trīs

trī- – sakne, vārda celms

-s – galotne

trīs balles, trīs centimetri, trīs daļas, trīs dālderi, trīs dēli, trīs dienas, trīs dimensijas, trīs draugi, trīs fāzes, trīs gadi, trīs graši, trīs kambari, trīs lietas, trīs māsas, trīs meitas, trīs mēneši, trīs musketieri, trīs pāri, trīs pēdas, trīs pīlāri, trīs punkti, trīs runči, trīs saujas, trīs sējumi, trīs simti, trīs sivēntiņi, trīs uzdevumi, trīs tenori, trīs tēli, trīs tonnas, trīs zvaigznes

trīs vienā

mazāk par trim, ne mazāk kā trīs, ne vairāk kā trīs, vairāk par trim

trīs plus trīs

Tas pietiks mūžīgi un trīs dienas. 

Trīs verstis nav līkums, divas dienas ne bads. 

Triju kungu dienā (6. janvārī) pulksten divpadsmitos naktī jāiet dzert pie akas ūdens, jo tad viņš ir pārvērties par vīnu. Gaidot jāskatās, ja izlec melna pīlīte, tad drīz notiks pārvēršanās, ja izlec jau melns zaķis, tad pārvēršanās jau ir notikusi, tad jādzer.

Triju kungu dienas priekšvakarā jāizcep, nevienam nezinot, trīsstūru plācenis un, gulēt ejot, jāpaliek zem pagalvja. Kas nāks sapnī ēst, tas būs īstenais.

Triju kungu vakarā vajag noskaitīt trīs tēvreizes pie gultas uz ceļiem, tad trīs reizes sacīt: „Trīs svētie ķēniņi no austrumu zemes, rādiet šo nakti man manu mīļāko, no paša Dieva izredzēto!”

Kad pilns gaišs mēnesis spīd, tad pašā pusnaktī ej ārā un, skatīdamies uz mēnesi, uzliec malas pirkstu uz kārpu un saki: „Ko es redzu, tas lai pastāv, ko es neredzu, tas lai iznīkst!” Par kārpu krustu mezdams, saki: „Dievs Tēvs, Dievs Dēls utt.” Katru nakti šie vārdi trīs reiz no vietas jāskaita, un tā jādara trīs naktis no vietas.

Ar audzējamu kucēnu trīs reizes jāskrien ap pirti, un katrreiz tas atkal trīs reizes jāiebāž pirtī pa lodziņu, lai izaugtu labs mājas sargs.

Ja, ganos ejot, kas izgaist, tad jāgriež velnam mati: jāsaņem rokā garākā zāle uz cintiņas, jāsagriež, jāuzliek akmens virsū un jāprasa (velnam): „Vai atdosi, ko paņēmi?” Tā tas jādara trīs reizes. Tad tūlīt atradīs zudušo mantu.

Ja Jaungada naktī, taisni divpadsmitos, apjāj trīs reizes ar slotas kātu ap baznīcu riņķī, tad spoki nekad nerādās.

Ja, ko pārdodot, ieņem pirmo rokas naudu, tad tā trīs reizes jāapspļauda, lai pārdošana labi veiktos.

Ja stipri nobaidās, tad trīs reizes jānospļaujas, lai nepiemetas roze.

Ja svešs cilvēks ar ļaunām acīm apbrīno kādu bērnu jeb arī precinieku, tad māte tam nomazgā ģīmi un trīs reizes nospļaujas.

Ja zvērējot trīs kreisās rokas pirkstus pastiepjot uz zemi, kā trīs labās rokas pirkstus uz augšu, tad varot nepareizi zvērēt, jo tad zvērests ieejot zemē.

Jaunu gaļu vārot, pirmās putas trīs reizes ar kausu jāiemet ugunī, lai gaļas ēdējiem nesāpētu vēders.

Kad ausis žvinkst, it kā pulkstenīši skan, tad tūliņ spēji jāizdzied trīs reizes sekojoša dziesma, tad ausīs vairs nekad neskanot: „Spindzele sit ausī, mani sauc veļos; Ej pati veļos, man basas kājiņas, kreisā labā, labā kreisā.”

Kad iet zvejot, tad upes malā trīs reizes jānoplūc zāle un jāiemet tīklā.

Kad pavasarī pirmo reizi iet peldēties, tad jāpeldas trīs reizes no vietas, jo citādi piemetas dažādas slimības.

Kad pirmoreiz ēdot jaunus augļus (ogas, saknes, sēnes u. c.), tad varot vēlēties trīs vēlēšanās. Ja tad trīs reizes nospļaujoties, tad tai gadā vēlēšanās piepildoties.

Kad trīs reizes pērkons bijis, tad var iet peldēt.

Kūts pamats jārok tādā vietā, kur atrod trīs peles alās, tad tā ir laimīga vieta.

Lai mājā neceltos ugunsgrēks, tad mājas pamatā iemūrē trīs sarkanas un trīs melnas ogles.

Veca gada vakarā, kamēr pulkstenis sit divpadsmit, vajag uz balta papīra uzrakstīt trīs vēlēšanās, tad sadedzināt un apēst, tad vēlēšanās piepildoties.

Pērkoņa tēvam

Deviņi dēli:

Trīs spēra, trīs rūca,

Trīs zibināja. [LD 33704-0]

Trīs bantītes matos pinu,

Visas trīs apzeltītas;

Trīs puisīši man cerēja,

Vis’ trīs labi saimenieki. [LD 10852-0]

Laime, laime tai mātei,

Trīs dēliņi, trīs meitiņas:

Trīs pūriņi iekšā veda,

Trīs ārā ritināja. [LD 16700-4]

Trīs priedītes siliņā,

Vis’ trīs viena garumiņ’;

Nāburgos trīs meitiņas,

Vis’ trīs viena daiļumiņ’. [LD 18341-10]

Trīs svecītes jūrā dega,

Trīs sudraba lukturīš’;

Trīs meitiņas māmiņai,

Trīs sudraba vainadziņi. [LD 6167-0]

Cerēju brāļam

Bagātu sievu, –

Trīs veci lindruki

Trīs kabatām. [LD 22225-0]

Trīs bērziņi ceļmalā

Apaļām lapiņām;

Māmiņai trīs meitiņas

Apaļiem vaidziņiem. [LD 5390-2]

Trīs vien, trīs vien

Vedēju sievas;

Tās pašas atdzina

Pusriteņiem. [LD 16279-0]

Maza, maza es meitiņa,

Man deviņi brūtgāniņi:

Trīs skroderi, trīs vēveri,

Trīs sudraba kalējiņi. [LD 9631-13]

Ausu, ausu, lūku, lūku!

Man deviņi kumeliņi.

Trīs es aru, trīs ecēju,

Trīs līdzā attecēja. [LD 9613-0]

Ņemiet mani, ciema puiši,

Man deviņi paladziņi;

Trīs paklāju, trīs apsedzu,

Trīs paliku pagalvie. [LD 15611-5]

Nīktin nīka, nu iznīka

Jaunmuižnieku vecas meitas:

Trīs noslīka, trīs aizbēga,

Trīs aizgāja nabagos. [LD 13076-3]

Trīs māsiņas, trīs bāliņi,

Trīs tērauda zobeniņi;

Jau bij dažs padomā’s,

Nedrīkstēja bildināt. [LD 15075-0]

Pērkoņa mātei

Deviņi dēli:

Trīs sita bungas,

Trīs stabulēja,

Trīs laida migliņu

Avota lejā. [LD 33703-0]

Es deviņu brāļu māsa,

Man deviņi vainadziņi:

Trīs bij zīļu, trīs bij kauliņu,

Trīs dzeltanu vizulīšu. [LD 5831-0]

Trīs reizītes gailis dzied,

Trīsreiz zirgus pabaroju;

Trīs kārtiņas zelta josta

Ap to manu vēderiņu. [LD 13924-3]

Trīs reizītes māmuliņa

Mani gauži raudināja:

Kristīdama, atšķirdama,

Tautiņās stādīdama. [LD 17363-0]

Ar gailīti Rīgā braucu,

Trīs zirnīši vezumā;

Rīgas kungi brīnījās,

Kas par lielu vezumiņu. [LD 2460-0]

Trīs brīnuma lietas

Vienam ķēniņam senāk bijuši trīs dēli: divi gudri, viens muļķītis. Ķēniņam bija liels dārzs un dārza vidū ābele ar zelta āboliem. Reiz ķēniņš mana, ka ābelei katru rītu trūkst ābolu. Viņš raida vecāko dēlu ābeli sargāt. Tas sarga, sarga, bet, kad pienāk pusnakts, – aizmieg. No rīta atrod: ābelei trūkst vairāk ābolu. Nākamo nakti bija otrā dēla reize, tas arī aizmiga nenosargājis. Tad nāca muļķīša reize. Ap pusnakti viņš iekāpa ābelē, kur auga zelta āboli, un ielika spīles acīs, lai neaizmigtu.

Ap pusnakti atlaižas trīs baloži un pārvēršas par trim skaistām jaunavām. Visas plūc ābelē ābolus, bet muļķītis paņem no vienas jaunavas spalvas un iet pie ābeles, kur jaunavas plūc ābolus. Viņas izbīstas un dodas pie savām spalvām, lai atkal varētu pārvērsties par baložiem un aizlaisties projām. Neatradušas viena baloža spalvas, jaunavas lūdzas muļķīti, lai atdot tās, bet viņš liedzas dot. Lai apsoloties teikt, kur dzīvojot, tad atdošot. Jaunavas nu arī izstāstījušas, kur dzīvojot. Muļķītis atdevis spalvas, un baloži aizlaidās projām.

No rīta muļķītis stāstīja tēvam, ko redzējis. Tad viņš pošas ceļā uz to zemi, kur baloži aizlaidušies. Nonācis kādā mežā, viņš atrada divus brāļus ķildojamies par vieniem zābakiem. Viņš prasījis: „Kādēļ ķildojaties?”

Brāļi izstāstījuši, ka tie neesot vis vienkārši zābaki, bet ar tiem varot sasniegt veselu jūdzi, ja sperot vienu pašu soli.

Muļķītis teica: „Iedod man pamēģināt.”

Uzmaucis kājās, viņš aizgāja prom, atstādams brāļus izšķirtus.

Nonācis citā mežā, viņš atrada atkal divus brāļus, cīnoties ap vienu nūju. Muļķītis prasa: „Kādēļ jūs tā cīnāties par vienu nūju?”

Brāļi izstāstīja, ka ar nūju varot nonāvēt visu, kam tik ar to piedurot. Muļķītis prasa, lai parādot viņam ar’ to nūju. Brāļi iedod arī. Paņēmis nūju, muļķītis kāpa ar jūdzes zābakiem tālāk.

Nonācis trešā mežā, atrada divus brāļus cīnāmies pie vecas vijoles. Muļķītis prasa, kā viņiem tīkot par niekiem cīnīties.

Brāļi izstāstīja, ka tā nav vis vienkārša vijole, bet ar to varot katru mironi uzmodināt.

Muļķītis prasīja: „Dodat man ar’ paspēlēt!”

Brāļi arī iedot vijoli, bet muļķītis tikai paņem un aiziet. Nu viņš aizgāja uz to vietu, kur dzīvoja trīs baložu jaunavas, kuras mita kopā ar milžiem. Muļķītis devās namā iekšā, bet vārtu sargs tam uzsauca: „Iekšā gan tikai tiksi, bet ārā vairs ne.”

Muļķītis neklausījās viņa runā, bet devās tikai iekšā beidzamā kambarī. Te nu viņš arī satika tās trīs meitas, kas bija zagušas zelta ābolus. Meitas ļoti žēlojās, ka viņš būšot pagalam, kad pārnākšot milzis ar trim galvām. Pēc brīža muļķītis aizgāja aiz durvīm, kur milzim vajadzēja nākt iekšā, un turēja savu nūju, lai varētu uzņemties cīņu ar milzi.

Pēc kāda laika atnāca milzis ar trim galvām, bet durvīs muļķītis piedūra tam ar nūju, un milzis bija tūliņ beigts.

Pēc kāda laika atnāca otrs milzis ar sešām galvām un skrēja iekšā pie meitām, bet muļķītis arī to turpat durvīs nonāvēja kā pirmo.

Pēc brīža ieradās arī trešais milzis ar deviņām galvām un briesmīgi kliedza, kur palikuši viņa dēli. Muļķītis ar nūju nosita milzim sešas galvas, bet milzis nu palika ļoti nikns un sāka briesmīgi cīnīties. Beidzot muļķītim izdevās aizbēgt. Milzis pa to laiku nogalināja meitas un dzinās muļķītim pakaļ. Muļķītis pa tam bija atpūties un nu nosita milzim arī pāri palikušās trīs galvas. Tad viņš aizgāja pie nogalinātajām meitām un ar vijoles palīdzību atdzīvināja visas trīs jaunavas. Jaunāko meitu, kuras spalvas viņš bija paņēmis, muļķītis tagad apprecēja un dzīvoja laimīgi.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Trīs brāļi

Vienreiz viens vīriņš brauca Liepājā un, gar jūru braukdams, ieraudzīja pašā jūrmalas malā zelta līdaku. Viņš domāja, vedīšot uz Liepāju pārdot. Labi. Kad aizbraucis Liepājā, tad līdaka sāka teikt: „Vīrs, vīrs, kur tu mani vedīsi? Vedi mani mājās, nokauj mani! Trīs asiņu piles ielāsini savā dārzā, trīs asakas iedur klēts sienā, trīs kumosus iedod savai sievai, trīs savam zirgam un trīs savam sunim!”

Labi. Viņš darīja tā: ielāsināja asinis, iedūra asakas, iedeva kumosus sievai, zirgam un sunim.

Tad vīriņš gāja dārzā un skatījās, kas tur labs būs. Un dārzā bija tai vietā, kur asinis ielāsinājis, trīs rozes, klēts sienā bija trīs zobeni, sievai bija trīs dēli, zirgam trīs kumeļi un sunim trīs kucēni.

Tad tas viens dēls apjoza to vienu zobenu, pasauca vienu kucēnu biedros, uzkāpa vienam kumeļam mugurā un sacīja uz saviem brāļiem, kā arī vecākiem: „Es jāšu pasaulē! Ja tā rozīte vītīs, tad negaidiet mani; bet, ja rozīte zaļos, tad gaidiet pārjājam mani.”

Viņš aizjāja. Jāja, jāja dienām, naktīm – uzjāja vienu mežu; tur bija uguns, aiz uguns sēdēja veca sieviņa. Tad tēva dēla suns sāka ņurdēt, zirgs saslieties kājās; bet sieviņa teica: „Dēliņ mīļu! apsauc savu sunīti!”

Viņš apsauca sunīti; un tad tā sieviņa aprija tēva dēlu ar zobenu, zirgu un suni.

Bet mājā tēvs iegāja dārzā rozīti skatīties – atrada rozīti novītušu. Nu otrs dēls apjoza otru zobenu, paaicināja otru sunīti biedros, uzlēca otram kumeļam mugurā un aizjāja pasaulē brāļa nedienas meklēt. Jāja, jāja, dienas, naktis – uzjāja vienu mežu: tur bija uguns, aiz uguns sēdēja veca sieviņa. Tad tēva dēla suns sāka ņurdēt, zirgs slieties kājās, bet sieviņa teica: „Dēliņ mīļu! apsauc savu sunīti!”

Viņš apsauca; un tad tā sieviņa aprija tēva dēlu ar zobenu, zirgu un suni.

Bet mājā tēvs iegāja dārzā rozīti skatīties – atrada rozīti vītušu.

Nu trešais dēls apjoza trešo zobenu, paaicināja trešo sunīti biedros, uzlēca trešam kumeļam mugurā un aizjāja pasaulē brāļu nedienas meklēt.

Jāja, jāja, dienas, naktis – uzjāja vienu mežu; tur bija uguns, aiz uguns sēdēja veca sieviņa. Tad tēva dēla suns sāka ņurdēt, zirgs saslieties kājās, bet sieviņa teica: „Dēliņ mīļu! apsauc savu sunīti!”

Bet trešais dēls domāja: „Kad tikai tu man neesi nogalinājusi brāļus?” un neapsauca vis sunīti, vēl sacuidīja labi, un suns tūdaļ saplosīja sievu. Bet apakš sievas atradās purvs, un nu no purva pa to vietu, kur šī sēdējusi, iznāca kā pa alas caurumu abi brāļi ar zobeniem, zirgiem, sunīšiem – visi dzīvi.
[http://valoda.ailab.lv/]

Trīs tēva padomi

Viens tēvs mirdams dod savam dēlam trīs padomus: „Neej bieži ciemā, citādi tevi iesāks nicināt; nemij tirgū zirgus, citādi paliksi kājām; nepreci tālu sievu, citādi apņemsi nelabu.”

Dēls pamāj ar galvu un patur tos vārdus prātā. Pēc tēva nāves tas domā: „Jārauga tēva padomus pārbaudīt.” Labi. Aiziet ciemā. Pirmo reizi šo uzņem ar plāceņiem, otrreiz arī nekas nekaiš, trešo reizi jau aukstāk, ceturto reizi tā bija, kā bija, piekto reizi nebija ne ēdis, ne dzēris, un sesto reizi tam dod pelavainu maizi ar skābu putru. Vienu riecienu tas iekož kā varēdams, turpretim otru pārnes mājā un paglabā klētī savā tīniņā. Gulēt iedams, dēls saka pats pie sevis: „Pirmais tēva padoms pareizs, bet nu raudzīšu otru pārbaudīt.”

Labi. Nu brauc uz tirgiem un maina zirgus; bet kas tur atleca: beidzot iemainīja tādu krabiņu, kas palika uz ceļa un atstāja kājām. Dēls novelk krabiņam ādu un paglabā savā tīniņā. Gulēt iedams, tas saka pats pie sevis: „Divi tēva padomi pareizi, bet nu raudzīšu trešo pārbaudīt.”

Labi. Nākošo svētdienu tam ceļš pa kājām otrā pasaules malā sievu precēt. Meklē, meklē – atrod arī meitu kā diegā pakarinātu: iet, ka ne papēži pie zemes nepieduras. Ko tur vairāk, lai tik brauc nākošo svētdienu vietraugās. Tomēr vakarā, uz mājām iedams, dēls domā: „Divi tēva padomi man jau kabatā; trešo, kamēr kabatā bāžu, aplūkošu labi. Svētdiena paliek svētdiena, ko tur laba nolūkot, bet darba dienā – tā pavisam cita lieta. Ko niekus, iešu atpakaļ, ielīdīšu klusu piedarbā pārgulēt un tad noskatīšos rītu, kāda mana mūža biedrene pie darba.”

No rīta vecie mudīgi, mudīgi uz lauka pie rudziem, bet šo neredz nekur. Nu tu brīnums! Pusdiena klāt, nekur nemana – jāiet istabā raudzīt. Ieiet istabā: vakarējais priekšauts guļ plāna vidū kā iesālīts, un pati krāc aizkrāsnē, lai sienas brīkst. Tēva dēls paķer priekšautu un projām uz mājām. Priekšautu tas ieliek tīniņā un tad mierīgi gaida nākošo svētdienu. Atnāk svētdiena – vietraugi klāt. Izskatās vienu kaktu, otru kaktu – brīnum labi; ieiet klētī, ierauga tēva padomu tīniņu – kas tur?

„To nevarēšu rādīt – tur dārgas lietas!”

Lai jau rādot, lai neliedzot.

„Nu, jā, jā.”

Attaisa tīniņu – kas tas?

„Kur, puisīt, mans priekšauts te gadījies?”

„Jā, meitiņ, šis tīniņš mans tēva padomu tīniņš: kamēr citi ļaudis guļ, tikmēr tīniņš manā vietā savāc derīgus padomus. Un trīs padomi manā tīniņā jau savākti: šis riecentiņš, šī āda un šis priekšauts. Pirmais māca – neej bieži ciemā, citādi tevi iesāks nicināt; otrs māca – nemij zirgus, citādi paliksi kājām; trešais, tavs priekšauts, māca – nepreci tālu sievu, citādi apņemsi nelabu!”

Meita nokaunējās un aizbrauca.
[http://www.pasakas.net/]

Kalējs ar nāvi

Kalējs kaļ smēdē. Piejāj vecs vīriņš un lūdz, lai apkaļot zirgu. Kalējs arī apkaļ.

„Kas man būs jāmaksā?” vecais vīriņš prasa.

„Ko nu jūs, tāds vecs vīriņš, varat maksāt? Jums nekā nav jāmaksā.”

„Kā nu tā bez maksas? Taču kādu ziediņu …”

„Ne, ne, nav nekā jāmaksā,” kalējs atteic.

„Vai tu kaut ko nevēlies?” vecais vīriņš prasa.

„Ko es varu vēlēties? Es gan tā kādu reiz savā muļķa prātā esmu pārdomājis, kad es Dievu kādu reiz dabūtu redzēt.”

„Nu, ko tad tu darītu?”

„Nekā nedarītu. Paskatītos un prasītu, cik ilgi es vēl dzīvotu?”

„Tu vēl droši dzīvosi savus gadus trīs,” atteic vecais vīriņš un aizjāj.

Kalējs kaļ tālāk. Viņš izkaļas vienu gadu, otru, sāk jau kalt trešā gadā. Viņam tā nāk priekšā, it kā viņš Dievu jau būtu redzējis. Viņš izskatoties tāds vecs, sirms vīriņš ar laipnu ģīmi. Viņš minstinās, minstinās, kur viņš tādu redzējis. Vai tik tas pats nebija, kam viņš toreiz apkalis zirgu? Tas bija teicis, ka viņš tik trīs gadus vēl dzīvošot. Un jo vairāk kalējs domā, jo vairāk viņš pārliecinājās, ka tas bijis pats Dievs.

Trīs gadi patlaban būs pagājuši. Kalējs atsauc sievu uz smēdi un saka tai, tā un tā, iepriekš trim gadiem piegājis Dievs pie viņa smēdes un licis apkalt zirgu. Viņš prasījis, cik ilgi vēl varēšot dzīvot, Dievs atteicis: trīs gadus, un tagad tie pagājuši.

„Nu, sieviņ, mums jāšķiras,” kalējs apķer sievu, nobučo viņu un nomirst.
[http://valoda.ailab.lv/]

Trīs vēja mezgli

[..] Vecais vīriņš nu taisījās iet atkal projām, bet vispirms vēl iedeva savam māceklim auklu ar trim mezgliem un teica: „Lai gan tu tagad zini visus vējus, pasaules un jūras, bet jūrniekam ar to vis vēl nepietiek. Kad vējš nepūš jeb plosās vētra, tad tikpat viņam ar mierīgu prātu jānogaida, kamēr atkal sacelsies vējš jeb saniknotā jūra nostāsies trakot. Te tev būs aukla ar trim mezgliem – kamēr tev šī būs, tu būsi jūras un vēju pavēlnieks. Kad nebūs vējš un tu atraisīsi pirmo mezglu, tad pūtīs krietns ceļa vējš, ja atraisīsi otru, tad trakos vētra, kuru, tikai trešo mezglu atraisīšot, varēs apmierināt.” [..]
[http://www.pasakas.net/]

Nostāsts par Incēnu kalnu

Ik pēc simts gadiem vienam cilvēkam sapnī saka, lai viņš izpilda, ko tam teiks. Viņam nosaka laiku, kurā viņam jāiet pie kalna pusnaktī, jāapiet tam trīs reizes riņķī un jāsaka: „Celies augšā, zemes lāci, nu tu esi izgulējies!” Ja tie vārdi būs izteikti, tad tur atvērsies skaista pilsēta, bet viņš pats paliks akls.
[Sagatavots pēc: http://www.auce.lv/]

Līgotņu kalns

Vecauces pagastā netālu no Auces pilsētiņas atrodas Līgotņu kalns. Veci ļaudis stāsta, ka tur kalnā reiz bijusi stalta pils, kur valdījis bargs kungs. Viņš Dievam nav ticējis un savus apakšniekus visādi spīdzinājis tā, ka tie daudzreiz bēdās Dievu lūguši un vēlējušies, kaut varētu zemē iegrimt. Kādreiz pērkona negaisā kungs atkal dzīrojis pilī, un, kad zibeņi spoži laistījušies un pērkons dārdējis, sulaiņi rāvušies kaktos, pils kungs smējies un zaimojis Dievu, tad pils nogrimusi. Pērkona laikā vēl tagad varot dzirdēt, ka tur, kur stāvējusi pils, zem zemes dzirdami smiekli un dzīrošana. Un veci ļaudis saka, ja kāds Jaungada naktī trīsreiz kails apskriešot kalnam apkārt, tad pils izcelšoties.
[Sagatavots pēc: http://www.auce.lv/]

Cepurītes sala

Tagad Alūksnes ezerā ir trīs salas, cita par citu lielāka. Viena no tām ir Cepurītes sala. Agrāk šī sala nav bijusi. Tā radusies, kā stāsta veci ļaudis, zviedru kara laikā. Šai karā krievi sakāvuši zviedru karali. Tas bēdzis pa kaklu pa galvu, jo krievi tam dzinušies pakaļ. Tā, pa kaklu pa galvu skrienot, karalim nokritusi cepure. Karalis gan lūkojis to notvert, bet velti. Vējš aiznesis cepuri pa gaisu un iesviedis tieši ezerā. Tai vietā, kur cepure iekritusi, radusies mazākā no trim ezera salām, kas nosaukta par Cepurīti. Vēl šodien ļaudis šo salu sauc par Cepurītes salu.
[Sagatavots pēc: http://www.tournet.lv/]

●

Ap Ķentes kalnu esošā tīrelī atrodas trīs saliņas ar smilšu pamatu labas ēkas plašumā, saukti „zelta kalniņi”. Teikas stāsta, ka šeit tīreļa vietā tecējusi Daugava un tajā peldējuši kuģi. Pilsētai nogrimstot, nogrimuši arī kuģi. Tajās vietās, kur tīrelī tagadējās saliņas, nogrimuši paši lielākie kuģi.
[Lejniece 1997 : 22]

Mazais Pēcītis iekrīt upē. Trīs vīri viņam pasviež virvi, pie kuras pieķerties. Kad nu Pēcītis tikko izvilkts laukā, tas sāk pilnā kaklā smieties. Kāds jautā, kādēļ smejoties. Pēcītis atbild: „Man iekrita prātā, ka tie trīs glābēji augšpēdus gāztos pie zemes, ja es virves galu piepeši palaistu vaļā.”

.

●

Tēvam bija trīs dēli – viens par otru slinkāki. Viņi visi nogūlās zem ķiršu koka. Cik ilgi viņi gulēja, nav zināms. Bet viens no viņiem pamodās un teica: „Labi būtu, ja kāds plūktu ķiršus un mestu mutē.” Pamodās otrs un teica: „Vēl labāk būtu, ja paši ķirši no sevis kristu mutē.” Pamodās trešais un teica: „Brāļi, vai slinkums atļauj jums tik daudz runāt?” Viņi visi apgūlās un guļ vēl šodien.

Rotaļu un rotaļdeju soļi

1. Trīs soļi ar pauzēšanu jeb trīssolis, pārmaiņu solis. Ar terminu „trīssolis” parasti saprot trīsdaļu metrā izpildītus teciņu, gājiena vai skrējiena soļus. Pēc ritmiskās struktūras trīs soļi ar pauzēšanu ir radniecīgi trim skrējiena soļiem ar palēcienu, kur pauzes vietā ir palēciens. Izpildot trīs soļus ar pauzēšanu, parasti divus soļus liek mazākus par trešo vai arī visus trīs soļus liek vienādi mazus. Šis solis ir radniecīgs līdzīgiem soļiem krievu, baltkrievu un ukraiņu tautas dejās.

2. Trīs skrējiena soļi ar palēcienu jeb skrējiena polka. Trīs skrējiena soļi ar palēcienu ir līdzīgi trīs soļiem ar pauzēšanu, tie tikai tiek izpildīti atsperīgā skrējienā, pauzēšanas vietā veicot palēcienu. Soli izpilda uz priekšu, kā arī atmuguriski un griežoties vai nu pa vienam, vai arī pa pāriem. Ja trīs skrējiena soļus ar palēcienu izpilda pa pāriem, satveroties un griežoties uz priekšu slēgtajā aptvērienā, tad šādu darbību sauc par apaļo skrējienu ar palēcienu.
[Sagatavots pēc: Sūna 1965 : 118–119]

Bērnu skaitāmpantiņš

Pulkstenis viens – saldens piens;

Pulkstenis divi – izcep zivi;

Pulkstenis trīs – viens tāds īss;

Pulkstenis četri – nokauj vepri;

Pulkstenis pieci – sabrauc viesi;

Pulkstenis seši – visi sveši;

Pulkstenis septiņi – divi pepiņi;

Pulkstenis astoņi – sarkani kastroļi;

Pulkstenis deviņi – divi pīļu tēviņi;

Pulkstenis desmit – uzcep desiņu;

Pulkstenis vienpadsmit – uz galu rit;

Pulkstenis divpadsmit – tumsā sit.
[Sagatavots pēc: Greble 1973 : 185]

Dieva zīme

Dieva zīme parasti attēlota kā trijstūris vai kāsis ar virsotni uz augšu. Šo zīmi novietojot vertikāli plaknē, smaile norādīs uz debesīm. Šai zīmei ir ļoti liela simboliskā jēga, tā apzīmē debesu jumu, vīrišķo spēku, gaismu un tiekšanos uz augšu, piesaista dievišķos un radošos spēkus. Plaši pazīstams Dieva zīmes paveids ir tradicionālais trijstūris ar vienu aplīti (tā sauktā Dieva acs) vai trim aplīšiem virsotnē. Zīme sastopama sazarota vai apvienota ar Austras koku un Māras zīmi.
[Sagatavots pēc: http://www.liis.lv]

Zemkopja darbarīki

Agrāk siena dakšu izgatavošanai latvietis meklēja piemērotu bērzu, kas vienā vietā sadalās trijos zaros. To nomizoja un noasināja, zaru starpā iesēja iebīdītus kokus, kas tos izpleta vajadzīgajā platumā tā, lai varētu satvert vēlamo siena daudzumu. Šādi izplestas dakšas nolika uz klētsaugšas izkalst. Zaru galus nosmailināja, dažviet tiem uzmauc mazas un īsas dzelzs smailes. Šā darbarīka nosaukumi saistās ar tā zaru skaitu – trizulis, trizuļi, arī trizaris.
[Sagatavots pēc: Bīlenšteins 2007 : 231–232]

Labības mēri

Vidzemē pūra trešdaļai bija atsevišķs mērs – saukts trešetnieks (trīs, trešais). Stenders un Lange par trešdaļu pūra uzskata sieku, jo tas saskan ar visu Baltijas vāciešu mēra vienību – sākotnēji lībiešu un igauņu „Kūlmet”, no vārda kuolm ‘trīs’.
[Sagatavots pēc: Bīlenšteins 2007 : 242]

Lai pienācīgi atzīmētu muižnieku kungu asprātību, man jāpastāsta, kas 94., 95., 96. gadā, varbūt arī jau agrāk, notika Bergas muižā. Muižnieks atzina, ka zemniekiem taču esot vienalga, kādam nolūkam viņš izlieto strādniekus. Viņš tad nu tiem visu ziemu lika zvejot, un vasaru zemniekiem bija jāatstāj savi lauku darbi, lai dažas jūdzes attālu pievestu viņam vajadzīgo malkas daudzumu, protams, bez kādas atlīdzības. [..]

Mēslošana un apsēšana notiek bez atlīdzības ar diviem vai trim zirgiem no katras mājas. Siena un labības pļaujai, tāpat citiem lielākiem darbiem, zemnieku mājas sūta trīs, četrus, piecus strādniekus vai tik, cik muiža prasa, tā ka visi darba spējīgie cilvēki ir sapulcēti muižas klaušās. Zemnieka paša saimniecība pa to laiku paliek neapkopta, viņa tīrums netiek apsēts, viņa siens sapūst, viņa druvā izbirst graudi. Bet kas par to? Muiža ir izmantojusi labo laiku, un tai vairs nav jābaidās ne no kādiem zaudējumiem.

Par šādiem kopdarbiem – te tos sauc par talkām – ļaudis dažās muižās pa to laiku dabū ēst, citās saimnieks ik gadu dabū vienu vai divus mērus labības, lielākā dala muižu nedod it nekā un tomēr gandrīz visu vasaru strādā ar šādiem talciniekiem. [Merķelis 1999 : 55–56]

Trīs ir latviešu folklorā visbiežāk lietotais sakrālais skaitlis. Tas apzīmē dinamisko pabeigtību, jo tam ir sākums („viens”), vidus („divi”) un beigas („trīs”), pasauli tās vertikālajā trejdaļībā (debesis – zeme – ūdens vai pazeme) un laiku tā trīs ciklu izpratnē (pagātne – tagadne – nākotne; arī dzimšana – dzīvība – nāve). Trīs simbolizē pilnību, veselumu, arī laimi, laimīgu izdošanos.
[Sagatavots pēc: Kursīte 1996 : 102–106]

●

Folkloras pētniece V. Vīķe-Freiberga apmēram 4000 latviešu saules dainu, pamatojoties uz senlatviešu priekšstatiem par sauli un tās funkcionalitāti, ir sakārtojusi trīs tematiskās grupās: kosmoloģiskā saule, fiziskā saule un mitoloģiskā saule. Savukārt fiziskās saules dainas ir iedalījusi trīs galvenajos konceptuālajos satura apcirkņos: 1) saule kā debesu pulkstenis, 2) siltā saule un 3) gaišā saule.
[Sagatavots pēc: Vīķe-Freiberga 1999 : 7]

Dokumentālā filma Trešo tēva dēlu gaidot (1999). Režisors Rodrigo Aivars Rikards.

Animācijas filma Trīs musketieri (2006). Režisors Jānis Cimermanis.

Dokumentālā filma Trejādas saules (2009). Režisors Jānis Ozoliņš-Ozols.

Spēlfilma Dancis pa trim (2011). Režisors Arvīds Zigurds Krievs.

Dziesma Trīs runči. Valda Artava vārdi, Raimonda Paula mūzika, izpilda Edgars Liepiņš.

Dziesma Trīs zvaigznes. Māras Zālītes vārdi, Jāņa Lūsēna mūzika, izpilda Marija Naumova, Renārs Kaupers.

Dziesma Skaiti līdz trīs. Jura Kaukuļa vārdi un mūzika, izpilda grupa „Dzelzs vilks”.

Dziesma Trīs lietas. Māras Zālītes vārdi, Raimonda Paula mūzika, izpilda Harijs Spanovskis.

Dziesma Skaiti man līdz: divi, trīs. Mārtiņa Freimaņa vārdi un mūzika, izpilda grupa „Tumsa”.

Skaitlis trīs sportā

Kā basketbolā skaita punktus?

Par spēlē iegūto grozu skaita divus punktus; par grozu, kas gūts pēc tālā metiena aiz 6,25 metru līnijas, – trīs punktus; par katru realizēto soda metienu – vienu punktu.

Kas ir „trīs soļu noteikums” handbolā?

Ar rokās satvertu bumbu spēlētājs drīkst spert ne vairāk kā trīs soļus, pēc tam jāizdara metiens, piespēle vai atsitiens pret grīdu.

Kā izpilda brīvmetienu?

Izpildāms no vietas trīs sekunžu laikā, bez tiesneša signāla.

Cik reizes komandas dalībnieki drīkst pieskarties pāri tīklam pārspēlētai bumbai volejbolā?

Lai atspēlētu bumbu pāri tīklam, drīkst izdarīt ne vairāk kā trīs sitienus (neskaitot bloku).
[Sagatavots pēc: Kurzemniece 2001 : 18–24]

„Trīsreiztrīs” nometne

„Trīsreiztrīs” ir trimdas latviešu organizēta nometne. Tās mērķis ir latviskās identitātes saglabāšana, latvisko zināšanu paplašināšana, latviskās kopības izjūtas veicināšana, latvisko ģimeņu stiprināšana un draudzības sekmēšana latviešu starpā. „Trīsreiztrīs” kustību rosina, koordinē un atbalsta Pasaules brīvo latviešu apvienības Izglītības padome, bet atsevišķās valstīs nometnes rīko latviešu centrālo organizāciju izglītības nodaļas vai īpaši dibinātas „Trīsreiztrīs” padomes.

Pirmā „Trīsreiztrīs” nometne notika Garezerā (ASV) 1981. gadā. Rīkotāju cerība, ka tā darbosies kā eksperimentāla nometne, modelis latviešiem visā pasaulē latviskās izglītības un kopības izjūtas iegūšanai, piepildījās. Kopš 1990. gada „Trīsreiztrīs” nometnes tiek organizētas arī Latvijā, bet kopš 2002. gada – arī Kanādā.

„Trīsreiztrīs” dalībnieku vecums ir neierobežots, bieži vien nometnē piedalās visa ģimene. „Trīsreiztrīs” simbols ir Dieva zīme, dziesma – „Ko dziedāšu, ko runāšu, svešu zemi staigādama? Dziedāš’ pati savu dziesmu, runāš’ savu valodiņu.” Nometne notiek vienu nedēļu. Bez atsevišķo interešu grupu jeb ieviržu nodarbībām tiek lasīti arī referāti un tiek rīkotas kopīgas vakara programmas. Nometņu nodarbību vadītāji un lektori ir bijuši: Vaira Vīķe-Freiberga un Imants Freibergs, Māra Zālīte, Janīna Kursīte, Ilga Reizniece, Valdis Muktupāvels, Ojārs Kalniņš, Kārlis Streips u. c.
[Sagatavots pēc: http://www.3×3.lv/]