Pusmaratonā uzvar ukrainis un lietuviete, Prokopčuka atgriežas ar ceturto vietu
Ar ukraiņu skrējēja Oleksandra Matvijčuka un lietuvietes Mildas Vilčinskaites uzvaru 2018. gadā noslēdzās „Lattelecom” Rīgas maratona pusmaratona distance.
Rīgas maratona izšķirošā diena sākās ar startu pusmaratonā un maratonā. Pa priekšu kopējai grupai skrēja vairāki maratonisti, kuri turēja ļoti augstu tempu un pusi distances veica nedaudz ātrāk nekā vīru pusmaratona uzvarētājs Oleksandrs Matvijčuks. 34 gadus vecais ukrainis 21 kilometru veica vienā stundā, piecās minūtēs un 14 sekundēs, bet otro vietu ar personīgo rekordu izcīnīja latvietis Jānis Višķers (1:06:12). Trešā vieta Dmitrijam Serjoginam (1:07:24).
Tikmēr dāmu konkurencē par pusmaratona uzvarētāju kļuva Milda Vilčinskaite no Lietuvas, kura distanci veica vienā stundā, 14 minūtēs un 38 sekundēs. Otrā bija Oleksandra Šafara, kura garāk pārstāvēja Baltkrieviju, bet nu skrien zem Ukrainas karoga. Viņas laiks: viena stunda, 16 minūtes un 11 sekundes. Trešo vietu izcīnīja Ilona Marhele, kura Šafarai piekāpās par 15 sekundēm, bet ceturtajā pozīcijā bija Jeļena Prokopčuka (1:19:41), kurai tas bija pirmais starts kopš Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm un dzemdībām. [Sagatavots pēc: http://sportacentrs.com/vieglatletika/20052018-rigas_pusmaratona_uzvar_ukrainis_un_lietu?is_mobile=1]
Šodien es esmu ukrainis
2014. gada 23. martā plkst. 19.00 Rīgas Domā notika solidaritātes koncerts „Šodien es esmu ukrainis”.
Reaģējot uz notikumu attīstību Ukrainā un Krimā, Rīgas Doms sadarbībā ar ukraiņu kultūrizglītības biedrību „Dņipro” rīkoja Latvijas kultūras darbinieku koncertu „Šodien es esmu ukrainis”, izrādot solidaritāti ar dziesmām un dzeju.
Koncertā piedalījās Rīgas saksofonu kvartets un tādi mūziķi kā Kristīne Gailīte, Vita Kalnciema, Madara Jauģiete, Elīna Šimkus, vokālais ansamblis „Anima Solla”, Jānis Kurševs un Kārlis Kazāks.
Koncertā savu atbalstu Ukrainai izteica dzejnieki Inese Zandere, Jānis Elsbergs, Iveta Šimkus, Liāna Langa, Māra Zālīte, kā arī aktrise Elita Kļaviņa.
Koncertā piedalījās arī ukraiņu dziesmu ansamblis „Dņipro”, trio „Ukrainočka” un Dāniels Bisenieks. Ievadlūgšanu koncertā teica ukraiņu priesteris Romāns Sapužeks.
Ieeja pasākumā bija par ziedojumiem ukraiņu kultūrizglītības biedrībai „Dņipro”. [Sagatavots pēc: http://www.satori.lv/article/svetdien-riga-notiks-solidaritates-koncerts-sodien-es-esmu-ukrainis]
Latvieši sasniedz katra ukraiņa svētvietu
2014. gadā ceļā uz Ukrainas augstāko kalnu Goverlu valcēnietis Zintis Varts devās tā, kā vienmēr dara savos ceļojumos: pārvietojās tikai ar sabiedrisko transportu un „viesnīcu” nesa uz muguras. Viņa naktsmājas dažādās zemēs vienmēr bijusi līdzi paņemtā telts.
Salīdzinot ar jau izpētīto Altaju, Kaukāzu un Urāliem, Karpati Zintim bija vēl neapgūts reģions. Tagad par divu latviešu uzkāpšanu Goverlā (2061 metrs virs jūras līmeņa) liecina uz virsotnē uzstādītā staba uzlīmētie attēli ar Valkas un Jelgavas pilsētu ģerboņiem. Valcēnieša Zinta ceļabiedrs bija Zigmārs Vaiktaitis no Jelgavas.
Lai nokļūtu Ukrainā, ceļotāji izvēlējās „Ecolines” pasažieru autobusu. Tas kursē līdz Ļvovai Rietumukrainā un brauc cauri Polijai. Tā ir ērtāk, jo nav jāiziet vīzas saņemšanas procedūra. Ja Ukrainā grib nokļūt, šķērsojot Baltkrieviju, tad vajadzīga tranzīta vīza. Savukārt Ukrainai ar Eiropas Savienības valstīm ir bezvīzu režīms.
„Viens mūsu mērķis bija uzkāpt Ukrainas augstākajā virsotnē, bet otrs – iepazīt vietējos iedzīvotājus gucuļus un viņu dzīvesveidu,” stāsta Zintis. Pirms došanās ceļā kāds paziņa valcēnietis Mihails viņam uzticēja savu radinieku adresi, pie kuriem, esot Karpatos, varot ierasties ciemos.
To latvieši arī izdarīja. Viesošanās mazā Karpatu ciematiņā Čornaja Tisa viņiem palika atmiņā gan ar saimnieku viesmīlību, gan ar izcili garšīgu boršču. Latvijā baudītais tam nestāvot ne tuvu.
Pirmais latviešu mērķis, ierodoties Ukrainā, bija uzkāpšana Goverlā, kas tiek devēta par katra ukraiņa svētvietu jeb Olimpu.
Lai tur nokļūtu, ceļotāji ar vilcienu vispirms aizbrauca līdz Karpatu Vorohtai, kur netālu atrodas valsts mēroga slēpošanas bāze un tramplīns.
Gandrīz visos ceļojumos viņš iztiek bez komforta, ko ceļotājam parasti nozīmē nakšņošana viesnīcā mīkstā gultā, duša un jau saklāts brokastu galds no rīta. Tā vietā valcēnietis guļ teltī. Šajā ceļojumā viņš to uzcēlis pat kuriozās vietās, piemēram, Ļvovā, cirka pagalmā, naktī pārkāpjot pār sētu. Parki bija pārāk piemēsloti ar suņu izkārnījumiem.
Ceļš uz Goverlu sākas Karpatu Nacionālajā dabas parkā. Par ieeju tajā jāmaksā. Ienākumus ukraiņi izlieto parka teritorijas sakopšanai. Atkritumu kaudzes Ukrainā var ieraudzīt bieži.
Viņi izvēlējās drošāku ceļu un vēlāk virsotnē pārliecinājās, ka pa to uz Goverlu devusies arī vietējo alpīnistu grupa. Sekojot latviešu piemēram, arī viņi izmēģināja sniega procedūras un bija par to itin sajūsmināti.
Karpatus kopumā Zintis neraksturo kā skarbus, smagi pārvaramus stāvus kalnus ar dziļām aizām, jo tie ir samērā seni un jau nodēdējuši. Tomēr vietējo ciemu iedzīvotāji tik un tā no tāliem pārgājieniem kalnos atturas un nezina, kā dzīvo cilvēki grēdas otrā pusē.
Kalnos vasarā dodas gani, lai uzraudzītu ganāmpulkus. Latvieši atceļā pārnakšņoja neaizslēgtā kalnu būdiņā, kur uz galda bija atstāta zīmīte ar aicinājumu maksāt par telts vietu. Zintis spriež, ka tas attiecas uz vasaras sezonu. Citos gadalaikos tur ir tukšs un kluss. Vienīgie būdiņas pastāvīgie iemītnieki ir peles, traucējot naktsmieru ienācējiem un skrubinot viņu pārtiku.
Pēc 10 dienu ilgā ceļojuma Zintim Karpati palikuši atmiņā ar divām raksturīgām lietām: intensīvu mežizstrādi un skaistu dabu, kas ir svarīgs nosacījums tūrisma uzplaukumam.
„Ja ukraiņi sakārtos infrastruktūru, tad tūrisms tur zels un plauks. Pagaidām ceļi tur ir diezgan sliktā stāvoklī. Taču, ja nebūs ceļu, nebūs arī tūrisma,” spriež valcēnietis.
Karpatu ciematiem raksturīga ainava ir guļbūves mājas, no kurām daudzas vēl tiek celtas. Ciematos ir daudz naturālu saimniecību. Par govju klātbūtni liecina noganītās pļavas kalnu nogāzēs.
Zintis arī ievērojis, ka Rietumukrainā pārsvarā dzīvo Ukrainas prezidenta Viktora Juščenko atbalstītāji. „Daudzi Rietumukrainas iedzīvotāji redzējuši dzīves līmeni Eiropā, uz kurieni brauc arī strādāt, un vēlas dzīvot tāpat, kā tur. Tāpēc viņi grib savas valsts kursu uz Rietumiem, nevis Austrumiem,” spriež Zintis. [Sagatavots pēc: http://www.ziemellatvija.lv/cilvekzinas/dzivesstasti/latviesi-sasniedz-katra-ukraina-svetvietu-16187]