Tradicionālā transkripcija

[tùmsa]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[tumsɑ]


[t] – nebalsīgais troksnenis

[u] – īsais patskanis

[m] – skanenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

Divzilbju vārds.



tums– – sakne, vārda celms

-agalotne






tumsapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

Vienskaitlinieks.

 

vsk. dsk.

N.

tums-a

Ģ.

tums-as

D.

tums-ai

A.

tums-u

I.

ar tums-u

L.

tums-ā

V.

tums-a!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsTumsa ir biedējoša… jo īpaši rudenī.

2) izteicēja daļa – Nevajag baidīties, tā vienkārši ir tumsa.

3) galvenais loceklisPilnīga tumsa.

4) papildinātājs – Jāpasteidzas, ja negribu tumsu sagaidīt ārpus mājas.

5) apzīmētājsTumsas aizsegā dažreiz notiek dīvainas lietas.

6) apstāklisMan nepatīk atrasties tumsā.



tumsas aizsegā, tumsas spēki

nakts tumsa, rudens tumsa

 

melna tumsa

 

ilgstoša tumsa, maldīties tumsā, necaurredzama tumsa, pazust tumsā



tumsa, s.

1. Apstākļi, stāvoklis, kad nav gaismas vai tās ir ļoti maz un nav iespējams uztvert apkārtni ar redzi.

Ātri uznāca tumsa, un nekas vairs nebija saredzams. Nakts tumsa. Rudens tumsa. Melna, akla, dziļa, necaurredzama tumsa. Automašīnu signālugunis zib tumsā. Strādāt no tumsas līdz tumsai (no agra rīta līdz vēlam vakaram). Ar tumsu atgriezties mājās.

2. pārn. Tumsonība, izglītības, zināšanu trūkums; ļauni, naidīgi spēki.

Tumsas vara. Tumsas spēki.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1112]


tumsa, -as, s.; parasti vsk.

Stāvoklis (apkaimē, telpā, vidē), kad nav gaismas, apgaismojuma vai tas ir ļoti vājš.

Nakts tumsa. Melna tumsa. Bieza tumsa. Dziļa tumsa. Uznāk tumsa.

Kad Saule atrodas vairāk par 18° zem horizonta, tad ir jau pilnīga tumsa, jo Saules stari vairs neapgaismo pat atmosfēras augstākos slāņus. Zvaigžņotā Debess 59, 2, 16.

Priekšnamā aklajā tumsā viņi uzgrūžas cits citam – čuksti, apslāpēti smiekli, nez kas nošķindēdams gāžas. Ezera 12, 103.

pārn. Nekad agrāk viņš nebija tik vientuļš juties, un viņš nezināja, kā lai savu vientulības tumsu klīdina. Zigmonte 16, 229.

// Diennakts laiks, kad ir šāds stāvoklis.

No tumsas līdz tumsai – no agra rīta līdz vēlam vakaram.

Mazā tumsā (arī tumsiņā) – agrā rīta krēslā.

// pārnTumsība. Arī tumsonība.

Gara (arī garīgā) tumsa (arī tumsība, tumsonība) – zināšanu trūkums, aprobežotība.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


tumsa – tymsums; timss; nu pieciem līdz tumsai – nu pīcu stuņžu leidz tymsam; pa tumsu – tymsumā; pa timšam
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


tùmsa. m¥`la tumsa bi, ka medni¡ki vêl nãca ârã nùo tĩr¡ļa. zixņus vàiguôt tùmsã s¡t, ta putni ne¥duõt. lãgus cìlv¥ks jàu nelìdîs tamã bũdã, ne elektrĩbas ne·kà, čahmãjiês tùr pa tùmsu.
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 574]


tumsa – tumsība, notumsa, melnums, timsa apv.
[Sagatavots pēc: LVSV 2002 : 430]


tumsa – gaisma


Taustīties kā pa tumsubez panākumiem (ko) darīt; būt neziņā par to, kā kas darāms.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1112–1113]

 

Maldīties kā pa tumsucensties ko izdarīt, paveikt bez pietiekamām zināšanām, bieži kļūdoties.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


Gaismas stars tumsas valstībā poēt. – saka par cildenu, garīgi stipru cilvēku, kas rod spēku citiem, garīgi bagātina apkārtējos.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 1208]


UzvārdiTumsiņš, Tumsiņa.

Mūzikas grupu nosaukumiTumsa, poprokgrupa.

ErgonīmiTumsa, individuālais komersants; Gaisma nakts tumsā, raidījums Latvijas Kristīgajā radio.


tumsa, mantots vārds; lš. tamsà, apv. tumsà, kr., ukr. тьма (ssl. тьma), bkr. цьма, bulg. тъма, тма, č. tma, p. ćma ‘t. p.’, sav. dema (<*tem-), v. Dämmerung ‘krēsla’, sav. dinstar (< *þimstar < *temsro-), finstar, v. finster ‘tumšs’, senīru temel, si. táma¸, támisrā, ave. təmah-, lat. tenebrae (< *temafrā) dsk. ‘tumsa’.

Pamatā ide *tem– ‘tumšs’ atv. *temes- ‘tumsa’. Skaņumijā *ti-> b.*tim- / *tum-, no kā adj.*timsus / *tumsus un pēc u-celmu izzušanas latv. apv. timss, timšs, tumss, liter. tumšs. Subst. *tumesa > tumsa, apv. timsa.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 1074]


angļu – darkness; dark

čigānu – čemnoma

grieķu – σκοτάδι

igauņu – pimedus

itāļu – buio

krievu – темнота

latīņu – tenebrae

lietuviešu – tamsa

lībiešu – pi’mdõm

poļu – ciemność

somu – pimeys

ukraiņu – темрява

vācu – das Dunkel; die Dunkelheit

zviedru – mörker



Visa pasaule būtu iegrimusi tumsā, ja to neapspīdētu gaismeklis, ko sauc par vārdu. [Indiešu sakāmvārds]


Ja pa sapņiem tumsā staigā, tad būs lielas bēdas.

Jaungada vakarā jāsaķer pa tumsu kāda malkas pagale. Ja pagale būs maza, tad vīrs būs nabags, ja liela, tad bagāts, ja zaraina, tad dusmīgs, ja ieplīsusi, tad šķirsies no vīra.

Jauna gada naktī jāiet pa tumsu uz kūti un jāķer vistas. Ja noķer gaili, tad tanī gadā apprecas, ja vistu, tad ne.



Liela, gara, melna egle, nevar pāri pārkāpt, ne apkārt apiet. – Tumsa.

Kad gaišs ir, tad viņu neredz; kad tumšs ir, tad viņu redz. – Tumsa.



Nakti kūlu kunga rijas,

Tumsā gāju sētiņā,

Tumsā vērpu, tumsā audu,

Tumsā gauži noraudāju. [LD 31589-0]

Tumsa, tumsa, kas par tumsu!

Es par tumsu nebēdāju,

Bij manam kumeļam

Zvaigžņu deķis mugurā. [LD 30006-11]

Tumsā gāju mālu malt,

Tumsā Dievs palīdzēja;

Tumsā sēd mīļa Māra

Dzirnav’ galda galiņā. [LD 8249-0]

Tumsā tautas mani veda,

Tumsā jūdza kumeliņu,

Lai celiņa neredzēju,

Lai nebēgu atpakaļ. [LD 18259-5]

Kungi mani tumsā sūta,

Kur bij man tumsā iet?

Jūras putni, gaigaliņi,

Traucē manu kumeliņu. [LD 31679-0]

Tumsā iedama,

Skaliņu lauzu;

Tautās iedama,

Brālīti saucu. [LD 18018-0]

Pateiciet, dieverīši,

Kāds kuram gadījās:

Tumsā vērpu, tumsā šļūcu,

Kāds tas nāca, tādu laidu;

Sīva mārša, bārgs bāliņis

Neļauj skalu dedzināt. [LD 25537-5]

Tumsā, brāļi, nelaižat

Māsu vienu vakarā:

Tautas ceļu noguluši

Kā pelēki vanadziņi. [LD 13475-5]

Tumsā braucu vakarā,

No Dieviņa ratus pirku;

Dieva rati nečīkstēja,

Joda suņi nedzirdēja. [LD 34142-2]

Tumsā malu, neredzēju,

Kas ienāca maltuvē,

Vaj ienāca miltu zaglis,

Vaj man otris malējiņš. [LD 8250-1]

Cik gara, cik gara

Jānīša naksniņa,

Te tumsa tumsiņa,

Te ausa gaismiņa! [LD 33206-1]

Es apkalu māsiņai

Itin daiļu kumeliņu,

Ka varēja tumsā jāt,

Gaisā šķilt uguntiņu. [LD 29698-5]

Tumsā gāju vakarāi

Pa balto āboliņu;

Tikko mani nenoķēra

Baltābola pļāvējiņi. [LD 28728-0]


Muižkungs kūlienā

Viens muižkungs bijis vairāk reizes dzidējis, ka daudz kūlēju pa kuļamo laiku tik šurp un turp pa riju un ap riju nolodājot un noguļot. Reiz viņš aizgājis pats uz riju noskatīties un ielīdis nemanot palievenī salmos, kamēr strādnieki taisījušies uz kulšanu. Viens strādnieks tomēr to redzējis un pateicis rijniekam. Šim tūdaļ iekritis prātā bargo muižkungu brangi izmozēt. Kādam kūlējam viņš paklusām ieteicis, lai nolienot kaut kur projām. Pa tam jau klājiens bijis sataisīts.

„Nu, ātri pie kulšanas!” rijnieks uzkliedzis kūlējiem. Bet vai visi arī tik esot, vai kāda netrūkst? … Kā tad – viena trūkst! Nu, kur tas varētu būt ielīdis? Vai gan nelietis nebūs kur nolīdis un apgūlies?

„Ē, Dibenu Kārli, iesim uzmeklēsim! Tas rakaris jau pie pirmā klājiena trūkst. Nu, pag, es viņam parādīšu!”

Gājuši meklēt, papriekšu, zināms pa citām vietām, tad uz palieveni. Kārlis pirmais tumsā atdūries pret cilvēku. „Lūk, še viņš guļ!”

Rijnieks tūliņ sācis apstrādāt muižkunga muguru. „Ak tā, sliņķi, rakari! tā man lodāt pa palieveņiem, kad citi strādā nosvīduši!”

Pēdīgi taču muižkungs sācis brēkt, ka šis tas esot.

„Ai, cienījamais muižas kungs! Kas to būtu domājis?” rijnieks izsamisis izsaucies.

No tā laika muižkungs vairs negājis tumsā darbiniekus pārraudzīt.
[LTP 1989 : 245]


Bauskas pils kādā pagrabā Zviedrijas ķēniņš paglabājis lielu naudas lādi un tos kalpus, kuri naudas lādi nonesuši pagrabā, licis nonāvēt, baidīdamies, ka tie noslēpumu neizpauž. Šai pagrabā nevar neviens ieiet, jo, tiklīdz ieiet kādu gabaliņu pa kāpnēm, uguns nodziest un pat vislielākais pārdrošnieks iet atpakaļ, jo šai tumsā katram paliek baigi.
[LTT 1989 : 121]

Vienu sestdienas vakaru Miķēlis Ratenieks ar dēlu iebrauca mežā un nozāģēja priedi. Līdz priedi apstrādāt, uznāca tumsa. Viņš, sakrāvis vezumu, brauca mājās. Mazu gabaliņu pabraucis, viņš izdzirda pulkstiena skanēšanu un tūliņ buļļa maurošanu. Viņš domāja, ka tas ir Dūkupja bullis. Tūliņ arī pienāca liels bullis, bet pulkstiena vairs nebija. Bullis plēsa zemi un mauroja kā nelabais. Ratenieks stāvēja otrā pusē vezumam ar cirvi rokā un gaidīja, ka bullis viņam skries virsū. Bet bullis izmaurojies mierīgi aizgāja. No rīta Ratenieks aizgāja uz to vietu, lai redzētu buļļa plēsumu, bet no plēsuma ne pēdas, ne zīmes, ko redzēt.
[http://pasakas.lfk.lv/]


Ārsts jautā pacientam:

– Kā guļat?

– Pidžamā, bez apaviem un tumsā.



Kur satiekas sliekas

Sliekas

tiekas

tumsā.

Tumsa

viņas

gumza.

Tur tik šauri –

jālien cauri

zemes takām,

oļiem blakām.

Katra sakne,

katrs akmens –

jāaprubina,

jāapčubina.

Jāpaspēj

it viss ir laikā.

Tāpēc esam

mēs tik slaikas.

Kas tad tur

pa krēslu mīcās?

Sliekas

tiekas

kafejnīcā.

Tagad viņas

tumsu

gumza.

– Te būs jūsu lāsīte

raspodiņu tasītē.

Tavā pančkā – vardes trīs.

Kopā – jau tāds orķestrīts.

Viņas melodiju zina,

tāpēc tikai pieskandina:

Viss ir laikā,

viss ir laikā,

mēs tik slaikas…

mēs tik slaikas… [Čaklais1990 : 13–14]

 

Atnākšana

Nevērti vārti veras,

debesis zvaigzni dedz.

Neviens tevi neatceras,

bet visi pazīst un redz.

Debesis aiztur elpu,

bērniņš ir piedzimis.

Ar viņu pasaules telpā

no gala iesākas viss.

Ar viņu iesākas māja,

valoda, tēvu zeme

un satiekas spēks un vājums,

maigais – mīlu

un asais – nemīlu.

Nevērti vārti veras,

debesis zvaigzni dedz.

Neviens tevi neatceras,

bet visi pazīst un redz:

tu esi Zemgalē dzimis,

tu esi latvietis,

tu strādāsi nenorimis,

un tev piederēs viss.

Tu precēsi latgalieti.

Viņa dzims citruden.

Un maizes jums vienmēr pietiks,

jo tā iesēta sen

pie Vidzemes vecmāmiņas,

kas abus jūs neredzēs,

bet arī no aizsaules viņa

jūsu labībā rasu sēs.

Pie vectēva radiem ciemā

uz Kurzemi nāksies braukt.

Viņš sarkankrūtīšus ziemā

pie jūsu namdurvīm sauks

un salušu sildīt mācīs

un salkušu pabarot.

Tu tādēļ no tumsas nācis –

roku, sirdi un dzīvību dot

šai zemei, ko pasaules telpā

sauc Latvija.

Kliedziens un čuksts.

Kur debesis baidījās elpot

tai brīdī, kad piedzimi tu. [Misiņa 1987 : 44–45]

 

Ko katrs māca

Māca mākonis savaldīties,

dusmoties – negaiss un krusa.

Ko māca man rasa no rīta?

Sakrāt mirdzumu tumsā klusi.

Sniegs un sals. Tie ir gleznotāji,

dubļiem baltākas drānas iedod.

Piedzimst cālis uz kājelēm vājām,

paaugas, māca man dziedāt.

Sūdzēties iemāca vārna.

Spītību – vāvere kokā:

lidot, kaut arī nav spārnu,

lidot un nedoties rokā! [Misiņa 1987 : 45–46]

 

***

Peļu princis iemīlējās,

Pī-pī, ohei!

Daiļā kaķu kēniņmeitā,

Pī-pī, ohei!

Jūdza savus rumakus,

Pī-pī, ohei!

Sešus staltus prusakus,

Pī-pī, ohei!

Priekšā skalu karietei,

Pī!

Laida zirgus aulēkšiem,

Pī-pī, ohei!

Lai līdz tumsai galā tiek,

Pī-pī, ohei!

Nevar lēni klidzināt,

Pī-pī, ohei!

Kad brauc princis bildināt,

Pī-pī, ohei!

Lepnā skalu karietē,

Pī!

Vēl pirms tumsas galā bija,

Pī-pī, ohei!

Izredzēto ieraudzīja,

Pī-pī, ohei!

Tūdaļ laipni bildināja,

Pī-pī, ohei!

Iekšā sēsties aicināja,

Pī-pī, ohei!

Lepnā skalu karietē,

Pī! [..] [Paukšs 1987 : 67]

 

***

 

Gulēt tētis neiet,

Sēž pie galda vēl.

Dēliņš jau guļ gultā,

Viņam tumsas žēl.

Kādēļ tumsa nevar

Arī gulēt iet?

Kādēļ man ir gaismā

Vienam jāaizmieg.

Tēti, dzēs nost gaismu,

Tumsai mieru ļauj!

Aizvērt acis šoreiz

Gaisma neatļauj. [Medenis 1987 : 85]

 

Atskatīšanās

Lai neiznāk pārāk

Tumsas bīties,

Vajag uz uguni

Atskatīties.

Tāpēc nevar aiziet

Ne Šur, ne Tur,

Pirms kāds

Uguni neiekur.

Pirms lampu

Uz palodzes neiededz –

Tu neredzi to,

Ko pūce redz.

To nesaproti,

Ko ūpis brēc,

Tāpēc uz sliekšņa,

Ko tumsa sedz,

Nekāp, pirms guni

Neiededz. [Gune 1987 : 126]

 

Mājupceļā

Dziļā tumsā,

rudens tumsā,

Kad no ciemiem nākam mēs,

Maza, garastaina zvaigzne

Ielec bērzu galotnēs.

– Ko tai brītiņā tu vēlies,

Kamēr astes zvaigzne krīt?

– Vēlos pēkšņā,

īsā zibsnī

     mūsu māju ieraudzīt!

Kas tur tumst par tumsu tumšāks!

Tā kā ezis kamolā?

Mūsu māja,

mūsu māja,

     mūsu mīļā māja tā!

Zvaigznēm pilnum pilna debess,

Mājām pilna zeme klus.

Un starp zvaigznēm

un starp mājām

     mūsu māja gaida mūs! [Cielēna 2004 : 37]

Vārds tumsa izmantots Imanta Ziedoņa dzejoļu krājuma nosaukumā Man labvēlīgā tumsā (1979).


Pēc žagatas Žvadzinātājas nesenā apciemojuma visi zināja, kas tas Miktomjēkabs ir, un to arīdzan visi saprata, ka tiem trim darbs vēl nav beidzies.

Vectēva Kurmja dārzā talciniekiem sekoja arī krēsla, kas drīz sabiezēja par tumsu. Vajadzēja ieslēgt lieveņa lielo lampu. [Kļava 1986 : 21]

Visu dienu snieg. Man kārojas bērnības kā piena saldējuma. Šajā dienā kā vēl nekad kārojas bērnības. Laikam pārslas nerimtīgi kūstošās liek domāt par laika biezo aizkaru, kas piesedz kailus augumus no vārda „īstenība”. Bērnība arī ir vārds. Bērnība arī ir piena saldējums. Un aizkars. Bet visvairāk bērnība ir aizvien tālāk tumsā zūdošu cilvēku soļi. [Ābele 2006 : 21]

Debess ir rūsgana un pilna blāvas gaismas. Vēja nav, tikai nakts drēgnums klusi staigā. Daži sikspārņi laidelējas ap šķūni. No lielās mājas skan viesību čala, balsis un smiekli, klusa mūzika. Durvju priekšā stāv piecas vai sešas mašīnas. Ābeļu dārzā ir tumsa. [..]

Es piespiežos pie žoga un skatos, un viegli tirpuļi drebina manu muguru. Un tad – nē, vai tas varētu būt! – man piepeši liekas, ka melnais suns smaida. Tas viegli pamāj man ar galvu un draudzīgi piemiedz aci. Es skatos tumsā ilgi un uzmanīgi, un tad man izzūd pēdējās šaubas: suns smaida. [Janovskis 1993 : 393–394]

Apkārtne slīga bālganā tumsā un pavasara nakts dūmakā. Ēkas – te tuvāk ceļam, te attālāk no ceļa – peldēja tanī kā noslēpumaini burinieki un ērmotas baržas, visas vienādi pelēksnējas un palsas. Tikai retā logā vairs laistījās uguns. Cik varēja būt pulkstenis? Džemma nebija paskatījusies. Vienpadsmit? Divpadsmit? Gaisā strāvoja rēnas skaņas – laiski sarējās suņi, vērās un atkal aizkrita durvis. Vēsmoja augsnes rūgtais, valgais smārds un plaukšanas vieglie, saldie aromāti – visas smaržas bija daudz stiprākas nekā pa dienu. Neredzēja ne kājāmgājēju, ne braucēju, tikai garoja zeme, lielā augstumā mirgoja dažas miegainas zvaigznes, un gaisā vibrēja liegas – kā lapu, kā lietus – šalkas, kas kļuva jo skaļākas, jo tuvāk viņa nāca ūdeņu vēl pilnajai Ūdrītei.
[Ezera 2000 : 413]

Tu esi kā sērkociņu kastīte tumsā.

Tu tik pazīstami tumsā iečabējis, ka es tūliņ

pastiepu roku. Tikai sērkociņu kastītes tā čab! Es

jau tevi nemaz nemeklēju, es stiepu roku pēc

zaptes burciņas vai pēc cukurdozītes, es vairs

neatceros. Tām jau, tu zini, nav nekādas skaņas –

piegrūd tumsā vai gaismā.

[..]

Un tā nu,

cukurdozīti neatradis, es sāku tumsā taustīties kā

pa taustiņiem, prieka pēc vien. Kā tumsā skanēja!

Grāmatas tumsā bija visneizteiksmīgākās, bet

visbrīvākie bija pulksteņi, tie grabinājās kā

eži naktī [..]. [..] [Ziedonis 1978 : 176]

Nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā.

Dienasgaismā tevi moka šaubas. Tu paļaujies uz

citu pēdām, citu riteņu sliedi, cita atstātajām zīmēm,

vai arī tu ilgi domā: paļauties? Nepaļauties? Iet

tur? Vai neiet?

[..]

Diena ir krustceļu nelaime, rādītāju šaubas,

nokrituša piliena sairšana. Es eju naktī, un nekas

nav tik viegli kā atrast ceļu naktī. Es paļaujos uz

savām kājām, es paļaujos uz savām acīm – man

nav cita, uz ko paļauties tumsā un naktī.

[..]

Tumsa ir bieza un skaista, un, kad es paļaujos

uz sevi, es paļaujos arī uz viņu. Un, kad es

paļaujos uz viņu, viņa paļaujas arī uz mani. Ja

jūs esat peldējuši lielos ūdeņos, jūs to zināt.

Tumsa ir kā jūra: kad aizpeld tajā, tad jūt, cik

jūra ir diža un tumsa ir diža, un tu pats esi drošs.

Kad es tā laužos cauri tumsai, man reizēm ienāk

doma prātā, ka varbūt es spīdu, pats to

neredzēdams, un neapjauzdams, un kaut kur

tālumā kāds mani redz kā sīku jāņtārpiņu kustamies. [..] [Ziedonis 1978 : 91]

Vārds tumsa izmantots Augusta Saulieša stāsta nosaukumā Aiz sniega un tumsas (1892).


1. GALMA KUNGS (pierunādams). Viņš ar milzu Lutausi pat esot rada. Lai viņš cīkstās, kungs un ķēniņ. Pats savu galvu pazaudēs, kas tev tur par daļu?

ĶĒNIŅŠ. Lai viņš cīkstās! Bet tikpat jau glābt neglābs.

SPRĪDĪTIS. Kad es teicu, ka glābšu, tad ar glābšu.

1. GALMA KUNGS. Gaiss paliek smags. Nelabais nāk!

2. GALMA KUNGS. Jau sāk rūkt. Nāk!

(Cits caur citu.) Vai! Vai! Vai! Vai!

3. GALMA KUNGS. Nāk jau pa pils vārtiem. Prom! Prom!

PRINCESE. Prom!

(Ārā pērkondārdīgs troksnis.)

Nāk! Jau nāk! Tumsa skrien pa priekšu.

(Karalis bēg no troņa. Visi saskrien vidū, salien kopā, drebina zobus.

Sprīdītis uzskrien uz troņa.)

SPRĪDĪTIS. Prom!

(Visi satrūkstas vēl vairāk.)

SPRĪDĪTIS. Ejiet visi prom! Visi prom! Atstājiet mani vienu!

(Kļūst tumšs. Dažas balsis sauc.)

Tumsa skrien pa priekšu, tumsa skrien pa priekšu.

Nu aizskrej karalis un aiz tā vēl visi citi pa kaklu, pa galvu. Sprīdītis paliek viens. [Brigadere 1956 : 64]

ROLANDS (iekaisis). Un jūsu paaudze? Esiet labāki! Neviens par to nepriecātos vairāk kā mēs.

MĀRIS (pielec kājās). Labāki! – Sveša vara sabradā valsti. Protests – desmit pašnāvības! Un viss beigās saplūst kopā ar skaistajām okupāciju laiku atmiņām. – Cik no jums tic Latvijas nākotnei?

ROLANDS (apmulsis). Redzi, puis, nākotni neviens nevar paredzēt.

MĀRIS. Un ko jūs darāt?

ROLANDS. Ko mēs darām! – Mums ir biedrības, mēs aizstāvam latviešu intereses, kur vien varam.

MĀRIS. Jūs darāt, darāt, bet neticat. Kā tumsā. Jums Latvijas mūžs ir jūsu mūža garumā.
[Rīdzinieks 1995 : 202]



Smagi ir radīt, ceļot augšā no pīšļiem, velkot ārā no gruvešiem, kad tumsa un nāve ņirdz tev sejā. Tieši tāda, mans iedomātais draugs, tu, kuram rakstu šīs rindas, ir bijusi Latvijas Radīšana pēdējā gadsimta garumā.
[Zālīte 1997 : 233]

Smiļģa mājā vienmēr kaut kas nebija kārtībā ar elektrību – kādas lampas bija izskrūvētas, Smiļģis tās vienmēr aizmirsa nopirkt, un dzīve notika pa tumsu un ar sveci. [..] Es [Dž. Skulme] pa tumsu grābstos, velku vienu atvilktni, otru – visur tas pats: diegu spolītes, šņorītes, no dažādiem pirkumu sainīšiem saglabātas un diezgan kārtīgos kamolīšos satītas, saspraudes, kniepadatas un knopkas, kādas aprūsējušas naglas, kārbiņas, sērkociņu kastītes ar kaut kādām sēklām, pa starpām arī kāds rakstu gals vai vēstule, dakšiņas ar saliektiem vai pusnolauztiem zariem – ne jau sudraba, bet vienkāršas. [Blaua 2009 : 122]

Latviešu lielākie un populārākie svētki gada ritumā aizvien vēl ir Jāņi – vasaras Saulgrieži. Saule noriet, un tumsa iestājas tikai uz dažām stundām. Lai Saulei palīdzētu atkarot gaismu, visu nakti tiek dedzināti ugunskuri. Visi paliek nomodā līdz rītam, lai redzētu Jāņu rītu trīs saulītes uzlecam. Patiesi, tas ir skaisti. [Zālīte 1997 : 246]


Tumsa bieži tiek atainota kā gaismas pretmets. Tā simbolizē neziņu, garīgu aprobežotību, morālu atpalicību vai mazvērtību, arī nāvi vai nelaimi, kādu tumšu noslēpumu. Daudzām tautām būtiska loma priekšstatam par pacelšanos no tumsas, kas norāda uz indivīda un tautas attīstību.
[Sagatavots pēc: HSV 1994 : 53–54]

Tumsa, saukta arī pat tumsenīcu, naksnenīcu, tumšaliņu, naktaliņu, naktes māti, ir mitoloģizēta dabas parādība, cilvēkam svešs un nelabvēlīgs spēks. Tumsa bojā balsi meitai, kas dzied vakarā, naktī jājot, traucē kumeļam, samaitā vīru vai pašu. Pret tumsu ir arī pretlīdzekļi – zvaigžņu deķis, sausa egle vai kupla liepa.

Mīklās tumsa un nakts tiek minēta kā liela, melna egle, kas pārgūlusies pāri pasaulei, vai arī kā liels vērsis.
[Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija II 1994 : 221]



Andrejs Ameļkovičs Rotaļa tumsā (2005).

Ivars Heinrihsons Uz tumsu.

Ivars Heinrihsons No tumsas.

Ivars Heinrihsons Ceļojums tumsā (1997).

Tatjana Krivenkova Gaismas atdalīšanās no tumsas III (2011).



Latviešu tautasdziesma Tumsa, tumsa.

Dziesma No rīta. R. Fomina vārdi, A. Hermaņa mūzika.

Dziesma Sargies vēja. L. Brieža vārdi, R. Paula mūzika.

Dziesma Tā es tevi mīlēšu. I. Ziedoņa vārdi, R. Paula mūzika.

Dziesma Ziemeļvējā. J. Baltausa vārdi, R. Macata mūzika.

Dziesma Veltījums mīlestībai. M. Zālītes vārdi, M. Brauna mūzika.

Dziesma Ziemeļblāzma. L. Paegles vārdi, J. Vītola mūzika.

Latviešu tautasdziesma Līgo! Ā. Škepasta apdare.

Dziesma Nepalikt vienai tumsā (arī Lūgums). J. Petera vārdi, R. Paula mūzika.

Dziesma Miegadziesmiņa. M. Čaklā vāri, U. Stabulnieka mūzika.

Dziesma Mana dziesma. R. Kaupera un I. Cipes vārdi, R. Kaupera mūzika.

Dziesma Kā svece deg. I. Ziedoņa vārdi, R. Paula mūzika.

Dziesma Romance. R. Zirnīša vārdi, U. Stabulnieka mūzika.

Dziesma Kad vēl puika biju es. A. Vintera vārdi un mūzika.

Dziesma Lec, saulīte! R. Bugavičutes vārdi, R. Tigula mūzika.


Grupa „Tumsa”

„Tumsa” ir Latvijas poproka grupa no Liepājas. Grupa savas karjeras laikā ir izdevusi 6 albumus un vienu dziesmu izlasi. Grupu 1991. gadā dibināja basģitārists Jānis Daugalis. 1994. gadā grupa pirmoreiz piedalījās „Mikrofona” dziesmu aptaujā, un par grupas solistu kļuva tobrīd tikai 17 gadus vecais Mārtiņš Freimanis. 1998. gadā grupa uzvarēja festivālā „Liepājas Dzintars” un izdeva savu pirmo albumu „Putni”. Jau 2000. gadā tika izdots „Tumsas” otrais albums „Katram savu Atlantīdu” ar tādām populārām dziesmām kā „Katram savu Atlantīdu” un „Lietus dārzs”. 2011. gadā pēc smagas slimības nomira grupas solists Mārtiņš Freimanis. Par solistu tika pieaicināts Kārlis Būmeisters, taču 2011. gada rudenī par jauno vokālistu tika nosaukts Valters Frīdenbergs.
[Sagatavots pēc: http://www.tumsa.lv]

Ļoti bieži ir dzirdams uzskats, ka, lasot tumsā, tiek bojāta redze. Bieži vien šādi mīti paliek cilvēku apziņā, un par konkrēto jautājumu rodas nepareizs priekšstats. Patiesībā tumsa rada acu nogurumu, bet nebojā acis. Arī lasīšana ļoti spožā apgaismojumā rada tādu pašu acu nogurumu.
[Sagatavots pēc: http://www.acim.lv/]