uzvara – izvariešona, (liter.) uzvara, īveikšona

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]




Tradicionālā transkripcija

[uzvara]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[uzvɑrɑ]


[u] – īsais patskanis

[z] – balsīgais troksnenis

[v] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[a] – īsais patskanis

 

Trīszilbju vārds.



uz-priedēklis

var-sakne

uzvar- – vārda celms

-agalotne



uzvarapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

uzvar-a

uzvar-as

Ģ.

uzvar-as

uzvar-u

D.

uzvar-ai

uzvar-ām

A.

uzvar-u

uzvar-as

I.

ar uzvar-u

ar uzvar-ām

L.

uzvar-ā

uzvar-ās

V.

uzvar-a!

uzvar-as!

 

 


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsBeidzot šajā spēlē tika gūta uzvara.

2) izteicēja daļa Kad uzkāpsi arī šajā kalna virsotnē, tā būs nozīmīga uzvara.

3) galvenais loceklisKārtējā uzvara.

4) papildinātājs – Komanda priecājās par uzvaru, kas gūta smagā cīņā.

5) vietas apstāklisKatrā uzvarā ir prieka saldme un arī zaudējuma rūgtums.

6) apzīmētājsŠogad uzvaras laurus plūca kaimiņu skolas komanda.



uzvaras apziņa, uzvaras deja, uzvaras dieviete, uzvaras dziesma, uzvaras garša, uzvaras gājiens, uzvaras gaviles, uzvara kaujā, uzvara karā, uzvara konkursā, uzvaras lauks, uzvaras lauri, uzvara olimpiādē, uzvara pār ienaidnieku, uzvaras piemineklis, uzvaras prieks, uzvara sacensībās, uzvaras salūts, uzvara strīdā, uzvara vēlēšanās

komandas uzvara, sportista uzvara, taisnības uzvara

grūta uzvara, pilnīga uzvara, viegla uzvara

gūt uzvaru, izcīnīt uzvaru, panākt uzvaru



uzvara, s. lietv.

   1. Pretinieka pārspēšana, sakāve (piem., bruņotā sadursmē).

Uzvara kaujā, karā. Uzvara pār ienaidnieku. Uzvaras salūts.

2. Stāvoklis, kad ir pārspēts idejisks, politisks pretinieks, ekonomisks konkurents u. tml.

Uzvara strīdā. Labējo partiju uzvara vēlēšanās. Uzvara konkurences cīņā.

// Stāvoklis (sporta sacensībās), kad ir pārspēts pretinieks, sasniegts labākais rezultāts.

Komandas sestā uzvara pēc kārtas. Uzvara šaha turnīrā. Boksera uzvara pēc punktiem.

// Stāvoklis, kad ir labākie panākumi (piem., izpildītājmākslas konkursā); stāvoklis, kad ir sasniegts (kas) nozīmīgs (piem., radošā darbībā).

Uzvara vokālistu konkursā. Uzvara matemātikas olimpiādē. Iestudējums ir teātra radoša uzvara.

   3. Stāvoklis, kad ir pārvarēts, zudis (kas) nevēlams.

Panākt taisnības uzvaru. Morāla uzvara. Uzvara pār slimību.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv]


uzvara, -as, s.

1. Pretinieka pārspēšana, sakaušana (karā, bruņotā sadursmē). Veiksmīgs (šādas cīņas) rezultāts.

Gūt uzvaru kaujā.

Karga: Tev tikai karaļpulkam Ir dūša jāiedod, lai cīņā ietu. Tie ticēs uzvarai un uzvarēs. Aspazija 3, 305.

pārn. Pumpuri sprāgst. Tas ir vasaras uzvaras salūts. Ausa rīti, kurus sagaidīju, priekā starodams. Lāms 5, 130.

// Pretinieka pārspēšana, arī iznīcināšana ar fizisku spēku, veiklību u. tml.

pārn. Asari sarosījās – viena dzīvnieka bēgšanā otrs parasti redz savu uzvaru. Tātad viņi ir stiprāki, tādi, kas bailīgo var pieveikt. U. Plotnieks 1, 39.

2. Pretinieka pārspēšana (piemēram, strīdā, politiskā cīņā, ekonomiskā konkurencē); veiksmīgs (šādas cīņas) rezultāts.

Demokrātisko partiju uzvara parlamenta vēlēšanās.

Pie stacijas eglēm viņi jau runāja abi reizē, cenzdamies viens otru pārkliegt. Sajūsma gan bij liela, bet pārliecība par pilnīgu uzvaru tik droša nē. Upīts 4, 336.

// Labākā rezultāta sasniegšana (sporta sacensībās.).

Plecu uzvarauzvaras veids cīņas sportā.

3. Stāvoklis, kad (kas) nevēlams (piemēram, parādība sabiedrībā, psihisks vai fizioloģisks stāvoklis) ir pārvarēts, zudis.

Panākt taisnības uzvaru.

.. [ārsts] Egle pamāja ar roku aizbraucošajam autobusam. Un ko šie autobusi [aizvezdami izārstētos slimniekus] atstāja vietā? Prieku par to, ka reizēm izdevies sagādāt prieku citiem. Uzvaras apziņu, ka viņa prāts un rokas bijušas stiprākas par slimību. Birze 5, 259.

.. man bija un ir vajadzīgs ne tikai fiziskais pārākums, bet galvenokārt nepieciešama morālā uzvara, un to es varu gūt tikai ar savu dzīvi. Lukjanskis 4, 115.

// Stāvoklis, kad (kas) nozīmīgs ir sasniegts, panākts (piemēram, darbā). Arī sasniegums, panākums.

Šie [folklorā apdziedātie darba] sasniegumi ir uzvaras, kam rīko līksmus svētkus: sasniegumi gan dod gandarījumu par paša pūliņiem un grūtībām, bet sasniegumu prieks vēl daudzkārt vairojas, kad citi par tiem zina. J. A. Jansons 1, 72.

Darbs, darbs! Mēs, aktieri, nemaz nedrīkstam tā teikt. Mums mūsu loma nedrīkst būt darbs, bet…” Viņš šķiet pārdomājam. – Nu, kas tad?” – Uzvara. Liela radoša uzvara.” Zigmonte 4, 89.

.. katrs pašdarbnieks .. asaras skatītāju acīs uzskatīja par lielu personisku uzvaru. Gulbis 3, 42.

   [Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]


uzvara, der Sieg.

[Sagatavots pēc: ME IV : 396]


uzvara – zaudējums


VietvārdiUzvara, ciems Bauskas novada Gailīšu pag.; Uzvara, māju nosaukums Kaplavas pag.; Uzvaras kalns, māju nosaukums Jaunpiebalgas pag.; Uzvaras līdums, ciems Olaines pag.; Uzvaras bulvāris, iela Rīgā; Uzvaras iela, iela Gailīšu pag., Uzvaras parks, parks Rīgā.


uzvara – darināts ar galotni -a no darbības vārda uzvarēt tagadnes formas uzvar.


 


angļu victory; win

baltkrievu перамога

franču victoire

igauņu võit

krievu победа

latīņu victoria

lietuviešu pergalė

lībiešu võit

poļu zwycięstwo

somu voitto

spāņu victoria

vācu der Sieg

zviedru seger



Ķēves dēls Kurbads

[..] Te pašā pusnaktī dzird, ka nāk milža ziņu nesēji: suns kvelkdams pa laukiem un vanags svelpdams pa gaisu. Kurbads atjož savu zobinu, pieceļas un tura zobinu tiltam priekšā. Visa zeme nodimd, milzis trijām galvām klāt, bet atduras pret Kurbada zobinu un paliek kā pret sienu. Gan milzis sauc: „Kurbad, maitas gabals, laid mani pāri!” Bet Kurbads tura zobinu kā turēdams un atbild: „Nelaidīšu!”

Trīs reiz milzis uzaicina savu pretinieku, lai atkāptos, bet, kad tomēr neko nelīdz, tad dusmīgi Kurbadam uzsauc: „Pūt klajumā, lai redzu, cik naudas vari no patiltes, mana naudas maka, izpūst!”

Kurbads pūš un nopūš veselu siekavietu ar zelta naudu; trijgalvis turpretim tik pussiekavietu ar kapara naudu. To redzot, milzis jau grib atpakaļ iet, bet Kurbads nelaiž, lai salasa viņam naudu. Milzis neklausa. Nu, kad neklausa, tad jāiet cīkstēties zobiņiem. Tas tik bija cīniņš: tilts nodrebēja, zeme dimdēja, zobini džintkstēja, bet milža galvas, beidzot no rumpja krizdamas, žļakstēt žļakstēja.

No uzvaras priekiem Kurbads sadzīvo līksmi ar saviem pusbrāļiem līdz otram vakaram. Krēslai metoties, tie atstāj priekus un steidzas uz istabu. Te istabas sienu šķirbās kukainīši, mušas runā: „Nu, pagaidi, trijgalvi gan pārspēji, bet ko iesāksi ar sešgalvi?”

Kurbads šo sarunu dzird, pusbrāļi ne. Priekš pusnakts Kurbads saka uz saimnieces dēlu: „Ej šonakt tiltu sargāt!” Bet šim tāpat bail kā otram un tādēļ atbild: „Kas man daļas, manis dēļ lai nāk, kas nākdams!” [..]

 [Sagatavots  pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr02/0201602.htm]


 

Aizkraukles pils

Vidzemē, Aizkraukles pagastā, vienu kilometru no Aizkraukles baznīcas, Daugavā ietek neliela upīte Kāriste. Uz upītes kreisā krasta Daugavmalā rēgojas bruņinieku pils sadrupušie mūri. Daudz esmu dzirdējis dīvainu nostāstu par bruņinieku pilīm un to apdzīvotājiem. Gribu pastāstīt par Aizkraukles pili to, ko dzirdēju no vecas māmiņas. Viņa stāstīja, ka senos laikos, kad Latvijas meži stāvējuši savā pirmatnējā krāšņumā, kāds bruņinieks pie Kāristes grīvas cēlis sev staltu, stipru pili. Tikuši aicināti meistari no dažādām zemēm, un bruņinieks licis pilī ierīkot slepenu pagrabu un garas, dīvainas apakšzemes alas. Kad pils bijusi pabeigta, bruņinieks licis sasaukt visus meistarus, pavēlējis tos nokaut un līķus iesviest Daugavā. Būdams ļoti mantkārīgs, bruņinieks ar saviem kareivjiem gājis laupīt leišus un igauņus, tā sakrādams lielu bagātību. Mantu viņš glabājis pils slepenajā pagrabā. Lai gan pagrabu pēc meistaru nāves neviens cits nezinājis kā viņš, tad tomēr tas baidījies. Kādu nakti pie viņa ieradies velns un teicis: „Ja tu man apsoli savu dvēseli, tad es gādāšu par tavas mantas drošību.” Šo priekšlikumu bruņinieks pieņēmis. Velns licis sabērt zeltu ozola lādē, novietot to slepenajā pagrabā un atsūtījis milzīgu čūsku, kuru novietojis uz lādes. Čūska bijusi ļoti nikna un visus, kuri tuvojušies naudas lādei, izņemot pašu bruņinieku, ar ģiftīgu kodienu nogalinājusi. Nu bruņinieks juties par savu mantu drošs. Kādreiz viņš izgājis ar kalpiem laupīt. Laupīšana izdevusies spīdoši, un viņi atgriezušies ar lielu laupījumu. Šī uzvara viņiem bijusi lemta pēdējā. Aplaupītie sapulcējušies kādu nakti, kad pilī bijušas dzīres, uzbrukuši un visus pils iemītniekus apkāvuši, bet lielās bagātības neizdevies atrast. Priekš pasaules kara māmiņa redzējusi dīvainu sapni. Viņa sapņojusi par Aizkraukles pils mantu pagrabu. Sapnī teikts, ka, ja viņa esot drošsirdīga, tad paslēpto bagātību varot iegūt: jāpaņemot krelles, ar kurām katoļticīgie Dievu lūdzot, un naktī pulksten divpadsmitos jāejot uz pils drupām. Vienā drupu stūrī būšot ieeja zemē. Pa šo eju viņa nokļūšot mantas pagrabā. Līdzpaņemtās krelles lai uzsviežot čūskai, tad tā pazudīšot. Iegūto bagātību lai paturot pati. Minēto bagātību iegūt viņa negājusi, jo domājusi, ka velns gribot viņu ievilināt izsalkušai čūskai par barību. Cik šinī nostāstā patiesības, to neviens nezina, un tas paliek māmiņas noslēpums. [LTT 1988 : 114–115]



    ***

[..]

Vakar es runāju ar mazu trockīti.

Visu laiku

Man atmiņā šāvās

Brīži,

Kad viņš vēl brauca ar motociklu

Un savās kļūdās atzīties ļāvās.

 

Runājām mēs par Kubas bārdaiņiem.

Viņa spriedums bij nepārsūdzams un galīgs: –

– Ja vēl amerikāņi teiks vienu vārdu –

Gāzīs virsū

Un slapjums paliks.

 

Divas trīs ballistiskās,

Un viņi būs nosisti.

Uzvara!

Mums visa pasaule, Visums… –

 

Es sāku domāt –

Vai tikai Trockis

Nebija mūsu pirmais ģenerālisimuss?

 

Viņš tāpat mūsu uzvaru saprata,

Tāpat kā šis:

lai mēs ietu un nestu –

Nestu ar lodi, nevis ar saprātu

Pasaulei

Mūsu komunistisko Manifestu.

 

Kā lai tirānismu no tādas sirds izēd?

 

Vai komunisma spožums

To visu var izdzēst?

 

Komunisms viņam ir – kolonizēt.

Viņš arī komunismā

Kolonizēs?  [Vācietis 1978 : 199]

 

 

Būt atbrīvotam

 

Ir –

to nesameklējamo sameklēt,

to sevi,

to neatrodamo

tai sevī atrast,

to neuzveicamo

tai sevī uzveikt –

sevi.

 

Un nenoreibt

no uzvaras

tad mirst. [Vācietis 1982 : 71]

 

 

***

 

[..] Ne mākoņi māc šo iekšējo sauli,

Ne rudens to dzēš:

Tā silti plūst ziemā un nāvē

Un dziļi iekšā spīd,

Kur iespiesties nespēj

Sarkan-zeltainā, karstā,

Septiņkrāsainā pasauls saule,

Tais tumšos dziļumos zemes klēpī

Un vientuļās sirdīs,

Ka tās spēcīgas top un ceļas,

Un kāpj uz gaismu…

Nau jau nekas,

Nau gluži nekas!

 

Vēl tu raudi, tu, vientuļā dvēsle?

Jā, jā, es jūtu: tu raudi;

Vēl asaras slepeni rit.

Tev nebūs raudāt!

Jau sirds līdz malām ir asaru pilna,

Tik smaga top…

Klus, beidz! es nevaru vairs!

Ej cīņā uzvaru gūt

Vai krist. [Rainis 1977 : 124–125]

 


Pirmā rota palikusi bez jaunākajiem virsniekiem, seržanti krituši vai ievainoti saļimuši pļavā, bet atlikušos strēlniekus ved uzticīgi pakaļ savam kapteinim kaprālis Andrejevs un vadus vada gluži jauniņi zēni, cīnīdamies uz priekšu cauri granātu sviestiem dūņu stabiem, rejošām ložmetēju balsīm un šrapneļu kaukšanai, – un dūmiem, skrejošām granātšķautnēm, lodēm un ložu šķiestām sūnu un drēgnas purva zemes pikām pilns nāves pļavas gaiss.

Uz priekšu, puikas!” nepiekusis sauc kapteinis, vēl arvien ticēdams uzvarai. Viņš cer, ka izdosies izsisties vācu frontei cauri, ka tā pārtrūks un plūdīs atpakaļ un bataljons vēl šodien ieies Zemgalē, kur dažu stundu gājumā kapteini gaida tēva mājas un māte, dzirdēdama lielgabalu duņu, ir salikusi rokas un drebošām lūpām lūdzas, kaut uzvara būtu gūta un sveiks pie tās atnāktu viņas dēls.

Kapteiņa lielā ticība uzvarai nes viņu neskartu uz priekšu, kaut no granātu sprādzieniem vaid debesis un zeme un mirējiem un ievainotiem nosēts aiz tā palikušais nāves lauks.

Viņa ticība ir tik liela, ka rauj sev līdz vēl dzīvajos palikušos divu pirmo rotu strēlniekus. [Grīns 1990 : 310]

 


 

     Prologs

 

Pāri upei mēness meta

Tiltu zelta stariem:

Pārnākt sapņu gariem

Miglai līdz no tumšiem mežiem.

 

Staru tilts, no liegiem soļiem

Lēni trīsot, zvīgo,

Dzirkstēs viļņi līgo,

Zvaigznes mirgas met kā zivis.

 

Balsis izšķiras iz tumsas

Neskaidras un baigas:

Dziesmas, vaidi, klaigas,

Saldas skaņas, kara troksnis.

 

Lēni atnāk sapņu gari

Baltos miglas svārkos:

Melnos ēnu zārkos

Atnes senos varoņtēlus.

 

Nespēj nāves miegu dusēt

Karā kautie tēli,

Pusnakts laikā vēli

Ilgas dzen tos nākt iz tumsas.

 

Nepabeigtas senās cīņas,

Uzvara nav gūta,

Atkal, atkal sūta

Niknums kareivjus iz kapa.

 

Katru nakti nāk tie laukā

Pusnakts laikā vēli,

Modrās ausis žēli

Noskan mūža cīņas atbalss.

 

Nāk iz tumsas, kāpj iz zārkiem

Karot garās cīņas:

Šķēps un bruņu zvīņas

Mēness gaismā auksti spīgo.

 

Kopš pret nakti uguns cīnās,

Vērās naida plaisma:

Naktī tapa gaisma,

Dzīve izlēca iz nāves.

 

Reizi miers tiem gariem solīts;

Mēness staru tilti

Ved uz jaunu cilti,

Kas to cīņu vedīs galā. [Rainis 1980 : 167–168]

 

KANGARS (atpakaļ uz sulaini).

Ā, ā, tie tērpsies kā valdnieki!

 

SPĪDOLA.

Ko mani sauci, ko gribēji?

 

KANGARS.

Drīz atnāks galms, šurp lūdzu tevi,

Tev jautāt, kā tagad jūti sevi

Pēc uzvaras – Laimdotas pilsgalmā?

 

SPĪDOLA.

Tev nav nekas man jājautā.

 

KANGARS.

Ā, neērti jūties, tā domāju:

Nav viegli nest otra lepnumu, –

Man arī, –

 

SPĪDOLA.

Ko tas lai nozīmē?

 

KANGARS.

Mēs visi še Laimdotas pavēlē, –

 

SPĪDOLA.

Es nē! [Rainis 1980 : 286–287]

 

VISI.

Lāčplēsis lai augsti teikts,

Darbs, cik liels, tas viņa veikts:

Sakauti vācieši,

Nu būsim priecīgi,

Mūsu sargs un varonis

Mieru mums atnesis.

 

LĀČPLĒSIS.

Cīņa šoreiz bij neganta,

Ka tomēr mums smaidīja uzvara,

Par to jums visiem pateicos;

Bet galvenais nopelns cīniņos

Ir Spīdolai, Koknesim, Kangaram,

Kā varoņus viņus lai apsveicam!

 

VISI.

Esat, varoņi, sveikti,

Caur jums ir naidnieki veikti! [Rainis 1980 : 292]

 



 

Īvāns: Mūsu vēsturē ir traģiskas lappuses, taču ir arī milzīga uzvara

Latvijas vēsturē ir traģiskas lappuses, taču ir arī milzīga uzvara, intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā „Rīta Panorāma” atzina bijušais Latvijas Tautas frontes līderis Dainis Īvāns. Viņš uzsvēra, ka pagājušajā, Latvijai sarežģītajā gadsimtā Latvija divas reizes ir ieguvusi brīvību. „Mēs esam Dieva mīlēta tauta, un mūsu zeme ir Dieva mīlēta,” teica Īvāns. Viņš Atmodas laikā domājis, ka atgūt brīvību būs grūti, bet pēc tam būs viegli. Taču izrādījies, ka arī pēc neatkarības atgūšanas ir grūti. „Tagad mums ir jāpārvar sevi. Tagad mēs esam viens pret vienu,” atzīst Īvāns. Vērtējot savulaik notikušo, viņš norāda, ka toreiz Atmodu vadījuši cilvēki, kuri pēc tam no politikas aizgājuši un tagad dara citus darbus. Tā bija garīga Atmoda, tāpēc toreiz arī bija nepieciešami garīgi līderi.

[Sagatavots pēc: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/ivans-musu-vesture-ir-tragiskas-lappuses-tacu-ir-ari-milziga-uzvara.a66872/]

 

 

Konkursā „Tautas garša” uzvar asinsdesa un ingvera dzēriens

Latvijas simtgades zīmē Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra organizētais Novadu stends izstādē „Riga food 2018” bija īpaši krāšņs. Četras dienas varēja vērot visu Latvijas novadu saimnieču vadītas meistarklases, iepazīt topošo pavāru skatījumu uz klasisku ēdienu pasniegšanu, kā arī balsot par sev tīkamāko produktu konkursā „Tautas garša”.

 Negaidīti, bet jau otro gadu pēc kārtas kategorijā „Dzīvnieku un zivju produkti, medus” uzvaras laurus plūca dažādu veidu asinsdesas, kuras gatavojusi mājražotāja Ineta Bole (Vidzeme). Savukārt kategorijā „Bezalkoholiskie dzērieni” jau otro reizi apmeklētāji par labāko atzina Jāņa Smeltera ingvera dzērienu „Ingverine” (Vidzeme). Kategorijā „Piena produkti” uzvaru guva Kurzemes mājražotāja Mārīte Jēkabsone – viņas svaigpiena sieri tika atzīti par gardākajiem. Kategorijā „Augu izcelsmes produkti (augļu un dārzeņu produkti, tējas, garšvielas)” garšīgākie izrādījās Andra Višņevska (Latgale) ražotie kaņepju produkti.

[Sagatavots pēc: http://new.llkc.lv/en/node/4583]

 

Uzvara Ziemassvētku kaujās: filmas „Dvēseļu putenis” aizkadrā

Tuvojoties mūsu valsts simtgadei, LMT viedtelevīzija aicināja ieskatīties īpašā vērienīgās Latvijas kara drāmas „Dvēseļu putenis” aizkadra videosērijā.

Epizode „Ziemassvētku kaujas. Uzvara” ļāva skatītājam ielūkoties sarežģītajos kaujas filmēšanas darbos, stājoties pretī sniegam, salam un nogurumam. „Dvēseļu puteņa” fona lomu izpildītājs Rihards Sniegs tikās ar filmas režisoru Dzintaru Dreibergu nakts vidū kauju ainu filmēšanas laukumā. Režisors uzsvēra, cik nozīmīgas šīs kaujas bija ne vien Aleksandra Grīna darbā, bet arī pašiem latviešu strēlniekiem, kuri beidzot noticēja saviem spēkiem un spēja gūt uzvaru pār daudzkārt stiprāku pretinieku.

[Sagatavots pēc: Ruberte, https://www.dzirkstele.lv/kultura-un-izklaide/uzvara-ziemassvetku-kaujas-filmas-dveselu-putenis-aizkadra-164893]

 

2000. gada 5. maijā Latvija izcīnīja savu spilgtāko uzvaru valsts pastāvēšanas vēsturē. Sanktpēterburgā notiekošajā pasaules čempionātā hokejā Latvija grupas turnīrā ar rezultātu 3:2 pārspēja zvaigžņoto Krievijas izlasi, kas sastāvēja teju vien no slaveniem NHL spēlētājiem. Divus vārtus mūsējo labā guva Aleksandrs Semjonovs, bet vienus – Aleksandrs Beļavskis. Notikušais lika sarkt Krievijai, bet Latvijas vārds tika cildināts plaši pasaules medijos.

Es esmu dzīvojis 33 gadus šai saulē. Es dzīvoju visus šos 33 gadus šai dienai, šai spēlei. Un es būtu gatavs atdot vienkārši pusi dzīves vienam šādam hokeja mačam. Tur vairāk, man liekas, nav ko piebilst. Paldies visiem, kuri ticēja,” ar asarām acīs pēc dueļa stāstīja vārtsargs Artūrs Irbe.

[Sagatavots pēc: https://www.fenikssfun.com/video/latvija-uzvar-krieviju-3541]


Uzvaras vai okupācijas simbols? Uzvaras piemineklis Rīgā:

vēsture un politika

Tā dēvētais Uzvaras piemineklis Rīgā kopš tā atklāšanas (1985) ir divdomīgi interpretējams simbols. Attieksmē pret šo pieminekli fokusējas visai Latvijas sabiedrībai raksturīgā sašķeltā vēsturiskā atmiņa par padomju okupācijas periodu no 1944. līdz 1991. gadam. Mūsdienās piemineklis ir kļuvis par katalizatoru postpadomju nostalģijai, kam simpatizē Krievijas mediju ietekmē dzīvojošā Latvijas sabiedrības daļa, savukārt daļa latviešu to uztver kā padomju okupācijas simbolu. Līdz ar to šis piemineklis ir daļa no mūsdienu Krievijas īstenotās vēstures politikas, kas mēģina nostiprināt Krievijas ietekmi t. s. postpadomju telpā, izmantojot šim nolūkam retoriku par PSRS uzvaru pār nacismu Otrajā pasaules karā kā instrumentu krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju kolektīvās identitātes konstruēšanai.

Kultūras mantojuma objektu nozīme vienmēr tiek pakārtota politiskajai ideoloģijai, kas nosaka arī pieminekļa simboliskā vēstījuma saturu. Pieminekļa jēdziens ir saistīts ar latīņu valodas vārdu monumentum ‘piemineklis kā atgādinājums par vēsturisko notikumu un personu nozīmi’. Tādēļ pieminekļi uztur saikni ar sabiedrībai nozīmīgiem pagātnes notikumiem, ir vēsturiskās identitātes būvmateriāls, un ikviens kultūras mantojuma objekts vienlaikus ir arī daļa no sabiedrības dzīves, tātad arī daļa no šodienas politikas. Padomju okupācijas laikā uzceltā Uzvaras pieminekļa loma Latvijas vēstures interpretācijās to skaidri apliecina.

Tagadējā Uzvaras parka atrašanās vieta Daugavas kreisajā krastā pie Mārupītes kopš 17. gadsimta bija Rīgas nocietinājumu sistēmas sastāvdaļa. Atbilstoši militārās kārtības noteikumiem, kas šeit bija spēkā līdz pat 1908. gadam, Esplanādes teritoriju bija aizliegts apbūvēt, un tā 20. gadsimta sākumā pilsēta ieguva iespēju šajā vietā izveidot sabiedrībai pieejamu parku, līdzīgi kā tas pusgadsimtu iepriekš notika ar bijušā Rīgas cietokšņa zonu. Tāpat kā Rīgas centrā, arī šeit parka ierīkošana tika uzticēta pilsētas dārzniekam un ainavu arhitektam Georgam Kūfaltam. Viņa izstrādātais projekts paredzēja daļu no 52,25 ha plašās teritorijas rezervēt privātmāju apbūves gabaliem, kas savukārt ļautu iegūt parka ierīkošanai nepieciešamos līdzekļus. Topošā parka svinīga atklāšana notika cara Nikolaja II vizītes laikā Rīgā 1910. gada 5. jūlijā, kad parkam piešķīra Pētera parka nosaukumu saistībā ar divsimt gadiem kopš Rīgas un Vidzemes pievienošanas Krievijas impērijai. Tādējādi parks jau kopš tā pirmsākumiem ieguva ideoloģisku nosaukumu un nokrāsu.

Pirmā pasaules kara sākumā parka izveidošana vēl nebija pabeigta, taču pēc kara, 1919. gadā, savrupmāju gruntsgabaliem paredzētajā vietā izveidojās ģimenes dārziņu kolonija. Rīgai kļūstot par Latvijas Republikas galvaspilsētu, mainījās arī tās attīstības plānošana. Ņemot vērā Pētera parka izcilo vietu Pārdaugavas rajonā, šeit nākotnē tika paredzēta nozīmīgu sabiedrisko ēku būvniecība. Jau 1923. gadā Pētera parku pārdēvēja par Uzvaras parku „par piemiņu Latvijas atbrīvošanai”, un 1930. gadā Rīgas pilsētas Dārzu pārvaldes direktora Andreja Zeidaka vadībā sāka parka labiekārtošanu iepriekš noteiktajās robežās. Nākamais Uzvaras parka attīstības posms bija saistīts ar Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā izstrādātajiem monumentālās celtniecības plāniem. 1936. gadā tika pieņemts īpašs Likums par Uzvaras laukuma izbūvi Rīgā, un no šā brīža tas kļuva par šīs vietas oficiālo nosaukumu.

Pēc diviem gadiem Uzvaras laukuma izbūves komiteja, ko formāli vadīja pats Kārlis Ulmanis, izsludināja nacionāla mēroga konkursu laukuma izveidošanai: „Idejas projektos skaidri un zīmīgi jāizteicas Uzvaras laukuma uzdevumam – būt par atjaunotās Latvijas uzplaukuma laikmeta monumentālu dokumentējumu.” 1938. gada vasarā Uzvaras laukumā notika IX Vispārējie latviešu dziesmu svētki. Apjomīgā Uzvaras laukuma būvprogramma ietvēra armijas parādēm un dziesmu svētkiem paredzēta svētku laukuma izveidi, kas varētu uzņemt aptuveni 200 000 dalībnieku, Centrālā stadiona (ar                          2500 sēdvietām) un atsevišķu sporta un treniņa laukumu ierīkošanu, kā arī simboliski nozīmīgas „piemiņas celtnes” un sporta un sanāksmju pils būvniecību. Uzvaras laukums līdz ar to apvienoja valsts reprezentāciju ar sabiedrisko ēku un sporta celtņu kompleksa izveidi. Projektu konkurss noslēdzās 1938. gada 30. decembrī; no 44 iesniegtajiem darbiem konkursa žūrija izvēlējās arhitektu Frīdriha Skujiņa un Georga Dauges sagatavoto projektu. Visos konkursā godalgotajos Uzvaras laukuma projektos bija paredzēta arī pieminekļa celtniecība, pagaidām iezīmēta vienīgi nosacīta obeliska veidolā, novietojot to dažādās laukuma daļās. Uzvaras laukuma izveidošanai ar ziedojumu un loterijas palīdzību līdz 1940. gada janvārim bija savākti vairāk nekā astoņi miljoni latu, taču laukuma izbūves ieceres apturēja padomju okupācija.

Otrā pasaules kara laikā Uzvaras laukuma nosaukums formāli saglabājās gan padomju (1940–1941), gan vācu (1941–1944) okupācijas gados. Pēc kara beigām, 1946. gada 3. februārī, šajā vietā septiņiem notiesātajiem vācu armijas virsniekiem izpildīja nāvessodu pakarot. To vidū bija arī Frīdrihs Jekelns, SS un policijas spēku komandieris Ostlandē. Steidzīgi organizētajai paraugprāvai un eksekūcijai jau tajā pašā gadā sekoja arhitekta Vladimira Šņitņikova priekšlikums šeit ierīkot kultūras un atpūtas parku, ietverot arī pastāvīgu dziesmu svētku estrādi. Taču priekšroka tika dota Mežaparkam, un pēc tam padomju varas iestādes uz piecpadsmit gadiem zaudēja aktīvu interesi par Uzvaras laukuma izmantošanu. Parka teritorijā arī pēc Otrā pasaules kara bija izpletušies mazdārziņi, tos pamazām likvidēja tikai piecdesmitajos gados. Pārmaiņas šajā teritorijā iezīmējās 1961. gadā, kad ar Rīgas pašvaldības lēmumu Uzvaras laukumu pārdēvēja par PSKP XXII kongresa parku. Parka attīstības koncepcija, kas tika apstiprināta 1963. gadā, paredzēja izveidot plašu izklaides un sporta infrastruktūru, arī koncertzāles celtniecību. Tomēr tas izrādījās pārāk apjomīgs uzdevums, un jau sešdesmito gadu nogalē tā īstenošana tika atzīta par nelietderīgu.

PSKP XXII kongresa parka izveides projektā nekāda ar vēsturiskiem notikumiem saistīta pieminekļa celtniecība nebija paredzēta. Ideja par Uzvaras monumenta izveidi šeit radās tikai 1975. gadā kontekstā ar Padomju Savienībā izvērsto Lielā Tēvijas kara atceres pasākumu kampaņu. No 1976. gadā projektu konkursā iesniegtajiem 33 darbiem tika izvēlēta divu projektu kompilācija, abi šie projekti konkursā bija ieguvuši trešo vietu. Tādējādi tika iegūts ideoloģiski vienots, taču estētiski visai trafarets un pretrunīgs monuments. Tomēr pieminekļa celtniecība daļēji atrisināja jautājumu par līdzekļu trūkuma dēļ „iestrēgušās” parka attīstības koncepcijas realizāciju. Uzvaras piemineklis kalpoja par padomju ideoloģijas un propagandas līdzekli, simboliski nostiprinot padomju režīma klātbūtni Latvijā. Padomju okupācijas laikā īstenotās pieminekļu politikas uzdevums bija „pārrakstīt sabiedrības atmiņu” (Sergejs Kruks ), gan nojaucot režīma ideoloģijai nepieņemamus objektus, gan ceļot šo ideoloģiju ilustrējošus pieminekļus. Īpaši svarīga nozīme tika piešķirta memoriālajiem ansambļiem, kas bija saistīti ar t. s. Lielā Tēvijas kara tematiku, turklāt akcentējot cīņas un uzvaras motīvus, bet relatīvi mazāku uzmanību pievēršot kara upuru piemiņas saglabāšanai.

1985. gada 5. novembrī Pārdaugavā atklātais monuments ieguva garu oficiālo nosaukumu: piemineklis Padomju Armijas karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Pārsteigumu rada lēmums vienlaikus atjaunot Uzvaras parka nosaukumu. Iespējams, tas bija saistīts ar nepieciešamību notušēt asociācijas ar nerealizēto komunisma celtniecības programmu, kas saistījās ar PSKP XXII kongresu. Viens no prominentākajiem nozares speciālistiem tolaik ar sajūsmu vērtēja šo vietvārda maiņu: „Starp citu, šis piemērs labi raksturo arī iejūtīgu attieksmi pret vietējām tradīcijām un ainaviskajām īpatnībām. Uzvaras monumenta izvietošana PSKP XXII kongresa parka teritorijā loģiski noslēdz gadu desmitiem ilgos meklējumus šīs pilsētas daļas telpiskajā pilnveidošanā (Uzvaras laukums – Uzvaras piemineklis!), piešķir parkam atbilstošu idejisko centru.” Ar šādu taktiku padomju ideologi centās izmantot pieminekļa simbolisko slodzi vietas nozīmes transformācijai.

Latvijas Republikas atjaunošana likvidēja padomju okupācijas laika politiskos rituālus, kas saistījās ar PSRS svētku un atceres dienām, t. sk. Uzvaras dienas pasākumus 9. maijā. Deviņdesmito gadu sākumā sabiedrībā valdīja pārliecība, ka Uzvaras piemineklis ir zaudējis aktualitāti un pamazām pārvērtīsies par vienu no padomju kultūras reliktiem, „kura pakājē [..] regulāri pulcējas padomju armijas veterāni un komunisma ideju piekritēji”. Plašāku atsaucību neieguva arī trimdas latviešu arhitekta Raimonda Slaidiņa priekšlikums par Uzvaras pieminekļa rekonstrukciju, piedāvājot šeit izveidot padomju okupācijas piemiņas memoriālu. Organizācijas „Pērkoņkrusts” dalībnieku mēģinājums 1997. gada martā un jūnijā uzspridzināt Uzvaras pieminekļa obelisku no jauna pievērsa uzmanību ne tikai pašam objektam, bet arī tam, ko šis piemineklis simbolizē. Ierosinājums sprādzienā sapostīto pieminekli nojaukt tika noraidīts, jo tas būtu pretrunā ar 1994. gadā noslēgto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas vienošanos par Krievijas militārpersonu piemiņas vietu, memoriālo būvju un masu apbedījumu vietu aizsardzību.

Vienlaikus sākās diskusija presē par Uzvaras pieminekļa pārveidošanas iespējām, lai mainītu tā simbolisko saturu. Uzvaras pieminekļa nozīmes aktualizācija 21. gadsimta sākumā norādīja uz neatrisinātiem konfliktiem un neizvērtētiem pagātnes jautājumiem, kas joprojām ietekmē Latvijas sabiedrību.

Uzvaras pieminekļa izmantošana politiskām akcijām, kas vērstas pret izglītības reformu un latviešu valodas mācību stundu skaita palielināšanu krievu skolās, vai 9. maija piemiņas pasākumiem, kur piedalās ne tikai Krievijas Federācijas vēstniecības, bet arī Rīgas domes vadības pārstāvji, atklāj šā konflikta šķautnes. Apzinoties to, ka joprojām dzīvojam postkoloniālā situācijā, kur, citējot mākslas zinātnieku Ojāru Spārīti, „katrai kopienai ir savi mērķi, savas simpātijas un prioritātes”, ir saprotams, ka Uzvaras piemineklis ir kļuvis par aktuālo vēsturisko un politisko pretrunu katalizatoru.

Šai situācijai ir arī starptautisks konteksts, jo kopš 2000. gada Krievijas vēstures politikā sistemātiski tiek uzsvērta impērisko ideju un Padomju Savienības uzvaras Otrajā pasaules karā nozīme. Uzvaras pieminekļa kā sociālā un politiskā protesta zīmes nostiprināšanās vienas Latvijas sabiedrības daļas izpratnē citiem savukārt ir padarījusi to par padomju okupācijas simbolu.

[Sagatavots pēc: Mintaurs, http://okupacijasmuzejs.lv/lv/aktualitates/uzvaras-piemineklis-riga-vesture-un-politika-264/]


Vārds Antiņš latviešu konversācijas vārdnīcā skaidrots kā sarunvalodā lietots apzīmējums muļķītim jeb vientiesim. Šo vārdu savas lugas „Zelta zirgs” galvenajam varonim devis arī Rainis. Varoņa izvēle nav nejauša. „Protams, Antiņa pamatīpašības diktēja tautas pasaka, taču ar šo tēlu Rainis akcentēja svarīgu domu, ka nav jāgaida ar pārdabisku spēku apveltīti varoņi, par uzvaru jācīnās katram, vispirms jākrāj un jākopo savi spēki. Antiņa tēls Rainim bija izdevīgs arī tālab, ka ar viņu varēja izcelt garīgā un ētiskā faktora nozīmi cīņā un nākotnes sabiedrības izveidē. Antiņš uzvar ar morāles, ne miesas spēkiem.” Rainis Antiņam izvirza uzdevumu – lai varētu uzvarēt, ir jāaug, jāattīstās, jāpilnveidojas. Antiņa vadītājs lugā ir Baltais tēvs, bez viņa atbalsta un virzītās rokas Antiņš lugas sākumā ir bezspēcīgs. Tāpat kā Lāčplēsim, arī Antiņam vispirms ir jāiziet cauri pārbaudījumu lokam. Veidojot Antiņa tēlu, Rainis gribēja, lai šis tēls stiprinātu pārliecību par pašaizliedzības nepieciešamību izšķirošā kaujā. Tā Antiņam, lai viņš veiktu savu galveno uzdevumu, jāatsakās no domas par atalgojumu, jo cīnītājs par to nedrīkst domāt.

[Sagatavots pēc: Liepa 2010 : 132]

 

Starpkaru periodā netika veiktas iedzīvotāju aptaujas par, viņuprāt, latviešu etnisko tāpatību un autostereotipu veidojošiem elementiem un to veidošanās priekšnoteikumiem. Mūsdienās I. Boldānes veikto lauka pētījumu un dzīvesstāstu dotumi, kuros parādās šo elementu apraksti un tiem klātesošais emocionālais lādiņš, vērtējami kā šajā laikā dzīvojošo, tolaik bērnu, skolēnu, retāk – jauniešu, respondentu reakcija/atbilde uz citos Latvijas vēstures posmos pārdzīvoto. Secināms, ka visos trijos līmeņos – likumdevējs, publicistika un zinātne, kā arī sadzīve – savas tautas kontekstā runāts par latviešu valodu, pagātni (aizvēstures notikumu glorificēšana, mūžsenais latviešu-vāciešu konflikts, ciešanas un sīkstums to pārvarēšanā, taisnīguma uzvara) un zemniecību kā latvietības uzturētāju. No pēdējā uzstādījuma izriet tādas iezīmes kā individuālisms, noslēgtība, čaklums, darba, zemes un dabas mīlestība u. tml.

[Sagatavots pēc: Boldāne 2011 : 196]

 

Klejotāji risina konfliktus tiešā konfrontācijā, savukārt stabila sabiedrība prasa uzturēt sociāli pieņemamas attiecības, tāpēc humors palīdz demonstrēt pārākumu vai izpaust naidīgumu tādā formā, kas ļauj saglabāt attiecības. Pārākuma teorijas mūsdienīga versija saistīta ar komunikāciju pētnieka Grunera izpratni par humoru kā rotaļīgu agresijas formu. Saskaņā ar Grunera teoriju visvairāk spēcīgas pozitīvas emocijas rada negaidīta uzvara pār pretinieku, kuru ir bijis grūti pieveikt, kas radījis sasprindzinājumu un prasījis piepūli. Humora gadījumā jautrību rada pēkšņa apjausma par uzvaru savstarpējā cīņā, negaidīta sava pārākuma izjūta. Ikviens joks, ikviena humora izpausme ietver agresīvo elementu – uzvaru pār kādu zaudētāju, pār kuru tiek izjusts pārākums. Verbālā, rotaļīgā forma ļauj to izpaust situācijās, kad tieša agresija nav vēlama, tādējādi humors kalpo kā adaptīvs mehānisms savstarpējo attiecību noskaidrošanai. [Sagatavots pēc: Stokenberga 2010 : 12]

 


Spēlfilma Mājup ar uzvaru (1947). Režisors Aleksandrs Ivanovs, kinostudija „Rīgas kinostudija”.

 


 

Iesvēta atgūto Uzvaras Dievmātes” gleznu

2017. gada 30. septembrī Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas Romas Katoļu katedrālē notika atgūtās Uzvaras Dievmātes” gleznas iesvētīšana. Lai Otrajā pasaules karā pasargātu gleznu no postījumiem, tā tika aizvesta, un vēlāk svētbildi uzskatīja par pazudušu, līdz 2013. gadā Jelgavas Uzvaras Dievmātes” attēls atrasts draudzes mājā Kaunatā Latgalē. Gada sākumā mēs to atgādājām atpakaļ uz Jelgavu,” par Uzvaras Dievmātes” gleznu, kas līdz 2013. gadam tika uzskatīta par zudušu, stāsta bīskaps Edvards Pavlovskis.

Mākslas darbs, kurā pilnā augumā attēlota Vissvētākā Jaunava Marija, stāvot uz mēness sirpja un rokās turot Jēzu, tapis 1737. gadā Jelgavā, un tā autors ir mākslinieks Johans Andreāss Leitners. Latvijas Mākslas akadēmijas asociētā profesore mākslas vēsturniece Kristīne Ogle izpētījusi, ka glezna kopš 1970. gada glabāta Kaunatas baznīcas sakristejā. Kaunatā pat atrasta lieciniece, kura atcerējusies, ka šo mākslas darbu 1970. gadā uz Kaunatu naktī slepus pārvedis priesteris Jānis Zelčs, kurš kopš 1966. gada bijis Jelgavas draudzes vikārs un apkalpojis arī Kalnciema draudzi. Gleznai piemīt ne vien reliģiska, bet arī augsta mākslinieciskā vērtība,” skaidroja E. Pavlovskis.

[Sagatavots pēc:

http://www.jelgavasvestnesis.lv/pilseta/iesveta-atguto-uzvaras-dievmates-gleznu]

 

        2015. gada 6. novembrī Ķekavas novada Plakanciemā svinīgā pasākumā tika atklāta piemiņas vieta un akmens par godu latviešu strēlnieku pirmajai uzvarai –1915. gada 29. oktobra nakts uzbrukumam pie Plakaniem (autori – Guntis Pandars, Pēteris Zvaunis). Šajā kaujā kritušie tika apbedīti Rīgas Brāļu kapos. Savukārt leģendārajam komandierim – vienīgajam strēlniekam, kas apbalvots ar 1. šķiras Lāčplēša Kara ordeni, – Fridriham Briedim veltītais granītā kaltais piemineklis (tēlnieks Oļegs Skarainis, atklāts 1997. gadā) atrodas Rīgā, pulkveža vārdā nosauktajā ielā pie Rīgas 13. vidusskolas.

 

„Strēlnieks zin, ka cīņa nevar būt bez upuriem […] mums nav vajadzīga slava, bet uzvara” – tā 1916. gada 30. oktobrī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka žurnālā atskatā par bataljonu veidošanos un pirmajām kaujām raksta Jānis Porietis. Publikācija „Pirmās uzvaras un pirmie upuri” cildina strēlnieku spējas, aicina ticēt un nezaudēt cīņas sparu arī turpmāk. Jāmin arī šo kauju ieguvumi no morālā aspekta – līdz ar savu pirmo stāšanos pretī ienaidnieka karaspēkam strēlnieki ieguva autoritāti un publicitāti, radīja pašpaļāvības efektu savos biedros. Pirmās veiksmes, apturot pretinieka virzīšanos uz priekšu, vairoja tautas atbalstu un ticību uzvarai, kā arī novērsa jaunu bēgļu aizplūšanu no Vidzemes.

[Sagatavots pēc:

http://www.karamuzejs.lv/~/media/karamuzejs/documents/raksti/Pieminot-latviesu-strelnieku-pirmas-kaujas(1915-2015).ashx