Tradicionālā transkripcija

[sudraps]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[sudrɑps]


[s] – nebalsīgais troksnenis

[u] – īsais patskanis

[d] – balsīgais troksnenis

[r] – ’skanenis’.’]

[a] – īsais patskanis

[p] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Ortgramma – bs.



sudrab– – sakne, vārda celms

-sgalotne




sudrab+balt-s

sudrab+egl-e

sudrab+egl-īt-e

sudrab+gārn-is

sudrab+kaij-a

sudrab+karūs-a

sudrab+kāz-as

sudrab+kļav-a

sudrab+laps-a

sudrab+lap-u

sudrab+liep-a

sudrab+liet-as

sudrab+meln-s

sudrab+naud-a

sudrab+pelēk-s

sudrab+pog-a

sudrab+podz-iņ-a

sudrab+sakt-a

sudrab+spogul-is

sudrab+tēraud-s

sudrab+vītol-s

sudrab+zāl-īt-e

sudrab+zaļ-š

sudrab+zil-s

sudrab+zvīņ-u

sudab+zvīņ-ain-s


sudrab+kal+is, sudrab+kal+e




sudrabspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

Vienskaitlinieks.

 

 

vsk.

dsk.

N.

sudrab-s

 

Ģ.

sudrab-a

 

D.

sudrab-am

 

A.

sudrab-u

 

I.

ar sudrab-u

 

L.

sudrab-ā

 

V.

sudrab!

 


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsSudrabs ir vērtīgs metāls.

2) izteicēja daļa – Saulē kaut kas spīd, tas ir sudrabs.

3) galvenais loceklisMatu sudrabs.

4) papildinātājs – Es protu atšķirt īstu sudrabu no viltota.

5) apzīmētājsKrustmāte man uzdāvināja sudraba karotīti.

6) apstāklisVisi trauki mirdzēja sudrabā.



sudraba auskari, sudraba gredzens, sudraba karote, sudraba kāzas, sudraba medaļa, sudraba zvans

 

tīrs sudrabs



sudrabs, v.

1. Ķīmiskais elements – mirdzošs, pelēki balts dārgmetāls.

 Sudraba karotes, cukurtrauks, pulkstenis. Tīrs sudrabs. Apkalt ar sudrabu.

2. pārn. Balts, pelēcīgs mirdzums, kāds raksturīgs šim metālam. 

 Sarmas sudrabs. Sudrabs viz matos. Upe laistās vienā sudrabā.

3. ģen. sudraba, īp. noz. Dzidrs, tīrs (par skaņu); tāds, kas rada šādu skaņu; sudrabains.

Viņas balsij sudraba skaņa. Sudraba zvani skan.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1054]


sudrabs, -a, v.; parasti vsk.

Ķīmiskais elements – balts (gaisa iedarbībā melnējošs), spīdīgs, samērā mīksts, ļoti plastisks cēlmetāls.

Tīrradņa sudrabs. Sudraba rūda. Sudraba sakausējumi. Sudraba nitrāts. Sudraba hlorīds. Sudraba karote. Sudraba medaļa.

Laistīties zeltā, sudrabā – laistīties zelta un sudraba krāsā. Būt bagātīgi izrotātam ar zeltu, sudrabu.

Sudraba kāzas divdesmit piecu gadu kāzu jubileja.

poēt. Jūras sudrabs  jūras zivis.

Vēl šī [divdesmitā] gadsimta sākumā sudrabs ieņēma visai pieticīgu vietu starp citiem dārgmetāliem un to izlietoja galvenokārt rotas lietām un izrotājumiem. Zinātne un Tehnika 62, 9, 41.

.. tur bij .. daži sudraba dālderi, sudraba laulājams gredzens, sudraba sakta .. Upīts 4, 140.

Pils zāles laistās zeltā un sudrabā. Jansons 2, 139.

// ģen.: sudraba, adj. nozīmē Tāds, kam ir šim cēlmetālam raksturīgā krāsa, raksturīgais spīdums. Sudrabains.

Sudraba kļava.

Sudraba karūsa – sudrabkarūsa.

No rīta, kad noraso sudraba lietus, – visa pasaule mirdz! Vāczemnieks 7,162.

Mūsu ezeros jau aklimatizētas .. sudraba karūsas. Spuris 1, 60.

// pārnTas, kas pēc krāsas, spīduma ir līdzīgs šim cēlmetālam.

Visu nakti mēness lēja Pār mums staru sudrabu. Balodis 8, 35.

// pārnSirmums.

Jā, tas bija viņš, tāds pats žirgts kā viņdien, tādu pašu smaidīgu vaigu, tikai sudraba matos tā pavairāk. Kalndruva 5, 203.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


sudrabs – sudobrys 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


sudrabs. sudraba naûda. sudraba gr¥dz¥nc. dažas jàu i sma`kas kamanas, isp¥xv¥tas ùn istaĩsîtas, nùoka`tas dzèlzis, nùokràsuôtas sudraba kràsã. = sidrabs.

sidrabs. sudrabs. vešerene màn ìedeva savu sidraba brošu. agrâk, ka b¦nc kristîc baznîcã, ta tajã traũkã, ku ûdènc, krustt¥s ùn krustmãte m¥tuši sidraba naûdu.
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 454; 341]


sudrabs – sidrabs, apv. sudabrs 
[Sagatavots pēc: LVSV 2002 : 412]


Ķīmijāsudrabs, sprāgstošais sudrabs, sudraba ragmānis, sudraba perjodāts, sudraba karbonāts, sudraba sulfīds, sudraba acetilenīds.

 

Celtniecībāsudraba diegs, sudraba krāsa.

 

Poligrāfijāsudraba folija.

 

Arheoloģijāsudraba krelles.

 

Sportāsudraba medaļa.

 

Botānikāsudrabegle.

 

Zooloģijāsudrablapsa, sudrabainā karūsa, sudrabkaija.


UzvārdiSudrabs, Sudraba; Sudrabiņš, Sudrabiņa; Jaunsudrabiņš, Jaunsudrabiņa; Sudrabkalns, Sudrabkalna; Sudrabegle.

 

VietvārdiSudraba kalniņš, kalns Saldus novadā; Sudraba purvs, purvs Alūksnes novadā; Sudraba bļoda, ieplaka Alūksnes novadā; Jaunsudrabiņi, viensētas; Sidrabe, upe Jelgavas novadā; Sudrabbirzs, mežs Auces novadā, Sudrabdīķis, dīķis Kandavas novadā; Sudrabene, pļava Kuldīgas novads; Sudrabezers, ezers Garkalnes novadā; Sudrabgrāvis, upe Skrundas novadā; Sudrabi, viensētas; Sudrabiņi, viensētas; Sudrabkalni, pauguru grupa Kuldīgas novadā; Sudrabkalni, viensētas; Sudrabkalns, vidējciems Jēkabpils novadā; Sudrabkaļi, viensēta; Sudrabsils, mežs Engures novadā.

 

ErgonīmiSudrabiņi, SIA; Sudraba pakavs, kafejnīca Rīgā; Sudrabotā gaisma, sieviešu koris Rīgā; Sudraba nams, SIA, rotkaļu darbnīca.


sudrabs, mantots vārds; apv. sudabrs, sidrabs; lš. sidãbras, apv. sudãbras, arh. sidrabas, pr. siraplis, kr. серебрó (ssl. sьrebro, arī sъrebro), go. silubr, v. Silber ‘t. p.’. Baltu, slāvu un ģerm. valodām ir kopējs (no citām ide. valodām atšķirīgs) sudraba apzīmējums. Par tā cilmi ir dažādi uzskati.

O. Trubačovs (1978) uzskata, ka vārda senākā forma ir *sibrap– / *sudrap-. Tātad, salīdzinot ar citām valodām, latviešu valodā ir saglabājusies visarhaiskākā forma, tikai br > dr (disimilējoties no p vārda beigās). E. P. Hemps (1973) uzskata, ka aizgūtā pamatforma ir bijusi *sirəbr– > b*sir’abra-, no kā ab. *sir’abras > *sid’abras.

Pēc Endzelīna uzskata (1929), sidrabs < *sidabras < sirabras, kas varētu būt aizgūts no anatoliešu valodām.

Savukārt V. Ivanovs (1977, 1983) uzskata, ka vārda sudrabs un tam radniecīgo vārdu dzimtene ir Kaukāza apgabals, kur bijušas senas sudraba atradnes.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 952– 953]


angļu – silver

baltkrievu – серабро; срэбра

čigānu – rup

grieķu – ασήμι

igauņu – hõbe

itāļu – argento

krievu – серебро

latīņu – argentum

lietuviešu – sidabras

lībiešu – õb’dõ

poļu – srebro

somu – hopea

ukraiņu – срібло

vācu – das Silber

zviedru – silver



Runāšana – sudrabs, klusu ciešana – zelts.

 

Labāk sudrabs rokā nekā zelts dziļi zemē.

 

Viss nav sudrabs, kas vizuļo.



Kalējs kala debesīs,

Ogles bira Daugavā;

Es paklāju villainīti,

Man iebira sudrabiņš. – Krusa.

 

Cērt ledu, uzcērt sudrabu; cērt sudrabu, uzcērt zeltu. – Vārīta ola.

 

Apaļš dīķītis, sudraba laipiņa. – Sakta.

 

Maza mājiņa ar sudraba sienām. – Zivs.

 

Lācis tup kalnā, sudraba kurpes kājās. – Arkls un lemeši.

 

Zila pļava, baltas aitas, div’ sudraba ganītāji. – Debess, zvaigznes, mēness un saule.

 

Pilns sieks ar sudraba naudu, zelta rublis vidū. – Debesis un zvaigznes.

 

Sudrabu ieliek,

Zeltu izņem. – Zivis žāvē.

 

Divas māsas: viena – balta ar zelta vainagu, otra – melna ar sudraba saktu un pērlēm pie krūtīm. – Diena un nakts.

 

Čirkstēdams, čarkstēdams

sidrabs gāja atvarā. – Govi slauc.



Sudrabiņa upi bridu,

Zelta kurpes kājiņā.

Sudrabs tek tekamo,

Zelts pa virsu lidināja. [LD 31012-3]

 

Es apkalu kumeliņu

Sudrabiņa pakaviem;

Cauri jāju tumšu nakti,

Sudrabs vien nozibēja. [LD 29696-0]

 

Brāļi, brāļi, pērkat zeltu,

Es sudrabu nevalkāšu:

Sudrabs vilka grūtu svaru,

Grūt manam mūžiņam. [LD 5598-0]

 

Mellas kājas arājam,

Zelta kanna rociņā;

Tumša nakte zvejniekam,

Sudrabs spīd laiviņāi. [LD 28265-0]

 

Kad es gāju miežus sēt,

Dievs sēd ežas maliņā;

Kad es miežu alu dzēru,

Sudrabs kannas dibenā. [LD 19674-0]

 

Bārenīte, tavas dienas,

Tavas gaudas asariņas!

Kur nokrita asariņa,

Tur pavērta sudrabiņ’. [LD 3909-2]

 

Auzas, auzas, palīdziet

Kumeļam dubļu brist;

Brāļi, brāļi, palīdziet

Māsiņai sudrabiņ’. [LD 5580-0]

 

Jauni puiši, jaunas meitas,

Ar godiņ’ dzīvojiet!

Dabūs zeltu, sudrabiņ’,

Godu vairs nedabūsiet. [LD 6535-8]

 

Sudrabiņa lakstīgala

Nolaidāsi rasiņā;

Visi viņas spārnu gali

Sudrabiņa lāsītēs. [LD 2496-2]

 

Apkaustīju kumeliņu

Sudrabiņa pakaviem,

Sudrabiņa pakaviem,

Tēraudiņa nagliņām. [LD 29602-0]

 

Aiz upītes balti bērzi

Sudrabiņa lapiņām,

Tur aizveda mūs’ māsiņu

Sudrabiņa kalējiņš. [LD 18184-5]

 

Visi zied smilšu kalni

Sudrabiņa ziediņiem:

Tur guļ mani bāleliņi

Sudrabiņa kalējiņi. [LD 27636-0]

 

Bitit’ sērst aicināja

Dravenieka līgaviņu,

Solīdama vasku, medu,

Pilnas krūtis sudrabiņa. [LD 30293-0]

 

Sanākuši Dieva dēli,

Aparuši, apsējuši;

Sanesuši zelta arklus,

Sudrabiņa sētavītes. [LD 33904-0]

 

Ļaudis mani sēdināja

Dūnaiņāi ezerāi;

Es sēdēju kalniņāi

Sudrabiņa krēsliņā. [LD 8615-0]

 

Ne zināt nezināju,

Kur pādīte gadījās:

No Dieviņa nolaidās

Sudrabiņa ķēdītēm. [LD 1156-2]

 

Nedošu pūriņa

Bez sudrabiņa:

Zelta kalts pūriņš,

Sudraba pildīts. [LD 16654-0]

 

Es savam(i) kumeļam(i)

Ozoliņa stalli taisu,

Dzelzu duris, vara grīdu,

Sudrabiņa redelītes. [LD 29735-0]

 

Dieviņš smalki sadauzīja

Sudrabiņa alus kannu;

Saules meitas salasīja

Pa vienam gabalam,

Dieva dēli sastīpāja

Sudrabiņa stīpiņām. [LD 33768-0]

 

Sudrabiņa birzi bridu,

Ne zariņa nenolauzu;

Būt’ zariņu nolauzusi,

Būt’ es visa apbirusi,

Būt’ es visa apbirusi

Sudrabiņa lapiņām. [LD 30637-3]

 

Laime gāja laimēdama,

Meitām vietu taisīdama;

Citai taisa siena vietu,

Citai zelta, sudrabiņa.

Kam pataisa siena vietu,

Tai pataisa labu mūžu;

Kurai zelta, sudrabiņa,

Tai gaudājas asariņas. [LD 9213-0]

 

Kur tu augi, daiļš ozols,

Ka es tevis neredzēju?

Zīda saknes, zelta zari

Sudrabiņa lapiņām. [LD 34066-12]

 

Sudrabiņa grožu viju,

Zelta kalu kamaniņas:

Mana jauna līgaviņa

Pie māmiņas sērstu gāja. [LD 26427-2]

 

Sen slavēja, nu ieraugu

Rīgā zaļu ozoliņu:

Zīda miza, zelta zari

Sudrabiņa lapiņām. [LD 34066-17]

 

Sudrabiņa man nebija,

Zeltis man nepieder,

Pieder baltas vilnainītes

Pie smuidrā augumiņa. [LD 5747-0]

 

Visas puķes noziedēja,

Papardīte neziedēja;

Tā ziedēja Jāņu nakti

Sudrabiņa ziediņiem. [LD 32415-5]

 

No tālienes es pazinu,

Kura mana brāļa sēta:

Pie vārtiemi ozolīts

Sudrabiņa lapiņām. [LD 26540-7]

 

Labi, labi pamieloja

Tai mazāja sētiņā:

Sēņu zupu stribināja

Sudrabiņa karotēm. [LD 32785-1]

 

Ozols auga Daugavā

Sudrabiņa lapiņām,

Kur Saulīte miglu meta,

Ik vakara noiedama. [LD 33886-2]

 

Kalnā zied ābelīte

Ar sudraba ziediņiem;

Sudrabiņa ziedi zied,

Būs sarkani āboltiņi. [LD 30625-0]

 

Silā bite ratus grieza,

Ne baltā ābulā;

Darbā meitu nolūkoju,

Ne zeltā, sudrabā. [LD 11449-0]

 

Līdz pusei Daugaviņa

Sudrabā vizuļo.

Iemetam zelta slotu,

Lai tā visa vizuļo. [LD 30983-1]

 

Ne man zelta, ne sudraba,

Baltas vien vilnainītes;

Ielīgoju istabā,

ar sniegu apsnigusi. [LD 21619-0]


Sudraba, zelta un dimanta zirgs

Kādam tēvam trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Mirstot tēvs pavēl katram dēlam savu nakti viņa kapu sargāt. Abi gudrie dēli sarunā neiet, bet muļķīgais izpilda tēva vēlēšanos un aiziet tūlīt pirmā naktī kapu sargāt. Ap pusnakti tēvs kapā prasa: „Nu, vecākais dēls, vai atnāci?”

„Nē, viņš nenāca, tādēļ es atnācu,” muļķīgais atbild.

„Labi, mans dēls! Nāc manā galvgalā, tur tu dabūsi mazu taurīti: ja viņā papūtīsi, tad atskries sudraba zirgs visiem sedliem.”

Dēls noiet galvgalā un ierauga tēva roku no kapa izbāztu. Roka tam pasniedz mazu taurīti. Viņš nobučo mīļā tēva roku, paņem taurīti un iet uz mājām. No rīta brāļi prasa: „Nu, ko tad laba redzēji un dzirdēji pie tēva kapa?”

„Ko tad nu nomiris teiks?” muļķīgais atbild.

Otrā naktī paklausīgais dēls dabū no tēva citu taurīti, ar kuru zelta zirgu sataurē, un trešā naktī atkal dimanta taurīti, ar kuru dimanta zirgu sataurē.

Pēc laba laika ķēniņš izlaiž ziņu, ka viņa vienīgā princese nodomājuse to par vīru ņemt, kurš iespēšot ar savu zirgu viņai uz dimanta kalna klāt piejāt. Gudrie brāļi nu baro un baro katrs savu labāko zirgu, bet muļķīgajam iedod vecu, klibu ķēvi barot. Zināmā dienā gudrie izved savus nobarotos zirgus no kūts un smejas par muļķīgo, kurš ar savu klibo ķēvi aplociņā atsprāklis jādelē. Abi aizjāj un atstāj muļķīgo mājā. Bet, tikko gudrie aizjāj, muļķītis papūš pirmo taurīti. Te sudraba zirgs aulekšiem vien klāt ar visiem sudraba sedliem, sudraba iemauktiem un sudraba jātnieka drēbēm. Maz acumirkļos sudraba jātnieks brāļiem garām. Gandrīz uzjāj dimanta kalnā augšā, bet zirgam kāja paslīd. Princese, tādu jātnieku redzēdama, izkūst no priekiem un ļoti nožēlo, ka nevarējis līdz galam uzjāt. Tā pavēl jātnieku saķert, bet tas aizjāj, ka ne domāt no noķeršanas. Simtiem tai dienā vēl izjājās, bet par velti.

Otrā dienā tāpat. [..]

Trešā dienā atkal daudzi, daudzi izjājas, bet viss par velti. Te uz reizi nāk tik kāds jātnieks dimanta zirgā, dimanta apģērbā, tik spožs, ka visiem acis apžib. Jātnieks šodien papriekšu apjāj trīs reizes ap kalnu un tad pilniem aulekšiem sasniedz kalna galu, kur novelk savu gredzenu un iedod princesei. Princese atkal iedod savu mutes drāniņu jātniekam un grib kaut ko prasīt. Jātnieks, ne vārda neatbildējis, no kalna zemē un projām. Tik vienam karavīram izdodas nevilšus jātnieka kāju ievainot.

[..]

Trešā dienā suns saož princeses mutes drāniņu pie muļķīgā brāļa kājas, jo ar to bija vāts apsieta. Princese aicina atrasto pie sevis. [..]

Visi ļaudis gavilēt gavilē un apsveic jauno ķēniņu. Tik gudrie brāļi aiziet, nokāruši galvas, uz mājām, runādami: „Tēvs laikam būs kapā viņam to visu devis. Vai nevarējām mēs iet kapu sargāt?” 
[Sagatavots pēc: Džūkstes pasakas 1991 : 136–137]


Sudraba avotiņš

Viļķenes pag. Vecroču purvmalā atrodas uzkalniņš, ko sauc par Sudraba kalniņu. Un viņa pakājē ir avotiņš.

Gar avotiņu garām gāja pusmūža cilvēks. Bija karsta vasaras diena, vīrs bija noslāpis un gāja pie avotiņa nodzerties. Avotiņā ieraudzījis sudraba lietiņu, viņš izvilcis to ārā. Grūti tas viņam nācās, tomēr viņš to izdarīja. Izvilcis un gājis uz māju, un ceļā palicis akls. Viņš sācis raudāt. Gājis raudādams uz avotiņu un iesviedis sudraba lietiņu atpakaļ avotiņā. Sācis atkal redzēt.

No tā laika avotiņu nosauca par Sudraba avotiņu, un no tā arī cēlies uzkalniņa nosaukums.
[LTT 1991 : 324–325]

 

Strazdes pilskalns

Priekš kādiem 40 gadiem par šo pilskalnu stāstīta šāda teika.

Minētā pilskalna vietā esot apgrimusi kāda pils ar visām ēkām. Daži esot pat redzējuši nākam dūmus iz tiem caurumiem, kuri kalna galā izskatījušies it kā skursteņa caurumi. Turpat dzīvojis kādās mājās gauži drošs puisis. Tas teicis, lai viņu piesienot virves galā un lai ielaižot pa tā dēvēto skursteņa caurumu iekšā, viņš gribot apskatīties, kas tur iekšā būs atrodams; bet, kad viņš virvi kustināšot, tad lai tūliņ velkot ārā. Kā runāts, tā darīts, – piesējuši puisi virves galā un ielaiduši pa caurumu dibinā. Pēc kāda brīža tiek kustināta virve. Nu tiek vilkts un izvelk puisi, kurš iz cauruma iznes līdz divus sudraba lukturus, upura maku, sudraba biķeri un sudraba šķīvīti. Bet puisis vēl nav mierīgs – grib, lai to vēl otrreiz nolaiž dibinā. – Nolaiž. Bet nu gaida un gaida apnikuši, bet virve tomēr netiek kustināta. Taču beidzot virve pakustās, un nu velk, ko velk, bet velkamais ir gauži smags. Taču beidzot izvelk, un virves galā nav vis vairs puisis, bet ozola bluķis.

Tos divi sudraba lukturus, biķeri, upuri un šķīvīti nonesuši uz baznīcu un tur nolikuši piemērīgā vietā. Veci ļaudis stāsta, ka vēl priekš 40 gadiem Strazdes baznīcā bijuši tie paši iznestie baznīcas rīki.
[LTT 1989 : 88–89]

 

Sudrabkalns

Priekš daudz, daudz gadiem tur, kur tagad ir kalns, atradās skaista sudraba pils. Pilī valdīja varens un bargs valdnieks. Savus darbiniekus tas dzina no rīta līdz vakaram – cauru dienu, cauru nakti. Pils pārvaldnieks neieredzēja nabagus un vecus. Tie nedrīkstēja pils tuvumā rādīties. Tie tika mocīti un ar suņiem padzīti. Ļaudis lādēja pilskungu un nevarēja nolādēt. Agri kādā svētdienā pie pils vārtiem pieklauvēja kāds vecs vīriņš. Pie vārtiem gadījās pats pils kungs, kurš gāja uz riju raudzīt kūlējus. Tas uzprasīja vecītim, ko te meklējot. Vecītis lūdzis paēst un atļauju pilī atpūsties. Kungs uzkliedzis, lai taisoties prom – te neesot ubagu barotava. Palaidīšot vaļā suņus. Tad vecītis teicis: „Lai šī pils nogrimst uz laiku laikiem ar visu savu kungu. Pils varēs pacelties tikai tad, kad nosauks tās vārdu.” Pils tūlīt nogrima, bet tās vietā pacēlās kalns. Pils bija no sudraba, tāpēc kalns nosaukts par Sudrabkalnu.

Šī teika stāsta par kāda kalna izcelšanos, kurš atrodas Jēkabpils apriņķī Sēlpils pagastā pie Pormaļu mājām un saucas Sudrabkalns.
[LTT 1898 : 89–90]


Beidzot atklāts, kā ķīnieši dod vārdus saviem bērniem.

Viņi ņem sudraba karoti un nomet to uz akmens grīdas. Kādu skaņu karote izdod, tādu vārdu arī bērns iegūst.


Visās svinībās un svētkos ļaudis laiku pavadījuši ne tikai tautiskās dejās, bet arī gājuši rotaļās, jo tajās var piedalīties visi – gan veci, gan jauni, gan lieli, gan arī mazi. Rotaļa „Sudraba doze” pazīstama Alšvangas novadā.

 

Rotaļa „Sudraba doze”

„Še tev viena sudraba doze!”

„Kas tur iekšā?”

„Trīs jauni puiši.”

„Kā viņi ģērbušies?”

Nu stāstītājs stāsta, kādas kuram drēbes. Viņš domā par kādiem trijiem viņam pazīstamiem puišiem un stāsta tādas drēbes, kādas tie parasti valkā. Bet nesaka, kas tie ir, tikai saka – kurš pirmais, kurš otrais, kurš trešais. Pats teicējs gan domā, kurš katrs ir. Kad visi pateikti, tad jautā: „Kuru par vīru, kuru pie rokas, kuru aiz durvīm?” Kad pateic, kuru grib par vīru, kuru pie rokas, kuru aiz durvīm, tad pasaka, kas tie tādi ir. Ja gadās puisim jautāt, tad saka trīs jaunas meitas tādā pašā kārtībā.
[http://www.suitunovads.lv/]



Nāc

 

Nāc, draugs, kad mēneša vizmas līst

Caur priežu galotnēm skumjām,

Par daiļumu klusu mēs runāsim,

Par šķīstību, zvaigžņu stariem.

 

Nāc, draugs, mūs pasaule atstāja,

Mēs bijām lepni un brīvi,

Mēs nesaprotam ne cilvēkus,

Ne viņu gurdeno dzīvi.

 

Kā tīrā sudrabā greznoti,

Mirdz mākoņi debesu telpā…

Cik labi ir tagad mums ceļot tā,

Cik ilgu —–

 

Nāc, draugs, lai mirušie dusēt iet,

Mums nevajag miera un snaudas.

Līst mēneša vizmas, ir gaiša nakts –

Vēl daudzi mums, vientuļiem, baudas. [Akuraters 1994 : 9]

 

 

Pūpolītis

 

Pilns sudraba pūpoliem vītola zars –

Un tagad es zinu: ir pavasars.

Kaut pazarēs vietām vēl patvēries sniegs,

Smej stautiņi gravās,

un visur tāds prieks,

Ka smejos es arī – no visas sirds,

Un saule pār mani tik zeltaina mirdz.

Kur paskatos,

viss tāds smaidīgs un jauks –

Es saulei un sudraba pūpoliem draugs. [Vāczemnieks 2004 : 81]


Šodien audzinātāja klasē ienes neredzētu kastīti, pagrabina un liek mums minēt, kas tur varētu būt iekšā. Bet kastītei vāks virsū! Kā tad var zināt, kas tur ir?

– Tāpēc jāuzmin! – saka skolotāja. Un mūsu meitenēm jau rokas augšā.

– Konfektes! – min Mirdza.

Viņa ir tā, kas vienā gabalā ēd konfektes un krāj sudraba papīrīšus. Man taisni kauns par tādu atbildi. Vai tad skolotāja kādreiz klasē būtu nesusi konfektes? [Indrāne 1964 : 5]

 

Skolotājs ņēma grāmatu un deva Anniņai kādu gabaliņu lasīt, kas izdevās diezgan veikli; tad lika skaitīt kādu bausli, ko arī viņa ar savu skaidro balsīti, rociņas salikusi, kā šķetināt nošķetināja. Skolotājs apglaudīja viņu un prasīja, vai dziedāt arī mākot, uz ko Anniņa tūliņ iesāka: „No debesīm būs man atnest…” – utt., un viņas balss noskanēja kā sudraba zvaniņš. [Kaudzītes 1980 : 14]

 

Bieži, kad saule zemu laidās, viss sniegs pie logiem atspīdēja sarkans, tad gan laikam pavērās debesu durvis un kāds eņģelis, galvu pabāzis, lūkojās lejā, ko mēs te darām.

Debesīs gan arī visi durvju rokturi bij no tīra zelta un grīda no stikla, pa kuru varēja iet kā pa ūdens virsu. Pats dievs, es domāju, sēd zelta krēslā kā bite ziedā un ir mūžīgi aizplīvurojies ar mākoni. Kad viņš to atvilktu nost, tad visi, kas to ieraudzītu, paliktu akli no lielā spožuma. Debesīm apkārt ir arī lieli meži ar sudraba, zelta un dimanta kokiem, un sudraba skudru pūžņiem ar dimanta skudriņām. Bet grūti ir mežiem cauri tikt, kamēr nokļūst debesīs. [Aspazija 1968 : 35]


LAIMA. Bitīte žiglā

Baltziedu vālā,

Sudraba miglā

Zvaigznīte tālā,

Ķirzata glodā,

Pa akmeņu pilīm

Kas šaudās un lodā,

Lietiņš, kas čabina,

Vējiņš, kas grabina,

Brālītis Saulstaris,

Mirdzošais rītsveicis,

Visu zemju skaistule

Māsiņa Sārtroze.

Viss, kas uz pasaules margo un zvīļo,

Sūta tev labdienas, viss tevi mīļo.

(Laima nozūd.)

MAIJA. Viss, kas uz pasaules margo un zvīļo,

Sūta man labdienas, viss mani mīļo.

Viss mani mīļo! Ai, sirmmāmiņ, cik jauki!

(Neredz vairs Laimu.) [Brigadere 1956 : 116]

 

ANDRS. Ko galdauts nodarījis jums?

Tā laba lieta.

Tēvs tikai neprot rīkoties.

MADARA (ironiski).

Tu prastu gan.

ANDRS. Es prastu. Mums jauna māja būtu,

Samta svārki. Un vara zobeni.

Un Artai sudrabsaktas.

MADIS. Mēs neēstu tik daudz

Mēs dotos pasaulē… un meklētu…

ARTA. Vai Austraskoku, mīļo brālīt?

MADIS. Vai Austraskoku?

Kāds tas izskatās?

[..]

ARTA. Vara zari, zelta saknes,

Sudrabiņa lapiņām. [Zālīte 1996 : 43]

 

VĪSKRELIS. Akmentiņš no Ķezberiem vēlas ar baronkungu runāt.

BARONS. Lai nāk! Un tad pasaucat man Frišvager kungu atpakaļ.

VĪSKRELIS. Jā, baronkungs… Baronkungs, viendien sacījāt, ka no guļamistabas tepiķī iekritušās naudas trūkstot vēl vecs sudraba piecnieks. Es viņu nupat atradu. (Pasniedz baronam naudu.)

BARONS. Ā, jums tak reizēm gaišākas acis nekā Kristīnei. Abus zelta gabalus viņa atrada, šīs sudraba plēvītes ne. Paldies. [Blaumanis 1983 : 309]

 

Vārds sudrabs izmantots Aspazijas lugas nosaukumā Sidraba šķidrauts (1905).



Smiļģis un Briedītis (Alfrēds Antmanis-Briedītis) nekad nav apkarojuši viens otru, viņi nav tik sīki. [..] Latviešu teātra ģēnija [Eduarda Smiļģa] kraukļmelnums gadu gaitā laistīsies visās spektra krāsās. Līdz beidzot abi korifeji būs mirdzoši balti kā tikko spodrināti sudraba biķeri. [..] Mati sudrabosies ap ģēnija galvu.

[Šneidere 2010 : 22; 51]


Sudrabs kā spoži balts metāls simbolizē tīrību. Sudrabs tiek asociēts ar mēnesi (ar sievišķo) pretstatā vīrišķajam, saulei raksturīgajam zeltam. Kristietības simbolikā sudrabs simbolizē dvēseles attīrīšanos.
[Sagatavots pēc: HSV 1994 : 138]



Rūdolfs Pērle Sidraba laiviņā (1915). 

 

Māris Upzars Sudrabs un zelts I (2010). 

 

Māris Upzars Sudrabs un zelts II (2010). 

 

Jana Briķe Meitene ar sudraba lapsu (2012).

 

Ieva Iltnere Klusā daba ar sudraba šķīvi (2007).

 

Lidija Auza Caur sidraba birzi gāju (1970). 


Rīgā, Kurzemes rajonā, starp Slokas ielu un Kurzemes prospektu atrodas Sudrabkalniņš – piemineklis Rīgas 6. kājnieku pulka karavīriem, kas aizstāvēja Rīgu pret bermontiešu uzbrukumu 1919. gadā. Granīta pieminekli atklāja Valsts prezidents Kārlis Ulmanis 1937. gadā. Tā autori: tēlnieks K. Zāle, arhitekts E. Štālbergs.
[Sagatavots pēc: Latvijas enciklopēdija V 2009 : 366]


Dekoratīvs sudraba šķīvis (1938). Meistars Arnolds Naika, meta autors Aleksandrs Dzērvītis. Uz šķīvja malas iegravēts uzraksts: „IX Dziesmusvētku dziesmu kara I godalga labākajam lauku korim. Piešķirta Lazdonas draudzes korim /diriģents Haralds Mednis/. [Sagatavots pēc: http://rmm.lv/]



Dziesma Sudrabā. O. Vācieša vārdi, U. Savicka mūzika.

 

Latviešu tautasdziesma Sidrabiņa lietiņš lija.

 

Latviešu tautasdziesma Kālabadi galdiņami? J. Ustinskova apdarē.

 

Dziesma Piena ceļš. G. Rača vārdi, R. Paula mūzika.

 

Latviešu tautasdziesma Jūriņ’ prasa smalku tīklu.

 

Latviešu tautasdziesma Es redzēju jūriņā.

 

Latviešu tautasdziesma Nāk rudentiņis.

 

Dziesma Mākonis. I. Grāveres vārdi, I. Ulmaņa mūzika.

 

Dziesma Pomeranču vainadziņš. M. Čaklā vārdi, I. Kalniņa mūzika.

 

Latviešu tautasdziesma Saule brida rudzu lauku. I. Rupaines apdare.

 

Dziesma Circenīša Ziemassvētki. Aspazijas vārdi, R. Paula mūzika.

 

Dziesma Dūdieviņam. V. Belševicas vārdi, I. Kalniņa mūzika.

 

Latviešu tautasdziesma Es apsedzu sav’ galdiņu.

 

Latviešu tautasdziesma Lēni, lēni Dieviņš brauca.

 

Latviešu tautasdziesma Mazs bij’ tēva novadiņis.

 

Dziesma Pūti, pūti ziemelīti. M. Zālītes vārdi, U. Marhilēviča mūzika.

 

Dziesma Ziemassvētku rūķītis. V. Plūdoņa vārdi, J. Vaivoda mūzika.

 

Latviešu tautasdziesma Sidrabiņa upi bridu.

 

Latviešu tautasdziesma Aiz ezera balti bērzi.

 

Dziesma Sabile, Talsi, Kandava. J. Petera vārdi, R. Paula mūzika.

 

Dziesma Zelta ābele, sidraba avots. L. Brieža vārdi, R. Paula mūzika.


Sudraba tīrīšana

Mājas apstākļos sudraba tīrīšanai var noderēt balts zobu tīrīšanas pulveris, arī balta zobu pasta (tāda, kas nebalina, bet ir ar sodu). Izstrādājumu tīra ar birstīti tik ilgi, līdz tumšā oksidējusies kārtiņa ir notīrīta un izstrādājums atgūst sākotnējo spožumu. Ja birstīte nebūs pietiekami mīksta, var rasties skrāpējumi.

Var rīkoties arī šādi: ožamo spirtu sajauc ar ūdeni attiecībā 1 : 10 un ar to notīra sudrablietas. Var dzeramo sodu izšķīdināt ūdenī un turēt tajā sudraba lietas, līdz tās atgūst spīdumu. No vecmāmiņām aizgūta metode – sudrablietām uzlej karstu vārītu kartupeļu ūdeni un patur, līdz sudrablietas atgūst spožumu.
[Sagatavots pēc: http://www.e-rotas.lv/]

 

Sudrablietu piedāvājums veikalos, antikvariātos un tirgū ir ļoti plašs, cenas – atšķirīgas. Juvelieris Juris Sarma stāsta, kā būt drošam, ka neiegādāsieties viltojumu, kā noteikt sudraba un juveliera darba kvalitāti un vērtību, pārskatot no vecvecākiem mantotās rotaslietas vai galda piederumus.

Ievesto dārgmetālu izstrādājumu kvalitāte ir atkarīga no iepircēja. Latvijā gan sudrabu, gan zeltu – vismaz oficiāli un legāli – ieved no Rietumiem [..]. Ievesto dārgmetālu izstrādājumu kvalitāte ir atkarīga no iepircēja, nevis ražotājas vai tirgotājas valsts.

Par dārgmetāla kvalitāti liecina prove, kas norāda dārgmetāla daudzumu metālā. Piemēram, 875. prove sudrabam norāda, ka metālā ir 87,5 % sudraba. Piejaukumu sauc par legatūru. Zeltam mēdz būt dažādi piejaukumi, sudrabam parasti liek klāt tikai varu. Kaut arī varš ir sarkans, sudrabs nepieņem vara krāsu pat tad, ja varš veido 25 % no sakausējuma (750. prove). Zelts mēdz būt dažādās krāsās – baltais, sarkanais, pat zaļais zelts, taču sudrabs – tikai vienā.

Sudraba proves – no 750. līdz 999.

Sudraba standarta proves ir šādas: 750., 875., 916., 925. Piemēram, cara monētas, ordeņi ir izgatavoti arī no 900. proves dārgmetāla, taču uz izstrādājuma norādīta zemāka – 875. prove, jo 900. nav standarta prove. 925. prove pašlaik ir vispopulārākā gan Latvijā, gan pasaulē. Ja metāls ir tuvu tīram sudrabam (tajā ir 92,5 % sudraba), tas ir ļoti mīksts. Izstrādājumi jālieto ļoti masīvi, citādi tie ātri deformēsies. Savukārt gludi izstrādājumi ļoti ātri saskrāpējas. Agrāk populārāki bija 875. proves sudraba izstrādājumi, kas ir izturīgāki un piemērotāki nēsāšanai.

Augstākas proves par 925. parasti neizmanto. Ļoti retos gadījumos lieto arī tīro sudrabu, ko apzīmē ar 999, taču šāds izstrādājums ir gandrīz tikpat mīksts un plastisks kā svins un nēsāšanai neder.

Par vecumu liecina prove un akmeņu slīpējums.

Sudrablietu vecumu var noteikt galvenokārt pēc provēm. Ir trīs galvenās provju mērvienību sistēmas: zolotņiku, karātu un metriskā.

Līdz 1900. gadam Krievijā lietoja zolotņiku proves (zolotņiks bija svara mērvienība cara laikā). Pēc tam tika ieviesta metriskā sistēma, ko vēl joprojām izmanto Latvijā. Zolotņiku proves atbilst metriskajai sistēmai. 96. zolotņiku prove atbilst 1000 metriskajā sistēmā, tātad ir visaugstākā. 84. zolotņiku prove atbilst 875. provei utt. Līdzās dārgmetāla raudzi apliecinošajam skaitlim atradās vīrieša galva profilā.

Latvijā cara laikā izmantoja zolotņiku proves, bet no 1900. gada – metrisko sistēmu. Pirmās Latvijas Republikas laikā līdzās proves ciparam atradās Mildas galva, kuras novietojums liecināja, vai dārgmetāls ir sudrabs, zelts vai platīns. Šo apzīmējumu – tikai citādi pavērstu – atjaunoja 90. gadu vidū, nodēvējot par Latvijas provi.

Padomju laikos proves skaitli papildināja piecstaru zvaigzne, sirpis un āmurs. Burts, kas atrodas pie vienas zvaigznes kājiņas, norādīja, kura proves inspekcija – Rīgas, Maskavas, Ļeņingradas utt. – to situsi. Parasti viltotajām provēm trūkst šī burtiņa.

Ja sudrablietu rotā vairāki zīmodziņi, pirmais no kreisās ir juveliera, nākamais – firmas vai rūpnīcas, kurā viņš darbojas, un pēdējais – prove. Viena pati prove var būt tikai importa dārgmetālu izstrādājumiem.

Rotaslietu vecumu nosaka arī pēc akmeņu slīpējuma.

Karātu provei ne vienmēr var uzticēties.

Pašlaik vairumā pasaules valstu lieto karātu provi. Karāts ir arī svara mērvienība – 1/5 grama (1 gramā ir pieci karāti), kurā izsaka dārgakmeņu svaru. 24 karāti atbilst 1000 pēc metriskās sistēmas, tātad norāda, ka dārgmetāls – zelts, sudrabs vai platīns – ir tīrs. Ja uz izstrādājuma ir 14 karātu prove, dārgmetāla daudzumu tajā aprēķina, pieņemot 1000 par 24. Arī karātu proves atbilst metriskajai sistēmai. Piemēram, 14 karātu prove atbilst 585. provei, 18 karātu prove – 750. provei.

No karātu provēm ir jāuzmanās. Karātu prove vēl nenozīmē, ka no dārgmetāla ir viss izstrādājums – tas var būt arī tikai apzeltīts.

Rīgas prove – droša dārgmetālu kvalitātes garantija.

Rīgas proves simbolu veido Mildas galva un dārgmetāla raudzi apzīmējošais skaitlis. Mildas galvas novietojums norāda uz metālu. Mildas galvai jāatrodas pirms zelta un pēc sudraba provi apzīmējošā skaitļa.

Rīgas provei jābūt uz visiem dārgmetālu izstrādājumiem – vai tos pārdod veikalā vai antikvariātā, vai komisijas tirdzniecībā. Ja izstrādājumu var nēsāt arī pa daļām, uz pamatveidojuma uzsit pilnu provi, bet uz piekariņiem – papildprovi, tikai Mildas galvu.

Ja ir uzsista Rīgas prove, par izstrādājumu atbild valsts. Rīgas proves inspekcija ir ļoti stingra, tādēļ dārglietas ar Rīgas provi var iegādāties bez bažām. Protams, arī Rīgas provi iespējams viltot, bet viltojumu nebūs lielos veikalos.

Vairums galda piederumu – tikai apsudraboti.

No agrākajiem laikiem daudziem saglabājušās ne tikai rotaslietas, bet arī dažādi galda piederumi – biežāk karotes un karotītes, naži, dakšiņas, retāk – kausi, šķīvji, paplātes, bļodas. Šobrīd cilvēki sudraba galda piederumus iegādājas ļoti reti – visbiežāk nopērk pa sudraba tējkarotītei, ko dāvināt uz kristībām. Lielus komplektus pērk vienīgi ļoti bagāti cilvēki. Turklāt viņi to dara ārzemēs, jo Latvijā sudraba izstrādājumi ir daudz dārgāki nekā citur. Latvijā galda piederumus tikpat kā neizgatavo – vienīgi kādus atsevišķus priekšmetus. Galda piederumu ražošana ir rūpnieciska, ar rokām vien tos nevar izgatavot, nepieciešamas dažādas palīgierīces: lielas preses, valči, virpas.

Mēdz būt arī tīra sudraba galda piederumi, taču vairums ir tikai apsudraboti. To pamatā ir vairāku metālu sakausējumi, kas gan vizuāli, gan pēc fiziskajām un ķīmiskajām īpašībām līdzinās sudrabam. Šie sakausējumi nav dārgmetāli, to vērtība nav liela. Katrā valstī sakausējuma sastāvs ir nedaudz citāds, tādēļ tiem ir arī atšķirīgi nosaukumi. Padomju laikā izmantoja melhioru, pirmās Latvijas Republikas laikā – alpaku.

Apsudrabotiem priekšmetiem ārzemēs sit proves, Latvijā – ne. Kādreiz arī uz Latvijā ražotiem apsudrabotiem izstrādājumiem norādīja, cik bieza ir sudraba kārta. Piemēram, 20 u nozīmēja, ka sudraba kārtiņa uz priekšmeta ir 20 mikronu bieza.

Apsudrabotie priekšmeti jākopj ļoti uzmanīgi, tos nevajag berzt, jo sudraba kārtiņa ir ļoti plāna.

Apsūb gan apkārtējās vides, gan nēsātāja ietekmē.

Sudrabs oksidējas (tautā saka: apsūbē) skābju iedarbībā. Mūsdienās gaiss ir ļoti piesātināts ar skābēm. Tās izdala arī skaidu plātnes, kas ir jaunajās mēbelēs, un paklāji, tādēļ sudrablietas oksidējas ātrāk. No ēdieniem sudrablietu oksidēšanos visvairāk veicina olas.

Sudraba rotaslietu oksidēšanās atkarīga arī no to nēsātāja – no viņa veselības un pat garastāvokļa. Vienam sudrabs kļūst melns, otram ne. Kādam smērē pirkstus, citam ne. Esmu redzējis cilvēkus, kam pat zelts smērē pirkstus, un arī tādus, kam laulības gredzens pēc ilgākas nēsāšanas izskatās kā tārpu saēsts.
[Juris Sarma 2010; http://en.websolutions-abc.com/]

 

Rakstnieks Sudrabu Edžus

Īstajā vārdā Eduards Morics Zilbers (1860–1941). 19. gs. beigās periodikā tika publicēti Sudrabu Edžus reālistiskie stāsti, kuros attēlota enerģisku tautskolotāju cīņa ar tumsonību un sadzīves nebūšanām. Vērtīgākais devums ir stāsti jaunatnei „Dullais Dauka” (1900), „Pusmāsas dēls” (1904), „Kaukšķītis” (1912). Tulkojis arī daiļliteratūru no poļu un krievu valodas. Pēc 1905. gada revolūcijas cīņām, izvairīdamies no represijām, 1906. Latviju atstāja un no 1906. līdz 1918. gadam dzīvoja Krievijā. No 1920. gada strādājis Krievijā: bijis skolotājs, lektors, korektors, mūža nogalē pievērsies tikai literārai darbībai.
[Sagatavots pēc: Latviešu rakstniecība biogrāfijās 1992 : 317]

 

1999. gadā Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs sāka sērijas „Saglabāt sudrabā” izdošanu, lai iepazīstinātu sabiedrību ar dokumentālo filmu, kinohroniku materiāliem, kas glabājas šajā arhīvā, tā atšķirot daudziem agrāk nezināmas lappuses Latvijas pēdējās simtgades vēsturē. Sērijas nosaukumā ietvertais vārds sudrabs izvēlēts simboliski ar divējādu jēgu: pirmkārt, filmas ķīmiskajā sastāvā šis metāls ir viena no sastāvdaļām, kas ļauj tapt attēlam, otrkārt, tas simbolizē šo materiālu vēsturiski dokumentālo vērtību. Varētu arī pieminēt vēl vienu aspektu – daudzo filmu sirmo, tātad sudraba caurausto vecumu. Sērijā iznākušas trīs grāmatas:

* pirmā sērijas „Saglabāt sudrabā” grāmata (1999) ir veltīta vienam no nežēlīgākajiem un traģiskākajiem notikumiem mūsu valsts un tautas, kā arī pasaules vēsturē – Otrajam pasaules karam, kura laikā Latvija zaudēja savu valstisko neatkarību, tās iedzīvotāji tika varmācīgi slepkavoti, iesaukti abu karojošo pušu armijās un daļa tautas izklīdināta bēgļu gaitās;

* otrā grāmata ir „Latvija staļinisma varā. Hroniku kadri 1945–1955” (2004). Šajā izdevumā apkopoti unikāli Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva dokumenti par laiku pēc kara beigām līdz 1955. gadam. Attēlos redzamo papildina izraksti no staļinisma perioda preses un kinohroniku materiāliem, kā arī vēsturnieces Ilgas Kreituses komentārs par Staļina laiku Latvijā latviešu un angļu valodā;

* trešā grāmata ir „Atkusnis un salnas. Hroniku kadri 1955–1964” (2007), tajā atrodami Latvijas kinohronikas dokumenti par laiku no 1955. gada līdz 1964. gadam. Šajā laikā bija beigusies tautsaimniecības pēckara atjaunošanās un rekonstrukcija. Latvijas atrašanās PSRS sastāvā ar visām no tā izrietošajām sekām bija un no iedzīvotāju vairākuma tika uztverta kā objektīvs dotums.
[Sagatavots pēc: http://www.arhivi.lv/]

 

Sudrabkāzas svin pāri, kas laulībā nodzīvojuši 25 gadus.