Tradicionālā transkripcija

[valuôda]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[vɑlu͜oˀdɑ̆]


[v] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[l] – ’skanenis’.’]

[uo] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[d] – balsīgais troksnenis

[a] – patskanis

 

Trīszilbju vārds.



valod-sakne, vārda celms

-a galotne




pup-iņ+valod-a

sveš+valod-a

daudz+valod-u


vien+valod+īg-s, vien+valod+īg-a

daudz+valod+īg-s, daudz+valod+īg-a




valoda – patstāvīgs vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

valod-a

valod-as

Ģ.

valod-as

valod-u

D.

valod-ai

valod-ām

A.

valod-u

valod-as

I.

ar valod-u

ar valod-ām

L.

valod-ā

valod-ās

V.

valod-a!

valod-as!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsKopta valoda ir cilvēka rota.

2) izteicēja daļa – Studentu interešu objekts ir ķīniešu valoda.

3) apzīmētājs – Latviešu, angļu, franču, vācu, spāņu valodas prasme ir ļoti nepieciešama darbam ES institūcijās.

4) galvenais loceklisSkaista valoda.

5) papildinātājs – Skolēns mācās angļu valodu.

6) vietas apstāklisLatviešu valodā pirmā uzrakstītā luga ir jaunā Stendera „Lustes-Spehle no Zemmneeka, kas par Muischneeku tappe pahrwehrsts” (1790. g.), kas vēlākos izdevumos nosaukta par „Žūpu Bērtuli”.



valodas izvēle, valodas kursi, valodas mācība, valodas mācības, valodas prasme, valodas stunda

 

acu valoda, angļu valoda, bērnu valoda, dzejas valoda, dzimtā valoda, ikdienas valoda, krievu valoda, latviešu valoda, lībiešu valoda, puķu valoda, rakstnieka valoda, rakstu valoda, sarunu valoda, tautas valoda, tēvu valoda, valsts valoda, zīmju valoda, žestu valoda

 

gudra valoda, literārā valoda, skaista valoda

 

kopta valoda, mācīties valodu, prast valodu, raustīt valodu, studēt valodas, zaudēt valodu



valoda, s.

1. Zīmju sistēma, ko lieto, lai sazinātos, fiksētu informāciju. 

Skaņu valoda

2. Skaņu un leksiski gramatisko līdzekļu sistēma, kas ir domu izteikšanas un sazināšanās līdzeklis. 

Latviešu, krievu, franču valoda. Senās valodas. Runāt vairākās valodās. Valodas struktūra. Dzimtā, mātes valoda.

pārn. Acu valoda domu paušana, sazināšanās ar acu izteiksmi.

3. Īpašs šās sistēmas veids, kam piemīt savi raksturīgi izteiksmes līdzekļi. 

Literārā valoda. Zinātniskā valoda. Dzejas valoda. Poētiska valoda.

4. Runas spēja. 

Zaudēt, atgūt valodu. Palikt bez valodas.

Raustīt valodu – stostīties.

5. Runas saturs, jēga. 

Tā ir godīga vīra valoda. Runāt skaidru valodu. Tāda valoda man nepatīk.

6. parasti dsk. Saruna. 

Valodas vedas, nevedas. Uzsākt valodas. Neielaisties ar kādu garākās valodās.

Griezt valodu uz citu pusi sākt runāt par ko citu; pievērsties citam tematam.

7. dsk. Baumas, tenkas. 

Par viņu klīst dažādas valodas. Nonākt ļaužu valodās.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1147]


valoda, s.

1. Artikulētu zīmju sistēma cilvēku sazināšanās un domāšanas līdzeklis.

Valodas izcelšanās. Valodas komunikatīvā funkcija. Valodas nominatīvā funkcija.

Apmēram pusotra gada vecumā bērnam sāk veidoties valoda, tāpēc mātei jācenšas ar bērnu daudz runāt, rādīt un nosaukt priekšmetus, veicinot bērna valodas attīstību. Mājturība 27.

Ar valodas starpniecību .. katram cilvēkam ir iespējas izmantot visas cilvēces uzkrāto pieredzi, kas iegūta daudzu paaudžu laikā. Bioloģijas rokasgrāmata 300.

Valoda – darbarīks, kas nepieciešams jebkuras nozares speciālistam un vispār jebkuram cilvēku sabiedrības loceklim. Cīņa 85, 241, 4.

// Zīmju sistēma (parasti mākslīgi radīta, formāla), ko izmanto sazināšanās procesā, informātikā u. tml.

.. viņš [svešinieks] nerunāja latviski. Beigās Grīntāls ar zīmju valodas palīdzību izzināja tik daudz, ka laivā ne vairāk kā septiņus cilvēkus varot uzņemt. Blaumanis 6, 44.

.. šāvējs [mednieks] aizmirsis pareizo taures valodu un nu maldina biedrus, aicinādams uz priekšu, kad medījums jau izskrējis no masta .. Mauliņš 2, 183.

Matemātiskā loģika, ievedot jēdzienu un operāciju apzīmēšanai matemātiskus simbolus, savām konstrukcijām lieto formulu valodu. Strazdiņš 1, 75.

pārn. Paburzi tumsā vissīkāko zariņu, tas smaržas valodā pateiks, kas viņš ir. Caune 4, 52.

// Savstarpējo signālu kopums (skaņas, ķermeņa pozas, izturēšanās veidi u. tml.), kas radies kādai dzīvnieku sugai evolūcijas procesā.

Lai sazinātos cits ar citu, dzīvnieki izmanto visdažādākos sazināšanās līdzekļus – gan skaņu signālus, gan „barības dejas” (bites), gan ķīmisko valodu (bites un skudras). Rupais 1, 19.

Vispār ņemot, dzīvnieku valodai piemīt sugu specifika: līdzīgs sazinās ar līdzīgu. Zinātne un Tehnika 65, 2, 26.

2. Skaņu un leksiski gramatisko līdzekļu sistēma, kas kopīga, piemēram, nācijai, tautībai.

Lietuviešu valoda. Senprūšu valoda. Angļu valoda. Ukraiņu valoda. Ģermāņu valodas. Somugru valodas. Irāņu valodas. Radniecīgas valodas. Valodas attīstības ciltskoka teorija. Valodas sistēmiskums. Valodas sintaktiskā sistēma. Valodas stilistiskie izteiksmes līdzekļi. Valodas prakse. Pārtulkot tekstu citā valodā.

Mācēt (kādu) valodu – prast (kādu) valodu.

Dzimtā valodavaloda, kuru cilvēks iemācījies agrā bērnībā.

Mātes valodavaloda, kuru cilvēks iemācījies agrā bērnībā.

Valsts valodavaloda, kas valstī ar likumu pasludināta par īpašā valsts aizsardzībā esošu un tiek izmantota likumdošanā, lietvedībā, tiesvedībā u. tml.

Mirusī valodavaloda, ko kāda tauta, cilts u. tml. vairs neizmanto par sazināšanās līdzekli.

Klasiskās valodas – sengrieķu un latīņu valoda.

Fleksīvā valodavaloda, kurā ir fleksija.

Polisintētiskās valodasvalodas, kurās raksturīgas izteikuma veida vienības, ko veido, saistot dažāda tipa semantiskus elementus.

Monosillabiska valodavaloda, kurā ir tikai vienzilbes vārdi.

Ģenealoģiskā valodu klasifikācija – valodu klasifikācija pēc to radniecības.

Rakstu valodavalodas rakstveida attēlojums, kas ietver noteiktu grafikas, alfabēta, ortogrāfijas un interpunkcijas sistēmu. Izkopta, normēta valodas rakstības forma.

Runas valodavalodas forma, kam raksturīgi ar skaniskiem līdzekļiem veidoti izteikumi.

Valodas vārdu (arī vārdu krājuma, leksikas) pamatfonds – valodas vārdu krājuma daļa, ko izmanto, lai apzīmētu ar valodas lietotāju dzīvi visciešāk saistītos priekšmetus un parādības.

Valodas norma – vēsturiski un sociāli nosacīts valodas elementa variants, kas apzināti izvēlēts noteiktā literārās valodas attīstības periodā un nostiprinājies valodas praksē.

Valodas kultūra – atbilstība valodas, parasti literārās valodas, normām. Valodniecības nozare, kas pētī, nosaka, sistematizē valodas, parasti literārās valodas, normas.

Valodu cilts – valodu saime.

// Attiecīgais mācību priekšmets.

Rēķināšanu un vācu valodu mums mācīja skolas pārzinis Švalbe .. J. Kalniņš 10, 265.

.. manā liecībā starp piecniekiem latviešu valodas trijnieks bija vienīgais nejaukais pīlēns. Zālīte 5, 36.

3. Īpašs šādas sistēmas veids, kam piemīt savi raksturīgi izteiksmes līdzekļi.

Rakstnieka valoda. Daiļdarba valoda. Dzejas valoda.

Literārā valodaapzināti izkopta un normēta valodas forma.

Sarunu valodasarunvaloda.

// Māksliniecisko izteiksmes līdzekļu, zīmju kopums, piemēram, teātra, kino, tēlotājā mākslā.

Mākslas tēlu valoda.

Komponists izvēlējās sižetus, kas prasīja liesmainu, kaislīgu mūzikas valodu. Vītoliņš 2, 67.

Māksliniecisko izteiksmes līdzekļu izvēlē Pēteris Upītis nav tik noturīgs, lai gan grafiskās valodas gleznieciska interpretācija ir viņa daiļrades rokraksta nemainīga pamatiezīme. Tidomane 1, 42.

4. Runas akts, darbība. Arī runas spēja.

Valodas traucējumi.

Raustīt valodu – stostīties.

(Pa)zaudēt valodu – pēkšņi nespēt vairs parunāt (piemēram, uztraukumā, bailēs).

Atgūt valodu (arī runas spējas) – spēt atkal parunāt.

Laist valodu (arī valodiņu, runu) – runāt.

// Runas darbības forma, izteiksme u. tml.

Uztraukta valoda.

Ilga atceras .. krustmātes Līnas rāmo, nesteidzīgo valodu .. Ezera 2, 227.

.. viņa straujā, raiti plūstošā valoda mazliet atgādināja dzīvespriecīga tetera sparīgo rubināšanu. Kalndruva 8, 6.

.. Naktssargs savukārt valodā žēlā, Aiz uzpurņa turēdams, palīgu [suni] labina. A. Skalbe 4, 83.

// Runas darbības jēdzieniskais saturs, jēga.

Runāt skaidru valodu.

Runāt citādu valodu – runāt ko citu nekā iepriekš.

5. parasti dsk. Saruna.

Valodas kļūst dzīvākas. Ielaisties valodās.

Krusttēvs visādi mēļoja, jo viņš mīlēja jautras valodas, iemezdams pa vidam arī man pa jautājumam. Austriņš 1, 88.

.. pēc brīža sēdējām pie galda un ēdām. Valodas lāgā neraisījās, mēs vēl bijām izskanējušo dziesmu varā. J. Kalniņš 10, 192.

„Vai nav drusku par aukstu? Ir jau rudens,” Indra sacīja, lai uzturētu valodu. Kalndruva 2, 42.

6. dsk. Tas, par ko runā, ko apspriež plašāks cilvēku kopums. Baumas, tenkas.

(No)nākt (arī nokļūt, iekļūt, krist) ļaužu valodās (arī mēlēs) – kļūt par pārrunu objektu, tikt aprunātam.

Acu valodatas, ko pauž acu, sejas izteiksme.

Puķu valodakāda indivīda valodas līdzekļu lietojums, parasti ar pārmainītām vārdu nozīmēm. Zīmju kopums, kurā zīmes funkcijā izmanto ziedus.

.. Asara [bufetniece], pasniegdama cigaretes [zvejniekam], vēlīgi uzsmaidīja. .. Valija par šo acu valodu pieklājīgi pavīpsnāja. Grants 7, 41.

Man vienmēr ir labāk runāt, ja varu skatīties cilvēkam acīs. Acu valoda taču ir visjaukākā, vissiltākā. Liesma 74, 12, 14.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/lvv/]


valoda 1. volūda; runa; mēle poēt.; dzimtā valoda muotis volūda; skola ar latviešu mācību valodu latvīšvolūdeiga škola; literārā valoda literariskuo volūda; dzejas valoda lit. aiļuotuo volūda; rakstnieka valoda rakstinīka volūda; grāmata uzrakstīta zinātniskā (sarežģītā, vieglā) valodā gruomota pīraksteita ziniskā (sapeitā, vīglā) volūdā; valodas parādības volūdys pasaruodīni; atrast (ar kādu) kopīgu valodu atrast (ar kurū) bīdreigu volūdu; raustīt valodu runuot aizavylkdamam (aizacierzdamam); 2. valodas par. dsk. runa; par. vsk.; runys par. dsk.; uzsākt valodas aizsuokt runu; valodas nevedas runys nasavad; 3. (valodas) par. dsk. volūdys; aprunys; pļukšys; izplatīt valodas (par kādu) laist volūdys; plateit volūdys (ap kurū); klīst valodas, ka plotuos volūdys, ka…; zaudēt valodu, palikt bez valodas fraz. palikt bez volūdys; nonākt ļaužu valodās ītikt ļaužu volūduos; runāt skaidru valodu runuot acīs
[Sagatavots pēc: http://vourdineica.lv]


valuôdavaluôda, -as, -ai.

i jàu labi, ka valuôdu mâk, ne·viêna valuôda jàu nàu slikta. 
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 668]


valodamēle, runa


Valoda (arī balss) aizkrītsaka, ja uz neilgu laiku zūd spēja runāt vai dziedāt.


Valoda ķerassaka, ja runā ar grūtībām, negribēti vairākas reizes atkārtojot vienu un to pašu skaņu, skaņu grupu.


Izkulties no valodām sar. – izvairīties no aprunāšanas.

 

(Pa)griezt (arī (pa)vērst) valodas (arī sarunu) uz citu pusi(pār)mainīt sarunas tematu, piemēram, pievērsties citam jautājumam.


Valodas nēsāttenkot.


Runāt dažādās valodās sarunās nesaprast, pārprast vienam otru, citam citu.


(At)rast kopīgu valodu saprasties.


Meklēt kopīgu valodu censties saprasties.


Šķilt valodu ļoti veikli, arī asprātīgi runāt
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/lvv/]


Datorzinātnē ­­datororientēta valoda, datu aprakstes valoda, datubāžu administrēšanas valoda, datubāžu valoda, datu definēšanas valoda, datu manipulēšanas valoda, hiperteksta iezīmēšanas valoda, ievades valoda.


Valodniecībā ­­valoda, dabiskā valoda, dzimtā valoda, mākslīgā valoda, mutvārdu valoda, rakstu valoda, nedzirdīgo zīmju valoda, pasīvā valoda, senās valodas, žestu valoda.


Pedagoģijāmācībvaloda, svešvaloda, valodas mācība.


ErgonīmiBerlitz valodu centrs, SIA; Valodu mācību centrs, SIA; Bērna valodas pētījumu centrs, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas zinātniskā struktūrvienība.

 

Interneta vietnewww.valoda.lv, Latviešu valodas aģentūras tīmekļa vietne.


valoda, lš. valanda ‘stunda, brīdis, laiks’, narev. wałda valoda’. Pamatā ide.*Oel– ‘griezt, velt’, no kā arī velt. La. valoda (< *valanda) senā runātāja uztverē laikam raksturoja runas plūsmu: runa rit (tāpat kā laiks rit), un šis ritums apzīmēts ar verba velt atv-u. (Hauzenberga – Šturma).
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 478]


angļu – language

baltkrievu – mова

ivritā   שפה

franču  langue

grieķu  γλώσσα

igauņu – keel

kievu – язык

latīņu  lingua

lietuviešu  kalba

lībiešu  kēļ

poļu  język

somu  kieli

ukraiņu  мову

vācu – die Sprache

zviedru – språk



Turiet jūs, latvieši, savu valodu godā, un jums labi klāsies virs zemes. Jo, kas sevi pašu negodā, to arī citi negodās. [J. Alunāns]

 

Valoda nevar būt bez valodas. [Rainis]

 

Visu, ko saka prāts, var pārtulkot visās valodās; visu, ko saka jūtas, – nevienā. [Rainis]


Ceļa malas āboliņu
Visi mina kājiņām;
Man’ nabaga
bārenīti
Visi ņēma valodā. [LD 4852-0]


Divas vien mēs māsiņas,
Abas viena lielumiņa;
Sakrīt dziesmas mums dziedot,
I valoda runājot. [LD 17-3]


Tu meitiņa, es puisītis,
Abi ļaužu valodā;
Iesim abi baznīcā,
Šķirsim ļaužu valodiņu. [LD 14833-0]

 

Ko tie ļaudis nedarīja
Ar savāmi valodām:
Pieceļ koku, vēja lauztu,
I valodu nerunātu. [LD 8546-0]

 

Ko, tautieti, nu darām,
Nu valoda klajumā?
Seglo savu kumeliņu,
Jāj uz manu māmuliņu. [LD 8543-0]

 

Kur, tautieti, tā valoda,
Ko mēs pērn runājām?
Tu solīji miežus sēt,
Noņemt manu vainadziņu. [LD 10081-0]

 

Runājiet to valodu,
Man patīk tā valoda:
Rudzi, mieži pļautuvē,
Pļāvējiņas vien vajag. [LD 14637-2]

 

Ar valodu malti gāju,
Ar valodu istabā;
Ar valodu es aizgāju
Lielajās tautiņās. [LD 22886-0]

 

Nestaigāju noskumuse,
Tā nebiju ieraduse;
Ar dziesmīti malti gāju,
Ar valodu istabā. [LD 619-19]

 

Man nopirka bāleliņis
Ar valodu vaiņadziņu;
Kad es pate nerunāju,
Runā manis vaiņadziņis. [LD 5989-1]

 

Es piedzimu māmiņai,
Kad dziedāja lakstīgala:
Netrūkst dziesmu man dziedot,
Ne valodu runājot. [LD 1188-0]

 

Valodiņu tiltu gāju, 
Brāliņosi dzīvodama.
Paldies, ļaudis, par valodu
Jel kājiņas neapmirks. [LD 9022-0]

 

Ceļ akmeni uz akmeņa, 
Panes zeme nesamā;
Liek valodu uz valodas
Panes manis augumiņš. [LD 9060-0]

 

Mazs bij mans augumiņš,
Skaidra mana valodiņa;
Mazajam augumam
Palīdz gudra valodiņa. [LD 5342-2]

 

Ne runāt nerunāju,
Kad nav laba valodiņa,
Kad nebija mīļi vārdi,
Kad nav gudris padomiņš. [LD 10359-0]

 

Dziesmiņ’ mana, ko dziedāju,
Ne tā mana ierādīta;
Valodiņa, tā radīta,
Tā ar godu jāvalkā. [LD 957-3]

 

Veci koki izpraulējši,
Tāses vieni atlikušas;
Veci ļaudis nomiruši,
Valodiņa atlikuse. [LD 27675-5]


Zvēru valoda

Vecos laikos dzīvojis mežsargs, kas bijis liels mednieks, un viņam bijuši divi suņi: viens vecs, otrs jauns. Pavasaros mežsargs gājis uz medņiem un ņēmis līdz abus suņus.

Vienā skaistā pavasara vakarā mežsargs gājis atkal uz medņiem, aizgājis mežā un nosēdies uz viena liela celma. Laiks bijis diezgan vēss, un tādēļ mežsargs salasījis žagarus un iekūris pie lielā celma uguni. Te no celma apakšas izlīdusi liela, balta čūska, sākusi runāt kā cilvēks un lūgusi mežsargu, lai viņš izdzēšot uguni, jo zem celma esot viņas ligzda ar maziem bērniņiem. Mežsargs arī tūliņ paklausījis un izdzēsis uguni. Baltā čūska pateikusies Mežsargam un, projām iedama, sacījusi: „Par to, ka mani paklausīji, tu no šī laika sapratīsi visu zvēru valodu, bet tikai nestāsti nevienam par balto čūsku un par to, ka saproti zvēru valodu, jo, ja to stāstīsi, tad tu mirsi.”

Mežsargs vēl nebijis atjēdzies no pirmiem brīnumiem, kad jau dzirdējis savus suņus runājam. Vecais suns sacījis jaunajam: „Šonakt mūsu mājā būs zagļi, un tādēļ vienam no mums jāiet uz māju. Iešu labāki es, jo esmu vecāks un prātīgāks, tu paliec šeit un palīdzi mežsargam!” To teicis, viņš tūliņ aizskrējis.

Ap brokašu laiku suns atkal atnācis atpakaļ un mežsargs noklausījies, ka šis stāstījis otram sunim: „Kad aizskrēju mājā, zagļi jau sāka lauzt klēts durvis. Es pieslējos pie loga un riedams uzmodināju visu māju.”

„Nu, ar ko tad saimniece tevi par to pamieloja brokastīs?”

„Viņa izskaloja galda slaukuli, kad bija noslaucījusi galdu, un deva man samazgas.”

Mežsargam mājā pārnākušam, sieva stāstījusi par zagļiem un gudro sunīti.

„Bet kādēļ tu par to sunim brokastīs devi tikai galda slaukuļa samazgas?”

Sieva no brīnumiem acis vien ieplētusi un prasījusi vīram, kas šim to stāstījis. Kad mežsargs atbildējis, ka tas esot noslēpums, ko izstāstot viņam pašam būtu jāmirst, tad sieva raudādama un lūgdamās pavisam viņu samulsinājusi, jo bijusi briesmīgi ziņkārīga un pļāpīga.

Vīrs, redzēdams, ka no sievas vairs vaļā netiks, ienesis istabā garos salmus, gulies virsū un gribējis jau sākt stāstīt, bet tai pašā brīdī istabā pie vaļēja loga pielēcis gailis, nostājies istabas vidū un sacījis: „Kikerigū, man divpadsmit sievas, un visas viņas nevarētu izdabūt no manis, lai es izstāstu savus noslēpumus, bet tev ir viena pati, un tu to pašu nevari savaldīt.”

Mežsargs, to dzirdēdams, uzlēcis no zemes, paķēris koku un izvadījis sievu pa durvīm laukā. Pēc tam viņš vēl ilgi, ilgi dzīvojis.
[http://valoda.ailab.lv/]

 

Zīmju valoda

Viens mācīts vīrs izdomājis zīmju valodu, ar kuru varētu savā starpā saprasties, nemaz nerunājot. Reiz šis mācītais vīrs aizbraucis uz Tērbatu apklaušināties, vai arī turienes augstskolā viņa zīmju valoda esot pazīstama. Tērbatas profesori gan par to valodu nekā nezinājuši, bet negribējuši atzīties un stāstījuši, ka arī viņiem esot viens zīmju valodas pratējs. Tad viņi sarunājušies ar studentiem, vai no tiem kāds nebūtu mācījies šo jauno valodu, bet arī tie par to nekā nezinājuši. Ko nu darīt? Tad studenti stāstījuši, ka šiem esot pazīstams viens miesnieka zellis, kam nekad vārdu netrūkstot. Vai nevarētu to sūtīt par zīmju valodas pratēju? Šis miesnieka zellis bijis ar vienu aci. Nu apģērbuši miesnieka zelli glītās drēbēs un atveduši uz augstskolu.

Tad atnācis arī mācītais vīrs un iesācis sarunu zīmju valodā. Zinātnieks pacēlis vienu pirkstu, un zellis rādījis viņam divi pirkstus. Nu zinātnieks pacēlis trīs pirkstus un zellis rādījis dūri. Beidzot zinātnieks rādījis skaistu gludu ābolu, bet zellis tam pretī maizes garozu. Ar to saruna beigusies, un mācītais vīrs aizgājis.

Pēc tās sarunas profesori prasījuši savam viesim, kā viņa saruna izdevusies. Mācītais vīrs atbildējis: „Mēs ļoti labi sapratāmies. Es pacēlu vienu pirkstu, aizrādīdams, ka mums ir viens Dievs. Jūsu valodas pratējs rādīja divi pirkstus, sacīdams, ka ir vairāk nekā viens. Es nu jautāju, vai tad mums nav trīs dievi, paceldams trīs pirkstus. Tad viņš parādīja dūri, apgalvodams, ka šie trīs ir viens. Tad es izņēmu no kabatas ābolu, pielīdzinādams to mūsu apaļai zemei. Viņš izņēma maizes garozu, stāstīdams, ka zeme nemaz nav tik gluda.”

Vēlāk profesori atsaukuši arī miesnieka zelli pie sevis un prasījuši, kā viņam klājies ar runāšanu. Miesnieka zellis atbildējis: „Kā tas svešais kungs ienāca, tā tūliņ rādīja man vienu pirkstu, teikdams, ka man ir tikai viena acs. Es viņam atbildēju, ka es tikpat labi redzu ar vienu aci, kā viņš ar abām, un pacēlu divi pirkstus. Tad viņš man rādīja trīs pirkstus, teikdams, ka par mums abiem ir tikai trīs acis. Es nu saskaitos, ka viņš grib zoboties par manu vienu aci, un parādīju viņam dūri. Pēdīgi viņš, kā lielīdamies, rādīja man skaistu ābolu. Es atkal atbildēju, ka rupja maize man ir svarīgāka nekā viņa ābols, un izņēmu no kabatas vienu maizes garozu.”

Tā bija gan notikusi saruna zīmju valodā, bet katrs bija to sapratis savādi.
[http://valoda.ailab.lv/]


Kā dažas tautas cēlušās

Viens vecis Zilajā kalnā vārījis valodas. Dūmi, kas cēlās uz augšu, aptinās ap kalnu, un tādēļ vēl tagad izliekas, it kā kalns būtu tīts zilā miglā. Putra jau bijusi gandrīz gatava, kad pienācis krievs. Putra vārījusies: „Blar-blar-blar”. Pienācis vācietis. Tā kā putra jau bijusi gluži gatava, tad izklausījās, it kā tā teiktu: „Saksa, maksa, deič, peič”.

Pēdīgi putra bija jāņem nost no uguns. Te pienāca vēl vīrs. Putru sviežot zemē, tā teica: „Lač.” No tā laika šo pēdīgi pienākušo vīru sauc par latvieti.
[http://valoda.ailab.lv/]


Kaimiņiene satiek mazo Jānīti un jautā: „Bērniņ, stārķis tev atnesis mazu māsiņu! Kā tad viņu sauc?”

Jānītis: „Mana māsiņa runā tik jocīgā valodā, ka neko nevaru vārds.”



***


izmirstošā valodā rakstīt
uz lūpām uz pirkstiem smiltis
izmirstošā valodā rakstīt
aizpeld jūriņā tilti

izmirstošā valodā rakstīt
lapu čukstus un viļņu šļakstus
izmirstošā valodā rakstīt
bez stumbra vien sakņu rakstus

izmirstošā valodā stāstīt
par klusām un veltīgām ilgām
izmirstošā valodā stāstīt
ziemelī sanošām smilgām

izmirstošā valodā runāt
piespiest vaigu pie liepu krijas
atbalsosies vien pērkona dunā
nočīkstēs muzeja sijās

izmirstošā valodā dzīvot
runāt uz iekšu kā akā
drīz aizbērs un sirmajās īvēs
vējš miglainus atspulgus sakārs

izmirstošā valodā sapņot
sapņot līdz tautas biedriem
naktsvidū urguču apņemtam
mosties zem ledainiem dziedriem

izmirstošā valodā rakstīt
ar dvašu uz kumeļa sāna
ar pirkstu uz paša plakstiem
kas atspīdot spogulī plānā [Brūveris 1990 : 11]


KAUKĒNS (uz Edvartu). Kam neienāci pie mums stallī un nepaskatījies Indrānu zirgos? Būtu tev tagad arī kaut kas ko uzlielīt. Tā valodas vislabāk iesākas.

EDVARTS. Tu sacīji, mēs esot reti viesi. Tādi nelūgti drīkst virāt tikai istabas durvis. Uz kūti un klēti tiem jāgaida aicinājums. Bet kas tad te jau kaut ko uzlielījis?

KAUKĒNS. Tava sieva nupat slavēja Indrānu ūdeni.

EDVARDTS. Ak tā. (Iesmejas. Pauze.)

IEVA. Nu ko tad nu tā? … Valoda visiem tā kā iesaluse ar visu lielīšanu. (Dod mātei sieru.) Vai nepalūkosi kukuļa?

MĀTE. Ak, mīļā, ar acīm gan vēl labprāt, bet nez vai zobiem nebūs par cietu. [Blaumanis 1997 : 117]



1876. gadā latviešu ievērojamais Pirmās atmodas darbinieks un ievērojamais dzejnieks Auseklis veido „Paidagoģisku gada grāmatu”, te ievietots arī Ausekļa raksts „Kā skolēni audzināmi krietnā garā”. Auseklis uzmanību pievērš valodas prasmei (talantam).

Valodu talents. Tautas valoda ir tautas gara auglis, un katrai valodai arī ir savs valodas gars, kas bērniem skolās jāmācās saģist. Tikai tēvu valodu tikt pie svešas valodas gara. Bet tomēr sveša valoda aizvien paliek sveša; jo tā kopā nesaiet ar audzēkņa domām un jūtām; viņai ir savāda garīga organizācija. Un atkal tēvu valoda var palikt par tēvu valodu vienīgi caur to, ka audzēknis noskārš viņas garu, viņas ģenijusu. Vai vēl nav atnācis laiks, kur latviešu gramatikai būs stāties tautas skolas priekšmetu rindā?”
[Auseklis 1923 : 146–147]


Dokumentālā filma Valoda (1990). Režisore Maruta Jurjāne.

 

Dokumentālā filma Stāsts par valodu (1993). Režisors Imants Krenbergs.

 

Dokumentālā filma Lībiešu mēles liegā ieskanēšanās nedēļu pirms pasaules gala (2000). Režisors Aivars Freimanis.


Dziesma Dzimtā valoda. Grigores Vieru vārdi, Imanta Ziedoņa atdzejojums, Ainara Virgas mūzika, izpilda grupa „Līvi”.


Kas ir valoda?

Valoda ir zīmju sistēma kā cilvēku sazināšanās un domu formulēšanas un izteikšanas līdzeklis runas un rakstu formā informācijas fiksēšanai, saglabāšanai un tālāknodošanai. Valoda ir civilizācijas un sociāletnisko kopību pastāvēšanas un attīstības priekšnosacījums.
[Sagatavots pēc: VPSV 2007 : 417]

 

Valsts valodas likums

Valsts valodas likuma mērķis ir nodrošināt:

1) latviešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību;

2) latviešu tautas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu;

3) tiesības brīvi lietot latviešu valodu jebkurā dzīves jomā visā Latvijas teritorijā;

4) mazākumtautību pārstāvju iekļaušanos Latvijas sabiedrībā, ievērojot viņu tiesības lietot dzimto valodu vai citas valodas;

5) latviešu valodas ietekmes palielināšanu Latvijas kultūrvidē, veicinot ātrāku sabiedrības integrāciju. 
[http://www.likumi.lv/]

 


Latviešu valodas aģentūra

Latviešu valodas aģentūra (LVA) organizē projektus, kuru uzdevums ir stiprināt latviešu valodas lietošanu valstī un mazākumtautību integrāciju Latvijas valstī, kā arī starpnacionālu kontaktu veidošana. Nozīmīgs LVA darba lauks ir latviešu valodas, literatūras un kultūras vēstures skolotāju izglītošana un atbalstīšana ar mācību materiāliem.

Migrācijas dēļ Latvijā nonāk arvien vairāk trešās pasaules bēgļu, tādēļ, lai viņiem būtu vieglāk apgūt latviešu valodu, tiek īstenots projekts „Mācību programmas un materiālu latviešu valodas apguves veicināšanai izveide un ieviešana trešo valstu valstspiederīgo bērniem vecumā no 13 līdz 18 gadiem”.

LVA regulāri piedalās starptautiskajā projektā „Eiropas valodu portfelis”, kura uzdevums ir veicināt valodu apguvi Eiropas Savienībā, lai tās iedzīvotāji varētu brīvi komunicēt vairākās valodās.

LVA atbalsta latviešu valodas apguvi arī ārzemēs – gan universitātēs, gan diasporā. Latviešu valodu studē vairākās universitātēs: Vācijā, Somijā, Zviedrijā, Čehijā, Krievijā, Lietuvā, Ķīnā. Lielākā latviešu valodas diaspora atrodas Krievijā, Sibīrijā, bet jauna ir izveidojusies Īrijā.

Jau trīs gadus LVA veido pasākumu ciklu „Un es tieši vārdu meklēt gāju”, kas norisinās O. Vācieša muzejā. Šajos pasākumos rakstnieki un dzejnieki stāsta par valodas nozīmi viņu daiļradē.Valoda man ir kā dzīvs cilvēks, ko mīlēt,” tā vienā no valodas vakariem atzina dzejnieks un atdzejotājs Uldis Bērziņš. „Valodai pašai laikam gan piemīt tieksme augt un ievērpt visu pasauli sevī, apvalodot visu citās valodās un laikmetos pateikto. Kad nonāku citā zemē, man gribas nosaukt vietas latviski. Prāgā pāreju Kārļa tiltu un nonāku kreisā krasta viduslaiku Mazajā Prāgā, tagad dēvētajā Malá Strana, latviski Mazpusītē – uzreiz mājās!” 
[Sagatavots pēc: http://www.valoda.lv]

 

Valsts valodas centrs

Valsts valodas centrs (VVC) dibināts 1992. gadā, lai nodrošinātu Valodu likuma izpildi, kas stājās spēkā 1992. gada 5. maijā. Kopš 1993. gada centrs ir Tieslietu ministrijas pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde, kas, īstenojot valsts politiku, kā arī uzraugot un kontrolējot normatīvo aktu ievērošanu valsts valodas jautājumos, nodrošina latviešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.
[Sagatavots pēc: http://www.vvc.gov.lv/]

 

Eiropas Valodu diena

Katru gadu 26. septembrī Eiropas Savienības dalībvalstīs atzīmē Eiropas Valodu dienu, kad īpaša uzmanība tiek veltīta Eiropas valodām, valodu daudzveidībai un to apguvei.
[Sagatavots pēc: http://www.valoda.lv/]

 

Nedzirdīgo zīmju valoda

Komunikācija ir informācijas apmaiņas un savstarpējo attiecību veidošanas process. Komunikācija pieder pie cilvēku pamatvajadzībām. Dabiska, sabiedrībā vispārpieņemta komunikācijas sistēma ir valoda. Tomēr ir cilvēki, kuriem ir ierobežotas iespējas savstarpējās saziņas procesā lietot mutvārdu runu. Pie šīs grupas pieder arī personas ar dzirdes traucējumiem. Viņi informācijas apmaiņai parasti izmanto vizuālu valodu, t. i., nedzirdīgo zīmju valodu.

Nedzirdīgo zīmju valoda ir komunikācijas sistēma, kurai raksturīga sava, no verbālās valodas atšķirīga gramatiskā struktūra. Minimālā nedzirdīgo zīmju valodas vienība ir žests jeb manuālā zīme, kas kalpo kā patstāvīga informācijas nesēja. Manuālās zīmes materiālo struktūru veido vairāki komponenti: rokas forma, rokas stāvoklis, zīmes veidošanas vieta un kustība.

Latviešu zīmju valodas vārdnīca internetā: http://www.rnbi.lv/.  
[Sagatavots pēc: http://www.zimjuvaloda.lv/]

 

Bībeles latviskotājs

Vācu mācītājs Ernests Gliks (16521705) iztulkoja Bībeli latviešu valodā. Bībeli viņš tulkoja no sengrieķu un senebreju valodas, izmantojot M. Lutera tulkoto Bībeli vācu valodā un iepriekšējos Bībeles tekstu fragmentu tulkojumus latviešu valodā. Lai atzīmētu milzīgā darba pabeigšanu un kristietībai un kultūrai nozīmīgā teksta sagatavošanu latviešu valodā, E. Gliks iestādīja divus ozolus savā dzīvesvietā Alūksnē. Viens ozols pie mācītājmuižas stādīts 1685. gadā, atzīmējot Vecās Derības pārtulkošanu, bet otrs – 1689. gadā, atzīmējot Jaunās Derības teksta latviskošanu. Abi ozoli zaļo joprojām. Jaunās Derības tulkošanai veltītā ozola apkārtmērs ir 4,25 metri.
[Sagatavots pēc: http://irlaiks.lv/]

 

Pupiņvaloda

Savulaik gandrīz vai ikviens bērnībā apguva kādu dīvainu valodu, ko dēvēja par pupiņvalodu. Veidojot vārdus, pēc katra patskaņa ir jāliek pu. Piemēram, „Mani sauc Ieva” pupiņvalodā skan: „Mapunipu sapuupuc Ipuepuvapu”.

Šeit pieejams automātiskais tulkotājs, kas jebkuru ierakstīto tekstu pārvērtīs brīnumainajā bērnības saziņas formā – pupiņvalodā: http://laacz.lv/.