tautasdziesma

taut– – sakne

-as – interfikss (sastingusi galotne)

–dziesm- – sakne

–a – galotne

tautasdziesm– – vārda celms

tautasdziesmas apdare, tautasdziesmu krājums, tautasdziesmu pantmērs, tautasdziesmu teicējs, tautasdziesmu valoda

gadskārtu tautasdziesmas, Jāņu tautasdziesmas, latgaliešu tautasdziesmas, latviešu tautasdziesmas, Lieldienu tautasdziesmas, Ziemassvētku tautasdziesmas

nerātnās tautasdziesmas

dziedāt tautasdziesmas, lasīt tautasdziesmas, mācīties tautasdziesmas, pierakstīt tautasdziesmas, zināt tautasdziesmas

Tautasdziesmas dziedāja, lai kavētu laiku garos vientulības brīžos, piemēram, ganos ejot. Tās dziedāja, lai mazinātu garlaicīga darba vienmuļību, piemēram, pie vērpjamā ratiņa. Tautasdziesmas dziedāja, lai vieglinātu pārlieku smaga darba grūtumu – kā maltuvē maļot. Ar dziesmām gāja druvā un pļavā, dziedāja pat rijā, kur parasti bija karstums un putekļi. Visās talkās, svētkos vai ģimenes godos vienmēr tika dziedātas tautasdziesmas. Arī visgrūtākajos dzīves brīžos dziesma remdināja un mierināja, pasargāja no izmisuma un bezcerības. Tautasdziesma palīdzēja tautai izturēt un saglabāt pretestības garu.

Senāk katram gadalaikam, katriem svētkiem un godiem, darbiem un arī brīvajiem brīžiem bija savas īpašas dziesmas, turklāt tās tika arī dziedātas atšķirīgi.

Tiklīdz parādījās pirmā pavasara saulīte, sākās gavilēšana. Pirmie gavilētāji bija gani, īpaši aitu gani, viņiem nedaudz vēlāk pievienojās arī govju gani. Pēc tam sākās rotāšana – no dziedātājām izvēlējās divas dziedātājas. Šīs dziedātājas teica dziesmu vārdus, pārējās tikai dūca līdzi. Rotāšana izklausījās pēc daudzbalsīgas dziedāšanas. Pēc tam sākās līgošana. Līgošana notika no Jāņiem līdz Pēteriem, bet Zāļu diena, Jāņu vakars un Jāņu diena bija īstie līgošanas svētki ar īpašām līgotnēm. Pēc Pēteriem sākās intensīva lauku darbu strādāšana, bija jāvāc siens pļavā, jāpļauj labība un jādara citi darbi, un katram veicamajam darbam bija atbilstošas tautasdziesmas. Rudenī, kad bija pabeigti lauku darbi, sākās vakarēšana. Uz vakarēšanu salasījās jaunas meitas un darinot savu pūru – vērpjot, aužot, šujot un adot – dziedāja.
[Sagatavots pēc: Vīķe-Freiberga 1993 : 9–10; Barons 1991 : 128–135]

Jāņu dziesmas

[..] Tautas dainā ir mazāk lepnuma kā mīloša siltuma, kas cenšas visus sev tuvināt. Līdzīgi saulei vakarā, kas iet, visu apveltīdama, tā neaizmirst ne kārklu krūmiņa ceļmalā, uzmaukdama tam zelta gredzentiņu. Visas dabas parādības no varenā ozola līdz beidzamam zāles stiebriņam tai līdzvērtīgas.

Kad visas puķes ir uzziedējušas un pacēlušas savu seju pret sauli, tad sākas saules svētki. Stāvot ziedošas pļavas vidū, es dzirdu, kā pār mūsu zemi no jauna iet dziesmu vējš.

Nebeidzamās, neizsmeļamās dainas! Tās liekas man kā jautri čivinošu putniņu bari, kas lidojot viegli aizskar manu seju ar saviem rudpelēkiem spārniem. Viņiem ir sudrabbalti apakšspārni, tie izplata visur mirdzumu un spodrību. Viņi ir uzsākuši savu lidojumu priekš daudziem gadu simtiem un arvienu ir tikpat modri un jautri.

Mīļās, mazās dainas! Dažreiz man tās liekas kā lidojošas sēkliņas no milzīga zieda, kas izplaucis un uzziedējis tūkstoš gadu atpakaļ un kuras pār mūsu zemi izkaisa mūžības vējš. Viņām ir lidojošs vieglums, tās pieskaras visam, ko ceļā sastop, it kā viņu uzdevums būtu visu garīgi apaugļot. Viņās ir jūtams sviediens. Tās lido kā dzirkstis no Jāņu ugunskura un nobirst kā ziedi, piekļaujas kā pārsliņas. Viņās ir savienots izmeklēts valodas asums un maigums. Dainās latvietis ir gribējis savirknēt visu dzīvi un uzlikt to sev kā zīļu rotu. Tāpēc katrā dainā ir pa lielākai daļai četras īsas rindas, kas viegli pielīp un iekļaujas atmiņā.

Ar nebeidzamiem mīlinājuma vārdiem daina samazina visas parādības un piešķir tām idillisku gaišumu un vieglumu. Arājiņš, kumeliņš, līgaviņa, māmuliņa – izskatās kā porcelāna figūras, kuras aplūko uz delnas. Daina samazina visas parādības, lai tās iederētos viņas zīļu rotā un lai tās ciešāk varētu piekļaut sev klāt. Tajā sakrāj cilvēcīgās sāpes, bet vēl vairāk grib paglabāt dzīves daiļumu un mīļumu.

Jāņu nakts ir veltīta ziedošam dzīves priekam. Jāņatēvs un Jāņamāte, kam līgotāji kaisa ziedus uz galvas, kā mājas priesteri saņem senu upuri. [..]

Pēc tautas dainu ticējumiem Dievs dzīvo dabā kā meistars savā darbnīcā. Viņš nav redzams, bet dziļi nojaušams aiz katras radošās dabas pārvērtības. [..] [Skalbe 1990 : 313–314]

●

Žurnālistes Genovefas Bērsones intervija ar Imantu Ziedoni

[ ..] 

– Jūs jau receptes nekad nedodat, dodat varbūt iespēju uz kādu gaismas staru un cerību uz šīs receptes izrakstīšanu. Psihologu ieteikta gudrība cilvēkiem, kā vieglāk dzīvot, labāk dzīvot, patiesāk dzīvot, skan: „Neesiet īstenības vergi, radiet šo īstenību paši!” Šķiet, ka jūs nemitīgi nodarbojaties ar savas īstenības radīšanu.

– Nē, labāk no šīs publicistikas iesim nost, runāsim par citu. [..]

Un es domāju, ka leģendārā īstenība mums jādod, pirmkārt, vēsturē: latviešu jaunākajā, vecākajā un senvēsturē ir tik daudz leģendāru tieksmju un leģendāras īstenības, bet mēs neesam apkopojuši savu leģendāro tautas pieredzi. Tā mums ir tautasdziesmās. Bet arī tautasdziesmās mēs neesam no milzīgā masīva iznesuši laukā leģendāro līniju, jo tur varonīgais, heroiskais noslīkst sadzīviskā dziesmu raibumā. Par birztaliņu ir izlasīts, izdalīts par dabu, par darbu – šīs tēmas ir ņemtas, bet tieši heroisms nav ne nests ārā, ne vests galā. Mēs gan sakām, ka tautasdziesmas ir mūsu eposs (un tā tas ir), nevis „Lāčplēsis”, kas ir pusliterārs eposs (varētu teikt – „Lāčplēsis” ir eposa P. S.), bet tautasdziesmas ir mūsu īstais eposs, tikai neizkomponēts, nenoskaidrots un neizskaidrots. Bet varētu izveidot – visus akcentus –, iznest ārā heroiskās līnijas, tad mēs redzētu, kāds visuvarošs un uzturošs eposs ir tautasdziesma. [..] [Bērsone 1999 : 241]

●

Latviešu Tautasdziesma (Daina) [saglabāta M. Zālītes ortogrāfija] ir latviešu kultūras pamats un sastāvdaļa, latviešu etniskās apziņas avots un uzturlīdzeklis. Tā tiek dēvēta gan par tautas dzīves enciklopēdiju, gan materiālās un garīgās vēstures arhīvu. Tautasdziesmu varētu saukt arī par latviešu tautas garīgo dzimteni. Tā ir milzīga nacionāla vērtība, bet ne tikai. Latviešu Tautasdziesma (vispārināti tā mēs saucam visu latviešu Dainu masīvu – ap 1,2 miljonu četrrindes un arī garākas dziesmas) ir fundamentāls pasaules kultūras piemineklis, kuru pasaule diemžēl vēl maz pazīst.

Latviešu Tautasdziesmas fenomens liek domāt par tautu (un cilvēces) esības un attīstības paradoksiem. Šodien Tautasdziesma ir latviešu lepnums un spēks, taču cēloņi, kāpēc tieši latviešiem radusies un galvenais – saglabājusies tik bagāta mutvārdu folklora, meklējami tautas vēsturiski traģiskajā liktenī. 13. gadsimtā sākās 700 gadus ilgais vācu kolonizācijas periods Latvijā. Līdz pat 19. gadsimta vidum tika apturēta latviešu nacionālās kultūras veidošanās. Visu savu jebkurai tautai piemītošo radošo potenciālu latvieši ielika Tautasdziesmā. Kamēr citās zemēs šai laikā strauji attīstījās zinātne, filozofija, literatūra, valodniecība, tēlotājmāksla utt., latvieši savu filozofisko pasaules uzskatu, savas protozinātniskās atziņas, savu poēziju, savu vēsturi, savu likteni izteica Tautasdziesmā.

[..]

Šodien tieši caur latviešu Tautasdziesmu citas indoeiropiešu saimes tautas var meklēt savas saknes, pietuvoties savai pirmatnībai, jo Dainas (sevišķi gadskārtu ieražu dziesmas un mitoloģisko dziesmu slānis) glabā virkni pašu arhaiskāko indoeiropiešu pirmtautas pasaules priekšstatu, senus elementus, kas sasaucas ar pirmsvēdu laikmetu un kas kalpo par neatsveramu izziņas objektu salīdzinošajai mitoloģijai un citām zinātnēm visā pasaulē. Latviešu Tautasdziesmas senatnīgā vērtība ir tā, ka to maz skārusi kristietisma ietekme, kas daudzu citu tautu garīgajā biogrāfijā ienesa neatgriezeniskas korektūras. Kristietisma unificētais pasaules skatījums Latvijā nenostiprinājās, jo tika šeit ar varu ieviests ap tūkstoš gadu vēlāk nekā citur Eiropā un sastapa asu garīgu pretestību. [Zālīte 1997 : 115; 116]

Dziesma Es redzēju bāleliņu. A. Legzdiņa vārdi un mūzika.

Dziesma Gandrīz tautasdziesma. M. Melngalva vārdi, J. Kulakova mūzika.

Latviešu tautasdziesmas ir tautas mutvārdu kultūra. Tautasdziesmām ir raksturīgas vairākas iezīmes, kuras folkloras pētnieki attiecina uz arhaisku poētisko tradīciju. Piemēram, tāds ir dziesmu raksturs un saikne ar ieražām: vairums latviešu tautasdziesmu ir uzskatāmas par tādiem kā rituāla komentāriem, kuru uzdevums ir gan organizēt rituāla norisi ģimenes godos vai kalendāra svētkos, gan skaidrot veikto darbību maģisko jēgu. Par senumu liecina arī tekstu īsums, striktā uzbūve un virknēšanas paņēmieni. Katra tautasdziesmas četrrinde trohaja vai daktila pantmērā ir saturā pabeigts stāstījums, kas izsaka kādu novērojumu, atzinumu, pamācību vai apraksta kādu maģisku, arī praktisku darbību. Tautasdziesmu teksti virknēti divējādi: ieražu dziesmās saskaņā ar rituāla secību, citos gadījumos atbilstoši tēmai un tēlam. Latviešiem ir arī dziesmas, kas darinātas pēc Eiropā pazīstamo lirisko dziesmu vai liroepisko balāžu parauga, tomēr par senāku tiek uzskatīta četrrinžu bezsižetiska virknēšana, turklāt tās tiek piesaistītas vienai melodijai. Par senāko tiek uzskatīta latviešu tautasdziesmu saturiskā saikne ar cilvēka ikdienas gaitām – zemnieka saimniecisko dzīvi. Savukārt latviešu tautasdziesmu mitoloģija atzīta par arhaisku priekšstatu avotu starptautiskajā indoeiropiešu aizvēstures pētniecībā.

No 1894. līdz 1915. gadam iznāca pirmais pilnīgais latviešu tautasdziesmu izdevums „Latvju dainas”, ko sakārtoja un kam nosaukumu deva Krišjānis Barons. Vārds dainas patapināts no lietuviešu valodas, un laika gaitā tas izvērties par ietilpīgu apzīmējumu, ar kuru saprot gan pašu tautasdziesmu tradīciju, gan K. Barona veikumu, gan spilgtu latviskās identitātes simbolu.

„Latvju dainas” ir līdz šim nepārspēts latviešu tautasdziesmu tradīcijas tekstuāls dokuments, kas līdz mūsdienām glabājas gan oriģinālkartotēkā, gan publicētā grāmatā, kuras 6 sējumos (8 grāmatās) ir apkopotas 217 996 dziesmas.

Dainu skapis – kartotēka – atzīts par pasaules mēroga unikālu dokumentāro mantojumu un 2001. gadā iekļauts UNESCO Pasaules atmiņas sarakstā. Skapja atvilktnēs ir tautasdziesmu izdevuma sakārtojums pa nodaļām – tautasdziesmu iedalījuma paraugs, par kuru labāks latviešu folkloristikā nav atrasts. Kārtodams dziesmas pēc tā, kādos gadījumos tauta tās dzied, Barons „Latvju dainu” pirmajos trīs sējumus (piecas grāmatas) atvēlējis cilvēka mūža posmiem (bērna gaidīšanai, dzemdībām, audzināšanai, jaunības laikam, precībām, precēto sadzīvei, vecumam un nāvei) un ar tiem saistītajiem pārejas rituāliem, no kuriem galvenie ir kristības, kāzas un bēres. Mazāk apjomīgi cikli atspoguļoti ceturtajā un piektajā sējumā: darba dziesmas, sabiedrības un šķiru attiecību dziesmas, kara dziesmas, gadskārtu svētku dziesmas un mītiskās dziesmas. Bet nerātnās dziesmas atstātas savrup – ierobežoti pieejamā sestajā sējumā. „Latvju dainas” ir vairākkārt publicētas atkārtoti; to teksti izmantoti arī citos tautasdziesmu izdevumos. Ir tapusi arī digitālā versija (dainuskapis.lv), kurā pieejami gan Dainu skapja oriģināllapiņu attēli, gan „Latvju dainās” publicētie teksti.

Lielajam krājumam to tapšanas laikā bija jāveic simbolisks uzdevums – jāpierāda, ka Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņas zemnieki ir viena – latviešu – tauta ar savu raksturu, kultūru un pagātni, kas tiesīga cerēt uz patstāvību. Var uzskatīt, ka „Latvju dainu” tapšana bija viens no latviešu nācijas tapšanas pirmajiem soļiem: iesaistoties vienotā darbā – tautasdziesmu pierakstīšanā un nogādāšanā uz vākšanas centriem –, veidojās tautas kopības izjūta.

Tautasdziesmas galvenokārt tika dziedātas, taču bija arī tautasdziesmas, ko rečitēja vai skaitīja. Tautasdziesmas izpildīja vairāki cilvēki, galvenokārt tās bija sievietes. Viena bija galvenā, tā bija teicēja, kas teica, dziedāja vai rečitēja pa divām dziesmas rindām, un vilcējas šīs rindas atkārtoja.

Izšķir episkās, liroepiskās, liriskās un liriski dramatiskās tautasdziesmas.

Senākās ir ģimenes ieražu un darba dziesmas.
[Sagatavots pēc: Dace Bula http://kulturaskanons.lv/; Latvijas enciklopēdija V 2009 : 449]

●

Pirmie dati par tautasdziesmu pierakstīšanu ir atrodami jau 16. gs. – 1584. gadā baznīcas tiesas protokolā apsūdzētā lietā ir pierakstīta buramdziesma. Latvijā par tautasdziesmām plašāk sāk rakstīt un tās apkopot 19. gs.

Latviešu tautasdziesmas tiek tulkotas un publicētas arī citās valodās, sākot ar 18. gs., kad J. G. Herdera krājumā „Volkslieder” (1779) ievietotas 11 latviešu tautasdziesmas, tulkotas vācu valodā.

1831. gadā angļu valodā publicētas 74 tautasdziesmas Londonas žurnālā „The Foreign Quarterly Review”.

Jaunākais tulkojums ir 2012. gadā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta izdevniecībā izdotais Latviešu folkloras krātuvē sagatavotais „Latvju dainu” parindeņu izlases tulkojums angļu, vācu un krievu valodā. Šis ir krājuma atkārtots izdevums, tajā saglabāts Krišjāņa Barona „Latvju dainu” sakārtojums.

Katrā valodā iztulkotas aptuveni 2000 tautasdziesmas, un, kā norāda folkloristi, šis ir plašākais līdz šim publicētais latviešu tautasdziesmu tulkojums.

„Latvju dainu” parindeņi pirmo reizi tika izdoti 1984. gadā, kad tika plaši svinēta Krišjāņa Barona 150 gadu jubileja, tomēr, kā norāda izdevēji, izdevums līdz mūsdienām palicis neievērots, jo tolaik izdots nelielā eksemplāru skaitā un lielākoties bija paredzēts brālīgo republiku un ārzemju viesiem.
[Sagatavots pēc: Latvijas enciklopēdija V 2009 : 450–451; http://www.delfi.lv/]

●

Informācija par K. Barona Dainu skapi. [http://www.lfk.lv/dainu_skapis.html]

●

Latviešu tautasdziesmu tulkošana citās valodās ir darbietilpīga un ļoti sarežģīta. Tulkojot tautasdziesmas, ir jāņem vērā, ka tajās tiek lietots ne mazums ar tradīcijām, paražām saistītu vārdu, kam nav analogu citās valodās, tāpēc tulkot dažādu tematisko grupu tekstus ir īpaši sarežģīti. Filologi, leksikologi, translatologi tādus vārdus nereti dēvē par etnogrāfismiem (kā tādi tie fiksēti arī vārdnīcās), bet lingvistiskajā literatūrā mēdz runāt par bezekvivalenta leksiku; arī par lakūnām, eksotismiem.

Latviešu tautasdziesmās daudzveidīgi tiek lietoti deminutīvi, tas tiek darīts semantisko apsvērumu dēļ, tomēr bieži vien to izvēli nosaka četrrindes pantmēra formālās vajadzības (te svarīga ir gan nozīme – nereti vienā deminutīvā kontekstuāli ir vairākas sēmas, piemēram, maigums, mīļums, vērtīgums, žēlums, pamazinājums, gan pantmērs), piemēram, par tautasdziesmu tulkojumiem lietuviešu valodā vairāk ir rakstījusi Regīna Kvašīte.

Anglists un tulkotājs Jānis Sīlis ir analizējis tautasdziesmu tulkošanas problēmu un norāda, ka latviešu dainu tulkojamības pakāpe ir ļoti zema šādu iemeslu dēļ:

1) latviešu folkloras reālijām nav „terminoloģiskas” atbilstības anglofonajā kultūrā un tās folklorā, tāpēc jāizlīdzas ar skaidrojošu tulkojumu;

2) pie t. s. sintētiskās valodu grupas piederošās latviešu valodas deminutīvu sufiksiem nav atbilstības angļu valodā, kas pieder pie analītiskajām valodām, nav arī iespējams adekvāti izteikt deminutīvos ietverto mīļumu un sirsnīgumu: latviešu dieviņš, papardīte, galotnīte angļu tulkojums ar little (small, tiny, miniature utt.) norāda tikai uz nelielu izmēru, labākajā gadījumā – uz smalkumu, trauslumu, graciozitāti;

3) angļu valodā ir neiespējami izmantot atdzejojuma paņēmienu, lai atveidotu latviešu tautasdziesmu pantmēru – trohaju un daktilu (tas radies no tipiskā pirmās zilbes uzsvēruma latviešu vārdos), tāpēc latviešu tautasdziesmas vienmēr tiek tulkotas kā parindeņi; atveide dzejas formā labākajā gadījumā izraisa komisku efektu.

Šie ir gadījumi, kad Jāņu siers tulkojumā jānosauc par mājas sieru ar ķimeņu sēkliņām, kurš agrāk ticis ēsts galvenokārt vasaras saulgriežu svinībās; panāksnieki būtu jātulko kā līgavas radi kāzās un vēl papildus jāskaidro, ka šis vārds senajās tradīcijās ir saistīts ar pakaļdzīšanos līgavas zagļiem. Pat šķietami vienkārši tulkojami vārdi var izraisīt problēmas, ja kultūras kontekstā tie šķiet lietoti kā tautai raksturīgi simboli.

Folklorā, it īpaši tautasdziesmu atdzejojumos (visbiežāk gan metrisko neatbilstību dēļ tie ir parindeņi), nav iespējams skaidrojošs tulkojums, tāpēc vēlams atrast vārdu, kam būtu avotvalodas kultūrai līdzvērtīgas (kultūrvēsturiskas, sociālpsiholoģiskas u. c.) funkcijas mērķvalodas kultūrā. No tulkotāja tas prasa pamatīgu iedziļināšanos sastatāmās folkloras, kultūras un sabiedrības studijās, bet no pasūtītāja – adekvātu tulkotāja patērētā darba novērtējumu. Salīdzinot dažādo tulkotāju pieeju tautasdziesmu tulkojumiem no latviešu valodas angļu valodā, Jānis Sīlis norāda: vistipiskākais risinājums tautasdziesmu tulkošanā tiek panākts, izmantojot kultūras transpozīciju – atteikšanos no burtiska tulkojuma principiem oriģināldarba rekontekstualizācijas procesā. Šāda izvēle jāuzskata par vienīgo reālo kompromisu starp divām galējībām: transkripciju (jeb burtisku tulkojumu) un kultūras transplantāciju (jeb oriģinālteksta folkloras reāliju aizvietošanu ar tulkojuma valodas folkloras reālijām).
[Sagatavots pēc: Kvašīte 2008 : 144 –155; Sīlis 2002 : 102 –116]

●

Pirmais latviešu tautasdziesmu melodiju krājējs un apdarinātājs bija latviešu koru kultūras pamatlicējs un profesionālās mūzikas aizsācējs Jānis Cimze. Cimze apdarinājis apmēram 350 tautasdziesmas, tās apkopotas krājumā „Dziesmu rota”. Krājums ir uzskatāms par latviešu kora kultūras profesionālās mūzikas pamatu. Tas izraisīja koru kultūras strauju veidošanos un padarīja reālu ideju par Vispārējiem dziesmu svētkiem. Tautasdziesmu apdares kļuva gan par I Vispārējo latviešu Dziedāšanas svētku, gan par visu turpmāko Dziesmu svētku repertuāra neatņemamu sastāvdaļu.
[Sagatavots pēc: http://apollo.tvnet.lv/]

●

Tautasdziesmu valodu ir pētījis valodnieks Arturs Ozols. Pētījumi apkopoti grāmatā „Latviešu tautasdziesmu valoda” (1961). Grāmatā ir vairākas daļas. 1. daļā skaidrota latviešu tautasdziesmu nozīme latviešu literārās valodas attīstībā un tautasdziesmu valodas kā saistītas valodas īpatnības. 2. daļa veltīta latviešu tautasdziesmu leksikai un leksikostilistikai, bet 3. daļa – tautasdziesmu morfoloģijai un morfostilistikai. Lielākajā pētījuma daļā – 4. daļā – pētīta latviešu tautasdziesmu sintakse: vārdkopas, vārdrindas, teikuma locekļi un teicieni.