Tradicionālā transkripcija

[ukraĩnis]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ukrɑ͜inis]


[u] – īsais patskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[r] – ’skanenis’.’]

[aĩ] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[n] – ’skanenis’.’]

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Trīszilbju vārds.



ukr-sakne

-ain-piedēklis

ukrain- – vārda celms

-isgalotne

 

 



ukrainis

      →ukrain+iet-e

      →ukrain+isk-s, ukrain+isk-a

      →ukrain+ism-s

 

 


austr-um+ukr-aiņ-i

riet-um+ukr-aiņ-i




ukrainispatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

ukrain-is

ukraiņ-i

Ģ.

ukraiņ-a

ukraiņ-u

D.

ukrain-im

ukraiņ-iem

A.

ukraini-i

ukraiņ-us

I.

ar ukrain-i

ar ukraiņ-iem

L.

ukrain-ī

ukraiņ-os

V.

ukrain-i!

migl-as!


Teikumā var būt:

1)         teikuma priekšmets – Ukrainis ir ļoti draudzīgs.

2)     izteicēja daļa – Mans tētis ir ukrainis.

3)     galvenais loceklis Neparedzamais ukrainis.

4)     apzīmētājsSkolēni klausījās ukraiņa dzīvesstāstu. 

6)     papildinātājs – Pēteris mani iepazīstināja ar atbraukušo ukraini.  

7)     vietas apstāklisUkrainī bija pārāk daudz pretrunu.



ukraiņu biedrība, ukraiņu borščs, ukraiņu ēdieni, ukraiņu filma, ukraiņu grivna, ukraiņu ķiploki, ukraiņu laivas, ukraiņu literatūra, ukraiņu mēbeles, ukraiņu mūzika, ukraiņu nauda, ukraiņu rakstnieks, ukraiņu saldumi, ukraiņu speķis, ukraiņu tautasdziesmas, ukraiņu tradīcijas, ukraiņu valoda, ukraiņu vidusskola, ukraiņu  virtuve

 

ukrainis dzied, ukrainis runā, ukrainis sporto



ukraiņi, dsk. v. lietv.

Tauta, Ukrainas pamatiedzīvotāji.

Ukraiņu valoda. Ukraiņu literatūra. Ukraiņu tautas mūzikas instrumenti.

// Ukrainis,ņa, dsk. ģen. ņu; ukrainiete dsk. ģen. šu.

Šīs tautas piederīgais.

Jaunu pasaules rekordu pieccīņā sasniedza ukrainiete.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]


ukraiņi, -u, v. ukrainis, -ņa, v. ukrainiete, -es, dsk. ģen. -šu, s.  

1. dsk., v. Tauta, Ukrainas pamatiedzīvotāji.

Ukraiņu valoda

2. arī vsk. Šīs tautas piederīgais.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]


ukrainis – ukraiņs

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


Arheoloģijāukraiņi.

 

Valodniecībāukraiņu valoda, ukrainisms.


 

Vietvārdi Ukraina, ciemats Balvu novadā.

 

ErgonīmiUkraiņu kazaki Latvijā, biedrība Daugavpilī; Ukraiņu Tautas teātris, biedrība Rīgā; Latvijas Ukraiņu biedrība, biedrība Rīgā; Ventspils ukraiņu kultūras biedrība „KOBZAR”, biedrība Venstpilī; Liepājas ukraiņu kopiena „Svitanok”, biedrība Liepājā; Latvijas Ukraiņu sieviešu biedrība, biedrība Salaspilī; Latvijas Ukraiņu savienība, biedrība Rīgā; Latvijas Ukraiņu biedrību apvienība, biedrība Rīgā; Latvijas Ukraiņu kongress, biedrība Rīgā.


angļu ukrainian

baltkrievu украінец

čehu ukrajina

franču ukraine

grieķu ουκρανίας

igauņu ukrainlane

krievu украинец

lietuviešu ukrainietis

poļu ukrainiec

somu ukrainalainen

ukraiņu українець

vācu der Ukrainer

zviedru ukrainare




 

 



 


 

Maija trešajā ceturtdienā jau ukraiņi ne tikai Ukrainā, bet visā pasaulē velk krustdūrienā izšūtas blūzes un kreklus vai pilnībā tautastērpu.

Arī Latvijas ukraiņiem tā veidojas kā tradīcija ar pulcēšanos Rīgas operas skvērā, lai tālāk dotos nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. 2016. gada pasākuma kulminācija bija Kronvalda parkā pie Tarasa Ševčenko pieminekļa.

Pasākumu organizēja Latvijas Ukraiņu kongress, un par visu bija padomāts. Operas skvērā sapulcējās daudz ļaužu – gan tautastērpos, gan izšūtajās blūzēs/kreklos – višivankās; te bija gan Rīgas Ukraiņu vidusskolas skolēni un viņu vecāki, gan direktore. Karogi, ziedi un pasākuma greznums – krustdūrienā izšūtais garais dvielis: dažāda vecuma rokdarbnieces dažādās Latvijas pilsētās dvieli darināja trīs gadus. Idejas autores, dvieļa īpašnieces/glabātājas ir trīs – Tatjana Lazda ir viena no tām. Turpmāk izšūtais dvielis glabāsies Ukrainas vēstniecībā Latvijā, un tikai ar tā triju autoru piekrišanu varēs tikt eksponēts ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs.

Pēc ziedu nolikšanas skanīgi tika nodziedātas Ukrainas un Latvijas himnas. Tālāk visi devās uz Kronvalda parku pie ukraiņu dzejnieka Tarasa Ševčenko pieminekļa. Dažus apsveikuma vārdus teica Ukrainas vēstnieks Latvijā. Tika atritināts izšūtais garais dvielis. Tatjana Lazda izteica pateicību tā daudzajiem darinātājiem. Dvieļa saritināšana ir vesela procedūra.

Pēc tam sākās Rīgas Ukraiņu tautas teātra sagatavots priekšnesums – dažādu Ukrainas novadu tautastērpu (daži mazliet stilizēti, par ko tiek paziņots) demonstrējumi ar Marijas Semjonovas stāstījumu. Pa zaļo zāli nāca pusaugu meitenes baltos lina kreklos un basām kājām, nāca skaistas zeltenes vainagos, kundzes lepnās goda drānās, nāca dravnieku pāris sirmām galvām un šūnu rāmi padusē – tiem nu bija liela piekrišana.

Ukrainas daudzo novadu tautastērpi ir ļoti dažādi un ļoti koši, viss kopā bija ļoti skaisti, interesanti un aizraujoši. Pēc skatītāju pulka aplausu vētras sākās nopietna fotografēšanās. Višivankas diena bija izdevusies!

[Sagatavots pēc:

http://laikraksts.com/raksti/raksts.php?KursRaksts=6283]

 

     Nacionālais ukraiņu ēdiens ir borščs – biešu zupa ar gaļu, sēnēm, pupiņām vai pat žāvētām plūmēm, kopumā to gatavo, izmantojot no 17 līdz                       20 sastāvdaļām. Iecienīta ir arī kovbasa – kūpināta desa, kā arī kuška – asinsdesa (sastāvā griķi un asinis), kuru pasniedz ar krējumu vai brūkleņu ievārījumu. Populāri ir arī golubci – ar gaļu un rīsiem pildīta paprika; manti – lieli pelmeņi, kurus gatavo tvaicējot; vareņiki – pelmeņi ar kartupeļu, kāpostu, biezpiena, ķiršu u. c. ogu, augļu vai dārzeņu pildījumu. Sāļie vareņiki tiek pasniegti kopā ar sīpoliem un skābo krējumu, bet saldie – ar ievārījumu. Ļoti iecienītas ir arī pankūkas visdažādākajos veidos un ar visdažādāko pildījumu, kā arī biezpiena plācenīši un sacepumi.

[Sagatavots pēc: https://www.celojumubode.lv/lv/valstis/Ukraina]

 

 



     Lielas un apbrīnojamas lietas vien tika runātas slātaviešos par šiem gaidāmiem svētkiem jeb balli, kā Prātnieks un citi viņu sauca. Švauksts stāstīja pa visiem krogiem un godībām, kāda nedzirdēta un neredzēta maltīte tiekot no mērnieka sagatavota, jo Prātnieks dabūjot caur ķēkšu visu zināt, ko gādājot un ko sniegšot. Par seši vai septiņi ēdieni mazāk nebūšot, un citi nākšot jau gatavi no svešām zemēm aizzieģelētos un dubultos dzīvā sudraba katlos, kuros ielikšot tik vien sausu vārāmo un izvārīšot zupu ar gaisu vien bez ūdens un uguns; beidzot aplaidīšot zibeni apkārt un verdošu atsūtīšot šurp. Maizi cepšot sarkana stikla krāsnīs pie kapijas jūras un atvedīšot vai ar smilšu jūras dampkuģi, vai ar elefantiem pa gaisu. Milti maizei būšot no Fiņņu zemes cukura kviešiem iz visu vecākām un gruntīgākām eņģelīšu magazīnām. Tā maize no viņiem tad būšot tik stipra, ka ēdin nemaz nevajadzēšot ēst. Zaftes visu visādas spiedīšot varizeji ar vilistiem somu stabulēs no rožu ogām un buksbauma koku vircēm Kaparnaümā. Sāmu salas tēja vārīšoties uz galdiem valzivju ragos. Kapiju uzdevis mērnieks audzēt jau ziemu tur tāļu, tāļu konterbandes kalnos. Groks esot jau atvests krokodiļu pūšļos gatavs ar Nīlupes zirgiem līdz kaligrāfijai. Tad būšot vēl roņu taukos sālītas siļķes Sibīrijas bleķa mucās, paradīzes sīpoli, ukraiņu vēršu aknas, kavijara zivju ikri, vienradžu smadzenes, lašu nieri, Kronštates šampanietis, dāņu zemes kartupeļi, presēti Pēterburgas gurķi, klapēti Vāczemes cūku cepeši, kantaini papirosi, līki cigāri. Visi trauki būšot no tīra zelta tumbaka; noru noklāšot ar gumijas vilnas tepiķiem. Vakarā dedzināšot visapkārt norai priedēs alenču uguni, kura būšot tik karsta, ka varēšot dancot pa noru, kreklos nometušies tāpat kā saulītē; raķetes laidīšot gaisā ar Amerikas telegrāfiem un atvedīšot baltās biszāles, lai uz ceļa neizsprāgst. Muzikanti jau nākot pa šosejas eizenbānu ar visuvisādām štrumentēm: bungas vien esot tik resnas kā mūra vēja dzirnavas, lielo vijoļu stīgas tādas kā zvejnieku virves, trumetes vedot ar divi zirgi. Sulaiņus vedot no Urangu-Utangas valstības tik daudz, ka ikkatram viesim tiekot savs sulainis, kurš lai noņemot cepuri, sasukājot matus un padodot visu, kā vien kuram vajaga, – un tā vēl daudz citu brīnišķīgu lietu. [Kaudzītes 1980 : 240–241]

 

– Džemma!

– Nu!

– Tu man kaut ko slēp, mīļā sirds.

– Slēpju? Un ko tad?

– Netieku īsti gudra. Bet tu neko negribi par sevi stāstīt. Jāvelk tikpat kā ar knīpstangām.

– Un jūs? Vai jūs uzreiz kratāt savu sirdi pie pirmās izdevības?

– Kā to saprast – „pie pirmās izdevības”?

– Ak, tante, nu ko mēs strīdamies? Gribat, es jums labāk kaut ko nodziedāšu!

– Nodziedāsi?

– Mhm. Zināt, netālu no turienes, kur es dzīvoju, cēla tiltu. Starp strādniekiem bija arī ukraiņi un baltkrievi. Vakaros viņi labprāt dziedāja. Un man atmiņā palika viena dziesma. Visu pat vairs neatceros, tikai pāris rindu.

– Nu, nu?

– Nezinu tikai, vai jūs sapratīsiet, – Džemma sacīja un iesāka:

Кому были гореньки да печаль… [Ezera 1988 : 182]


LAIMGAITA.

Vai tas bija gūsteknis? Krievs?

IRMA.

Jā.

LAIMGAITA.

Tik pareizā latviešu valodā izteicās…

IRMA.

Iemācījies. Nokļuva pie mums kara sākumā, pagājuši vairāk nekā trīs

gadi…

LAIMGAITA.

Esiet piesardzīga, ja man atļauts dot jums padomu… Vislabāk būtu, ja

vācieši tagad vāktu savus gūstekņus atpakaļ uz nometni, kur apkārt tomēr

dzeloņdrātis un kaut kāda uzraudzība, es Rudaušu Kārlim sacīju… Viņi jūt, ka drīz būs zirgā, un kļūst bīstami!

IRMA.

Viņi ir dažādi, tāpat kā mēs…

LAIMDOTA.

Nu, ziniet! Rudaušos arī viens ir, ukrainis… Es saku Kārlim, ka par tik

dārgu cenu pirkt kaķi maisā nevar pat no brālēna, un mēs ejam uz pirtspriekšu nogaršot, tur viņam esot paslēpts pats visapetītelīgākais šķiņķa gabals… Laužam augšā grīdas dēļus, rokam… Tukšā kaste!

IRMA.

Ko jūs sakāt?

LAIMGAITA.

Kā izslaucīta. [Priede 1985 : 99]



Pusmaratonā uzvar ukrainis un lietuviete, Prokopčuka atgriežas ar ceturto vietu

     Ar ukraiņu skrējēja Oleksandra Matvijčuka un lietuvietes Mildas Vilčinskaites uzvaru 2018. gadā noslēdzās „Lattelecom” Rīgas maratona pusmaratona distance.

     Rīgas maratona izšķirošā diena sākās ar startu pusmaratonā un maratonā. Pa priekšu kopējai grupai skrēja vairāki maratonisti, kuri turēja ļoti augstu tempu un pusi distances veica nedaudz ātrāk nekā vīru pusmaratona uzvarētājs Oleksandrs Matvijčuks. 34 gadus vecais ukrainis 21 kilometru veica vienā stundā, piecās minūtēs un 14 sekundēs, bet otro vietu ar personīgo rekordu izcīnīja latvietis Jānis Višķers (1:06:12). Trešā vieta Dmitrijam Serjoginam (1:07:24).

    Tikmēr dāmu konkurencē par pusmaratona uzvarētāju kļuva Milda Vilčinskaite no Lietuvas, kura distanci veica vienā stundā, 14 minūtēs un 38 sekundēs. Otrā bija Oleksandra Šafara, kura garāk pārstāvēja Baltkrieviju, bet nu skrien zem Ukrainas karoga. Viņas laiks: viena stunda, 16 minūtes un 11 sekundes. Trešo vietu izcīnīja Ilona Marhele, kura Šafarai piekāpās par 15 sekundēm, bet ceturtajā pozīcijā bija Jeļena Prokopčuka (1:19:41), kurai tas bija pirmais starts kopš Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm un dzemdībām.

[Sagatavots pēc: http://sportacentrs.com/vieglatletika/20052018-rigas_pusmaratona_uzvar_ukrainis_un_lietu?is_mobile=1]

 

 Šodien es esmu ukrainis

     2014. gada 23. martā plkst. 19.00 Rīgas Domā notika solidaritātes koncerts „Šodien es esmu ukrainis”.

     Reaģējot uz notikumu attīstību Ukrainā un Krimā, Rīgas Doms sadarbībā ar ukraiņu kultūrizglītības biedrību „Dņipro” rīkoja Latvijas kultūras darbinieku koncertu „Šodien es esmu ukrainis”, izrādot solidaritāti ar dziesmām un dzeju.

     Koncertā piedalījās Rīgas saksofonu kvartets un tādi mūziķi kā Kristīne Gailīte, Vita Kalnciema, Madara Jauģiete, Elīna Šimkus, vokālais ansamblis „Anima Solla”, Jānis Kurševs un Kārlis Kazāks.

     Koncertā savu atbalstu Ukrainai izteica dzejnieki Inese Zandere, Jānis Elsbergs, Iveta Šimkus, Liāna Langa, Māra Zālīte, kā arī aktrise Elita Kļaviņa.

     Koncertā piedalījās arī ukraiņu dziesmu ansamblis „Dņipro”, trio „Ukrainočka” un Dāniels Bisenieks. Ievadlūgšanu koncertā teica ukraiņu priesteris Romāns Sapužeks.

    Ieeja pasākumā bija par ziedojumiem ukraiņu kultūrizglītības biedrībai „Dņipro”.

[Sagatavots pēc: http://www.satori.lv/article/svetdien-riga-notiks-solidaritates-koncerts-sodien-es-esmu-ukrainis]

 

Latvieši sasniedz katra ukraiņa svētvietu

     2014. gadā ceļā uz Ukrainas augstāko kalnu Goverlu valcēnietis Zintis Varts devās tā, kā vienmēr dara savos ceļojumos: pārvietojās tikai ar sabiedrisko transportu un „viesnīcu” nesa uz muguras. Viņa naktsmājas dažādās zemēs vienmēr bijusi līdzi paņemtā telts.

     Salīdzinot ar jau izpētīto Altaju, Kaukāzu un Urāliem, Karpati Zintim bija vēl neapgūts reģions. Tagad par divu latviešu uzkāpšanu Goverlā    (2061 metrs virs jūras līmeņa) liecina uz virsotnē uzstādītā staba uzlīmētie attēli ar Valkas un Jelgavas pilsētu ģerboņiem. Valcēnieša Zinta ceļabiedrs bija Zigmārs Vaiktaitis no Jelgavas.

     Lai nokļūtu Ukrainā, ceļotāji izvēlējās „Ecolines” pasažieru autobusu. Tas kursē līdz Ļvovai Rietumukrainā un brauc cauri Polijai. Tā ir ērtāk, jo nav jāiziet vīzas saņemšanas procedūra. Ja Ukrainā grib nokļūt, šķērsojot Baltkrieviju, tad vajadzīga tranzīta vīza. Savukārt Ukrainai ar Eiropas Savienības valstīm ir bezvīzu režīms.

    „Viens mūsu mērķis bija uzkāpt Ukrainas augstākajā virsotnē, bet otrs – iepazīt vietējos iedzīvotājus gucuļus un viņu dzīvesveidu,” stāsta Zintis. Pirms došanās ceļā kāds paziņa valcēnietis Mihails viņam uzticēja savu radinieku adresi, pie kuriem, esot Karpatos, varot ierasties ciemos.

     To latvieši arī izdarīja. Viesošanās mazā Karpatu ciematiņā Čornaja Tisa viņiem palika atmiņā gan ar saimnieku viesmīlību, gan ar izcili garšīgu boršču. Latvijā baudītais tam nestāvot ne tuvu.

    Pirmais latviešu mērķis, ierodoties Ukrainā, bija uzkāpšana Goverlā, kas tiek devēta par katra ukraiņa svētvietu jeb Olimpu.

     Lai tur nokļūtu, ceļotāji ar vilcienu vispirms aizbrauca līdz Karpatu Vorohtai, kur netālu atrodas valsts mēroga slēpošanas bāze un tramplīns.

     Gandrīz visos ceļojumos viņš iztiek bez komforta, ko ceļotājam parasti nozīmē nakšņošana viesnīcā mīkstā gultā, duša un jau saklāts brokastu galds no rīta. Tā vietā valcēnietis guļ teltī. Šajā ceļojumā viņš to uzcēlis pat kuriozās vietās, piemēram, Ļvovā, cirka pagalmā, naktī pārkāpjot pār sētu. Parki bija pārāk piemēsloti ar suņu izkārnījumiem.

     Ceļš uz Goverlu sākas Karpatu Nacionālajā dabas parkā. Par ieeju tajā jāmaksā. Ienākumus ukraiņi izlieto parka teritorijas sakopšanai. Atkritumu kaudzes Ukrainā var ieraudzīt bieži.

     Viņi izvēlējās drošāku ceļu un vēlāk virsotnē pārliecinājās, ka pa to uz Goverlu devusies arī vietējo alpīnistu grupa. Sekojot latviešu piemēram, arī viņi izmēģināja sniega procedūras un bija par to itin sajūsmināti.

     Karpatus kopumā Zintis neraksturo kā skarbus, smagi pārvaramus stāvus kalnus ar dziļām aizām, jo tie ir samērā seni un jau nodēdējuši. Tomēr vietējo ciemu iedzīvotāji tik un tā no tāliem pārgājieniem kalnos atturas un nezina, kā dzīvo cilvēki grēdas otrā pusē.

     Kalnos vasarā dodas gani, lai uzraudzītu ganāmpulkus. Latvieši atceļā pārnakšņoja neaizslēgtā kalnu būdiņā, kur uz galda bija atstāta zīmīte ar aicinājumu maksāt par telts vietu. Zintis spriež, ka tas attiecas uz vasaras sezonu. Citos gadalaikos tur ir tukšs un kluss. Vienīgie būdiņas pastāvīgie iemītnieki ir peles, traucējot naktsmieru ienācējiem un skrubinot viņu pārtiku.

     Pēc 10 dienu ilgā ceļojuma Zintim Karpati palikuši atmiņā ar divām raksturīgām lietām: intensīvu mežizstrādi un skaistu dabu, kas ir svarīgs nosacījums tūrisma uzplaukumam.

     „Ja ukraiņi sakārtos infrastruktūru, tad tūrisms tur zels un plauks. Pagaidām ceļi tur ir diezgan sliktā stāvoklī. Taču, ja nebūs ceļu, nebūs arī tūrisma,” spriež valcēnietis.

     Karpatu ciematiem raksturīga ainava ir guļbūves mājas, no kurām daudzas vēl tiek celtas. Ciematos ir daudz naturālu saimniecību. Par govju klātbūtni liecina noganītās pļavas kalnu nogāzēs.

     Zintis arī ievērojis, ka Rietumukrainā pārsvarā dzīvo Ukrainas prezidenta Viktora Juščenko atbalstītāji. „Daudzi Rietumukrainas iedzīvotāji redzējuši dzīves līmeni Eiropā, uz kurieni brauc arī strādāt, un vēlas dzīvot tāpat, kā tur. Tāpēc viņi grib savas valsts kursu uz Rietumiem, nevis Austrumiem,” spriež Zintis.

[Sagatavots pēc: http://www.ziemellatvija.lv/cilvekzinas/dzivesstasti/latviesi-sasniedz-katra-ukraina-svetvietu-16187]


     Konference „Valodu kontakti un mijiedarbība” 2005. gadā sākās ar ļoti emocionālu un svinīgu rituālu – ukraiņu valodnieks Anatolijs Nepokupnijs saņēma Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekļa apliecību.

Latviešu valodas institūta direktore habilitētā filoloģijas doktore Ilga Jansone stāsta:

„Anatolijs Nepokupnijs ir sens Latvijas draugs. Atdzejojis un popularizējis mūsu dzeju ukraiņu valodā, Ukrainas televīzijā veidojis vairākus raidījumus par Latviju, sevišķi par Rīgu. Viņš ir arī viens no vadošajiem vecākās paaudzes valodniekiem, kas pievērsies baltu un slāvu valodu sakariem, turklāt visu trīs baltu valodu, proti, arī prūšu valodas, pētniecībai. Valodu kontakti taču nozīmē arī kontaktus starp cilvēkiem, kas valodu runā un valodu pēta. Mums ar Ukrainas vēstniecību sākušās sarunas par Ukrainistikas centra izveidošanu Latvijas Universitātē. Tas varētu veidoties Filoloģijas fakultātē ciešā saistībā ar Slāvistikas centru. Ukraiņu valoda, protams, arī ir viena no slāvu valodām. Gan vēsturiski, gan valodas ziņā tai ir senas tradīcijas, un vēstniecība ir ieinteresēta, lai studentiem tiktu dota iespēja blakus krievu valodai apgūt arī citas slāvu valodas, lai viņi iepazītos ar Ukrainas literatūru, vēsturi un kultūru.”

[Sagatavots pēc: https://www.vestnesis.lv/ta/id/102695]

 



  


http://www.sadarbibasplatforma.lv/ul.html fotogrāfijas no ukraiņu kultūras festivāliem.



Latvijas, Vācijas un Ukrainas kopražota dokumentālā filma Ukraiņi šerifi (2016). Režisors Romans Bondarčuks, filmu studija „VFS Films”, „South”.


  


Latvijas baltkrievi un ukraiņi

     Latvijas baltkrievi un ukraiņi ir attiecīgi trešā un ceturtā lielākā etniskā grupa valstī. Abām kopienām ir līdzīga vēsture, īpaši attiecībā uz divdesmitā gadsimta otro pusi.

     Latvija ir mājvieta 60 tūkstošiem Latvijas ukraiņu, no kuriem puse runā ukraiņu valodā. 1897. gadā Latvijā dzīvoja tūkstotis ukraiņu kareivju un Rīgas Politehniskā institūta studentu. Pārējie uz dzīvi Latvijā apmetās padomju laikos. Lielākā ukraiņu kopiena dzīvo Rīgā. Rīgā ir Ukraiņu vidusskola, kuras absolventi vienlīdz brīvi pārvalda ukraiņu un latviešu valodu. Latvijas ukraiņi ir otrā labāk izglītotā kopiena aiz Latvijas ebrejiem, tomēr viņu naturalizācijas līmenis ir viszemākais. Lielākā daļa Latvijas ukraiņu dzīvo jauktās ukraiņu un krievu ģimenēs.

     Interesi par Latvijas ukraiņu kultūru veicina sabiedriskās organizācijas „Latvijas Ukraiņu savienība” un kultūras biedrība „Днiпро” (kas nosaukta Ukrainas lielākās upes vārdā). Arī ukraiņu bērnu kora nosaukums ir „Днiпро”. Ukraiņu kultūras centri ir Ventspilī, Rēzeknē, Liepājā, Daugavpilī un Vangažos.

[Sagatavots pēc: http://www.latvia.eu/lv/latvians/belarussians-ukrainians]

 

 

Olimpiādē debitē Latvijas ukrainis, kuru trenē Dukurs

     Ukrainas olimpiskās komandas sastāvā 2018. gadā savu debiju piedzīvoja19 gadus vecaisskeletonists Vladislavs Heraškevičs. Viņš olimpisko ceļazīmi izcīnīja diezgan intensīvā cīņā un kvalificējās kā viens no beidzamajiem.  Puisis kuļas pa tabulas otro desmitnieku, taču daudzus sporta zinātājus pārsteidz fakts, ka olimpiskajās spēlēs starp viņa treneriem norādīts arī Latvijas skeletona smagsvars Dainis Dukurs. Kā izpētīja portāls ritakafija.lv, patiesībā jau jaunekli var nokristīt par Latvijas ukraini, jo lielu daļu savas dzīves viņš pavada tieši šeit.

     Varbūt mēs arī esam maziņa valsts pasaules kartē, taču sporta pasaulē Latvija ir vadošā skeletona lielvalsts. Un nevienam nav noslēpums, ka liels nopelns tajā visā ir mūsu skeletona sporta celmlauzim trenerim Dainim Dukuram. Viņš trenē Latvijas olimpiešus un arī pašmāju izcilos juniorus.  D. Dukuru par treneri ir mēģinājuši pārvilināt gan Krievijas, gan citu lielvalstu skeletona federāciju vadītāji. Taču viņš vienmēr ir bijis nelokāms un kopā ar dēliem turpina kaldināt Latvijas slavu šajā sporta veidā.

     Patiesībā, ielūkojoties jaunieša profilā instagram.com, top skaidrs, ka puisis ar Latviju ir visai cieši saistīts arī ārpus sporta vides. Uz to norāda Siguldas skaistās ainavas un ikdienišķi skati no Ogres pilsētas rūpnieciskā rajona, ko vietējie sauc par „kartonku”. Un, runājot par Ogri, pirms gada puisis palepojās ar spēka vingrinājumu, kuru viņam iemācīja viens no Latvijas spēcīgākajiem vīriem Agris Kazeļņiks. Kā zina stāstīt vietējie, Ogrē ukraiņu skeletonists Vladislavs ir redzams visai bieži.

[Sagatavots pēc: https://ritakafija.lv/2018/02/12/olimpiade-debites-latvijas-ukrainis-kuru-trene-dukurs/]

 

Ukraiņu tautastērpa galvenā un skaistākā daļa – vainags

     „Mēs esam lepnas, kad mums mugurā ir ukraiņu tautastērps. Tas ir nedaudz līdzīgs baltkrievu tautastērpam. Mūsu tērpos ir bordo, dzeltena un citas krāsas. Svārkiem ir ornaments, izšuvumi,” teic ukraiņu meitenes Valērija un Arina, vienbalsīgi norādot: „Pati svarīgākā un skaistākā tautastērpa detaļa ir ziedu vainags ar krāsainām lentēm.”

     Meitenes un citi, kas 2016. gada 23. augustā sniedza priekšnesumus, tērpušies nacionālajos tautastērpos, Sabiedrības integrācijas pārvaldē ieskandināja ukraiņu kultūras dienas Jelgavā. Tieši tautastērps bija kultūras dienu akcents, jo jelgavniekiem tika piedāvāta ukraiņu fotomākslinieces Natālijas Kravecas fotoizstāde „Patiess skaistums”, kas tapa ar Ukrainas vēstniecības Latvijā atbalstu. Tajā 11 lielformāta stilizētās fotogrāfijās atainoti sieviešu tautastērpi, kādi tika valkāti 19.–20. gadsimtā dažādos Ukrainas apgabalos. Bildēs redzami gan jaunu meitu, gan precētu sievu tautastērpi, arī līgavas kārta. Tiem raksturīgas greznas galvasrotas, pārsvarā vainagi (precētām sievām – lakati) un kaklarotas. „Fotogrāfijās redzamās sievietes nav profesionālas modeles – tās ir dziedātājas, režisores, TV darbinieces. Lai apģērbtu katru no viņām, bija nepieciešamas vairāk nekā trīs stundas. Katras rotas svars ir ap pieciem kilogramiem, un tajās izmantoti ukraiņu tradicionālie materiāli – koraļi, pērles, Venēcijas stikls, sudraba dukāti,” stāsta ukraiņu bērnu un jauniešu centra „Veselka” vadītāja Gaļina Jurčenoka. Jāpiebilst, ka izstādē redzami arī tautastērpi, kādi tika valkāti Jelgavas sadraudzības pilsētā Ivanofrankovskā.

Ukraiņus viņu svētkos sveica arī citu Jelgavas nacionālo biedrību pārstāvji, uzsverot: kultūra ir tā, kas rada sapratni starp tautām.

Ukraiņu kultūras dienas turpinājās arī 24. augustā ar bezmaksas koncertu „Jautrais gadatirgus”, kas pulksten 18.00 notika Jelgavas Kultūras namā. Skatītāji varēja izbaudīt jautru koncertuzvedumu ar dziesmām, dejām un jokiem, kurā savijās vairāku tautu tradīcijas. Koncerta laikā kultūras namā bija apskatāma arī fotogrāfiju izstāde. Pasākuma apmeklētājiem bija arī iespēja nogaršot īstu kazaku zupu kulišu un iegādāties skaistus nacionālos ukraiņu suvenīrus. Koncertā „Jautrais gadatirgus” piedalījās kolektīvi „Džerelo”, „Veselka”, „Ļanok”, „Mrija”, J. Smirnovas Ventspils deju studijas audzēkņi un viesmākslinieki no Ukrainas „Teatr na hoduļah”.

Ar kultūras dienām ukraiņi Jelgavā atzīmē Ukrainas Republikas neatkarības 25. gadadienu, kas tiek svinēta 24. augustā.

[Sagatavots pēc: http://www.jelgavasvestnesis.lv/kultura/ukrainu-tautasterpa-galvena-un-skaistaka-detala-vainags]

 

Ukraiņu borščs

Sastāvdaļas: gabals liellopu gaļas ar kauliņu, gabals cūkgaļas ar kauliņu, gabaliņš sālīta vai žāvēta speķa, 2 bietes, 2 burkāni, 2 sīpoli, neliela kāpostgalviņa, selerijas sakne, 3–4 kartupeļi, 4–5 ķiploka daiviņas,                    2–3 tomāti, 200 g tomātu mērces, sāls, etiķis, cukurs, lociņi, dilles, pētersīļu un seleriju lapiņas, eļļa, lauru lapa.

Pagatavošana.

Gaļu uzvāra, noputo un turpina vārīt uz nelielas uguns. Burkānus un selerijas sakni notīra un sarīvē uz sakņu rīves. Sīki sagriež vienu sīpolu, speķi, pieliek rīvētos burkānus un visu apcep eļļā. Pievieno gaļai. Bieti nomizo, sarīvē uz rupjas sakņu rīves. Pievieno sagrieztu sīpolu un apcep, tad pievieno tomātu mērci un turpina sautēt. Kad gaļa gandrīz gatava, zupai pievieno sloksnītēs sagrieztu kāpostu. Kad kāposti gandrīz mīksti, pieliek kubiņos sagrieztus kartupeļus. Pavāra, pievieno sautētās bietes, sīki sagrieztus tomātus un vāra līdz gatavībai. Pēc vajadzības pievieno sāli, etiķi un cukuru. Piespiež ķiplokus, pieliek lauru lapu un ļauj uzmest burbuli. Pašās beigās pievieno sīki sagrieztus lociņus, dilles un citus zaļumus. Pasniedz ar skābu krējumu.

[Sagatavots pēc: http://receptes.tvnet.lv/recepte/4289-ukrainu-borscs]