vakarēt

vakar- – vārda sakne

-ē- – piedēklis

-t – galotne

vakarē- – vārda celms

-ēt – izskaņa

vakarēt kopā

sanākt vakarēt 

Rudens sestdienas vakaros pirtī vakarē: jaunekļi un jaunavas sanāk kopā un pēdējās pacienā savus viesus ar ēdieniem.

Vakarēt nogājuse

Mana jauna ļaudaviņa;

Vakarēt nogājuse,

Ciema suņu lādināt. [LD 6963]

Še nāciet, jaunas meitas,

Vakariņu vakarēt,

Še skaliņi gaiši dega,

Še ir silta istabiņa. [LD 6960-1]

Nāciet, meitas, pie manim

Vakariņu vakarēt:

Pie man deg vaska sveces,

Dēļu griezta istabiņa. [LD 6954]

Eita, meitas, vakarēt,

Vediet manu līgaviņu,

Lai ta šuva linu kreklus,

Līdz zemei rakstidama. [LD 6944]

Āžam sienu pametusi,

Pati gāju vakarēt;

Āzits manim Dievu lūdza

Ar visāmi kaziņām. [LD 6942]

Vakarēt aizteceja

Mana jauna līgaviņa,

Pajēmuse skalu šauvu,

Baltas vilnas kodeļiņu. [LD 6962]

Ik vakara vakarēt

Iz citām māsiņām;

Cita man rakstus sāka,

Cita deva dzīpuriņus. [LD 6946]

Še nāciet, jaunas meitas,

Vakariņu vakarēt,

Še skaliņi gaiši dega,

Jauni puiši plēsejiņi. [LD 6959]

Še nāciet, ciema meitas,

Vakariņu vakarēt,

Še skaliņi gaiši dega,

Še dūmiņi nekūpeja. [LD 6961]

Līķu ēdējs

Senejūs laikūs vysas meitas guoja uz pierti vakarēt. Atguoja ar puiši da juom, ar zalta zūbim un teļa kuojom. Nū vysom meituom vīna beja smagi skaista, tys, kur ar teļa kuojuam. paļubēja [mīlēt, kr.] jū. Kad daguoja divpadsmitā stunde, jis suoka nū juos prasēt, lai jei palaižūt jū par slīksni, bet jei napalaide tūvokor. Nūguojuse da sātai, tei meita izstuosta vysu, kas jai nūtyka, sovai vacai muotei. Vacuo muote pastuosta, iz ūtrys dīnys jei lai palaižūt jū par slīksni, bet tikai lai pajem komūlīti nū dzejas. Kuo jei jū palaiss, lai dasīn kur navīn [kaut kur] pi šineļa tū dīgu, kur tys komultiņš veļsīs, tī lai jei īt.

Guoja jei un daguoja kai reize pi bazneicas. Iguoja tys ar teļa kuojuom bazneicā. A tei meita aiz lūga aizleida un vērēs, kū jis darēs. Jis tyuleņ izlauze greidu i suoka raut nabažnīkus [mironis, kr.] uorā. Itei nūsabeiduse, aizskrēja da sātai. Vēļ suoka stuosteit tai vacajai muotei. Vacuo muote pasacēja: ka jis nū juos vaicoj kū, lai jei nikuo naatsoka, tik vīn tūs vuordus, ka es nabeju i nikuo naredzēju, lai jis runuotu kū gribādams.

Jei trešū vokoru nūīt uz pierti vēl vakarēt. Kai reize atīt ar teļa kuojys tys cylvāks, suoka nū juos vaicuot: „Vai tu beji, vai redzēji, kū es darēju?”

Jei atsoka: „Ni es beju, ni redzēia, kū tu darēji.”

Tad tys pasacēja : „Ka tu napīsazeisi, tev nūmirs tāvs, muote, bruoļi, muosas i iz gola poša nūmiersi.”

Jei pasacēja jam: „Ka mieršu, mieršu, a es nikuo ni redzēju, ni dzierdēju.”

Tai nūtyka. Kurs tik nūmierst, tyuleņ vacuo muote zam greidas ustobā paglobuoja. Nūmierst kai reize tei skaistuo meita. Vacuo muote sataisēja škierstu i paglobova skaistulīti iz kristceļu. Par cik garu laiku tymā vītā izauga smagi skaista puke.

Vīnu reizi brauc kēniņš. Isavēra tū puki, nūsabreinovuos un dūmuoja, kai juos dabuot. Nūdūmova tū puki nūraut. Tyuleņ pasacēja sovam kučeram, lai nūraun un, nūbraucs da sātai lai īsādynoj vazaunīkā [puķu pods]. Puorguoja kaids laiks. Reizi īsavēre kēneņa kukarka, ka tei puke puorsameja par skaistu meitu un losa druponas pa goldu. Uz ūtras dīnas pasoka jei kēniņam. Kēneņš, kuo tik daīt pušnakts, divpadsmituo stunde, suoc juos piļnavuot [poļu pilnowac ‘sargāt’]. Vot reizi dapilņavova, kuo tik jei lasēja druponas, jis nukēra jū i jei palyka par smagi skaistu meitu. Kēneņš par cik godim apsaženejuos ar tū skaistū meitu. I dzeivova jis laimeigi leidz šam laikam.

Es tī beju, redzēju vysu kū, i ēžu i dzēru, par muti tecēja, bet mutē naleida. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr04/0401608.htm]

J. Jaunsudrabiņa māte (1850–1943) stāsta par vakarēšanu Neretā:

„Vakarēt saradās tikai kaimiņi un tuvi pazīstami. Vakarēšana bija, kā tagad teiktu, draudzīga sanāksme. Es neatceros, vai arī puiši ko nesa, bet meitas savāca rijā miltus, taukus, sviestu, biezpienu, ķērnes pienu, jo sestdiena bija sviesta ķērnēšanas diena. Katra meita nesa ko no savām mājām, un tad visas rīkoja mielastu. Cepa rijas krāsnī blinčukus, kartupeļus un griežņus. Turpat rijā tika klāti galdi. Dega pašu lietas sveces. Bija silts un gaišs. Bļodas pilnas ēdamā, krūzas pilnas strebjamā. Visu vakaru jaunie ļaudis mielojās, mēļoja, dziedāja un, kas gribēja dejot, izgāja kulā un dejoja. Vairāk gan jaunieši. Kādreiz delverēja līdz arī trakākie vīri un padaudzas sievas, bet tas jau nepasēja. Arī bērnus nelaida tuvumā. Es jau to visu noskatījos tikai paslepšus pa durvju šķirbu. Kad es biju tik liela, ka būtu uzņemta pulkā, tad vakarēt vairs nebija modē.” [Sagatavots pēc: Jaunsudrabiņš 1985 : 58]

Visai jauka senču paraža ir bijusi vakarēšana, un to patlaban strauji sāk daudzināt. Lasām laikrakstos, ka tur un tur jau notikusi liela vakarēšana. Ļaudis runājas un apspriežas. Arī mēs gribētu vakarēt, bet kā to dara? Jā, arī mēs tā vaicājam cits citam, nolēmuši rīkot vakarēšanu. Un labāka padomdevēja neatradām par senatni. Mēs griežamies tieši pie senatnes, lai uz veca pamata celtu kaut ko jaunu, šim laikam pieskanošu. Un tā nu mēs šovakar vakarējam pirmo reizi un ceram, ka ne pēdējo. [Jaunsudrabiņš 1985 : 57]

Līdzās talkām un citiem lauku darbiem, meitas vērpšanas un pūra darināšanas darbus pa daļai veica arī vakarējot. Šī paraža (vācu Spinnestube) pazīstama daudzās zemēs. Vācijā šī ziemas sezona sākās pēc ražas novākšanas, ap Mārtiņiem, un ilga līdz gavēnim. Siltuma un gaismas taupīšanai senāk šīs sanāksmes bieži notikušas kopējās sieviešu telpās. Puiši pavada un sagaida meitas. Dažreiz vakarā dejo līdz pat pusnaktij, un sanāksmes izvēršas par deju un tuvināšanās vakaru. Līdzīgi arī slāvu zemēs, kur ziemas vakaros puiši palīdz meitām darbā. Latvijā ziemas vakaros mātes un meitas sanākušas tuvākajās mājās, lai vērptu, adītu, šūtu un strādātu citādus rokdarbus pie skala uguns. Darbs netraucēja spriganas valodas, pasakas un dziesmas. Puiši varēja piedalīties vakarēšanā. Tautas dziesmās šī paraža ir labi pazīstama. [Straubergs 1995 : 69]

Spēlfilma Mūsmājas (1979). Režisors Oļģerts Aivars Freimanis, kinostudija „Rīgas kinostudija”.

Albums Vakarēšanas dziesma (1995), folkloras kopa „Urdziņa”.

Dziesma Vakars vakarē (1980), mūzikas autors Aleksandrs Kublinskis, vārdu autore Dagnija Dreika.

2015. gadā Malnavā atdzima vakarēšanas tradīcija

Suprātkas jeb vakarēšana ir sena latviešu tautas sadzīves tradīcija. Tā ļāvusi gan kopā svarīgākos darbus paveikt, gan nodot amatu prasmi no paaudzes paaudzē. Ideja atdzīvināt šo tradīciju arī 21. gadsimtā radusies Malnavas „Dzīļu” maiznīcas saimniecei Annai.

„Cilvēki ir pēc tā noilgojušies, jo ikdienā viņi skrien, dara, viņiem nav tam visam laika. Šeit ir atbraukuši darba kolektīvi,” stāsta Malnavas maiznīcas „Dzīles” saimniece Aina Barsukova. „Mēs aizejam par tālu, mēs aizmirstam tādas vienkāršas un labas lietas, kas mūs nomierina un, pats galvenais, vakarējot sanāk kopā visa ģimene – bērni, mammas, tēvi, tas ir vienojošs moments, kas saliedē ģimeni.”

Kamēr virtuvē kārdinoši smaržo piparkūkas, blakustelpā no salmiem un meldriem top krāšņi puzuri. Reizēm saukti arī par spurguļiem vai lukturiem, puzuri latviešiem ir vieni no senākajiem ziemas saulgriežu rotājumiem. Darbnīcas vadītāja Emīlija to veidošanu arī pati bērnībā apguvusi tieši vakarēšanu laikā.

„Tur sanāca vakarēt apkārtnes ļaudis: sievietes vērpa, meitas adīja cimdus, puiši vija striķus – visiem darbs bija, un tā es iemācījos. Tagad, bez šaubām, rotājumus var nopirkt veikalā, būs spoži un skaisti, bet tie ir mākslīgie veidojumi. Vakarējot arī jaunās sievas iemācīs saviem bērniem tādus pašus rotājumus taisīt, un tā, kā saka, ir tautas mantu krātuve,” norāda puzuru darbnīcas vadītāja Emīlija Vovere. [Sagatavots pēc: https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/virtuve/latgale-atdzimst-supratkas-jeb-vakaresanas-tradicija.a161094/]

●

Vakarēšana pie skala uguns, laimes liešana, jaunu gadu gaidot, bērzu sulu laišana, šūpoles Lieldienās, pirtī iešana, Jāņu svinēšana, bišu medus pļavā, linu kulšana rijā un Janča pirmais darbs uz linu paisāmās mašīnas, kur viņš sēdēja uz rata dīseles, − šie „Baltās grāmatas” tēlojumi filmā „Puika” mūs izved cauri visiem gada laikiem. Pāris amizanti epizodi, kas iespiežas atmiņā, ir jau vispirms Klibā Jurkas ēšanas aina, kur, kā rakstnieks saka, „viņš aizņēma viens pats veselu galu un karoti smēla tik pilnu, ka putra dažreiz ar straumīti tecēja uz galda”. Edgara Liepiņa tēlojums ir dabisks un krāsains. Jau psiholoģiski dziļāks ir „viņas skolas” Otiņa tēlojums, kur šis pilsētas „kundziņš” ar lupstāja šļirci kaitina un beigās pazemo mūsu puiku, bet Jancī tomēr intuitīvi atdzimst pašaizsargāšanās dziņa – viņam, bārenim, ir pašam jātiek ar situāciju galā, un viņš rīkojas ātri, Otiņu pagrūzdams, par ko gan pats vēlāk dabū kārtīgu pērienu, ko nebija pelnījis. Ir interesanti, ka arhitekts, skulptors un keramiķis Pēteris Martinsons filmā tēlo vectēvu. Bet pāri visām pārestībām, trūkumam, plānam aizdaram, ielāpiem un nabadzībai spīd siltā saule, un Mūsmājas apņem krāšņā daba, kas nepārtraukti ierosina un iejūsmina puiku. [Ķikauka 1974 : https://jaunagaita.net/jg124/JG124_ATBALSIS.htm]