Tradicionālā transkripcija

[tâls]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[tɑːls]


[t] – nebalsīgais troksnenis

[â] – garais patskanis

[l] – ’skanenis’.’]

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

   Vienzilbes vārds.

Ortogramma – ā.



tāl-sakne, vārda celms

-sgalotne

 



tāls

→ tāl+e

→ tāl+i (apst. v.)

→ tāl+ien-e

→ tāl+inā-t

→ tāl+īn-s

→ tāl+um-s → tāl-um+iņ-š

                            ↓ → tāl-um+niek-s

→ at+tāl-s → at-tāl+e

→at-tāl+inā-t → at-tāl-inā+šan-a

→ at-tāl-inā-j+um-s

→ at-tāl-inā+tāj-s/-a

→ at-tāl-inā+ties → at-tāl-inā+šan-ās

→ at-tāl-inā+tāj-ies/-ās

→ at-tāl+u (apst. v.)

→ at-tāl+um-s

→ iz+tāl-ēm (apst. v.)

→iz+tāl-is (apst. v.)

→ iz+tāl-īm (apst. v.)

→ ne+tāl-s → ne-tāl+u (apst. v.)

→ no+tāl-s → no-tāl+u (apst. v.)

→ no+tāl-ēm (apst. v.)

→ pa+tāl-s → pa-tāl+u (apst. v.)


tāl+tāl-s

tāl+ap-gād-e

tāl+ap-put-e

tā+ap-spried-e

tāl+ap-strād-e

tāl+brauc-ēj-s

tāl+darb-īb-a

tāl+darb-i-niek-s

tāl+darb-s

tāl+iz-pēt-e

tāl+iz-sauk-um-s

tāl+jūr-a

tāl+kontrol-e

tāl+lēc-ēj-s

tāl+lēk-šan-a

tāl+māc-īb-a

tāl+mekl-ē-šan-a

tāl+mēr-ī-šan-a

tāl+mēr-s

tāl+pār-do-šan-a

tāl+pār-raid-e

tāl+rakst-ī-šan-a

tāl+rind-u

tāl+sakar-i

tāl+sa-run-a

tāl+sa-tik-sm-e

tāl+šāv-ēj-s

tāl+šāv-ien-s

tāl+uz-tver-šan-a

tāl+vad-īb-a

tāl+vad-s

 


tāl+redz+īb-a

tāl+redz+īg-s

tāl+redz+īg-a

tāl+rād+e

tāl+run+is

tāl+skan+is

tāl+skat+is


tāl-āk (apst. v.)

 




tālspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, īpašības vārds, kādības īpašības vārds, vīriešu dzimte, vienskaitļa nominatīvs, pamata pakāpe, nenoteiktā galotne

NENOTEIKTĀ GALOTNE

 

Vīriešu dzimte

Sieviešu dzimte

 

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

N.

tāl-s

tāl-i

tāl-a

tāl-as

Ģ.

tāl-a

tāl-u

tāl-as

tāl-u

D.

tāl-am

tāl-iem

tāl-ai

tāl-ām

A.

tāl-u

tāl-us

tāl-u

tāl-as

I.

ar tāl-u

ar tāl-iem

ar tāl-u

ar tāl-ām

L.

tāl-ā

tāl-os

tāl-ā

tāl-ās

V.

 

NOTEIKTĀ GALOTNE

 

Vīriešu dzimte

Sieviešu dzimte

 

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

N.

tāl-ais

tāl-ie

tāl-ā

tāl-ās

Ģ.

tāl-ā

tāl-o

tāl-ās

tāl-o

D.

tāl-ajam

tāl-ajiem

tāl-ajai

tāl-ajām

A.

tāl-o

tāl-os

tāl-o

tāl-ās

I.

ar tāl-o

ar tāl-ajiem

ar tāl-o

ar tāl-ajām

L.

tāl-ajā

tāl-ajos

tāl-ajā

tāl-ajās

V.

tāl-ais!

tāl-o!

tāl-ie!

tāl-ā!

tāl-o!

tāl-ās!

 

PAKĀPES

 

Pamata pakāpe

Pārākā pakāpe

Vispārākā pakāpe

Vīriešu

dzimte

tāl-s

tāl-āk-s

tāl-āk-ais

vis-tāl-āk-ais

vis-u-tāl-āk-ais

vis-u tāl-āk-ais

pat-s tāl-āk-ais

tāl-āk-ais

 

Sieviešu dzimte

tāl-a

tāl-āk-a

tāl-āk-ā

vis-tāl-āk-ā

vis-u-tāl-āk-ā

vis-u tāl-āk-ā

pat-i tāl-āk-ā

tāl-āk-ā

 


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Tālais nekad nav tuvs.

2) izteicēja daļaCeļš ir tāls, jāizbrauc agri no rīta.

3) apzīmētājsMums priekšā vēl tāls ceļš, pasteigsimies.

4) galvenais loceklis – Tālā, neaizsniedzamā.



tāla apkaime, tāla apkārtne, tāla atbalss, tālas atmiņas, tāls brauciens, tāls ceļš, tālais centrs, tāls ciemiņš, tāls draugs, tāls gadsimts, tāls gājiens, tālā galaktika, tālais izplatījums, tālā jaunība, tālas jūras, tāli kaimiņi, tālais kosmoss, tāls lidojums, tāli ļaudis, tālais metiens, tāls mērķis, tāla nākotne, tāls nostūris, tāls notikums, tāla pagātne, tāla planēta, tāli plāni, tāla radniecība, tāls pērkons, tāli radi, tāls sapnis, tāla senatne, tāla skaņa,  tālais starojums, tāla zeme, tālā zvaigzne

 



tāls, -ais, īp.; tāla, -ā, īp.

1. Tāds, kas atrodas, pastāv, noris vietā, vidē, līdz kurai ir samērā liels attālums.

Tāls novads. Tāla galaktika. Sagaidīt tālus viesus. Doties tālā svešumā.

// Tāds, kas izplatās, virzās, arī ir uztverams no samērā liela attāluma.

Atskan tāls šāviens. Ducina tāls pērkons. Ieslēgt automobiļa tālās gaismas.

// Plašs (1).

Tālā apkārtnē visiem zināms notikums.

// pārn. Tāds, ar ko vairs nav saiknes, tuvības, arī tāds, par ko nav vairs intereses, satraukuma u. tml.

Draugs pēkšņi kļuvis tāls un svešs.

2. Tāds, kas ir veicams, noris, pārvarot samērā lielu attālumu, arī ilgākā laika posmā.

Tāls brauciens pāri jūrai. Doties tālā ceļojumā. Tālas darbības kaujas ieroči.

3. Tāds, ko no tagadnes (pagātnē vai nākotnē) šķir samērā ilgs laiks.

Tāls notikums. Tālie kara gadi. Tālas nākotnes cerības. Tas noticis tālā pagātnē.

4. Tāds, kā starpā ir maz kopēju (parasti senas cilmes nosacītu) pazīmju.

Tālas augu sugas. Tāla kādu valodu radniecība.

// Tāds, kam pamatā ir kāds sens kopējs priekštecis (par cilvēkiem).

Tāla radniecība. Tāli radi.  

 [Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]


tāls, -ais; s. -a, -ā

1. Tāds, kas atrodas, pastāv, noris vietā, vidē, līdz kurai ir samērā liels attālums.

Tāls ciemats. Tāls nostūris. Tālas pilsētas. Tālas jūras. Doties tālos darbos.

.. amatnieki ar saviem vezumiem ceļoja no vienas vietas uz otru, bet [tirgoties] uz Klidziņu jau brauca no īsti tāliem apgabaliem. Upīts 4, 324.

.. saimnieks ar visiem zirgiem un puišiem devās uz tālo pļavu, kur šķūnī sabāzts siens gulēja jau no jūlija mēneša. Virza 1, 216.

Bij dziļa ziema, Kad projām gāju Uz tālu zemi, Uz svešu māju. Rainis I b, 19.

Ja viņš [tēvs] būtu aizbraucis uz tālo zveju, tad Vanadziņu pirmīt aizvestu pie krustmātes Annas. Lācis 9, 12.

// Tāds, kas dzīvo vietā, līdz kurai ir samērā liels attālums.

Apciemot tālus draugus.

Aldona cepa tortes .. tuvākiem un tālākiem kaimiņiem. Ezera 8, 196.

.. Dzirdiet, dzirdiet, tālās tautas, Kāda slava latviešiem! Sudrabkalns 1, 31.

// Tāds, kas ierodas, ir ieradies no vietas, līdz kurai ir samērā liels attālums.

Sagaidīt tālus ciemiņus.

.. drīz vien Mazuriju durvis sāka virināt tuvi un tāli ļaudis. Sakse 2, 32.

.. var redzēt, ka piebaldzēnietes jūtas lepnas un iepriecinātas, kad tālais viesis viņas dancina. J. Kalniņš 9, 179.

Par godu tālajai viešņai vasarnīcas verandā bija uzklāts galds. Rinkule 8, 115.

// Tāds, kas izplatās no samērā liela attāluma, arī tāds, kas izplatās samērā lielā attālumā (parasti par skaņu, gaismu). Tāds, kas ir uztverams no samērā liela attāluma.

Tāls apgaismojums. Tāls starojums. Tāla šalkoņa. Tālas atbalsis.

.. nakts mieru traucē tāla, neskaidra dunoņa un graboņa. .. kā kad zemes apakšā liels zvērs skrāpētos. Rihters 1, 302.

Beidzot iestājas klusums, dzirdama tikai tāla traktoru rūkoņa kaut kur stepē. Talcis 4, 82.

Lukturu tālā gaisma izrauj no tumsas ceļmalas stabus, koku stumbrus .. un traucas līdz ar mašīnu, gaismojot ceļu normās iekļautajās simts metru attāluma robežās. Zvaigzne 78, 7, 19.

// pārn. Tāds, kas ir zināms, atzīts vietās, kuras atrodas samērā lielā attālumā (piemēram, par kā slavu, popularitāti).

Profesors stāstīja skolēniem par Latvijas mežos sastopamajiem kokiem, par mūsu priedes tālo slavu. Padomju Jaunatne 76, 198, 4.

// pārn. Tāds, ar ko nav garīgas saiknes, tuvības. Tāds, par ko ir maza interese. Arī svešs, vienaldzīgs.

Man svešs un tāls ir nejūtīgo saltums .. Sirmbārdis 1, 65.

.. viņas [mātes] centīgi dēlu paēdina un apģērbj, bet tikai. Un, cik viņām sveša dēla pasaule, tik dēlam tāls viņu rūpju loks. Dripe 4, 148.

// pārn. Tāds, ko ir grūti īstenot (piemēram, par iecerēm).

Skolā viens otrs zēns bija pat motociklu iegādājies. Ģirtam tas tikai tāls sapnis. Dripe 2, 130.

.. es nevaru gulēt. Miegs, īsts miegs man ir kā tāls sapnis no jaunības laikiem. A. Grigulis 10, 75.

2. Tāds, kas ir veicams, pārvarot samērā lielu attālumu, arī ilgākā laikposmā (parasti par ceļu).

Iet tālu ceļudoties tālu prom.

Izmērīt tālus ceļusizstaigāt tālus ceļus.

Kuģis vienaldzīgi šķeļ ūdeņu bezgalību. Priekšā tāls ceļš līdz Vladivostokai un vēl garāks līdz mājām ..      J. Kalniņš 3, 373.

Paēduši ciemiņi taisījās prom. Ziemas diena īsa, ceļš tāls. Sakse 2, 4.

.. es gāju jau dienā, jo bija tāls gabals ejams. Laicens II, 21.

// Tāds, kas noris, pārvarot samērā lielu attālumu, arī ilgākā laikposmā (piemēram, par gājienu, braucienu).

Tāls pārgājiens. Tāls ceļojums. Tāls lidojums. Tāla ekspedīcija.

.. nevar noliegt, ka .. sauszeme izauklējusi ne vienu vien lielisku cilvēku, kas ar mieru uzupurēties un doties līdzi draugam vistālākos, vissarežģītākos braucienos. Grīva 9, 155.

// Tāds, kas iedarbojas, ar ko iedarbojas no samērā liela attāluma (piemēram, par darbību, procesu).

Tālā mehānismu vadīšana. Tāli kosmiskie sakari.

3. Tāds, ko no tagadnes šķir samērā ilgs laikposms (parasti par laikposmu, cilvēka mūža posmu).

Tāli gadsimti. Tāla senatne. Tāla nākotne. Tālie studiju gadi. Atcerēties tālās bērnības dienas.

Tālos, tālos aizvēstures laikos jūras viļņi skalojušies pāri Ķekavai, Baldonei, Jaunjelgavai. Vanags 8, 7.

Tai tālajā vasarā tāpat spīdēja saule, nāca un pārskrēja negaisi, savā laikā uzziedēja un novīta ziedi. Auziņš 7, 3.

.. lai arī jaunības gadi jau piederēja tālai pagātnei, tie tomēr glabājās atmiņā spilgti un dzīvi. Zemzaris 4, 166.

Viņam vēl bija prātā dažādi niķi no tālās jaunības, kad spēlējis teātri. Plaudis 2, 252.

// Par darbību, norisi u. tml.

Koka lādītē ar inkrustācijām glabājās sadzeltējušas fotogrāfijas no tālajām tēva strēlnieka gaitām. Zemzaris 2, 15.

Tautvils: Atminos senas dienas un tālus notikumus, Mindaug. Zīverts 1, 350.

.. kā tālu, senu ainu Vilma atcerējās jau redzētu šo dienu. Bērce 3, 128.

// Tāds, kas atspoguļo ko tādu, kuru no tagadnes šķir samērā ilgs laikposms (piemēram, par atmiņām, domām).

Tāli jaunības sapņi. Tāli nākotnes plāni.

.. klusums lika mosties tālām, dārgām atmiņām. Kalndruva 5, 47.

Viņš mūžam jauns nāk šajās sirmās mājās, Uz tāliem mērķiem nerimis aun kājas. A. Grigulis 16, 52.

// Tāds, kas ir eksistējis pirms samērā ilga laikposma vai kas eksistēs pēc samērā ilga laikposma.

Tāls priekštecis.

4. Tāds, kā starpā ir maz kopēju, parasti no senas cilmes atkarīgu, pazīmju.

Savstarpēji tālas augu sugas.

.. mēs pārspriežam, ka pat vistālākajās valodu grupās var atrast apbrīnojami līdzīgus vārdus. Grīva 8, 302.

// Tāds, kam pamatā ir kāds sens kopējs priekštecis (par radniecību). Tāds, kuru radniecības attiecību pamatā ir kāds sens kopējs priekštecis (par cilvēkiem).

Tāla radniecība. Tāli radi.

5. Plašs (1).

.. tas bija tālā apkārtnē nedzirdēts gadījums, ka meita bez laulāšanas aiziet pie puiša. Sakse 2, 132.

Iekāpu [stārķa] lizdā. Kas par tālu .. redzes aploku! Uz austrumiem spīd baznīcas tornis. Dienvidos paceļas kalns. Un purvs! Plūdonis 3, 51.

Grāvis pēc šņores norakts.. Velēnas aizsviestas tālā izklaidā, lai vieglāk aparamas. Upīts 4, 120.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


tâls

(li. tolùs) AP., Bers., KL, Lös., Prl., Ronneb., Schujen, Schwanb., Selsau, Sessw., Warkl., Wolm., Wolmarshof, (mit â 2) Bershof, Dond., Dunika, Nigr., Stenden, tāls Memelshof, tâļš AP., Nerft, Serbigal, (mit â 2) Bl., Kab., PlKur., Ruj., Salis, Sessau, tālš U., weit, fern: viņi nāk nuo tāļas zemes Glück Jesaias 13, 5. tāļš ceļš Kra. Vīt. 60. tāļi viesi BW. 8033 var. tālajā ciemiņā 10331 var. kurš tāļāka rada bija Biel. 1459. tāļu tālie (aus grosser Ferne kommende) braucēji LP. VII, 341. vakars nuoritēja bez tāļākiem traucēkļiem MWM. – Subst. tâlums (li. tolùmas), tâļums U., die Ferne, die Entfernung U., der Abstand: šāviena tāļumā Stāsts Krieviņ 26. nepieduošu māsiņai aiz tāluma gājumiņa (Var.: tā tālā gājumiņa) BW. 18090, 7 var. tāļu tāļumā sniega mākuonis JR. V, 125. auga arī tāļumi arvien lielumā Kaudz. M. 233. kur debess ar zemi tiekas, kur tālums neplūst vairs Rainis Tālas n. 54. Zu apr. tālis “weiter” und (nach Matzenauer LF. XII, 177 und Zubatý AfslPh. XVI, 388 f.) čech. otáleti „cunctari”; slav. dalь „Ferne” nach Zubatý I. c. mit d- statt t- unter dem Einfluss von davě und dьlgъ.

[Sagatavots pēc: ME IV : 146]


tāls – tuols, tuola; tuoleims, tuoleima

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


ka suôkam ît skùlâ, to tis cèļš lèidz Prìdnìku skùlai izlikâs brìmîgi tuôls.

[Sagatavots pēc: Balode, Jansone 2017 : 564]

 


tāls – tālējs, tālīns, tāltāls, tālin tāls, nesasniedzams, neaizsniedzams

[Sagatavots pēc: LVSV 1972 : 397]


tāls – tuvs


Autotehnikātālās un tuvās gaismas lukturis, tālās gaismas signalizators.

Pedagoģijākolektīva tālākā perspektīva.

Sportātāla distance, tālais metiens, tālākā (otrā) centra zona, tālākā kārts, tāla piespēle, vārtu tālākais stabs, vārtu tālākais stūris.

 


tāls, apv. tāļš; lš. tolùs ‘t. p.’, pr. tālis, tāls ‘tālāk’. Pamatā ide. vietn. *to– ‘tas’ ar pied. –ali-, kas saplūstot izveidojis adv. *tāli-, vai ar pied. –li-, kas devis *toli-.

Blakus adv. *tāli veidojies baltu adj. * tālus ‘ilgs, tāls’. Izzūdot u-celma adjektīviem, la. *tālus  aizstājušas formas tāls un tāļš.

[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 373]


lietuviešu tólimas

 


angļu far; long

baltkrievu аддалены

franču distant; lointain

grieķu μακρινός

igauņu kauge

krievu дальний; далёкий

lietuviešu tólimas

lībiešu kougi

poļu daleki, odległy

somu kaukainen

ukraiņu далекі

vācu weit; fern

zviedru långt



Ūdentiņš, akmentiņš,

Manas varas vilcejiņš:

Grūts akmins maltuvē,

Tāls ūdens avotā. [LD 6941-4]

 

Nepiedevu māsiņai

Aiz ta tāla gājumiņa;

Sala mun rokas, kājas,

Svīda mun kumeliņš. [LD 18112-0]

 

Vaile, manu skaņu balsu,

Tāla vēja aiznesamu,

Tāla vēja aiznesamu,

Nelietim sajemamu! [LD 78-0]

 

Puķit, tavu ziedešanu

Mālajā kalniņā!

Māsiņ, tavu noiešanu

Tik tāļā vietiņā! [LD 25982-0]

 

Kungi sūt’, man jaiet

Uz tās tāļas Sakšu zemes;

Tur es ieš’, neatieš’

No tās tāļas Sakšu zemes. [LD 31332-0]

 

Trīcedama apses lapa

Krīt straujā upitē;

Raudadama brāļu māsa

Iet tāļās tautiņās. [LD 18126-0]

 

Nepūt, auksts rīta vējš,

Man palags mugurā;

Nejājiet, tālas tautas,

Man pamāte, ne māmiņa. [LD 5169-1]

 

Krīt’, skujiņa, nekrituse

Tik dziļā ūdenī!

Ej, māsiņa, negājuse

Tik tālās tautiņās. [LD 18104-0]

 

Ekur stalti kara vīri

Mani balti bāleliņi,

Tālas zemes cieretaji,

Daudz naudiņas tēretaji. [LD 18630-0]

 

Spīd’, vizuli, tāļu, tāļu

Manā zelta vaiņagā,

Lai atjāja tāļas tautas,

Pārrobežu tēva dēli. [LD 6142-0]

 

Rudeniski es dziedaju,

Rudeniski gavileju:

Rudenī nolīgoju

Tālajās tautiņās. [LD 358-0]

 

Saulit’ gaiši nespīdeja,

Lietus gaisu gaididama;

Māsiņ’ droši nedzīvoja

Tālajās tautiņās. [LD 23861-0]

 

Ko tie kraukļi kraucinaja,

Ko žagatas žadzinaja?

Man’ māsiņa nomiruse

Tāļajās tautiņās. [LD 27797-0]

 

Reti gāju, ilgi sērsu

Tālajos bāliņos:

Paliek bērzi pumpuros,

Pārnāk’, lapas nobirušas. [LD 26653-0]

 

Tik munai māmiņai

Šūpojums, auklejums;

Tāļajām tautiņām

Rīta māļa malejiņa. [LD 1979-5]

 

Kaimiņiem redzejums,

Māmiņai audzejums,

Tāļajam tautiešam

Bija mīļa malejiņa. [LD 17789-0]

 

Kuŗš tālaka rada bija,

Seglojiet kumeliņu;

Es bāliņa īsta māsa,

Es rītā, parītā. [LD 26126-0]

 

Tumsā kungi muni sūta

Tālajos celiņos;

Ezarputni, gaigališi,

Traucē munu kumelinu. [LD 31679-1]

 

Svētdien, gani, nedzeniet

Tāļajās ganibās:

Svētdien Dievis baznicā,

Dieva suņi medibās. [LD 29441-0]


 

Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko!

[..] Labi. Rītā burvis steidzas pie ķēniņa ar padomu, ko naktī bija sagudrojis. Bet ceļā gadījās tilts, un no tilta apakšas izgadījās balts cilvēks, sacīdams burvim: „Nelieti, kur iesi? Ja ķēniņš neliks sulaini mierā, nagos iekļūsiet abi, tu un viņš!”

Tomēr vai burvis tev klausīs? Atmet ar roku: „Sauc, cik gribi!” – un iet savu ceļu. Aiziet pie ķēniņa: lai liekot sulainim pārnest lielo lauvu; aiz trīsdesmit ķēniņa zemēm četrdesmitajā tāds esot.

Ķēniņš pasauc sulaini: „Klausies! Aiz trīsdesmit ķēniņa zemēm četrdesmitajā ir lauva, pārved to man, cik ātri vien iespējams; ja ne – dzīvs nepaliksi.”

Sulainis, to dzirdējis, bēdīgs ieiet pie sievas, bet sieva mierina: „Nieka dēļ bēdāties! Liecies tikai gulēt, iestiprini spēkus, es tamēr pa nakti izaudīšu lakatiņu raibiem rakstiem un ielikšu ceļa maizi. Bet to tikai piekodinu: paglabā lakatiņu ceļā labi jo labi; ja tas tev pazūd, tad viss gājiens vējā.”

Labi. Sulainis rima bēdāties un aizmiga saldi, bet sieva auda un rakstīja cauru nakti skaistu skaistu lakatu, kāds tai ķēniņa valstī vēl nebija rakstīts. Gaismiņā varenais lakats bija gatavs. Nu sieva modināja vīru un pavadīja uz tālo svešumu.

Sulainis, nabadziņš, gāja vienu dienu, gāja otru dienu, gāja vienu nedēļu, gāja otru nedēļu, vēl nebija aizgājis. Te trešajā nedēļā tumšā, lietainā naktī pamanīja mazu mazu uguntiņu. Aizgāja tur, pieklauvēja pie durvīm – iznāk jauna meita un mīļi aicina istabā. Meita paēdina un izguldina ceļa vīru un rītā agri jo agri ienes ir mutes ūdeni, bet dvieļa vien tikai nenoliek. Sulainis nomazgājas, apskatās: dvieļa nav. Slaucīsies tai pašā lakatā, ko sieva izrakstījusi. Bet meita, skaisto lakatu pamanīdama, mudīgi klāt: lai parādot viņai, jo tādus lakatus tikai viņas māsa mākot rakstīt un aust. Kur viņš tādu ņēmis? [..]

[Sagatavots pēc: LTP 1994 : 308–309]

 

Trīs labas lietas

[..] Un svešais, to teicis, pazuda kā ūdenī. Bet Dievdotais tūliņ tiek par zivi, pārpeld upei un prom pasaulē. Iet, iet – gadās liels, liels, tumšs mežs, ka ne domāt cauri tikt. Tomēr kas Dievdotam bēdas? Pārvēršas par balodi un švīkt! Meža galiem pāri, kamēr klajums redzams. Bet tas arī bija klajums: nemaz noblenzt, kur otra mala. Nu Dievdotais tiek par zirgu un viens divi! Pāraulekšo klajumam, kur otrā malā ķēniņa pils. Nu, ko darīs? Ies pilī kalpot. Labi – salīgst. Bet drīz pēc tam ķēniņš apciemo otru ķēniņu un Dievdoto paņem par sulaini līdz. Šim otram ķēniņam bija tik daiļa meita kā saule un tik žirgta kā avota ūdens. Vai akls! – Dievdotais, tādu ieraudzījis, nezina vairs, kur dēties, cik patīk; bet kas dos ķēniņa meitu nabagam? Tā paliek. Te vienu dienu atnāk Dievdotā ķēniņam nelāga ziņa: tas un tas ienaidnieks postot viņa zemi – lai steidzoties. Ķēniņš tīri nobāl, tūliņ kājas pār pleciem un prom uz mājām – vēl glābt, kas glābjams. Bet otrs ķēniņš saka: „Ko skriesi viens – diezin, kā tur ir. Iešu līdz nedienās palīdzēt.”

  Pārsteidz mājā: vai traks! – ne iedomāties tādam ienaidniekam jel uz to pusi rādīties. Ko nu? Te svešais ķēniņš atminēsies: „Skāde! Būtu mans lielais zobens pie rokas, es sašķaidītu viens pats neģēļa karaspēku, bet kā atdabūsi ātrumā – ceļš tāls. Tomēr, ja kāds līdz rītam zobenu gādātu, tam tiešām savu meitu neliegtu.”

 Dievdotais, to padzirdējis, augšlēkām zobenam pakaļ. Un nu, drīz par zirgu, drīz par balodi, drīz ūdeņu vietās par zivi, steidz, ko māk. Bija arī viens pašāviens tikai – jau turp. Nu ietek aizelsies pie ķēniņa meitas: lai dodot tēva lielo zobenu, tur un tur rītdien vajagot!

 „Jau rītdien?” meita brīnās, „tad jau tu laikā neaiznesīsi – ceļš tāls.”

 „Niekus neklausos! Vai tu maz zini, kā es nesīšu? Skriešu par zirgu, laidīšos par balodi, peldēšu par zivi; galvoju: vēl šovakar būšu klāt.”

 Šī to netic: kā, cilvēks būdams, varot par zirgu, par balodi, par zivi aizskriet? [..]

[Sagatavots pēc: LTP 1994 : 143–144]

 



Zelta sapnīt!

 

Zelta stellēs sapnīts auž,

Smalkāk auž par zirneklīti

Plānu, plānu plīvurīti.

Brīnumains un neskatīts,

Viss vēl zilā miglā tīts,

Viegli viļņo plīvurīts.

Zelta sapnīt, aud vien, aud!

Aud kā rīta blāzmojumu:

Laimes tālo atspīdumu,

Sēru maigo miglojumu,

Visus saldos brītiņus

Sien kā zelta mezgliņus.

Sāpju ziņas, prieka miņas,

Augšup, lejup paminiņas;

Ak, cik aši mainās viņas!

Ak, cik agri acis raud!

Zelta sapnīt, aud, vēl aud!

Sapnīt, sapnīt, ko tā steidzi!

Nebeidz, ak, vēl nenobeidzi!

Aud vēl spožas maliņas:

Aud vēl apkārt atmiņas –

Ņem vēl vienu pavedienu,

Vienu zelta saules dienu,

Vienu pašu, tikai vienu!

Ak, cik tumša tumsa draud, –

Zelta sapnīt, aud, vēl aud! [Aspazija 1985 : 138]

 

 

Zelta stunda

 

Mirdz debeši atkal zili!

Ziedonis sagrāvis iedus pili!

Kur niknais laupītājs ziemelis

Bij saules meitu ieslēdzis.

 

Nu debesu logā tā lūkojas,

Un mati tai lejup nokaras

Kā sarkan-zeltaini stari

Pa ziedoņa novakari.

 

Virs zemes tad zelta stunda

tāli zvani to junda,

Viss iegrimis rožainā puskrēslā,

Starp dienu un vakaru pusgaismā.

 

Kā gaidāmas laimes jūta

Tev uzpūš viegla pūta,

Tu gan vēl nedari it nekā,

Bet visi spēki tev apziņā –

 

Kā jaunam bērzam, kam sula krājas,

Uz leju zari nokarājas,

Tā, atlaidies saldā laiskumā,

Tu guli pārspēka nespēkā.

 

No miglas tev ainas izraisās,

Un parādības parādās

Tev tavas nākotnes gari

Pa ziedoņa novakari – –

[Aspazija 1985 : 186]

 

 

Māras zeme

 

Ai tāli novadi ziemeļu zemē –

Dūkanu kumeļu izjāja jātnieks.

Dienu jāja, nepazina, vai skan puri vai tīrumi –

Sniegi lauku līdzināja, ritenī griezdamies.

 

Vakarā pazuda putenī ceļi,

Nozviedzās dūkanais, nosvilpa jātnieks.

Attecēja mīļā Māra debess pušu atslēgām,

Ceļu šķīra, pakaļ teka, liepu lapas klāstīdama.

 

Tālumi vizēja sarmotā rītā,

Pārjājis Vidzemi, vīrs sauca skaļi:

– Es jau tevi sen pazinu, Māras zeme, vecainīte,

Te guļ brāļi, karavīri, te māsiņas, rakstītājas.

 

Noklusa viesuļi, sastinga meži,

Kalngalā uzjāja sidraba jātnieks.

Stājis zirgu, raudzījās: zemei debess pasmaidīja.

Sniegi sniga saulītē, veļu ļaudis kāzas dzēra. [Cedriņš 1988 : 76]

   

       Tūlīt!

Kamēr vēlējumi neizkūp,

Lai tos sasniegt rūp!

Tūlīt, tūlīt!

Ne rīt.

 

Kamēr sirds vēl karsta ir, kamēr karst’ ir,

Jāizšķir!

Laiks tagad, tik tagad vien ir –

Tagad vien ir!

 

Kamēr krūtīs sajūsma vēl kaist,

Neļaut gaist –

Mirkli tvert un projām neaizlaist,

Neaizlaist!

 

Kamēr cieš un mīlē, cer un zaudē vēl,

Vaigs lai kvēl!

Būs tev neizjustā vēlāk žēl –

Žēl, tik žēl. –

 

Ak, cik ātri bāls, ak, cik bāls

Izbāl ideāls!

Ak, cik mērķis projām aiziet tāls

Ak, cik tāls!

 

Kamēr gribas spožums nesarūs,

Kamēr nesarūs,

Sirds lai pāri kūs!

Lai pāri kūs! [Aspazija 1986 : 54–55]

 

 

Mēs lemjam

 

Mēs lemjam likteni.

Tik lielu ļoti,

ka viņa gaisma tālu, tālu tiek,

un viss, ko tikai izlemsim, –

tas notiks,

tik lieli lemtam lieli jānotiek.

 

Lemj apņēmīgie,

uzņēmīgie,

drošie

un likteņstūri

savās rokās ņem.

Ir starp mums arī

neko nelemjošie,

bet arī viņi savā ziņā lemj –

kā uzkraut citam

sava darba tiesu,

vienalga, vai tas svešinieks vai draugs,

un pamēģini tādiem iedot

dzīves liesumu,

tiem vajadzīgs kas ļoti labs

un tauks…

 

Bet mums ir tas –

mans zelts ir mana tauta”,

bet mums –

mans gods ir viņas gods”!

 

Un tad par citu

nav nemaz ko jautāt:

viss atdosies,

kas ir pa īstam dots.

 

Ja skatīsimies

savā zvaigznē tālā,

ne mirkli nenovērsdamies no tās,

tad tālo audžu

bargā tribunālā

nevienam pašam

nebūs jābaidās.

 

Un stingri sacīs

tālo audžu plēnums:

tur nav ko ņemt,

tur tikai jāliek klāt –

tik krietns ir

tas tālo senču lēmums,

ka mums to atliek

krietni

turpināt. [Vācietis 1982 : 30–32]

 

Vārds tāls lietots daiļdarbu nosaukumos:

Zinaīdas Lazdas dzejoļu krājums Tālais dārzs” (Rīga : Gaismas pils, 1946; 2. izd. Rīga : Teātra anekdotes, 1994);

 

Raiņa dzejoļu krājums „Tālas noskaņas zilā vakarā” (1903).


Ar visu piespiešanos Arvis šodien nespēja koncentrēties. Viņa domas klīda nost no darba. Pastarpā viņš paņēma rīta avīzi, pārlaida acis. Ievads, ārzemes, iekšzemes. Karš, karš, karš! Mūsu varonīgā armija utt. Un starp jaunākām ziņām trekni retinātiem burtiem: vāci tuvojas no Taurogas ar ievērojamiem spēkiem.

Arvis juta asinīs dobju sitienu. It kā tāls pērkona grāviens dūcināja zemi. Vai tiešām draudēja tuvoties negaiss? Dzīve jau ritēja it kā parasti. Un neviens neuztraucās. [Brigadere 1940 : 60]

Viņa skatījās uz sīkajām istabas lietām, viņa skatījās uz dārzu laukā ar sulīgajiem kokiem un tveicīgo jūlija debesi aiz tā, bet tāls mirdzums izdzēsa visu tuvējo. Cik brīnišķi skaists un burvīgs bij kļuvis viss.

„Mīļais, jaukais, tuvais,” viņa dvesa un tvīkdama noslēpa seju rokās.

„Mīļais, jaukais, tuvais!” atbalsoja dvēsele. Cita vārda jau viņa arī nezināja.

Tilla nāca. Ieskrēja tik ātri, ka Vaida vēl nespēja noslēpt savas klusās laimes acis.

[Brigadere 1940 : 173]

Sieva pacēla galvu no spilvena un ieklausījās. Vai tur neatskanēja tāls, dobjš būkšķis, vai nenodimdēja zeme? Varbūt tas, no kā baiļojās viņas vīrs, jau ir sācies? Tomēr nē. Tā nedrīkstēja būt. Vienkārši nervi uzdod. Viņa nav radusi tik ilgi dzīvot vientulībā un atrautībā, tādos apstākļos… Agrāk, kamēr bērni bija mazi, vienmēr varēja atrast iemeslu, lai atgrieztos pilsētā. Tagad bērni bija lieli, pašiem sava dzīve, kurā viņai vairs nebija noteiktas vietas. [Kaijaks 1988 : 7]

 

Reizēm rakstot pārņēma bezgala dīvaina sajūta. Kaut kas netverams un neizskaidrojams, un vārdiem neizsakāms. It kā nepiepildītas ilgas. It kā neskaidras priekšnojautas. It kā cerības, kas uzjundīja dvēselē savādu smeldzi. Viss bija tepat līdzās un tomēr nesasniedzams. Viss bija atkarīgs tikai no viņa, un tajā pašā laikā tieši no viņa bija atkarīgs gluži maz kas.

Apmēram tāda sajūta Rūdolfu tika pārņēmusi jaunībā – siltās augusta naktīs, kad gaiss bija smaržu pārpilns un viņš stāvēja zem zvaigznēm nosētajām debesīm. Ne viņš tur daudz ko domāja, nekā, vienīgi stāvēja un, galvu atgāzis, skatījās ka nohipnotizēts. Tik skaistas un tik tālas bija zvaigznes. Bezgala tālas.

[Kļavis 1988 : 27]


EDGARS (nopūšas).

Ir jau tiesa, es tevī līdz šim maz esmu klausījies. Kā lai tev izskaidroju, kādēļ tavus vārdus tik viegli esmu laidis pār galvu? Esmu taču jauns, tāds ātrs un karsts… Un, kad ar citiem puišiem sēdu kopā, tad tas, ko tu esi sacījuse, man izliekas tāds nevajadzīgs, tāls un tāds kā nomiris. Tikai tavā tuvumā man pieplok sirds. Tu esi tāda kā balta vien, pret tevi jūtos tāds novārtījies, tāds… tāds… e, caur un caur.

[Blaumanis 1997 : 240]



Raiņa pirmais dzejoļu krājums „Tālas noskaņas zilā vakarā” sacerēts trimdā Krievijā – Pleskavā un Slobodskā (Vjatkas guberņā, tagadējā Kirovā) no 1898. līdz 1902. gadam. Krājumā iekļauti arī cietumā (1897) un ģimnāzijas laikā sarakstīti dzejoļi. Aspazija stāsta, ka grāmatas nosaukums radies, viņiem abiem staigājot gar Vjatkas upes krastu: Vakars bija jauks. Gar debesi slīdēja zilgani vakara mākoņi, īpatnēji turienes klimatam un atmosfēriskiem apstākļiem. Zilganie mākoņi darīja it kā zilu visu vakaru. Bez tam šis vakars bij kluss, mierīgs, gaiss tīrs, caurspīdīgs un apbrīnojami skanīgs. Mums ienāca prātā abas šīs vakara īpašības savienot grāmatas nosaukumā: Tālas noskaņas zilā vakarā”. Bez tam es zilu krāsu vēl ieskatu par cerību simbolu, un cerība tiešām te bij svarīgs elements; mēs cerējām paši, un cerēja sabiedrība uz labāku un gaišāku nākotni.” Grāmatu izdeva Jānis Brigaders, vāku zīmēja jauns mākslinieks Ernests Zīverts. Ka Tālas noskaņas zilā vakarā” varēja parādīties samērā tik maz apcirptā veidā, tur lielākais nopelns manam dārgajam draugam Rūdolfam Blaumanim, kurš, būdams tanī laikā Pēterpilī, darīja visu iespējamo iespaidu uz cenzūru,” atzīst Rainis. Grāmatas liktenis bija laimīgs, tā iznāca īstajā brīdī. Rainis spēja izteikt vārdos to, ko liela sabiedrības daļa domāja un izjuta. Tālas noskaņas zilā vakarā” iznāca labā laikā – vasarā, 1903. gadā, ap Jāņiem, uz Zinību komisijas vasaras sapulcēm, kad Rīgā bija sabraukuši daudz lauku inteliģentu – skolotāji, studenti, skolu jaunatne – un kad laiks bija aizkustināts no gaidām uz jauno, nezināmo.”

Dzejoļu krājums iznāca 1903. gada 16. jūnijā. Nākamajā dienā Jūrmalā notika literāri muzikāls sarīkojums, kurā sveica Raini ar pirmo dzejoļu krājumu un atgriešanos no trimdas. Pirmā Tālo noskaņu zilā vakarā” deklamētāja bija Aspazija. Rainis rakstīja: Laiks, kad radās Tālas noskaņas zilā vakarā”, bij smags un smacējošs; carisms bij savas varas augstumā, bet sāka just pretspēku augšanu un tapa nikns; līdzi cēlās modernais kapitālisms ar saviem spaidiem, un slogs bija fizisks, saimniecisks, morālisks un garīgs, – tikko izturams brīvam garam.”

Tomēr Tālas noskaņas zilā vakarā” nav tikai protests pret sociāli smago laiku pirms vairāk nekā gadsimta. Dzejoļu krājums ir jauna cilvēka sava dzīves ceļa meklējumu tēlojums visos laikos. To veido problēmas, ar kurām sastopas katra topoša personība. Tās ir pretrunas starp sapņiem, ideāliem un dzīves realitāti – brīvības sajūtu sestajā stāvā, kur dvēselei paveras debesis, un nepieciešamību gremdēties pilsētas dubļos un tvaikos”. Kā saglabāt savu individualitāti ikdienas dzīvē? Vai peldēt tai līdzi, vai pašam veidot savu dzīvi? Krājums noslēdzas ar jauna laika priekšpavasara izjūtām, kad vajadzīga drosme iet savu ceļu un domāt savas domas.

[Sagatavots pēc: Cīrule : http://runa.lnb.lv/64413/]

[http://www.aspazijarainis.lv/talas-noskanas-zila-vakara-pirmais-raina-dzejas-krajums/]

 

Varbūt palasīsim, kas šajā nodaļa teikts par Vili Lāci: „Tas ir iesācējs ar oriģinālu dzīves uztveri un īpatnu tēlojuma veidu, kas it sevišķi parādās romānā „Zvejnieka dēls”. Patlaban viņš no krāčainas mākslas straumes savu spēcīgo laivu jau ievadījis seklākos braucamos ūdeņos.” Atcerēsimies vēlreiz – tas ir Andreja Upīša un viņa cienījamā līdzautora Rūdolfa Egles vērtējums. Tāpēc grūti paiet garām tālāko notikumu psiholoģiskajiem aspektiem. Acīmredzot kritikas apnicinājums nepalika bez sekām. Varbūt tas bija viens no iemesliem, kāpēc Rakstnieku savienības vadība jaunajām koncepcijām pārmēru pieķērās, uzskatot, ka tagad beidzot pavērsies ceļš īstajai, absolūti pareizajai latviešu literatūrai. Tālāko parādīja laiks. Savpatņi – Čaks, Elīna Zālīte, Plaudis, Grēviņš, Bendrupe, pat slimais Ādamsons u. c. – izrādījās tie nepareizie, apsaucamie un rājamie. Esmu pārliecināts, ka, idejiskās principialitātes vārdā paļājot šos cienījamos cilvēkus brīžiem par kosmopolītismu, brīžiem par apolitiskumu, brīžiem par buržuāzisko aprobežotību, īstā runga bija bezierunu paklausība, bailes, paštaisnība un, iespējams, arī neapjausta skaudība. Gribu tikai piebilst, ka līdzīgi notika Tallinā, Viļņā, visur. Sabiedrību radināja un spieda domāt, ka tikai tā ir labi. [Skujiņš 1988 : 73]

 


 

Jauniešu iecienītais un populārais laikraksta „Diena” žurnālists Uldis Rudāks uzskata: „Ne visos rakstos ir iespējams izmantot slengu, piemēram, ziņu žurnālistikā tam nav vietas. Ir grūti iedomāties rakstošu žurnālistu, kas slengu neizmanto vispār, arī man būtu ļoti grūti, es pat teiktu neiespējami, strādāt, neizmantojot slengu. Lietojot tikai un vienīgi literāri pareizas valodas formas, nav iespējams precīzi skaidri izteikties, raksti kļūst sausi un nedabiski. Mēs taču ikdienā lietojam slengu, taču, ja laikrakstā lasām rakstus bez slenga, zūd dzīvīgums, rakstītais šķiet kaut kas tāls, atrauts no reālās dzīves.” Autors atzīst, ka savu darba gaitu sākumā slengu neesot tik daudz izmantojis, tas ticis iesaistīts valodā pakāpeniski, „kamēr auditorija un korektori pierada”. U. Rudāks uzskata, ka slengs ir lielisks ierocis, lai piesaistītu auditoriju, vienlaicīgi norādot, ka ir valodas normas, ko nedrīkst pārkāpt. Šīs normas nosaka katra žurnālista iekšējā izjūta. [Sagatavots pēc: Liepa 2002 : 185]

 

Edīte Šturma 1948. gadā rakstā „Rakstnieks un valodnieks kā valodas veidotājs”, apspriežot jautājumu, kuram – rakstniekam vai valodniekam – ir nozīmīgāka loma valodas veidošanā, atzina, ka „būtiski svarīgākais rakstu valodas veidotājs ir rakstnieks”. Valodnieka loma ir samērā liela tur, kur nacionālā rakstu valoda ir dažus gadu desmitus jauna, nav vēl izveidota, un tas, kas ir izveidots, vēl nav sabiedrības apgūts. Tādēļ valodnieka svars ir liels un tam jābūt lielam krietnu laiku nākotnē. Citādi ir ar vecajām, lielo kultūrtautu valodām ar gadsimtiem ilgām tradīcijām. Tur valodnieka roka ir kļuvusi gandrīz nemanāma, tur rakstu valodas tālāko attīstību veido rakstnieks.

„Valodnieks strādā ar kritisku prātu un ar erudīciju. Valodnieka erudīcijai jāiet divi virzienos: tālā dziļumā un tuvā plašumā. Tas nozīmē, ka valodniekam, no vienas puses, jāpazīst valodas vēsture, jāpārzina valodas formu cilme, jāizprot valodas formālo elementu nozīme. [..] No otras puses, latviešu valodniekam, kas grib pielikt roku rakstu valodas veidošanā, jāpazīst visa latviešu valoda, jāpārzina caurmērā visas izloksnes, vismaz visi dialekti.” (Hauzenberga-Šturma 1948, 34)

[Kļaviņa 2017 : 23]

Uz vienu un to pašu priekšmetu vai dzīvu būtni var norādīt ar dažādiem vietniekvārdiem atkarībā no tā, kā situācija tiek uztverta vai kā to runātājs/rakstītājs vēlas raksturot (Nītiņa 2013, 430). Norādāmo vietniekvārdu nozīmi nosaka situācija, kādā atrodas runātājs attieksmē pret īstenību. Norādāmie vietniekvārdi šis, šī, tas, , tāds, tāda, šāds, šāda vērš uzmanību uz tiem priekšmetiem, īpašībām, pazīmēm vai parādībām, kas no runātāja viedokļa ir tuvākas vai tālākas (telpas vai laika ziņā), vairāk vai mazāk pazīstamas, nule vai agrāk minētas (Lepika 1959, 513). Uz tuvāko (no runātāja viedokļa) un konkrētāko norāda vietniekvārdi šis, šī, šāds, šāda, uz tālāko un abstraktāko – tas, , tāds, tāda; uz vēl tālākoviņš, viņa (Lepika 1959, 514). Daina Nītiņa (2013, 439) raksta, ka tas tā patiešām ir, lai gan galvenokārt tikai gadījumos, ja uzmanības centrā ir salīdzinājums – kurš no objektiem atrodas tuvāk, kurš tālāk: šī māja ir gaiša un saulaina, bet tā drēgna un nemīlīga. Taču šādi konteksti nedominē minēto vietniekvārdu lietošanā. Tviterī izmantotajiem deiktiskajiem vietniekvārdiem praktiski nav funkcijas norādīt uz tuvāku vai tālāku vietu vai objektu izvietojumu telpā, jo nav fiziskās telpas, kurā orientēties. Šie vietniekvārdi norāda uz reālijām vai procesiem, kas no runātāja viedokļa ir vairāk vai mazāk svarīgas, kā arī tie var izcelt konkrētas reālijas no kāda kopuma.

Lai gan semantiski diferencētais šis un tas izmantojums vistiešāk parādās kontekstos ar abu šo vietniekvārdu vārdformām, to nozīmes atšķirība var izpausties arī gadījumos, kad lietots tikai vietniekvārds šis, šī. Šādos kontekstos parasti prevalē nevis opozīcija tuvāks – tālāks, bet norādījums uz to, kas pašreiz ir svarīgāks (Nītiņa 2013, 440). Ar vietniekvārda šis, šī palīdzību tiek koncentrēta uzmanība uz kaut ko vienu pārējo lietu vidū, kaut kas tiek īpaši ievērots, uzsvērts vai nodalīts no kaut kā cita (Nītiņa 2013, 440). [Kalniete 2016 : 60–61]

 


   Dziesma Tālā. J. Petera vārdi, R. Paula mūzika, izpilda I. Pētersons.

 

Dziesma Tāls ceļš. P. Bārdas vārdi, Ē. Ešenvalda mūzika.

 


Tēlnieks Vilnis Titāns ir izveidojis Latvijas neatkarības pasludināšanas 80. gadadienai veltītu skulpturālu grupu „Latvija saules zīmē”. Šajās zīmēs iekalti burti LV (Latvijas valsts), vietas ģeogrāfiskā platuma un garuma grādi, kā arī skulptūras nosaukums.

 

Zilupes novada Pasienes pagasta Meikšānu ciemā Zilupes–Šķaunes ceļa malā atrodas Latvijas tālākais austrumu punkts (28 grādi 14 minūtes).

[Sagatavots pēc: http://www.vietas.lv/index.php?p=34&gid=15]