Tradicionālā transkripcija

[uzv*rc]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[…..]


[u] – īsais patskanis

[z] – balsīgais troksnenis

[v] – balsīgais troksnenis

[*] – garais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[c] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Ortogrammas – ā, ds.



uz-priedēklis

vārd– – sakne

-sgalotne

uzvārd- – vārda celms






uzvārdspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

 uzvārd-s

 uzvārd-i

Ģ.

 uzvārd-a

 uzvārd-u

D.

 uzvārd-am

 uzvārd-iem

A.

 uzvārd-u

 uzvārd-us

I.

 ar uzvārd-u

 ar uzvārd-iem

L.

 uzvārd-ā

 uzvārd-os

V.

 uzvārd!

 uzvārd-i!

 


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsLatviešu valodā uzvārds lielākoties seko aiz personas vārda.

2) izteicēja daļa – Kalniņš, Bērziņš, Liepiņš ir tipiski latviešu uzvārdi.

3) galvenais loceklisMans uzvārds.

4) papildinātājs – Mūsdienās Latvijā uzvārdu bērns iegūst no vecākiem.

5) vietas apstāklisMūsdienās precoties sieviete bieži izvēlas palikt savā meitas uzvārdā.

6) apzīmētājsVārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņu reglamentē likums.

7) pielikums – Uzvārds Kalniņš, Bērziņš Latvijā ir populārs. 



uzvārda cilme, uzvārda došana, uzvārda maiņa, dzimtas uzvārds, ģimenes uzvārds, mātes uzvārds, meitas uzvārds, saimes uzvārds, sievas uzvārds, tēva uzvārds, vīra uzvārdsaizgūts uzvārds, mainīt uzvārdu, mainīts uzvārds, nosaukt uzvārdu, pieņemt uzvārdu, pāriet uzvārdā, garš uzvārds, īss uzvārds, latvisks uzvārds, sens uzvārds, svešs uzvārdspalikt savā uzvārdā



uzvārds, v.

Ģimenes vārds, ko pārmanto paaudzes.

[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1139]

 

uzvārds, v. lietv.

Personvārds, kas norāda piederību pie noteiktas ģimenes, dzimtas.

Latvisks uzvārds. Pēc laulībām saukties vīra uzvārdā. Mainīt uzvārdu.

Meitas uzvārds – sievietes uzvārds pirms laulībām.

 

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv]


uzvārds, -a, v.

Personas nosaukums, kas norāda piederību pie noteiktas dzimtas.

Latvisks uzvārds. Mainīt uzvārdu. Pēc laulībām saukties vīra uzvārdā.

Meitas uzvārdssievietes uzvārds pirms laulībām.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


uzv*rds

Wolm., L., U., uzvā`rde (li. užvardė “uzvārds Miežinis) Mar. n. RKr. XVII, 139, Bers. n. FBR. III, 35, Aknist, Festen, Golg., Mahlup (mit ā`r 2 ), Gramsden, Kalleten (mit âr 2 ),
der Familienname.
[ME IV : 397]

uzv*rds
ne˙vienam kundziņam nav trejāds uzvārdiņš BW. 35184.
[EH II : 738]


uzvārds subst. – pavuorde; mainīt uzvārdu – meit pavuordi; meitas uzvārds – pavuorde pa dzimšonai (pavuorde pa tāvam); vīra uzvārds (sievai) – pracātuo pavuorde (pavuorde pa veiram)

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


uzv*rds subst. uzv*(r)c. – Ķeuģis i pùlkìm uzvãc. viņi tũli nùorakstija tùo b¥ru savã uzvàdâ.

[Sagatavots pēc: Kagaine 1983 : 646]


uzvārds – pavārds


Valodniecībāuzvārds, salikts uzvārds, dubultuzvārds.

Tiesību zinātnē –  meitas uzvārds, pirmslaulības uzvārds.


Atvasinājums ar priedēkli uz– no vārds


angļu – surname, family name

baltkrievu – прозвішча

franču – nom de famille

igauņu – perekonnanimi

krievu – фамилия

latīņu –  (cog)nomen

lietuviešu – pavardė

lībiešu – līekaõni’m

poļu – nazwisko

somu – sukunimi

spāņu – apellido

ukraiņu – прізвище

vācu – der Familienname

zviedru – efternamn




     Barons

Te marmorpieminekļi stāv
Un mēness krizantēmas staro,
Bet stūrītī bez visa kā
Guļ Lielos kapos jocīgs Barons.

Ar čugunķēdēm jozies viss,
Turpat netālu bagāts sulāns.
Bet Barons muižas nodzēris
Ir savas zemes bērzu sulās.

Kur eņģelis ar roku met,
Tur Dieva mierā licies bīskaps.
Pie kapa marmorkāpnes ved,
Lai Pastardienā vieglāk izkāpt.

Bet Baronam nav it nekā,
Jo šeit guļ tikai viņa miesas
Un tām vairs nebūs jāstaigā
Pat ne pie Pastardienas tiesas.

Viņš mūsu priekšā vienmēr viss
tautas dziesmu ritmi sēri –
Vislatviskākais latvietis
Ar tādu uzvārdu kā pēriens.

Var Baronu vai kņazu saukt,
Bet ja tev sirdī tavas dainas,
Tad dzīvei tevi nesabraukt,
Un it nekas tur neizmainās.

Kam gribas – to lai nospiež krusts,
Kas grib – lai granīts vēsi bālē.
Bet Baronam pie kapa kluss –
Vien tumša nakte, zaļa zāle.


 [Vācietis 1969 : 28–29]


Ir domāts un izdomāts. Pirksti ir. Ko nevar izgriezt, to var ar pirkstiem izplucināt. No vecām avīzēm izplucina mākoņus, krūmus, mājiņas un sazin ko. Tad tos uzlīmē uz vecu burtnīcu vāku iekšpusēm, kas nav ar reizrēķiniem apdrukātas un ar vārdiem, uzvārdiem, klasēm aprakstītas. Un pa zilajiem burtnīcu vākiem avīžu mākoņu peld it cēli un skaisti pār avīžu krūmiem un mājiņām. Atkal reiz labi, ka mammucis neko nesviež laukā, pat ne veco burtnīcu vākus. Kazi, noderēs. Un tagad noder. [Belševica 1999 : 65]

 


Šurp stūrē Zaķkāposts.

 

Bille apsviežas ar muguru pret zāli cerībā, ka Zaķkāposts nav viņu pazinis un vispār domājis lūgt kādu citu. Bille viņu ciest nevar, šo te bālo strieblu no Vārnu ielas, tātad neizbēgami pazīstamu.

 

Patiesībā viņa uzvārds ir Kāposts, bet lielo priekšzobu dēļ Bille viņu pie sevis dēvē par Zaķkāpostu. Viņš ir no atslēdzniekiem, arī staigā arodskolas šinelī, tāpēc uzskata sevi par Billei līdzīgu un sitas klāt, kad vien ieraudzījis. [Belševica 1999 : 134–135]

 

 

Un galu galā no četru gadu kopējās dzīves daudz nekas nebij vairāk pāri palicis kā skaistais uzvārds Zaķītis. Bet ko nu gausties! Lai cilvēks guļ. Jo uz Pelnu kalna atkal varēja atelpot tā ar visu krūti! Drusku jau garlaicīgi bij, bet atpūtai tas nenāca par sliktu, nē, nē. Uzkāpa taču arī saimniekdēls Jēkabs no lejas. Pinku lācis, bet nekas, parunāt varēja. Tikai tas vecais, tas nu gan labāk nebūtu rāpies. [Ezeriņš 1962 : 376]



Noskaidrots, kāds ir visbiežāk mainītais uzvārds Latvijā

 

Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde apkopojusi datus par populārākajiem uzvārdiem Latvijā, kā arī par tādiem, kurus visbiežāk vēlas mainīt.

 

Mākslinieks Ritums Ivanovs ir izbrīnīts, ka viņa uzvārds Latvijā ir otrais populārākais. Ar savu uzvārdu viņš sadzīvo ļoti labi. Jaunībā gan ir bijis identitātes meklējumos.

 

Pirmajā pieciniekā populārāko uzvārdu vidū ir Bērziņi, Ivanovi, Kalniņi, Ozoliņi un Jansoni. Tālāk seko Ozoli, Liepiņi, Krūmiņi, Vasiļjevi un Baloži. Savukārt ir arī tādi reti sastopami uzvārdi, kas ir tikai dažām ģimenēm. Piemēram, Zanreps, Urbass, Spēlis, Kļams, Magarills, Besiks un Čisma.

 

Ja savs uzvārds vairs nepatīk, izdomāt sev jaunu un labskanīgāku nevar. Jābūt nopietnam iemeslam. Piemēram, uzvārds apgrūtina iekļaušanos sabiedrībā, ir mainīts dzimums vai viens no nepilngadīgā vecākiem notiesāts par smaga nozieguma izdarīšanu.

 

Pēdējo 20 gadu laikā visbiežāk mainītais uzvārds ir Baranovs, ko varētu brīvā veidā no krievu valodas iztulkot kā auns – to nomainījuši 20 cilvēki, taču gandrīz 430 Latvijas iedzīvotājiem šis uzvārds joprojām ir mīļš un mainīt to viņi negrasās.

 

„Ja runājam par latviskākajiem uzvārdiem, tad septiņas reizes ir mainīts uzvārds Muša, bet ar tādu uzvārdu joprojām dzīvo 80 personas, uzvārds Grauze ir mainīts sešām personām, Legzdiņa, Celma, Lazda, Tauriņa ir mainīts sešām personām, bet vēl 500 personām šis uzvārds paliek, tā kā šie uzvārdi neizzūd, tie paliek,” teic Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pārstāve Laura Laiva.

 

Visbiežāk tiek mainīti uzvārdi, ja tie ir grūti izrunājami. Maiņu veic dzimtsarakstu nodaļās, kur jāvēršas ar iesniegumu. Parasti Latvijas iedzīvotāji ņem vecvecāku uzvārdus. Jāpiebilst, ka vispopulārāko Latvijā uzvārdu – Bērziņš – maina nelabprāt. Starp citu, mūsu valstī dzīvo 175 Andri Bērziņi, bet Raimonds Vējonis gan ir viens.

 

[Sagatavots pēc: http://skaties.lv/zinas/latvija/sabiedriba/noskaidrots-kurs-ir-visbiezak-mainitais-uzvards-latvija/]


Vissenākie cilvēku vārdu pieraksti ir zināmi no šumeru civilizācijas laikiem (3. gadu tūkstoša pirms Kr.), kur arī var vērot gan vienkāršas, gan saliktas personvārdu formas (sal. Turturra ‘mazais’, Szu-a-zida ‘labā roka’). Gadu tūkstošos personvārdi ir izgājuši cauri vairākiem attīstības pakāpieniem. Senajiem grieķiem jau no 5. gs. pirms Kr. vārdam pievienoja gan tēvvārdu, gan personas dzimtenes vai dzīves vietas nosaukumu. Itālijā un Francijā uzvārdi ir zināmi jau kopš 8. gs., Vācijā –kopš 12. gs.; Anglijā jau 15. gs. visiem bijuši mantoti uzvārdi.

 

Kā uzskata viens no pirmajiem latviešu antroponīmistiem Ernests Blese, principiālas atšķirības starp vārda un uzvārda jēdzienu nav. Uzvārds ir radies vēlākos laikos. Tā rašanās motīvi galvenokārt ir praktiska rakstura: vārds bija kļuvis par nepietiekamu līdzekli atsevišķa indivīda atšķiršanai no citiem indivīdiem, un tāpēc vārdam pievienojās vēl otrs apzīmējums – uzvārds. Sava loma bijusi arī kārtas vai ģimenes pašapziņai, it īpaši augstākās aprindās, no kurienes Rietumeiropā sācies uzvārdu lietošanas paradums.

 

Parasti tiek uzsvērts, ka uzvārdi Latvijā radušies vēlu: tikai 19. gs. sākumā Kurzemē un Vidzemē, bet Latgalē – 19. gs. otrajā pusē. Tomēr no E. Bleses apkopotajiem vēsturiskajiem materiāliem izriet, ka pilsētās, it īpaši Rīgā, uzvārdi lietoti jau daudz agrāk. Kā varam spriest pēc vēsturiskiem dokumentiem, pirmie uzvārdi Rīgā parādījās jau 15. gs., bet to plašāka lietošana ieviesusies 16. gs. Arī brīvajiem zemniekiem uzvārdi ir bijuši pirms 19. gs. Latgaliešu uzvārdus, kas fiksēti jau 16. gs. beigu arhīvu dokumentos, ir publicējis vēsturnieks Stanislavs Škutāns.

 

Kā radās uzvārdi Latvijā? Sugas vārda dabiskā pārtapšana par īpašvārdu ir visai sarežģīts process. „Zināmas personas tautība, izcelšanās apvidus, agrākā piederība pie kāda ciema vai pilsētas, dzīves vieta, profesija, ārējie dzīves sakari, fiziskās savādības utt. – tas viss noderēja par pamatu uzvārdiem modernā nozīmē.” (Blese 1929 : 7) Šis personvārdu attīstības ceļš reizēm varēja būt ilgs un pakāpenisks. E. Blese to apraksta šādi: „Būdami no sākuma sugas vārdi parastā nozīmē, tie pamazām sāka saistīties ar zināmu personu, raksturodami viņas individuālās pazīmes, un līdz ar to gan sašaurinājās savā apjomā, bet paplašinājās savā saturā. Parasti jēdzieni un nosaukumi, kas bija saistīti ar tēvu, pārgāja uz dēlu. Individualizēdamies konkrētais jēdziens (piemēram, vārdos Kalējs, Miesnieks, Lībietis, Vācietis utt.) pamazām kļuva abstraktāks, bezmiesiskāks: cilvēku prāts arvienu vairāk uzsvēra zināmā nosaukumā pašu personu kā tādu, un tādēļ nosaukuma konkrēti reālais saturs (bieži dzīves īstenības ietekmē: dēls vairs neskaitījās par vācieti vai lībieti, bet par latvieti, nenodarbojās, varbūt, vairs arī tieši ar tēva amatu utt.) tajā arvienu vairāk zuda, un tas, kas stājās tā vietā, bija jau abstrakta, varētu teikt tīri valodiska, resp. valodiski filosofiska rakstura…” (Blese 1929 : 7) Tad arī zuda jebkāds faktisks sakars starp zināmu vārdu kā sugas vārdu un to pašu vārdu kā uzvārdu. Šādā attīstības gaitā ir arī izveidojusies latviešu uzvārdu sistēma, sākdamās apmēram jau ar 14. gs. lielākos centros, īpaši Rīgā, un pēc tam izplatīdamās arī uz laukiem, kur gan nav iespējams stingri nošķirt uzvārdus no māju vārdiem un otrādi (Blese 1929 : 7).

 

Tomēr Latvijā uzvārdi radās ne tikai dabiskā ceļā – daudz vairāk uzvārdu piešķirts mākslīgi. Īpaši 19. gs., kad latviešu antroponīmijā notika ievērojamas pārmaiņas. Tā kā zemniekiem tika piešķirta kustības brīvība, ar priekšvārdiem vien nepietika. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1817. g. Kurzemē, 1819. g. Vidzemē, 1861. g. Latgalē tika noteikts, ka visiem zemniekiem ir jābūt arī uzvārdiem. Līdz uzvārdu piešķiršanai cilvēkus identificēja pēc vārda, tēva vārda, tēma. Uzvārdu piešķiršanas praksē gan notika diezgan liela atkāpšanās no instrukcijām un padomiem. Pēc K. Upelnieka secinājumiem, izvēloties uzvārdu, tika dots padoms saimniekiem par uzvārdu pieņemt savu mājvārdu. Tomēr skrīveri bieži šo mājvārdu pārveidoja, vāciskoja vai pat vulgarizēja. Rakstveži izvēlējās divcelmu uzvārdus ar vāciskiem komponentiem. Ļoti bieži radīja arī jaunus ar vāciskām un latviskām salikteņu daļām, lietoja uzvārdiem vāciskos amatu nosaukumus u. tml. Tiesības izvēlēties uzvārdu bijušas cilts vecākajam. Tā izveidojās tagadējā latviešu divlocekļu antroponīmiskā sistēma. Kādu laiku 19. gs. latvieši lietoja uzvārdu arī vienskaitļa vai daudzskaitļa ģenitīvā (Laubes Indriķis, Puriņu Klāvs) un izskaņas  –iņš vietā vācisko –ing-s (Kalnings, Ozolings). 1899. g. tika noteikts, ka vārds ir rakstāms pirms uzvārda.

 

Kā zināms, uzvārdus deva pagasta tiesa, bet lielākā daļa muižnieku un uzvārdu piešķīrēju – rakstvežu – bija vācu tautības, tāpēc daudziem latviešiem tika vācu uzvārdi. Savukārt Latgales pusē daudziem bija doti poļu vai krievu cilmes uzvārdi. 19. gs. otrajā pusē Latvijā sākās tautiskās atmodas laikmets. Jaunlatvieši (it īpaši A. Kronvalds, Auseklis, J. Sanders) popularizēja un ieteica latviskot vārdus un uzvārdus. Šāds process aktivizējās arī 20. gs. pirmajā pusē, kad daudzi ģermānismi nomainīti ar latviešu cilmes uzvārdiem, bieži tos tulkojot: Freifelds > Brīvlauks, Frīdbergs > Mierkalns, Grīnblats > Zaļlapa, Lindenbergs > Liepkalns u. c. Tomēr – laikam vācu valodas ietekmē – latviešu antroponīmiskajā sistēmā ir saglabājies ļoti daudz saliktu uzvārdu.

 

[Sagatavots pēc: Balodis 2008 : 3–14]

 

—   

Uzvārdu stihiskās veidošanās vispārīgās likumsakarības bijušas vērojamas arī Latvijā. Pati vispārīgākā no šīm likumsakarībām ir tā, ka par uzvārdiem pārtop uzvārds ar nozīmi ‘kalējs’ Smits (Smith) resp. Šmits (Schmidt). Latviešiem Kalējs nav gluži visbiežākais uzvārds, bet viens no senākajiem gan – starp citu Kalēji ir viena no kuršu brīvzemnieku jeb tā saukto kuršu ķoniņu dzimtām (vēl daži kuršu ķoniņu uzvārdi: Peniķis, Tontegode jeb Tontegods, Šmēdiņš). Starp latviešu uzvārdiem – gan senākajiem, gan mūsdienu – ir arī daudz citu tādu, kas sākotnēji apzīmējuši profesionālo nodarbošanos, piemēram, Mucenieks, Mūrnieks, Ratnieks, Dravnieks, Podnieks, Dārznieks, Stūrmanis, Zvaniķis, Stabulnieks, Bodnieks, Kupcis, arī no vācu valodas aizgūtie Beķeris, Brūvelis, Melderis, Ģērmanis, Sniķeris (‘galdnieks’), Dreimanis (‘koka virpotājs’), Timermanis (‘namdaris’), Kanengeters (‘kannu lējējs’).

 

Retāk sastopami, bet tikpat tipiski ir uzvārdi, kas kādreiz varētu būt apzīmējuši etnisko piederību. Tie atspoguļo vai nu saistību ar senajām baltu ciltīm – Kursis, Kurše, Kursītis, Sēlis, Sēlietis, Zaimis (=*Zeimis ‘zemgalis’), vai arī ar kādu no kaimiņtautām – Lībietis, Leitis, Leitēns, Prūsis, Igaunis, Krievs. Starp citu tauta

 

Vairums uzvārdu ir darināti no sugas vārdiem, kas apzīmē cilvēka ārējās vai rakstura īpašības, kā arī no amatu un profesiju nosaukumiem (latviešu, igauņu, somu, poļu, lietuviešu, krievu, vācu u. c. valodās ir uzvārdi ar nozīmi ‘kalējs’, ‘cepurnieks’, ‘kalps’, ‘kurpnieks’, ‘melderis’, ‘mucinieks’, ‘mūrnieks’), no tautu nosaukumiem (uzvārdi ar nozīmi ‘krievs’, ‘polis’, ‘vācietis’, ‘zviedrs’).  Viena no visiecienītākajām uzvārdu grupām ir floras semantikas antroponīmi, kas darināti no koku, puķu, ogu, kultūraugu un auga daļu nosaukumiem. Ļoti plaši pārstāvēta  faunas semantika: uzvārdi, kas radušies no putnu nosaukumiem (tādu ir visvairāk visās salīdzināmajās valodās), meža dzīvnieku, mājdzīvnieku, zivju nosaukumiem. Plaša un sazarota ir fiziogrāfiskā semantika uzvārdos: visbiežāk minēta paaugstināta reljefa nomenklatūra (visās salīdzināmajās valodās ir sastopami uzvārdi ar nozīmi ‘kalns’), ievērojami retāk uzvārdos pārtapušas pazemināta reljefa leksēmas ar nozīmi ‘leja’, ‘grava’, ‘grāvis’. Īpaši latviešu uzvārdos ir izplatīti ūdens objektu nosaukumi ‘ezers’, ‘upe’, ‘strauts’.

 

Piemēram, uzvārdi, kas radušies no:

 

putnu, zivju, kukaiņu, dzīvnieku nosaukumiem: Asaris, Līdaka, Sams, Skudra, Bite, Tauriņš, Dundurs, Briedis, Alnis, Zaķis, Lācis, Vilks, Cīrulis, Lakstīgala, Vārna, Zvirbulis, Ērglis, Kaija, Kaķītis, Auns;


pārtikas produktu, augu nosaukumiem: Maizītis, Milts, Bērziņš, Liepa, Lazdiņš, Puķītis, Zālīte, Roze, Kalme, Zariņš, Ozols, Liepiņš, Liniņš, Rudzītis, Auziņš, Apīnis, Kārkliņš, Krūmiņš, Lapiņš;

 

reljefa, ģeogrāfiskiem nosaukumiem: Kalniņš, Grava, Grāvis, Leja, Upmalis, Lejnieks, Strautnieks, Zemgalietis, Kurzemnieks, Līdums, Plēsums, Pakalnietis, Upītis, Krastiņš u. c. 

 

Plaši sastopami uzvārdi, kas raksturo cilvēka ārējo izskatu, uzvedību: Ātrais, Bargais, Cēlais, Čaklais, Gausis, Karstais, Priecīgais, Saltais, Sirmais, Stiprais, Klabis, Gargurnis, Vecvēderiņš, Baltmuguris, Rudbārdis, Lielcepure, Lielbiksis, Cepļarušķis.


Uzvārdi ir darināti ne tikai no dažādas nozīmes sugas vai īpašības vārdiem, bet arī no īpašvārdiem – vietvārdiem un personvārdiem, piemēram, Aglonietis, Alsviķis, Baldonieks, Bauskis, Baušķenieks, Cēsinieks, Dobelis, Dobelnieks, Embūtnieks, Andžāns, Pāvulāns, Paulāns, Janitēns, Jurģēns, Klāvēns, Antons, Augusts, Bērtulis, Brencis, Francis, Kārlis, Matīss, Pauls, Reinis, Valters.


[Sagatavots pēc: Balodis 2008 : 247–252]


Dvēseļu revīzijas un pirmie uzvārdi


Būtisks dzimtas pētīšanas dokumentu avots ir dvēseļu revīzijas jeb tautas skaitīšana. Pavisam visā Krievijas impērijā notika 10 dvēseļu revīzijas – no 1718. līdz 1858. gadam. Vidzemē dvēseļu revīzijas aizsākās ar 1782. gadu jeb IV dvēseļu revīziju, bet Kurzemē (arī Zemgalē) līdz ar pievienošanu Krievijas impērijai dvēseļu revīzijas aizsākās ar 1797./1798. gadu jeb V dvēseļu revīziju. Vidzemē V dvēseļu revīzija notika 1795. gadā. Arhīvā ir pieejami arī Latgales dvēseļu revīziju saraksti, tomēr šie dokumenti ir saglabājušies mazā skaitā.

 

Dvēseļu revīzijās parādās arī pirmie uzvārdi. Vidzemē 1826. gadā un Kurzemē (arī Zemgalē) 1834. gadā. Pēc šīm revīzijām var arī noteikt uzvārda un dzimtas izcelsmi. Katrā pagastā (muižā) drīkstēja būt katrai dzimtai savs uzvārds, kas arī rada saikni starp vienas dzimtas pārstāvjiem. Šajās revīzijās ir arī dzimtu (uzvārdu) saraksts revīzijas grāmatas sākumā. Uzvārdu varēja pieņemt dzimtas vecākais – tas varēja būt tēvs vai arī vectēvs utt., un šis uzvārds bija jāpieņem visām atvasēm, bet, ja kāds dēls vai mazdēls bija uzsācis patstāvīgu dzīvi vai arī pārbraucis uz citām mājām vai pagastu, tad viņš (un viņa atvases) varēja pieņemt pats savu uzvārdu.

 

Uzvārdus katrs varēja izdomāt pats, vai arī to iedeva muižkungs. Muižkungu dotie uzvārdi parasti bija vāciski. Nereti arī deva uzvārdu, ievērojot dzimtas vecākā tēva vārdus, piemēram: Jansons, Pētersons, Andersons, Martinsons utt. Par uzvārdu mēdza kalpot arī māju nosaukums.

 

[Sagatavots pēc: Vaga 2008 : https://raduraksti.wordpress.com/2008/08/06/dveselu-revizijas-un-pirmie-uzvardi/]