Tradicionālā transkripcija

[vabuõle]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[vɑbu͜oːle] 


[v] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[b] – balsīgais troksnenis

[uo] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[l] – ’skanenis’.’]

[e] – šaurais, īsais patskanis

 

Trīszilbju vārds.



vabol– – sakne, vārda celms

-egalotne




air+vabol-e

briež+vabol-e

cukur+vabol-e

eļļ-as+vabol-e

goliāt+vabol-e

herkules+vabol-e

krāšņ+vabol-e

līķ+vabol-e

smilš-u+vabol-e

strup+vabol-e

skrej+vabol-e

smej+vabol-e

spīd+vabol-e

varž+vabol-e

vijoļ+vabol-e




vabole patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

vabol-e

vabol-es

Ģ.

vabol-es

vaboļ-u

D.

vabol-ei

vabol-ēm

A.

vabol-i

vabol-es

I.

ar vabol-i

ar vabol-ēm

L.

vabol-ē

vabol-ēs

V.

vabol-e!

vabol-es!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsBērnu uzmanību piesaistīja maza vabole uz taciņas.

2) izteicēja daļa – Govs vārds ir Vabole.

3) galvenais loceklisVaboles jeb cietspārņi.

4) papildinātājs – Vectēvs pamanīja vaboli un neuzmina tai virsū.

5) apzīmētājsIr atklāta jauna vaboļu suga.

6) vietas apstāklisMušas stāsts raisīja prieku vabolē.



vaboļu kārta, vaboles oliņas, vaboles spārni, vaboļu sugas, vaboles uzbūve

 

vabole lido

 

Latvijas vaboles

 

maza vabole, liela vabole



vaboles, -ļu, vsk. vabole

Kukaiņu klases kārta – kukaiņi ar cietiem priekšējiem spārniem, trim pāriem kāju un dažādas formas taustekļiem galvas priekšpusē; cietspārņi; šās kārtas kukaiņi.

Lapgraužu dzimtas vaboles. Mārīšu dzimtas vaboles.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1141]


vabole, -es, dsk. ģen. -ļu, s.

1. dsk.; zool. Kukaiņu kārta, kurā ietilpst kukaiņi, kam raksturīgi cieti priekšspārni jeb segspārni un plēvveidīgi, salokāmi pakaļējie spārni.

Gaļēdājas vaboles. Visēdājas vaboles.

Vabolēm galva vairāk vai mazāk brīvi savienota ar krūtīm. Tā var būt īsa, saspiesta, tomēr ir pat vesela vaboļu dzimta – smecernieki –, kuriem ir ļoti gara, izstiepta galva, ko sauc par smeceri. Rupais 1, 84.

2. Šīs kārtas kukainis.

Biešu vabole. Brūnā vabole. Dārzu vabole.

Kolorado vabole – vidēja lieluma dzeltena vai rūsgana vabole ar desmit melnām gareniskām svītrām uz segspārniem.

Mēslu vabole – mēslvabole.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


vabole – (lielāka) vabale; (maza, sīka) voguls 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


vabule, arī vabuôle vabule, arī vabuôle, –es, -èi, -i, dsk. ģen. -ļu, deminutīvs vabulīte, arī vabuôlūte. vabules, tãs iêt pa gùovu, zixgu m¥slim, viņas laîžâs pa gàisu a tâdìm asìm spànìm. 
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 649]

 

vabule ‘vabole’.

kâ vabule – ļoti tumšs, melnīgsnējs; pilnīgi melns.

vagulis ‘vabole’.

kâ (viêns) vagulis – 1) ļoti tumšs, pilnīgi melns; 2) mazs, sīks; niecīgs.
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 257–258]


Entomoloģijāvabole, Barševska vabole, biešu vabole, brūnā vabole, dārza vabole, domino vabole, gaļēdāja vabole, koksngraužu dzimtas vabole, Kolorado vabole, lapgraužu dzimtas vabole, rožu vabole, tīruma vabole, ūdens vabole, visēdāja vabole, zemes vabole; airvabole, briežvabole, cukurvabole, eļļasvabole, herkulesvabole, goliātvabole, krāšņvabole, līķvabole, skrejvabole, smejvabole, smilšvabole, spīdvabole, strupvabole, varžvabole, vijoļvabole.


VietvārdiVabole, pagasts Daugavpils novadā; Vabole, upe Varakļānu novadā; Vaboles ezeri, ezeru grupa Varakļānu novadā;


ErgonīmiVabole, individuālais komersants; Vaboles, zemnieku saimniecība; Vaboles vidusskola, mācību iestāde; Vabolīte, bērnu un jauniešu atbalsta centrs.


vabole, mantots vārds; apv. vabol(i)s, vabule, vabul(i)s, vabala, vabale, vabals, vabele; lietuviešu vãbalas, vãbuolas ‘kukainis’, vãbolė ‘mēslu vabole’. Pamatā ide. *Oebh- ‘šurp, turp kustēties, šaudīties, mudžēt’ > baltu *Oeb-, no kā bijis verbs *Oebti > latviešu *vebt, tā atvasinājums ar saknes patskaņa miju vabule. 
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 1096]


angļu – beetle

baltkrievu – жук

franču – scarabée

grieķu – σκαθάρι

igauņu – mardikas

krievu – жук

latīņu – Coleoptera

lietuviešu – vabalas

lībiešu – būmbal

poļu – chrząszcz

somu – kuoriainen

spāņu – escarabajo

ukraiņu – жук

vācu – der Käfer

zviedru – skalbagge



Dūc kā vabole.


Kad vabolēm bērni (pavasarī) pie visām kājām, tad ir sējas laiks.

 

Vabulītes ir Dieva govis.

 

Ja vabulīti nogalina, tad govis nīkst.

 

Kad vaboli pirmo reizi redz laižoties, tad tanī gadā čakls, kad nelaižas – tad slinks.

 

Kurā vakarā vaboles rūc, tajā jāiet vēžot, jo tad ir vēžu vakars.

 

Ja pavasara vakaros melnās vaboles daudz skraida, tad būs bagāta vasara, ja vaboles mēslos lien, tad nabaga.

 

Uz kuru pusi vakarā vabole skrej, no tās puses rītu pūtīs vējš.

 

Ja vakaros vaboles pēc saules laižas, tad pēc divām dienām lietus gaidāms.



Spārnos skrienu – neesmu putns,

Dūcu kā vabole – neesmu vabole,

Kūleņus metu – neesmu puika,

Braucējus vedu – neesmu vagons,

Neesmu arī ne tramvajs, ne kuģis:

Galvā ritenis, vēderā – cilvēks. – Lidmašīna.


Mazs mazs kundziņš, zīda svārciņi mugurā. – Vabole.

 

Melns, bet krauklis nav;

Ragains, bet vērsis nav;

Kājas sešas, visas bez pakaviem. – Vabole.

 

Lido, gaudo, sēd, rok. – Vabole.

 

Kā vējš skrien, kā miets atduras. – Vabole.



Ciema gani bāleliņi,

Telīt’ manu redzējāt?

Pate melna kā vabole,

Sudrabiņa radziņiem. [LD 28925-0]

 

Citas sievas skaistas, baltas,

Mana tāda pušpelēka;

Kamēr citas pušpelēkas,

Mana melna kā vabole. [LD 27259-0]

 

Ieraudzījis vien pazinu,

Kur brauc kaļva līgaviņa:

Pate melna kā vabole,

Dzelžiem kalti ritenīši. [LD 18476-1]


Mēslu vaboles

Vienam ķēniņam bijusi neiesmīdināma princese. Viņš izlaidis tādu ziņu: „Kas manu meitu iesmīdina, tas viņu dabū par sievu.”

Šī ziņa bija dažam labam pa prātam: pils jau otrā dienā stāvgrūdu pilna gan augstmaņiem, gan šādiem, gan tādiem; tomēr viss velti: dari, ko gribēdams, – princeses lūpas ne vīpsnāt nepavīpsnā. Šī vēsts izpaužas tālu; beidzot viņa arī nonāk nabadzīgā būdiņā, kur nabags sirmgalvis ar savu vienīgo dēlu dzīvo. Sirmgalvis saka: „Dēliņ, mīļais, tev arvienu Laimes māmuliņa smaidījusi, ej, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, kas zina, vai neizdodas.”

„Tēt, kad tu saki, tad tūlīt.”

 Jauneklis paņem savu ādas tarbiņu un aiziet. Ceļā tas satiek vēzi. Vēzis lūdzas: „Puisīt mīļais, nemin virsū; iemeti mani labāk savā tarbiņā, varbūt, ka bēdu dienā tev izlīdzu!”

Jauneklis tā dara un seko tālāk. Pēc brīža tas satiek žurku. Žurka lūdzas: „Puisīt mīļais, nesit mani: iemeti mani labāk savā tarbiņā, varbūt, ka bēdu dienā tev izlīdzu!” Jauneklis tā dara.

Pēc brīža tas vēl satiek vaboli. Vabole lūdzas: „Puisīt mīļais, nemin man virsū; iemeti mani labāk savā tarbiņā, varbūt, ka bēdu dienā tev izlīdzu!” Jauneklis tā dara.

 Otrā dienā, uz pašām vakariņām, viņš nonāk ar saviem trim biedriem ķēniņa pilī un sakās, ka nācis princesi smīdināt. Ķēniņš saka: „Labi, labi; bet papriekšu noliec savu tarbiņu un nāci vakariņas iekost.”

„Ēst, to varu gan; bet no tarbiņas tamdēļ vien nešķiros!” jauneklis atbild un tad nosēžas pie galda, princesei blakām. Vakariņās ir izvārīti zirņi. Visi ēd itin klusu. Te uzreiz žurka tarbiņā saož arī zirņu smaržu un sāk tik laizīties: tjip! Tjip! Tjip! Vēzis, to dzirdot, arī paliek nemierīgs; tas piesit ar savu ļipu pie sakaltušās tarbiņas: ļip! Ļip! Ļip! Un vabole, ko tā gaidīs? Tā tik iet: bim, bam, bim, bam!

 Princese prasa: „Kas tur apakš galda tā ērmojas?”

 „Kas nu ērmojas? Zirņi vēderā nevar satikt: sāk kauties!” Ak tu manu dieniņu, tas bija trāpīts: princese itin gardi pasmējās. Ķēniņš tūlīt pieceļas un saka: „Tev pieder viņa – tu esi mans znots!”

Bet otrpus galda sēdēja svešs ķēniņa dēls, tas arī bija nācis princesi smīdināt. Ķēniņa dēlam ļoti skauž, ka nabaga zēns princesi dabūjis.

Pēc vakariņām ķēniņš iedod savam znotam goda drēbes, tās no rīta jāvelk mugurā. Bet svešais ķēniņa dēls apsol ķēniņa sulainim daudz naudas, lai tas naktī nozagtu goda drēbes. Viņš tad klusu apvilktu drēbes un izliktos par ķēniņa znotu.

 Pirmā nomidzī sulainis lien drēbes zagt. Bet, līdz ko durvis mazliet paveras, tā vabolebim! – sulainim acīs iekšā. Šis sāpēs saķer aci, atstāj durvis nepievērtas un aiziet tantariski atpakaļ. Pie otrām durvīm sulainis vēl domā apķerties, te vabolebam! – otrā acī iekšā. Sulainis atstāj savās sāpēs ir tās durvis vaļā un tad pazūd. Tagad žurkai un vēzim laiks: blēdīgais ķēniņa dēls piemidzis, abas durvis vaļā – nu jāatmaksā. Žurka nu ņemas blēža drēbes lupatās grauzt, un vēzis lupatas laukā vilkt. Tā tie strādā līdz gaismiņai, kamēr ķēniņa dēlam tikko vēl krekls vesels palicis.

No rīta bija īsi pātari: ķēniņa dēls, tik ļoti apkaunots, aizgāja kā tauriņš, un nabaga zēns palika par ķēniņa znotu. Viņš ataicina ir savu veco tēvu uz pili un dzīvo ar savu sieviņu laimīgi.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]



Tepat kaut kur

 

Gribēju tev parādīt

mazu vabolīti.

Tikai pats vairs nevaru

viņu ieraudzīt…

 

Tepat viņa bija

pie akas groda.

Tepat kaut kur lodā

pa zemeslodi. [Baltvilks 1987 : 9]

 

 

Vaboļu ābeles

 

Vabolēm arī ir savas ābeles,

kurās vaboļu āboli aug.

 

Vabolēm ir, jā, savas ābeles,

bet ne gluži parastas, draugs.

 

Vabolēm vir tādas vaboļu vābeles,

vaboļu vābelēs vaboli vaug. [Baltvilks 1987 : 9]


Annele rija elsas:

 „Kverplis, es esot kverplis!”

 Acis tai migloja. Nevarēja paiet.

 „Ej nu ej, vai tā Karlīne tevi sauca par kverpli? Tas jau bij tas kovārnis, lūk, priedes zarā!”

 „Kovārnis jau nevelkas, bet laižas.”

 „Nu tad tā būs bijusi vabolīte. Skat, kāda tepat zemē, zeltotiem spārniņiem.” „Vabolīte jau arī laižas.”

 „Nu tad laidīsimies mēs arī. Parādīsim tai Karlīnei, ko mēs varam,” Līziņa priecīgi teica.
[Brigadere 2007 : 56]

 

Marčs piečāpoja lēnām Pēterim klāt, kas tikko apskatīja lielu, nupat noķertu ūdens vaboli un mēģināja viņu savaldīt.

„Bet, Pēter! Pēter! Kāpēc tu viņai kājas rauj nost?” Marčs pārmezdams iesaucās.

„Lai neķepurojas,” Pēteris smīnēdams paskaidroja. „Kā tad to pagānu citādi lai novalda?”

„Bet tā taču nav labi, Pēter, viņai jau arī sāp…”

„Vai tu re – šis tas gudrinieks!” Pēteris zaimoja un iešļakstināja ar kāju Marčam netīro ūdeni tieši ģīmī. „Kas tad vabulei var sāpēt? Vai tad akmenim arī sāp, kad sit?”

Marčs aizgriezās, it kā ģīmi noslaucīt gribēdams, lai Pēteris nepamanītu riebumu, kas bija Marčam piemeties.

„Vabule tāds pats dzīvs kukainīt’s kā tu, Pēter,” Marčs savaldījies teica, „redzētu, vai tev arī nesāpētu, ja norautu kāju?” [Valdis 1950 : 114]


1. MAIJVABOLE. Vai tu redzēji, kā tas baltais tauriņš kāpostu laukā uz mani acis meta? Uz mani vien, sirds taisni pagura…

2. MAIJVABOLE. Trakā! Kāpēc tad taisni uz tevi? Mēs taču lidojām blakus. Es esmu mazliet tievāka, drīzāk uz mani viņa acis būs vērsušās.

1. MAIJVABOLE. Uz tevi? Ko neteiksi? Tievā atradusies! Zini, kas uz tevi met?

2. MAIJVABOLE. Nu?

1. MAIJVABOLE. Mēslu vabole. Tā gan augu dienu griež acis tavā un tikai tavā virzienā.

2. MAIJVABOLE. Jukusi esi? Mēslu vabole? Tas nu gan par traku!

1. MAIJVABOLE. Kāpēc ne? Strādīgs, bagāts! Es gan tādu partiju garām nelaistu. [Frīdenfelde 2000 : 41]



Seškājainie milži

Vaboļu ķermeņa forma un izmēri ir ļoti daudzveidīgi. Latvijas lielākā vabole ir dižā briežvabole (Lucanus cervus), kas pašlaik Latvijā gan formāli tiek uzskatīta par izzudušu sugu. Tās tēviņu ķermeņa garums ir apmēram 7,5 cm (mātītes – līdz 5 cm). Latvijas mazākās vaboles ir dažas spalvspārnīšu dzimtas (Ptiliidae) sugas. To ķermeņa garums ir ap 0,3 mm. Šīs vaboles ir ierakstītas Ginesa rekordu grāmatā kā pasaules mazākās vabolītes. Pasaules lielākā vabole ir herkulesvabole (Dynastes hercules), kas sastopama Dienvidamerikas tropiskajos mūžamežos. Vaboles garums kopā ar visu uz priekšu vērsto ragu, pēc dažu čehu kolekcionāru publicētajiem datiem, sasniedz pat 25 cm. Arī dažu Brazīlijas mūžamežos dzīvojošo koksngraužu ķermeņa izmēri ir iespaidīgi: Heirovska ūsainis (Xyxutrus heyrovskyi) sasniedz 20 cm garumu, koksngrauzis (Macrodontia) – 17,5 cm. Brazīlijā dzīvojošais koksngrauzis arlekīns (Acrocinus longimanus) ir tikai 6 cm garš, taču tā kājas var sasniegt 11 cm garumu. Āfrikā dzīvojošās goliātvaboles (Goliathus), kas lidinās ap palmu vainagiem to ziedu meklējumos, sasniedz 15,5 cm garumu un tiek uzskatītas par pasaules smagākajām vabolēm. Tās sver apmēram 100 g.

Vaboles ir ļoti spēcīgi kukaiņi. Dižā briežvabole (Lucanus cervus) spēj pavilkt kravu, kas ir apmēram 120 reižu smagāka par pašu vaboli. [..] [Barševskis 2002 : http://www.videsvestis.lv/]


Melna vabole folklorā bieži figurē kā govju aizgādnes Māršavas vai govju Laimas redzamā zīme.

Zīmīga ir melnās vaboles atrašanās vieta. Pazemē (paslieksnē, pasilē) mīt zemes dievības un gari, kas saistīti ar auglību, ražību, miršanu un dzimšanu, piemēram, Māršava, Zirgu māte, Māra, Jumis u. c.

Māršava – melnā vabole – līdz ar to ir sliekšņa sargātāja, ļaunu spēku atvairītāja, kā arī govju ražības veicinātāja. Raksturīgi, ka melnai govij tradicionāli liek Vabuli vārdā.
[Kursīte 1996 : 386–387]


166 dzimtās ir apvienotas 370 000 vaboļu sugas. Vaboles var atrast visās iespējamās vietās uz sauszemes un saldūdeņos. Viņu lielums variē no dažiem milimetriem līdz pat 18 cm. Šādas milzīgas vaboles dzīvo tropos.

Vabolēm ir cieti priekšējie segspārni un plēvaini pakaļējie spārni. Vaboles var ielīst sīkās spraugās, jo spārni viņas aizsargā.

Lai gan vairums vaboļu ir augēdājas, tomēr daudzas ir plēsīgas vaboles vai atkritumu savācējas un dažas pat parazītiskas.
[Sagatavots pēc: Bērnijs 2003 : 562]

 

Atklāta jauna kukaiņu suga

Daugavpils Universitātes biologi, pētot vaboles Pededzes lejteces dabas liegumā, atklājuši jaunu kukaiņu sugu Latvijā – rūsgano sprakšķi. Vaboli izdevies noķert pavisam citas sugas pētījumu laikā. Pededzes lejtece ir viena no citai vaboļu sugai – lapkoku praulgrauzim – raksturīgajām dzīvesvietām. Ar šīs sugas  kāpuriem barojas rūsganā sprakšķa kāpuri.

Rūsganais sprakšķis ir apmēram divus centimetrus gara vabole, kas dzīvo slēptu dzīvesveidu vecos, neskartos mežos un parkveida pļavās, izvēloties vecus, dobumainus ozolus, gobas, vītolus.

Rūsganā sprakšķa dzīves cikls ir cieši saistīts ar citām vaboļu sugām – sprakšķa kāpuri barojas, piemēram, ar lapkoka praulgrauža, marmora rožvaboles, zeltainās un vara rožvaboles kāpuriem.

Pieaugušās vaboles ir sastopamas no jūnija līdz augustam galvenokārt dienas laikā. Baltijā zināma vēl tikai viena rūsganā sprakšķa atradne – Lietuvā, Kauņas apkārtnē.
[Sagatavots pēc: LA 2012 : 7]

 

Barševska vabole

Latvijas vaboļu pētnieka, Daugavpils Universitātes rektora Arvīda Barševska vārdā nosaukta ir nesen atklāta jauna skrejvaboļu suga.

A. Barševskis par šo jaunumu uzzinājis no Spānijā iznākošā zinātniskā žurnāla „Arquivos entomoloxicos”, kur 2010. gada 12. maijā ir publicēts raksts par jaunatklāto vaboļu sugu Platyderus barsevskisi. Suga atrasta 2010. gada 5. aprīlī pašos Spānijas dienvidos, Malagas provincē 1200 metru augstumā kalnos.

Jaunā suga ir 8–9 mm gara rūsganbrūna skrejvabole, kura dzīvo tikai ļoti nelielās specifiskās platībās augstu kalnos, tādēļ Latvijas dabā Barševska vaboli nez vai kādreiz būs iespēja sastapt.

Zooloģijā jaunatklātas sugas bieži tiek nosauktas pazīstamu zinātnieku vai pat politiķu vārdā. Kā stāsta A. Barševskis, vaboles esot nosauktas gan Kārļa Linneja, gan Ādolfa Hitlera vārdā. Arī pats zinātnieks 1993. gadā ir mēģinājis nosaukt kādu Latvijas vaboļu sugu Latvijā pazīstamā entomologa, Latvijas Dabas muzeja darbinieka Mihaila Stiprā vārdā, taču vēlāk izrādījies, ka tā ir tikai atsevišķa skrejvaboļu forma, nevis pavisam jauna suga.

Jaunās sugas nosaukšana Latvijas zinātnieka vārdā ir liels devums arī Latvijas un tās zinātnieku atpazīstamības veicināšanā.
[Sagatavots pēc: Rancāne 2010 : 6]

 

1999. gadā Daugavpilī ir nodibināts pirmais vaboļu pētīšanas institūts Eiropā. Tā iniciators ir Daugavpils Universitātes rektors akadēmiķis Arvīds Barševskis, kurš izdevis monogrāfiju „Austrumlatvijas vaboles” (1993). Tajā blakus vairāk nekā 1000 zināmām sugām trīs skrejvaboļu sugas aprakstītas kā jaunas zinātnei.

Minētais institūts rīko kongresus, izdod divus pasaulē pazīstamus izdevumus, kā arī atklāj un apraksta jaunas vaboļu sugas, kas tiek atspoguļotas skrejvaboļu elektroniskajā datubāzē (www.carabidae.ru).
[Sagatavots pēc: Gusāns 2012 : 801–802]

 

Vaboles pagasts

Vaboles pagasts atrodas ziemeļrietumos no Daugavpils, Austrumlatvijas zemienes Jersikas līdzenumā. Vaboles pagasts pašreiz ietilpst Daugavpils novadā. Iespējams, Vaboles pagasta nosaukums cēlies no poļu valodas vārda vab ‘pievilināt, piesaistīt’.

Vabole kā apdzīvota vieta sākusi veidoties 19. gs. vidū, kad grāfi Plāteri-Zībergi šajā vietā sāka celt pili. Vabole bija bijušā Līksnas pagasta centrs: bijušajā pagastvaldes namā mūsu dienās atrodas bibliotēka, pasta nodaļa un brāļu Skrindu muzejs.

Vaboles pagasta īpaša bagātība ir 9 ezeri un Vaboles muižas parks, kas ir aizsargājams kopš 1977. gada. Parks ir veidots angļu stilā, tajā atrodas divi dīķi.
[Sagatavots pēc: Latvijas pagasti 2001 : 523–524]

 

Mašīnas izdzīvotājas jeb 10 apokalipsei noderīgi auto

Tā kā automobilim vabolītei jeb „Volkswagen Beetle” ir līdzība ar kukaiņiem, iespējams, tā ir viena no radiāciju necaurlaidīgākajām automašīnām, bet, par laimi, ražotāji to nav nosaukuši, piemēram, par tarakānu.

Atsaucoties uz ASV televīzijas šovu „Mythbusters”, vaboles, īpaši sarkanās labības vabolītes tribolūri, spēj izturēt vēl lielāku radiācijas devu nekā izslavētie atomziemas pārdzīvotāji tarakāni. Lai gan „Volkswagen” savu auto nav būvējuši tā, lai tas patiešām būtu radiācijas drošs, tā augstais jumts vismaz nodrošina vietu pretradiācijas tērpa skafandram.
[Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/]