Tradicionālā transkripcija
[vakàrs]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[vɑkˑɑrs]
[v] – balsīgais troksnenis
[a] – īsais patskanis
[k] – nebalsīgais troksnenis
[a] – īsais patskanis
[r] – skanenis
[s] – nebalsīgais troksnenis
Divzilbju vārds.
vakar- – sakne, vārda celms
-s – galotne
vakar+blāzm-a
vakar+ēd-ien-s
vakar+kleit-a
vakar+pus-e
vakar+skol-a (→ vakar-skol+ēn-s
→ vakar-skol+niek-s
→ vakar-skol+niec-e)
vakar+strād-niek-s
vakar+tērp-s
vakar+vakar-s
vakar+vēj-š
vakar+zvaigzn-e
klavier+vakar-s
lab+vakar
rīt+vakar
svēt+vakar-s
š-o+vakar
š-ī+vakar-a
vijoļ+vakar-s
vakars – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija
|
vsk. |
dsk. |
N. |
vakar-s |
vakar-i |
Ģ. |
vakar-a |
vakar-u |
D. |
vakar-am |
vakar-iem |
A. |
vakar-u |
vakar-us |
I. |
ar vakar-u |
ar vakar-iem |
L. |
vakar-ā |
vakar-os |
V. |
vakar! |
vakar-i! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Ziemas vakars ir pārsteidzoši silts.
2) izteicēja daļa – Šis ir svecīšu vakars.
3) galvenais loceklis – Vakars uz ezera.
4) papildinātājs – Šo vakaru es neaizmirsīšu nekad.
5) laika apstāklis – Vakarā mēs spēlējām galda spēles.
6) apzīmētājs – Vakara migla sabiezēja arvien vairāk.
vakara blāzma, vakara saule, vakara tērps, vakara vadītājs, vakara vējš, vakara vēsma, vakara vēsums
atpūtas vakars, Bluķa vakars, dzejas vakars, groziņu vakars, jaunrades vakars, Jāņu vakars, jubilejas vakars, klases vakars, Līgo vakars, mākslinieciskās pašdarbības vakars, mūža vakars, pavasara vakars, piemiņas vakars, rudens vakars, skolas vakars, svecīšu vakars, vasaras vakars, ziemas vakars, Ziemassvētku vakars
agrs vakars, auksts vakars, brīnišķīgs vakars, burvīgs vakars, labs vakars, literārs vakars, mierīgs vakars, rēns vakars, saviesīgs vakars, silts vakars, skaists vakars, tematisks vakars, vēls vakars, vēss vakars
otrajā vakarā, pirmajā vakarā
strādāt pa vakariem
vakars, v.
1. Laikposms, kad diena ir beigusies un nakts vēl nav iestājusies.
Pulksten desmitos vakarā. Pret vakaru (vakarpusē) sāka līt.
2. Sarīkojums, kas notiek aptuveni šai laikposmā.
Rakstnieka piemiņas vakars. Dzejas vakars.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1145]
vakars, -a, v.
1. Laikposms aptuveni ap saules rietu. Laikposms, kad diena ir beigusies un nakts vēl nav iestājusies.
Vēla vakara stunda – vēls vakars.
Pret vakaru (arī uz, retāk pret vakara pusi) – tuvojoties vakaram.
Pie paša vakara – pavēlāk vakarā.
// ģen: vakara, adj. nozīmē Tāds, kas darbojas, noris, pastāv šajā laikposmā. Tāds, kas ir paredzēts, pielāgots izmantošanai šajā laikposmā.
// pārn. Nobeigums, vēlīns laikposms (piemēram, parādībai, norisei, stāvoklim).
Un tiešām! Abiem vecīšiem vakars bija klāt. Apskatīju Andra tēvu. Cik vecs un līks palicis par tiem pāra desmit gadiem! Apsīšu J. 3, 42.
// pārn.; vienk. Briesmas, nelabvēlīga, draudīga situācija, rezultāts u. tml.
Kālab jāceļ troksnis? Kamēr vien kāds viņu tieši neapdraud, nav ko šaudīties. Izdzirdēs vēl vācieši, tad vakars kā likts. Kaijaks 2, 146.
2. Sarīkojums, kas notiek aptuveni dienas beigās vai īsi pirms nakts iestāšanās.
// ģen. vakara, adj. nozīmē Tāds, parasti grezns (tērps), kas paredzēts valkāšanai svinīgos gadījumos.
// savienojumā ar apzīmētāju Svētku vai ar ko ievērojamu, atzīmējamu dienu beigu posms. Arī svinams svētku vai šādu dienu priekšvakars. Līgo vakars.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
vakars – vokors; vēls vakars – vāls vokors; vakarā – vokorā; no rīta līdz vakaram – nu reita da vokoram
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]
vakàrs – vakàrs, -a, -àm, -u, dsk.ģen. -u, demin. vakarĩc, -ĩna. vìņvakàr gàn bi jaûks vakàrs, m¡nesis spîd¡ja. pa dìenu aûda, pa vakarìm spuõlĩtes spuõl¡ja. Jãņu vakàrs – Līgo vakars. Jãņu vakàrs palìek Jãņu vakàrs – nùo laDnaga daxbi pìe malas.
Sarīkojums (pievakarē, vakarā), es jàu gãju gan mãjturĩbã. ka taĩsĩja tuõs vakarus, ta gãjãm. svecĩšu vakàrs – mirušo piemiņas diena (rudenī), kad kapos dedzina sveces. ka svecĩšu vakari bi, ta us kapìm d¥dzinãja svecĩtes, nàu jàu i`gi, ka sâka taĩsît tuõs svecĩšu vakarus.
poēt. Pēdējais (mūža) posms; miršana, nāve. vìņč jàu aplamĩbas viê runã. reĩz jàu tàm vakaràm i jànãk. mûža vakàrs – mūža pēdējais posms.
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 663–664]
vakars – rīts
Rīts gudrāks par vakaru – saka, ja ko nevar vai negrib izlemt, izdarīt tūlīt.
Nezināt (arī nesaprast) ne rīta, ne vakara – saka, ja ko nevar vai negrib izlemt, izdarīt tūlīt; neko nezināt (arī nesaprast).
Apiet (arī apmest, aptecēt, izmest, piekopt u. tml.) vakara (arī rīta, mājas) soli sar. – paveikt nepieciešamos vakara (arī rīta, mājas) darbus.
Ar labu vakaru novec. – sveicinājums „arlabvakar!”.
Labs vakars! novec. – sveicinājums „labvakar!”.
Vakara (arī rieta) puse – beigu posms (cilvēka mūžam, dzīvei).
Mūža (arī dzīves) vakars (arī riets) poēt. – mūža beigu posms.
Mūžs iegriežas vakara pusē – pienāk vecums.
Vakars uz ezera – saka, ja tuvojas kas slikts, draud briesmas.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
Ir vakars sar. – saka, ja draud briesmas, bojāeja, nāve, ja sagaidāms kas nepatīkams.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 1296]
vakars; lš. vãkaras, kr., bulg. вéчер (ssl. večerь), bkr. вéчaр, ukr. вéчiр, č. večer, p. wieczór, gr. hésperos (< *esp-), lat. vesper ‘t. p.’ Pamatā ide. *ekOer- / *esper- ‘vakars’. Paralēlformu izskaidro kā tabu parādību. Sakne ir vai nu *e- ‘lejup, prom’ (Brugmanis, Pokornijs), saistot vakaru ar saules lejupslīdēšanu, aiziešanu, vai arī *ek-: *k– ‘tumšs’ (Vaijans).
La. vakars < *vakaras ir substantivējies adjektīvs, no līdzskaņa celma pārveidots ā-celmā (b. *eker, nek. dz.).
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 473]
Šķirklis no M. Fasmera vārdnīcas
ве́чер – укр. ве́чiр, др.-русск., ст.-слав. вечеръ ἑσπέρα (Клоц., Супр.), болг. ве́чер, сербохорв. ве̏че̄, род. п. ве̏чера, словен. većȇr, чеш., слвц. večer, польск. wieczór, в.-луж. wječor, н.-луж. wjacor, jacor.
Родственно лит. vãkaras, лтш. vakars „вечер”, далее, сюда же, вероятно, греч. ἑσπέρα, γξμεπ. τὰἕσπερα (= русск. вечера́ мн. ч., по И. Шмидту, Pluralb. 18), лат. vespera „вечер”, ирл. fescor „вечер”, в которых допускается влияние *vest- (нем. West „запад”; см. Эндзелин, KZ 52, 119; М. – Э. 4, 448) или табуистическое изменение; см. Шпехт у Хаверса 125. Во всяком случае, вряд ли связано с и.-е. *veq- „говорить”, вопреки Патрубани (МО 2, 221 и сл.); против – см. Ильинский, AfslPh 34, 16. Подробнее об этих словах см. Вальде 827 и сл.; Бругман, IF 13, 157 и сл.
(Слав. *večerъ, лит. vãkaras связано чередованием гласных с лит. ū́kti „покрываться облаками”, ū́kanas „облачный”, ùnksna „тень”; см. Вайан, Gram. comparée, 1, 1950, стр. 303; Боднарчук, „Wien. slav. Jb.”, 2, 1952, стр. 198. См. еще об этих словах Ниеминен, „Neuphil. Mitteil.”, 56, 1955, стр. 38 и сл. – Т.)
[Sagatavots pēc: Fasmers I 1986 : 309]
angļu – evening
baltkrievu – вечар
franču – soir
grieķu – απόγευμα
igauņu – õhtu
ivritā – ערב
krievu – вечер
latīņu – vesper
lietuviešu – vakaras
poļu – wieczór
somu – ilta
ukraiņu – вечір
vācu – der Abend
zviedru – kväll
Kurš putniņš agri dzied, to uz vakaru kaķis ēd.
Putra rītā, vakarā, rudzu putra launagā.
Nu tu būsi labs bērns līdz sestdienas vakaram.
Vakara vēji mastus lauž.
Rīts nezina, kāds vakars būs.
Visas dienas ir ar vakariem, visas meitas ar vīriem.
Kad tik diena vakarā, mūžs vecumā.
Neesot labi pie vakara istabu slaucīt, galvu sukāt, muti mazgāt, spieģelī skatīties un svilpot.
Vakariem, pēc saules noiešanas, nevajag mēslus nest ārā, tad iznes Dieva svētību.
Vakara laikā neesot labi svešiem cilvēkiem ko aizdot vai tiem palīdzēt. Citās pusēs pa Vidzemi un Kurzemi zemniekiem ir atkal citas domas. Tur viņi tic, neesot labi vakara laikā sveša cilvēka lūgšanu nepaklausīt, jo visi tie ļaudis, kas pa vakaru apkārt staigā, protot burt un to cilvēku, kas viņu lūgšanu nepaklausītu, apburtu.
Novakares – tas laiks ziemā, kad saule tikko noriet, – jāsvin, īpaši sievietēm, jo novakarēs Laimiņas apmeklē vērpējas, un tās nedrīkst traucēt ar strādāšanu. Piektdienas novakares it īpaši svinamas, jo tanīs reizēs Laimiņām lielāka staigāšana pie cilvēkiem, tādēļ tad neviens nedrīkst strādāt nekādu lielu darbu, nedz kur iet. Šinīs vakaros visam un visiem jābūt tīram un tīriem un skaliem vajaga gaiši degt.
Kad vakaros ūdeni lej ārā, tad ielej Laimiņai acīs.
Vakaros nevajagot svilpot, tad saucot velnu.
Vakarā nedrīkstot spieģelī skatīties, tad skatoties velnam pakaļā.
Vakarā nedrīkst pieminēt velnu, tad velns pa nakti moca.
Vakarā pātarus vajaga skaitīt, lai velns dvēseli nepaņemtu.
Vakaros nedrīkst nazi tīrīt, pastalas lāpīt un muti mazgāt.
Kas vakarā kājas šūpo, tas šūpo velnu.
Kas vakarā slauka logus, tas naktī mierīgi neguļ.
Vakarā nedrīkst galvu sukāt, tad bēdas piemeklē.
Kad vakarā nazi trin, tad visi slepkavas taisās vaļā.
Ja vakarā neko neēd, tad nāve skatās acīs.
Vakarā nevajag daudz ēst, lai pa nakti nav jāgriež zobi.
Vakaros meitām jāiet ārā vabiņas skaitīt: „Māte, meita, māte, meita utt.” Ja, pēdējo vabiņu skaitot, iekrīt meita, tad skaitītāja drīzi precēsies, bet, ja māte, tad ilgi jāgaida.
Ja vakara blāzma sarkana, tad gaidāms lietus.
Kad vakarā vakara puse aizsarkusi, būs lietus jeb vējš.
Kad vakarā ziemeļa un dienvidus pusē mākoņi, tad otrā dienā būs lietus.
Ja salts vakars, tad būs karsta diena.
Ja ziemu vakarā sarkst vakari, tad auksti laiki gaidāmi.
Vakarā vajag labi paēst, lai ubagi sapņos nerādās.
Vakars labs, vakariņs,
Vakars laba nedarīja:
No šā paša vakariņa
Meitas vārdu nedzirdēju. [LD 25008-0]
Piecus gadus ganos gāju,
Katru gadu kažociņš;
Nu atnāca Jāņa vakars,
Visi pieci mugurā. [LD 32342-0]
Tumsa nāca, vakars nāca,
Kas par manu draugu būs?
Dieviņš man par draugu būs,
Mēnestiņa gaišumiņš. [LD 33697-6]
Es meitiņa, tu kaziņa,
Mums abiem viens vakars:
Tevi kāva, mani veda
Tai vienē vakarē. [LD 29499-3]
Māršiņa mīļā,
Neņem par ļaunu!
Šis tavs vakars,
Tev būs panest. [LD 20912-0]
Noiet saule vakarē,
Nu, ļautiņi, svēts vakars;
Noved māti kalniņā,
Nu bērniņi sērdienīši. [LD 4204-1]
Eita, meitas, kad iedamas,
Neita sebu vakarā:
Vakars nāca, migla laida,
Rasa krita vaiņagā. [LD 5826-0]
Tāļu mani vakars ņēma
Tālejā pļaviņā;
Gulēt eju, maz maizītes,
Mājās iet, garš celiņš. [LD 28718-0]
Sak’ saulīte noiedama:
Nu, ļautiņi, svēts vakars!
Sīvi kungi, vagarīši
Nedod svētu vakariņu. [LD 31660-4]
Ai, saulit māmuliņ,
Teci drīzi vakarā!
Nu saulīte norietēja,
Nu, ļautiņi, svēts vakars. [LD 31640-0]
Tumsa, tumsa, vakars nāk,
Kas ar manim līdza nāks?
Ņemšu Dieva div’ dēliņus,
Svētas Māras jumpraviņas. [LD 34023-0]
Māmiņa mīļā,
Skubeni meitu!
Vakars ārā,
Straujupe ceļā.
Tur slīka jēriņi,
Tur kazulīši;
Tur mirka meitai
Dzīparu ieloki. [LD 16859-3]
Saimnieks uzsauc kalpiem: „Saraujat, saraujat, vakarā dabūsiet pievirzu, atvirzu.” Visi nu ar rauj dūšīgi, domādami, ka nu vakariņās būs kas labs. Vakarā kalpi prasa saimniekam, lai nu dod pievirzu, atvirzu. Saimnieks pieved kalpus pie kuldas un saka: „Sildāties nu, būsiet nosaluši. Ja uguns nav diezgan silta, pievirziet tuvāk, ja paliek par karstu – atvirziet tālāk.”
sestdienas vakarā
sestdienas vakarā karnevāls būs
trusene kleitu dzeltenu šūs
desmitā numura tupelēs šļūks –
lec ka vai lūzt mans dārgais [..] [Zandere 2002 : 154]
Vakarā
Nāc līdz, mans skumjais bērniņ,
kad vējš pirms saulrieta stājas,
un skaties, kā jūras dzelmē
sev saulīte gultu klāj.
Sārts palags, mākoņu sega,
mākoņa pagalvītis,
pati saulīte sasarkusi
cauru dienu gar karstu plīti.
Katrā mājā gultiņā baltā
brūni apcepis pīrādziņš,
pirms saulīte aizver acis,
jau saldi aizmidzis viņš –
tik sapņiem, ko viņa plaksti,
no tumsas slēpdami, sedz,
vēl saulīte rietēdama
zelta maliņu dedz.
Bet tu, mans skumjais bērniņ –
tev acis ir zilas un rēnas,
tur neatspīd saulītes zelts,
bet mēness sudraba ēnas.
Tu raugies uz otru pusi
un smaida tavs lūpu kaktiņš –
uz ko tu skaties tik mīļi?
–Es skatos uz tumšo nakti. [Zandere 2002 : 68]
Vakara daiļums
Sēd vakars sarkanā sēdeklī,
Un apkārt tam zeltoti mākoņi.
Es redzu to savu mantību dalam,
Nāk nakts, un dienas valsts ir pagalam.
Ar’ mani savā spožumā
Viņš ietin kā sarkanā lakatā.
Pamazām jau bālē debess jums,
Bet acīs paliek atspīdums.
Un gaisma kā glābdamās grib man sekot,
Ar baltām kājām pa ceļu tekot.
Es pēdējo dziestošo stariņu
Vēl mēteļa stūrītī ietinu.
Un vēlo, vēso vēsmiņu
Es mīļi pie krūtīm sasildu.
Kas gaistošs un irstošs, to sasienu
Es kopā ar dzejas dzijtiņu.
Visu daiļumu mājās es pārnesu
Pār plecu kā rožu vijumu. [Aspazija 1985 : 265]
Rudens vakarā
Augsti bezdelīgas lido,
Norietošā saulē mirdz,
Līdz ar viņām projām ceļot
Pošas sen jau mana sirds.
Prom, ai, prom, uz tāļo zemi,
Kur zem palmēm ziedons dus
Un ar silto debess dvašu
Dziedē daudzus cietējus.
Mana sirds, lai gan tik vāja,
Nesavaldāmi tak jūt.
Dienām, naktīm pukstot cenšas
Īstā tēva zemē kļūt. [Poruks 1971 : 101]
Nu atkal vakars
Nu atkal vakars kluss ap mani pilda
Ar bāliem miglas tēliem zaļās lejas;
Nu mēness, pacēlies iz padebešiem,
Mirdz, sudrabodams balto bērzu meijas. [..] [Poruks 1971 : 124]
Vakars
Iet govis ziedainām kājām
Uz mājām.
Un saule pār ganībām līdzi iet
Pie zāļainām silēm brūnaļas siet.
Stāv māte laidarā smejot,
Kad rejot
Tai apkārt jau luncinās ganu suns,
Un mierīgi iedegas guns. [Eglītis 1993 : 143]
Augusts
vakars kā varde
saules apspīdēta
dīķa plēve
zaļa un svēta
pacel ābolu
akmeni ņemi
viss stāsta
par tēvu zemi
milzīgi tālumi
no cīruļa gaisā
līdz pelei atālā
līdz sivēnam maisā
milzīga tuvība
mana māte klusi
zaļa un pilna
un nolīkusi
pirts vakars
sakars caur garu
un tā gribas visu dēļ
lai es pareizi daru [Ziedonis 1983 : 361]
Vakarā
Es durvīs iestājos.
Jūs varat mani apsveikt –
Es esmu iestājusies durvīs.
Jau rokturis tur uzticīgi manu roku.
Es durvīs iestājos un skatos,
vai ir visi.
Vai ir mans sievas gods,
vai bērna smiekli,
kas rīt būs atkal vajadzīgi smiešanai,
vai ogle pavardā ir nomodā,
vai mājas gariņi pa savām vietām.
Es durvīs iestājos un skatos,
vai ir visi.
Vai ieraugs abrā,
auseklīts pie debess,
vai tēvutēvu piemiņa,
vai skaidrais prāts,
un vai ir mīlestība pārnākusi mājās.
Es durvīs iestājos –
vai visi,
vai visi vakarā.
Jā, visi vakarā.
Ir visi vakarā.
Es kļūstu durvis. [Zālīte 1985 : 44]
Elēģija
violets vakara gulbis
lēni vēcina spārnus
pār torņiem kārniem
pār kārniņiem
guļ Daugava drēgnos vālos
rītu nāks bāla
un neizgulējusies austra
varbūt tā būs
Skujiņu Austra
lēnām pār tiltu lēnām
tu vari uzgrūsties
mirušu dzejnieku ēnām
lēnām pār tiltu lēnām
pār latviešu Sēnu
lēni vēcina spārnus
violets vakara gulbis. [Zālīte 1993 : 13]
Kurš mirstīgais gan spēj ieiet bez svētas bijāšanas lielajā un bagātajā Vīgantes pakrastē, kad viņa stāv visā pilnībā mierīgi un cēli vakara staru spožumā? [..]
Un raugi: pašā liepas virsotnē visusārtākā lapiņā atspīd piepeši spožs, it kā tīrākā zelta stars. [..]
Un piepeši no platās Daugavas malas atskan kā tūkstošiem saldu skūpstu un nopūtu, un cerību, un mīlestības dvestu čukstu.
Bet maigais stars tad jau tālu Daugavā.
Jautrie vilnīši nes viņu līgodami un diedami tieši nopietnajam Staburagam.
Jo tas jau liepas vakara sveiciens, jūsmīgais: „Arlabunakti!”, ko staltā valdniece ik vakarus sūta saviem pavalstniekiem: kuplajiem krūmiem, sirmai avota sargātājai, mudrajam Liepavotam, lielajai Daugavai un par visiem vairāk – savam staltajam Staburagam.
Tad no Daugavas dziļās dzelmes paceļas nakts un met pirmo plīvuru pār Vīgantes pakrasti.
Krēsla.
Rietumos debesis deg vienās ugunīs. Drīz viens, drīz otrs stars pārlaižas no turienes pār pakrasti un atspīd tālajos austrumos, zilajā Daugavā un arī pašā pakrastē.
Viss laistās vienās liesmās. Smalki, lokani stari liekas plūstam no zaļo lapiņu maliņām. Viņi izlaužas caur ceru ceriem un kā ūdens viļņi plūst pakrastē no puķītes uz puķīti, no zālītes uz zālīti.
Tas ir pēdējais gaišais saules smaids, lai katrs, kam dusa vajadzīga, redzētu atrast savu atpūtas vietiņu.
Un paskaties, kā visi saprot mājienu!
Mazais putniņš pārlaižas steigšus pār zālaino klajumu un iegrimst kuplajā cerā. Tajā iekustas zariņš un tūliņ otrā cerā cits: zariņi met viens otram mazajām galviņām un samirkšķinās actiņām – viņi priecājas par putniņu, kas tik droši uzticas viņiem.
Gar liepu aizlaižas, smagi dūkdama, pēdējā bitīte. Viņa aizkavējusies bagātajā lejā, kur medus tik daudz, ka žēl viņu pa nakti tur atstāt…
No Daugavas atskan lēna šalkoņa. Tur nemierīgie viļņi vēl tērzē un čalo savā starpā kā pārgalvīgie skolēni, dusā iedami.
Krūmiņi vēlreiz sakustas: viņi ietinas ciešāk savos lapu mētelīšos, jo rietumblāzma sāk jau dzist.
Tad piepeši viss paliek kluss, tik kluss kā zilās debesis…
Šai brīdī pakrastē katra puķīte un kociņš, katrs putniņš un kukainītis skaita savu vakara lūgšanu.
Bet no Daugavas tumšās dzelmes paceļas nakts un met otru plīvuru pār pakrasti.
Vakars.
Dziļš un maigs klusums nolaižas Vīgantes pakrastē. [Valdis 1983 : 54–58]
●
Vectēvs gaidīja, kamēr saule laidās uz priežu galiem. Tad viņš salīcis piegāja pie bērā, kurš aparā barojās, un veda to uz māju.
„Bet ja nu būtu jāmirst,” viņš domāja, „ja dzīves vakars ir klāt?… Vai varu droši stāties pie Dieva troņa?”
Vectēvs atminējās dažādus grēkus, īpaši jaunībā. [Poruks 1973 : 43]
BARBA. Nu es viena!
Nāc nu, mīļā Vakarmāte,
Sedz nu sārtus paladziņus
Zeltainām bārkstītēm,
Melnajiem meteņiem!
Lai neviena dvēselīte
Manus soļus neredzētu; –
Ne pat mans mīļākais,
Ne pat manas pašas acis:
Ko nu dara sedzacīte!
(Pieiedama tuvāk pie krasta.)
Tu, niedrīte čukstētāja,
Nepačuksti vējiņam!
Tu, vilnītis čalotājs,
Nepačalo vakaram! [Rainis 1980 : 458]
Līga Purmale Dārzs vakarā.
Dace Lielā Vakars.
Maija Tabaka Vakara noskaņa.
Inta Dobrāja Sestdienas vakars manā bērnībā.
Autore Dz. Knohenfelde.
Autore Dz. Knohenfelde.
Autore Dz. Knohenfelde.
Spēlfilma Vakara variants (1980). Režisore Dzidra Ritenberga, scenārija autore Broņislava Parševska.
Dokumentāla filma Vakardziesmas (1986). Režisors un scenārija autors Andris Slapiņš.
Dokumentālā filma Ziemassvētku vakarā (1992). Režisore Rasma Paegle, scenārija autors Aldis Linē.
Spēlfilma Vakars (2003). Režisore Ieva Konstante.
Dziesma Vakara vējā. Guntara Rača vārdi Uģa Tirzīša mūzika, izpilda grupa „bet bet”.
Dziesma Ledus zieds. Kaspara Dimitera vārdi, Zigmāra Liepiņa mūzika, izpilda Imants Vanzovičs.
Dziesma Vasaras vakars. Aspazijas vārdi, Jāņa Mediņa mūzika.
Dziesma Saulīt vēlu vakarā. Latviešu tautasdziesma, izpilda Žoržs Siksna.