiju piecieš.

Kāda ir jūsu sadarbība ar zinātniekiem no citām valstīm?

Ar onomastiem aktīvi apmaināmies ar publikācijām. Kopīgas publikācijas veidojam tiešām reti, jo katram ir savs viedoklis, tādēļ kāda jēga pieslīpēties? Labāk rakstīt katram savu un izdot rakstu krājumus.

Ja saskaita gan zinātniskās, gan populārzinātniskās publikācijas, kopskaits varētu būt ap 500, tas ir vidēji liels skaitlis. Kolekcionēšanas pēc neesmu sev uzstādījis kādu skaitli kā mērķi. Bet labā gadā ir 10 līdz 12 publikācijas.

Kāda ir jūsu 2013. gada apņemšanās zinātnes jomā?

Rudenī bija izdevība pusotru nedēļu pavadīt Helsinku bibliotēkās. Laime nelaimē vai nelaime laimē – tagad idejas spieto uz visām pusēm un nevar visu aptvert, savaldīt un aprakstīt.

Bet šī brīža plāna darbs ir Latvijas vietvārdu vārdnīca, apstrādājam „R burta” sējumu. Turpināšu līst dziļāk teorijā, ir idejas vismaz trim monogrāfijām.

Gribētos arī uzrakstīt par to, ka nozīmes saistās ar vizuālajiem tēliem. Turklāt mani jau sen interesē mentālais leksikons. Tas ir vārdu krājums, kas cilvēkam atrodas galvā. Pirms sāku strādāt onomastikā, izrakstīju no galvas visus sev zināmos īpašvārdus; to neesmu pārstrādājis zinātniskā rakstā, bet esmu secinājis, ka daudzus vietvārdus atceros, jo tur ir futbola komandas. Senāk rakstīja, ka mentālā leksikona apjoms vairumam cilvēku ir daži tūkstoši vārdu, šobrīd uzskata, ka angliski runājošajiem tie varētu būt 150 tūkstoši vārdu. Gribētos pie tā pastrādāt, paeksperimentēt pašam ar sevi. Bet tam vajadzētu izolētībā pavadīt pietiekami lielu brīdi, ja gribu izrakstīt to leksikonu, kas galvā ir arī citās valodās.

Nav tā, ka tas pasaulē nebūtu pētīts. Šobrīd lasu angliski monogrāfiju par mentālo leksikonu, un autore uzsver, ka tā ir ārkārtīgi bagātīga, daudzpusīga un pārsteidzoša sistēma. Varētu izpētīt kaut kādu fragmentu, nezinu kā, bet gribētos. Tas būtu vēl viens hobijs.

Jaunībā anketās kā hobijus norādīju futbolu un latviešu teātri. 90. gadu beigās sezonā noskatījos līdz 60 izrādēm, sanāk vairāk nekā viena izrāde nedēļā. Gribētos atgriezties pie teātra apmeklēšanas, bet atrasties vairākās vietās vienlaicīgi nevaru.

Kāda šobrīd ir jūsu ikdiena?

Esmu izteikts pūce un neteikšu, cikos atnāku uz darbu, bet tas nav agri. Strādāju līdz astoņiem vakarā, ilgāk par deviņiem diemžēl Zinātņu akadēmijā palikt nav ļauts. Visražīgākais laiks darbam man ir no četriem pēcpusdienā līdz vieniem naktī. Visu laiku nesanāk izmantot, tādēļ mājās obligāti atbildu uz e-pastiem un tad jau kriška klāt, jāliekas gulēt. Jā, zinātniekiem ir mazkustīgs darbs, daudz arī jālasa, jāraksta un jāsēž. Īpaši veselīgi tas nav, bet ne jau visi nobeidzas uzreiz.

 

Zāles stūrī atrodas 500 Latvijas vietvārdu vārdnīcas „P burta” 3. sējuma izdevumi, iespiesti tumši sarkanos vākos. Viens eksemplārs turpmāk būs arī manā plauktā, līdzās Ojāra Buša dāvinātajai grāmatai „No ģermānismiem līdz superlatīvam”.
[Čudare: http://www.lu.lv/]

 

K. Mīlenbaham un J. Endzelīnam veltītās izstādes Mantojums materiāls pieejams: http://www5.acadlib.lv/