Tradicionālā transkripcija

[ugùnskrusc]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[…..]


[u] – īsais patskanis

[g] – balsīgais līdzskanis

[u] – īsais patskanis

[n] – ’skanenis’.’]

[s] – nebalsīgais līdzskanis

[k] – nebalsīgais līdzskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[u] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais līdzskanis

[c] – nebalsīgais līdzskanis

 

Trīszilbju vārds.

Ortogramma – ts.



ugun- – sakne

-s – interfikss (sastingusi galotne)

krust- – sakne

-s – galotne

ugunskrust – vārda celms



ugun-s+krust-s




ugunskrusts – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā  deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

 ugunskrust-s

 ugunskrust-i

Ģ.

 ugunskrust-a

 ugunskrust-u

D.

 ugunskrust-am

 ugunskrust-iem

A.

 ugunskrust-u

 ugunskrust-us

I.

 ar ugunskrust-u

 ar ugunskrust-iem

L.

 ugunskrust-ā

 ugunskrust-os

V.

 ugunskrust!

 ugunskrust-i!

 


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Ugunskrusts tiek plaši izmantots latviešu cimdu un jostu rakstos.

2) izteicēja daļa –  Šī enerģētiski spēcīgā zīme ir ugunskrusts.

3) galvenais loceklis – Ugunskrusts vai svastika?

4) papildinātājs – Ugunskrustam ir daudz nosaukumu.

5) vietas apstāklis – Ugunskrustā ietverta dziļa simboliskā jēga.

6) apzīmētājsViens no ugunskrusta nosaukumiem ir svastika.



ugunskrusta simbolika, ugunskrusta zīme



ugunskrustsv. lietv.

Krusts ar taisnā leņķī (uz labo pusi) saliektiem galiem; svastika.

Ugunskrusts āriešu tautām simbolizēja sauli un mūžīgu dzīvību. Ugunskrusts hinduisma reliģijā. Lielvārdes jostā lielā spēka zīme ir ugunskrusts.

 

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]


ugunskrusts, -a, v.; mit.

Krusts ar taisnā leņķī saliektiem galiem – vairāku seno reliģiju kulta zīme. Kāškrusts.

Pēc drūzmas stacijās, pēc steigas neapjaustās man beidzot māja ir, ko sargā ugunskrusts. Brīdaka 6, 81.

Lielvārdes jostā lielā spēka zīme ir ugunskrusts. Skola un Ģimene 84, 6, 16.

.. vēl Lielvārdes tipa jostās starpelementus veidojošo rakstu grupās sastopami daudz sīkāki, zaraini raksti, arī abpusēji vērsti ugunskrusti. Dabas kalendārs 91, 255.

 

 [Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


ugunskrusts – Pērkona krusts, Laimas krusts, svastika, zaru krusts, kāšu krusts, kāškrusts, ķekšu krusts


Etnogrāfijā ugunskrusts.


ugunskrusts < uguns krusts


angļu – swastika, firecross, fylfot

baltkrievu – свастыка, крывакрыж

franču – svastika

igauņu – svastika, haakrist

krievu – свастика

latīņu – crux gammata, crux hamata

lietuviešu – svastika, sūkurėlis

poļu – swastyka

somu – hakaristi, swastika

spāņu – esvástica

ukraiņu – сва́стика

vācu  –Swastika, das Hakenkreuz

zviedru – svastika, hakkors



Arheoloģiskajā materiālā senākais ir solārais jeb saules un lunārais jeb mēness ornaments, kas raksturīgs visām senajām zemkopju kultūrām. Saulei un mēnesim bija centrālā vieta mūsu senču pasaules redzējumā. Šīs simbolikas sākumi meklējami jau vēlajā neolītā ar indoeiropiešu ienākšanu šajā teritorijā. Solārie simboli tika plaši lietoti metāla rotaslietu virsmu rotājumā, tautastērpos un lietišķās mākslas priekšmetos.

 

Latvijā ugunskrusts sastopams jau 3.–4. gs. izrakumos atrastajās lietās. Agrajā dzelzs laikmetā tas attēlots, piemēram, latgaļu bronzas rotās un somugru cilšu emaljētajās saktās. Vēlajā dzelzs laikmetā rakstam parādās jau daudz dažādu atvasinājumu un ir sastopami dažādi krāšņi varianti.

 

 Šai zīmei ir vairāki nosaukumi – ugunskrusts, Pērkona krusts, zarukrusts, svastika u. c. – un  ļoti daudz variantu. Kādreiz Augškurzemē bija paraža, bērniņam piedzimstot, mājas spāres galā pakārt kokā grieztu ugunskrustu, kuru noņēma, tikai cilvēkam nomirstot. To mēdza iegriezt bērna gultiņas galā, kā arī ieaust jostā, ar kuru bērnu satina. Šī zīme bieži atradās uz svētakmeņiem, tika plaši izmantota amuletos, rotās un zintniecībā. Jostās, sagšās, cimdos, zeķēs un kreklos šo zīmi ierakstīja, lai nēsātāju pasargātu no visa ļaunā. Jostās un citur ornamentos bieži vien blakus esoši kāršu krusti savienoti tā, ka vienam gali noliekti Saules kustības, bet otram – pretējā virzienā. Kompozīcijās ugunskrusts bieži vien ir novietots stūrainās saulītes centrā. Garenajās joslu kompozīcijās mēdza izmantot tikai pusi vai pat ceturto daļu raksta, brīvās vietas aizpildot ar citiem, sīkākiem rakstiem.

 

 [Sagatavots pēc: Avotiņa 2003; Celms 2007; Kraukle 2006]

 

 

Mūsdienās ugunskrustu izmanto ne tikai jostu, cimdu, apģērba un citu priekšmetu rotāšanai, bet arī deju rakstos un dažādos pasākumos.  

 

 
 

Ugunskrusta ornaments Dziesmu un deju svētkos.

 




Līdz ar t. s. nacionālo atmodu populārāks kļuva mitoloģijas virziens, kā norādīja Mirdza Slava savas grāmatas ievadā: „Ornaments, pildot dekoratīvo funkciju, vienlaikus ietver sevī arī zināmu informāciju par apkārtējo vidi. Pieņemot par aksiomu ornamenta saistību ar sava laika cilvēku pasaules uzskatu, jāsecina, ka cilvēces kultūras agrīno stadiju ornamentālā bagātība bija cieši saistīta ar mitoloģisko domāšanu, ticējumiem un paražām. Sadzīves priekšmetu un apģērba rotājošā raksta motīvi, kas līdz ar praktiskajām iemaņām un stilistiskajām tradīcijām tika pārmantoti no paaudzes paaudzē, laika gaitā zaudēja savu semantiku, tās vietā iegūstot citu jēgu. Visilgāk, šķiet, saglabājās priekšstats par noteiktu motīvu sargājošo vai laimi nesošo nozīmi.”

 

Tieši tā tas ir, piemēram, ar vienu no pazīstamākajām latviešu ornamenta zīmēm – t. s. svastiku. Ernests Brastiņš savās grāmatās (1923. un 1925. g.) lieto nosaukumus uguns krusts un Pērkona zīme, uzskatīdams, ka svastikā attēloti sakrustoti zibeņi, bet jau 1932. gadā viņš to sauc par „tā saukto Pērkoņa krustu jeb kāšu krustu”. Arī prof. Pēteris Šmits 1937. gadā grāmatā „Vēsturiski un etnogrāfiski raksti” nosauc to par kāšu krustu, atvasinot šo nosaukumu no vācu Hackenkreuz. Voldemārs (Valdis) Klētnieks norāda, ka par ugunskrustu svastika ir pirmo reizi nosaukta tikai pēc 1. pasaules kara. Savukārt Jēkabs Bīne uzskatīja, ka nosaukums ugunskrusts nekādi neatbilst šim simbolam, bet drīzāk gan tā varot apzīmēt t. s. krustakrustu, ar kuru agrāk esot pārvilkuši maizes klaipus pirms ielaišanas krāsnī un vakaros pelnu kopiņu, kurā ierušinātas kvēlojošas ogles. Laika gaitā, izzūdot senajiem ticējumiem, ornamentu zīmes kļuva vienīgi par rotājošu elementu, bieži zaudējot arī senos nosaukumus (ja tādi maz bijuši). Tās sāka dēvēt, salīdzinot ar dabā sastopamām formām, piemēram, par lapiņu, zvaigznīti, spolīti utt.

 

[Sagatavots pēc: Buks 1993]


Ugunskrusts jeb svastika ir viens no arhaiskākajiem simboliem. Sastopams jau vēlā paleolīta attēlojumos un daudzu tautu ornamentos dažādās pasaules daļās. Svastika kā labvēlīga, laimi piesaistoša objekta apzīmējums, kas tiek attēlots krustu veidā ar saliektiem (leņķī vai ovāli; parasti pulksteņa rādītāja kustības virzienā) galiem. Tas ir universāls saules simbols, jo bieži sastopams vienībā ar saules disku; saule, kas griežas ap savu asi; pusdienlaika saules staru ritenis; saules rats; pols un ap to riņķojošās zvaigznes; četras debespuses; četras mēness ceturtdaļas; četri vēji un četri gadalaiki; vēja virpuļa kustības ritms; jebkura apļveida kustība ap zemi; centrs; kustībā esošie radīšanas spēki; dzīves riteņa kustība; krusts kā četru ceturtdaļu iemiesojums, pa kurām kustas saules spēki un tāpēc pārvēršas aplī, t. i., aplis pārvēršas kvadrātā un kvadrāts – aplī.

 

 [Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija II 1994 : 347]

 

Ugunskrusts jeb svastika (< sanskrita svastika < svasti ‘labklājība’ < su ‘labs’ + ‘esamība’) ir krusts ar vienādi gariem, pa labi vai kreisi noliektiem zariem. Saistīts ar priekšstatiem par četriem pamatspēkiem, elementiem, debesspusēm. Ja četrstūris ir matērijas kā kaut kā miruša, sastinguša zīme, tad ugunskrusts izsaka priekšstatus par riteni, riņkojumu, kustību, elementu vai gadalaiku maiņu. Tas ir viens no senākajiem un sarežģītākajiem simboliem. Sastopams gan Āzijā, gan pirmsāriskajās kultūrās Indijā, to izmanto budisms un džainisms, kā arī Višnu pielūdzēji. To pazina pirmskolumba Amerikā, Centrāleiropā, Īrijā, Skotijā, Britānijā, Īslandē, Skandināvijā, Grieķijā un Ēģiptē. Senie indoārieši vārdu svasti (‘laime’) izrunāja rituālajās ceremonijās pirms un pēc svētā om izteikšanas. Kā laimes simbolu to zīmēja uz māju sienām, aploku stabiem, durvju stenderēm, drēbēm, mājturības priekšmetiem, grāmatām, kāzu dāvanām utt.

 

Ja zari noliekti pa labi, tad zīme asociējas ar austošu sauli, dienu un dzīvību, sauli, kas paceļas pavasarī, vēdisko dievu Višnu, vīrišķo sākumu, mūžīgo kustību un attīstību, bezgalīgo riņķošanu un evolūciju, bet ugunskrusts, kuram zari noliekti pa kreisi (mazāk labvēlīgs variants), saistās ar rietošu sauli, nakti un nāvi, rudens un ziemas sauli, sievišķo sākumu.

 

Hinduismā un budismā svastika ir saules, uguns, gaismas, zibens, vēja, negaisa un kustības simbols. Tas ir arī cilvēks ar divām rokām un divām kājām, vīrišķā un sievišķā, dinamiskā un statiskā savienojums, kustība un miers; harmonija un līdzsvars; centrbēdze un centrtiece; ieelpa un izelpa; gals un sākums.

 

Ķīnā ugunskrusts jeb svastika simbolizē un jan, kā arī man dsu ‘desmittūkstoš lietu’, t. i., dabas bezgalīgo daudzveidību un nebeidzamo dzīvības atjaunošanos, arī pilnību, likumsakarīgu kustību, svētlaimi, laba vēlējumu. Zils ugunskrusts nozīmē bezgalīgu tikumību, sarkans – bezgalīgā svētā Budas sirds tīrību, dzeltenā – nebeidzamo labklājību, zaļā – bezgalīgos panākumus zemkopībā.

 

Grieķijā tas bija Zeva kā debesu valdnieka atribūts; indiāņiem ugunskrusts simbolizēja laimi, auglību, lietu; ķeltiem – laimi un pērkonu.

 

Heraldikā svastika ir viena no 385 krusta formām.

 

[Sagatavots pēc: Buks 1993; Rubenis 1990 : 15–18; Baldunčiks 1999 : 764]

 

Latviešu ornamentikā viens no Saules simboliem bija ugunskrusts. Tas tika uzskatīts arī par Pērkona un Laimas simbolu. Ugunskrusts jeb Pērkona krusts simbolizē un piesaista laimi, enerģiju, uguni, pērkonu un vēju.



 
Latvju dainas. Rīga : Valters un Rapa, 1922.


Latvju zīmju vēstījumu taka


Gulbenē, Spārītes parkā, izveidota „Latvijas zīmju vēstījumu taka”, kas ved ap Svēto ezeru. Tajā izvietotas 18 latvju zīmes, piemēram, Ūsiņš, Māra, Mārtiņa zīme, ugunskrusts, sidraba krusts, Dieva zīme, Jumis, Saules zīme un citas.

 

Zīmes darinātas no ozolkoka, un pie tām ir pievienots skaidrojošs apraksts par katras zīmes simboliku un funkcijām.

 

[Sagatavots pēc: http://www.latvia.travel/lv/apskates-vieta/gulbene]


Neatkarīgajā Latvijā ugunskrusts tika izmantots dažādos apbalvojumos un nozīmēs, kā arī Latvijas aviācijā.


 
1. attēls. Lāčplēša kara ordenis – iedibināts 1919. gada 11. novembrī


 
 

2. attēls. 11. Dobeles kājnieku pulka krūšu zīme – iedibināta 1921. gada 14. oktobrī





 
3. attēls12. Bauskas kājnieku pulka krūšu zīme – iedibināta 1920. gada 22. decembrī
 
 
 
4. attēlsSapieru pulka krūšu zīme – iedibināta 1921. gadā




 
 
5. attēls. Atsevišķās studentu rotas krūšu zīme – iedibināta 1921. gada 4. oktobrī






 
 
6. attēls. Zemgales artilērijas pulka krūšu zīme – iedibināta 1921. gadā





7. attēls. Latvijas Gloster Gladiator iznīcinātājs

 

 

 

 

 
 [http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/28287/]
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 Kārļa Irbīša konstruētais pasaules klases iznīcinātājs I-16.

[http://www.laikmetazimes.lv/2015/02/16/12886/



 

Ugunskrusts pirms Rīgas Dinamo spēles.

 

 

 

2013. gada 17. novembrī pirms Rīgas „Dinamo” un Hantimansijskas „Jugra” spēles notika teatralizēts uzvedums, veltīts Latvijas Republikas 95. dzimšanas dienai, un tajā tika izveidots ugunskrusts jeb Saules zīme, kas atsevišķās personās un medijos izsauca asociācijas ar nacistu kāškrustu.

 

[Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/sports/news/rigas_dinamo/news/rigas-dinamo-ugunskrusta-skandals-khl-atzist-ka-saules-zime-nav-nacistu-simbols.d?id=43837004]


 

Svastika kā tautas mantojuma sastāvdaļa redzama daudzviet Latvijā


Svastika, ko pie mums dēvē arī par ugunskrustu, Laimas krustu, kāšu krustu, zaru krustu un ķekšu krustu, ieausta Lielvārdes jostā, tiek izdejota Dziesmu un deju svētkos, saskatāma Lāčplēša kara ordenī un rotā atbrīvošanas cīņās kritušo karavīru pieminekli Liepājā.

 

Zīme rotā arī rekonstruētās Rīgas pils iekštelpas. Proti, svastika skaidri redzama Anša Cīruļa veidotās Sūtņu zāles griestu zīmējumos. Ar nesapratni par to, ka zīme tiek lietota, mēdz saskarties arī Andreja Pumpura Lielvārdes muzejā.

 

„Mums arī nāk muzejā un prasa, kādēļ jums šeit ir fašistu krusts. Tad mēs skaidrojam, ka tas nav fašistu krusts. Atbrauc pie mums indieši, viņi saka par ugunskrustu, ka tā ir tieši viņiem vislielākā, visspēcīgākā enerģijas piesaistes zīme,” komentē muzeja galvenā speciāliste Irēna Arāja.

 

Tomēr zīmes lietošana radījusi arī pārpratumus. Piemēram, 2006. gadā, kad Rīgā notika NATO samits, viesiem tika dāvināti latvju rakstos adīti dūraiņi. Lai izvairītos no pārmetumiem, NATO lūdza tajos neieadīt ugunskrusta motīvus. Tikmēr pirms trīs gadiem viena miljona Krievijas rubļu kompensāciju nācās samaksāt hokeja klubam Rīgas „Dinamo”. Tik liels sods tika uzlikts, jo pirms spēles uz ledus dejotāji ar lieliem Latvijas karogiem izveidoja ugunskrustu.

 

Arī Melngalvju nama Latviešu zālē, kur prezidents mēdz aicināt viesus, ap galdu ir salikti krēsli, kurus rotā senās zīmes, taču krēsls ar ugunskrustu lietots netiek.

 

Rodas jautājums, vai trauslā robeža, kad zīmi var lietot un kad tā uzskatāma par nacistu kāškrustu, nebūtu jānosaka konkrētāk.

 

Militārās simbolikas pētnieks Jānis Kušķis stāsta, ka svastika zināma visā pasaulē. Tiek lēsts, ka tās vēsture sniedzas paleolīta jeb senā akmens laikmetā. Arī mūsu teritorijā šai zīmei ir sena vēsture. To uzskata par veiksmes un labvēlības zīmi, un Latvijā tā attēlota dažādos veidos – tostarp vērsta gan uz labo, gan kreiso pusi. Savulaik tā plaši tika lietota Latvijas aviācijā.

 

Svastika ir arī budistu, hinduistu svēts reliģisks simbols, pazīstama ķeltiem, ģermāņiem, ķīniešiem, tibetiešiem, indiāņiem. Bagātīgi ugunskrusti atrodami arī krievu senajā etnogrāfijā. Redzot zīmes popularitāti, to savulaik kā nacistu simbolu piesavinājās Ādolfs Hitlers, un nacistu noziegumi daudzviet pasaulē aizēnojuši vēsturisko mantojumu. Svastikas lietošanā manāma piesardzība, īpaši jūtīgi tās lietošana tiek uztverta Krievijā, Vācijā, Izraēlā, bet Āzijā pret to izturas daudz brīvāk.

 

Arī Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja speciālisti skaidrojošo darbu uzskata par savu misiju. „Mūsu uzdevums būtu godāt un sargāt šīs zīmes. Kas tad cits, ja ne latvieši par savām zīmēm pastāvēs un skaidros tās citiem. Tāpēc ir ļoti dīvaini, ka mēs, latvieši, norobežojamies no kādas zīmes tikai tāpēc, ka kāds uzdod neērtus jautājumus,” uzskata I. Arāja.

 

Latvijā svastika kā tāda nav aizliegta, tomēr nacistisko svastiku pat stilizētā veidā aizliegts lietot ne vien piketos un gājienos, bet arī publiskās vietās, izņemot gadījumus, kad izmantošanas mērķis nav saistīts ar totalitāro režīmu slavināšanu.

 

Tikmēr plašās interpretācijas iespējas, nezināšana, bailes kādu aizvainot rada ne vien pārpratumus, bet atstāj arī iespēju zīmes izmantot provokācijai.

 

[Sagatavots pēc: http://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/svastika-ka-tautas-mantojuma-sastavdala-redzama-daudzviet-latvija-14143980]

 

 

Lietuvas tiesa atzinusi, ka ugunskrusts nav nacistu simbols

Svastika senā hindu templī

 

Klaipēdas tiesa atzinusi, ka ugunskrusts nav uzskatāms par nacistiskā režīma simbolu, jo tas ir daudz senāks simbols un tas ir daļa no Lietuvas vēstures mantojuma.

 

Tiesa nolēma izbeigt lietu pret četriem Klaipēdas iedzīvotājiem, kas uz Lietuvas neatkarības dienas svinībām 16. februārī ieradās ar plakātiem, uz kuriem bija attēlots ugunskrusts. Viņi uzsvēra, ka tas ir nevis nacistu simbols, bet gan sena Saules zīme, kas attēlota uz seno baltu rotām. „Tas ir nevis nacistu atribūts, bet gan vērtīgs baltu kultūras mantojuma simbols. Tas ir miera, nevis fašisma simbols,” uzsver viens no ugunskrusta lietošanas atbalstītājiem Milvīds Juškausks. Vēstures pētnieki norāda, ka nacistiskās Vācijas vadonis Ādolfs Hitlers savulaik piesavinājās kāškrusta zīmi, kas ilgi pirms nacistu nākšanas pie varas bija ieņēmusi svarīgu vietu indoeiropiešu kultūrā.

 

[Sagatavots pēc: http://www.zz.lv/vietejas-zinas/citas-zinas/lietuvas-tiesa-atzinusi-ka-ugunskrusts-nav-nacistu-simbols-18147]