Tradicionālā transkripcija

[vakarêt]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[vɑkɑreːt]


[v] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[ē] – šaurais, garais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

 

Trīszilbju vārds.

Ortogramma – ē.



vakar- – vārda sakne

ē– – piedēklis

tgalotne

vakar – vārda celms

ētizskaņa



    vakar-ē-t

      →vakar-ē+šan-a

      →vakar-ē+tāj-s

      →pa+vakar-ē-t

      →ne+vakar-ē-t

              




vakarētpatstāvīgs vārds, lokāms vārds, darbības vārds, tiešs, nepārejošs, nepabeigta veida darbības vārds, 2. konjugācija

ĪSTENĪBAS IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

 

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

vakarē-j-u

vakarē-j-am

esmu vakarē-j-is

esmu vakarē-j-us-i

 

esam vakarē-j-uš-i

esam vakarē-j-uš-as

2.

vakarē

vakarē-j-at

esi vakarē-j-is

esi vakarē-j-us-i

esat vakarē-j-uš-i

esat vakarē-j-uš-as

 

3.

vakarē

vakarē

ir vakarē-j-is

 ir vakarē-j-us-i

ir vakarē-j-uš-i

ir vakarē-j-uš-as

 

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

vakarē-j-u

vakarē-j-ām

biju vakarē-j-is

biju vakarē-j-us-i

bijām vakarē-j-uš-i

bijām vakarē-j-uš-as

2.

vakarē-j-i

vakarē-j-āt

biji vakarē-j-is

biji vakarē-j-us-i

bijāt vakarē-j-uš-i

bijāt vakarē-j-uš-as

3.

vakarē-j-a

vakarē-j-a

bija  vakarē-j-is

bija vakarē-j-us-i

bija  vakarē-j-uš-i

bija vakarē-j-uš-as

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

vakarē-š-u

vakarē-s-im

būšu vakarē-j-is

būšu vakarē-j-us-i

 

būsim vakarē-j-

uš-i

būsim vakarē-j-

uš-as

2.

vakarē-s-i

vakarē-s-it/ vakarē-s-iet

būsi vakarē-j-is

būsi vakarē-j-

 us-i

būsit/būsiet

vakarē-j-

uš-i

būsit/būsiet

vakarē-j-

uš-as

3.

vakarē-s

vakarē-s

būs vakarē-j-is

 

būs vakarē-j-

-us-i

būs  vakarē-j-

-uš-i

būs vakarē-j-

-uš-as

CIEŠAMĀ KĀRTA

 

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

 

 

 

 

3.

tiek vakarē-

-t-s

 

tiek vakarē-t-i

 

ir
ticis vakarē-t-s

 

ir tikuši vakarē-t-i

 

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

 

 

 

 

3.

tika vakarē-t-s

tika vakarē-t-a

tika vakarē-t-i

tika vakarē-t-as

bija ticis vakarē-t-s

bija tikusi  vakarē-t-a

bija tikuši vakarē-t-i

bija tikušas

vakarē-t-as

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

 

 

 

 

3.

tiks vakarē-t-s

tiks vakarē-t-a

tiks vakarē-t-i

tiks vakarē-t-as

būs ticis vakarē-t-s 

būs tikusi 

 vakarē-t-a

būs tikuši vakarē-t-i

būs tikušas

vakarē-t-as

ATSTĀSTĪJUMA IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

 

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

vakarē-j-ot

 vakarē-j-ot

es-ot vakarē-j-is

es-ot vakarē-j-us-i

es-ot vakarē-j-uš-i

es-ot vakarē-j-uš-as

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

vakarē-š-ot

vakarē-š-ot

bū-š-ot vakarē-j-is

bū-š-ot  vakarē-j-us-i

 

bū-š-ot vakarē-j-uš-i

bū-š-ot vakarē-j-uš-as

2.

3.

CIEŠAMĀ KĀRTA

 

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

tiekot vakarē-t-s 

tiekot vakarē -t-a

tiekot vakarē-t-i

tiekot vakarē -t-as

esot ticis vakarē -t-s  

esot tikusi

vakarē-t-a

esot tikuši vakarē-t-i  

esot tikušas

vakarē-t-as

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

tikšot  vakarē -t-s 

tikšot  vakarē -t-a 

 

tikšot vakarē -t-i

tikšot vakarē -t-as

 

būšot ticis

vakarē-t-s

būšot tik-us-i vakarē-t-a

būšot tikuši vakarē-t-i  

būšot tikušas

vakarē-t-as

2.

3.

VĒLĒJUMA IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

 

Vienkāršā forma

Saliktā forma

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

vakarē-tu

vakarē-tu

būtu vakarē-j-is

būtu vakarē-j-us-i

būtu vakarē-j-uš-i

būtu vakarē-j-uš-as

2.

3.

CIEŠAMĀ KĀRTA

 

Vienkāršā forma

Saliktā forma

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

tiktu vakarē-t-s

tiktu vakarē-t-a

tiktu vakarē-t-i

tiktu vakarē-t-as

būtu ticis vakarē-t-s

būtu tikusi vakarē-t-a

būtu tikuši vakarē-t-i

būtu tikušas

vakarē-t-as

2.

3.

VAJADZĪBAS IZTEIKSME

 

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

ir  jā-vakarē

ir jā-vakarē

ir bijis jā-vakarē

ir bijis jā-vakarē

2.

3.

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

bija jā-vakarē

bija jā-vakarē

bija bijis jā-vakarē

bija bijis jā-vakarē

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būs jā-vakarē

būs jā-vakarē

būs bijis jā- vakarē

būs bijis jā- vakarē

2.

3.

VAJADZĪBAS IZTEIKSMES VĒLĒJUMA PAVEIDS

 

Vienkāršā tagadne

 

Persona

vsk.

dsk.

1.

būtu jā-vakarē

2.

3.

 

Vienkāršā pagātne

Persona

vsk.

dsk.

1.

būtu bijis jā-vakarē

2.

3.

VAJADZĪBAS IZTEIKSMES ATSTĀSTĪJUMA PAVEIDS

 

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

esot jā-vakarē

esot bijis jā-vakarē

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būšot jā-vakarē   

būšot bijis jā-vakarē

2.

3.

PAVĒLES IZTEIKSME

 

Vienkāršā tagadne

Persona

vsk.

dsk.

1.

vakarē-s-im!

2.

vakarē!

vakarē-j-iet!

3.

lai vakarē!

lai vakarē!


Teikumā var būt:

1)     teikuma priekšmetsVakarēt ir kļuvis par modernu jauniešu satikšanās veidu.

2)     izteicējsMēs vakarējām kopā ar kaimiņiem

 



  vakarēt kopā

 sanākt vakarēt     



   vakarēt, -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju, intr. darb.

Kopīgi pavadīt vakaru (par ģimeni, draugiem).

Vakarēt pie ugunskura kopīgās sarunās un dziesmās.

Mums ir tradīcija – divas reizes gadā vakarējam dzimtas mājā, visas trīs paaudzes kopā.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]


vakarēt, -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.

Kopīgi pavadīt vakaru strādājot, dziedot, tērzējot (par saimi, kaimiņiem, draugiem).

Svēpēkļa [kvēpekļa] atblāzmā vakarējām, lāpījām tīklus, vijām cilpas sniega irbēm. Gūtmanis 4, 188.

Arnolds atcerējās kādu paslavenu kinodramaturgu, kurš reiz, vīru pulciņā vakarējot, pacēla gaisā pirkstu, pielēca kājās un, pieri saraucis, sauca: „Pasaulei vajag jaunu pravieti!” Dripe 10, 437.

Ejiet, meitas, vakarēt, Ņemiet mani, mazāko: Būšu skalu turētāja, Skaistu dziesmu dziedātāja. DV 553.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]


vakarêt, -ēju, am Abend aufbleiben und arbeiten, am Abend gewisse Arbeiten verrichten, vakarā sanāk rijā puiši, meitas vakaruot, vakaruoja tā līdz vienpadsmitiem

  [Sagatavots pēc: ME IV : 447]


vakarēt – vakarēt; suprāškuot

[Sagatavots pēc: http://www.vuordineica.lv]


vakarêt, v. – vakarêt, 3. pers. vakareį, pag. vakarēt. àizgùjam pì kàimiņîm vakarêt.

[Sagatavots pēc: Balode, Jansone 2017 : 624]


lietuviešu vakaroti


angļu to spo; to dine

lietuviešu vakaroti



Rudens sestdienas vakaros pirtī vakarē: jaunekļi un jaunavas sanāk kopā un pēdējās pacienā savus viesus ar ēdieniem.

 


Vakarēt nogājuse

Mana jauna ļaudaviņa;

Vakarēt nogājuse,

Ciema suņu lādināt. [LD 6963]

 

Še nāciet, jaunas meitas,

Vakariņu vakarēt,

Še skaliņi gaiši dega,

Še ir silta istabiņa. [LD 6960-1]

 

Nāciet, meitas, pie manim

Vakariņu vakarēt:

Pie man deg vaska sveces,

Dēļu griezta istabiņa. [LD 6954]

 

Eita, meitas, vakarēt,

Vediet manu līgaviņu,

Lai ta šuva linu kreklus,

Līdz zemei rakstidama. [LD 6944]

 

Āžam sienu pametusi,

Pati gāju vakarēt;

Āzits manim Dievu lūdza

Ar visāmi kaziņām. [LD 6942]

 

Vakarēt aizteceja

Mana jauna līgaviņa,

Pajēmuse skalu šauvu,

Baltas vilnas kodeļiņu. [LD 6962]

 

Ik vakara vakarēt

Iz citām māsiņām;

Cita man rakstus sāka,

Cita deva dzīpuriņus. [LD 6946]

 

Še nāciet, jaunas meitas,

Vakariņu vakarēt,

Še skaliņi gaiši dega,

Jauni puiši plēsejiņi. [LD 6959]

 

Še nāciet, ciema meitas,

Vakariņu vakarēt,

Še skaliņi gaiši dega,

Še dūmiņi nekūpeja. [LD 6961]


Līķu ēdējs

Senejūs laikūs vysas meitas guoja uz pierti vakarēt. Atguoja ar puiši da juom, ar zalta zūbim un teļa kuojom. Nū vysom meituom vīna beja smagi skaista, tys, kur ar teļa kuojuam. paļubēja [mīlēt, kr.] jū. Kad daguoja divpadsmitā stunde, jis suoka nū juos prasēt, lai jei palaižūt jū par slīksni, bet jei napalaide tūvokor. Nūguojuse da sātai, tei meita izstuosta vysu, kas jai nūtyka, sovai vacai muotei. Vacuo muote pastuosta, iz ūtrys dīnys jei lai palaižūt jū par slīksni, bet tikai lai pajem komūlīti nū dzejas. Kuo jei jū palaiss, lai dasīn kur navīn [kaut kur] pi šineļa tū dīgu, kur tys komultiņš veļsīs, tī lai jei īt.

Guoja jei un daguoja kai reize pi bazneicas. Iguoja tys ar teļa kuojuom bazneicā. A tei meita aiz lūga aizleida un vērēs, kū jis darēs. Jis tyuleņ izlauze greidu i suoka raut nabažnīkus [mironis, kr.] uorā. Itei nūsabeiduse, aizskrēja da sātai. Vēļ suoka stuosteit tai vacajai muotei. Vacuo muote pasacēja: ka jis nū juos vaicoj kū, lai jei nikuo naatsoka, tik vīn tūs vuordus, ka es nabeju i nikuo naredzēju, lai jis runuotu kū gribādams.

Jei trešū vokoru nūīt uz pierti vēl vakarēt. Kai reize atīt ar teļa kuojys tys cylvāks, suoka nū juos vaicuot: „Vai tu beji, vai redzēji, kū es darēju?”

Jei atsoka: „Ni es beju, ni redzēia, kū tu darēji.”

Tad tys pasacēja : „Ka tu napīsazeisi, tev nūmirs tāvs, muote, bruoļi, muosas i iz gola poša nūmiersi.”

Jei pasacēja jam: „Ka mieršu, mieršu, a es nikuo ni redzēju, ni dzierdēju.”

Tai nūtyka. Kurs tik nūmierst, tyuleņ vacuo muote zam greidas ustobā paglobuoja. Nūmierst kai reize tei skaistuo meita. Vacuo muote sataisēja škierstu i paglobova skaistulīti iz kristceļu. Par cik garu laiku tymā vītā izauga smagi skaista puke.

Vīnu reizi brauc kēniņš. Isavēra tū puki, nūsabreinovuos un dūmuoja, kai juos dabuot. Nūdūmova tū puki nūraut. Tyuleņ pasacēja sovam kučeram, lai nūraun un, nūbraucs da sātai lai īsādynoj vazaunīkā [puķu pods]. Puorguoja kaids laiks. Reizi īsavēre kēneņa kukarka, ka tei puke puorsameja par skaistu meitu un losa druponas pa goldu. Uz ūtras dīnas pasoka jei kēniņam. Kēneņš, kuo tik daīt pušnakts, divpadsmituo stunde, suoc juos piļnavuot [poļu pilnowac ‘sargāt’]. Vot reizi dapilņavova, kuo tik jei lasēja druponas, jis nukēra jū i jei palyka par smagi skaistu meitu. Kēneņš par cik godim apsaženejuos ar tū skaistū meitu. I dzeivova jis laimeigi leidz šam laikam.

Es tī beju, redzēju vysu kū, i ēžu i dzēru, par muti tecēja, bet mutē naleida.

[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr04/0401608.htm]


J. Jaunsudrabiņa māte (1850–1943) stāsta par vakarēšanu Neretā:

Vakarēt saradās tikai kaimiņi un tuvi pazīstami. Vakarēšana bija, kā tagad teiktu, draudzīga sanāksme. Es neatceros, vai arī puiši ko nesa, bet meitas savāca rijā miltus, taukus, sviestu, biezpienu, ķērnes pienu, jo sestdiena bija sviesta ķērnēšanas diena. Katra meita nesa ko no savām mājām, un tad visas rīkoja mielastu. Cepa rijas krāsnī blinčukus, kartupeļus un griežņus. Turpat rijā tika klāti galdi. Dega pašu lietas sveces. Bija silts un gaišs. Bļodas pilnas ēdamā, krūzas pilnas strebjamā. Visu vakaru jaunie ļaudis mielojās, mēļoja, dziedāja un, kas gribēja dejot, izgāja kulā un dejoja. Vairāk gan jaunieši. Kādreiz delverēja līdz arī trakākie vīri un padaudzas sievas, bet tas jau nepasēja. Arī bērnus nelaida tuvumā. Es jau to visu noskatījos tikai paslepšus pa durvju šķirbu. Kad es biju tik liela, ka būtu uzņemta pulkā, tad vakarēt vairs nebija modē.” [Sagatavots pēc: Jaunsudrabiņš 1985 : 58]



          Vakarējot

 

 Krājiet klusu gaismu

 Savai dvēselei.

 Nakts met tumšu baismu

 Pāri pasaulei.

 

Verat cieti durvis,

Logus aizdarat.

Tuvu sapņu burvis:

Lampas aizdedzat.

 

Tālu zvaigznes staigā.

Kas mums gaismu sniegs?

Mīlas liesma maigā –

Gaišais siržu prieks. [Skalbe 1927 : 30]


Jauni puiši un jaunas meitas nevarēja naktis nomocīt un svaidījās bez miega gultās, kamēr vēl vectēvs nebij aizdedzinājis rīta skalu. Viņi gāja vakarēt, meta platā maizes krāsnī sārtas priežu šķilas. Uguns sprēgāja un blāzmoja istabas krēslā. Puiši vija striķus un vija valodas. Meitas sēdēja pie linu kodaļām, ratiņi dūca, un dūca dziesmiņas, kuras pašas kāpa no krūtīm kā silts tvaiks. Sārti atspīdumi staigāja pa tumšām sienām, apstājās uz meiču baltām sejām un maldījās pa dziesmiņu sasildīto gaisu. Un, ja jaunās sirdīs notika kāds brīnums un uzziedēja kāda ziemeļa puķe, tad viņas pateica to viena otrai krēslainos kaktos, kur kavējās maigās blāzmas.

[Skalbe 1998 : 190]


 (Nāk Diāna.)

DIĀNA. Labvakar! Ko tad jūs abi, nolēmāt taupīt elektrību? Nav nemaz slikti pēc senlatviešu parauga krāsns gaismā vakarēt.

(Ne Montis, ne Alvils neko nesaka.

Diāna velk nost mēteli.)                  

DIĀNA. Monti, autobusā nupat iekāpa un aizbrauca Zigeta… Kā tu viņu vienu palaidi un pat nepavadīji? Sastrīdējāties? Man jau tā meitene diez ko nepatika, starp mums ja runājam, bet…

MONTIS. Beidz! (Nikni met krāsnī atlikušās manuskripta lapas, izšaujas dzirksteles…) [Priede 1988 : 229]



Visai jauka senču paraža ir bijusi vakarēšana, un to patlaban strauji sāk daudzināt. Lasām laikrakstos, ka tur un tur jau notikusi liela vakarēšana. Ļaudis runājas un apspriežas. Arī mēs gribētu vakarēt, bet kā to dara? Jā, arī mēs tā vaicājam cits citam, nolēmuši rīkot vakarēšanu. Un labāka padomdevēja neatradām par senatni. Mēs griežamies tieši pie senatnes, lai uz veca pamata celtu kaut ko jaunu, šim laikam pieskanošu. Un tā nu mēs šovakar vakarējam pirmo reizi un ceram, ka ne pēdējo.

[Jaunsudrabiņš 1985 : 57]


Līdzās talkām un citiem lauku darbiem, meitas vērpšanas un pūra darināšanas darbus pa daļai veica arī vakarējot. Šī paraža (vācu Spinnestube) pazīstama daudzās zemēs. Vācijā šī ziemas sezona sākās pēc ražas novākšanas, ap Mārtiņiem, un ilga līdz gavēnim. Siltuma un gaismas taupīšanai senāk šīs sanāksmes bieži notikušas kopējās sieviešu telpās. Puiši pavada un sagaida meitas. Dažreiz vakarā dejo līdz pat pusnaktij, un sanāksmes izvēršas par deju un tuvināšanās vakaru. Līdzīgi arī slāvu zemēs, kur ziemas vakaros puiši palīdz meitām darbā. Latvijā ziemas vakaros mātes un meitas sanākušas tuvākajās mājās, lai vērptu, adītu, šūtu un strādātu citādus rokdarbus pie skala uguns. Darbs netraucēja spriganas valodas, pasakas un dziesmas. Puiši varēja piedalīties vakarēšanā. Tautas dziesmās šī paraža ir labi pazīstama. [Straubergs 1995 : 69]

 


Spēlfilma Mūsmājas (1979). Režisors Oļģerts Aivars Freimanis, kinostudija „Rīgas kinostudija”.


    Albums Vakarēšanas dziesma (1995), folkloras kopa „Urdziņa”.

 

Dziesma Vakars vakarē (1980), mūzikas autors Aleksandrs Kublinskis, vārdu autore   Dagnija Dreika.


2015. gadā Malnavā atdzima vakarēšanas tradīcija

Suprātkas jeb vakarēšana ir sena latviešu tautas sadzīves tradīcija. Tā ļāvusi gan kopā svarīgākos darbus paveikt, gan nodot amatu prasmi no paaudzes paaudzē. Ideja atdzīvināt šo tradīciju arī 21. gadsimtā radusies Malnavas „Dzīļu” maiznīcas saimniecei Annai.

„Cilvēki ir pēc tā noilgojušies, jo ikdienā viņi skrien, dara, viņiem nav tam visam laika. Šeit ir atbraukuši darba kolektīvi,” stāsta Malnavas maiznīcas „Dzīles” saimniece Aina Barsukova. „Mēs aizejam par tālu, mēs aizmirstam tādas vienkāršas un labas lietas, kas mūs nomierina un, pats galvenais, vakarējot sanāk kopā visa ģimene – bērni, mammas, tēvi, tas ir vienojošs moments, kas saliedē ģimeni.”

Kamēr virtuvē kārdinoši smaržo piparkūkas, blakustelpā no salmiem un meldriem top krāšņi puzuri. Reizēm saukti arī par spurguļiem vai lukturiem, puzuri latviešiem ir vieni no senākajiem ziemas saulgriežu rotājumiem. Darbnīcas vadītāja Emīlija to veidošanu arī pati bērnībā apguvusi tieši vakarēšanu laikā.

„Tur sanāca vakarēt apkārtnes ļaudis: sievietes vērpa, meitas adīja cimdus, puiši vija striķus – visiem darbs bija, un tā es iemācījos. Tagad, bez šaubām, rotājumus var nopirkt veikalā, būs spoži un skaisti, bet tie ir mākslīgie veidojumi. Vakarējot arī jaunās sievas iemācīs saviem bērniem tādus pašus rotājumus taisīt, un tā, kā saka, ir tautas mantu krātuve,” norāda puzuru darbnīcas vadītāja Emīlija Vovere.

[Sagatavots pēc: https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/virtuve/latgale-atdzimst-supratkas-jeb-vakaresanas-tradicija.a161094/]

 

Vakarēšana pie skala uguns, laimes liešana, jaunu gadu gaidot, bērzu sulu laišana, šūpoles Lieldienās, pirtī iešana, Jāņu svinēšana, bišu medus pļavā, linu kulšana rijā un Janča pirmais darbs uz linu paisāmās mašīnas, kur viņš sēdēja uz rata dīseles, − šie „Baltās grāmatas” tēlojumi filmā „Puika” mūs izved cauri visiem gada laikiem. Pāris amizanti epizodi, kas iespiežas atmiņā, ir jau vispirms Klibā Jurkas ēšanas aina, kur, kā rakstnieks saka, „viņš aizņēma viens pats veselu galu un karoti smēla tik pilnu, ka putra dažreiz ar straumīti tecēja uz galda”. Edgara Liepiņa tēlojums ir dabisks un krāsains. Jau psiholoģiski dziļāks ir „viņas skolas” Otiņa tēlojums, kur šis pilsētas „kundziņš” ar lupstāja šļirci kaitina un beigās pazemo mūsu puiku, bet Jancī tomēr intuitīvi atdzimst pašaizsargāšanās dziņa – viņam, bārenim, ir pašam jātiek ar situāciju galā, un viņš rīkojas ātri, Otiņu pagrūzdams, par ko gan pats vēlāk dabū kārtīgu pērienu, ko nebija pelnījis. Ir interesanti, ka arhitekts, skulptors un keramiķis Pēteris Martinsons filmā tēlo vectēvu. Bet pāri visām pārestībām, trūkumam, plānam aizdaram, ielāpiem un nabadzībai spīd siltā saule, un Mūsmājas apņem krāšņā daba, kas nepārtraukti ierosina un iejūsmina puiku.

[Ķikauka 1974 : https://jaunagaita.net/jg124/JG124_ATBALSIS.htm]