Tradicionālā transkripcija

[tèļš]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[teʎʃ]


[t] – nebalsīgais troksnenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

[ļ] – ’skanenis’.’]

[š] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.



teļsakne, vārda celms

galotne




teļ+ād-a

teļ+kop-ēj-s, teļ+kop-ēj-a


teļ+kop+is, teļ+kop+e




teļšpatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

teļ-š

teļ-i

Ģ.

teļ-a

teļ-u

D.

teļ-am

teļ-iem

A.

teļ-u

teļ-us

I.

ar teļ-u

ar teļ-iem

L.

teļ-ā

teļ-os

V.

teļ-š! teļ!

teļ-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Jaunajai govij piedzimis pavisam balts teļš.

2) izteicēja daļaDzīvnieki aplokā ir teļi.

3) galvenais loceklisTrakais teļš!

4) papildinātājs – Govs viegli un uzmanīgi nolaiza savu mazo teļu.

5) apzīmētājsTeļu barošana prasa laiku un pacietību.

6) vietas apstāklisKā tas piens salien teļā?



teļa acis, teļu aploks, teļu audzēšana, teļu barošana, teļu ēdināšana, teļa gaļa
 

apkopt teļu, barot teļu



teļš, v.

Govs mazulis līdz sešu mēnešu vecumam. 

Audzēt, kopt teļus. Teļu aploks.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1089]


teļš, -a, v.

Mājas govs mazulis.

Teļu kūts. Teļu aploks. Audzēt teļus. Kopt teļus. Teļa gaļa. Teļa cepetis.

Piena teļš – teļš, kas ir barots tikai vai galvenokārt ar pienu.

Izlaidies kā teļš sar. – saka par slinku, nevīžīgu cilvēku.

Izlaist kā teļu sar. – būt par cēloni tam, ka cilvēks kļūst slinks, nevīžīgs.

Pāris nedēļas veci teļi stāvēja atšķirti sevišķā aizgaldā, un, tāpat kā visām radībām, kas kūtī piemita, viņiem tikai ēšana bij prātā. Virza 1, 44.

sal. „Elma lika, un tu klausīji! Kā tāds teļš.” – „Tev!” – „Vienalga – teļš! Būtu pasūtījis viņu pie visiem velniem!” Svīre 3, 171.

.. Hilda knauķi izlaidusi kā teļu .. Ezera 9, 62.

// Briežu dzimtas vēršu apakšdzimtas dzīvnieku mazulis.

Aļņu govīm teļi dzimst maijā un jūnijā .. Kronītis 1, 246.

Parasti aļņi turas barā, kurā ir tēviņš un mātīte ar viengadīgiem un dažreiz arī divgadīgiem teļiem. Latvijas dzīvnieki 28.

Didzis zināja, ka parasti miermīlīgā briežu māte var būt bīstama, kad vadā sev līdzi teļu. Ezera 2, 59.

// pārn.; sar. Neattapīgs, dumjš cilvēks.

„Nekā jūs nezināt! .. Teļš ir tas, kas nemāk braukt ar autokāru!” Saulītis 12, 89. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


teļš – teļš
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


teļš – telēns


Teļa acis iron. – naivs, muļķīgs, padevīgs skatiens.


Teļa sajūsma (arī prieks) iron. – naiva, nepamatota sajūsma (naivs, nepamatots prieks).


Zelta teļšnauda, manta; naudas, mantas vara. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


Kā teļš vienk. – saka, ja kāds ir gļēvs, ļauj ar sevi darīt, ko vien citi grib, ja ir neattapīgs, panaivs, neizveicīgs. Saka par slinku, nevīžīgu cilvēku.


Kust kā teļa aste sar. – veltīgi daudz kustēties, nostrādāties.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 94]


VietvārdiTeļaragi, ezers.


teļš, lš. apv. telias ‘t. p.’, pr. kliente < *tlente < *tel-ente ‘vērsis’, kr. телёнок, ukr. теля, bulg. телé, č. tele. Pamatā ide. *tel-(i)o, *tel-en- ‘vērsis, teļš’.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 1022]


angļu – calf

baltkrievu – цяля

franču  veau

grieķu  μοσχάρι

igauņu – vasikas

krievu – телёнок

latīņu  vitulus

lietuviešu – veršis; veršelis

lībiešu – vāški; vaiški

poļu – cielę

somu – vassika

ukraiņu – теля

vācu – das Kalb

zviedru – kalv



Ar cita teļu jāt. 
 

Ar teļiem nevar zaķus dzīt. 
 

Iet kā teļš pa tīrumu, saimnieces meklēdams. 
 

Kas nu mūsu teļam dos vilku apēst. 
 

Kāds teļā, tāds govī. 
 

Kur mūsu nav, tur teļi medu dzer; kur mēs, – tur silta ūdens nav.
 

Strādā kā teļa nagiem. 
 

Vēl piedzimis nav teļš, jau to par vērsi melš. 


Ja govij piedzimst telīte, kad pūš dienas vējš, tad būs laba piena govs.
 

Ja govs nevāc teļu, tad vajag teļu apkaisīt ar sāli.
 

Ja meita redz sapņos teļu, tad viņai būs bērns.



Uz kalna govs bļauj,

No visām pusēm teļi mauj. – Baznīcā zvana. 
 

Sarkana telīte

Zīdā piesieta. – Dzērvene. 
 

Viens teļš, divas muguras. – Grāvis un grāvmalas. 
 

Divi brūni teļi aiz ausīm pakārti. – Pastalas. 


Divi stagari, divi pagari,

Četri zemes mērotāji,

Devīt’s kara vadonis. – Teļš
 

Kungs ēd,

Pātaga danco. – Teļš zīž. 



Mācītājs ar teļu

Viens mācītājs jūtas nevesels un aiziet pie ārsta. Ārsts neko nevar pateikt, pirms nav izmeklējis tā izkārnījumus. Tad nu mācītājs uz baznīcu iedams, paņem ārsta pieprasījumu kādā traukā līdz. Baznīcā tas iedod savu nesamo ķesterim, kas nu grib izzināt, kas tai traukā ir. Neuzmanības dēļ trauka saturs izlīst, un ķesteris viņu piepilda ar mīzaliem no kādas garām ejošas siena šķūnī, kur ierodas arī gans ar lopiem. Starp govīm bija arī kāds teliņš, kas apgulās cienīgtēvam blakus. Tas no rīta pamostas, ierauga teļu un domā, ka nu dakterim taisnība. Tādās pašās domās ir arī citi.
[http://valoda.ailab.lv/]


Reiz senos laikos Dievs un Velns nozaguši teļu. Tūliņ aiznesuši teļu mājā un likuši katlā vārīt. Velns gribējis teļu apēst viens, Dievs arī gribējis tāpat. Ko nu darīt? Beidzot Velns teicis Dievam: „Kurš mēs būsim drošāks, tam piederēs teļš.”

Velns gājis pirmais Dievu biedēt. Dievs apsēdies un kurinājis zem katla uguni, bet Velns iegājis mežā un pilnā kaklā sācis kliegt, skriet un zarus lauzt. Gan sapūtis vēju, gan locījis kokus, bet Dievs sēdējis mierīgi un kurinājis uguni. Pēc laiciņa Velns klātu un prasot: „Nu, vai nobijies?”

„Ir ausu nepakustināju.” Par to velns ļoti noskumis, bet neko darīt.

Tagad gājis Dievs Velnu biedēt. Tas iegājis mežā, atplēsis kokam mizu, sitis par to un teicis: „Ai, ai, nesit, es neesmu vainīgs. Vainīgs ir tas, kas sēž pie uguns!”

Kamēr Dievs iegājis mežā Velnu biedēt, tikmēr velns izrāvis teļa nierus un sācis kodīt. Bet līdz ko izdzirdis mežā saucam, tūdaļ izlaidis sakodītos nierus no mutes, meties projām ko kājas nes. Bet Dievs atnācis pie katla un teicis: „Celies augšā!” 

Tūlīt teļš izlēcis no katla dzīvs, tikai abi nieri, nabagam, bijuši sakodīti. Un tāpēc vēl šodien teļiem sakodīti nieri.
[Ancelāne 1961 : 187]



Vilks un pagasta ceļš


Aplokā ganījušies teļi

Klusā nodabā.

Nezin kā

Gar aploku vilkam gadījušies ceļi,

Bet atkal nezin kā

Gadījies saimnieks tuvumā.

 

Vilks saimnieku nav manījis,

Klusi pie sevis domājis:

„Labi būtu gan!”

 

„Ko tu te man!”

Uz reizi saimnieks uzsaucis:

„Vai neiesi nost!

Šis gribēs vēl manus teļus kost! ”

 

„Ūja!” vilks atteicis:

„Vai man dēļ tavu teļu

Nebūs brīv iet pa pagasta ceļu?” [Rainis 1949 : 9]


 

Kārlītis


Kārlīti, Kārlīti,

Manu mazu brālīti,

Tavu lielu bļāvienu,

Kā vērša māvienu!

 

Mū, mū, mū!

Ū, ū, ū!

 

Vērsīts mauj sieniņa,

Teliņš mauj pieniņa,

Ko tu gribi, Kārlīti,

Manu mazu brālīti?

 

Mū, mū, mū!

Ū, Ū, Ū! [Rainis 1949 : 62]


Ikkatru rītu saimniece še ienākdama atrada kādu brūnu vai raibu telēnu blakus vārgajai mātei un valgu, skaidru skatienu raugāmies apkārt. Kad saimniece ieradās, govs pūlējās piecelties, skatīdamās te uz viņu, te uz telēnu, it kā gribēdama pievērst uzmanību jaunajai dzīvībai. Bet saimniecei tas nemaz nebija vajadzīgs, un uzmanīgām rokām viņa piecēla to kājās un pielika viņa purnu pie govs pupiem, un tas sāka zīst, paklausīdams visas radības mūžīgam ieradumam. Tas nezināja, bet nojauda, kur burbuļo dzīvības siltie avoti. [Virza 1989 : 44]



2003. gada 2. septembrī ir pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr. 491 „Teļu labturības prasības,” kas regulē teļu turēšanas un audzēšanas nosacījumus.

 

Teļu labturības prasības

I. Vispārīgie jautājumi

1. Šie noteikumi nosaka labturības prasības to teļu turēšanai, kuri nav vecāki par sešiem mēnešiem, kā arī teļu turētāja tiesības un pienākumus.

2. Šo noteikumu ievērošanas Valsts veterinārais dienests.

II. Prasības teļu turēšanai

3. Teļi tiek turēti nepiesieti.

4. Teļus, kurus tur grupās, barošanas laikā atļauts piesiet uz laiku, ne ilgāku par vienu stundu.

5. Teļu piesiešanai izvēlas materiālu, kas nerada dzīvniekiem ievainojumus, tādā garumā, lai neapgrūtinātu piecelšanos, apgulšanos un barības uzņemšanu.

6. Teļus tur individuālos sprostos šādos gadījumos:

6.1. līdz astoņu nedēļu vecumam;

6.2. praktizējošs veterinārārsts vai teļu turētājs dzīvniekam ir noteicis individuālu turēšanu:

6.2.1. ja ir aizdomas par teļu saslimšanu;

6.2.2. ja teļi ir slimi un tiem nepieciešama ārstēšana.

7. Teļus uzreiz pēc piedzimšanas, bet ne vēlāk kā sešu stundu laikā nodrošina ar pirmpienu.

8. Teļus no divu nedēļu vecuma nodrošina ar dzeramo ūdeni noteiktā daudzumā, kas atbilst teļu fizioloģiskajām vajadzībām, izņemot slimos dzīvniekus, kurus ar siltu dzeramo ūdeni nodrošina nepārtraukti.

9. Teļus baro ne retāk kā divas reizes dienā ar to vecumam, svaram un fizioloģiskajām vajadzībām atbilstošu barību, kura satur:

9.1. dzelzi, lai teļa asinīs nodrošinātu hemoglobīna līmeni, ne zemāku par 4,5 mmol/l;

9.2. kokšķiedru. Sākot no divu nedēļu vecuma, teļiem izbaro 50–250 g kokšķiedras dienā.

10. Teļus baro visus vienlaikus, ja tos tur grupās un baro, neizmantojot zīdīšanas vai automātiskās barošanas metodi. [..] 
[Sagatavots pēc: http://www.likumi.lv/]