Tradicionālā transkripcija

[ugùns]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[uɡuns] 


[u] – īsais patskanis

[g] – balsīgais troksnenis

[u] – īsais patskanis

[n] – ’skanenis’.’]

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.



ugun-sakne, vārda celms

-sgalotne




ugun-s+aiz-sardz-īb-a

ugun-s+aiz-seg-s

ugun-s+ap-sardz-īb-a

ugun-s+bī-st-am-s, ugun-s+bī-st-am-a

ugun-s+bī-st-am-īb-a

ugun-s+bumb-a

ugun-s+droš-s

ugun-s+droš-īb-a

ugun-s+dzēs-ēj-s, ugun-s+dzēs-ēj-a

ugun-s+dzē-šan-a

ugun-s+grēk-s

ugun-s+iz-tur-īb-a

ugun-s+iz-tur-īg-s, ugun-s+iz-tur-īg-a

ugun-s+iz-tur-īg-um-s

ugun-s+kap-s

ugun-s+krist-īb-as

ugun-s+krup-is

ugun-s+krust-s

ugun-s+līn-ij-a

ugun-s+meistar-s

ugun-s+mēl-e

ugun-s+mūr-is

ugun-s+ne-droš-s

ugun-s+ne-droš-īb-a

ugun-s+ne-laim-e

ugun-s+no-tur-īb-a

ugun-s+no-tur-īg-s, ugun-s+no-tur-īg-a

ugun-s+no-tur-īg-um-s

ugun-s+pa-vēl-niek-s

ugun-s+pie-lūdz-ēj-s, ugun-s+pie-lūdz-ēj-a

ugun-s+pie-lūg-šan-a

ugun-s+puik-a

ugun-s+puķ-e

ugun-s+pūķ-is

ugun-s+punkt-s

ugun-s+putn-s

ugun-s+rat-s

ugun-s+re-akc-ij-a

ugun-s+sarg-s

ugun-s+sark-an-s

ugun-s+sārt-s

ugun-s+sērg-a

ugun-s+sien-a

ugun-s+slodz-e

ugun-s+spār-e

ugun-s+stab-s

ugun-s+veid-a

ugun-s+vēm-ēj-s

ugun-s+viet-a

ugun-s+zem-e

ugun-s+zīm-e

jāņ+ugun-s

krust+ugun-s

lož-met-ēj+ugun-s

mald+ugun-s

sign-āl+ugun-s

skrej+ugun-s

sprost+ugun-s

stāv+ugun-s

straut+ugun-s

vies-uļ+ugun-s


ugun-s+dzēs+īb-a

ugun-s+ie-darb+e

ugun-s+kur+s

ugun-s+veid+īg-s

ugun+tur+īb-a

ugun+tur+īg-s

ugun+tur+is




ugunspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, sestā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

ugun-s

ugun-is

Ģ.

ugun-s

uguņ-u

D.

ugun-ij

ugun-īm

A.

ugun-i

ugun-is

I.

ar ugun-i

ar ugun-īm

L.

ugun-ī

ugun-īs

V.

ugun-s!

ugun-is!


N. Vilis Uguns D. Vilim Ugunim


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsKrāsnī rāmi kuras uguns.

2) izteicēja daļaTā, kas mūs sasilda aukstos ziemas vakaros, ir uguns mātes iekurtajā pavardā.

3) galvenais loceklisMūžīgā uguns.

4) papildinātājs – Drīz ieraudzījām ēku puduri un uguni logā.

5) apzīmētājsUguns liesma ne tika silda, bet arī dedzina.

6) apstāklisNebāz pirkstus ugunī – apdedzināsies.



uguns atspīdums, uguns ādere, uguns čūska, uguns dzirkstis, uguns gaišums, uguns jūra, uguns kults, uguns kvēle, uguns liesmas, uguns mēles, uguns nelaime, uguns pavēlnieks, uguns pielūgšana, uguns rijējs, uguns rituāls, uguns siena, uguns spozme, uguns stabs, uguns svelme, uguns šovs, uguns vārdi, uguns viesulis, uguns vilnis

 

kara uguns, skala uguns

 

dievišķā uguns, lēna uguns, mūžīgā uguns, olimpiskā uguns, rāma uguns

 

uguns apdziest, uguns dedzina, uguns izplatās, uguns izšaujas, uguns kuras, uguns kvēlo, uguns liesmo, uguns sprakšķ, uguns šaujas, uguns trako

 

aizdedzināt uguni, apdzēst uguni, apturēt uguni, doties ugunī, iedegt uguni, iekurt uguni, iesviest ugunī, izlaist uguni, ķert uguni, lūgt uguni, nodzēst uguni, nopūst uguni, lēkt ugunī, piešķilt uguni, sadegt ugunī, savaldīt uguni, šķilt uguni

 

baidīties no uguns, noņemt no uguns, sildīties pie uguns, svilt ugunīs, uzlikt uz uguns



uguns, dsk. ģen. -ņu, s.

1. Karstas gāzes, kas liesmu veidā izdalās, vielai strauji degot; šādi radies gaismas un siltuma starojums; liesmas, to kopums.

Iekurt, izdzēst uguni. Iemest papīru ugunī. Vaigi deg, kvēlo, kaist kā ugunīs.

2. Mākslīga gaisma.

Logā deg uguns. Pilsētas ugunis. Tumša, gaiša uguns. Bāku ugunis. Reklāmu ugunis.

3. Šaušana, apšaude.

Atklāt uguni. Pārtraukt uguni. Uzbrukt, pārvietoties uguns aizsegā.
[Sagatavots pēc:
LVV 2006 : 1119]


uguns, s., dsk. ģen. uguņu; dsk. uguņi, v. (retāk)

1. parasti vsk. Redzamās gaismas un siltuma starojums, kas rodas līdz attiecīgajai temperatūrai sakarsētā, parasti liesmojošā, vielā, materiālā. Arī liesma, liesmu kopums.

Uguns deg krāsnī sprakšķēdama. Uguns izšaujas no ugunskura. Uguns izplatās izcirtumā. Iesviest papīrus ugunī. Iet bojā ugunī. Uzlikt katlu uz uguns. Sildīties pie uguns.

Lēna uguns – uguns ar mazu liesmu.

Strauja uguns (arī liesma) – uguns ar lielu, spēcīgu liesmu.

Mūžīgā uguns – piemiņas, godinājuma simbols – nepārtraukti degoša uguns.

Olimpiskā uguns – uguns, ko aizdedz Olimpa kalnā Grieķijā un kas deg olimpisko spēļu vietā.

Bengāliskā uguns – pulvera maisījums, kas deg ar baltu vai krāsainu liesmu.

Uguns (arī pērkona) krusts (arī zīme) – ugunskrusts.

Maldu uguns – malduguns.

Uguns nelaime – ugunsgrēks.

Uguns (arī liesmu) mēle – plakana, garena liesma.

Uguns čūska – garena liesma, garens liesmu kopums.

Uguns stabs – vertikāls, stabam līdzīgs uguns veidojums.

Uguns siena – nepārtraukta, samērā augsta uguns josla.

Uguns jūra – ļoti plaša uguns josla, ļoti plašs liesmu kopums (parasti ugunsgrēkā).

Uguns trako – saka par spēcīgu uguni, kas strauji izplatās.

Uguns vārdi – buramie vārdi, ar kuriem ietekmē uguni.

Uguns viesulis – spēcīga uguns, kas ļoti strauji izplatās.

Uguns vilnis – spēcīgas uguns josla, kas strauji izplatās.

Pielaist (arī pielikt, ielaist sar., piešaut sar., laist klāt, likt klāt) uguni – aizdedzināt.

Vilkt uguni – berzējot ko (parasti sērkociņu), panākt, ka rodas uguns.

Ietaisīt (arī uztaisīt) uguni novec. – iededzināt, uzdedzināt uguni.

Ķert uguni (arī liesmas) – viegli aizdegties.

Izlaist uguni – ļaut izdzist ugunij.

Apturēt uguni – pārtraukt, izbeigt liesmu virzību, izplatīšanos.

Savaldīt uguni – nodzēst ugunsgrēku, nepieļaut, ka tas izplatās.

Uguns iziet – uguns izdziest.

Apraust uguni – apraust ar pelniem kvēlojošas ogles tā, lai no tām vēlāk varētu iekurt uguni.

Iet ugunī – vāroties plūst pāri trauka malām (parasti par ēdienu).

Uguns vēmējs – ugunsvēmējs.

// pārn. Karstuma sajūta, arī darbīguma, spēka palielināšanās izjūta.

.. Meļķis dzēra. Patīkama uguns izskrēja caur dzīslām .. Saulītis 13, 175.

.. Dzīslās ielija kāda savāda uguns .. Grīva 6, 128.

Vai kāds vairs prot veco krusta deju, kur bij straujums un plašums? Uguns svila dzīslās, un grūti bij norimties vien. Rozītis III, 131.

// pārn. Kaislība.

Viņa [Edgara] acis liesmoja, viņā noskatoties, un viņa skūpstos bija uguns, no kuras Kristīne nodrebēja. Blaumanis 6, 239.

Linda vēl nepazina kaislas izjūtas un neiedomājās, kādu uguni skūpsts uzšķiļ piedzīvojušam vīrietim divvientulībā. Kļava 2, 34.

Tavai laimei nav diezgan ar acumirkļa baudu. Tava uguns neizdeg kā svece, – kā dimanta oglei viņai jākvēl visu mūžu. Bet ar šo sievieti izdegs, izdzisīs… Upīts 6, 74.

// arī dsk.; pārn. Spēcīgs emocionāls stāvoklis. Liela aizrautība, dedzība.

.. viņā smagi gruzd tikai viena uguns – vainas apziņa par bezjēdzīgo dzīvi. Māksla 75, 2, 33.

.. viņš pēc šī apsveikuma savilka seju kaut kādā pieklājīgā smaida grimasē, sirdī glabādams naida un tumša nemiera uguni. Vilks 1, 18.

Kā gan aktieris var tēlot .. bez garīgas radošas uguns? Literatūra un Māksla 64, 40, 5.

// pārn. Cilvēks, kam ir raksturīga liela aizrautība, dedzība, rīcības, darbības aktivitāte.

Brigita: .. kāda es biju jaunībā! – Laura: Jūs arī tagad neesat veca. – Brigita: Bet toreiz! Uguns! Kur gāju, tur viss aizdegās. Biju jautra, sabiedriska. Gulbis 5, 90.

Sekretārs: Vecais [tēvs] ir lēns un visu dara pamatīgi. Bet meita ir uguns, tā ir bīstama. Zīverts 1, 58.

// pārn. Strauja, aktīva norise (parādībām sabiedrībā).

Revolūcijas uguns vēl neslāpa [1906. gadā]. Taču līdzskrējēji jau nogāja malā, slēpās. Stankevičs 3, 113.

Katrs audzinātājs neslēpti juta līdzi savai klasei un tā vēl uzpūta sacensību uguni. Brīdaka 2, 63.

// Līdzeklis (piemēram, sērkociņi, šķiltavas) dzirksteles uzšķilšanai un (kā) aizdegšanai. Degošs priekšmets, kuru izmanto (kā) aizdegšanai.

.. viens ieprasās: „Vai kādam ir uguns?” Kalndruva 10, 117.

Piegāju pie skapja, lai sameklētu uguni. Es zināju, ka augšējā plauktā ir pussveces un ka turpat ir arī sērkociņi. Jaunsudrabiņš 7, 118.

2. parasti vsk. Gaisma, ko izplata kāds gaismas avots.

Luksoforā deg sarkanā uguns. Bākas uguns.

Uguns boja – boja, kas raida gaismas signālus.

Rādīt uguni – turot, arī virzot (gaismas avotu), apgaismot (ko).

Uzgriezt uguni (arī gaismu) – panākt, ka gaismas avots sāk izstarot gaismu.

.. rezerves daļas rajonā varēs meklēt ar uguni. Talcis 9, 203.

// dsk. Gaismas stari, apgaismoti laukumi u. tml., ko rada gaismas avoti. Ieslēgti gaismas avoti, kas izplata gaismu, priekšmeti, kas atstaro gaismu.

Nams laistās vienās ugunīs. Krāsainās reklāmu ugunis. Ostas ugunis. Skatītāju zālē iedegas ugunis. Automobiļa aizmugures ugunis.

Krēsla jau bija klāt .. Ielās un namu logos staroja neskaitāmu spuldžu ugunis. Saulītis 12, 15.

.. jūra atgādina jāņtārpiņiem piebārstītu pļavu: tuvu un tālu mirgo kuģu ugunis. Lapsa 4, 174.

Garām pašaujas vēl viena mašīna, Brigita nemaz neievēro, vai gabarītu ugunis tai deg vai ne. Zigmonte 6, 256.

Krita pavasara krēsla, .. tramvaji jau brauca ar uguņiem. A. Grigulis 13, 587.

pārn. .. Kā Latgales svečturi ozoli stāv Ar mēness ugunīm zaros. Ziedonis 14, 31.

// pārn. Spīdums, mirdzums (acīs), ko (parasti) izraisa emocionāls stāvoklis.

Viņa vaigu gali bij viegli pārtvīkuši, un viņa acīs .. mirdzēja tāda savāda uguns. Blaumanis 2, 80.

Ziemeļa acīs pazibēja ļauna uguns un tīksme. Vilks 2, 24.

Tiklīdz durvis paveras, Alda metas garām, acīs deg dīvainas naida un ārprāta ugunis. Kaijaks 2, 201.

.. Strēlnieki kā čūskas slīd uz priekšu, Arvien tuvāk, baismā, trulā gaitā; Lūpas sausas, acīs dzeltens uguns .. Čaks 7, 100.

// parasti dsk.; pārn. Spilgta gaisma. Koša, spilgta (kā) krāsa.

.. debesis sāk degt saulrieta ugunīs. Grīns 1, 64.

Cauru nakti liesmo kāvu sarkanās ugunis. J. Kalniņš 3, 334.

.. Un visa pļava dega Gundegu ugunīs. Stērste 1, 220.

Drīz zaļās bērzu ugunis plēnēs Un ceļā sarkani pīlādži stāsies .. Goba 4, 71.

3. parasti vsk.; mil. Šaušana, apšaude. Raidīto šāviņu, ložu kopums.

Artilērijas uguns. Tanku uguns. Granātu uguns. Ložu uguns. Nokļūt mīnmetēju ugunī. Pārtraukt uguni. Frontāla uguns.

Uguns josla – josla, kuru apšauda.

Uguns blīvums – vienā laika vienībā izšauto šāviņu, ložu skaits uz noteikta garuma frontes joslu vai noteikta lieluma laukumu.

Uguns aizsegs – šķērslis, ko veido artilērijas, ložmetēju u. tml. uguns.

Uguns aizsprosts – iepriekš sagatavota uguns noteiktā apvidus joslā.

Uguns šaujamieroči – ieroči, kuros šāviņa, lodes mešanai izmanto sprāgstvielu sprādziena enerģiju.

Atklāt uguni – sākt šaut.

Pārnest uguni – sākt apšaudīt citu mērķi, citu vietu.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


uguns – guņs; uzšķilt uguni – izšķiļt guni
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


ugùns

saxkàns kâ ugùns – koši, spilgti sarkans; stipri nosarcis, pietvīcis.

(skrìen)  (viêns) ugùns – strauji, ļoti ātri, neapdomīgi (skrien).

(iedegas, uzliesmo u. tml.) ugùns – pēkšņi rodas, iesākas, izraisās, strauji pieņemas spēkā.

degt ugunî(s) – just lielu karstumu, augstu temperatūru; būt drudzī.

(dedzina) kâ dzîva ugùns – saka par spēcīgu, asu, dedzinošu sāpju vai karstuma sajūtu.

bêgt kâ nùo ugùns – ļoti vairīties, sargāties.

saxgât kâ nùo ugùns – rūpīgi sargāt (ko), vairīties (no kā).

ugùns làvina – spēcīgi, neatvairāmi, strauji kā lavīna.

kâ paeglis ugunî – ļoti intensīvi, arī bieži sprakšķ.

ugùns spixkstele – saka par strauju, nesavaldīgu, arī skarbu, neiecietīgu cilvēku.

kâ uz ugùns vàrîts – ļoti karsts.

(bēg, baidās) kâ vìlks nùo ugùns – ļoti sargās, vairās. 
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 251–252]


ugunspoēt. guns


Ar uguni un zobenuvarmācīgi, ar militāru spēku; ļoti nežēlīgi.

 

Ar uguni (arī ar zobenu) un krustuar militāru akciju, vardarbību, ko atbalsta vai organizē baznīca.

 

Bāzt roku (arī pirkstus) ugunīļoti riskēt.

 

Bēgt kā no uguns ļoti vairīties.

 

Degt (arī kaist, kvēlot) kā ugunī (arī kā ugunīs), arī degt kā ugunijbūt ļoti karstam (parasti drudzī, kādā psihiskā stāvoklī); ļoti sūrstoši sāpēt.

 

Degt zilās ugunīs (arī liesmās, arī ar zilām liesmām)strauji un spēcīgi degt; būt tādam, kam strauji, spēcīgi izpaužas naids, dusmas u. tml.

 

Dzīva (arī tīra) ugunssaka par ko ļoti karstu (parasti par ēdienu, dzērienu).

 

Iekrist kā ugunī (arī kā ūdenī, akā, zemē)pēkšņi pazust un nebūt vairs atrodamam.

 

Iet caur uguni un ūdeni, arī iet ugunī (un ūdenī)nebaidīties ne no kādām grūtībām, būt gatavam paciest visu; pārdzīvot un izturēt ļoti lielas un dažādas grūtības.

 

Kā salmu uguns saka par ko ātri pārejošu.

 

(Kā) uguns pakulās (arī pie pakulām)saka par to, kas kādam ļoti ātri, pēkšņi izraisa dusmas, uztraukumu.

 

(Kā) uz uguns vārīts saka par ļoti karstu ēdienu, dzērienu.

 

Nav dūmu bez uguns, arī kur dūmi, tur ugunsvisam (parasti baumām, tenkām) ir savs cēlonis, pamats.

 

Meklēt (kā) ar uguni intensīvi, neatlaidīgi meklēt.

 

(Pie)liet eļļu (arī taukus) ugunīradīt labvēlīgus apstākļus (kam), sekmēt (kādu nodomu).

 

Sargāt kā no ugunsļoti censties atturēt (kādu no kā), pasargāt.

 

Sargāties kā no ugunsļoti censties atturēties (no kā).

 

Spēlēties ar uguni rīkoties nepiesardzīgi, neapdomīgi.

 

Spļaut baltu (arī zilu) ugunibūt ļoti dusmīgam.

 

Spļaut uguniintensīvi šaut (uz ko).

 

Uguns (arī kaujas) kristībaspiedalīšanās kaujā pirmo reizi; pirmais nopietnais pārbaudījums.

 

Uguns viesulis (arī auka, krusa, jūra), arī dzīva ugunsļoti intensīva, blīva apšaude.

 

Gāzt uguni intensīvi šaut.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


Iedegt zaļo uguni radīt labvēlīgus apstākļus, veicināt.

 

Kā pēc uguns saka, pārmetot kādam pārlieku steigu.

 

Kā ugunī iekritis pēkšņi, bez pēdām pazudis.

 

Kā uguns ļoti dedzīgs, temperamentīgs, straujš, nevaldāms; ļoti dusmīgs; ļoti ātri, neapturami; savienojumā ar sarkt, sarkans u. tml. saka, raksturojot augstu darbības vai īpašības pakāpi.

 

Kā uguns pie biszālēm saka, ja kas ļoti sadusmo kādu.

 

Meklēt ar uguni (reti ar skalu) saka, ja kas ļoti vajadzīgs ir grūti atrodams, ja kaut kā ir ļoti maz, ja kas tiek neatlaidīgi meklēts.

 

Nesameklēt (neatrast) ne ar uguni (skalu) saka, ja kas nav atrodams pat ar vislielākajām pūlēm vai ir liels retums.

 

Piegrūst kā uguni (pie astes) kādam pēkšņi sadusmot, saniknot kādu.

 

Skriet (lēkt, līst, iet) ugunī pakļaut sevi briesmām, darot ko pārgalvīgu, neprātīgu; nebaidīties ne no kādām grūtībām citu labā.

 

Starp divām ugunīm saka, ja kāds atrodas divējādu pretrunīgu apstākļu ietekmē.

 

Uguns, ne laiks saka par nesavaldīgu, viegli sakaitināmu cilvēku; saka par ļoti izdarīgu straujas dabas cilvēku.
[Sagatavots pēc: LFV II 1996 : 495–504]


Autotehnikābraukšanas priekšrokas uguns, miglas uguns, pakaļējā uguns, pazīšanās uguns, pazīšanas uguns.

 

Arheoloģijā uguns ieguves dēlis, uguns ieguves rīki, uguns ieguves urbis.

 

Celtniecībā būvkonstrukcijas uguns izturības robeža, būvkonstrukcijas uguns izplatīšanas robeža, kolonna ar uguns aizsrgpārklājumu, pretestība uguns iedarbībai; ugunsiedarbes pretestība, uguns aizsargčaula, uguns aizsargjava, uguns aizsargkārta, uguns aizsargkrāsojums, uguns aizsargpārklājums, uguns aizsargpasta, uguns aizsargšķīdums, uguns aizturvārsts, uguns metināšana, uguns slieksnis.

 

Ķīmijābengāliskā uguns.

 

Sportāolimpiskā uguns.


PriekšvārdiGuna: latv. guns, uguns, tēls Apazijas lugā „Sidraba šķidrauts”. Pirmo reizi fiksēts Rīgā 20. gs. I c., ātri ieguvis popularitāti, kas bijusi diezgan pastāvīga, vispopulārākais bijis laikā no 1945. līdz 1970. g.; Gundega, Gune (2008. g. Latvijā bija 1 persona ar šādu vārdu); Gunita, Gun(i)valdis, Gunivara, Gunvars, Gunraits, Gunreta, Gunta.


VietvārdiUgunskalns, kalns Auces novadā; Uguņu dzirnavezers, ezers Talsu novadā; Uguņciems, skrajciems Talsu novadā.


ErgonīmiUguns dārzi, SIA Rīgā; Uguns, izdevniecība Rīgā.


uguns, mantots vārds; lš. ugnìs, apv. ùgnis, ùgnė, kr., ukr. огóнь (skr. огнь, ssl. ognь), bkr. агóнь, bulg. óгън, č. ohep, p. ogień, si. agni¸, lat. ignis ‘t. p.’.

Par vārda pirmformu ir dažādi uzskati, jo valodās ir formas ar dažādiem patskaņiem.

Vairākās ide. valodās uguns apzīmējums ir atvasināts no citas saknes (piem., pr. panno, go. fōn, gr. pȳr). A. Meijē uzskata, ka ide. pirmvalodā ir bijuši divējādi uguns apzīmējumi – sakrāla rakstura (*egnis : *ognis) un kā parastā dabas parādība (*peOōr : *pEr, ģen. punés), no kuriem atsevišķās valodās saglabājies tikai viens. No uguns apzīmējuma kulta vajadzībām arī si. Agniḥ, he. Akniš ‘uguns dievs Agnis’. Kad valodās bija palicis viens uguns apzīmējums, tas bija pakļauts dažādiem tabuistiskiem nosacījumiem – aizstāšanai ar kādu segvārdu vai formas pārveidojumiem. Par šāda veida formas pārgrozījumu A. Hauzenberga-Šturma uzskata b-sl. *agnis>b. *ugnis, kam vēlāk sekoja la. *ugnis>uguns un uguns>guns (sākumā Austrumlatvijā) ­ar vārda maģiju saistītas parādības.

Forma *ugnis bijusi arī Narevas (jātvingu?) izloksnē, sal. ugne ‘ugunskurs, pavards’.

Saliktenis ugunsgrēks ir sens; tas fiksēts 17. gs. vārdnīcās. Vārda otrā daļa – grēks nav reliģiskā izpratnē: skr. грѣхъ arī ‘kaite; nelaime, bēda’, un šādā nozīmē tas ne vien saliktenī ugunsgrēks ‘uguns nelaime’, bet arī ūdensgrēks ‘plūdu posts, slīkšana’.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 451]


angļu – fire

baltkrievu – агонь

ivritā – אש , להבה

franču  feu

grieķu – φωτιά

igauņu  tulekahju

itāļu  fuoco

krievu – огонь

latīņu – ignis

lietuviešu – ugnis

poļu – ogień

somu – palo

ukraiņu – вогонь

vācu – das Feuer

zviedru – eld



Kur uguns, tur siltums.

 

Kas ugunī iet, tas ugunī sadeg.

 

Uguni ar uguni nevar apdzēst.

 

Uguns vēl nedeg, dūmi jau kūp.

 

Uguns ar ūdeni nesatiek.

 

Ne uguns bez dūmiem, ne cilvēks bez kļūdām.

 

Maza uguns lielu bēdu taisa.

 

Ar uguni nejokojies, ūdeni nedraudzējies un vējam netici.

 

Apdzisušu uguni vairs neuzpūtīsi.

 

Ja gribi redzēt uguni, tad jāiet caur dūmiem.

 

Uguns tīra zeltu, ciešanas – cilvēku.

 

Ja uguns jumtā, tad grūti ar to karot.

 

Ne ugunī deg, ne ūdenī slīkst.

 

Kas uguni pūš, tam dzirksteles lec acīs.

 

Ja uguni biksta, tad tā gaišāki deg.

 

Uguns ar ūdeni vienā traukā nestāv.

 

Ar uguni nejoko.

 

Uguns nav rotaļa.


Ugunī nedrīkst spļaut, tad spļāvējs sakalst.

 

 Uguni nevajaga kājām spārdīt, lai uguns neatriebtos.

 

Ugunij vajagot izdegt līdz pēdējam. Ja viņu aplej ar ūdeni, tad viņa sadusmojas un saka: „Es drīz celšos gaisā.”

 

Jurģu rītā nedeva mājā nekādam svešam ne uguni, nedz ūdeni.

 

Ja Jurģa dienā dedz uguni, tad salna nokož ziedus.

 

Priekš Jurģiem nevar laukā uguni kurināt, tad mājas nodeg.

 

Jāņa dienas vakarā dedzina lielu uguni, pie kuras tad dzied, dej un šūpojas. Dažos apgabalos ļaudis iet ap muižas laukiem dziedādami, par ko kungi tos pacienā.

 

Jāņa ugunis dedzināja īpaši augstās vietās, augstos kalnos.

 

Jāņa naktī arī nauda kaltējoties, degdama tāpat kā uguns liesma. Kad pie tās pieejot tāds cilvēks, kam tā neesot novēlēta, tad uguns nodziestot.



Iet pa ūdeni – neslīkst;

Iet pa salmiem – nečab;

Iet pa uguni – nedeg. – Ēna.

 

Lec ūdenī, krīt ugunī, bet vienmēr dzīvs. – Ēna.

 

Mazs, mazs vīriņš,

Uguns sirsniņa. – Lukturis.

 

Kas ugunī nedeg un ūdenī neslīkst? – Ogle.

 

Bez rokām klaudzina, bez uguns deg. ­– Pērkons un zibens.

 

Līka ķēve pa gaisu skrien, uguns zobos. – Pērkons un zibens.

 

Putns atlaižas uz zara; atnāk mednieks, nošauj bez plintes; atnāk pavārs, izcep bez uguns; atnāk kungs, apēd bez mutes. – Sniegs.

 

Maza, maza māsiņa,

Uguns sirsniņa. – Svece degot.

 

Sēstas zirgā, brauc gunī. – Pods krāsnī.

 

Gunī gāju mazgāties,

Ūdentiņā kaltēties. – Dzelzi ārdē.

 

Bez rokām klaudzina, bez uguns deg. – Pērkons un zibens.

 

Maza, maza māsiņa,

Uguns sirsniņa. – Svece degot.

 

Vidū uguns, apkārt ledus. – Lampa.

 

Vaska kažociņš, linu krekliņš, uguns sirds. ­– Svece.


Ko nevar panest ar pliku roku? – Uguni.

 

Sarkana upe pret kalnu tek. – Skala uguns.

 

Kungs sēd kaktā,

Zelta mice galvā. – Skals un uguns.

 

Balta aitiņa,

Sarkana galviņa. – Skals un uguns.

 

Sarkans gailis pa laktiņu tek. – Skals un uguns.

 

Sētas kaķītis pa laipiņu iet. – Skals un uguns.

 

Zelta ēvele skrien pa dēli. – Skals un uguns.

 

Mēness kārts galā. – Skals un uguns.

 

Saule pa kārti tek. – Skals un uguns.

 

Pret kalnu iet pats,

No kalna neiet ne dzenams. – Skala uguns.

 

Brūtgāns iet pa priekšu, brūte nopakaļ, bet vispēdīgi melns velns. – Skals, uguns, ogle.

 

Kalvīts kaļ baltu dzelzi;

Kad izkaļ, paliek melna. – Skals, uguns, ogle.

 

Balts pirtī ieiet,

Melns iznāk. – Skals, uguns, ogle.

 

Kas ir asāks par nazi? – Uguns.

 

Ne mutes, ne zobu,

Bet visu aprij. – Uguns.

 

Zelta puķe krāsnī zied. – Uguns.

 

Melna cūka,

Sarkana smecere. – Uguns krāsnī.

 

Sarkans sunīts pakrēslī. – Uguns krāsnī.

 

Sarkans gailis bedrē tup. – Uguns krāsnī.

 

Sarkans bullis stallī mauro. – Uguns krāsnī.

 

Sarkans gailis uz jumta tup. – Uguns.

 

Zemē vērsi kauj,

Augšā tauki tek. – Uguns un dūmi.

 

Zirgs stallī, aste debesīs. – Uguns un dūmi.

 

Māte mājās, bērni ciemā. – Uguns un dūmi.

 

Aizskrien putniņš, atskrien putniņš, izdēj olu apzeltītu. – Uguns un ogle.

 

Luocs tup speideigā duorglītu krāslā. – Kotls i uguns.



Šķil uguni Pērkonīts,

Sausas egles virsaunē:

Izmirkuši, sasaluši

Liela kunga darbinieki. [LD 31707-0]

 

Uguns puisi, uguns puisi,

Dedzin’ gaišu uguntiņu;

Es tev došu linu kreklu

Kaņepeju piedurknēm. [LD 21111-0]

 

Tev, Jūlit, nevajaga

Ciemā iet ugunī:

Tev pašai uguns stāv

Tavu vaigu galiņā. [LD 20354-0]

 

Met matiņus ugunī,

Neatstāj pagalmā,

Lai pelite neievelk

Čīkstetajā bērziņā. [LD 2984-4]

 

Ai, bāliņ, tav’ māsiņa

uguns dzirkstelite:

Sprāgtin sprāga valodiņa,

Ar tautami runajot. [LD 21728-1]

 

Labak redzu zelta naudu

Ugunī sadegam,

Nekā savu augumiņu

Negodā paliekam. [LD 33638-4]

 

Dari, brāli, uguntiņai

Žodziņu priekšā,

Snaudaļu pārveda

Tev līgaviņu;

Ka putriņu vārīdama

Neiekrīt ugunī. [LD 21973-1]

 

No acim vien pazinu

Lielsirdīgu tēva dēlu:

Melni mati, sārti vaigi,

uguns dzirkstelites. [LD 9824-1]

 

Kur, meitiņa, tu tecesi

Ar uguns vāceliti?

– Veļu māte aizmiguse,

Uguntiņa izdzisuse. [LD 27523-1]

 

Gaiša, gaiša uguns deg

Tumšajā kaktiņā:

Tur Laimiņa mūžu raksta

Mazajam bērniņam. [LD 1196-0]

 

Šuj, māmiņa, man krekliņu

No uguns dzirkstelēm,

Lai sadega puišiem nagi,

Kas bāž rokas azotē. [LD 7375-0]

 

Skatieties jūs, zemnieki,

Kādas dienas zaldatam:

Dzelzu lietus, uguns liesmas

Uz zaldata dvēselites. [LD 32166-0]

 

Tur uguns nekūrās,

Kur nav lāga kūrejiņa;

Tur saimite nedzīvo,

Kur nav lāga saimenieka. [LD 31067-6]

 

Kamēr māte viesi vada,

Tikmēr bērni gaļu cep!

Iztek tauki ugunī,

Vidžu, vidžu, čirrks! [LD 2436-0]

 

Ūdens, akmins slapju tur,

Uguns, saule izkaltē;

Ļaužu mēles, valodiņas

Izšķir mūsu mīlestib’. [LD 8988-1]

 

Magonišu gultu taisu,

Rožu klāju paladziņu.

Tur iegula mans bāliņš

Kā viens putu gabaliņš;

Tur dagula tautu meita

uguns dzirkstelite. [LD 24860-9]

 

Pūt uguni, dedz uguni,

Nava labi istabā:

Blusa kūla circeniti,

Aiz matiem turedama. [LD 2723-5]

 

Sit uguni, pūt uguni,

Nava labi istabā:

Tautas zaga mūs’ māsiņu,

Logi vieni nograbeja. [LD 13533-0]

 

Tēvs, māmiņa sirdēstos,

Ka es ilgi vaiņagā.

Nebēdā, tēvs, māmiņa,

Es jums kaunu nedarišu;

Sardziš’ savu augumiņu,

ugunis dzirksteliti. [LD 6601-0]

 

Ne sunīša es nespēru,

Ne guntiņas pagalītes:

I sunītis Dieva laists,

I uguns pagalīte. [LD 3034-1]

 

Visi meži guni dega,

Visi ceļi atslēgām.

Ja man Dievs palīdzēs,

Es visiem cauri tikšu. [LD 13642-0]

 

Māsai guns neliedzat,

Māsa guni aizmaksāja,

Māsa guni aizmaksāja

Ar baltām zeķītēm. [LD 25599-0]

 

Laba mana māmuliņa,

Labi mani mācījusi:

Ne sunīša kājām spert,

Ne guntiņas pagalīt’. [LD 3034-0]

 

Paldies devu māmiņai,

Kas man’ mazu izglabāja

No guntiņas, no ūdeņa,

No dūmaiņas istabiņas. [LD3027-1]

 

Nesmejiet jūs, ļautiņi,

Ne smieklam es atnācu:

Es atnācu uguntiņu

Ar basām kājiņām. [LD 34272-0]


          Tāss lielīdamās izsmēja sveķeli: Es esmu čakla un jautra, bet tu tikai kūpi vien!

          Labi, kaimiņien, labi! Ko ar tevi tiepšos? Noliksimies abi ceļa malā, tad dzirdēsim, kuru no mums ļaudis vairāk cildinās.

          Pareizi, tāss atteica, un nu abi vēsā dienā nolikās ceļa malā. Pēc brīža tēvs un dēls – abi nosaluši – gāja garām.

Dēls iesaucās:

Tēt! Re, kur tāss! Tā deg ātri, žirgti! Iešķilsim uguni un sasildīsimies!

Nē, dēls, tepat jau arī sveķelis dabūjams. Tas daudz pārāks. Tāss tāda paviegla, ātri dziest, bet sveķelis, liesmu ieņēmis, ilgi kvēlo.

Nekā, tēt, jo ātrāk, jo labāk!

Nu, tad ņem tu tāsi, es ņemšu sveķeli, redzēsim, kuram no mums taisnība.

Labi. Dēls pirmais iešķīla uguni.

Tāss tūliņ prieka pilna lēca gaisā un smējās par sveķeli, ka to pārspējusi.

Bet smiedamās laikam bija pārāk augstu palēkusies, piepeši sačokurojās vien – un uguns izdzisa bez kāda siltuma.

Nu vecais šķīla uguni sveķelī.

Tas ņēmās lēni, kūpēdams.

Bet, kad bija ieņēmies, tad arī dega tik karsti un ilgi, ka vecajam pilnīgi pietika, lai sasildītos.

Tagad dēls vairs netiepās: atsēdās arī viņš pie sveķeļa uguns, sacīdams:

Jā! Tāss tomēr ir paviegla švirkste! 
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 

Labi meli

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Reiz visi trīs brāļi aiziet pasaulē un ceļā maizei paņem līdz arī kumosu zaļas gaļas. Vakarā gudrie brāļi saka: Vajadzētu zaļo gaļu uzcept, bet kur te mežā uguni dabūsi?

Dabūsim gan! muļķītis ieteicas. Es uzlīdīšu egles galotnē un skatīšos meža kokiem pāri, vai tad itin nesaredzēšu kaut kur tālumā uguni. Labi, uzlīdis galotnē, vērojis, vērojis – jā, tur un tur spīdot gan uguns, lai vecākais brālis aizejot pakaļ! Vecākais brālis aizgājis un atradis vecīti pie uguns.

Labvakar, veco tēv! Aizdod mums uguni zaļu gaļu pacepties.

Labprāt, dēls! Bet man ļoti tiktos tavu apķērienu dzirdēt – vai vari man labus melus pastāstīt? Ja to iespēji, uguni dabūsi, ja ne – mārciņa gaļas no ciskas ārā.

Vecākais brālis gudrojis, gudrojis melus – nekas neiznācis. Vecītis izgriezis mārciņu gaļas no ciskas un palaidis bez uguns.

Nu taisās vidējais brālis uguni dabūt.

Aiziet, vecītis saka: Labprāt, dēls! Bet man ļoti tiktos tavu apķērienu dzirdēt – vai vari labus melus izdomāt? Ja spēsi, uguni dabūsi, ja ne – divas mārciņas gaļas no ciskas ārā.

Vidējais brālis gudrojis, gudrojis melus – nekas gudrs ne iznācis. Vecītis izgriezis divas mārciņas gaļas no ciskas un palaidis bez uguns.

Beidzot aizgājis muļķītis.

Labvakar, veco tēv! Vadzi, iedosi drusku uguns, mums tur cepeši cepami.

Tev laba mute, dēls! Vai tu varbūt varēsi labus melus sadomāt? Ja vari, uguni dabūsi, ja ne – trīs mārciņas gaļas no ciskas ārā.

Veco tēv! Kas nu melus nesagudrot? Re, labu patiesību – tas jau grūtāki. Bet to gan saku: ja melus neizgudroju, tad nedosi man uguni un izgriezīsi trīs mārciņas gaļas, ja turpretim izgudroju, tad paņemšu uguni un izgriezīšu tev trīs mārciņas gaļas.

Jā, jā – to tu vari darīt, bet nu sāc!

Sākšu gan, atļauj tikai siekalas norīt. Redzi, veco tēv, reiz staigāju pa mežu un biju tā izsalcis, tā izsalcis, ka vēlējos mēli norīt. Te paceļu acis, ieraugu dobumā trīs izceptus balodīšus, tik mīkstus kā pūpēžus. Nu raušu balodīšus ārā – kas ir? Nevaru roku iedabūt dobumā. Pag! – domāju, līdīšu pats pakaļ! Ielienu, noēdu balodīšus – nevaru vairs izlīst: ače, noēdies tik resns – tai platumā, skaties! – kur, jāsaka, izlīdīsi? Nu gudroju, gudroju, beidzot man iešaujas itin gudrs padoms galvā – aizteku mājā pēc cirvja, izrobu dobumu lielāku un nu izlienu ērti jo ērti.

“Tas viss var būt, dēls!

“Pagaidi! Vēl nesaki – tas var būt! Paklausies tālāk! Un tā nu eimu no meža ārā, uz reizi dzirdu briesmīgu troksni. Domāju, ja pasaule negāžas, tad tur cits kas drīzi kritīs. Apskatos – kur nu no nieka pasaules tas troksnis, bet, ače, pavisam cita nelaime: septiņas bites kaujas ar astoņiem vilkiem. Gribu iet šķirt – domāju: kad no trokšņa neaizkrīt ausis, tuvāk pieiedams. Beidzot notālumā uzsaucu labi pikti: Ko kaujaties, pagāni? Bites atbild: Ko tad darīt! Vilki, varmākas, grib no mums, no katras bites, astoņi mucas medus izspiest.” Es pārdomāju – tā ir gan varmācība! Tūliņ izrauju zobinu, nokauju vilkus, novelku ādas, izžāvēju, uzsienu ādu saini mugurā un nu iešu uz labu laimi pārdot.

Tas viss var būt, dēls!

Pagaidi! Nejaucies starpā! – Eimu, eimu, te padzirdu – debesīs esot tirgus. Kāpju kalnā un tikai eimu uz augšu. Līdzko esmu kalna galā, te gadās caurums, un, kā krītu caurumā, iekrītu pašā tirgū. Pārdodu ādas un nu apskatīšos, ko nomirušie dara. Kas ir – ieraugu tavu tēvu un manu tēvu, bet manam tēvam klājas labāki: viņš kāpa tavam tēvam mugurā un jādelēja, lai put.”Tas nav tiesa! Kā vari tā teikt? vecītis iesaucies. Nu, zināms, ka tas nav tiesa, bet es jau tikai gribēju uguni dabūt un no tavas ciskas tik daudz gaļas, cik maniem brāļiem izņēmi.

Neko darīt vairs. Vecītim bija jādod uguns un jāļauj no ciskas trīs mārciņas gaļas izgriezt.
[LTT 1988 : 571]

 

Novecojusi uguns

Vienam rijniekam reiz nemaz neizdevies rijas žāvēt. Tā vienu dienu atkal sanāk kūlēji: sers slapjš – nevar kult, jāiet mājā. Otrā nedēļā tāpat: sanāk kūlēji – nevar kult – sers slapjš. Lielmāte toreiz bijusi muižas valdiniece, jo lielskungs bijis miris – tā nu liek atsaukt rijnieku un noprasa itin bargi, kāpēc nevarot rijas izžāvēt?

Rijnieks atbild: Jā, lielmāte, ko es tur varu darīt? Tā uguns ir par vecu, viņa nežāvē vairs nekādā jēgā.

Ak tā, nu bet kur tad mēs citu, labāku uguni ņemsim?

Kur ņemsim? Tepat mūsu krodziniekam jauna, stipra uguns, bet viņš, gudrinieks, nedod bez trīs pūri kviešu.

Nu, kas jādod, tas jādod! lielmāte atsaka un liek iemērīt no klēts trīs pūri kviešu rijniekam.

Un no tās dienas rijas žuva kā trakas. Kā tad nežūs? Par trīs pūri kviešu var taču citādi kurināt nekā bez trīs pūri.
[LTT 1988 : 462]


Uguns jāglabā

Senāk ļaudis uguni pavardā ik vakarus ierušinājuši pelnos un apseguši.

Kādās mājās bijusi nolaidīga saimniece – uguns bieži vien palikusi neapsegta. Reiz neapsegtā uguns teikusi kaimiņu ugunij:

– Es drīz sākšu dancot!

Kaimiņu uguns atbildējusi:

– Danco, ja gribi, tikai mani neaiztiec!

Nolaidīgās saimnieces pavardā izcēlies ugunsgrēks. Nodegušas visas ēkas. Nesadedzis tikai grozs, kas bijis patapināts no kaimiņu mājām un pakārts virtuvē uz vadža.
[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/]

 

Velns noslēpj uguni

Dievam iesākumā uguns nebijusi, Velnam bijusi. Dievs prasījis Velnam kādu dzirkstelīti, Velns nepielaidies ne uz to pusi ne, bet, kad Velns manīja, ka Dievs visai gribēja uguni dabūt, tad gudrinieks noslēpa uguni tā, ka cits neviens nezināja, vienīgi pats Velns. Dievs gudroja, gudroja, kur gan būtu varējis uguni tā noslēpt, ka ne pēdas vairs. Bet Velns zobojās: varot vai tūkstošiem gadu meklēt, ir tad šā nolikuma neuziešot! Dievs atteica: „Ja es tikai gribu, tad jau rītdien man būs uguns rokā!” un aizgāja. Velns no pakaļas noteica, vai nu tik lielība vien neiznākot! Bet tomēr, ticīgs nebūdams, ies raudzīt, ko gan Dievs darot. Aiziet – Dievs pašu laiku sien slieteni (mājiņu, kur vasaras laikā vāra ēdienu). Velns brīnīdamies vaicā, ko šis darīšot ar slieteni, kad šim neesot uguns? Dievs atteica: „Kad būs slietenis – būs uguns!” Velns aizgāja, nodomādams – lai nu taisot vien, lai taisot, un noglabāja uguni vēl cietāk.

Bet ko Dievs darīja? Slieteni saslējis, pielasīja pulka vecu, sausu pūpēžu, sanesa slietenī krietnu čupu, paņēma divi brangas elkšņu rungas un sāka pūpēžus jozēt, ka putekļi vien pa gaisu griezās, kas par gabalu gluži izskatījās kā dūmi. Bet jau priekšlaikus Dievs slepen bija nosūtījis cilvēku Velna tuvumā, lai noklausītos, ko tad Velns teikšot, kad redzēšot no šā namiņa dūmus kūpam. Labi! Kā nu Velns ieraudzījis no Dieva slieteņa dūmus kūpam, tā domājis, ka nu tiešām Dievam uguns rokā, un sāk brīnīties, vēsmoties: „Ne, vai tas nav vienreiz gudrinieks! Es tak tā noglabāju uguni akmenī un tēraudā, lai neviens pats neuzietu, bet paraugi nu, ir tur viņš ir uzodis!” Dieva vēstnesis noklausījās un aizsteidzās steidzamo pie Dieva, izstāstīdams galu no gala, ko pie Velna dzirdējis. Tad Dievs tūliņ paķēra akmeni un tēraudu, sasita kopā, un uguns bija rokā. Kā jau visas labas lietas, tā arī uguni, Velnam atņēmis, atdeva cilvēkam. Velns tikai nevarēja vien pats uz sevi nosirstīties, ka uguni tik muļķīgi glabājis; bet neko darīt – kas Dievam rokā, to vairs neatdabūsi. Tā uguns vēl vienādi atrodas akmenī un tēraudā, kā ar Velna likumu toreiz ielikta.
[http://valoda.ailab.lv/]

 

Velns noslēpj uguni

Agrāk Velns vienmēr ēdis jēlu gaļu, bet Dievs ceptu. Velnam arī reiz iegribējies pabaudīt ceptu gaļu, un to viņš kādās Dieva viesībās arī dabūjis. Velns tūdaļ jautājis Dievam, kā viņš to darot un vai arī viņu nevarot iemācīt. Dievs bijis ar mieru un visu izstāstījis, kas darāms. Velns nu redzējis, ka cepot galveno lomu spēlē uguns, un lūdzis Dievu, lai aizdodot kādu pagali, bet Dievs nedevis, jo baidījies, ka Velns varētu ar uguni lielu postu nodarīt. Velns vis neapmierinājies un izdevīgā brīdī uguni nozadzis, sakampis lielu vērsi un izcepis. Tad ilgi Velns domājis, kur uguni paslēpt, un beidzot nolicis bedrītē zem akmens. Dievs šo glabātuvi bija redzējis un uguni paņēmis. Dievs nu paglabāja uguni, ka Velns nekad vairs nevar dabūt. Velns sapīcis staigājis apkārt un gudrojis, kā uguni iegūt. Reiz saticis ganapuiku un tam jautājis, kā lai viņš uguni iegūstot. Ganapuika vienaldzīgi atteicis: „Paņem lielu akmeni un, kad zaķis skries garām, svied akmeni pret otru akmeni, uguns izskries un zaķa spalvā paliks, tad tik saķer zaķi un uguns būs rokā.” Pēc neilga laika zaķis arī cilpojis garām. Velns arī tā izdarījis, kā ganapuika teicis, bet, kā akmeni sviedis, tas ieskrējis zemē, izurbdams lielu bedri, un tur nu radies ezers, bet zaķis aizskrējis.
[http://valoda.ailab.lv/]


Uguns maģiskais spēks cilvēkus ir valdzinājis jau kopš tālas senatnes. Uguns daudzām tautām ir svēta, pret to izturas ar īpašu bijību. To godā, dievina, pret to izturas ar lielu atbildību un cieņu.

Senatnē cilvēki katrā maltītē dalījās ar uguns garu – lauza ēdiena gabaliņus un meta ugunī, turklāt atdeva vislabāko gabaliņu, ticot, ka uguns garam tas garšos un tā tiks nodrošināta lielāka pārticība nākotnē. Pavards ar dzīvo uguni bija mājas sirds, vieta, kur liesmo dzīvība.

Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka cilvēki sākuši iegūt un izmantot uguni vismaz pirms 800 000 gadu. Uguns deva siltumu, gaismu, mājīgumu, iespēju termiski apstrādāt barību, apstrādāt dažādus materiālus, pasargāja no zvēriem, bet tā varēja būt arī nevaldāma un iznīcināt visu, kam tiek klāt. Tāpēc cilvēki drīz vien iemanījās izmantot uguni, lai nogalinātu, nopostītu dzīvesvietas un kultūrvidi.
[Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija I, II 1993–1994]

 

Latviešu kosmogoniskajos priekšstatos (īpaši etimoloģiskajās teikās) diezgan liela vieta ierādīta atsevišķu pasaules objektu radīšanai – kā cēlusies uguns, varavīksne, ezeri u. tml.

Par uguni visbiežāk teikts, ka tā sākumā piederējusi Velnam un bijusi ieslēpta akmenī (droši vien atblāzma no tiem laikiem, kad uguni ieguva, šķiļot akmeni) vai dzelzī. Dievs sev un cilvēkiem uguni dabū ar viltu vai nozog (to izdara Dievam paklausīgie putni vai cilvēki).

Tautasdziesmās jautājums par to, kādā veidā Dievs iegūst uguni, netiek skatīts. Dievs rādīts tikai kā uguns šķīlējs un kūrējs.

Rituāla uguns iekuršana „zemes līmenī” tiek atkārtota pasaules pirmradīšanas vietā (vidū jūras) un pasaules pārradīšanas laikos (saulgriežos, īpaši Jāņos).
[Kursīte 1996 : 19–21]

 

Latviešu folklorā savijušās divas tradīcijas: pagāniskā – ar Uguns mātes pielūgšanu  un kristietiskā – ar svētā Laurentija (tautas mēlē dēvēta par Labrenci, Lārenci vai Lauri) kā uguns gara pielūgšanu. Turklāt folkloras materiālu par Labrenci ir krietni vairāk nekā par Uguns māti. Iespējams, Labrenča saistīšana katoliskajā tradīcijā ar vienu noteiktu dienu (10. augusts kā Labrenča jeb Uguns diena) ir palīdzējusi pakāpeniski izspiest no tautas apziņas ticējumus, buramvārdus, tautasdziesmas u. c. par Uguns māti. Uguns māti, cik var spriest pēc folkloras materiāliem, senatnē pielūguši un tai upurējuši gan gadskārtu maiņās (Ziemassvētkos, Jāņos, Ūsiņos, Mārtiņos), gan, jaunā mājā ieejot, u. c. nozīmīgos gadījumos.

Uguns mātes atrašanās vieta esot uguns ceļi. Uz tiem cilvēks nevarot nedz gulēt, nedz kādu ēku celt. Ir jāzina, kā ar Uguns māti (ticējumos tā parasti tēlota kā maza uguntiņa vai uguns liesma) apieties. Citādi Uguns māte nodedzina ēkas vai ierauj ugunī cilvēku pašu. Pie Uguns mātes bijāšanas pieder:

  • aizliegums runāt, kad tā parādās cilvēkam;
  • aizliegums mest ugunī no katliņa nosmeltās putas, spļaut ugunī, apliet degošu uguni ar ūdeni, bikstīt to ar kāju, mest matus ugunī vai kā citādi to traucēt;
  • ziedojumi un upurējumi. Tautasdziesmās vairākkārt minēts, ka jaunajai sievai, ienākot vīra mājā, ir jāziedo Uguns mātei (ugunij vai ugunskuram).

Uguns mātei, resp. ugunij, visbiežāk upurēja baltu vistu, kur baltajai krāsai, iespējams, bija jāneitralizē uguns dusmas. Par to liecina arī uguns vārdi, ar kuru palīdzību cerēja apturēt vai ierobežot Uguns mātes – uguns – stihijas agresīvo dabu. Zīmīgi, ka šajos ugunsvārdos pati Uguns māte vai uguns kā tāda tabu nolūkos bieži netiek vārdā saukta. Tā vietā figurē veca bāba, kas kūpina oša pīpi, u. tml. Vai arī, ja pati uguns tiek saukta vārdā, tās nodzēsēji, apslāpētāji tikai simboliskā formā (kļava lapa, melni kraukļi u. tml.).
[Sagatavots pēc: Kursīte 1996 : 333–335]

 

Uguns kults ir cieši saistīts ar Pērkona pielūgšanu. Latviešu un citu baltu tautu mitoloģijā Pērkons bija galvenais Dievs, kuram ir vara pār citām dievībām. Mitoloģiski Pērkons personificē spēku, kurš spēj iznīcināt ļaunumu, – Pērkons aizdzen vai arī nogalina Velnu. Priekšstats par Pērkonu kā Debesu kalēju atklājas tautasdziesmu tekstos. Debesu kalējs kaļ Saules meitai pūra vāku, gredzentiņu, zelta jostu, saktu, vainagu, Dieva dēlam – jostu, piešus, zobentiņu. Kalēja ogles birst Daugavā vai jūrmalā.

Uguns dega svētvietās, parasti ozolu birzīs vai pie dižozoliem, par tās uzturēšanu atbildīgi bija priesteri (vaideloši). Vēlākos laikos par uguns svētvietu latviešu mitoloģijā kļuva arī mājas pavards.

Uguns bija svarīga gan sadzīvē, gan dažādos svētku rituālos un godos. Dažas tagadējās Latvijas teritorijā dzīvojošās baltu (piem., kuršu) un somugru (lībiešu) ciltis savus mirušos sadedzināja. Par senākajiem ugunsritiem bērēs liecina baltu bronzas laikmeta apbedīšanas tradīcijas. Veidoja tā sauktos ugunskapus. Izmantoja arī ugunskapu paveidu – velna laivas (ugunskapam apkārt laivas formā izveidoja akmens krāvumu). 19. gadsimtā, vāķējot pie mirušā, dedzināja sveces.

Sevišķa nozīme ugunij latviešu tradīcijās ir Vasaras un Ziemas saulgriežos.

Rituālā jāņuguns dedzināšana ir stabila Jāņu svētku tradīcija. Jāņuguns kā vasaras saulgriežu senā rituāla neatņemama sastāvdaļa ir bijusi plaši pazīstama Austrumeiropā un citās Eiropas daļās – no skandināvu zemēm līdz Francijai, Spānijai, Itālijai, Īrijai un Grieķijai, tādēļ to var uzskatīt par ļoti senu, no indoeiropiešu tautu kopienas laikiem mantotu tradīciju. Uguns simbolika galvenokārt saistīta ar saules aizstāšanu pēc tam, kad tā norietējusi, lai ne mirkli nepaliktu bez gaismas līdz saules atnākšanai. Jāņugunis sauktas arī par pundelēm, pūdelēm, raganām, Jāņu lampām, Jāņu svecēm. Ugunskura vieta tiek izvēlēta augstākajā kalnā. Tika dedzināts vai nu ugunskurs, vai garas kārts galā uzvilkta darvas muca vai darvots ritenis.

Jānis sēž ozolā, vaska sveces rokā, rādīdams ceļu jāņabērniem, vai kur uguni lauka galā, savus bērnus gaidīdams. Notiek arī citādi: māsa nes vaska sveci, bāliņš – zelta lukturi, bet Jānis steidz seglot savu kumeliņu. Īstie uguns kūrēji ir paši jāņubērni, kas pie uguns nolīgo cauru nakti. Uguns jādedzina no saules rieta līdz saules lēktam. Jāņuguni dedz augstākajos pakalnos, lai uguns apgaismotu laukus un mājas un svētītu visu apkārtni. Spēku ugunij dod tajā mesti vecie vainagi, vijas un dažādas zālītes. Jāņuguns šķīsta, attīra, veicina auglību. Tāpēc Jāņu naktī cilvēki apdejo un lec pāri gaiši degošam ugunskuram. Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un tīrumi, iegūst spēku un auglību. Ja kāds bijis slims, to nesuši pie jāņuguns, lai arī to apspīdētu dzīvinošās liesmas. Pēc tautas ticējumiem, jāņugunij piemīt sevišķs noslēpumains spēks, tāpēc mūsu senči to izmantoja dažādiem nākotnes zīlējumiem.

Uguns rituāls raksturīgs arī Ziemas saulgriežu tradīcijām – Ziemassvētku vakarā notiek bluķa vilkšana (to mēdz saukt arī par Bluķa vakaru). Iepriekš sagatavotu lielu ozola bluķi vēla no vienām mājām uz citām (reizēm tikai pa vienas mājas pagalmu) un pēdējās sadedzināja. Daži uzskata, ka bluķī attēlota saule, kuru ļaudis tādējādi velk augšup un mudina atgriezties, citi – ka izvelkot bluķi pa malu malām no tām tiek savāktas likstas un nelaimes, kuras pēcāk iznīdē sadedzinot.
[Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija I, II 1993–1994]

 

Uguns ceļš – uguns aktīva vieta, saskaņā ar tautas priekšstatiem tur nedrīkstēja celt ne māju, ne kādu citu ēku, jo tika uzskatīts – ēka nodegs vai tajā iespers pērkons.

Uguns koks, uguns zars – pērkona sasperts vai ugunsgrēkā apdedzis koks, ko izvairījās izmantot kādas jaunas ēkas būvei un izvairījās nest mājās.

Ugunskrusts – svastikveida krusts, ko iecirta, ieskrāpēja vai citādi ievilka uz ēkām vai darba rīkiem pret ugunsgrēku vai pērkonu, vai citām nelaimēm.
[Sagatavots pēc: Kursīte 2009 : 489]

 

Būtiska latviešu etnogrāfijas daļa ir ornaments, kas bagātīgi izmantots gan apģērba, gan sadzīves priekšmetu rotāšanai. Vairākas zīmes saistās arī ar uguni.

 

1. attēls. Māras krusts.

Māras krusts jeb krustu krusts ir dzīvās matērijas zīme, kas cieši saistīta ar auglību, uguni un māju. Šī zīme veidojas no četriem slīpiem krustiem, tā simbolizē matērijas dinamisko dabu un dzīvības aktīvo stāvokli. Senatnē krustu krustu vilka uz maizes klaipiņa, pirms to laida krāsnī, un vakarā, gulēt ejot, to zīmēja pavarda pelnos, tādēļ zīme saukta arī par uguns krustu. Reizēm krustu krustu sauc arī par Laimas krustu vai Māras krustu. Pāra zīme – senatnē uguni mēdza iegūt, beržot divus kociņus vienu pret otru, tos turot krusteniski. Iespējams, ar to sākotnēji saistīts teiciens viena pagale nedeg. Liekot ugunskurā pagales krusteniski, (+ vai x), tās labāk deg.

 

2. attēls. Ugunskrusts.

 

Ugunskrusts ir viens no vecākajiem rakstiem, kas sastopams daudzu tautu ornamentikā. Tā ir laimes, enerģijas, saules un uguns zīme. Ugunskrusts veidojies no diviem krustotiem zibeņiem. Lietots kā ļaunuma atbaidītājs un pasargātājs no nevēlamām dabas parādībām. Latviešu mitoloģijā šī zīme simbolizē gaismu, uguni, dzīvību. Tas ir arī Laimas krusts – piesaista laimi un atvaira nelabos spēkus.

 

3. attēls. Mārtiņa zīme.

 

Mārtiņa zīme ir gaismas un uguns simbols, tā atgādina gailošu ugunskuru. Stilizēti šī zīme attēlo divus gaiļus – gaismas vēstnešus.
[Sagatavots pēc: Celms 2008]



Uguns vārdi

 

Ietin uguni sniegā,

Iecērt ledū, lai dziest!

Neļauj no vienas uguns

Divi pagalēm ciest!

 

Kāpēc ar zobiem tu, špetnā,

Dzīvu uguni kod?

Paslēp uguni mutē,

Paslēp un neatdod!

 

Apēd uguni, apēd,

Izdzer un projām nes,

Pirms vēl ne ogle sārta

Nav man pie dvēseles.

 

Ietin uguni sniegā –

Ugunij uguns grēks.

Iecērt uguni ledū –

Neesi necilvēks! [Vāczemnieks 1989 : 157]

 

 

Uguns

 

Es pārtieku no uguns – nu jau gadsimtus garus,

Pirmo dzirksteli izšķīlu – un aizdegās zari un zāle;

Klajā laukā es noķēru liesmu un ienesu alā –

Un pārdzima akmeņi, pārdzima sveķi un māli.

 

Ar kapara sarkanu pieri, nosvīdis, dienām un naktīm

Es dreijāju podus un vāzes un zobenus kalu un

                                                                           rotas;

Un iznāca lemešu zariem un pietika virtuves

                                                                     nažiem,

Es cerēju – uguns man pietiks, lai izkaltu cilvēka

                                                                            godu.

 

Man uguns bij Dievs, man uguns bija mājas un

                                                                          maize –

Mans galvenais Atklājums ēru un gadsimtu labā;

Bet piekrāpa mani. Cilvēki piekrāpa, brāļi –

Es nepratu Dievu un maizi, un mājas, kā pienākas,

                                                                                glābt.

 

Nozaga uguni, apgānīja. Pielika cilvēkiem dzīviem –

Mans Atklājums pārvērta oglēs cilvēku galvas un kājas,

Mans Atklājums mēsloja druvas ar pelēkiem

                                                                     cilvēku pelniem,

Ar manu Atklājumu citu Atklājumu sadedzināja.

 

Es pārtieku no uguns – nu jau gadsimtus garus.

Es to noķēru klajā laukā, bet tagad no upēm to smeļu.

Un tagad ar uguni bērnus es pasaules ābecē mācu

Un ieskatos zvaigznēs, un izcērtu debesīs ceļus.

 

Pirmo dzirksteli izšķīlu no sprakšķošiem

                                                               kramiem

Un tagad mana dvēsele debesīs dzied un raud peklē;

Un klīstu es dienām un naktīm es atriebes uguni

                                                                             rokās –

Mana Atklājuma nodevēji svētai tiesai man

                                                                   jāsameklē. [Peters 1989 : 21–22]

 

 

Jaunā uguns

 

Tā vecā uguns, kuru lepni kūrāt jūs,

ir izplēnējusi un nesilda vairs mūs.

Par daudz jūs katru vēju slavējāt,

no vēja tik un vētras visu gaidījāt!

Nu vētras pārskrējušas, apklusušas,

tām līdzi jūsu gunis izdzisušas.

Un gurdās liesmiņās, kas palikušas vēl,

tik niknums zaļš, kā vilka acis tumsā kvēl.

Bet sirdī – tikai dusmas vien un zemiskums –

maz diža, draugi, ar to panākt jums!

Ir viegli pavasara vējiem līdzi skriet,

ir viegli brīdi viesuļdeju diet,

kliegt: „Hozianna!” – „Evoe!” un to,

kā visi vēji kaucot virpuļo.

Bet sirds un saule dvēsles dziļumā

no tā nav mantojušas it nekā –

Ak, vējiem, vējiem, draugi, neticiet,

jo kas ar vēju nāk, ar vēju iet!

Bet sauli vareno tik tas visu sapratīs,

kas savā paša sirdī sauli atradīs.

Tik tam vien tā ar svētu varu mirdz,

kam otra saule – paša karstā sirds,

kam kvēl un liesmo tā kā slepens ugunsgrēks –

tas paliks mūžam nesalaužams spēks.

Bet uguns, ko ar vēju kūrāt jūs,

vairs nesilda ne mūs, ne pašus jūs.

Nu remdena un nespēcīga tā,

ar kaķa acīm tumsā blisina…

Ar to ne uzvarēt, ne panākt jums vairs ko.

Tad, draugi, laiks, ka uguns uzliesmo,

kas reizā jauna un visvecākā – ne vējiem plīvo līdz, ne izdziest tā.

Tā gaida modinātāja sirdsdibenos

kā spožas dzirkstēs lauka akmeņos.

Kur ir tās rokas, kas tik dziļi šķels,

kur varoņi, kas jauno liesmu cels

iz siržu dziļumiem uz ziedokļa,

lai visus, kam vēl salti, silda tā.

Jums, jaunās uguns klusie priesteri,

lai debesu un saules sveicieni!

Bet vējiem, vējiem, draugi, neticiet,

jo kas ar vēju nāk, ar vēju iet… [Bārda 1992 : 178, 179]

 

 

***

 

Dzimtene… Mūžīgā uguns tu esi,

Tevī sadeg un izkvēlo cilvēka sirds.

Savu dzirksti ikviens tavai liesmai ir nesis,

Lai gadsimtu skaudrajos vējos tā mirdz.

 

Mēs tev neprasām, māt, kādu algu lai gūstam, –

Mūsu sirdis un prātus, un talantu ņem.

Kamēr dzīvi, ­uz uguni tavu mēs plūstam,

Bet pēcnāves atmaksu – pati mums lem. [Belševica 2000 : 227]

 

 

Ugunsskrējiens

 

I

Saule lec kā sarkans gailis

ugunīgiem spārniem.

Saules kliedziens gruzd un gail

Ančupānos.

 

Visas sādžas sievas šorīt

kailas.

Visu sādžu jumtu korēs

gailis.

 

– Kur tu teci, kur tu teci,

gailīti manu?

– Ciemā teku… –

 

Ciemā?

Ciema meičas nemodīsies –

pāri zāle līgo.

Ciema dziedātājs visas –

puķes ugunīgas.

 

II

… un es skrienu pāri kauliem

tagad katru rītu.

Un es nevaru uz sauli

paskatīties.

Zeme sarkana un cieta.

Tāda zeme māca:

nenosistais iezemieti,

ugunsskrējiens sācies.

Ugunsskrējiens tevi mūžam mocīs, iezemieti, –

latvju zeme – ugunszeme,

             aizpērnā un pērnā, –

kal šo domu, dzen šo domu

             un šo domu ietriec

tā kā naglu nokaitētu

             savējā un bērna bērnā:

te, zem kājām, ir tie cimdi

neadītie

un pēc maizes garās rindas

pusnaktīs un rītos,

un tas rahīts nolādētais

bērnu kājās līkās,

un tā asara, kas svēta

acīs vājprātīgās.

 

Manas nevainīgās, dārgās

latvju iezemietes,

slīcinātas ugunsmārkā,

apspļautas un smietas,

zeme deg zem manām kājām

sarkana un cieta,

ugunsskrējienā no mājām

jūsu moku vieta

mūžam sauc.

             Un vaid zem pēdām,

vaid virs rētām

aizaudzētām

kauli – kvēloši kā uguns

uguns,

             Mūžīgā un svētā. [Peters 1989 : 61–62]

 

 

***

 

Sieviete ienāca vīrieša mājās,

Un sāka dziedāt akmens trauki;

Lāču sakostos plecus skūpsti klāja,

Bet pavardā uguns – sarkanā puķe – plauka.

 

Sieviete ienāca vīrieša mājās,

Un nu viņiem briesmu nebija bail;

Viņš: „Uguns un sieva – manas sargātājas.”

Viņa: „Muskuļi – akmens,

             akmens – ierocis smails.”

 

Bērni ienāca viņu abu mājās,

Un nu viņiem nāves vairs nebija bail;

Viņi kļuva nākotnes redzētāji

Jau tad, kad cilvēks vēl medīja kails. [Peters 1989 : 31]

 

 

Gleznas sadegšana

 

Dienā, kad ciedras gulēja

diendusu,

brīdī, kad saule nedomāja par vētru,

kalnā iešķīlās uguns svelme

sarkanām asinīm.

 

ai, vāvere, meža sīli,

ai, sudraba balssmēlīši – –

 

Uguns rasas izslāpusi,

sārtu mēli gleznu laiza

augstu ciedru galotnēs.

 

turies, ciedra, mastu augsta,

turies sakņu stiprumā – –

 

Uguns svelme, daudzžubure,

piekvēpušu elpu sijā,

piķamelnu ogli pārvelk

zaļākai ainavai.

 

Lūša lēciens, šķirgatas loki,

garkātu magones

sabirzt kā salmi,

pelnu plēņu palagos.

 

saule, kam dedzini nezvēra elpā?

upe, kam velies no uguns, bez ūdens.

 

Nāc, jūra, plūsti pāri,

pakāpies kalnos kā lūsis

te, kur deg saujām sapņu,

sadeg zaļā dabas glezna.

 

Uguns dejo iznīcību,

uguns pārvelk melnu otu –

Dvēsele ir tagad bāra. [Meirāne 2005]

 

 

Piesaukšana

 

Kuries

slīpā lietū, mana uguns,

kuries.

Buries

pāri senču kauliem,

mana sirdsapziņa,

buries.

Kur ies

mana tauta,

mana dūša

tur ies.

 

Turies

debesīs un zemē,

mana nolemtība,

turies. [Vācietis 1985 : 15]

 

 

Uguns aicinājums

Ojāram Vācietim

 

Tas bija puteņa vakarā saltā.

Krāsnī sēdēja zilas un dzeltenas liesmas.

Un tad pieskārās kāds manam plecam

Un sacīja: „Iesim.”

 

Mēs atstājām istabu ar zaļajām tapetēm

Un krāsni, kas silti kuras.

Un tad es atcerējos, ka esmu aizmirsis pajautāt –

Uz kurieni?

 

Bet jau bija par vēlu –

Silta roka arvien tālāk veda.

Kur tu esi, kas tu esi, neredzamais,

Kas mani ved caur sniegu un ledu?

 

Kāda jauna, neizdzīvota dzīve?

Kāda nelaikā pārtraukta dzīvība?

Ko tu man novēli, ko tu man pavēli,

Man, kuram dota izvēles brīvība?

 

Aizmirsušās klusās un kuslās dziesmas,

Aizmirsušās sniegos segušās siltās mājas.

Aizmirsušās, kā vienmēr, kad par svētāko dzīvē

Kļuvis uguns aicinājums.

 

Uguns aicinājums – caur ledu,

Trausliem ziediem un kūstošu sniegu,

Caur grūtumu tādu, ka zobi jāsakož,

Un caur šķietamu vieglumu.

 

Uguns aicinājums – pāri glāstošam skatam

Un kaislai acu zibai.

Uguns aicinājums – pāri badam

Un pāri pārpilnībai.

 

–  Vedēj, vedēj, nav man vairs bailes.

Nav man bailes, jo droši jūtu

Savu ceļu un sevi pašu.

Un tomēr vēl nepazūdi…

 

– Es esmu vienmēr ar tevi –

Tavā gribā un iešanas spītā.

Es esmu vienmēr tevī –

Tavā rītā un aizparītā. –

 

Uguns mežsarga mājas logā,

Un viens salstošs cilvēks brien.

Tauriņš ar zīda spārniem,

Vilciens ar vēja spārniem,

Zeme ar ērgļa spārniem –

 

Visi pret uguni vien. [Čaklais 1967 : 97]


Tas bija savāds vakars un pavisam savāda nakts. Visos pakalnos spīdēja ugunis, visās malās skanēja dziesmas un bij dzirdama skaļa taurēšana. Mēs atradām vecu deguta spannīti, piebāzām to pilnu ar tāsīm, ar naglām piedzinām garas kārts galā un tad stiepām kalnā. Tāsis aizdedzinājuši, mēs kārti uzslējām stāvus un piesējām pie iepriekš zemē iedzīta mieta. Tāsis dega čaukstēdamas. Ar degutu apķepušais spannītis sakarsa un sāka arī degt. Uguns kļuva aizvien lielāka un straujāka. Deguts kusa un pilēja zemē lielām pilēm. Piles dega ar zilu uguni un krizdamas rūca kā sirseņi. Ap uguni sapulcējās visi mājas ļaudis un līgoja bez mitēšanās. Man bija liels brīnums, ka tik daudz dziesmu varēja ietilpt manas vecmātes galvā; viņa teica un teica, bet dziesmu nekad nepietrūka. [Jaunsudrabiņš 1971 : 170]

 

Mežs drūmi klusēja, un sniega gurkstoņa atgādināja nosodoša, bezzobaina veča čāpstināšanu:

Grēkš, grēkš, grēkš! Piepeši Magda izdzirda tādu kā dārdoņu, kā rūkoņu. Tur priekšā, teiksmaini zilajās debesīs, līgojās sārtena gaisma. Ak Dievs! Vai viņai sākās jeb acu māns? Nē, viņa soļo, kājas klausa kā dresētas. Gaisma kļuva aizvien dzeltenāka un izplūda debesīs platāka un platāka. Dārdoņa tuvojās, un Magda metās skriet. Kājas ķērās aizvien biežāk, bet kāds viņu dzina ātrāk un ātrāk! Garām alkšņu puduram, garām zemeņu norai un vizbulīšu mežiņam, garām čūkslājam un kapsētai. Dega baznīca! Rēkdama uguns plosīja balto, stalto ķermeni, debesīs joņoja saldismirdīgi dūmu vāli, krakšķēdams bruka jumts, un, kā panikā atkāpdamies, kusa sniegs. Caurkliedzot koku brakšķēšanu un liesmaino lāstu caurvēju, ievaidējās ērģeles. Kaut kādi cilvēki smēja piedzērušus smieklus. Bet tas skrejošais, tas cilvēks garajā mētelī, taču bija mācītājs Cimdiņš ar spaini rokās. Uguns uzbruka, viņa augumam tuvojoties, un viņš atkāpās. Sirmie mati plandīja uguns vējā, un viņš kliegdams meta krustu debesīs. Bet smiekli nerimās. Magda skrēja uz uguni, rokām pieturot cepuri pie deniņiem. Kļuva aizvien svelmaināk, karstums koda sejā, un kāda ellišķīga apmātība dauzījās krūtīs.

– Dullā! – Pēkšņi viņu sagrāba svešas rokas un rāva atpakaļ.

Tad mana māte zaudēja samaņu. Kad uz šosejas izbrauca Viļa Vairoga izmisumā trenktais motocikls, neviena smējēja vairs tuvumā nebija. Mācītājs Cimdiņš palīdzēja Magdu uzsēdināt uz motocikla un aizstumt uz Saulēm. Pa to laiku nodega Līgupes baznīcas tornis un jumts.

Bet, kad pēc deviņām dienām es ienācu šajā pasaulē, uz maniem kreisajiem deniņiem bija un mūžam paliks ugunszīme – augšpēdus nogāzies asiņains baznīcas tornis ar mazliet nošķiebtu, it kā iztecējušu smaili.

 [Repše 1990 : 104–105]

 

Liesmiņa. Guntiņa. Ugunsmeitiņa.

Kāda sarkana, skaista deg sveces galā! Cik paklausīga, cik mīļa! Labulīte, liesmiņa, ugunsmeitiņa, kāda skaista, sarkana…

Sarkana micīte, sarkanas kurpes kājās, ar sarkanu kabatas lakatiņu vēdinās. Laizās, sarkanu mēlīti rāda. Sarkani vaidziņi, karstumā piesarkuši. Skaistiņa, paklausīga, Guntiņa, ugunsmeitiņa.

Tikai acīs – vai jūs redzējāt? Tikai acīs – manījāt? Kaut kas nelabs iegailējās. Sarkani iekvēlojās, mežonīgi iegailējās. Laukā tikt, laukā! Pa mežu aizbēgt, pa sausu sūnu. Pa sausu zāli, pa brikšņiem, pa zaru galiem.

Sarkana liesmiņa tup sveces galā, deglīti sūkā, deglīša diegu. Nepacietīgi svaidās. Trakot gribas. Tra–koti gribas!

Sarkana uguntiņa, paimeitiņa. Sēž lākturī, stikla būrītī, nekur netiek. Gaida, ka Jānītis izlaidīs, gaida, ka Gundariņš izlaidīs. Gun, gun, gun! Gundariņ, izlaid, tu mans brālītis. Gun, gun, gun! Gundariņ, ugunsdariņ, izdari tā! Palaid mani sausā zālē, papīros ielaid! Skujās!

Gundariņš skatās un nelaiž. Gundariņš zina, ka Guntiņa blēdās, tik mīļa nemaz nav, kā izliekas. Vienreiz – toreiz Gundariņš pažēloja, noticēja, izlaida liesmiņu Guntiņu. Kā palaida no sērkociņa viršos – tai pašā mirklī liesmiņa, ugunsmeitiņa, aizmirsa, ko solījusi, aizmirsa par visu. Iepletās, iešņācās! Pacēlās stāvus! Ielēca priedītē, uzskrēja eglē. Uzdrāzās galotnē švirkstēdama.

Atpakaļ nenāca ne pielūdzama. Liesmiņ, liesmiņ, Gundars lūdza. Kur nu vairs liesmiņa, tā bija liesma! Ne nu vairs uguns, bet ugunsgrēks.

Postīgais grēks. Nu Gundariņš pats saprata, ka grēka darbu padarījis, liesmu vaļā palaizdams. Nu tā trakoja, nesavaldāmā. Pletās plašumā sarkanā riņķī. Šurp un turp uz visām pusēm. Ne vairs saķert, ne vairs dzēst. Kā sarkana upe gāzās pār krūmiem. Kā sarkana čūska uzvijās eglēs. Kā sarkans pūķis auga un rija, rija un neaizrijās. Tik lielu uguni Gundariņš nebija redzējis. Laizījās augstāka par mežu, pāri mežam, debesīs! Skrēja ļaudis sarkaniem spaiņiem, sarkaniem ķekšiem, atbrauca sarkanas mašīnas, strūkloja, trieca, gāza baltu ūdeni sarkanā ugunī – nelīdzēja, nelīdzēja – uguns dega zvērodama. Zvērīga, zvērīga, zvērojot.

Sarkana, milzīga, arvien sarkanāka. Mežs nodega. Un tad izskrēja uguns meža otrā malā, kļuva mazāka un mazāka, niecīga, niecīga. Kad Gundariņš pienāca, pie zemes pieplakusi, sausa zara galiņā gaidīja tā pati mazā liesmiņa, kas bija pirmīt lūgusies un ko viņš bija sausos viršos vaļā palaidis. Liesmiņa plaka un vārgi šūpojās, maza eglīte dega tai sirdī, un viņa atkal lūdzās: „Gun–gun–gun!” Bet Gundariņš paskatījās uz melno izdegušo mežu – cik daudz dzīvības bija nogalēts! Lazdas bija beigtas, paegļi vairs neaugs, priedēm āda nodegusi un sūrstēja. Putnu ligzdas bija sadegušas, un zaķu bērni nepaspēja aizbēgt, uguns bija tos panākusi un sadedzinājusi.

Tagad liesmiņa Guntiņa plīvoja lūgdamās – vēl mazu brītiņu zarā degt, skujās degt, čiekuriņā… Bet Gundariņam jau nebija vairs nekādas līdzjūtības.

Zaķu bērni gulēja mežā beigti, nodegušām ausīm, melnām ogļainām ķepām. Neliete, neliete, blēde! Lai iznīkst, lai izzūd turpat uz vietas!

„Nevajag dusmoties,” teica Lākturis. „Tāda ir viņas daba. Nesavaldīga. Viņu vajag valdīt.” Un Lākturis valdoši nospīdināja stikla kupolu. „Viņa ir laba,” teica Lampa. Lampai arī bija savs kupols. „Viņu tikai nevajag laist prom. Tad viņa ir laba,” teica Kamīns. Kamīnā liesmu vējš rāva skurstenī. Kamīnā liesmu valdīja vējš. Un Krāsns teica to pašu, un Plīts arī. Un visi dega sarkanām, siltām mutēm. Liesmiņa Guntiņa atkal kurējās paklausīgi plītī, kartupeļi vārījās, durtiņas ciet, un tikai viens ceļš, kā tikt laukā, – caur skursteni.

Bet skurstenis bija garš un dūmu pilns un līdz skursteņa galam ne dzirkstele nenokļuva – viss noslāpa dūmos. Jā, dzirksteles ir uguns niķi. Kad mežā deg ugunskurs, dzirksteles met kūleņus, grib ieniķoties kādā sausā zariņā, uzspurkšķēt, augt un dedzināt, sarkanas trakot. Katra sveces liesmiņa sapņo, ka viņai varbūt izdosies ielēkt logu aizkaros, uzskriet pa tiem uz augšu, skriet pa tapetēm, iekrist gultā un sarkanai vārtīties un visu, visu istabu pieelst sarkanām liesmām.

Katrs sērkociņš sapņo, ka viņu uzšķils tuvu benzīna kannai. Un norībēs gaiss, un uzsprāgs sarkana uguns puķe – bohhh! Un viss lidos degdams un aizdegdamies.

Bet pagaidām plīvo liesmiņa, sarkanā ugunsmeitiņa, sveces galā, paimeitiņa, labulīte. „Vai tu esi ļauna?” prasa Gundariņš. „Nē, nē,” Guntiņa mirkšķina acis. „Nē, nē. Es tikai gribu tikt skaidiņās. Vai papīros. Palaid mani papīrkurvī! Nelaidīsi? Nu tad palaid mani sērkociņu kastītē! Sērkociņi ir mani aizmigušie princīši! Mēs uzrīkosim mazu ballīti!”

Tā liesmiņa Guntiņa dienu dienā lūdz Gundariņu: „Palaid, palaid, palaid!” Plīvo tāda sarkana, maza, skaista, un Gundariņš sāk jau šaubīties, sāk jau iežēloties: laist? Nelaist?

Bet tad viņš atceras sadegušos zaķēnus un dzird, kā lūdzas meži un mājas, un siena kaudzes. Lūdzas tik daudzi, tik daudz balsu lūdz, varbūt tā ir visa pasaule, kas lūdz: „Cilvēciņ, Gundariņ, ugunsdariņ! Gundarīti, uguns darīti, tev dots tāds vārds, tu esi uguns darītājs, tu dari uguni, tu ar uguni daries. Tad dari tā, lai mums nav bail. Lai nepasprūk, lai neaizbēg, lai viņa tevi nepierunā! Lai viņa tevi nepiekrāpj! Viņa jau nav ļauna, bet nevaldīga. Pār sevi nevalda. Un, ja sāk pār citiem valdīt, tad ir beigas. Tad mums ir beigas. Visiem.”

Un, kad liesmiņa Guntiņa atkal sāk nemierīgi svaidīties un činkstēt: „Tikšu, tikšu tik un tā,” tad Gundariņš iet pie telefona: „Redzi? Piezvanīšu nulle viens. Tad es nebūšu vairs viens. Tad mēs būsim visi pret tevi.”

Liesmiņa, Guntiņa, ugunsmeitiņa… Gundars gribētu draudzēties. Jānītis gribētu draudzēties. Kārlītis gribētu draudzēties. Ar liesmiņu Guntiņu, ugunsmeitiņu.

Bet kā lai draudzējas ar tik svaidīgu, ar tik blēdīgu, ar tik neuzticīgu? [Ziedonis 1973 : 22–25]


VECENE. Uguns, kuries!

Burvība, turies!

Liesmu dzīparus velc.

Kas viņus skar, tam smeldz;

Dzirkstes lai dzirkst,

Dzirkstes lai dzirkst,

Švirkst, švirkst!

MEITENES. Spīdoliņ, sauc, Spīdoliņ, sauc!

Lai nāk, kas jautri,

Lai nāk, kas nau kautri,

Velna skuķiem velna zēnus sauc,

Sauc, sauc!

VECENE. Nekauņas, nekauņas, tikai trakot!

Nopietnus darbus priekš Līkcepura kavē,

Nemāk, kā bur, kā zavē,

Kā elles uguni šķiļ,

Tikai kā puišus viļ!

MEITENES. Bur, bur, bur, bur,

Mums precniekus šur, šur, šur!

SPĪDOLA. Lai acis pirms dara jums redzīgas.

VECENE (ietrin meitenēm acis burvju zāles). Elles indeve, od,

Dienas gaismu kod!

Ko tumsa sedz,

Acis lai redz!

(Aizskar meitenēm arī ausis.)

Elles indeve, smird’,

Ausis lai dzird

Caur durvīm un mūriem,

Aiz sienām un stūriem!

MEITENES. Ā, ā, ā! Lūk, jel palūk!

Viņi nāk!

SPĪDOLA (kura, kā pēdējā ietrinusies acis, redz nākam Melno bruņinieku,

kurš vēl uz skatuves nau redzams). Ko redzu? – Melnais bruņinieks pats!

Ko nāk viņš, tas aklais, mūžam nopietnais?

Es rotaļām negribu to.

Vai ellei tik maz ir dažādības,

Ka labākais tas? – Es aizgriežos nost.

(Ierauga tāpat vēl neredzamo Lāčplēsi.)

Ā, ā, ā!

Kāda vara! Liels un spēcīgs!

Pilns ar dzīvi līdz malām;

Jauns, kā zaļojošs ozols;

Ā, tas būs prieks, tam zarus lauzt!

Pa šķiesniņai saplūkāt to, kā puķi!

Tas dižāks daudz par tevi, mans Koknesi.

Uguns, mans tēvs, dod man zarus, ko degt! [Rainis 1980 : 181–182]

 

SPĪDOLA. Ko tas man liek? Kas man ir jāizpilda?

MELNAIS. Tev postīt būs to, kas nāk –

Kas jutīsies tik stiprs un tik pārdrošs,

Ka kustināt sāks tumsas pamatus,

Kas iekurs pretestības uguni

Iekš tumšas nakts pret viņas vareniem,

Kas augšā trauks no dziļa miega vergus,

Tos, kuriem mūžu mūžos nolemts snaust –

Tiem teiks, ka viņu asins straume augot

Spēj sagraut mūža stipro tumsas pili…

To postītāju būs tev postīt, –

To būs tev nomākt pašā pirmā dīglī,

Tā liktens tevim liek. [Rainis 1980 : 185]

 

KANGARS (šņāc). Tu negantā, tu negantā!

SPĪDOLA. Ko tu šņāc? Es ugunīs tevi sadegšu.

Kalpo, dari, ko liek.

(Kangars grib aiziet.)

Ā, ko dzirdu? Kas tas!

Tu tūļa, nekrietnais kalps!

Stāvi klusi!

(Klausās un skatās pa logu.)

Zivtiņas lec un zeltā spīd,

Ūdens smiedamies sit pie glāzes –

Ā, ā, viņa nāk, – Laimdota! [Rainis 1980 : 206]

 

SPĪDOLA. Hahahaha, nāk Laimdota,

Izrotāta kā līgava.

LAIMDOTA. Smej, uguns acs, – cik ilgi tu spēsi,

Cik tu pret gaismu uzvarēsi?

Nāks Lāčplēsis, tevi saplēsīs,

– Steidz drīz! steidz drīz! –

Bet tu bailēs trīs’!

SPĪDOLA. Gaidi vien

Vēl dažu labu dien’!

Saplēsts tiks tavs lāčplēsējs pats,

Arī pār viņu ies dzelžainais rats. [Rainis 1980 : 232–233]

 

ZOSULĒNS (ierauga viņu). Brīnums…

SIVĒNS. Tu nebrīnies, bet… (Ierauga Uguns dvēselīti.) Ruk, ruk, ruk…

ZOSULĒNS. Kas tas tāds?

UGUNS DVĒSELĪTE. Nebaidieties – es esmu Uguns dvēselīte.

ZOSULĒNS. Uguns dvēselīte…

SIVĒNS (Uguns dvēselītei). Vai šī ir tava mājiņa, ruk, ruk, ruk? Es domāju, ka te neviens nedzīvo…

UGUNS DVĒSELĪTE. Es ļoti priecājos, ka jūs te apmetāties. Man vienai bija skumji. Man patīk tur, kur citiem ir labi. Tur es uzturu uguni pavardā. [Cimermanis 1989 : 13]

 

 

Vārds uguns izmantots arī daiļdarbu nosaukumos:

Raiņa lugā Uguns un nakts (1905);

Jāņa Cimermaņa lugā Uguns dvēselīte (1989).



2013. gada Baltu vienības uguns Sauliešu pilskalnā

Nāk prātā domas par tautu, spēku, par lietu un uguni. Par likumu. Un par laipām. 

Prūšu valodā vārds laipa nozīmējot ‘likums’. Ja tu dzīvosi saskaņā ar likumu, kas likts pasaules kārtības pamatā, tu būsi ticis uz priekšu. Tu būsi tikumīgs. 

Mūspusē, Pļavniekkalnā, – Sauliešu pilskalnā – [..] 2013. gada Baltu vienības uguns bija īstens pārliecības, spēka, iekšējās likumības un atbildības apliecinājums. 777 reizes Zeme ir apriņķojusi ap Sauli kopš tā zīmīgā notikuma – Kopš Saules kaujas uguņiem… Kas gan zina, kā bija togad, tai rudens pilnmēnesī, kad baltu tautas sanāca savai nozīmīgajai kaujai.

Šogad, ieejot kalnā, mūs sagaidīja uguns liesmiņa senajā Pļavniekkalna baltu apmetnē. Nācām kā mājās, kā paši pie sevis. Paši pie savas tautas.

Kad dedzām lielo Vienības guni, lietus lija aumaļām. Tikai uguns licēju un kūrēju zināšanas, viedas uguns dziesmas sabalsojums un pasaules likumības, Dieva klātbūtne lika iedegties mūsu ugunij. Rāmupes ļaudis – Jana, Valdis, Irēna, Gunta – un pulks Rīgas Skandinieku sanāca kopā – kā runāts. Ne tik daudz pieminēt un piesaukt pagātni, kā piesaukt nākamību. [..]

Koks aug no sēkliņas, asnus stiepjot gan zemē, gan debesīs. Un tā būs visu dzīvi – cik saknēm būs spara tiekties arvien dziļāk zemē, pagājušajā, tik spara zariem būs tiekties debesīs, nākotnē. Tāpat ir ar tautu un ar ļaudīm.

Mūsu saknes un dzīvība ir Zemgalē, Sēlijā, Kurzemē, Latgalē, līvos, kuršos, prūšos, igauņos, baltkrievos. Šo tautu dziesmas skanēja šogad. Tās ir mūsu asins, sāls un maize. Mūsu gaiss un uguns.[..]

[Saule: http://www.parkulturu.lv/]


Gandrīz visos klasiskajos pasaules uzskatos uguns ir viens no arhetipiskajiem elementiem, kas veido pasaules uzbūves pamatus. Tā klasiskajā Rietumu filozofijā (vēsturiski – grieķu) pasaules uzbūves pamatelementi bija gaiss, uguns, ūdens, ēters, zeme. Seno ķīniešu priekšstatos par pasaules uzbūvi pamatā bija koks, metāls, zeme, uguns un ūdens, bet japāņu – zeme, ūdens, uguns, vējš, koks. Indiešiem Panchamahabhuta jeb pieci lielie elementi ir Prithvi/Bhumi – zeme, Ap/Jala – ūdens, Agni/Tejas – uguns, Vaju/Pavan – gaiss/vējš, Akasha – ēters.

Uguns iegūšana un izmantošana ir universāla pazīme, kas liecina par cilvēka atdalīšanos no dzīvnieku valsts. Dažādu tautu kultūrās sastopamies ar mītiem par uguns rašanos. Dominējošais ir nolaupīšanas motīvs ­– kāda būtne, bieži vien kukainis, putns vai dzīvnieks, nozog uguni tai būtnei, kurai tā jau ir, un atdod to cilvēkiem.

Sastopami arī citi motīvi: kāds (bieži vien putns, totēmiskais dzīvnieks) ieguvis uguni, berzējot divus koka klucīšus, un kopš tā laika cilvēki tā dara; uguns tiek iegūta no kādas augstākas būtnes pēc tās labas gribas vai arī nozogot; cilvēki tiek pie uguns, nolaužot gabaliņu no saules u. tml.

Bieži vien mītos darbojošās personas atgādina tipiskus totēmisko priekšteču tēlus. Primitīvajos mītos par uguns rašanos pati uguns parasti netiek personificēta – tā tiek attēlota kā parasta, gluži materiāla, sadzīviska uguns – liesma, gruzdoša pagale, dzirkstele. Sarežģītākās mitoloģiskajās sistēmās uguns tiek mitoloģizēta un personificēta – tā ir dievība, dievs, ko pielūdz, svēta stihija u. tml.
[Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija I, II 1993–1994]

 

Dzīvība nav iedomājama bez siltuma, uguns sniegtajām priekšrocībām sadzīvē, taču pat 21. gadsimtā cilvēks nespēj kontrolēt uguns iznīcinošo spēku.

Daudzu tautu priekšstatos uguns simbolizē gaismas uzvaru pār tumsu. Tās iznīcinošais spēks bieži vien tiek saistīts ar iespēju atdzimt augstākā līmenī. Uguni saista ar sauli, gaismu, zibeni, sarkano krāsu, asinīm un sirdi. Bet uguns tiek saistīta arī ar iznīcības, ļaunuma, elles vai Dieva dusmu simbolisko nozīmi.

Daudzu tautu kultūrā būtiska loma ir uguns apotropiskajām (ļauna novēršanas) īpašībām. Alķīmijā uguni bieži vien simbolizē vienādmalu trijstūris ar augšup vērstu smaili.

Trešajā gadu tūkstotī pirms Kristus skalu uguni nomainīja sveces gaisma, kas kļuva par svarīgu simbolu daudzos reliģiskajos rituālos. Svece simbolizē četrus pasaules pamatelementus: zemi (dakts), ūdeni (tauki, parafīns), uguni (liesma), gaisu (tas ļauj ugunij degt). Sveces liesma simbolizē Saules un gara gaismu, bet tās uzturētā uguns kliedē neziņas tumsu. Izdzisusi svece ir nāves simbols.

Sveces liesmai piemīt īpaši smalka garīga enerģija, šī uguns sadedzina visu negatīvo, ļauno, nevēlamo.
[Sagatavots pēc: HVS 1993 : 149–150]

 

Olimpisko uguni Olimpiskajās spēlēs ieviesa P. de Kubertēns. Olimpiskā uguns simbolizē olimpiskās saimes vienotību. Pirmo reizi pēc Kubertēna izstrādātā rituāla uguns tika iedegta 1928. gadā pirms IX olimpiskajām spēlēm Amsterdamā. Ziemas olimpiskajās spēlēs uguns pirmo reizi dega 1952. gadā Oslo. Olimpiskā uguns ceļu uz kārtējo spēļu galvaspilsētu sāk Olimpijā. Saskaņā ar tradīciju uguns tiek iegūta Hēras tempļa drupās, antīko olimpisko spēļu norises vietā, izmantojot saules starus un lēcas. Atklāšanas ceremonijas laikā spēļu galvenajā arēnā aizdedz lielo lāpu, kas deg visu spēļu laiku. Olimpisko lāpu līdz atklāšanas ceremonijas vietai nogādā Olimpiskās lāpas stafetes lāpneši. Pēdējo posmu lāpas stafetē parasti veic un lielo lāpu aizdedz rīkotājvalsts slavenākie un populārākie sportisti.
[Sagatavots pēc: http://olimpiade.lv/]



Madara Gulbe Uguns sajūta.

 

Madara Gulbe Sajust uguni

 

Jevgēnijs Bondarenko Uguns un ūdens.


Armands Vecvanags Uguns mirkļa mājvieta


Ilmārs Dundurs Mūžīgā uguns Rīgas Brāļu kapos.

 

Vitolds Mašnovskis Skats no mūžīgās uguns. Brāļu kapi. 

 

Vitolds Mašnovskis Līgatne. Saviesīgās biedrības nams, kurā kopš kluba atjaunošanas 1950. gadā mazo zāli rotā divi panno – „Uguns un nakts” un „Pūt vējiņi” (katras gleznas izmērs ir 3 m x 9 m) –, ko speciāli Līgatnes klubam gleznojis Rūdolfs Pīlādzis. 
[http://www.zudusilatvija.lv/]



Animācijas filma Fantadroms. Uguns. (1988). Režisors A. Bērziņš.


Opera Uguns un nakts. Raiņa vārdi, J. Mediņa mūzika.

 

2010. gadā izdots Igo albums Uguns (SIA „Mūzikas menedžments”), kas veltīts uguns stihijai un tās dažādajām izpausmēm. Albumā iekļautas 14 jaunas kompozīcijas un vienas dziesmas koncertieraksts.

 

Dziesmu cikls Uguns. Igo vārdi, J. Strazda mūzika, izpilda Igo u. c.

 

Dziesma Uguns kā gaiss. A. Cālīša vārdi, G. Cālīša mūzika, izpilda grupa „Zvaigžņu zagļi”.

 

Dziesma Uguns logā. J. Gūžas vārdi un mūzika, izpilda G. Vikmane.

 

Dziesma Ugunīm zvaigžņotā. I. Grīsliņa-Grīšļa vārdi, R. Paula mūzika, izpilda grupa „Zvaigžņu zagļi”.

 

Dziesma Uguns bulta. G. Kroļļa vārdi, R. Paula mūzika, izpilda grupa „Credo”.

 

Dziesma Ar manām ugunīm. A. Rimšas vārdi un mūzika, izpilda Aija (A. Rimša).

 

Dziesma Mīla ir kā uguns. J. Petera vārdi, M. Brauna mūzika, izpilda M. Brauns.

 

Dziesma Nenāciet klāt man rudenī. A. Rancānes vārdi, R. Paula mūzika, izpilda L. Vaikule.

 

Dziesma Melnā dziesma. G. Kroļļa vārdi, R. Paula mūzika, izpilda Dailes teātra aktieri.

 

Grupas Zvaigžņu zagļi albums Uguns kā gaiss (2011).


Piemiņas monēta Janvāris. 1991

Nominālvērtība: 1 lats

Svars: 31,47 g; diametrs: 38,61 mm

Metāls: 925º sudrabs, kvalitāte: proof

Kalta 2006. g. Rahapaja Oy (Somija)

Mākslinieki: Juris Petraškevičs (grafiskais dizains), Andris Vārpa (plastiskais veidojums)

Monētas priekšpuse (averss):

Stilizēts ugunskuru liesmu motīvs. Augšā puslokā uzraksts „janvāris 1991”, apakšā – skaitlis 1, zem tā uzraksts LATS.

Monētas “Janvāris. 1991” priekšpuse (averss).

 

Monētas aizmugure (reverss):

Centrā – uz barikādes veidojošo betona bluķu fona latviešu tautas mitoloģiskā varoņa Lāčplēša tēls ar paceltu zobenu, aiz viņa – lecoša saule, uz betona bluķiem – brīvības cīņas aicinājumu teksta fragmenti. Pa kreisi puslokā uzraksts 2006, augšā – „Latvijas”, apakšā – „Republika”.

 

Monētas Janvāris. 1991 aizmugure (reverss).

 

Monētas josta:

Divi uzraksti LATVIJAS BANKA, atdalīti ar rombveida punktiem.

 

Katrā sabiedrībā ir brīži, kas dažādu iemeslu dēļ tiek ierakstīti vēstures grāmatu lappusēs, paliek cilvēku atmiņā un nostāstos un leģendās. Baltijas valstu nevardarbīgā pretošanās brūkošās PSRS pēdējiem mēģinājumiem apspiest neatkarības centienus un tās kulminācija – 1991. gada janvāra barikādes pilsētu ielās – ir kalendāra skaitļos ietverts īss, bet saturiski teju vai bezgalīgs brīdis.

Varbūt pirmie vīri, kas tika pulcināti sargāt Latvijas Televīziju naktī, kad Viļņā jau risinājās bruņots uzbrukums TV ēkai, ir monētas aversā attēlotā poētiskā vēstījuma par sasalušajiem ugunskuriem īstie adresāti. Šķietami pretrunīgais tēls vēsta par uguni, kas tūdaļ izlauzīsies, – par lielo organizatorisko pašaizliedzību un izdomu, kas īsā laikā ļaus Rīgā ap visiem valstiski svarīgajiem objektiem izveidot smagās lauksaimniecības tehnikas „aizsardzības vaļņus”, kas sasauks galvaspilsētā lauku vīrus, kuru dažādā dzīves izjūta, atšķirīgā materiālā nodrošinātība un cilvēciskā stāja uz dažām nedēļām sakusīs vienotā patriotiskā ideālas valsts apliecinājumā.

Tāds ir jebkura varoņa un varoņdarba liktenis – emocionālās jūsmas brīdis ir īss zibsnis pasaules izplatījuma aukstajos plašumos. Lāčplēša atveids monētas reversā nav tikai bezgalīgas, nerimstošas varoņcīņas slavinājums, tajā izcelts tautas varoņa spēks un stāja. Rainis drāmā „Uguns un nakts” Lāčplēsim liek šaubīties, dažreiz atteikties no līdzdalības notikumos, bet izšķirošajā sadursmē līdz ar savu pretinieku nogrimt upes dzelmē, kur cīņa starp tumsu un gaismu, visticamāk, nebeigsies nekad. Latvija ir uz gaismas ceļa.
[Sagatavots pēc: http://www.bank.lv/]

 

Senās uguns nakts

31. augusta naktī Latvijas jūras piekrastē nu jau vairākus gadus deg ugunskuri – Senās uguns nakts pulcē visus, kuri ir gatavi rūpēties par jūru, kas vieno cilvēkus, pilsētas un valstis, par tās vides kvalitāti, par dabas resursu saglabāšanu savai un nākamajām paaudzēm.

Senos laikos ugunskuri piekrastē tika dedzināti, lai brīdinātu par briesmām. Pēdējo 20 gadu laikā Senās uguns nakts ir svinēta gar Somijas dienvidu un dienvidrietumu piekrasti pēdējā augusta sestdienā. Tagad arī Igaunijā un atsevišķās vietās Latvijā cilvēki piedalās šajā uguns ritā.

Senās uguns nakts akcija Baltijas jūras piekrastē kļūst arvien populārāka.
[Sagatavots pēc: http://www.liveriga.com/]

 

Sočos 2014. gada 7. februārī tiks atklātas ziemas olimpiskās spēles. Savu artavu garajā ceļā ir sniedzis arī Sandis Šteins no Latvijas, kurš piedalījās lāpu stafetes Gatčinas posmā, un viņam distancē nebija nekādu problēmu ar olimpisko uguni.

Šteins pēc sava posma veikšanas bija ļoti gandarīts un izteica lepnumu, ka viņam ir bijusi iespēja piedalīties šajā vēsturiskajā notikumā. Par daudzajiem pārpratumiem, kas ir saistīti ar lāpas uguns dzišanu, lāpnesis smaidot saka, ka katram stafetes dalībniekam uzmanīgi vajag noklausīties instrukcijas – tajās viss tiekot izskaidrots un pastāstīts, lai tā nenotiktu.

Katram lāpas stafetes dalībniekam ir jāveic 300 metru stafetes distance. Šteins atzina, ka vietējiem iedzīvotājiem tas ir liels notikums. Katrā norises vietā lāpnešus sagaida ļoti laipni, un katrs ar viņiem vēlas arī nofotografēties.
[Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/]

 

Raiņa luga „Uguns un nakts”

Raiņa „Uguns un nakts” (1905) ir ievērojamākais simbolisma paraugs latviešu literatūrā. Rainis ļoti krasi nošķīra simbolu no alegorijas, atšķirībā no laikabiedriem uzskatīdams, ka simbols ir daudznozīmīgs, turklāt viens un tas pats simbols lugas ritumā vairākkārt spēj mainīt savas nozīmes. „Uguni un nakti” autors nodēvējis par senu dziesmu jaunās skaņās. Dziesma patiesi ir sena, jo luga ir Pumpura „Lāčplēša” pārfrāzējums: ir pārņemts sižets, to papildinot ar jaunām epizodēm, kas padziļina idejisko dimensiju, un tēlu sistēma. Kā liecina jau virsraksts, Rainis, būdams pārliecināts dialektiķis, lugas tēlus sašķēlis absolūtos pretstatos. No vienas puses – gaismas spēki: Lāčplēsis (tautas spēks un brīvības alkas), Laimdota (var uztvert kā Latvijas simbolu), latviešu virsaiši; no otras – tumsas spēki: Melnais bruņinieks, vācu iekarotāji, tautas nodevēji Kangars un Līkcepure. Šī uguns/nakts simbolika ir ļoti ietilpīga un daudzplākšņaina. Būtībā tā ir universāla filozofija, kas ietverta vienkāršos un atpazīstamos simbolos. Tajā iekļaujas gan teiksmas sižets, gan 13. gadsimta notikumi, gan 1905. gada revolūcija, arī ceramā brīvā Latvija, kā arī mūžīgā gaismas un tumsas cīņa vispār. Īpatnējs tēls ir Spīdola, kuru parasti mēdz interpretēt kā skaistuma simbolu un Lāčplēša līdzgaitnieci.
[Sagatavots pēc: Berelis: http://kulturaskanons.lv/]

 

Raiņa lugu „Uguns un nakts” pirmo reizi iestudē Aleksis Mierlauks Jaunajā Rīgas teātrī 1911. gadā. Iestudējuma scenogrāfiju veido Jānis Kuga, muzikālo noformējumu – Nikolajs Alunāns. Galvenajās lomās ir Tija Banga un Lilija Ērika (Spīdola), Biruta Skujeniece (Laimdota), Ādolfs Kaktiņš (Lāčplēsis). 

Izrāde latviešu teātra vēsturē iezīmē jaunu laikmetīgās skatuves mākslas izpausmes veidu – tajā nozīmīga loma ir režisoram un viņa spējai radīt vienotu skatuvisku kompozīciju.

Gan Raiņa luga „Uguns un nakts”, gan Alekša Mierlauka inscenētais uzvedums ierakstīts Latvijas Kultūras kanonā.
[Sagatavots pēc: http://kulturaskanons.lv/lv/]