Tradicionālā transkripcija

[šũpulis]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ʃuːːpulis] 


[š] – nebalsīgais troksnenis

[ū] – garais patskanis

[p] – nebalsīgais troksnenis

[u] – īsais patskanis

[l] – skanenis

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Trīszilbju vārds.

Ortogramma – ū.



šūp-sakne

-ul-piedēklis

-isgalotne

šūpul– – vārda celms

ulisizskaņa




šūp-uļ+dziesm-a

šūp-uļ+krēsl-s

šūp-uļ+svētk-i

šūp-uļ+tī-kl-s




šūpulispatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

šūpul-is

šūpuļ-i

Ģ.

šūpuļ-a

šūpuļ-u

D.

šūpul-im

šūpuļ-iem

A.

šūpul-i

šūpuļ-us

I.

ar šūpul-i

ar šūpuļ-iem

L.

šūpul-ī

šūpuļ-os

V.

šūpul-i!

šūpuļ-i!


Teikumā var būt:

1)  teikuma priekšmets Šūpulis stāvēja istabas vidū.

2)  izteicēja daļa – Atnestā dāvana bija izrakstīts koka šūpulis.

3)  galvenais loceklisSkaists šūpulis!

4)  papildinātājs – Māte šūpuli pakāra ābelē.

5)  apzīmētājsAndris istabā ienesa jaunu šūpuļa kārti.

6)  vietas apstāklis Bērns gulēja tēva šūpulī.



šūpuļa darināšana, šūpuļa līksts, šūpuļa satvēriens

 

kārt šūpuli



šūpulis, -ļa, v.

1. Pakārta vai atbalstīta kustināma, šūpojama guļasvieta zīdainim.

Kārt šūpuli. Šūpuļa līksts.

2. pārn., poēt. Vieta, kur kas veidojies, sācis attīstīties.

Pasaules skatuves mākslas šūpulis.
[Sagatavots pēc:
LVV 2006 : 1075]


šūpulis, -ļa, v.

Pakārta vai atbalstīta kustināma (šūpojama) guļasvieta zīdaiņiem.

Kriju šūpulis. Pīts šūpulis. Koka šūpulis. Šūpuļa līksts. Šūpuļa kārts. Kārt šūpuli pie griestiem.

Šūpuļa dziesma – šūpuļdziesma.

Mazu brīdi pēc Annužas aiziešanas Liena sēdēja pie dusošās meitiņas šūpuļa; tāpat klusa un dziļās domās .. Kaudzītes 1a, 362.

Daudzie gleznojumi uz pūra lādēm, skapjiem, .. uz šūpuļiem .. – tā ir latviešu tautas glezniecisko dziņu tiešākā izpausme. Dabas un vēstures kalendārs 77, 273.

pārn. Es kaiju saprotu, kas vētrā dzīvo, Jo vētra viņas šūpulis un kaps .. Plaudis 2, 87.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


šūpulis – šyupeļs
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


šũpulisšũpulis, -ļa, -ļàm, -li, dsk. ģen. -ļu, demin. šũpulĩc, -ša.

agrâk b¥ru lika šũpulĩ, tâdi tie karamiẽ šũpuļi bi. lìkste bi àizbâsta àiz v¥rbadķi. 
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 509]

 

šùpèlis šỳuìeļś.

1. Šūpulis. naskot ik b*rnc łyka šỳuìe`iê i šỳupova.

2. Šūpoles. šìuńiê vài ustubâ ìtàiśìe šỳuìe`i.
[Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 485]


šūpulis – šūplis, šūpas, aijas; apv. pūpas
[Sagatavots pēc: LVSV 1972 : 420]


No šūpuļano pašas agrākās bērnības.

 

No šūpuļa līdz kapamdzīves laikā.

 

(Ie)likts šūpulīsaka par to, kas kādam piemīt no dzimšanas.

 

Kārt šūpuli (kam)veidot sākumu (parādībām sabiedrībā), dibināt.

 

Kārts šūpulis (kādam)ir piedzimis (kādā vietā, laikā).

 

Stāvēt pie (kā) šūpuļaveicināt (kā) rašanos, veidošanos
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


ErgonīmiŠūpulis, biedrība; Šūpulītis, Kuldīgas daudzbērnu ģimeņu biedrība; Ģimenes šūpulis, biedrība; Saules šūpulītis, radošais centrs Kandavā.


šūpulis, mantots vārds; no verba šūpot; lietuviešu sùpti šūpot, tīt. Pamatā ide. *sOep- : sEp- mest, kratīt no saknes *seO liekt, griezt, dzīt.

Ar to pašu nozīmi arī šūpināt un substantīvi šūpas, šūpulis, šūpoles, apv. šūpalas, šūpāles, šūpākles, šūpaksnes, šūpeles, šūpotnes.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 1000–1001]


angļu  cradle

baltkrievu – калыска

franču – berceau

grieķu – κούνια

igauņu – häll

krievu – колыбель

latīņu – cunis

lietuviešu – lopšys

lībiešu – häll

poļu – kołyska

somu – kehto

spāņu – cuna

ukraiņu – колиска

vācu – das Wiege

zviedru – vaggan



Bērna šūpuli taisīja no egles, bērza un liepas kokiem.

 

Šūpuļa auklas vijot, nevajag tās berzēt, citādi bērni, lieli izauguši, gulēdami krāc.

 

Bērniņu tikmēr neliek šūpulī, kamēr tas nav nokristīts.

 

Šūpuļa cisām pielika klāt kādu mazumiņu salmu no cūku migas, lai bērns mierīgi guļot.

 

Bērnu pirmo reiz šūpulī liekot, ir jārunā jeb jādzied, citādi bērnam būs aizsmakusi balss.

 

Kad bērnu lika pirmo reizi šūpulī, tad zem galvas lika dziesmu grāmatu un šūpuļa katros sānos maizi ar sāli, lai bērns būtu gudrs un bagāts.

 

Pirmo reiz bērnu šūpulī liekot, jāliek pagalvī: zēnam brunči, meitenei bikses, tad būs piekrišana.

 

Tukšu bērna šūpuli, kad bērns neguļ iekšā, nedrīkst šūpot, lai bērnam nebūtu tukšs prāts.



Mazs, mazs šūpulītis, pilns mazu bērniņu. – Zirņi.

 

Manam tēvam bij viens dārzs,

Te bij dārzs, tur bij dārzs;

Iekš tā dārza bij viens koks,

Te bij koks, tur bij koks;

Iekš tā koka bij viens šūpulis,

Te bij šūpulis, tur bija šūpulis;

Iekš tā šūpuļa bij bērns,

Te bij bērns, tur bija bērns. – Zirņi.


Dzīvs būdams, zaļu kroni nesu, nomirdams – dvēselīti. – Šūpulis.

 

Četras kājas kumeļam, augšpēdus danco. – Šūpulis šūpojot.

 

Mežā dzimis, mežā audzis, pārnāk sētā – auklē bērnus. – Šūpuļa līksts.

 

Mazs nejēga zirgu jāj ar četrām pavadām. – Bērns šūpulī.

 

Kad ņem, tad ceļas, kad liek, tad krītas. – Šūpulis.



Šūpulītis palīdzēja

Māmiņai audzināt:

Kur iedama, tecēdama,

Ieliek bērnu šūpulī. [LD 622,1267]

 

Kar, māmiņa, šūpulīti,

Kar pie loga saulītē!

Lai es augu rakstītāja,

Grāmatiņu lasītāja. [LD 1773,10]

 

Mana balta māmulīte

Mani baltu audzināja:

Apvilkusi baltu kreklu,

Ieliek zelta šūpulī. [LD 609, 1681]

 

Šūpo mani, māmuliņa,

Liepu ziedu šūpulī!

Lai es tevi tā mīļoju

Kā saulīte liepu lapu. [LD 1968, 3119]

 

Kas vilkam, kas lāčam

Mežā kāra šūpulīti?

Priede lieca, egle kāra,

Vēja māte pašūpoja. [LD 828, 6348]


Kāda māte reiz kasusi sienu pļavā. Darbs bijis steidzams, tādēļ savu mazo bērniņu māte nolikusi purva vidū, ietinusi lakatā, lai mierīgs un guļ. Nomutējusi un steigā pie siena grābšanas.

Drīz uznācis liels lietus, bet siens bijis jau nokopts. Tad tik māte atminējusies savu bērniņu un, bailēs trīcēdama, ka tam kas ļauns nebūtu noticis, steigusies uz alkšņu pudurīti purva vidū. Pieiet pie bērna, skatās – bērns mierīgi guļ alksnī pakārtā lakatā kā šūpulī un smaida. Un aiz tā stāvot kāda sieva gaišā ģērbā un kustinot alksni, lai bērns neraud. Tā bijusi Laima. Māte tai pateikusies, bet Laima bērnam uzdāvinājusi laimi – mazu kastīti ar bezgala skaistiem dārgumiem. Pati pazudusi, bet bērns ar māti nu dzīvojis bez raizēm.
[Sagatavots pēc: Greble 1973 : 50]


Šūpuļa kāršana

Šūpuli kar istabā, pārvesto līksti piestiprinot pie griestiem un tievajā galā ar četrām auklām pakarot šūpuli. Saulaina vieta pie loga ir labākā vieta šūpuļa kāršanai. [..]

Krustabās bērnu pirmo reizi liekot šūpulī, vispirms bērna vietā ieliek akmeni, lai piemānītu skauģus un atvairītu ļaunumu no bērna. Pēc tam māte liek šūpulī dāvanu – ziedu. [..] Tikai tad šūpulī iegulda bērnu, ko mātei pienes aukle – nesējīša. [..]

Vasarā bērns nests laukā un tad šūpulis kārts kokā: liepā, vītolā vai ābelē.
[Grīns, Grīna 1991 : 28–29]

 

Šūpuli parasti darina no dēļiem, un tas tradicionāli ir kastīte ar platāku virsu un šaurāku apakšu, kam ir izrotāti gali. Parasti šo kastīti nokrāso brūnā krāsā. Ar četriem šūpuļa stūros piesietiem valgiem to piestiprina pie līksts gala, kas piestiprināta pie griestiem un ir lokana gara kārts.

Šūpuli ar roku spiežot uz zemi, kārts noliecas un atliecoties velk šūpuli uz augšu. Tā ir parastā šūpošana. Vēl ir iespējams cits veidsšūpulim līksts vietā atspere sagriezta no paresnas stieples. Tās viens gals piestiprināts pie sijā iesistās dzelzs cilpas, pie otra apakšējā gala tāpat četros valgos piesiets šūpulis
[Sagatavots pēc: Liģers, Dzērvīte, Legzdiņš 1957 : 89–90]



Pavasara Bārbaliņa

 

Tur aiz mežiem – pārnovados –

viņpus ziemas Daugaviņas

dus vēl šūpulītī mana

pavasara Bārbaliņa.

 

Senim sen jau aizcerēta,

saderēta lai, kā klājas…

kas to zina, vai sniegs man roku,

kad no ziemas nākšu mājās.

 

Kas to zina, varbūt kā māsu

šūpulītī atstādamis,

pats vairs viņu nepazīšu

es, no ziemas pārnākdamis.

 

– Ilgi, bāliņ, ilgi esi

ziemas klaušās nokalpojis…

Vai kāds brīnums, ja mans meitas

vainadziņis salapojis! [Briedis 2009 : 10]

 

 

Vālodzīte

 

Līganā āra bērzā

Vālodzes šūpulītis.

Šūpulī līgo lēni

Dzelteni vālodzēni.

 

Līgojas bērza zari,

Zaros skan putnu rīti.

Izšūpo, dzimtā mala,

Man mazu vālodzīti.

 

Skries maza vālodzīte,

Pakalnu klaigātāja.

Sauks mani atpakaļ mājā –

Pasaules staigātāju. [Jurciņš 1984 : 122]

 

 

Šūpulis zem kļavas

 

Zila zaļa ziedēj pļava,

Pļavas galā zelta kļava,

 

Un zem viņas brūnām ēnām

Šūpulis bij mazam zēnam.

 

Tur pie lapām lapa zvila,

Cauri lija debess zila,

 

Līgodami putni skrēja,

Pasaule bij pilna vēja.

 

Lija, skrēja, kamēr stājās:

Še, pie kļavas, bija mājās

 

Vēji, putni, debess zila.

Putnu dārgu mantu zvila

 

Kļava pāri savām ēnām,

Kur bij šūpuls mazam zēnam. [Ezeriņš 1988 : 180]

 

 

Mūžs

 

Mūžs

No šūpuļa

Līdz kapam,

No mātes rokām,

Slēpies

Zemes klēpī,

Caur

Vienu mirkli

Iztecējis raits…

Kā diegs

Caur adatu,

Caur mirkli –

Gadu skaits. [Andžāne 1999 : 146]

 

 

***

 

Zaļu staru šūpulīti

līgo bāla mēness roka,

mazo, gurdo dvēselīti

skumju villainītes loka.

 

Zilā debess dzelmē klusi

sapņu dievs jau zvaigznes kaisa

un, kad pusnakts atnākusi,

sapņu logus vaļā taisa…

 

Debess viesi mirdzēdami

nāk uz staru šūpulīti

un, līdz rītam klusēdami,

aijā skumjo dvēselīti… [Bārda 1990 : 64]


Kas tev viņu iedeva, to mazo? es prasīju.

Tava vecmāte, saimniece atteica.

Kur tad viņa ņēma?

Prasi viņai.

Protams, ka to zināja vislabāk vecmāte, tāpēc mēs šo jautājumu likām mierā.

Bet kāpēc viņam nav šūpuļa?

Kāpēc tad nenāca pats ar savu šūpuli? Jancis savu diez vai gribēs dot.

Man gribas šūpot, es teicu.

Nu, nu, gan jau izšūposies, saimniece atbildēja. [..]

Es redzēju pa durvju šķirbu, kā viešņas tur ēda un smējās. Arī saimniece vairs negulēja. Mazais bija šūpulī kā būdā, jo ap auklām pastāvīgi stāvēja apstiepta bieza vilnāne. Te nu viņam nevarēja auksti būt vairs vienam pašam tādā teltī. [Jaunsudrabiņš 1971 : 324–325]

 

Ak, šie sievieši! Viltīgi tie ir visi! Nedēļām saimniece bij runājuse par iešanu uz Mežmaļiem, un taisni šodien viņai turp bij jānoiet! Nītis jau arī varēja kāds cits atnest. Bet nē, tas jādara saimniecei pašai. Kādēļ? Tādēļ, ka tā ar Andžu iet uz vienu roku un arī grib izjaukt manu saprecēšanos ar Līzi… Skrien, skaties, tūliņ Latiņai stāstīt, ka es nopircis šūpuli… Stāsti, cik gribi, man par to nav bēdas, es jums visiem tagad tūliņ kaut ko parādīšu: saskaldīšu šūpuli un uzsildīšu ar to malku sev tēju.

Puisis uzmeklēja trumuli, pielēja to ar ūdeni un uzlika to uz ķēķa krāsns mūra. Tad viņš apskatījās pēc cirvja. Ķēķī nebija neviena. Nu, nekas. Viņa cirvis gulēja klētī zem skapja. Viņš atstāja ķēķi un gāja uz klēti. Klēts durvis bija vaļā – vai tad jau atkal kāds to nolādēto šūpuli apskatīja? Zināms, viņa māte, kreiso roku domīgi pielikuse pie zoda, stāvēja šūpuļa priekšā.

Skaists šūpulis? Jānis zobgalīgi un parupji iejautājās, roku bāzdams zem skapja. Vai ne? Un saprotams, tu arī ļoti priecājies, ka viņu esmu nopircis.

Izbrīnējusēs māte ieskatījās dēlā. Kas tā bija par runāšanu?… Ak tā, tas nāca no vakardienas dzēruma. Tad jau dažs vārdiņš jāpārlaiž pār galvu. Un viņa atbildēja: Kādēļ tad lai nepriecājos? Jo nu redzu, ka neesmu par velti Dievu lūguse.

Nu šūpuļa dēļ tev nevajadzēja debesu tēva apgrūtināt, to es tev jau sen bez viņa būtu varējis izgādāt, dēls tagad gluži rupjā balsī atteica un meklēja tāļāk zem skapja.

Kaunies jel, šitādus vārdus ņemt mutē, māte bārās. Tu gan zini, ko no dieva esmu lūguse: lai viņš tavu prātu groza, ka – 

Andžam no tā iznāk labums, Jānis, mātei atņemdams valodu, iesaucās. Jā, to saimnieki arī lūguši. Bet es jums visiem parādīšu, kā dievs manu prātu grozījis. Lūk, šitā!

Un izrāvis cirvi no skapja apakšas, Jānis to pacēla un tuvojās šūpulim.

Ko t’ nu! māte dusmīgi iesaucās. Ak, vai nu jau esi tik bagāts, ka derīgas mantas malkā vari saskaldīt! Tā, tā, dēls. Tad jau laikam turpmāk ar Urgu iesi uz vienu roku un kopā ar viņu sapirksi mantas priekš saplēšanas un saciršanas. Nebija arī ļaudīm vairs nekā ko smieties, par Urgu vairs nevarēja izdomāt jaunu joku. Nu būs atkal viens, kas cilvēkus ar savām muļķībām smīdinās. Tātad sāc vien savu jauno amatu pie šitā šūpuļa.

To teikuse, māte pabīdīja šūpuli uz klēts vidu un atstāja Jāni vienu.

 Nezinādams, ko darīt, puisis stāvēja šūpuļa priekšā un kodīja lūpas. Vai šūpuli saskaldīt? … Tas tiešām izskatītos pēc Urgas un būtu viņam par apsmieklu, tur mātei bija taisnība. To atstāt veselu? Tad visai pasaulei saimnieki iestāstīs, ka viņš Latiņu grib precēt, un tas taču nedrīkstēja notikt. [Blaumanis 1958 : 184–185]

 

Kaut gan Annuža bij nodomājusi iet šodien uz dieva namu, tad tomēr palika mājā, jo viņa neuzdrošinājās Lienas ar bērnu vienas pašas atstāt. Bet viņai bija vajadzība noiet pie savas saimnieces uz ciematu, kurš stāvēja tūliņ turpat aiz uzkalniņa, kaut gan no pirtiņas nebij pilnīgi redzams. Aiziedama viņa atstāja bērniņu šūpulī un uzdeva to Lienai auklēt, solīdamās pati drīz vien būt atpakaļ.

Mazu brīdi pēc Annužas aiziešanas Liena sēdēja pie dusošās meitiņas šūpuļa tāpat klusu un dziļās domās kā arvienu, bet tad piepeši uzcēlās, apsedzās ar lakatu, paķēra no šūpuļa bērnu, devās steigšus pa durvīm ārā un projām, baznīcēniem, kuru šodien bij daudz mazāk nekā vakar, gandrīz iepretim. No ciemata šis viņas ceļš nebij īsti redzamas, un turklāt mežs, caur kuru vajadzēja iet, nebij arī tāļu. [Kaudzītes 1983 : 330]



Kas šūpulī ielikts

Kas šūpulī ielikts ir latgaliešu dramaturģes Māras Rītupes (īstajā vārdā Marijas Jermakas) 1996. gadā izdotā atmiņu grāmata. Tajā ir atainoti 20. gadsimta vēsturiskie notikumi Latvijas austrumu pierobežā un atklāta Pasienes katoļticīgo zemnieku dzīves aina: sadzīve, vērtības, folklora, bērnu skološana u. c. Grāmatā autore ir iekļāvusi arī savu populārāko lugu fragmentus.
[Sagatavots pēc: Senkāne 2012 : 473]

 

Leons Paeglis 1925. gadā ir sastādījis un izdevis mācību līdzekli Vōlyudzes šyupuļš. Abece mōjom un školom. 
[Sagatavots pēc: Cibuļs 2009 : 158]

 

Šūpuļdziesmās atskaites punkts pasaules koordinātu sistēmā ir bērns, kurš guļ šūpulī. To iekļauj apkārtējā dzīvojamā telpa, kurai pretstatīta ārējā, bīstamā pasaule, kas simbolizē haosu un viņsauli. Šīs divas pasaules tiek atdalītas ar robežu (malu, slieksni). Lai bērns iespējami ātri apzinātos malu, robežu kā svarīgu ķermeniski telpisko problēmu, šī informācija jau tiek dota šūpuļdziesmās. Jaundzimušais parasti guļ uz kāda paaugstinājuma (šūpulī, gultā, ratiņos), kam ir malas, un tām var pārkrist pāri. Šīs reālās briesmas bērns sāk apjaust pirmo divu gadu laikā. Tāda veida ķermeniskā pārdzīvojuma rezultātā piepildās malas kā bīstamas vietas ideja. Līdz ar malu noslēdzas sava telpa, kas ir droša, un sākas cita – sveša, bīstama pasaule.
[Smilgaine 2002 : 214–215]

 

2013. gada aprīlī Latvijas Banka ir laidusi apgrozībā Šūpuļa monētu, tā grafisko dizainu ir veidojusi Anita Paegle, bet plastisko veidojumu – Jānis Strupulis.

 Monētas priekšpusē ir bērns šūpulī, ko knābī tur putns, bet aizmugurē ir pelīte ar pūra lādi un uzraksts 1 lats.

Šūpuļa monēta kā labklājīgas dzīves starta kapitāla simbols ir Latvijas Bankas piedāvājums raudzību dāvanai.
[Sagatavots pēc: http://www.bank.lv/]