Tradicionālā transkripcija

[sùns]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[suns]


[s] – nebalsīgais troksnenis

[u] – īsais patskanis

[n] – skanenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.



sunsakne, vārda celms

-ssakne




suņ+kumel-īt-e

suņ+laps-a

suņ-mirt-e

suņ+pēter-sīl-is

suņ+stobr-s

suņ-u+sēn-e

hiēn+sun-s


suņ+kop+is, suņ+kop+e

suņ+kop+īb-a

suņ+veid+īg-ie




suns patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

sun-s

suņ-i

Ģ.

suņ-a

suņ-u

D.

sun-im

suņ-iem

A.

sun-i

suņ-us

I.

ar sun-i

ar suņ-iem

L.

sun-ī

suņ-os

V.

sun-s!

suņ-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Visi suņi ir gaļēdāji.

2) izteicēja daļa – Cilvēka uzticamākais mājdzīvnieks ir suns.

3) galvenais loceklis„Četri tankisti un suns”.

4) papildinātājs – Sunim nedrīkst spert ar kāju un mest ar akmeņiem.

5) apzīmētājsSuņu šķirnes atšķiras pēc auguma, galvas formas, kažoka, ausīm un astes.

6) vietas apstāklisRaivis savas rakstura iezīmes saskatīja arī jaunajā sunī.



suņu aksesuāri, suņa apmācība, suņa attārpošana, suņu audzēšana, suņa audzināšana, suņa būda, suņa dresēšana, suņa dresūra, suņa gads, suņa gaudošana, suņa iegāde, suņa iemidzināšana, suņu izstādes, suņa kastrācija, suņa kodums, suņa maska, suņa mazgāšana, suņa nodeva, suņa pase, suņu patversme, suņu pārtika, suņa pārvadāšana, suņu psiholoģija, suņa raksturs, suņu reģistrācija, suņa riešana, suņa siksna, suņu sports, suņu skola, suņa sodīšana, suņa svars, suņu šķirnes, suņu treneris, suņa uzbūve, suņa uzpurnis, suņa uzvedība, suņa vārdi, suņa veselība, suņa zobi

 

aitu suns, bailes no suņa, bezšķirnes suns, darba suns, dekoratīvais suns, ganu suns, mājas suns, medību suns, putnu suns, rūpes par suni, šķirnes suns, vēja suns

 

balts suns, brūns suns, dusmīgs suns, labs suns, liels suns, mazs suns, melns suns, negants suns, nerātns suns, nikns suns, paklausīgs suns, raibs suns, vienkrāsains suns

 

atstāt suni, atstāts suns, barot suni, bārt suni, dresēt suni, dresēts suns, kopt suni, ķemmēt suni, meklēt suni, paņemt suni, pazaudēt suni, pieskatīt suni, pārdot suni, rūpēties par suni, sist suni, trenēt suni, vērtēt suni



suns, suņa, dsk. ģen. suņu, v.

1. Plēsoņu kārtas mājdzīvnieks, ko cilvēki tur mājas apsargāšanai, medībām u. tml. 

Putnu, vilku, aitu, āpšu suns – suņu šķirnes.

Sētas, ķēdes, ganu suns. Suņu riešana. Suņu būda.

2. īp. nozīmē; sar. Ļoti slikts, neciešams.  

Suņa dzīve, suņa darbs. Suņa laiks. 
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1056]


suns, -ņa, v.

1. Suņu dzimtas mājdzīvnieks, kam ir saimnieciska vai dekoratīva nozīme. Mājas suns.

Dienesta suņi. Medību suņi. Dekoratīvie suņi. Šķirnes suns. Ganu suns. Sardzes suns. Aizjūga suns. Braucamais suns. Polārais suns. Aitu suns. Āpšu suns. Putnu suns. Nikns suns. Melns suns. Pelēks suns. Dzeltenbrūns suns. Raibs suns. Pinkains suns. Garspalvains suns. Īsspalvains suns. Suņa būda. Suņa smilksti. Suņa gaudošana. Rīdīt suni. Atgaiņāties no suņiem.

Vilku suns – vilku šķirnes suns.

Klēpja suns (biežāk sunītis) sar. – mazs dekoratīvo šķirņu suns; arī mazs suns.

Lopu suns sar. – ganu suns.

(Uz)laist suni (kādam) virsū – (uz)rīdīt suni (kādam) virsū.

Suņu puisis vēst. – piķieris.

Suņa nagla novec. – furunkuls.

.. meitenes pēdās min liels suns, kuram gara, rūsgana spalva un aste sagriezta lepnā ritenī uz muguras. Vilks 3, 24.

„Es negribu, ka tu no manis aizej saplēstām drēbēm!” Nate jokodamās turpināja. „Lai citi nedomā, ka es tev būtu uzrīdījusi suņus.” Dziļums 1, 105.

Ap stūri nāk suņu puisis ar veselu baru suņu .. Upīts 18, 40.

// Šī mājdzīvnieka tēviņš.

Pēc kinoloģijas atziņām kuce ir saprātīgāka par suni. Ezera 15, 119.

// ģen.: suņa, adj. nozīmē; sar. Tāds, kas ir izstrādāts no suņādas.

Suņa cimdi.

// ģen.: suņu, adj. nozīmē Tāds, kurš (parasti) nav cilvēkam izmantojams, arī kura izmantošanas iespējas nav zināmas (par savvaļas augiem).

Suņu ķimenes. Suņu griķis.

Suņu kumelīte – suņkumelīte.

.. sēņu pasaulē ir daudz neēdamu sēņu, tā saucamo „suņu sēņu”, un starp tām daudz ļoti indīgu .. Rīgas Balss 58, 198, 7.

Meža jeb suņu rozei .. ir lieli, atliekti dzeloņi. Dindonis 1, 135.

Mežos bieži sastopamas suņu vijolītes .. ar gaišziliem ziediem. Galenieks 2, 273.

// ģen.: suņa, adj. nozīmē; pārn.; sar. Ļoti nevēlams, kaitīgs. Ļoti nepatīkams, arī smags, grūts.

Lēni sijā lietus, mums salst kājas, kuras apņēmuši grāvja dubļi, un tad sāk krist kūstošs sniegs. „Suņa laiks,” Vilnis drebinādamies saka .. Grīns 1, 160.

Ak, suņa dzīve šoferim, mūžīgi ar trakiem vien darīšana. Viņi laikam no tās benzīna smakas paliek dulli .. Rozītis III, 103 

// pārn.; niev. Cilvēks ar ļoti nevēlamām īpašībām.

Žans: Es jau sen būtu varējis tevi izlikt no veikala, bet es neesmu suns. Es pats gribu dzīvot un ļauju arī tev dzīvot. Zīverts 1, 136.

2. dsk.; zool. Plēsēju kārtas dzimta, kurā ietilpst nelieli un vidēji lieli, galvenokārt gaļēdāji dzīvnieki ar spēcīgu ķermeni, nelielu galvu un izstieptu purnu (piemēram, mājas suns, savvaļas suns, lapsa, vilks).

Pie suņu dzimtas pieder lapsas, Usūrijas jenotsuns .., vilks, no kura senčiem izveidots mājas suns. Bioloģijas rokasgrāmata 219
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


suns – suņs; suņu būda – suņu butka
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


suns – mājas sargs, krancis sar., ausainis sar., kvekšķis sar.


Jau kapsētas suņi rej sar. – saka, ja (kādam) paredzama drīza nāve.


Kā nopērts suns (arī kucēns)saka par tādu, kas pārdzīvo kaunu, nožēlu.


Kā suns sar. – saka par cilvēku, kas dara ko grūtu, smagu, arī sajūt ko ļoti nevēlamu, ir pakļauts kam ļoti nevēlamam.


Ķēdes suns niev. – tas, kas ir gatavs veikt jebkuru, parasti negodīgu, zemisku, uzdevumu (kā) interesēs.


Pazīt kā raibu sunibūt labi iepazinušam (kāda) būtību, raksturu.


Pēc suņa sar. – saka par ko ļoti nepatīkamu, nevēlamu.


Sunim (arī kaķim, zirgam) jāsmejas sar. – saka par ko acīmredzami smieklīgu, muļķīgu, arī nepareizu, nepatiesu.


Tur (arī te, kur) tas suns aprakts sar. – saka, ja kļūst zināms, kur slēpjas kādas parādības, rīcības cēlonis.


Turēt suņa kārtā sar. – slikti izturēties (pret kādu).  
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


Dieva suns novec. – vilks.


Kā sunim blusu sar. – saka, ja kādam kaut kur ir ļoti daudz nevēlama, nosodāma, negatīva.


Kā suns ar kaķi ļoti nesaticīgi; nemitīgi strīdoties.


Kā suns uz siena kaudzes saka, ja kāds ir nenovēlīgs, nenovīdīgs.


Kā suns, savu asti ķerdams sar. saka par veltīgu darbošanos.


Kā traks suns bez sajēgas, pārmērīgi ātri; bez žēlastības.


Ne suns pakaļ nerej saka, ja ko neuzzina, nepamana, ja par ko neliekas ne zinis.


Plēšas kā suņi saka, ja nemitīgi strīdas, plēšas, nepavisam nesatiek.


Saimnieks savu suni tādā laikā nedzen laukā saka, ja ir ļoti slikts laiks.


Solīt kā sunim desu solīt to, ko nedomā dot, darīt.  
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 232; 1086; 1222–1224]


Kinoloģijāsuņu evolūcija, suņu izcelsme, suņu šķirnes.


AstronomijāMazais Suns, Lielais Suns.


Botānikāsunīši.


VietvārdiJaunsunīši, mājas; Sunīši, vidējciems; Sunīša ezers; Sunīte, upe; Suņpurvs, mežs; Suņu sils, mežs; Suņcirtes, purvs; Suņu kalns; Suņu sala, pļava.


suns, pamatā ide. *kOon– : *kun- ‘suns’, sākotnēji nom. *Oō(n), ģen. *kunós, no kā ab. formas *šuo un *šunas (paralēli *šuns) > la. so [suo], suns.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 958]


angļu – dog

baltkrievu – сабака

franču – chien

grieķu  σκύλος

igauņu – koer

krievu – собака; пёс

latīņu – canis

lietuviešu – šuo

lībiešu – piņ

poļu – pies

somu – koira

ukraiņu – пес; собака

vācu – der Hund

zviedru – hund



Dzīvo kā suns ar kaķi. 


suns uz siena kaudzes, ne pats ēd, ne citam dod. 


Kāds suns, tāds saimnieks; kāds saimnieks, tāds suns


Ko skatās kā suns mēnesī.


Skrej kā suns pēc desas.


Sunim suņa daba. 


Tad tur jau ir tas suns aprakts.


Tam tik daudz stiķu, kā sunim blusu. 


Gulošs suns zaķi neķer. 


Kas nebaro suni, baro zagli.


Suns saimnieces gods.


Suņa zobi, zāģa zobi un zirga kāja nav galvojami. 


Suņa būdā gaļu neglabā. 


Kad gribi suni pielabināt, tad neturi spieķi rokā.


Labs suns vairāk vērts nekā divi gani. 


Kas slinkam sunim maizi dos. 


Visslinkākam sunim vismīkstākā gulta.


Suns desu netaupa.


Suns neēd nevārtīta, kungs – nesmērēta.


Nikns suns ķer aiz stērbeles, bet ļauns cilvēks – aiz apkakles. 


Ja ņem no citām mājām suni audzināt, tad pretī jādod sāls, lai suns būtu nikns.


Ja sapnī ir darīšana ar niknu suni, tad būs darīšana ar ļauniem cilvēkiem.


Ja sunim nemanot pieiet no muguras un skatās pār viņa galvu caur ausu starpu, tad var redzēt, ko suns domā.


Ja suns ēd zāli jeb lok no peļķēm ūdeni, tad līst lietus.


Ja suns izlien meitai caur kājām, tad tas ir jābāž atpakaļ. Ja tas neizdodas, meita netiks apprecēta.


Ja suns nakti rej uz augšu skatoties, tad būs ugunsgrēks, ja uz leju – kāds mirs.


Ja suns pārskrien pa ceļu, tad deviņas laimes, ja kaķis, tad deviņas nelaimes.


Kad kreisā padusē ieliek trīs akmentiņus, tad var iet mierīgi, jo neviens suns neries.


Kad suns aiziet no mājas, tad būs liels sliktums; bet, kad svešs suns ienāk mājā, tad būs liels labums.



Dzelzs suns linu asti. – Adata ar diegu. 


Suns tup uz tīruma, dzelzu kurpes kājā. – Arkls un lemeši.


Mazs mazs sunīts kluss kā akmens, bet tomēr lielu lielais mājas sargs. – Atslēga. 

Suns guļ, zarnas kust. – Bites stropā.


Mazs mazs sunītis asām spalvām. – Kastanis. 


Zelta ābols mēslienā. – Suns durvju priekšā. 


Sēnalu stanģītis četrām kājām. Suns. 


Sāls kulīte zem sliekšņa. Suns


Vīrs iet pa tīrumu, rats uz muguras. Suns ar paceltu asti. 


Kas taisa gultu, riņķī griezdamies? Suns gulstoties.



Projām, projām,

Nelūgti viesi!

Suns jūs salūdza,

Kaķe izvadīja. [LD 26135-0]

 

Suns sita bungas

Uz lāča asti;

Saimnieks pā(r)veda

Pirtnieka meitu. [LD 22324-0]

 

Suņam devu zaķa kāju,

Lai aiztrenca vecu puisi,

Suns aiztrenca vecu puisi

Noplīsušu kažociņu. [LD 13119-0]


Baltais sunītis

Kāda pamāte apietas ar savu pameitu dikti suniski. Pameita gan izdara visu uz mata, ko jau tik liek, bet tomēr nevar un nevar iztapt.

Kādu dienu pameitai jāatnes ūdens no akas, ka spainis sauss. Nabadzīte raud gaužas asaras. Te – kur gadījies, kur ne – attek balts sunītis un saka: „Ja tu mani ņemsi par vīriņu, tad gādāšu, ka ūdeni aiznesīsi.” Meitiņa apsolās. Sunītis tūlīt izdara, kā solījies, un tad pazūd.

Pēc kāda laika pameitai gadās cits brūtgāns. Viņa negrib iet, bet pamāte uzstāj, ka jāiet. Nekā darīt. Pienāk kāzu vakars; brūtgāns atlaiž, visi tek pretim, baltais sunītis arī tai pulkā gadījies. Citi saiet iekšā, sunīti pamet laukā. Te uz reizi baltais sunītis laukā – sāks tik dziedāt:

„Meitiņ, mīļā, laid mani iekšā –

Mani, mazu vīrelīt’, –

Vai atmini to dieniņu,

Ko pie akas solījies?”

Visi pasmejas par sunīša labo muti un – joka dēļ – ielaidīs arī. Sunītis ietek istabā, ierauga brūtgānu brūtei blakus un tūlīt dzied atkal:

„Meitiņ, mīļā, laid mani iekšā –

Mani, mazu vīrelīt’, –

Vai atmini to dieniņu,

Ko pie akas solījies?”

Brūtgāns domā: „Jocīgs šunelis! Jāļauj jau būs, lai nāk arī blakus, kad tik dikti lūdzas.”

Sunītis apguļas brūtei pie kājām un vairs nesaka ne vārda. No rīta sākas derības, sunītis dzied atkal:

„Meitiņ, mīļā, laid mani iekšā –

Mani, mazu vīrelīt’, –

Vai atmini to dieniņu,

Ko pie akas solījies?”

Brūtgāns jau atplēš muti, bet vēl neko. Pēc derībām jāēd brokastis, sunītis dzied atkal:

„Meitiņ, mīļā, laid mani iekšā –

Mani, mazu vīrelīt’, –

Vai atmini to dieniņu,

Ko pie akas solījies?”

Brūte noliek savu tiesu sunītim, šis paliek klusu. Pēc brokasta visi sasēž ratos un brauks uz baznīcu pie laulībām; sunītis dzied atkal:

„Meitiņ, mīļā, laid mani iekšā –

Mani, mazu vīrelīt’, –

Vai atmini to dieniņu,

Ko pie akas solījies?”

Nobrauc baznīcā, mācītājs sāk laulāt. Te uzreiz sunītis itin dikti:

„Meitiņ, mīļā, laid mani iekšā –

Mani, mazu vīrelīt’, –

Vai atmini to dieniņu,

Ko pie akas solījies?”

Mācītājs prasa: „Ko tad tu solījies? Izsaki visu, ātrāki nelaulāšu!”

Meita nu izsaka galu no gala. Pamāte sper vai zemes gaisā, tomēr nekā darīt. Ne mācītājs nu vairs laulā, ne arī pameitai acumirklī ko padarīt. Tik brūtgāns bija prāta vīrs, tas saka: „Kāpēc, meitiņ, man tūlīt neizteici visu skaidri? Kā lai to zinu?”

„Būtu teikusi labprāt, bet baidījos no pamātes.”

Pamāte, to dzirdēdama, dusmās izskrien no baznīcas laukā; sunītis tai pakaļ. Pamāte grib sunīti rokā dabūt, bet tai pašā acumirklī atlaiž varena kariete astoņiem zirgiem. Sulainis nolec no buka, atdara karieti un lūdz balto sunīti iekšā kāpt. Baltais sunītis iekāp karietē un pārvēršas par staltu ķēniņa dēlu. Tagad pameitu laulāja ar ķēniņa dēlu un aizveda uz zelta pili. Bet pirmo brūtgānu par viņa labsirdību, ka licis sunīti iekšā laist, ļāva pie brūtes kājām apgulties, ieņēmis ratos, – ķēniņš iecēla par savu pirmo padoma devēju.
[http://valoda.ailab.lv/]

 

Vecais suns par bērna glābēju

Kādam saimniekam bija vecs suns, kuram deva ēst tikai sakaltušas garozas. Reiz suns satikās ar vilku, sūdzēja tam savas bēdas. Vilks sacīja: „Klausies, es tev došu labu padomu; bet, kad tev labi klājas, neaizmirsti manis! Redzi, rītdien saimniece ar savu vienīgo meitiņu nesīs siena pļāvējiem pusdienu; es nolaupīšu viņai meitiņu, tu dzenies man pakaļ un puinī mani, ka vilna vien put!”

Kā teikts, tā notika. Otrā dienā saimniece patiesi nesa pļāvējiem pusdienas un viņai līdzi tecēja meitiņa. Nolikusi pļavas malā ēdienu, pati gāja pie pļāvējiem aicināt ēst. Pa tām starpām vilks sagrāba meiteni un nesa uz mežu. To redzēdams, suns dzinās vilkam pakaļ un to tikmēr plucināja, kamēr neizlaida meiteni no zobiem. Nu pieskrēja arī saimniece ar pļāvējiem un nezināja aiz priekiem, ko darīt ar suni.

Neilgi pēc tam dzēra tanīs pašās mājās kāzas, uz kurām suns uzaicināja arī vilku. Vedēju naktī suns sagaidīja savu viesi, pie žoga stāvēdams. Kad vilks bija atnācis, viņš to ieveda rijā un lika ielīst krāsnī. Tur nu suns atnesa gaļu, maizi un brandvīnu, lai vilks ēd, dzer un līksmojas. Bet negausnieks drīzi vien piedzērās un iesāka bļaustīties: „Man gribas ziņģēt, man gribas ziņģēt!” un rāva vaļā, ka visa rija atskanēja: „Ramtad, ramtad, ramtad – tā!”

Izdzirdējuši svešādo dziesmu, kāzinieki saskrēja rijā ar rungām un vilku tā notaukšķēja, ka tas tikko jaudāja pa rijas logu izmukt ārā. No tā laika vilks nevar suņa ieraudzīt ne acu galā.
[http://valoda.ailab.lv/]


Senos laikos vienā valstī valdījis ķēniņš – suns. Suņu ķēniņš rīkojis lielas dzīres, kurās varējuši piedalīties visi suņu kungi. Kaut kādus salašņas viņš negribējis savās viesībās zināt, kādu iemeslu dēļ, – nav vairs ieradies. No tā laika suņi apostoties, jo viņi meklējot pazudušo suni ar grāmatām.
[http://valoda.ailab.lv/]


– Tu esi pats dumjākais suns, kādu man nācies redzēt! – saimnieks uzbrēc savam sunim.

– Es lūdzu atnest avīzi, bet tu vāri kafiju!


Maska „Suns”

Uz ceļiem, pleciem, elkoņiem piestiprina hokejistu aizsargaksesuārus. Virs tiem uzvelk platu kombinezonu, lai veidotos lempīga, robusta figūra. Lielos plankumus uzšuj aplikāciju veidā, mazos var uzzīmēt ar tušu, tinti vai anilīna krāsu. Cepuri šuj no auduma. Rokās cimdi, kājās sporta apavi.
[Sagatavots pēc: Začeste 1993 : 78]

 

Rotaļa „Sunīši”

Rotaļas sākumā apzīmē rotaļas laukumu, pa kuru var skriet. Izrauga vienu no rotaļniekiem – „sunīti”, kuram jāķer pārējie. Ja ķērājam izdodas kādu noķert, piesitot tam ar roku, par „sunīti” kļūst noķertais un sāk citu ķeršanu.
[Sagatavots pēc: Laiviņa 1992 : 66]



Norā

 

Cik skaista daba gudrā,

Suns sēd un skatās skudrā,

Tam lūpas raustās kā smietos,

Aiz prieka kā neierietos.

 

Tur kustas dīvains gariņš,

Tam mutē pelēks zariņš.

Ne noras zāles sīkas

Tas ejot nenoliec līkas…

 

Suns izstiepj baltās kājas

Un saulē acis miedz.

Aiz kalna ganiņš rājas,

Uz aitām auzās kliedz. [Skalbe 2000 : 125]

 

 

Suns uz siena kaudzes

 

Kādu dienu

Aita pie kaudzes plūkusi sienu.

Suns gājis garām,

Ieraudzījis aitu to darām,

Skaudībā nodrebējis,

Klāt skrējis,

Uzrāpies uz kaudzes un rējis:

– Au! Au!

Te nekādas ēšanas nav! –

Aita skatījusies, skatījusies bēdīgi,

Nogrozījusi galvu un teikusi pēdīgi:

– Mē-ē!

Uz siena kaudzes sēd,

Ne otram dod, ne pats ēd!

Tāda bijusi saruna,

No tās radusies paruna. [Osmanis 2000 : 313]


Bet te skaļa suņu riešana iztraucēja puiku: no tuvējām mājām metās kā deviņi gājējiem ceļā pāris nelielu ganu suņu.

Īpaši mazākais likās negants. Acis tam dzirkstīt dzirkstīja, un ar saviem apskaužami baltiem zobiem viņš strādāja, it kā gribētu Janci vai gabalos sakapāt.

Puikam neatlikās nekas vairāk kā ieķerties ar vienu roku tēva kažokā, ar otru satvert spieķi stingrāk.

– Tie gan laikam abi briesmīgi nikni? – Jancis bažīgi teica.

– Nebīsties nekā! – tēvs atbildēja. – Nevajag tikai iesākt karu, tad viņi neaiztiks. Riet jau viņu amats.

Dārznieks uzsvilpa un palabināja suņus, kas tūliņ kļuva lēnāki. Vēl gabaliņu gājējus pavadījuši, tie sāka viens otru dzenāt un tvarstīt un aiztecēja mierīgi savā sētā atpakaļ.

Bet Jancim tomēr atlika bažīgas domas prātā: kā būs sestdien, kad viens pats ies te garām? Vai tad suņi kaunēsies arī no viņa, maza puikas, kā no tēva? [Valdis 1983 : 193]



Suņi ir Māras līdzpavadoņi un ganāmpulka sargi. Tekstos, kur kā ganu aizgādne figurē Māra, suņu saukšanai ir aizsargājoša funkcija.
[Sagatavots pēc: Kursīte 1996 : 273]



Dace Lielā Spēle.

 

Zane Lūse Suņu sēnes.

 

Johans Valters-Kūravs Ceļojošā cirka klauns ar dresētiem suņiem.

 

Maija Tabaka Ziedošais purvs.


Maija Tabaka Saulriets.


Autore A. Otomere.



Dziesma Vēja suns. Kaspara Dimitera vārdi, Zigmāra Liepiņa mūzika, izpilda Imants Vanzovičs.


Dziesma Suns. Mārtiņa Freimaņa vārdi un mūzika, izpilda grupa „Tumsa”.


Suņu šķirņu veidošanās

Pēc ārējā izskata mūsdienu suņi daudz neatšķiras no saviem senčiem. Taču kādreiz suņu šķirnes jēdziens bija svešs. 19. gadsimta beigās kļuva populāras suņu izstādes, un tieši tad radās nepieciešamība pēc specifiskiem šķirņu standartiem, lai suņus varētu salīdzināt un novērtēt. 1873. gadā Lielbritānijā izveidojās suņu audzētāju entuziastu grupa, kas lika pamatus suņu ciltsgrāmatai, noteica katrai šķirnei raksturīgās pazīmes un izstrādāja arī suņu izstāžu noteikumus.
[Sagatavots pēc: Aldertons 2002 : 6]

 

Čivava

Čivavas augums nepārsniedz 23 cm, bet svars ir 0,5–3 kg. Čivava uzskatāms ne vien par mazāko, bet arī par vienu no vecākajām suņu šķirnēm pasaulē.

Ilgu laiku tika uzskatīts, ka šie suņi nākuši no Meksikas, kur līdz pat devītajam gadsimtam pirms mūsu ēras bijuši sastopami čivavām līdzīgi sunīši. Acteku ciltis šos suņus sadedzināja kopā ar mirušajiem saimniekiem. Pētījumi liecina, ka septiņsimt gadus pirms mūsu ēras šādi suņi dzīvojuši Ēģiptē, no kurienes izvesti uz Maltu.

Lai gan suņi ir sīka izmēra, čivavām ir diezgan laba veselība un ilgs draugs, pret savējiem ir draudzīgs, maz rej. Lielā pašapziņa neļauj čivavām sadzīvot ar citiem mājdzīvniekiem. Čivavas ir viegli apmācāmi. Ļoti jutīgi pret aukstumu, mitrumu un caurvēju.
[Sagatavots pēc: Stankēviča 2004 : 44]

 

2011. gadā Latvijas Republikā ir reģistrētas aptuveni 200 suņu šķirnes. Populārākās ir: vācu aitusuns, Labradoras retrīvers, Jorkšīras terjers, špics, Bernes ganusuns, mopsis. Retāk sastopamas šķirnes ir kuvass, Česapīkas līča retrīvers, Čehoslovākijas vilkusuns, Havanas bišoni, Hanoveras asinspēdu dzinējsuns, Glenas terjers no Imālas, Norfolkas terjers, Vandejas mazais asspalvainais basets, japāņu špics, peruāņu kailais suns un Tuleāras kotons. 

 

Suņu šķirņu nosaukumi. [http://termini.lza.lv/]