Tradicionālā transkripcija

[ûdèns]


Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[uːˀdens]


[ū] – garais patskanis

[d] – balsīgais troksnenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

[n]’skanenis’.’]

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ū.



ūdensakne, vārda celms

-sgalotne




ūden-s+ap-gād-e

ūden-s+ārst-niec-īb-a

ūden-s+at-blāzm-a

ūden-s+at-dev-e

ūden-s+aug-s

ūden-s+basein-s

ūden-s+bļod-a

ūden-s+caur-laid-īb-a

ūden-s+caur-laid-īg-s (→ ūden-s-caur-laid-īg+um-s)

ūden-s+cel-iņ-š

ūden-s+ceļ-š

ūden-s+dārz-s

ūden-s+droš-s

ūden-s+dzied-inā-tav-a

ūden-s+dzied-niec-īb-a

ūden-s+dzin-ēj-s

ūden-s+dzin-um-s

ūden-s+dzirn-av-as

ūden-s+dzīv-niek-i

ūden-s+galv-a

ūden-s+gāz-e

ūden-s+ie-tilp-īb-a

ūden-s+iz-tur-īb-a

ūden-s+iz-tur-īg-s (→ ūden-s-iz-tur-īg+um-s)

ūden-s+kait-e

ūden-s+kliņģer-is

ūden-s+krās-as

ūden-s+krā-tuv-e

ūden-s+krit-um-s

ūden-s+lil-ij-a

ūden-s+līd-ēj-s

ūden-s+līmen-is

ūden-s+līn-ij-a

ūden-s+mal-a

ūden-s+meit-a

ūden-s+mēr-ī-tāj-s

ūden-s+mētr-a

ūden-s+ne-caur-laid-īb-a (→ ūden-s-ne-caur-laid+īg-s)

ūden-s+ne-droš-s

ūden-s+nes-ēj-s

ūden-s+no-tek-a

ūden-s+pie-gād-e

ūden-s+pīp-e

ūden-s+plūd-i

ūden-s+pol-o

ūden-s+putn-i

ūden-s+rat-s

ūden-s+roz-e

ūden-s+saim-niec-īb-a

ūden-s+slēp-es

ūden-s+slēp-o-šan-a

ūden-s+spēk-stac-ij-a

ūden-s+sport-s

ūden-s+stab-s

ūden-s+strazd-s

ūden-s+strūkl-as

ūden-s+sūk-n-is

ūden-s+šķērs-l-is

ūden-s+šķir-t-n-e

ūden-s+torn-is

ūden-s+tūr-ism-s

ūden-s+vabol-e

ūden-s+vad-s

ūden-s+vīr-s

ūden-s+zābak-i

ūden-s+zāl-e

ūden-s+zalkt-is

ūden-s+zar-s

ūden-s+zied-i

ūden-s+zīm-e

ūden-s+zirn-ekl-is

ūden-s+žurk-a

augļ+ūden-s

avot+ūden-s

dziļ+ūden-s

cukur+ūden-s

grunt-s+ūden-s

kaļķ+ūden-s

karaļ+ūden-s

minerāl+ūden-s

no-tek+ūdeņ-i

rož+ūdeņ-i

sald+ūdeņ-i

sāl-s+ūdeņ-i

sēr+ūdeņ-i

smarž+ūden-s

snieg+ūden-s

ziep-j+ūden-s


ūden-s+aiz-vad-e

ūden-s+mīl+is, ūden-s+mīl+e

ūden-s+nes+e

ūden-s+no-tec+e

ūdeņ+rad+is




ūdens patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija
 

 

vsk.

dsk.

N.

ūden-s

ūdeņ-i

Ģ.

ūden-s

ūdeņ-u

D.

ūden-im

ūdeņ-iem

A.

ūden-i

ūdeņ-us

I.

ar ūden-i

ar ūdeņ-iem

L.

ūden-ī

ūdeņ-os

V.

ūden!

ūdeņ-i!


2. deklinācijas izņēmuma vārds. Vienskaitļa N. un Ģ. vienāda formaūdens.


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Ūdens plūda pāri trauka malām.

2) izteicēja daļa – Vai lietus ir ūdens?

3) galvenais loceklisŪdens glāzē.

4) papildinātājs – Ūdenim bija dīvaina piegarša.

5) vietas apstāklisKļavu lapas sabira ūdenī.

6) apzīmētājsŪdens spainis atradās uz sola.



ūdens apgāde, ūdens augi, ūdens caurplūde, ūdens caurtece, ūdens ceļš, ūdens diēta, ūdens dziedniecība, ūdens dziednīca, ūdens dzirnavas, ūdens dzīvnieki, ūdens gliemji, ūdens karafe, ūdens krājumi, ūdens krāns, ūdens krāsa, ūdens krātuve, ūdens kukaiņi, ūdens lāse, ūdens lilija, ūdens līmenis, ūdens mēris, ūdens motosportists, ūdens motosports, ūdens naktssikspārņi, ūdens pelde, ūdens pulkstenis, ūdens resursi, ūdens režīms, ūdens slimība, ūdens spainis, ūdens spogulis, ūdens strazds, ūdens strūkla, ūdens sūknis, ūdens šķīdums, ūdens temperatūra, ūdens tilpe, ūdens transports, ūdens turbīna, ūdens tvaiki, ūdens velosipēds, ūdens vistiņa, ūdens zābaki, ūdens zāle, ūdens ziedēšana, ūdens žurka
 

ūdens pil, ūdens plūst, ūdens tek
 

absorbcijas ūdens, adsorbcijas ūdens, akas ūdens, apakšzemes ūdeņi, atmosfēras ūdens, augsnes ūdens, avota ūdens, ezera ūdens, jūras ūdens, kafijas ūdens, krāna ūdens, kristalizācijas ūdens, lietus ūdens, pazemes ūdeņi, palu ūdeņi, pavasara ūdeņi, sauszemes ūdeņi, sejas ūdens, sniega ūdens, tējas ūdens, tualetes ūdens, upes ūdens, virszemes ūdeņi, zvejas ūdeņi
 

agresīvais ūdens, artēziskais ūdens, auksts ūdens, ārstnieciskie ūdeņi, ciets ūdens, dehidratācijas ūdens, duļķains ūdens
 

dzidrs ūdens, iekšējie ūdeņi, karsts ūdens, mīksts ūdens, remdens ūdens, silts ūdens, skaidrs ūdens, smagais ūdens, termālie ūdeņi, tīrs ūdens, vaļējs ūdens, zaļais ūdens
 

atklātie ūdeņi, attīrīt ūdeni, destilēts ūdens, dzert ūdeni, gāzēts ūdens, nolaist ūdeni, smelt ūdeni, vārīts ūdens, dzeramais ūdens



ūdens, -ns, dsk. ģen. -ņu, v.

1. vsk. Ūdeņraža un skābekļa savienojums – bezkrāsains, caurspīdīgs šķidrums, kas lielos daudzumos atrodas dabā. Jūras, upes ūdens.

Ūdens cēlies, nokritiesūdens līmenis tilpē paaugstinājies, pazeminājies.

2. dsk. Šāda šķidruma masa, ar šādu šķidrumu klātas platības

Palu ūdeņi. Teritoriālie ūdeņi. 
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1118]


ūdens, ūdens, dsk. ūdeņi, v.

1. parasti vsk. Ūdeņraža oksīds šķidra viela (minerāls), kam nav garšas, smaržas, krāsas (biezākam slānim zilgana krāsa) un kas, parasti šķīdumu, maisījumu sastāvā, ir plaši izplatīta ūdenstilpēs, augsnē, gaisā, organismos.

Ūdens saturs šķīdumā. Ūdenī šķīstoša viela. Mazgāties aukstā ūdenī. Brīvs (arī nesaistīts) ūdens.

Ūdens riņķojums dabā – ūdens nepārtraukta kustība Zemes (arī citas planētas) atmosfērā, hidrosfērā un garozā Saules radiācijas un smaguma spēka iedarbībā.

Virs ūdens – virs (parasti ūdenstilpes) ūdens virsējā slāņa (parasti, to skarot).

Zem ūdens – zem (parasti ūdenstilpes) ūdens virsējā slāņa.

// dsk. Liels šīs vielas daudzums, kopums, liela šīs vielas masa (parasti ūdenstilpē, kādā noteiktā vidē).

Vadozie ūdeņi – pazemes ūdeņi, kas veidojušies un atrodas zemes garozā.

// ģen.: ūdens, adj. nozīmē Tāds, kurā izmanto šo vielu (piemēram, tās ķīmiskās, fizikālās īpašības, tās plūsmas enerģiju). Tāds, kas ir saistīts ar šīs vielas izmantošanu, ir paredzēts šīs vielas izmantošanai.

// ģen.: ūdens, adj. nozīmē Tāds, kas noris, pastāv ūdenstilpē, tāds, kas ir saistīts ar norisēm ūdenstilpē.

Ūdens polo – komandu sporta spēle uz ūdens, kuras mērķis ir ieraidīt bumbu pretinieka vārtos.

// ģen.: ūdens, retāk ūdeņu, adj. nozīmē Tāds, kas pilnīgi vai daļēji aug ūdenstilpēs, arī mitrās vietās (par augiem).

Ūdens (arī ūdeņu) mētra.

// ģen.: ūdens, adj. nozīmē Tāds, kas visu dzīvi pavada ūdenī, arī tāds, kas uzturas pie ūdenstilpēm un barību iegūst vai var iegūt tajās (par dzīvniekiem).

Ūdens putni – ūdensputni.

// savienojumā ar apzīmētāju Kosmētikas līdzeklis, kas satur šo vielu, spirtu, ēteriskās eļļas, augu ekstraktus.

// pārn. Tukšas, nebūtiskas, liekas frāzes, daudzvārdība (kādā tekstā).

Studiju gadu pieredze, kad lekcijā var pierakstīt labi ja piekto daļu no tā, ko dzird. Smadzenes ar centrbēdzes spēku izsviež ūdeni, paliek tik, cik roka spēj pārnest uz papīra. Ezera 11, 69.

Tu slauc pareizu pienu, bet, mīļā māt, tavas meitas dzied dziesmas, kam ūdens klāt! Ziedonis 17, 102.

2. dsk. Ūdenstilpe, ūdenstilpju kopums (kādā teritorijā). Ūdenstilpes daļa, josla (parasti ar noteiktām pazīmēm, īpašībām).
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


ūdens iudiņs; verdošs ūdens vardušs iudiņs; svētītais ūdens bazn. svieteitais iudiņs 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


Kā divas ūdens piles, arī kā divi ūdens pilieni saka, ja divi (parasti) cilvēki, priekšmeti ir ļoti līdzīgi.


Balts (arī dzīvs) ūdens sar. – ļoti liels ūdens daudzums, kopums.


Iekrist kā ūdenī (arī kā akā, ugunī, zemē), arī pazust kā ūdenī (arī kā mārkā), retāk iegrimt kā ūdenī (retāk kā dzelmē) pēkšņi pazust un nebūt vairs atrodamam.


(Visi) gali ūdenī saka, ja ir noslēptas pārkāpuma, nozieguma pēdas.


(No)slēpt (arī bāzt) (visus) galus ūdenī (iz)darīt tā, ka zūd pārkāpuma, nozieguma pēdas.


Justies kā zivij ūdenī justies nepiespiesti, brīvi (kādos apstākļos).


Kā pīlei ūdens sar. – saka, ja kāds neņem ko vērā, nereaģē uz teikto.


Kā ar (aukstu, arī karstu, verdošu) ūdeni apliet ļoti pārsteigt (parasti nepatīkami).


Justies kā ar ūdeni aplietam justies ļoti pārsteigtam (parasti par ko nepatīkamu vai nevēlamu).


Miegs nāk kā ūdens saka, ja izjūt neatvairāmu vēlēšanos gulēt.


Kā ūdeni mutē ieņēmis saka par klusējošu, arī ļoti nerunīgu, cilvēku.


Turēt ūdeni mutē klusēt.


Iet caur uguni un ūdeni, arī iet ugunī un ūdenī pārdzīvot ļoti lielas un dažādas grūtības.


Iziet caur uguni un ūdeni pārdzīvot un izturēt ļoti lielas un dažādas grūtības.


(No)turēties virs (arī uz) ūdens ne(no)grimt ūdenī; pastāvēt.


(No)turēt virs (arī uz) ūdens būt tādam, uz kā vai pie kā kas var atrasties un ne(no)grimt ūdenī; radīt apstākļus, rīkoties tā, lai (kas) varētu pastāvēt, eksistēt.


Liet ūdeni uz (kāda) dzirnavām palīdzēt (kādam), sekmēt (kāda) nodoma realizēšanu.


Liet ūdeni sar. – veikli runāt ko neticamu.


Ūdens (ie)smeļas (arī kāpj, nāk) mutē saka, ja ir ļoti lielas grūtības.


Vētra ūdens glāzē saka par kāda nebūtiska iemesla izraisītu, parasti nepamatoti lielu, satraukumu, arī skandālu.


Duļķot ūdeni sar. – radīt nesaskaņas, jucekli.


Jaukt ūdeni (arī gaisu) sar. – tīši radīt sajukumu, neskaidrību.


Ūdens gabals sar. – bezsaturīgs, pārlieku garš teksts.


Daudz ūdeņu aiztecējis saka par notikumiem bagātu pagājušu laikposmu.


Kā ūdens zāle (arī ūdenszāle) saka par ļoti kustīgu cilvēku.


Slapjš kā ūdens žurka (arī ūdensžurka) sar. – saka par ļoti slapju, parasti apģērbtu, cilvēku.


Iebraukt (arī iepeldēt) laulības ūdeņos (arī ostā) sar. – apprecēties.


Izmest enkuru (arī noenkuroties) mierīgos ūdeņos sar. – iekārtoties tā, ka nav uztraukumu, traucējumu, ir labvēlīgi apstākļi. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


Dzert kā ūdeni saka, ja kāds nesātīgi, lielā daudzumā dzer alkoholiskos dzērienus.


Iztek (aiztek) kā ūdens caur pirkstiem (pa pirkstu starpām) saka, ja kas (parasti laiks, dzīve) nenovēršami, neaizturami ātri aiziet, zūd, ja kas (parasti nauda) tiek viegli iztērēts.  
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 264–265]


Medicīnāaugļa ūdens, radona ūdeņi.
 

Ķīmijādehidratācijas ūdens.
 

Ģeoloģijātermālais ūdens, osmotisks ūdens.
 

Hidrometeoroloģijāabsorbcijas ūdens, adsorbcijas ūdens, adsorbētais ūdens, agresīvais ūdens, akas ūdens, artēziskais ūdens, karsta ūdens.


Ergonīmi Rīgas ūdens, SIA; Ūdensnesējs, SIA; Ūdens būve, SIA; Aizkraukles ūdens, SIA.


ūdens, apv. ūdins, ūdenis; lš. vanduõ (ģen. vandeñs), apv. unduõ, únduo, pr. unds (vīr.), wundan (nek.), kr., bkr., ukr., bulg. вода́ (ssl. voda), č. voda, p. woda ‘t. p.’, kr., bulg. ведрó ‘spainis’ (ssl. v©dro ‘māla trauks’), ukr. вiдpó, č. v©dro, p. wiadro ‘spainis’, go. watō, ssl. vatn, sav. waʒʒar, v. Wasser, ssak. watar, a. water ‘t. p.’, wet ‘mitrs’, he. Oātar (< uōdy-), si. udán, gr. hýdōr ‘ūdens’, lat. unda (no *ud– ar n infiksu) ‘vilnis’, alb. újë (< udnŠā; dsk. újëra) ‘ūdens’. Pamatā ide. *aO(e)– ‘aprasināt, mitrināt, tecēt’ atv. *aOed– : *aud– : *Ed-, no kā heteroklītisks r/n-celma ūdens apzīmējums: vsk. nom. *Oédōr/ *Oodōr, ģen. *udnés, lok. udén(i) un paralēlformas ar garu saknes patskani.

No šīs paradigmas atsevišķās valodās vai valodu grupās vispārināta viena celma forma, bet senās n- un r-celma pazīmes bieži parādās diferencēti dažādas nozīmes vārdiem (la. ūdens: ūdrs, kr. вода́: ведрó). Latviešu valodā saknes forma (sakne zudumpakāpē) vistuvāka lietuviešu apv. (žemaišu) un prūšu formai (tās abas gan ar n infiksu), bet lietuviešu liter. forma tuvāka slāvu valodu formām (ssl. voda < Oadā-; lietuviešu forma ar n infiksu). Šāda atšķirība var būt pazīme, ka latviešu valodā vispārināts viena novada (vienas senās cilts vai tautības) ūdens apzīmējums. Ka seno latviešu cilšu vai tautību valodās bijis arī ūdens nosaukums ar vad– (*Oad-), rāda upes nos. Vadakste (g. k. zemgaļu un lietuviešu etniskajā robežjoslā, ietek Ventā; sal. lš. vãdaksnis ‘applūstoša pļava; vecupe; pļavas zemākā, auglīgākā daļa’) u. c. vietvārdi, arī apv. vada ‘(zema) pļava, meža pļava’, vadele ‘ieplaka, kas aiziet līdz upei vai ielejai’, vads ‘muklains mežs’ (Dundagā). 

Ūdens apzīmējums ar vārda sakni zudumpakāpē (kā latviešu valodā) arī senindiešu, grieķu, latīņu un albāņu valodā. La. ūdens senāk bijis nek. dzimtē (Mīlenbahs).
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 449–450]


Šķirklis no M. Fasmera vārdnīcas

вода́

сюда же во́дка, укр., блр. вода́, др.-русск., ст.-слав. вода ὕδωρ (Супр.), болг. вода́, сербохорв. во̀да, словен. vóda, чеш. voda, слвц. voda, польск. woda, в.-луж., н.-луж. woda. Древние ступени чередования представлены в ведро́, вы́дра.

Родственно лит. vanduõ, род. п. vandeñs, жем. unduo, д.-в.-н. waʒʒar „вода”, гот. watō, греч. ὕδωρ, ὕδατος, арм. get „река”, фриг. βέδυ, др.-инд. udakám, uda-, udán- „вода”, unátti „бить ключом”, „орошать”, ṓdman- ср. р. „поток”, алб. uj „вода”; носовой согласный в лат. unda „волна” и лит. vanduõ вторичного происхождения; см. Вальде 850; И. Шмидт, Pluralb. 202 и сл.; М. – Э. 4, 404 и сл.; Хюбшман 434; Уленбек, Aind. Wb. 28 и сл. Древняя основа на r/n. 
[Sagatavots pēc: Fasmers I 1986 : 330]


angļu – water

baltkrievu  вады

franču – eau

grieķu – νερό

igauņu  vesi

ivritā – מים

krievu – водa

latīņu – aqua

lietuviešu – vanduo

poļu  woda

somu  vesi

ukraiņu  води

vācu  das Wasser

zviedru – vatten



Ūdenim nav miega, putnam nav piena, akmenim nav asiņu. 


Iekritis ūdenī, necelsies sauss. 
 

Jo mazāks ūdens, jo ātrāki uzplūst.
 

Kā kritis ūdenī, tā noslīcis. 
 

No ūdeņa vis nereibst. 
 

Nevar ne ūdeņa panest. 
 

Ūdens netek taukiem virsū. 
 

Jo steidzīgāks ūdens, jo tālāk tas tiek. 
 

Nav ūdens bez malas, nav kalna bez malas. 
 

Kas grib tīru ūdeni, tam arī jāmeklē tīrs dzeramais trauks.
 

Dzer ūdeni un brauc ar plostu, ēd karašas un mirst badu. 
 

Ūdens puķei labi klājas tik ūdenī
 

Kāds ūdens, tāda zivs. 
 

Stāvošs ūdenis pūst. 
 

ūdens pilīte pret jūru, tā cilvēka gadi pret mūžību. 
 

Ūdens vērtību atzīst tikai tad, kad aka izžuvusi. 
 

Ja ūdens netek, tad grāvis sabrūk. 
 

Ja ūdens akā sajucis, tad būs lietus. 
 

Lēns ūdens ir straujš.
 

Sajauktā ūdenī zivis peld pa virsu. 
 

Jo duļķaināks ūdens, jo labāka zveja.
 

Zagts ūdens ir salds, bet slēpta maize – gārda.
 

Kur ūdens ir, tur pietek. 
 

Ūdens kaļ, ūdens maļ, ūdens lielas lietas dar. 
 

Brauc cik lepni braukdams, apdomā – apakšā ūdens
 

Skaidram ūdenim dziļš dibins. 
 

Taisnība ūdenī nenoslīkst, ugunī nesadeg. 
 

Nespļauj ūdenī, ka vēlāk nav jāizdzer. 
 

Ka tu ūdenī stāvētu un dzert prasītu. 
 

Visi klusi ūdeņi nav izbrienami. 
 

Labāk pa ūdeni brist nekā par dziļu sniegu. 
 

Klusi ūdeņi dziļi.
 

Dziļi ūdeņi klusi. 
 

Ūdens nav vējš.
 

Vairāk dzert ūdeni, lai mazāk apēstu maizes. 
 

Turies virs ūdens, kamēr vari. 
 

Ūdens nevienam roku nedod. 
 

Dzer ūdeni no savas akas. 
 

Tev jau tikpat kā auksts ūdens trakam suņam.
 

Kur slapjš, tur nelej ūdeni.
 

Tīrs ūdens visveselīgākais dzēriens. 
 

Ūdens kā jūra. 
 

Tīrāks tas ūdens, kas tek, nekā tas, kas uz vietas stāv. 
 

Ja grib dzert skaidru ūdeni, tad neduļķo viņu.
 

Mācies peldēt virs ūdens, tas dzīvē noderēs. 
 

Ūdens tik pat gārds kā cukurs. 
 

Sēž un gaid kā uz ūdens kustēšanos. 

 

Kad ūdens nāk mutē, tad jāmācās peldēt. 
 

Ūdens piliens izgrauž cietāko akmeni. 
 

Mazākie ūdeņi uzplūst papriekšu. 
 

Ūdens, kas tek, dzidrs un auksts. 
 

Tekošs ūdens ātri nesalst. 
 

Ūdeni nenes sietā.
 

Iesākumā ūdeni nes ar sietu, pēc ar spaini nevīžo nest. 
 

Klusie ūdeņi dziļus krastus skalo. 
 

Jo dziļāks ūdens, jo vairāk zivis. 
 

Ūdens, kas izliets, nav sasmeļams.
 

Izlietu ūdeni nevar uzsmelt, izteiktu vārdu nevar atņemt. 
 

Kur nu putniņš bez spārniem skries, kur zivtiņa bez ūdens ies. 
 

Nav visur brasls, kur straujš ūdens
 

Brauc kā braukdams pa tiltu, bet neaizmirsti, ka apakšā ūdens
 

Skaidrs kā avota ūdens


Ļaudis ūdeni cienī un tura par grēku tur spļaut jeb mest kādus netīrumus.
 

Nedrīkst liet ūdeni pār roku, no sevis nost, tad tas tiek nelabajam.
 

Ūdeni nevar liet pār roku, jo tad savu laimi aplej.
 

Ūdeni nevajagot nekad liet uz tekas, tad lejot Laimes māmuļai acīs.
 

Ūdenī nedrīkst mest ne akmeni, ne arī spļaut, jo tad viņā pasaulē uz to metīšot ar akmeņiem un spļaušot.
 

Kad saule nav uzlēkusi, tad nedrīkst liet ūdeni, citādi pielej laimes mātei acis. Vakarā nedrīkst liet ūdeni laukā, jo tad aplej mirušos garus.
 

Ūdeni, kurā dienā ir mazgājies, nedrīkst vakarā liet ārā, jo tad izlejot savu laimi.
 

Istabā ūdeni nevajagot neapsegtu turēt, tad pa nakti tajā velni mazgājoties.
 

Ja ūdens katlā sīc, tad tai mājā būs godības.
 

Vasarā, kad ūdens pieņem zaļganu krāsu un paliek tāds kā netīrs, tad saka, ka ūdens ziedot. Kad ūdens zied, tad tur nevar peldēties, jo citādi var saslimt.
 

Svešā mājā ūdeni dzerot jāiepūš lūpas neplīst.
 

Pavasarī priekš dzeguzes atnākšanas, ūdeni no strauta dzerot, trīs reizes jānospļaujas, lai nepiekrīt klepus.



Ūdenī dzimis, no ūdens bīstas. – Sāls. 


Kustīgs spogulis zemē, bet rāda debesis. – Ūdens


Kurš visizturīgākais spogulis, kas pats no sevis top vesels, kad to sasit? – Ūdens spogulis.
 

Kas ir stiprākais pasaulē? – Ūdens
 

Kas lētāks par visu un ko lieto visvairāk nekā citu kaut ko? – Ūdens
 

Kur tu skriesi, melnacīt?

– Kas tev bēdas, pacirpiņ! – Ūdens un zāle.
 

Viens saka: „Skriesim!”

Otrs saka: „Kustēsim!”

Trešais saka: „Stāvēsim!” – Ūdens, zāle, akmens. 



Tā sacija oša skaida,
Ūdenī gulēdama:
Tādas dienas bāreņam,
Kādas man ūdenī. [LD 4304-0]

 

Labāk lēcu ūdenī,
Ne tautieša kumeļā,
Ūdens nesa vizēdams,
Tautiets gauži raudināja. [LD 14303-6]

Es nopirku melnu zirgu
No ūdens burbuliņa;
Kad uzkāpu mugurā,
ūdens līgojās. [LD 29720-0]

Dziļš ūdens, grūtas dzirnas
Manas varas vilcējiņi:
Dziļš ūdens avotā,
Grūtas dzirnas kambarī. [LD 6941-2]

Kusti, kusti, ūdens zāle,
Ūdens tevi kustināja;
Raudi, raudi, brāļu māsa,
Tautas tevi raudināja. [LD 23797-0]

Nekariet, brāleliņi,
Uz ūdeņa šūpolītes:
Trūks virvīte dārzēdama,
Kriss māsiņa ūdenī. [LD 32258-4]


Klēgā zosis siliņā,
Ūdenī ieradušas;
Raudāj’ māsa tautiņās,
Bāliņos ieraduse. [LD 23780-0]

 

Bāliņš gāja linus sēt,
Sermuls ceļu pārtecēja.
Audziet, mani gari lini,
Mirkstiet balti ūdenī,
Mirkstiet balti ūdenī
Sermuliņa baltumā. [LD 28314-2]

Ūdens māte, ūdens māte,
Kas tev darba ar manīm?
Diezgan tev zaļu ziedu
I bez mana augumiņa. [LD 31009-3]

Kas atlēca man jaunai
Tik bēdīgi dzīvojot?
Liku bēdu uz akmeņa,
Spēr’ ar kāju ūdenī,
Spēr’ ar kāju ūdenī,
Līgsmu dziesmu dziedādams. [LD 117-1]

Ūdentiņš, akmentiņš
Manas varas vilcējiņš (vilcējiņi):
Ūdens tāļu avotā,
Akmens brāļa maltuvē. [LD 6941-0]

 

Es redzēju sav’ Laimiņu
Līdz pusīti ūdenī.
Kaut tā visa noslīkusi
Aiz manām asarām! [LD 9189-0]

Māmuliņa nezināja,
Kādu ceļu es aizgāju:
Ūdens ceļu, akmens ceļu
Gaudajām asarām. [LD 13450-0]

Sausa koka laivu daru,
Tūlīt laidu ūdenī;
Tautas veda mūs’ māsiņu,
Tūlīt tapa saimeniece. [LD 22309-0]

Peldi, peldi, meldu zāle,
Dziļajā ūdenī;
Tā peldēja bārenīte
Pa tām ļaužu valodām. [LD 4828-0]

Ļaudis teica manu Laimi
Ūdenī noslīkušu;
Mana Laime kalniņā
Sudrabiņu vēdināja. [LD 9227-0]


Kad purā ūdens trūka,
Kārkliem gali nodzeltēja;
Kad brāļiem maizes trūka,
Māsai vaigi nobālēja. [LD 21384-2]

 

Sen to Rīgu daudzināja,
Nu to Rīgu ieraudzīju:
Visapkārt smilšu kalni,
Pate Rīga ūdenī. [LD 31829-0]

Nevienam nesacīju
Savu lielu žēlumiņu,
Vējiņam vien sacīju,
Tas iepūta ūdenī. [LD 4153-0]

Es bāliņu neraudāju,
Ūdenī noslīkušu,
Tautu dēlu, to raudāju,
Vējš nopūta cepurīti. [LD 9636-1]

Dod, Dieviņ, linus labus,
Mērcē baltus ūdenī,
Nu audīšu to gabalu,
Ko dot dēlu māmiņai. [LD 28332-0]


Ūdensmeita

Koses pagastā, Vidzemē, netāli no Sarkaņu ezera agrāk bijusi Lielā kalnā pils. Tur dzīvojis Urbāns, dvēsele, mūs mīl.”

„Labi, labi,” Urbāns atteicis, „bet es tevi nevaru mīlēt.” Līdz to izteicis, nāra atkal iesākusi dziedāt un šis nu manījis, ka viņu velk arvienu dziļāk un dziļāk, kamēr pavisam ievilkts un nu nogrimis. 
[http://valoda.ailab.lv/]


Ūdens plūdi

Cilvēkiem uznāca lieli ūdens plūdi. Viņi nezināja vairs, kur glābties. Kāpa uz jumtiem, koku virsotnēs, augstos kalnos, viss par velti. Ūdens kā apreibis dzinās atkal un slīcināja. Cilvēki domāja: kur gan Dievs būs palicis, ka neglābj viņus no ūdens. Un Dievs ar saviem eņģeļiem grauza riekstus. Te viens eņģelītis iesaucās: „Cilvēki slīkst!” Dievs veras, ka ūdens pārplūdis pār visiem augstiem kalniem, cilvēki apslīkuši. Palicis tik viens vīrietis koka virsotnē. Dievs mudri nosvieda viņam lielo rieksta čaulu. Cilvēks iekāpa čaulā un ilgi peldēja pa ūdens virsu. Čaulā bija palicis puskodola. Ar to viņš barojās. Čaula nesa, nesa viņu pa ūdens virsu, atnesa uz liela klajuma. Pa to klajumu tecēja liela upe, pa upes krastiem auga kupli koki, zaļoja labība, bet nebija neviena cilvēka, visi bija apslīkuši. Čaula iepeldēja upē. Cilvēks izkāpa no čaulas, pavērās visapkārt un lūdza, ka Dievs atdotu viņam šo zemi.

Un Dievs viņam sacīja: „Šitā zeme ir tukša. Ko tu viens te darīsi?” Tad cilvēks lūdza, ka Dievs dotu viņam draugus. Dievs pasacīja: „Kad tev nepatīk dzīvot vienam, meklē pats sev draugu. Meža vidū ir veca sieksta. Cik reizes pārlīdīsi pār to siekstu, tik tev būs dēlu un meitu.”

Cilvēks paklausīja, gāja uz mežu, uzmeklēja veco siekstu un sāka caur viņu ložņāt. Kā pārlien, tā skaists pārītis nostājas pret viņu, kā pārlien, tā pārītis. Tā viņš līda daudz reižu. Beigās Dievs viņam sacīja: „Gan!” Un cilvēks vairs nelīda. Pavēries uz jauniem pāriem, viņš domāja: „Redz’, cik drīzi un lēti dabūju sev līdzcilvēkus! Gan tas Dievs ir gudrs padomu devējs.” Un Dievam par godu visus jaunos nosauca par lēšu cilti.

No tām lēšu ciltim ceļas tagadējie leiši un latvieši.
[http://valoda.ailab.lv/]


Skolotājs jautā skolniekam: „Kāpēc jūrā ūdens sāļš?”

Skolnieks: „Tāpēc, ka tur siļķes dzīvo.”

 

Skolotājs: „Saki, Kārlīt, kāpēc zivis mēmas?”

Kārlis: „Vai ta jūs, skolotāj, varētu ūdenī runāt?”

 

Māte jautā dēlam: „Kāpēc, dēliņ, tu šodien neej peldēties?”

Dēls atbildējis: „Negribas, māmiņ, jo ūdens šodien par daudz slapjš.”


Māras līklocis jeb Māras ūdeņi

Gan latviešiem, gan citām tautām līklocis ir simbolisks ūdens atveids. Varbūt tāpēc ir pieņemts uzskatīt, ka līkloča zīme simbolizē Māru kā Jūras māti un Ūdens māti. Uzskata, ka vienkārša horizontāla līnija simbolizē Māru kā Zemes māti, un šo zīmi sauc par Māras zemi.

Līklocis ir viens no ģeometriskā raksta pamatelementiem, kas lietots jau paleolītā Līkloča kā rotājoša elementa īpatsvars būtiski pieaug vēlajā dzelzs laikmetā. 18.–20. gs. tautas mākslā līklocis bieži veido malu noslēgumu rakstu joslu kārtojumā. Tautas mākslas paraugos ir atrodami daudzi Māras līkloča kuplinājumi. Bieži līklocis parādās arī kā galvenais raksts. Līklocis diezgan bieži tiek izmantots kā citu rakstu salikumu pamats. Sastopams arī līklocis ar nošķeltām galotnēm, t. s. pārtrauktais līklocis.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]



Ūdeņu dzejolis


Ūdenī

lunkans ūdeņu dzejolis mīt.

Parasti

viņš ir tāds ūsains un spīdīgs,

garumā – apmēram sprīdi.

Šodien

viņš mūsu ezerā redzēts.

Bet nevar zināt,

vai kādam vēl izdosies

viņu tur ieraudzīt,

jo ūdeņu dzejolim

patīk ceļot.

 

Dažreiz no mākoņiem

lejā ar lietu viņš krīt.

Tad pa peļķēm, pa zāli, pa zemi slapju

uz strautu viņš, klusi murdēdams, slīd.

Pa strautu tālāk

uz upi trauc.

Ar upi iebrauc jūrā,

kur milzum daudz ūdeņu jaucas.

No jūras ar garaiņiem viņš var uzlaisties gaisā

un labu laiku pa mākoņiem maisīties.

Bet, kad sāk lietus līt,

viņš atkal no mākoņiem lejā krīt.

 

Ūdeņu dzejolim

ļoti patīk ceļot.

Te viņš ar plunkšķi

iegāzies glāzē un ūdeni izšļakstījis.

Te viņa smieklus ūdensvadā

dzirdēt kādam ir atgadījies.

Te zivteles tramdījis akvārijā.

Pat minerālūdens pudelē

(nezin vai tiešām tā bijis?!)

viņš esot reiz burbuļus rijis.

Bet dīķī pie kaimiņu mājas

pirms četriem vai pieciem gadiem

viņš ar ūdensvabolēm rotaļājās.

Kāds vīrs viņu manījis purvā.

Kāds cits viņu dzirdējis grāvī

kā vardi kurkstam.

Nenoķerams viņš ir un neapturams.

Te gaisā lido, te zemē krīt,

te noslēpjas kaut kur uz brīdi.

 

To neviens nezin,

to neviens nevar pasacīt,

kuros ūdeņos peldēs

ūdeņu dzejolis

rīt. [Baltvilks 1987 : 6–7]

 

 

***


tas tikai ūdens

mazs vilnītis zem tilta sveicina mundri

un paver dzelmi kā plakstiņu vaļā

nevaru izturēt metos zaļdziļo actiņu skūpstīt

es tikai nemāku šļupstu un gārdzu

neklausa kājas – ai vilnīt

upes vēsuma eņģel es nāku

jau aizgūtnēm steidzu ai balti

mirdzošs krasts hai dailes akordi

ar sāpju tik! remdējošu tuvumu

iepludinās un apņem –

cik silti silti ir virpuļiem vien

vēl mazliet zem tilta

un ai [Gaiķu Māris 2011: 21]


Lejā vienmuļi krāca Daugava. Tūkstošiem gadu upes valoda jau atbalsojās kaļķakmeņu sienās, liepu, kļava un ozolu pakrastēs. Tā pati dziesma jau šalca toreiz, kad tikai briedis vai Taurkalnes meža vērsis iznāca no biezokņa un noliecās pie dzidrā ūdens, lai dzesētu slāpes. Daugavas straume bija tīra un skaidra, neskaitāmu avotu un dzidru strautu sanesta. Upes plūsmā varēja ieraudzīt balti nomazgātas akmeņu kāpnes. Strauji un priecīgi pa tām vēlās lejup mūžam nerimtīgie un dzejnieku apdziedātie Daugavas viļņi. Garām Koknesei, Staburagam, Ķegumam un Doles salai. [Dziļums 1964 : 233]

 

Un, kad, nodzēries pie upītes, ar rokām atspiedies krasta velēnā, puisis vēl klausījās pilienos, kas no viņa lūpām krita ūdenī, viņam gar acīm nozibēja ūdensmeitas smaidošā seja: stiebri vien nolocījās. Un skaidrais ūdens nesa viņai pakaļ garas, noliektas zāles kā zaļas drānas. [Skalbe 1979 : 92]

 

Kādas savādas dienas! Jau no paša rīta viņas iebrien krēslā, kura guļ pār mani kā lēns ūdens. Tā apņem mani kā miegs. Brīžam es manu, ka kāds uzliek man roku uz pleca, dzirdu, ka sauc manu vārdu. Tad atkal šī plūstošā krēsla. Man liekas, ka viņa šūpojas šurp un turp kā liels ūdens. Es kustos viņā kā snaudā. Dažreiz man liekas, ka man ap kājām tinas lokanas ūdenszāles un velk mani kaut kur dziļumā, kur kā melni rēgi ēnojas vecas siekstas un tālāk visu aprij tumsa. Šādos brīžos man ienāk prātā pasaka par zēnu upes dibenā.

Dziļa, plata upe tecēja neapsīkstoši kā laiks, kurš aiznes minūtes, stundas, dienas un gadus, tālu izklādama savus mirdzošos ūdeņus. Augšā uz krasta bija ķēniņa pilsēta, lejā, ūdeņu dzelmē, gulēja viņas atspīdums. [Skalbe 1979 : 221]

 

Kā visa tava miesa ir asiņu caurskalota, tā visu zemi apskalo ūdens. Zemes plašā sirds ir jūra. Tā ik acumirkli raida veselus mirdzīgus ezerus pa debess ceļiem uz visām zemes malām, lai tie nolaidušies atgrieztos pa upēm un pa strautiem atpakaļ uz viņu.

Lai eju kur iedams – aizvien es atduros pret kādu no šām atsegtajām zemes vēnām. [..]

Pavasarī, kad tikko lielie ūdeņi ir noskrējuši, es sēstos laivā un laižu upē velci.
[Jaunsudrabiņš 1982 : 10, 21]


Māras Zālītes luga Dzīvais ūdens (1988).



Sasaldē – izkausē – dzer!

Ūdens struktūru nosaka tā molekulu izkārtojums. Ja uz ūdeni iedarbojušās tādas frekvences, kas veicina harmoniju, dzīvīgumu, arī ūdens molekulas izkārtojas simetriski. Zinātnieki teic, ka strukturēts ūdens organismam dod daudz vairāk dzīves enerģijas nekā parasts krāna ūdens. Turklāt strukturēts ūdens acumirklī iekļaujas dažādos šūnu vielmaiņas procesos organismā. Viens no veidiem, kā iegūt strukturētu ūdeni, ir to sasaldēt, pēc tam izkausēt un lietot. Tas ir tā sauktais Alpu ūdens, kas kvalitātes ziņā līdzinās avota ūdenim.
[Pūce 2011 : 18]


Ūdens − universāls tīrības, auglības un dzīvības izcelšanās simbols. Plašākā nozīmē simbolizē vienotību, dzimšanu un atdzimšanu. Latviešu mitoloģijā Ūdens mātes funkcijas dala Jūras un Upes māte.



Latviešu glezniecībā viens no izcilākajiem marīnistiem ir Eduards Kalniņš. Ūdeņus – jūru, upes, ezerus – gleznojis arī Vilhelms Purvītis, Janis Rozentāls, Valdis Kalnroze, Nikolajs Petraškevičs, Bruno Aide, Uldis Zemzaris, Kārlis Sūniņš, Jānis Brekte, Romis Bēms u. c.

 

Vilhelms Purvītis Pavasara ūdeņi.

 

Kārlis Sūniņš Upes līcis.


Bruno Aide Novakare.


Madara Gulbis Ūdens.

 

Maija Tabaka Dzelme.


Dace Lielā Meitene pie upes.


Ģederts Eliass Poķu dziļums
[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]

 

Ģederts Eliass Sēnas ainava ar tvaikoni.
[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]


Autore M. Purviņa.


Autore M. Purviņa.

 

Autore M. Purviņa.

 

Autore M. Purviņa.

 

Autore M. Purviņa.

 

Autore M. Purviņa.

 

Autore M. Purviņa.



Dziesma Dzerot ūdeni no akas. Ainara Mielava vārdi, Imanta Kalniņa mūzika.
 

Dziesma Mēs esam no ūdens. Grupas „Labvēlīgais tips” vārdi un mūzika.
 

Dziesma Ūdensnesējs. Laimoņa Strelēvica vārdi, Gunāra Freidenfelda mūzika.


Ūdens – mūsu zemes lielākā bagātība

Nav apstrīdams fakts, ka bez ūdens uz mūsu planētas nevarētu eksistēt neviena dzīva radība. 75 % zemes virsmas aizņem ūdens – okeāni, jūras, ezeri, upes, bet 20 % sauszemes ir pārklāta ar sniegu un ledu. Ūdens tvaiki ir atmosfērā, tie rada mitrumu, veido mākoņus un ik pēc laika nolīst uz zemes lietus veidā. Ūdens ir arī augsnē un zemes garozas dziļākajos slāņos. Arī dzīvnieki un augi lielākoties sastāv no ūdens. Cilvēka ķermenī ir 70 % ūdens.

Ļoti svarīga ūdens īpašība ir spēja izšķīdināt vielas. Ūdens ir universāls šķīdinātājs. [..] Ūdens var būt trīs dažādās fizikālās fāzēs – gāzveida, šķidrā un cietā, t. i., ūdens tvaiki, šķidrais ūdens un ledus. Turklāt tikai ūdens sasalstot izplešas, tādēļ ledus ir vieglāks par ūdeni. Ja ūdenim nebūtu šīs brīnišķīgās īpašības, ledus nogrimtu ūdens baseinu dibenā, ūdens pārvērstos ledū un visa ūdenī esošā dzīvā radība aizietu bojā.
[Vides Vēstis 2004 (2) : http://www.videsvestis.lv/]

 

Vai ūdenim ir atmiņa?

Saskaņā ar jaunākajiem zinātniskajiem atzinu­miem ūdens sastāv no šķidriem kristāliem, kas, tam sasalstot, tikai „sacietē”. Bet faktu, ka ūdens kristāliem piemīt atmiņa, ar eksperimentiem pie­rādījis japāņu pētnieks Masaru Emoto. Par sa­viem pētījumiem Masaru pastāstīja 2004. gada 16. martā, Varšavā tiekoties ar Ģeoloģijas institūta pētniekiem.

Japāņu pētnieks pēta ūdeni, nododot tam informāciju vārdu, domu un mūzikas formā, bet pēc tam šo ūdeni sasaldē. Skatoties caur mikroskopu uz sasaldētajiem ūdens paraugiem, var konstatēt, ka ūdens paraugi, kas saņēmuši pozitīvu enerģiju, ir simetriski, bet negatīvai enerģijai pakļautie – haotiski.
[Plašākai informācijai: http://www.memoryw.com/]