Tradicionālā transkripcija
[tàuta]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[tɑ͜utɑ]
[t] – nebalsīgais troksnenis
[au] – divskanis
[t] – nebalsīgais troksnenis
[a] – īsais patskanis
Divzilbju vārds.
taut– – sakne, vārda celms
-a – galotne
taut-as+dej-a
taut-u+dēl-s
taut-as+dzie-sm-a
taut-u+meit-a
taut-u+māt-e
taut-as+tērp-s
taut+saim-niek-s
taut+saim-niec-īb-a
taut+skol-a
taut+skol-o-tāj-s
taut+front+iet-is, taut+front+iet-e
tauta – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija
|
|
vsk. | dsk. |
|
N. |
taut-a | taut-as |
|
Ģ. |
taut-as | taut-u |
|
D. |
taut-ai | taut-ām |
|
A. |
taut-u | taut-as |
|
I. |
ar taut-u | ar taut-ām |
|
L. |
taut-ā | taut-ās |
|
V. |
taut-a! | taut-as! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Latviešu tauta ir stipra.
2) izteicēja daļa – Blaumaņa Tālavas taurētājs teicis viedus vārdus: mans gods ir mana tauta.
3) galvenais loceklis – Izmirusi tauta.
4) papildinātājs – Katrai tautai raksturīga sava kultūra.
5) apzīmētājs – Tautas gudrība māca – neroc otram bedri, pats tajā iekritīsi.
6) apstāklis – Tautā mājo dziesmu gars.
tautas dejas, tautu dēls, tautas gars, tautas kalps, tautas kultūra, tautas māksla, tautas medicīna, tautu meita, tautas skaitīšana, tautas ticējumi, tautas vēsture
arāju tauta, brāļu tauta, dejotāju tauta, dziedātāju tauta, kaimiņu tauta, latviešu tauta, zemnieku tauta
daudznacionāla tauta, lepna tauta, liela tauta, maza tauta, strādīga tauta
cienīt tautu, mīlēt tautu, iznīcināt tautu
tauta, s.
1. Vēsturiski izveidojusies cilvēku kopība – nācija, tautība, radniecīgu cilšu grupa, kam ir, piem., kopīga valoda, teritorija, kopīgas psiholoģiskās īpatnības.
Latviešu tauta. Tautas māksla, kultūra. Tautas medicīna. Somu tautas eposs. Latviešu tautas teikas, pasakas, mīklas.
2. Iedzīvotāju kopums (kādā valstī, zemē, teritorijā).
Tautas skaitīšana.
3. Cilvēku kopums (kādā zemē, valstī, teritorijā), kurā ietilpst viena vai vairākas sociālas vai etniskas grupas, slāņi, tautības; daudzu cilvēku kopums.
Darba tauta.
4. dsk. Folklorā – cita novada, citas dzimtas cilvēki; sveši ļaudis, precinieki.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1084]
tauta, -as, s.
1. Vēsturiski izveidojusies cilvēku kopība (nācija, tautība, radniecīgu cilšu grupa u. tml.), kurai raksturīga, piemēram, kopīga valoda, psihiskā struktūra, arī teritorija.
Latviešu tauta. Lietuviešu tauta. Vācu tauta. Tautas izcelšanās. Tautas vēsture. Tautu draudzība.
Kultūras tauta – tauta ar augsti attīstītu kultūru.
Tautas gars – tautas nacionālo (psihisko, kultūras u. tml.) īpatnību kopums.
Dažādu tautu pastāvēšana virs zemes garantē visdažādāko pasaules kultūru un garīgo tradīciju bagātinošo klātbūtni. Rubenis 1, 95.
// ģen.: tautas, adj. nozīmē Tāds, kas ir, parasti kolektīvi, radīts, izplatīts, kļuvis tradicionāls šādā cilvēku kopībā.
Tautas daiļrade. Tautas māksla. Tautas teikas. Tautas mīklas. Tautas daiļamatniecība. Tautas mūzika. Tautas dejas. Tautas horeogrāfija. Tautas būvniecība. Tautas ticējumi. Tautas ēdieni.
Tautas dziesma – tautas daiļrades sacerējums vārsmās dziedāšanai vai teikšanai.
Tautas eposs – eposs, kas radies folklorā vai kas veidots, saliedējot folklorā radušās eposa daļas.
Tautas tērps – tērps, kurā izpaužas kādas tautas kultūras savdabība.
Tautas medicīna – empīriski uzkrātas zināšanas par slimību ārstēšanu un šo zināšanu izmantošana praksē.
Tautas ārstniecība – tautas medicīna.
Tautas pasakās muļķītis vienmēr vinnē un iegūst līgavu un burvju ieročus .. Bels 7, 83.
Cauri grūtiem gadsimtiem ir izgājusi tautas gudrība „Neskati vīru no cepures”. Lauku Avīze 90, 10, 2.
2. Iedzīvotāju kopums (kādā valstī, zemē, teritorijā u. tml.).
Latvijas tauta.
Tautas saimniecība – vēsturiski izveidojusies sabiedriskās atražošanas sistēma (kādā valstī, zemē).
Tautas skaitīšana – īpaši organizēta ziņu vākšana par, parasti valsts, iedzīvotājiem (piemēram, par to skaitu, dzīvesvietām, tautību, dzimumu, vecumu, ģimenes stāvokli).
Tautas patēriņa priekšmeti – materiālie labumi, kas izmantojami cilvēku personiskajām un kolektīvajām vajadzībām (pārtikas produkti, apģērbs, kultūras un sadzīves preces u. tml.).
.. gadījumā, ja papīra nepietiks, to vispirms saņems tautā visiecienītākie .. izdevumi .. Lauku Avīze 90, 35, 3.
// ģen.: tautas, adj. nozīmē Tāds, ko (piemēram, vēlēšanās) ir izveidojuši daudzi vai visi (kādas valsts, zemes, teritorijas u. tml.) iedzīvotāji. Tāds, kas darbojas (kādas valsts, zemes, teritorijas u. tml.) iedzīvotāju labā, aizstāv to intereses.
Tautas izglītības sistēma. Tautas deputāti.
Tautas fronte – kustība, kas apvieno daudzus (kādas valsts, zemes, teritorijas u. tml.) iedzīvotājus politiskai, ekonomiskai cīņai.
Tautas demokrātija vēst. – proletariāta diktatūras forma, kas radās Otrā pasaules kara beigu posmā un pēc kara vairākās Austrumeiropas un Āzijas zemēs.
Tautas nams novec. – klubs, kas veic masu politisko un kultūras un izglītības darbu (parasti nelielā apdzīvotā vietā).
// ģen.: tautas, adj. nozīmē Tāds, kas darbojas ārpus skolu sistēmas un kur mācības parasti ir paredzētas pieaugušiem cilvēkiem (par izglītības iestādēm).
Tautas augstskolas. Tautas konservatorijas.
Plašu un sazarotu darbību izvērsusi poligrāfijas darbinieku kultūras nama tautas universitāte. Rīgas Balss 85, 127, 5.
// ģen.: tautas, adj. nozīmē Goda nosaukumos lieto, lai norādītu uz personas vai kolektīva darbības augstu vērtējumu.
Tautas rakstnieks. Tautas teātris.
.. jau 1945. gadā Melngailim par izcilajiem nopelniem latviešu mūzikas kultūras celšanā piešķīra augsto Tautas mākslinieka goda nosaukumu. Vītoliņš 2, 53.
3. Cilvēku kopums, kurā ietilpst viena vai vairākas sociālas grupas, slāņi, arī tautības, etniskas grupas (parasti kādā valstī, zemē, teritorijā u. tml.).
Tautas sapulce.
Darba tauta – darbatauta.
.. šīs lugas plašākā nozīmē nav ne par Mirabo, ne par Žannu d’Arku, bet par tautas masām, par šo masu ilgām un cīņām pēc labākas, cilvēciskas dzīves. J. Kalniņš 1, 321.
4. Liels cilvēku kopums, skaits. Ļaudis.
Mašīnā tagad tautas ir vairāk, visiem sēdvietu nepietiek, bet .. jaunākie var pastāvēt. Saulītis 12, 362.
„.. tauta runā, ka tu institūtā tikpat kā neesot redzēts. Tu te vāļājies un cepini muguru, it kā sesijas nemaz nebūtu.” Dripe 5, 239.
// sar. Cilvēku grupa, kam piemīt noteiktas, raksturīgas pazīmes.
„Mēs, mākslinieki, esam nelaimīga tauta, mēs esam vajātie, savas paškritikas vajātie.” Dzene 2, 74.
pārn. Reizēm bērniem līdzi staigā arī Incis, bet kaķi vispār ir tāda tauta, no kuras nezini, ko kurā brīdī sagaidīsi. J. Kalniņš 5, 150.
5. dsk.; folkl. Cita novada iedzīvotāji, citas dzimtas, radu saimes pārstāvji. Svešinieki. Arī precinieki.
Tautu meita – jauniete no cita novada vai no citas dzimtas, radu saimes.
Tautu (retāk tautas) dēls – jaunietis no cita novada vai no citas dzimtas, radu saimes.
Pilna mūsu sētiņa Svešu tautu ļautiņu, Vilkaču, sumpurņu Asiņainiem purniem .. Rainis ib, 313.
Tautas airēšana – sporta veids – braukšana ar parastajām airu laivām.
Tautas kalps – cilvēks, kas aktīvi darbojas savas tautas labā.
Tautas atriebēji – partizāni, kas (kara laikā) cīnās pret iebrucējiem un tautas nodevējiem.
.. jahtklubam bija vairāk nekā divdesmit airu laivu (akadēmiskās laivas, smailītes, tautas airēšanas laivas) .. Zvaigzne 52, 12, 29.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]
tauta – 1. tauta; tautas skaitīšana – dzeivuotuoju saraksteišona; 2. (tautas) par. dsk. folkl. tautys; iziet tautās – nūīt tautuos
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]
tàuta, demin. tàutĩĩna. 1. leĩši jàu i tàuta. latvi¡ši jàu stràdîga tàuta. 2. Ļaudis. manàm brãļad¥làm b¥ru kristija, tàutas jàu bi daũdz, kâdi pìecdesmit cìlv¥ki. pi`la baznîca bi tàutas. tàutas mut¡ – tautas valodā. tas jàu tâc istèiciêns tàutas mut¡. Naûdĩtes bixze, Lahbasastes šķũnis. tàutas mut¡ viņus visi sàuca pa Lahbãm. 3. Tāds, kas ir raksturīgs kādai tautai, tās kultūrai; etnogrāfisks. ba`ta blũzĩte ùn tàutu kleĩtĩna mugrã. viņài vàiga bût tàutas t¦rpàm, m¡s jàu visas mãjturĩbni¡ces aûdãm. izvest tàutâs – apprecēt; izprecināt.
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 531]
●
taûta. Ļaudis; cilvēki. toût runa, ka šĩ ņ¥mat kâdaî si¡vaî vĩr nuôst.
[Sagatavots pēc: Ādamsons, Kagaine II 2000 : 424]
tauta – ļaudis, nācija
(Iz)iet tautās poēt. – apprecēties (par sievieti).
Izvadīt (arī aizvadīt) tautās poēt. – izprecināt (meitu, māsu).
Laist (arī izvest, izdot) tautās novec. – izprecināt (meitu, māsu).
Laist tautās (arī tautā, pasaulē) – izdot iespieddarbus.
Palaist tautā – izplatīt (informāciju), panākt, ka izplatās (informācija).
Ieiet tautā – kļūt tautā plaši pazīstamam.
Iziet tautā – kļūt populāram, plaši pazīstamam (piemēram, par mākslas darbu).
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]
Valodniecībā – tauta, tautas valoda.
Vēsturē – klejotāju tauta, Tautas padome.
Tiesību zinātnē – tautas nobalsošana, tautas vara, tautas tiesnesis, tautas augstākā vara, tautas sapulce.
Pedagoģijā – tautas universitāte, tautas izglītība, tautas bibliotēka.
Tūrismā – tautas arhitektūra.
Ekonomikā – Tautu Savienība, tautas īpašums, tautas skaitīšana, tautas nobalsošana.
Medicīnā – tautas medicīna.
Folklorā – tautas mutvārdu daiļrade, tautas pasakas.
Muzikoloģijā – tautas mūzikas instrumenti.
Dejas teorijā – tautas deja.
Vietvārdi – Tautas nams, viensēta Kuldīgas novadā; Vectautas, viensēta Siguldas novadā.
Ergonīmi – Liepājas Tautas mākslas un kultūras centrs; Tautas mūzikas centrs; Alūksnes pilsētas Tautas nams; Apes Tautas nams; Asūnes Tautas nams; Ābeļu pagasta Tautas nams; Balvu pagasta Tautas nams; Basu Tautas nams; Bēnes Tautas nams; Bērziņu Tautas nams; Bukaišu pagasta Tautas nams; Cirmas Tautas nams; Drustu Tautas nams; Dzērbenes Tautas nams; Gaujienas Tautas nams; Inčukalna Tautas nams; Jaunlutriņu Tautas nams; Jūrkalnes Tautas nams; Kolkas Tautas nams; Krimūnu Tautas nams; Zeltiņu Tautas nams.
Likumi – Tautas skaitīšanas likums; likums „Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu”.
Periodika – Tautas Veselības Avīze, izdevniecības „Rīgas Viļņi” laikraksts.
tauta, mantots vārds; lš. tautà, ‘t. p.’, narev. taud (< *tauta) ‘t. p.’, pr. tauto ‘zeme’, go. þiuda (ģerm. *þeudō– ) ‘tauta’, sav. diot, vav. diet, ssak. þioda, a-s. þeod ‘tauta’, senīru tūath ‘tauta’, britu *toutā > *tōtā ‘t. , p.’, osku touto ‘valsts, pilsoņi’. Pamatā ide *teutā– ‘pūlis, tauta; zeme’ no saknes *teu– ‘tūkt’; skaņumijā *toutā– > b.*tautā-, no kā latv. tauta.
Vārds tauta latviešu valodā bijis ar mainīgu nozīmi. Folklorā tautas (dsk.) ir svešu ļaužu kopums (parasti citā novadā), sveša cilts, sveša dzimta. Ar nozīmi ‘tauta’ mūsdienu izpratnē 17. gs. vārdnīcās ir ļaudis. Tas izskaidrojams ar vācu vārda polisēmisko raksturu, jo iepriekšējos gs. v. Volk lietots arī kā sin. vārdam Leute ‘ļaudis’. Vārda tauta nozīme sašaurinājās 19. gs., kad radās diferencēti apzīmējumi dažādām parādībām, ko agrāk izteica tauta. Vārda mūsdienu literatūrā nozīme saistīta ar jaunlatviešu kustību, bet vēl diezgan ilgi vārdu lietoja citās nozīmēs.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 1014–1015]
angļu – people; nation; folk; population
baltkrievu – народ
čigānu – mānuša
grieķu – λαός
igauņu – rahvas
itāļu – la gente
krievu – народ
latīņu – populus
lietuviešu – tauta
lībiešu – ro’v
poļu – narod
somu – kansa
ukraiņu – народ
vācu – das Volk
zviedru – folk
Mans zelts ir mana tauta,
Mans gods ir viņas gods. (R. Blaumanis)
Celies agri, māmulīte,
Piecel mani celdamās,
Lai kaunā nepaliku
Tautu dēla sētiņā. [LD 6789-1]
Izkulstīju lina sauju
Pa vienai šķiedriņai;
Izmācīju tautu dēlu
Pa vienam vārdiņam. [LD 389-3]
Tauta sūta klibu ķēvi,
Sak’, man pūra neesot;
Māte krāva krāvumiņu
Klibas ķēves vezumiņu. [LD 16394-0]
Ai jel, mana skaļa balsa,
Mana maza augumiņa!
Brāļos dziedu, vējš aiznese
Tautu dēla sētiņā. [LD 384-1]
Ja tu gudra, tautu meita,
Es tev gudru darbu došu:
Es tev došu zīda diegu
Liepu lapu kreklu šūt. [LD 22609-7]
Veda tautas, veda tautas,
Veda tautas, neatstāja.
Ir es lūgtu tā Dieviņa,
Kad ir mani neatstātu! [LD 18266-0]
Tautas, tautas, dalāt zemes,
Līdz es augu brālīšos;
Nesakāt citu dienu:
Pārved zemes dalītāju. [LD 3776-1]
Dzied’, meitiņa, skaņi, skaņi,
Tautas dēli klausījās,
Tautas dēli klausījās,
Kumeliņus sedlodami. [LD 462-0]
Bēdz, māsiņa, dzenās tautas,
Nes vaiņagu rociņāi;
Ja redz’ tautas panākam,
Svied vaiņagu brālītim. [LD 13342-0]
Māmiņ’ mani mazu teica,
Tautas dižu dižināja;
Tāpēc tautas dižināja,
Sev gribēja līgaviņu. [LD 10229-1]
Bālelinis dusmas tura,
Manis dēļ tautas jāj.
Netur’ dusmas, bāleliņ,
Neb’ es tautas aicināj’. [LD 14188-0]
Tautas nesa simtu jūdžu
Manu mazu gredzentiņu.
Nesat, tautas otru simtu,
Es pakaļ netecēšu. [LD 6388-0]
Nelūdz velti, tautas dēls,
Vēl nevaru tautās iet:
Nei man austas pūra jostas,
Nei guļamas villanītes. [LD 7761-0]
Nedod, māte, sav’ meitiņu
Pirmā tautas jājumā,
Lai segloja tautas dēlis
Trīsreiz savu kumeliņu. [LD 14966-0]
Kam, māsiņ, purvā bridi?
Purvā tev kājas mirka;
Kam, māsiņ, tautās gāji?
Tautās slikta dzīvošana. [LD 23954-0]
Visapkārt lietus lija,
Vidū silta saule spīd;
Visapkārt tautas dēli
Tautas meitu bildināja. [LD 15087-0]
Slēpies, māsiņa,
Dzīparu klētī,
Lai tautas meklē
Pa dzīpariem. [LD 16836-2]
Tautu vārdi
Kad Dievs bija radījis pasauli un tautas, vārdu tautām nebija. Viņš teicis, ka katrai tautai vajagot sava vārda, bet nav zinājis, kādu katrai vārdu dot. Viņš teica, ka vārīšot ūdens katlu, tad zināšot, kā katru tautu saukšot.
Pirmie atnākuši čigāni. Ūdeni vārot, ūdens čīkstējis. Dievs teicis: „Jūs sauks par čigāniem.”
Latvieši bijuši beidzamie. Ūdens bijis izvārīts. Dievs teicis, ka, kad metīšot putas zemē, tad redzēšot, kas būšot. Putām zemē krītot, iznācis: „Laks!” Dievs teicis: „Jūs sauks par latviešiem.” Tā Dievs iedevis katrai tautai savu vārdu.
[LTT 1991 : 341–342]
Atbrauc ciemos vīramāte. Rūpīgi nopēta dzīvokli, pieiet pie televizora un ar pirkstu nobrauc pār ekrānu – tur putekļu kārta.
Vīramāte saka vedeklai:
– Kāds tautā ir sakāmvārds šādam gadījumam?
Vedekla:
– Cūka vienmēr dubļus atradīs…
●
Advokāts tiesā aizstāvēja ierēdni par kukuļņemšanu.
Viņš spēja pierādīt to, ka ierēdnis ir tautas kalps un līdz ar to kukulis, kas dots kalpam, uzskatāms par dzeramnaudu, bet par dzeramnaudu nav paredzēta kriminālatbildība.
Tautas tērpi
Latviešu tautas tērpi ir viena no mūsu nacionālajām bagātībām, kas atspoguļo tautas mentalitāti. Katram Latvijas novadam ir savas apģērbu darināšanas un valkāšanas tradīcijas.
Latviešu meitu un sievu goda apģērbs bija grezns. Meitas goda apģērbā bija tautisks krekls, brunči, jaka vai ņieburs, villaine, josta, vietām arī priekšauts, kurpes vai pastalas, zeķes, rotaslietas un vainags. Vainagu kāzu dienā noņēma, uzsienot sievai galvasautu vai uzliekot sievas cepuri – aubi. Precētas sievietes pēc tam vairs nekad nenēsāja vainagu. Vainagu nenēsāja arī pavisam mazas meitenes – to varēja sākt valkāt aptuveni no 12 gadu vecuma. Vasarā lielās meitas greznojās ar ziedu vainagiem. Tādu var nēsāt arī mazās māsiņas. Nekādā gadījumā vainaga vietā nedrīkstēja lietot prievīti. Prievītes izmantoja dāvināšanai un veltīšanai godos, ar tām apsēja dažādus sainīšus, arī pusgarās zeķes, lai tās turētos uz kājas.
Kreklus sasprauda ar vienu vai vairākām sudraba vai metāla saktiņām. Jūrmalnieces nēsājušas dzintara saktiņas un krelles, zemgalietēm bija raksturīgas metāla apsudrabotas kreļļu virtenes, savukārt Latgalē nēsātas arī krāsainu stikla kreļļu virtenītes.
Kreklus rotāja ar izšuvumiem. Vidzemniecēm un zemgalietēm raksturīgi baltie izšuvumi, latgalietēm un augšzemniecēm – sarkani izšuvumi. Kurzemē ir krāšņi izšūtas daudzkrāsainas apkaklītes.
Brunči nedrīkstēja būt augstāki par potītēm, vienīgi darba brunči varēja būt mazliet īsāki.
Zemgalē un Kurzemē nesēja priekšautu pie goda tērpa, tas bija raksturīgi Latgalei un Augšzemei. Vidzemē priekšautu varēja siet vai nesiet. Priekšauts bija garš – starp tā apakšmalu un brunču malu bija plaukstas platuma attālums.
Latviešu vīriem raksturīgi gaiši pelēki, pat pavisam balti vadmalas svārki. Tie varēja būt īsi, pusgari vai gari. Pie goda tērpa gan vairāk piederēja garie un pusgarie svārki. Zem svārkiem bieži vien nēsāja košākas krāsas vesti. Kājās vilka tādas pašas gaišas bikses, adītas zeķes un kurpes vai zābakus, retāk pastalas.
Pie tautas tērpa puiši nekad nesēja ap kaklu prievītes, bet reizēm greznojās ar krāsainu zīda lakatiņu.
Galvā tika likta platmale. Pie goda tērpa visos novados valkāja cimdus, tie bija īpaši grezni. Karstā laikā tos aizlika aiz jostas.
Senatnē goda tērpu uzvilka tikai svinīgos gadījumos, ikdienas tērpi bija daudz vienkāršāki, praktiskāki, no mazāk vērtīga materiāla.
[Sagatavots pēc: Čekstere 1991 : 157–166]
Tautas mūzikas instrumenti
Dažādu mūzikas instrumentu spēlēšana tautā ir bijusi ļoti izplatīta.
Trideksnis ir ļoti sens instruments. To darināja no metāla, parasti no dzelzs, kā vertikālu nūjiņu ar koka spalu. Uz tridekšņa nostiprināja vairākās kārtās savērtas žvadzināmas vara plāksnītes, kuras džinkstēja piesitot. Trideksni galvenokārt spēlēja sievietes. Tridekšņa uzdevums ir dziedot vai dejojot akcentēt ritmu.
Latvijā populārs tautas mūzikas instruments bija arī dūdas. Dūdas darināja no jēra vai kazlēna apaļiski nodīrātas un izģērētas ādas, ko izgrieza ar iekšu uz āru. Galu aizsēja ciet kā maisam. Vienas priekškājas galā iestiprināja pūšamo stabuli – iemutni, bet otras – tā saucamo rakstu stabuli ar 4–7 skaņas caurumiņiem melodiju spēlei. Stabules skandina somā iepūstais gaiss, spēlētājām padusē pasisto somu spiežot ar elkoni. Dūdas agrāk bija iecienīts mūzikas instruments godos, it sevišķi kāzās; to funkcija bija saistīta ar deju pavadījumu.
Visvairāk dūdas spēlēja 17. un 18. gs. Visilgāk Latvijā dūdu spēlēšana dabiskā vidē saglabājās Alsungā. Dūdu izzušanu veicināja koru kultūras attīstība, kā arī modernāku instrumentu (galvenokārt vijoļu) ienākšana tautas sadzīvē.
Zināms mūzikas instruments bija arī bukurags. Par bukuragu parasti sauca pūšamo instrumentu, kas darināts no mājdzīvnieku vai meža dzīvnieku ragiem. Bukuragu reizēm darināja arī no auna raga. Tā garums vidēji bija 15–20 cm. Pūšamā – šaurākā gala augšmalā bija izgriezts neliels iedziļinājums lūpām. Raga vienā malā bija izgriezti 3–5 skaņas caurumiņi. Skanējums spēcīgs, dobjš un tālu dzirdams. Lai pūstu bukuragu, vajadzēja labas plaušas, tāpēc to parasti pūta puiši. Bukuragu mēdza skandināt arī lauku darbos, ganos un pieguļā.
Taures ir tautasdziesmās visvairāk pieminētais tautas mūzikas instruments. Tomēr tās muzikālās iespējas bija samērā ierobežotas. Taures gatavoja no dažādiem materiāliem. Tās varēja būt taisītas no divām pāršķelta un izgrebta alkšņa, egles, lazdas, kļavas vai priedes koka šķilām, tās notinot ar klūdziņu stīpām vai aptinot ar bērza tāsi. Šaurākajā galā augšmalā izgrieza padziļinājumu lūpām vai tajā iestiprināja piemuti. Lai skaņa būtu labāka, instrumentu pēc izgatavošanas vēl nedaudz pamērcēja ūdenī. Taures izgatavoja arī no koniski satītas bērza tāss vai alkšņa mizas. Taures darināšanai nepieciešamo 5–7 cm plato tāsi plēsa pavasarī no jauna koka. No tām varēja izpūst tikai to dabisko skaņu rindu. Taure galvenokārt bija signālinstruments. Taures lietotas arī kāzās, lai tajās būtu vairāk trokšņa.
Bungām kā signālierīcei un ritma instrumentam vienmēr ir bijusi ievērojama nozīme tautas dzīvē. Bungu izgatavošanai parasti izmantoja suņu vai kazu ādas.
Latviešu tautas mūzika nav iedomājama bez kokles, taču stīgu instrumenti ir jaunāki par pūšamajiem. Rakstu avotos kokle ir minēta, sākot no 16. un 17. gs. Kokles galvenokārt ir darinātas no liepas, bet netrūkst arī bērza, apses, oša, priedes, alkšņa, vītola un pat ozola kokļu. Tomēr par vispiemērotāko koku ir atzīta liepa. Kokļu malas rotāja ar iegrieztām zīmēm. Statistiski visizplatītākais stīgu skaits etnogrāfiskajos materiālos ir deviņas, un tas praktiski ir arī visoptimālākais stīgu skaits spēlēšanai. Spēlējot kokli tur klēpī vai noliek uz galda. Instrumentu ieskandina stīgu vibrācija. Stīgas ievibrē, rāvieniem strinkšķinot tās vai nu ar labās rokas pirkstu galiem, vai ar īpašu kociņu, zoss spalvu vai ādas gabaliņu. Ar kreiso roku klusina nevajadzīgo skaņu. Ejot vai jājot kokli uzkāra saitē pār plecu. Godu reizēs kokles tika skandētas kopā ar stabulēm, vijolēm un bungām.
Par vijoles priekšteci Latvijā uzskatāma ģīga. To spēlējot, ar lociņu vienlaicīgi velk pa abām stīgām. Vijole latviešu tautas mūzikā ir ienākusi 17. gs., tās nozīme īpaši palielinājusies 18. un 19. gs. mijā. Vijoles skanēja godos, krogos un tirgus laukumos. Tās pamazām aizstāja dūdas kā deju mūzikas pavadījuma instrumentu.
Kultūras sakaru dēļ 19. gadsimta beigās latviešu sadzīves mūziku jūtami ietekmēja arī vācu cītaras spēle. Rietumeiropā tās ir pazīstamas kopš 18. gs. beigām. Līdzība ar kokli un ātri apgūstamā spēles māka veicināja cītaras izplatību. Cītaru korpusi parasti darināti no vecā mēnesī cirsta un labi izžāvēta lapu koka – kļavas vai oša. Vāks jeb skaņas dēlis darināts no egles – visskanīgākā koka.
[Sagatavots pēc: http://www.suitunovads.lv/; Jansons 1991 : 135–144]
Dzimtene
Pateica viens:
– Dzimtene. –
Pateica otrs:
– Dzimtene. –
Pateica trešais:
– Dzimtene. –
Un radās
Tauta.
Pateica tauta:
– Dzimtene. –
Un kļuva tauta
Mūžīga. [Vācietis 1988 : 32]
Kur?
Kur koki aug visstaltākie?
Kur mākoņi visbaltākie?
Kur putni dzied visskaļāk?
Dzimtenē.
Kur avoti visdzidrākie?
Kur kovārņi visgudrākie?
Kur kaķi ņaud vismīļāk?
Kur zivis peld visdziļāk?
Dzimtenē.
Kur pļavas zied viskošāk?
Kur pasaulē visdrošāk?
Dzimtenē.
Savā tautā. [Brūveris 2004 : 35]
Tautas acis
Manā tēva un mātes zemē
atkal plosti pa Daugavu slīd,
un no plostiem un pakalniem spītīgas
šaujas ugunis jaunas ikbrīd.
Tās ir mierīgas Jāņu ugunis.
Tās ir tautas acis, kas spīd. [Čaklais 1979 : 67]
***
Sensenos laikos Baltijas zemē,
Kur teka Daugava līčotiem krastiem,
Kur miežu līdumi liesmoti dega,
Dzīvoja laimīga latviešu tauta.
[..]
Saules stari rietēdami
Bāli grima Daugavā,
Bieza migla izplatījās,
Birdama kā asaras;
Sēri krāca ūdens viļņi
Putodami Daugavā, –
Viņi savā klēpī ņēma
Latvju tautas varoni
Un ap viņa guļas vietu
Cietu salu uzcēla.
Citi latvju karotāji,
Radi, draugi, tautieši,
Drīzi viens pēc otra krita,
Cīnoties pret pārspēku.
Svešinieki zemē nāca,
Bargi kungi valdīja, –
Tauta, viņu mīļā tauta,
Simtiem gadu vergoja.
Tomēr vēl pēc simtiem gadu
Atminējās Lāčplēša;
Tas priekš tautas nebij miris –
Zelta pilī gulēja
Daugavā, tur apakš salas,
Tuvu klāt pie Lielvārdes.
[..]
Un ar reizi nāks tas brīdis,
Kad viņš savu ienaidnieku,
Vienu pašu lejā grūdis,
Noslīcinās atvarā, –
Tad zels tautai jauni laiki,
Tad būs viņa svabada. [Pumpurs 1961 : 83; 218–219]
●
Vārds tauta izmantots Kārļa Krūzas dzejoļu krājuma nosaukumā Tautas tiesa (1924).
– Vēl tālu rudens. Kāzas nevar dzert agrāk kā rudenī… – Bet tad atkal pasmaida. – Tomēr labāk gaidīt nākošo rudeni, nekā kad tas būtu noticis pagājušo.
– Kā tā? – Marija nesapratusi iejautājusies.
– Tu zini, ka mūsu ciemā esam atgriezušies pie senās tautas paražas – sievu laupīšanas?
– Nē, nezināju.
– Mūsu apspiedēji šo paradumu pamazām izdeldējuši. Bargi soda tēvutēvu tēvu tikumu piekopējus. Mēs – meža biezokņos – esam brīvi un varam dzīvot pēc sava prāta. [Rutku Tēvs 1981 : 41]
●
Un vēl viens jaunums mūsu skolā – Tautu meita aizgājusi tautās! [..] Šo iesauku viņa dabūja mūsu klasē aizmirstās klades dēļ. Tajā viņa bija ierakstījusi visvisādas tautas dziesmas. Dažas pat varētu pieskaitīt pie tā sauktajām nerātnajām. Tās lasot, mēs smējāmies, līki palikdami.
Viņa un mūsu klases pionieru pulciņš bija divas atšķirīgas pasaules. Tautu meitai bija savas intereses un mums – savas. [..]
Tagad nu Tautu meita aizgājusi tautās, tas ir, apprecējusies, dzīvo citā pilsētā, un mēs pat asaru neesam nobirdinājuši šķiroties. Liekas, viņa laimīgi tikusi vaļā no mums un mēs – no viņas. [Rinkule-Zemzare 1980 : 5–6]
●
Paēduši meitieši sapīpēja un, garlaicības mocīti, sāka dziedāt.
Ir vispār pieņemts, ka angļi nav dziedātāju tauta. Manuprāt, tās ir skaidras blēņas. Man gribētos apgalvot, ka angļi ir vismuzikālākā tauta pasaulē. Bija gluži neticami, cik saskaņoti viņas dziedāja grūto dziesmu, kurai nebija ne lāga rima, ne melodijas. Reizē viņas lika balsīm aizlūzt, reizē iegaudojās, reizē nožegojās, dažus toņus gari, gari vilka un beigās vareni noškurināja. Tur vajadzēja fenomenālas muzikālās atmiņas, lai šo moderno skaņu briesmoni paturētu prātā. [Janovskis 1993 : 224 –225]
●
Vārds tauta izmantots A. Rupaiņa romāna nosaukumā Tauta grib dzeivōt (1963).
SVILIS (nobijies). Ūja – ūja! Iešu, iešu! (Prom.)
PLASKA. Vai redz, kā tev uzkliedz!
PATE. Kā man uzkliedz!
PLASKA. Es tik saku, es tik saku. Tici man: meitas žēl!
PATE. Savas žēl, ne manas.
PLASKA. Kur nu tavas, kur nu tavas!
PATE. Ciešāk grožus pievilkšu.
PLASKA. Tā tik vajag, tā tik vajag! Tev par daudz sirds laba. Aug tava paša bērns. Drīz nāks tautas. Un svešs dzeguzēns še pa kājām, tur pa kājām.
PATE. Vai nu tautu acis stulbas būs, ka mātes meitas neredzēs?
PLASKA. Tās pašas acis redz vienu, redz otru. Ko viņai priekšā vidželēt? Ko viņai priekšā acu mānīt? Sen jau prom vajadzēja. [Brigadere 1956 : 97]
●
(Šai brīdī pavisam klusi, it kā no dziļuma atskan budēļu dziedāta dzīvespriecīga dziesma. Visi izbrīnījušies ieklausās).
LIELKUNGS A. Lūk, jaunais draugs! Nu jūs redzat gan, kādu aplamību tikko pateicāt. Dzīvesprieks viņus neatstāj pat cietumā.
MERĶELIS. Cietumā? No kurienes šīs skaņas?
LIELKUNGS A. Ak tās? No pagraba. Tas atrodas zem mums. Kungi, man jums jāpaskaidro: tie ir mani dzimtcilvēki, miera traucētāji. Jautra un trokšņaina kompānija. Saģērbušies visādos kankaros, viņi dzied un ālējas. Budēļi – tā viņi sevi sauc. Vakar viņi svinēja savus svētkus, Mārtiņdienu, ja nemaldos, jā. Nudien, gāja par traku, es biju spiests viņus nedaudz atvēsināt.
LIELKUNGS B. Es savā muižā neko tādu nepieļauju.
LIELKUNGS C. Mēs arī svinam tikai kristīgus svētkus. Bez šīs rupjās ālēšanās un trakulībām.
LIELKUNGS A. Nepareizi, mani kungi, nepareizi. Tauta, kas dejo un dzied, nav bīstama. Es saviem dzimtļaudīm ļauju divreiz gadā izpriecāties pēc sirds patikas. Iepriekšējos Jāņos man bija viesi, tad, protams, es nevarēju ļaut traucēt viņu mieru. Nu, un vakar viņi dabūja divkāršu devu … [Zālīte 1996 : 95]
●
KARLĪNE. [..] Cilvēka mūžs ir īss. Cilvēks var iedegties jūtu pacēlumā tikai reizi mūžā, vairākām reizēm tam nepietiek spēka. Ja tautai notecina asinis, tad jāizaug vienai vai pat vairākām paaudzēm, lai tauta atkal justos tauta. Okupanti partizānus salauza tikai piecdesmit otrā gadā – tik smagi latvieši noasiņoja, brīvības sapnim uz laiku gaistot. Bet tikai uz laiku! – (Pret Māri.) Tavs tēvs, tu pats, tavi draugi – jūsu mūžs ir ierobežots, jūsu tautas mūžs ir bezgalīgs.
MĀRIS. Tu runā pārāk plaši.
KARLĪNE. Tiesa. Trimdā tu esi audzis. Trimda nav zeme. Trimda nav ne Pārgauja Cēsīs, ne lukstu pļavas, kur naktīs nāk ganīties brieži. Trimdinieks vienmēr ir viens un tikai domās var būt kopā ar savu tautu. (Lietišķi.) Tu nespēj domāt? – Bet trimdā ir daudz šādu vieninieku! Labi. Ik dienas nodrūp pa stūrim. Bet, pat ja trimda ieilgtu 50, 60 gadus, arī tad tā vēl pastāvētu! Un šai laikā daudz kas mainīsies. Ik gadus trimdā nāk klāt jauni latvieši – tādi kā tu, kā Olita, Atis un Gita. Un nāks vēl daudz. Katra latviešu ģimene ir maza Latvija. Zobiem iekodusies priedes saknēs, pirkstiem ieķērusies kāpu smiltīs, tā ir izdzīvojusi! (Svinīgi nopietni.) Iedomā kā četrus gadalaikus četras lietas reizē: tautas pagātni, tautu dzimtenē, tautu trimdā un tautas nākotni. Redzi un sajūti visu reizē un tad meklē savu vietu un savu sapni. [Rīdzinieks 1995 : 198]
Viens liels vilciens ir šīm dienām: latvju tauta meklē sev pašnoteikšanos. Viņa ir iztērējusi daudz spēka un asiņu un uz brīdi it kā pagurusi, bet viņa saņemsies un pārraus savas saites. – Vislielākā cīņa viņai vēl pašai ar sevi. Viņa nedrīkst gribēt, viņa nedrīkst sev ticēt. Mēs esam bijuši tikai līdzeklis citu mērķiem, ne mērķis paši sev. Mēs esam bijuši mēsli, ar kuriem mēslo sev saknes citas augstākas rases.
[..]
Rūgti vārdi man prasās uz lūpām. Patiesība varbūt ir daudz gaišāka. Beidzot tak pamodīsies tautas pašlepnums, – un mēs uzvarēsim, kad būsim uzvarējuši sevī kalpa dvēseli. [Skalbe 1990 : 10–12]
●
Auseklis. Pumpurs. Kādi gaiši – austoši, plaukstoši vārdi! Un pats laiks – nacionālā atmoda – ar austošu tautas pašapziņu un latviešu kultūras pirmajiem spēcīgajiem pumpuriem. No 700 gadu ilga varmācīga miega mostas latviešu tauta. [..] Pumpurs, izmantojot šo ārkārtīgi seno mitoloģisko slāni mūsu vēstītājā folklorā, paceļ Lāčplēsi tautas varoņa līmenī. Rainis „Ugunī un naktī” nostiprina šo nacionālā varoņa statusu, apstiprina to, radot tautas spēka un varonības simbolu – Lāčplēsi. Taisni tāds šis senais mītiskais tēls dzīvo mūsu apziņā – tautas spēka un varonības simbols. Ja blakus tautasdziesmām Pumpura eposu [„Lāčplēsi”] uzskatām par mūsu garīgās kultūras stūrakmeni, tad nākas secināt, ka diemžēl pārāk maz mūsu aktīvajā kultūras procesā esam balstījušies uz šo darbu. [Zālīte 1997 : 119–120]
●
Daudziem bērniem tagad daudz tuvāka ir virtuālā pasaule, kur datorspēlēs cīnās ar marsiešiem un bandītiem, nevis ar ienaidniekiem, kas apdraud viņus kā kādas tautas pārstāvjus. Tāds jēdziens kā „manas tautas ienaidnieks” ir kļuvis grūti saprotams, jo modernā kultūra vairs neorientē uz tautisko vērtību aizstāvēšanu, bet gan akcentē katra cīņu par savas personiskās dzīves un karjeras panākumiem. [Kūle 2006 : 366]
Marta Skulme Tautu meita (1923). [Latviešu tēlniecības vecmeistari 1982]
J. Bīne Tauta (ap 1935; kafijas servīze).
Spēlfilma Tautas dēls (1934). Režisors H. Balašs.
Dziesma Manai tautai. A. Ritmaņa vārdi, B. Ritmanes mūzika.
Dziesma Tautas mīlestība. M. Kaudzītes vārdi, U. Stabulnieka mūzika.
Dziesma Tautas laiks. I. Ziedoņa vārdi, J. Lūsēna mūzika.
Dziesma Dod, Dieviņi. N. Ikstenas vārdi, R. Tigula mūzika.
Dziesma Daugavas krastā. A. Ritmaņa vārdi, I. Arnes mūzika.
Dziesma Ar dziesmu dzīvībā. J. Petera vārdi, P. Plakida mūzika.
Dziesma Latvijā. J. Akuratera vārdi, P. Barisona mūzika.
Dziesma Gaismas pils. Ausekļa dzeja, J. Vītola mūzika.
Latviešu tautasdziesma Rozēm kaisu istabiņu. O. Grāvīša apdare.
Dziesma Mūžu mūžos būs dziesma. I. Ziedoņa vārdi, V. Kaminska mūzika.
Dziesma Mana dziesma. R. Kaupera un I. Cipes vārdi, R. Kaupera mūzika.
Dziesma Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu. A. Krūkļa vārdi, R. Paula mūzika.
Dziesma Meitu māte bēdājās. A. Vintera vārdi un mūzika.
Dziesma Lec, saulīte! R. Bugavičutes vārdi, R. Tigula mūzika.
Ir personvārdi, kas Latvijā lietoti reti, taču tie ir fiksēti, piemēram, Rimkants, Mantvils, Vītauts, kā arī salikteņi ar sakni taut– pirmajā daļā, piemēram, Tautvils, Tautvīds. Šādi vārdi bijuši raksturīgi seno baltu – un arī vispār seno indoeiropiešu – personvārdu sistēmai un vairāk saglabājušies starp lietuviešu personvārdiem. Reģistrēts arī vārds Tautonis. Savukārt Klāva Siliņa „Latviešu personvārdu vārdnīcā” minēti šādi personvārdi ar sakni taut-: Taute, Tautmīla, Tautmīlis, jau pieminētais Tautonis un Tautule.
[Sagatavots pēc: Bušs 2003 : 57–64; Siliņš 1990 : 303]
●
Tautas skaitīšana ir praktiski vienīgā detalizētu visaptverošu datu ieguves metode par iedzīvotājiem, viņu ģimenēm un mājokļiem iespējami mazākā teritoriālā dalījumā – par katru novadu un pilsētu, kā arī par lielākajām lauku apdzīvotajām vietām. Pēdējā tautas skaitīšana Latvijā notika 2011. gadā. Saskaņā ar Tautas skaitīšanas galīgajiem rezultātiem Latvijā 2011. gada 1. martā dzīvoja 2 070 371 iedzīvotājs.
Vairāk informācijas par tautas skaitīšanu: Centrālās statistikas pārvaldes mājaslapā www.csb.gov.lv.
[Sagatavots pēc: http://www.csb.gov.lv/]
●
1918. gada 18. novembrī II Rīgas pilsētas teātrī (tagad Nacionālais teātris) Latvijas Tautas padomes svinīgā sēdē tika proklamēta Latvijas valsts.
Tautas padome nebija tautas vēlēta pārstāvniecība, bet gan izveidota, lai gan tās sastāvā bija daudz personu, kuras tika ievēlētas dažādās vēlētās institūcijās 1917. gadā. Būtībā Tautas padomi var raksturot kā Latvijas Republikas priekšparlamentu, respektīvi, tā uzskatāma par pagaidu likumdevēju iestādi, kas pastāvēja no 1918. gada 17. novembra līdz 1920. gada 30. aprīlim, kad notika demokrātiskas parlamenta vēlēšanas, kuras 1818. un 1919. gadā nebija iespējams realizēt vācu un vēlāk Krievijas okupācijas un aktīvās karadarbības dēļ.
[Sagatavots pēc: http://www.historia.lv/]
●
Latvijas Tautas fronte bija sabiedriski politiska organizācija Latvijas PSR un Latvijā Atmodas laikā no 1988. līdz 1997. gadam. Latvijas Tautas frontei bija izšķirīga nozīme Latvijas neatkarības atgūšanā.
Latvijas Tautas fronti sāka veidot pēc 1988. gada 1. un 2. jūnija Latvijas Rakstnieku savienības plēnuma, kā organizācija dibināta 1988. gada 8. oktobrī – nākamajā dienā pēc tautas manifestācijas „Par tiesisku valsti”, kurā piedalās 120 tūkstoši cilvēku. Par Latvijas Tautas frontes pirmo priekšsēdētāju tika ievēlēts žurnālists Dainis Īvāns. Par saviem galvenajiem uzdevumiem organizācija uzskatīja vispusīgu sabiedrības demokratizāciju, Latvijas suverenitātes nodrošināšanu, tautas garīguma atjaunotni. 1989. gadā Rīgā notika Latvijas Tautas frontes 2. kongress. Tā delegāti pieņēma jaunu programmu, kurā tika noteikta virzība uz pilnīgas Latvijas Republikas neatkarības atgūšanu.
Pēc reālas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā no Latvijas Tautas frontes atšķēlās daudzas grupas un uz organizācijas pamata izveidojās vairākas politiskās partijas. 1999. gada 9. oktobrī tika pieņemts lēmums par pašlikvidāciju.
Par grandiozāko atmodas gadu notikumu izvērsās 1989. gada 23. augustā Latvijas Tautas frontes, Igaunijas Tautas frontes un Lietuvas kustības „Sajūdis” rīkotā akcija „Baltijas ceļš”, kas kļuva par visas Baltijas vienotības un neatkarības simbolu, savukārt pats notikums – par nevardarbīgās pretošanās kulmināciju. Trešā atmoda no 1986. līdz 1991. gadam tiek uzskatīta par lielāko un nozīmīgāko latviešu nācijas vienotības un solidaritātes laiku, kad cīņā par tautas nacionālajām vērtībām un Latvijas neatkarības atjaunošanu iesaistījās tik plaša sabiedrība.
Plaša informācija par šī laika notikumiem pieejama Tautas frontes muzejā, kas ir viena no Latvijas jaunāko laiku vēstures liecību krātuvēm. Muzejā atrodas unikāli priekšmeti un dokumenti par Latvijas tautas neatkarības centieniem 20. gadsimta nogalē, kas tautas atmiņā iemūžināta kā Trešā atmoda. Šo atmodas laiku pasaules vēstures kontekstā dēvē par Dziesmoto revolūciju.
[Sagatavots pēc: http://www.letonika.lv/]
●
Teiciens Tautas labklājība ir augstākais likums (latīņu valodā Salus populi suprema lex) ir citāts no romiešu rakstnieka Cicerona darba „Par likumiem”.
[Sagatavots pēc: Aldersons 2004 : 130]
●
Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas (Rīgā, Mūkusalas ielā 3) svinīgā atklāšana notika 2014. gada 29. augustā, taču 2013. gada 20. augustā Rīga 2014 kultūras vasarnīcā Esplanāde 2014 ikviens tika aicināts uz akcijas „Tautas grāmatu plaukts” atklāšanu. Akcijas vadmotīvs – „Īpaša grāmata īpašā vietā”. Akcijas laikā ikviens varēja dāvināt bibliotēkai sev nozīmīgu un īpašu grāmatu, titullapā ierakstot veltījumu vai personisku stāstu, kas saistās ar šo grāmatu. „Tautas grāmatu plaukts” atradīsies Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas ātrijā izvietotajā stikla sienā un sliesies piecstāvu mājas augstumā. Arhitekts Gunārs Birkerts stikla konstrukcijā izkārtoto grāmatu sienu ieplānojis kā vienu no centrālajiem ēkas elementiem.
Projektu „Tautas grāmatu plaukts” īstenoja Latvijas Nacionālā bibliotēka sadarbībā ar LNB Atbalsta biedrību un nodibinājumu „Rīga 2014”. Kā uzsvēra akcijas organizētāji, viņi vēlējušies, lai bibliotēkā būtu īpaša vieta, ko veidojuši paši cilvēki. Tāpēc arī ir svarīgi, lai grāmatā būtu stāsts, kas vēsta par katra individuālo vēsturi, par to, kas nav izlasāms enciklopēdijās, zinātniskos pētījumos vai rakstos. Par ikdienu, nejaušībām, sajūtām vai uzskatiem. Par to, kas citādi nogrimtu laika plūdumā. Šo individuālo stāstu vai veltījumu varēs izlasīt cilvēki šodien un arī nākamās paaudzes. „Tautas grāmatu plaukta” saturs arī sniegs priekšstatu par attieksmi pret lasīšanu un kultūru nemierīgajā informācijas laikmetā. Vairāk par projektu var izlasīt:
http://www.tautasgramatuplaukts.lv/
[Sagatavots pēc: http://www.tautasgramatuplaukts.lv/]
●
Informācija par Latvijas tautas namiem. [http://www.kulturaskarte.lv/lv/kulturas-centrs/tautas-nams]