upe

up- – sakne, vārda celms

-e – galotne

upes atteka, upes augi, upes augštece, upes baseins, upes dziļums, upes dzīles, upes garums, upes grīva, upes gultne, upes ieleja, upes iemītnieki, upes ieteka, upes izteka, upes karte, upes krasti, upes kritums, upju kuģniecība, upes lejtece, upes līcis, upes līkums, upes nosaukums, upes notece, upes oļi, upes osta, upes pērles, upes pieteka, upes platums, upes plūdums, upju sistēma, upes spogulis, upes straume, upes tilts, upes ūdens, upes zivis

kalnu upe, līdzenuma upe, pazemes upe, piena upe, prieka upe, ziedu upe

akmeņaina upe, dūņaina upe, dziļa upe, gara upe, īsa upe, jauna upe, krāčaina upe, lēna upe, netīra upe, oļaina upe, sekla upe, strauja upe, sveša upe, tīra upe, veca upe

upe ietek, upe iztek, upe krāc, upe līkumo, upe met līkumus, upe mutuļo, upe tek, upe plūst, upe traucas

aizaugusi upe, bīstama upe, ielēkt upē, izkaltusi upe, izsusējusi upe, lēkt upē, līkumota upe, lūkoties upē, peldēties upē, plunčāties upē

bradāt pa upi, kuģot pa upi, laivot pa upi, laist plostus pa upi

Jo dziļāka upe, jo lēnāki tek.

Klusa upe ir dziļa.

Dziļas upes nav straujas.

Maza upīte taisa lielus plūdus.

Daudz mazas upes iztaisa lielu upi.

Kā skaidras upes dēles ir lišķu saldās mēles.

Kur upes pārplūst, tur aug treknā zāle.

Pa straujām upēm grūta peldēšana.

Pret upes straumi grūti peldēt.

Drīzāki upe atpakaļ tecēs, ne tu mani dabūsi.

Pa kuru upi brauc, tuos i dzīsmi dzīdi.

Byus upē, byus i kulē.

Upe tādēļ līkumaina, lai karūse nesnauž.

Visi upju viļņi, strauji un lēni, nobeidzas jūrā.

Ja upe iesāk lauzt ledu jaunā mēnesī, tad ledus ilgi turas krastos.

Ja palu laikā upes ledu krastā izmet, tad vasarā gaidāmi plūdi.

Ja pavasarī uz upes krasta paliek ledus, tad būs slikta vasara.

Ja pavasarī, plūdu laikā, upēs ūdens ilgi stāv, tad būs auksta un lietaina vasara.

Ja pavasarī, plūdu laikā, upēs ūdens drīzi nokrīt, tad būs laba vasara.

Kad pirmo reizi iet peldēt, lai upē nenoslīktu, tad dod upei ziedu un saka: „Še, upīte, ņem manu ziedu!”

Ja upe zied, jāmet trīs reizes akmentiņi ūdenī, tad to gadu nevar noslīkt.

Kad ūdens upēs ātri krītot, tad būšot lietus.

Ja upe tek burbuļodama, tad gaidāms lietus.

Ja upe tek saputojusies, gaidāms lietus.

Ja upe līdz Ziemas svētkiem trīs reizes aizspriest (pārsalst, aizsalst), tad gaidāma laba vasara.

Ja vakarā no upēm ceļas migla, tad būs labs siena laiks.

Ja sapnī redz pārplūdušu upi, tad būs auksts laiks.

Ja sapnī redz pārbrienam pār skaidru upi, tad stāv labs ceļš priekšā.

Ja sapnī brien pār strauju upi, būs iedzeršana.

Ka sapynā brīn upē, byus dzeršona.

Ja sapnī redz, kad izsus tekoša upe, aiz kuras dzīvo radi, tad tie iznīkst.

Upe, upe, meita, meita,

Abas vienu daiļumiņu:

Upe nesa sīkas olas,

Meita ļaužu valodiņas. [LD 8990-0]

Iesim, meitas, raudzīties,

Kā ražen’ upe tek.

Upe tek čīkstedama,

Daugava skanedama:

Upē čīkst kārkaliņ’,

Daugavē sudrabiņš. [LD 31024-1]

Kura upe neteceja?

Kura meita nedziedeja?

Rāvu upe neteceja,

Lepna meita nedziedeja. [LD 825-0]

Strauja, strauja upe tek

Gar tautieša namdurvim;

Tā nebija strauja upe,

Tās bij manas asariņas. [LD 23078-0]

Upitē laipas liku,

Māmulites gaididama;

Upe laipas aiznesusi,

Māmuliņa neatnāca. [LD 26735-0]

Es guleju saldu miegu

Āboliņa kalniņā;

Upe šņāca, upe krāca,

Vēja māte gavileja. [LD 27560-2]

Teiru rudzu upe tak

Pa bruoļeņu pogolmeņu;

Atveram kļetei duris,

Lai satak orūdā. [LD 8155-2]

Līgodama upe nesa

Zaļu ziedu vainadziņu;

Dziedadamas tautas veda

Vainadziņa vijejiņu. [LD 18215-0]

Strauji, strauji upe tek,

Vēl straujaki Daugaviņa.

Kā tā strauji netecēs,

Pilna dārgu dvēselišu. [LD 30710-4]

Zied ābele kalniņā,

Upe tek lejiņā;

Kalnā skaista puškojos,

Lejā balta velējos. [LD 25885-17]

Kolnā kuopu raudzeitūs,

Kaidu kūku upe nas:

Sudobruotu līpu ņese,

Pazeļteitu ūzuleņu. [LD 34224-0]

Kalnā kāpu skatities

Kā ražani upe tek:

Pa malām zelts teceja,

Vidū rit sudrabiņš. [LD 30971-0]

Zvēri rok upi

Kad Dievs jau bija radījis kokus, mežus, krūmus, zvērus, putnus un zivis jūrā, tad Daugavas vēl nebijis. Visi zvēri un putni, bez darba būdami un savā vaļā dzīvodami, sākuši toreiz savā starpā ķildoties un nīdēties.

Lai šādas ķildas reiz beigtos, tad Dievs nolēma zvēriem un putniem dot darbu. Viņš sasauca visus zvērus, putnus un zivis. Tie, viņa balsi dzirdēdami, nāca tūdaļ klausīties viņa pavēles. Kad visi bija sanākuši, tad Dievs viņiem vēlēja rakt Daugavu.

Tūdaļ darbs arī sākās, jo visi zvēri, putni un zivis itin naigi sāka strādāt. Zaķis un lapsa – tiem bija veiklas kājas – mērīja upei ceļu: zaķis pa priekšu lēkdams, bet lapsa pa zaķa vilkto stigu ar kuplo asti vilka upei robežas.

Kurmis, zemes urķis būdams, vilka tūdaļ pirmo vagu, un āpsis to kasīdams paplašināja. Lācis, kā jau liels stiprinieks, nesa zemes klēpjiem vien un bēra gubās – tādēļ tad arī gar Daugavas krastiem ir kalni. Tāpat citi zvēri, putni un zivis strādāja, ko nagi nesa, un visas ķildas bija beigtas. Naigi strādājot, darbs ātri šķīrās, un upes grava drīzi bija izrakta.

Nu nāca Dievs apskatīt padarīto darbu un arī lūkoties, vai visi viņa pavēli izpildījuši un strādājuši. Pirmos tas redzēja kurmi un lāci, kuri vēl nebija spējuši no darba dubļiem notīrīties. Dievs tos ļoti slavēja par čakliem strādniekiem un vēlēja tiem par godu nēsāt tādas drēbes, kādas tie strādādami bija notaisījuši. Vilkam, kurš daudz bija pūlējies ar purnu un kājām, tas arī atstāja tos uz mūžu melnus. Zosi un pīli arī Dieviņš slavēja par čaklām strādniecēm un atvēlēja tām upē peldēt un mazgāties. Citiem putniem, kas arī strādājuši, bet ne tik čakli, Dieviņš atvēlēja tikai dzert upes ūdeni.

Dieviņš apskatīdamies ieraudzīja lietus putniņu pa koku zariem lēkājam un svilpojam. Dieviņš viņam prasīja, kādēļ tas neesot strādājis kā citi putni.

Lietus putniņš atbildēja itin aši, uz saviem smukajiem, dzeltenajiem svārkiem rādīdams – kā gan lai ar tādām smukām drēbēm tādu rupju darbu strādājot? Pat Dieviņam pašam tas nebūtu paticis, kad tas savus dzeltenos svārkus būtu nosmērējis ar dubļiem. [..]

To dzirdēdams, Dieviņš atbildēja: „Kā redzams, tad tavi skaistie svārki tev vairāk par ļaunu nekā par labu. Paturi tad arī savus svārkus un ar dubļiem notaisītās bikses! Bet mūžam tev nebūs dzert skaidra zemes ūdens ne no upes, ne avotiņa, ne dīķa. Tikai ar rasu, kas ir uz koku lapām un ar to ūdeni, kas ir uz akmeņa, tu varēsi slāpes dzesēt un izslāpušo sirdi spirdzināt.”

Tādēļ vēl šo baltu dienu lietus putniņam jācieš slāpes. Kad, negaisam tuvojoties, citi putni apklusuši, tad vēl lietus putniņš žēli, žēli raud par savu lepnumu.

Pēc tam Dieviņš ieraudzīja buti, kā tā pūlēdamās pa smiltīm vārtās, un nožēlodams teica: „Ak tu, nabaga butīte, kā tā pa smiltīm vārtās!”

Butei šāda līdzcietība nepatika, tā, Dievu mēdīdama, sacīja: „Ak ķu, nabaga buķīte, ka tā pa smilķim vāķas!”

Bet Dievs teica: „Lai tev mute paliek šķība, kādu tu to, mani mēdīdama, savilki!” Tāpēc arī vēl tagad butei mute šķība.

Dievs, acis apkārt mezdams, jautāja: „Kur tad vēzis palicis, ka nemaz nav redzams?”

Bet vēzis, no dubļiem izlīzdams, rupji atbildēja: „Vai tev acis pakaļā, ka manis neredzi?”

Dievs viņu par šādu atbildi smagi sodīja, noteikdams, lai tam pašam acis mūžam pakaļā stāvot.

Pēc tam Dieviņš ar zelta kausu ielēja izraktajā gravā ūdeni un norādīja, kurp viņam tecēt un ar jūru vienoties.

Plašā straume dažā vietā krākdama putoja, dažā, lēni šalkdama, tecēja, un Dieviņš to pēc sava gudra prāta nosauca par Daugavu.
[http://valoda.ailab.lv/]

Asins upe

Netālu no Jaunpiebalgas pagasta kapsētas atrodas maza upīte, strautiņš, kas ietek lielākā upītē Virdē. Šo mazo upīti sauc par Asins upi. Reiz zviedriem ar krieviem te bijusi liela kauja. Pa šo upīti tad tecējušas asinis, tāpēc tad arī šo upīti sauc par Asins upi.
[LTT 1993 : 69]

Par Gauju

Vecos laikos Gauja bija nodomājusi taisni pretī rītiem tecēt, bet, tā kā visas upes pret vakariem tek, tad citas apskaudušas Gauju un sūtījušas divas upes tai pretim, lai izdurtu Gaujai acis. Upītes tecējušas, satikušas Gauju un arī izdūrušas tai acis. Aklā Gauja nu vairs nespējusi sev ceļu ietaisīt pret rītiem, tādēļ tecējusi pa abu upīšu tekamām vietām taisni pret vakariem uz jūru.
[LTT 1993 : 62]

Gaujas atvari

Kad Gauja sākusi tecēt no Vecpiebalgas Alauksta ezera par tagadējo vietu, tas velnam briesmīgi nepaticis: errojies un solījies Gauju aizdambēt: „Ko tāds tārps te man ceļā locīsies, kur dažā vietā es nemaz nevaru pāri tikt? Tagad šo vēl kā mazu kucenu varu locīt.” Pie Vecpiebalgas Jaunvīļumu mājām velns, ģērbies garā kreklā, salasījis pa Lībiešu kalnu akmeņus un nesis, lai iebērtu Gaujai ceļā. Akmeņu bijis par daudz, un velns tikai lēnām ticis uz priekšu. No akmeņu svara velna kreklā ieplīsis caurums un daļa akmeņu izbirusi Lazdu kalnā. Ar atlikušiem akmeņiem velns čāpojis tālāk, bet, kādu simtu soļu no Gaujas tikušam, dziedājis Brežģa kalna gailis, un velnam izbiruši no bailēm pārējie akmeņi. Tā Gaujai ceļu velns neaiztaisījis. Jauna būdama, Gauja kā jauna meitene steidzīgi posusies uz jūru, bet velns noskaities, ka tur aizdambēt nav izdevies, un aizsteidzies pie tagadējās Nēķina muižas, aizmetis tur kalnu priekšā. Gauja no velna darbiem nav bijusies, tik pagriezusies pa labu roku un prom uz rītiem gar Jaunpiebalgu. Tur Gauja domājusi tikt uz Peipusa ezeru, bet pie Lejas muižas velns bijis atkal priekšā. To redzēdama, no Lejas muižas un Sinoles Gauja atkal griezusies uz vakariem gar Valmieru un Cēsim uz jūru un izgrauzusies caur diezgan augstiem krastiem. Kad velns redzējis, ka ar kalniem un akmeņiem Gaujai ceļu neaiztaisīs, sācis Gaujai ceļā bedres rakt. Bet Gauja jau tad bijusi liela un spēcīga upe, piepildījusi visas bedres ar ūdeni un aiztecējusi projām. Tās velna raktās bedres ir tagadējie Gaujas atvari, kuros vēl tagad velni glūn un dažu labu peldētāju ierauj savos dziļumos.
[LTT 1993 : 62–63]

Kā cēlusies Ogre

Pie vienām mājām augusi liela, resna liepa. Reiz saimnieks licis liepu nocirst un nu – par brīnumiem – atraduši celma virsū ūdens lāses, lai gan ļoti sauss laiks bijis. Saimnieks domājis: „Jāparok, kas tad tur īsti apakšā būs.” Parakuši mazu nieciņu, tūliņ celma apakšā ūdens izšāvies un riņķī vien griezies tā kā katlā. Tā nu palicis tai dienā. Rītā aizgājuši atkal skatīties un nu ieraudzījuši, ka ūdens izrausis upi un aizgājis tālu, tālu. Saimnieks nosaucis upi par Ogri. Ogre arī tāda ir: iesākumā šaura, šaura, bet tūliņ dziļa – ūdens, riņķī griezdamies, esot izrāvis šo dziļumu.
[LTT 1993 : 64]

Ezerupe

Ezerupe iztek no Jaungulbenes Ušuru ezera dienvidus gala un tek pa zāļainām pļavām, līdz beidzot ietek Liedē. Senos laikos pie Ušuru ezera dzīvojis bagāts, bet skops saimnieks. Viņam bijušas skaistas mājas, plaši lauki un liels ganāmpulks. Ļaudis runājuši, ka skopais saimnieks ejot ar velnu uz vienu roku, tāpēc viss viņam tik labi padodoties. Reiz skopulis aizgājis uz ezeru, iekāpis laivā un sācis braukt. Te kaut kas spožs paspīdējis pie pašas laivas malas. Skopulis tūdaļ ķēris pēc spožuma – nekā – palicis tukšām rokām. Piepēži skopuļa dārgais gredzens nomucis no pirksta un iekritis ezerā. Saimnieks bijis ļoti nelaimīgs un visādi mēģinājis gredzenu izvilkt, bet velti. Ilgi skopulis domājis, kā uzmeklēt gredzenu. Beidzot aizgājis pie velna lūgt padomu. Abi runājuši lielu laiku, beidzot velns apsolījies palīdzēt. Tagad skopulis priecīgs gājis uz māju atpakaļ. Otrā rītā agri velns bijis klāt un sācis dūšīgi rakt jauno upi, pa kuru ūdeni no ezera nolaist. Kad upe bijusi izrakta, velns, atskatījies atpakaļ – redzot: ūdens netekot. Tad viņš stiprā balsī teicis: „Visus uzvarēja – Ušura nevarēju!” Tiklīdz velns izteicis vārdu „Ušura”, tūliņ no ezera pa upi plūdis ūdens. Arī velnu ūdens straume aizrāvusi līdz. Skopulis gaidījis, gaidījis, kad ezers būšot nosusināts, bet nevarējis sagaidīt, līdz beidzot no žēlabām nomiris. Šī upe laikam tādēļ, ka iztek no ezera, nosaukta par Ezerupi.
[http://valoda.ailab.lv/]

Kā Ventas upe cēlusies

Vienam tēvam bijuši divi dēli. Vienam dēlam dzīve neveikusies. Bijis nabadzīgs. Bieži nebijis nekā, ne ko ēst, ne ar ko ģērbties. Otram dēlam gan pārticība bijusi liela. Bet tas bagātais brālis, kā tas jau dzīvē gadās, nabadziņam nemaz nav palīdzējis, nav to ieredzējis.

Tad nu reiz bijis tā: nācis vecītis. Agrāk teica – Dieviņš, bet nu es teikšu – vecītis. Vecītis iegājis pie bagātā brāļa prasīt naktsmājas. Kur tas tev nu dos!

„Nav vietas,” saka, „ej uz mazo būdu!”

Izdzinis vecīti ārā. Tas aizgājis pie nabadziņa un prasījis naktsmājas. Nabadziņš pieņēmis, devis ēst to, kas pašam bijis, izguldinājis.

Kad vecītis rītā gājis projām, viņš teicis: „Es nekā nevaru dot tev par naktsmājām, jo man pašam nekā nav. Bet par to, ka tu mani tik labi uzņēmi, es tev novēlu: darbu, ko tu iesāksi un darīsi, to tu darīsi trīs dienas no vietas.”

Nabags noklausās un domā sevī: griba jau tev laba, bet tāds pat nabadziņš esi kā es. Ko tur!

Bet viņam ir galīgi cauras pastalas, vajadzētu nopirkt pastalām ielāpus, tās salāpīt, pie jaunām jau nevar tikt. Paņem maciņu, skaitīs naudiņu, vai būs tik daudz, kā nopirkt ielāpu. Nu sāk skaitīt. Skaita trīs dienas un trīs naktis no vietas. Pieber pilnu istabu. Nezin vairs, kur likt. Arī sieva grib zināt, cik naudas ir. Abi izgudrojas, kā varētu noteikt, nekāda mēra ar’ nav.

Aizies uz kaimiņiem pie bagātā brāļa un palūgs mēru, lai zinātu, cik naudas īsti ir. Brāļasieva grib zināt, ko nabags mērīs, un ieliek pūra dibinā piķi.

Nu, un šie izmēro. Pulka bijis. Aiznesusi pūru bagātā brāļa sievai atpakaļ. Šī skatās, ka pūra dibinā pielipusi klāt zelta, sudraba nauda.

Pārbrauc bagātais brālis no dzirnavām un teic savai sievai: „Aiznes nabagam ar’ kādu kulīti miltu, lai viņš nenosprāgst badu.” Šī pretī: „Kā ta viņš nabags! Viņš jau ar pūriem mēro naudu.” Šis brīnās – kā tas var būt! Sieva parāda pūru. Šis iet pie nabaga brāļa un prasa, kā ir. Nabags ar’ nav nenovīdīgs, izrāda istabu un pastāsta par veco vīreli. Nu bagātais atceras: „Viņš bij pie manim arī. Ja viņš vēl pie tevim atnāk, tad atsūti pie manim.”

Otrā vakarā vecais vecītis bez saukšanas ierodas pie bagātā. Nu bagātais dod naktsmājas, paēdina, dod labu gultu, kur izgulēties. No rīta vecītis iet projām un saka: „Kuru darbu jūs sāksiet, to jūs sadarīsiet trīs gadi un vēl ilgāk!” Bagātais brālis nu ir tik priecīgs. Norunā ar sievu, ka trīs gadi jāskaita lielais naudas maks. Bet, lai skaitīšanā nevienu brītiņu nebūtu ar ko citu jākavējas, sieva saka vīram: „Vai dzi, vecais, iziesim vispirms laukā izčurāties!” Abi divi iziet kalniņā un laidīs, lai skrien uz leju. Sāk laist vaļā, ko tik var, viens un otrs. Bet kas nu par brīnumiem – jo tik laiž, jo vairāk rodas, tek kā ūdens strauts prom uz leju. Tā tas iet trīs gadi un vēl ilgāk. Izceļas upe un tek prom uz jūru.

Un tā cēlusies Venta. Abiem brāļiem bijis uzvārds Vējš. Bagātais, kā jau kungs, savu uzvārdu pa vāciskam taisījis par Wind. No tā tad arī Ventas upes nosaukums cēlies.

Nabags par savu naudu uzbūvējis Ventspili, bet to arī vācieši nosaukuši par Windau, kas īsti ir Vēja pils.
[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/]

Upes ravēšana

Ravēšana… Pirmā asociācija, kas parasti nāk prātā: saulē iedeguši cilvēki ar kapli rokā vienmuļi „knābā” putekļainu zemi vagā, ar katru cirtienu atbrīvojot kultūraugus no nevēlamu zāļu uzmācības. Nodarbe parasti nav tā patīkamākā, taču par tās nepieciešamību netiek diskutēts. Dzīvojot blakus Mūsai, kas 20 km plūst cauri lauksaimniecībā intensīvi izmantotajam Zemgales līdzenumam un nes līdzi arī no leišu laukiem 140 km garumā noskalotās un pa meliorācijas teknēm atplūdinātās barības vielas, ar katru gadu skaidrāk iezīmējas aina – upe aizaug. Turklāt aizaugšanas procesi noris ģeometriskā progresijā. Metodiski pētījumi un monitorings nav veikts, bet, pajautājot jebkuram viedam zemgalietim, saņemsit vienu atbildi: „Manā jaunībā un pat vēl pirms pārdesmit gadiem ūdens upē bija vairāk!” Zāļu līnija savulaik kautrīgi iezīmējās tikai gar upes maliņu, bet tagad vasaras plaukumā aizauguma dēļ upē ūdens tecējumu grūti saskatīt.

Savu artavu ūdens trūkumam Zemgales upēs pieliek arī tas, ka lietuvieši, ar kuriem mums jādala visu D–Z virzienā plūstošo upju baseini, ir naskāki attiecībā uz HES dambju būvēšanu. Pirms Mūsa sasniedz Latvijas robežu pie Grenctāles, tai jāiegriež vairāku kaskādē izvietotu hidroelektrostaciju turbīnas Lietuvā. Ja Latvijas zaļie vēl arvien notur hesistus drošā attālumā no Lielupes baseina upēm, tad lietuvieši gandrīz uz katras upes sabūvējuši gan lielākus, gan mazākus dambīšus. Tas veicina biogēno elementu akumulāciju ūdenskrātuvēs, un zāle upē aug griezdamās! Ko darīt?

Vispirms jāatmet kļūdainais priekšstats, ka upes ekosistēma ir neaizskarama. Cilvēka darbības izraisītās ūdeņu eitrofikācijas dēļ upes ir slimas, tādēļ tās ir jāārstē. Upes jāatbrīvo no aizauguma – tās „jāravē”! [..]

[Gabrāns : http://www.videsvestis.lv/]

Upe ir nozīmīgs mitoloģijas simbols, sakrālās topogrāfijas elements. Vairākās mitoloģijās tā ir Visuma „serde”. T. s. kosmiskā (pasaules) upe ir pasaules ceļš, kas caururbj vidējo un apakšējo pasauli. Parasti tā ir arī ģints (vai šamaņu) upe. Dažkārt tās sastāvdaļa ir reāla, konkrēta reģiona galvenā upe, kam simboliski piešķirta cita jēga. Piemēram, kosmiskā upe ir evenku Mumongihoktobira (ūdensceļupe). Tās augštecē (augšējā pasaulē) purvainā, ar ganībām bagātā vietā dzīvo briežu dvēseles. Līdzās mīt cilvēku dvēseles, kas ir cilvēka dzimuma turpinājuma avots; tālāk – upes vidustecē (vidējā pasaulē) mīt dzīvi cilvēki un dzīvnieki. Upes lejtecē izveidota mirušo pasaule, uz kurieni šamanis pavada mirušā dvēseli.

Dažādās tradīcijās izmantots četru upju tēls. Arī Bībelē minētas četras upes, kas norāda uz četrām debess pusēm.

Četras paradīzes upes, kas iztek no pasaules koka saknēm uz četrām debespusēm, apzīmēja dievišķu enerģiju un garīgu spēcinājumu, kas plūst cauri Visumam. Kalmiku kosmoloģijā Mavo ezera vidū aug dzīvības koks Zambu; no tā debespušu virzienā tek četras lielas upes, kas pēc septiņiem meandriem atgriežas ezerā. Centra ezers atrodas augstā kalnā, un upe gāžas lejā pa klintīm, kam ir ziloņgalvas, vērša, zirga, lauvas veidols. Tādējādi dažādās tradīcijās plaši izplatītā ideja par četru debespušu sargiem šajā gadījumā apvienojas ar četru upju tēlu.

Hinduismā Gangas upi personificē augstākā upju dieviete Ganga; upe simbolizē asi, kas esot nokritusi no debesīm, šķīstījusi arī zemi (ko balsta Šiva) un iekļuvusi arī pazemē. Šķīstīšanās Gangā ir būtisks hinduisma rituāls.

Nedaudz piezemētāk šķīstīšanas simbolika atspoguļota grieķu mītā par Hēraklu (romiešu Herkulesu), kurš novadīja upi cauri valdnieka Augeja staļļiem.

Upes plūdu dēļ tika uzskatītas par neparedzamām, tādēļ to dievu vai biežāk dieviešu labvēlības iegūšanai nesa ziedojumus.

Ar pazemes upi (Lēta, Stiksa) saistīts motīvs par mirušo pārcelšanu.

Kosmiskā, pasauli veidojošā upes loma atspoguļojas arī sakrālās hidronīmijas izveidē, kas, no vienas puses, paredz reāli esošu upju sakralizāciju un, no otras puses, šīs reālās upes attiecināšanu uz to mitoloģisko pirmtēlu debesīs – kosmisko upi. Visas katra areāla lielākās upes – Huanhe, Jandzi, Mekonga, Ganga, Inda, Tigra, Eifrata, Volga, Dņepra, Amūra, Kongo, Amazone, Daugava u. c. – var būt sakralizētas vai arī iekļauties mitoloģiskos motīvos.

Ķelti ticēja, ka īpaši svētas ir vietas, kur kopā saplūst divas upes.

Upes tēlam ir liela nozīme pasaku motīvos. Upei ir robežas funkcijas – tā ir robeža starp šo pasauli un apakšējo pasauli – mirušo valstību, starp savu un svešu telpu.

Simboliskā upes nozīme ir šķērslis, briesmas, plūdi, pārplūdināšana, šausmas, ieeja pazemes valstībā; valoda, pareģotspēja. Motīvs par iekāpšanu upē nozīmēja svarīga darba uzsākšanu, varoņdarbu; pārcelšanās pāri upei – varoņdarba veikšanu, jauna statusa, jaunas dzīvības iegūšanu.
[Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija 1994 : 373–375]

Spēlfilma Ābols upē (1974). Filma iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Scenārija autors un režisors Aivars Freimanis, operators Dāvis Sīmanis, komponists Pēteris Plakidis. Lomās Akvelīna Līvmane, Ivars Kalniņš.

Dziesma Upe aizmet sidrabvilni. Jāna Burdaja vārdi, Ulda Šteinberga mūzika, izpilda grupa „Brenča muzikanti”.

Dziesma Upe. Guntara Rača vārdi, Raimonda Tiguļa mūzika, izpilda Gunārs Kalniņš.

Dziesma Upei pāri. Ārijas Elksnes vārdi, Raimonda Paula mūzika, izpilda Aija Kukule.

Dziesma Upe un cilvēka dzīve. Krišjāņa Barona vārdi, Jāzepa Vītola mūzika.

Latviešu tautasdziesma Upe nesa ozoliņu. Andreja Jurjāna apdare. Pētera Butāna apdare pūtēju orķestrim.

Latviešu tautasdziesma Trīs sidraba upes tek. Viļņa Salakas apdare.

Latviešu tautasdziesma Strauja, strauja upe tecēj. Ernesta Vīgnera apdare. Pirmo reizi dziedāta Trešajos vispārīgajos latviešu dziedāšanas svētkos 1888. gadā.

Latviešu tautasdziesma Līgodama upe nesa. Viļņa Salakas apdare.

Latviešu tautasdziesma Upe saka tecēdama.

Latvijas garākās un lielākās upes

Latvijas garākās upes ir Daugava – 352 km (kopgarums – 1005 km), Gauja – 452 km, Ogre – 188 km, Venta – 178 km (kopgarums – 346), Iecava – 136 km.

Latvijas lielākā upe ir Daugava – mūsu mītiskā likteņupe, kurai veltītas daudzas tautasdziesmas un teikas. Daugava sākas Krievijā, Valdaja augstienē.

No Latvijas robežas līdz Daugavpilij saglabājusies Daugavas ieleja, kurā atrodas daudz vērtīgu biotopu un acis priecē skaista ainava. Te izveidots dabas parks „Daugavas loki”.

Lejpus Jēkabpils Daugava plūst pa kanjonveida dolomītu ieleju – pirms Pļaviņu HES uzcelšanas te bija skaistākais Daugavas ielejas posms, jo upes gultnē bija daudz krāču un krastus rotāja augstas klintis – Oliņkalns, Avotiņu kalns, Staburags, – kas, būvējot hidroelektrostaciju, tika applūdinātas.

Pie Doles salas Daugavas platums ir 500–700 m, bet upes grīvas rajonā – 1,5 km. Upes dziļums Rīgas tiltu rajonā ir 6–7 metri, bet lejpus tiem – 8–15 metri. Daugavas lejtecē ir daudz salu – Zaķusala, Lucavsala, Kundziņsala, Ķīpsala un citas.

Sabiedrības cīņa pret Daugavas (Daugavpils) HES būvniecību, kas notika 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē, ievadīja tautas Trešo atmodu.

Garākā upe Latvijas teritorijā ir Gauja. Tā sākas Vidzemes augstienē Elkas kalna nogāzē. Augštecē tā plūst uz austrumiem, tad, plašā lokā apliecot Vidzemes augstieni, pagriežas Rīgas līča virzienā. Upes skaistākā daļa ir Gaujas senieleja starp Valmieru un Murjāņiem. Ielejas dziļums ir no 20 m pie Valmieras līdz 85 m pie Siguldas. Lai saglabātu Gaujas senielejas floru un faunu, glezno ainavu, kultūrvēsturisko mantojumu (Cēsu, Turaidas un Siguldas viduslaiku pilis), 1973. gadā izveidots Gaujas Nacionālais parks.

Gaujas krasti ir devona sarkanīgie, dzeltenīgie vai pelēki baltie smilšakmeņi un sarkanie māli. Tūristu uzmanību piesaista Sietiņiezis, Ērgļu klintis, Sarkanās klintis un Ķūķu iezis. Gauja ir viena no bīstamākajām Latvijas upēm, jo tajā ir diezgan liels straumes ātrums un smiltīm klāta gultne.

Aiviekste ir Daugavas labā krasta pieteka, un tā ietilpst Daugavas sateces baseinā. Tā ir vienīgā upe, kas iztek no Lubāna ezera.

Lielupe ir lielākā Zemgales upe. Tā veidojas lejpus Bauskas, satekot Mūsai un Mēmelei. Lielupei ir vairāk nekā 250 pieteku. Lielākās no tām ir Mūsa, Mēmele, Iecava.

Venta ir lielākā Kurzemes upe. Tās izteka atrodas Žemaitijas augstienē Lietuvā. Lielu daļu Ventas gultnes veido dolomīti, tāpēc upē ir daudz krāču un braslu. Pie Kuldīgas ir izveidojies Eiropā platākais ūdenskritums – Ventas rumba.
[Sagatavots pēc: LPE 1981–1988].

Meteorologi: līdzīgi plūdi kā šogad Ogres upē atkārtojas reizi 100, vietām pat 200 gados

2013. gada pavasarī Ogres upē Lielpeču stacijā tika novērots 110 gados augstākais ūdens līmenis, bet Ogres novērojumu stacijā – 240 gados. Kā liecina Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra informācija, arī Daugavā pie Pļaviņām ūdens līmenis pārsniedza vēsturiski maksimālo atzīmi.

Hidrologi norādīja, ka pēdējo reizi gandrīz tikpat augsts ūdens līmenis Lielpečos ir bijis 20. gs. 40. gados, tomēr šogad tas bijis pārsniegts, fiksējot līdz šim augstāko ūdens līmeni.
[Sagatavots pēc: http://www.tvnet.lv/]

●

Jaunais Rīgas teātris darbu sāka ar Stīvena Soderberga lugas „Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās” iestudējumu, kura režisors bija Alvis Hermanis. Pirmizrāde notika 1993. gada 20. janvārī.

Latvijas profesionālo teātru 1993. gada jauniestudējumu skatē Spēlmaņu nakts 1993 izrāde tika nominēta kategorijā „Labākā izrāde”.