Tradicionālā transkripcija

[strḕlniẽks]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija


[s] – nebalsīgais troksnenis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[r] – ’skanenis’.’]

[ḕ] – šaurais, garais patskanis

[l] – ’skanenis’.’]

[n] – ’skanenis’.’]

[iẽ] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[k] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ē.

 



strēl-sakne

-niek-piedēklis

-sgalotne

strēlniek- – vārda celms






strēlniekspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

 strēlniek-s

 strēlniek-i

Ģ.

 strēlniek-a

 strēlniek-u

D.

 strēlniek-am

 strēlniek-iem

A.

 strēlniek-u

 strēlniek-us

I.

 ar strēlniek-u

 ar strēlniek-iem

L.

 strēlniek-ā

 strēlniek-os

V.

 strēlniek!

 strēlniek-i!

 


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsStrēlnieki droši devās kaujā.

2) izteicēja daļa – Tumšās ēnas pie meža bija strēlnieki.

4) apzīmētājsStrēlnieku pulks tika pārvietots.

5) papildinātājs – Filma stāsta par strēlniekiem 20. gadsimta sākumā.

6) vietas apstāklisJaunie puiši pieteicās strēlniekos



strēlnieka apģērbs, strēlnieku apvienība, strēlnieku atgriešanās, strēlnieku bataljons, strēlnieka bultas, strēlnieka cepure, strēlnieku cīņas, strēlnieku daļa, strēlnieku divīzija, strēlnieka draugi, strēlnieku dziesmas, strēlnieka ģimene, strēlnieka ideāli, strēlnieku ierakumi, strēlnieku kaujas, strēlnieku komandieris, strēlnieku ķēde, strēlnieka mājas, strēlnieka māte, strēlnieku muzejs, strēlnieku nams, strēlnieku piemineklis, strēlnieka zābaki, latviešu strēlnieki, latviešu sarkanie strēlnieki, drošsirdīgs strēlnieks, dzirdīgs strēlnieks, piesardzīgs strēlnieks, redzīgs strēlnieks, uzmanīgs strēlnieks, varonīgs strēlnieks, atcerēties strēlniekus, dziedāt par strēlniekiem, godināt strēlniekus, iet strēlniekos, klausīties par strēlniekiem, lasīt par strēlniekiem, novārdzis strēlnieks, pieminēt strēlniekus, runāt par strēlniekiem  



strēlnieksstrēlniecedsk. ģen. -ču, lietv

  1. Kājnieku karaspēka karavīrs. 

Strēlnieku korpuss. Strēlnieku ieroči. Latviešu strēlnieki.

// vēst. Karavīrs, kura bruņojumā ir loks vai stops. 

Priekšējās rindas strēlnieki pietupās, ļaudami notēmēt un uzvilkt lokus tiem, kuri stāvēja otrajā rindā. 

  1. īpašv. Viens no Zodiaka zvaigznājiem. 

Strēlnieka zvaigznājā ir daudz zvaigžņu, zvaigžņu kopu un spožu gāzu miglāju.

// Attiecīgā Zodiaka horoskopa zīme; cilvēks, kas dzimis šajā Zodiaka zīmē. 

Nākamā nedēļa Strēlniekam būs samērā mierīgs laiks.

 

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv]


strēlnieks, -a, v.;

1. Kājnieku karaspēka karavīrs.

2. v.; vēst. Karavīrs, arī mednieks, kura bruņojumā (parasti) ir loks, stops.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv


strēlnieks – streļčs, strieļnīks

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html


strēlnieks – streļķis (sar.); karavīrs (vēst.)

[Šnē 2012 : 384]


Vēsturē  – strēlnieks.


UzvārdiStrēlnieks, Strēlniece.

Vietvārdi Strēlnieki, vidējciems; Strēlnieki, māju nosaukums; Strēlnieki, zemnieku saimniecība;  Augstrozes Strēlnieki, māju nosaukums; Strēlnieku iela; Strēlnieku laukums; Strēlnieku prospekts; Jaunstrēlnieki, māju nosaukums.

ErgonīmiStrēlnieks G, uzņēmums; Brocēnu strēlnieks, uzņēmums.

Laikraksti – Brīvais Strēlnieks.


strēlnieks, mantots vārds; atvasināts (17. gs. un 18. gs. ‘šāvējs’) no subst. strēle, apv. strēla; lš. strėl­, strėlà ‘bulta; dzinums, atzars, spāre’, kr., bkr. cтрелá, ukr. стрiлá ‘bulta’, bulg. cтрелá ‘bulta, zibens’, p. strzała ‘bulta’, sav. strāla ‘bulta, zibens, svītra’, v. Strahl ‘stars’. Pamatā ide. *ster- ‘svītra, strūkla, stars’, no kā atv. *str¢l-, no kā baltu un slāvu formas. Saknes pamatnozīme ‘izplest, izkaisīt’, no kā ‘šaut’ un subst. ‘tas, kas izšauj’.

 

17. un 18. gs. vārdnīcās minēts verbs strēlēt ‘šaut’, ‘šaut medībās’ (sākotnēji ar bultām). Sal. lš. strėlinti ‘šaut’, strėliúoti ‘mērķēt, šaut’, kr. стрелять ‘šaut’.

 

[Sagatavots pēc: Karulis 1992 : 307]


angļu – rifleman

baltkrievu – стрэлак

čehu –  střelec

franču – tirailleur

igauņu –  jääkäri

krievu – стрелок

lietuviešu – šaulys

poļu –  strzelec

somu –  kiväärimies

ukraiņu –  стрілець

vācu – der Schütze

zviedru –  gevärsskytt




Strēlnieki,

Latviešu strēlnieki!

 

Apžilbst man prāts

No šiem vārdiem

Vairāk

Kā rudens naktī

Uz ielas

No uguņu šalts.

 

Strēlnieki,

Septiņsimts gadu

Slāpētās

Zemnieku tautas

Dvēseles kvēlošā lava.

Skaļākais kliedziens,

Ko atbalso telpa un Visums;

Slepus

Sentrītais nazis,

Kas pāršķēla virves

Uz krūtīm,

Lai varētu elpot.

 

Strēlnieki,

Pusnaktīs baigās un aklās

Pie Viesiem,

Pie Ķekavas,

Slokas un Smārdes,

Tīreļa purvos

Balti un mēmi kā spoki

Gājāt,

Gājāt

Jūs –

Nāvē

Pret kaskotiem vāciem.

Gājāt.

 

Dienu un nakti

Pie Juglas

Traki un melni.

Kā čugunā lieti

Cieti

Jūs

Vācu lepnumam gvardiem

Un viņu pārspēkam

Stāvējāt pretī.

Un ko vairs neņēma lodes, –

Nobeidza mieti.

 

Kazaņas netīro ielu

Sausās un slāpstošās lūpas

Skūpstījāt asinīm savām

Jūs –

Brīvības dēļ. [Čaks 1992 : 120–121]

 

 

Parole

 

Nakts garajās sargu stundās,

kā zilā mūžībā

stāv krusta ceļos strēlnieks

bālsarmas vainagā.

 

Sals stindzinošs. Nakts gausa.

Sirds brīžam kā pagurtu.

Bet parole šonakt tik skaista:

„Par Latviju dzīvību.”

 

Dun tālē šad tad dobji

kāds miegains lielgabals.

Zem soļiem vientuļajiem

dzied asi un griezīgi sals.

 

Vējš nāvējošs ledus spārnus

sit dziedot pār pasauli.

Kaut nāktu jel kāds, kaut skaisto

reiz dzirdētu paroli!

 

Nakts zūd kā moku dzēriens,

rīts zaļi jau šķiedrojas.

Lūk, krusta ceļiem tad beidzot

kāds nācējs tuvojas.

 

Pret zvaigznēm redz zibot pār plecu

kā štiku, kā izkapti.

Sargs jau no tālienes viņam

grib uzsaukt: „Paroli!”

 

Bet lūpas dreb – mēle stīva,

viņš izdveš tik nopūtu.

Un atbilde nāk kā iz zemes:

Par Latviju dzīvību.

 

Tad tūkstoš zvaigznes pēc viņa

sniedz rokas mirdzošās.

Uz krusta ceļiem strēlnieks

redz: parole piepildās.

 

Un paceltā flinte pēkšņi

iz rokām viņam slīd.

Pats sargs uz krusta ceļiem

kā nopļauta zāle krīt. [Bārda 1992 : 219–220]


Vidzemes strēlnieku pulks novietojies netālu no Ķekavas dūkstīm un paltīm piekaisītā silā, ko paspējuši pa pusei jau izcirst Lielgalvja strēlnieku cirvji un tagad retumis kapā vācu granātas.

 

Parasti tās aizkauc pāri, brāzdamās uz tuvēju mežsargmāju pusi, no kurām netālu stāv krievu baterijas, aizmaskojušās priežu zariem un tepat mežā cirstām prāvām eglītēm. Šad tad šo lielgabalu mutes liek atskanēt slinkam rūcienam, bet vairāk klusē, jo patlaban nav kauju, pārplūdušie purvi neļauj uzsākt uzbrukumu, un krievu artilēristiem iznāk vēl vairāk laika čīgāt ermoņikas, kaut utis, kārtis sist.

 

„Dievs sodi, tie zeļļi gluži par velti ēd valsts maizi!” pukojas strēlnieki, vērodami lielgabalnieku apaļi nobarotos vaigus un piebriedušos bikšdibenus. „Tie jau vairs nav zaldāti, bet gatavie tītartēviņi!”

 

Ir tiesa, artilēristi, dīkā dzīvodami, paspējuši tā apaugt taukiem, ka var gulēt i dienu, i nakti. Parasti viņi to arī dara, bet dažreiz – sev pašiem par nelaimi, jo strēlnieki, raduši iet izlūkos, iet sirot pa savas nometnes kaimiņmežiem un purviem, arī skaitīdamies armijas rezervē.

 

Raduši nest mājās trofejas, viņi tagad stiepj uz savu nometni no krievu blindāžām visu, kas nav piesiets, bet visvairāk pozīciju krāsnis, kas silda krievu virsnieku mitekļus.

 

„Kas der krieviem, derēs latvju puikām ar,” viņi sačukstas, naktī pielavījušies pie artilēristu būdas un vērodami pēc krācošām un svilpojošām skaņām, ka zemnīcas iemītnieki guļ lielo miegu un nemaz nenojauš strēlnieku gājumu. [Grīns 2007 : 287]

 

Sala – sals sīkām adatiņām knaibīja seju; nomītais sniegs spalgi sprakstēja zem kājām; pār galvu vizuļoja dažas zvaigznes. Brīvprātīgais kareivis Kudums aiz aukstuma noraustīja kamiešus un ievilka rokas mēteļa piedurknēs. Viņš vēl bija gluži zēns – tikko no skolas sola; turēdams šauteni padusē, viņš uzkāpa uz drupām un sāka raudzīties tālumā. Tur, aiz pauguriem, droši vien glūnēja ienaidnieks, tur viss likās citādāki nekā reālā pasaulē. Tiesa, nekas pārdabisks jau nevarēja būt, bet fantāzija neklausīja un spilgti tēlojās vienu: citu, noslēpumainu pasauli, pārdabiskus spēkus, kundzību pār nāvi. Jā, varēja pat būt, ka uz viņu tagad mērķē un – nākošā acumirklī nodžinkstēs lode. Tas viss bija iespējams, tas viss varēja notikt. Gribējās, kamēr vēl laiks, paslēpties aiz akmeņiem, pieplakt pie zemes, bet vajadzēja arī pārbaudīt gribasspēku un – Kudums pacēla galvu vēl augstāk. Redzēs, vai šaus (bet, ja šaus, tad līdz ar to, zināms, trāpīs). Tomēr nešāva un pauguri izskatījās tik vientuļi, kā kad tur viss būtu galīgi izmiris.

 

No lejas atskanēja sauciens:

–  Eh, jūs tur, kāpiet zemē!

Tas bija otrs sargzaldāts, Rijkurs, vecs strēlnieks, veterāns. Viņš sēdēja improvizētās zemnīcas ieejā.

Kudums varēja ar vienu lēcienu nolēkt no drupām, bet tīši vilcinājās – it kā pozēdams – un tikai pēc otrreizējā sauciena sāka laisties zemē. Mazs akmentiņš ar lielu troksni noripoja tam pakaļ un ievēlās drupu bedrē. Troksnis nepatīkami uztrauca Kudumu: ka tik nakts klusumā nesadzird ienaidnieks!

 

[Zariņš 2007 : 127–128]



Īstie varoņi – latviešu strēlnieki


Pikoties ir forši, vai ne? Taču pēc pārisstundām pat ar bieziem dūraiņiem un cepuri sāk salt un gribas sasildīties. Latviešu strēlniekiem, kas Krievijas Impērijas armijas sastāvā varonīgi cīnījās Ziemassvētku kaujās, šādas iespējas nebija. Viņi bija spiesti aptuveni –25 grādu aukstumā pavadīt pat vairākas diennaktis bez iespējas sasildīties. Slapjas kājas, putenis un neciešams aukstums. Taču latviešu strēlnieki nepadevās.

 

Ar cerību atbrīvot Jelgavu.

Krievu karaspēka negaidītais uzbrukums sākās 23. decembra (5. janvāra – pēc mūsu kalendāra) naktī. Lai putenī būtu nemanāmi, karavīri tērpās baltos sniega tērpos. Viņi devās uz vācu rūpīgi gatavoto dzeloņdrāšu nožogojumu un izgrieza tajā vairākus pārrāvumus. Pulksten 5.00 no rīta Krievijas armija devās straujā uzbrukumā, pārraujot pretinieka fronti trīs vietās. Lai gan Krievijas armija skaitliski bija daudz lielāka – 40 000 pret 25 000, Vācijas karaspēkam bija labāks tehniskais nodrošinājums, tādēļ doties uzbrukumā nebija viegli.

 

Smagāko darbu paveica latviešu strēlnieki, kas bija Krievijas armijas sastāvā. Lai gan to bija tikai aptuveni 11 %, tieši strēlnieki gādāja par plašajiem pārrāvumiem frontē. Viņi cīņā devās ar spēcīgu pārliecību, jo ticēja, ka to dara dzimtenes labā – cenšoties savu zemi atbrīvot no iebrucējiem. Dokumenti liecina, ka strēlniekiem tika stāstīts, ka frontes pārraušana ir tikai sākums Jelgavas atbrīvošanai. Patiesībā gan armijas vadība to neplānoja, taču tas palīdzēja strēlniekiem saņemties un paveikt tik neiedomājami daudz nežēlīgajos apstākļos.

 

[Sagatavots pēc: Romane 2015 : 45–46]

 

 

Latvijas skauti un gaidas ziemas nometnē „Baltais vilks”


130 skauti un gaidas no visas Latvijas 2011. g. piedalījās ziemas nometnē „Baltais vilks”, kas no 6. līdz 9. janvārim norisinājās Ziemassvētku kaujas vietā Ložmetējkalnā. Nometne bija veltīta Daugavgrīvas 1. Latviešu strēlnieku bataljonam.

 

Šī tradīcija janvārī doties uz Ložmetējkalnu ir saglabājusies jau no pirmās Latvijas brīvvalsts laikiem, kad roveri (skautu kustības vecākā darbības pakāpe) devās pārgājienā uz Ložmetējkalnu, lai pieminētu varonīgos latviešu strēlniekus. Arī 2011. g. vairāki roveri un lielgaidas gan kājām, gan arī uz slēpēm devās uz sagaitas vietu.

 

Nometnē piedalījās vairāk nekā 130 jaunieši vecumā no 12 līdz 25 gadiem no Valmieras, Kocēniem, Rīgas, Dobeles, Ķeguma, Bārbeles un Ogres. Viņi pavadīja četras dienas, dzīvojot ārā teltīs un darbojoties ziemas apstākļos. Pasākuma galvenie mērķi bija paplašināt zināšanas par Latvijas vēsturi, attīstīt jauniešiem āra dzīves prasmes ziemas apstākļos, kā arī veicināt savstarpējo sadarbību un drosmi. Sagaitas laikā dalībniekiem bija iespēja uzzināt vairāk par Ziemassvētku kauju norisi, strēlnieku gaitām, attīstīt sadarbības prasmes gan dažādos uzdevumos, gan sadzīvē, būt radošiem, piedalīties nakts spēlē, kā arī Valgundes novada rīkotajā piemiņas pasākumā.

 

[Sagatavots pēc: Šķiņķe 2011 : 6]

 

 

Latviešu strēlnieku bataljoniem – 95


2010. g. augustāapritēja 95 gadi kopš leģendāro latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas. Saistībā ar šo Latvijas vēsturei būtisko notikumu Latvijas Kara muzeja filiālē „Ziemassvētku kauju muzejs” 14. augustā tika atklāta brīvdabas izstāde un norisinājās starptautisks militārās rekonstrukcijas pasākums. Izstādē „Pulcējaties zem Latviešu strēlnieku karogiem” eksponēts vairāk nekā simts fotogrāfiju un dokumentu, kas atspoguļo latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu, to mācību sākumu un pirmās kaujas.

 

 

Pēc latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanai veltītās izstādes atklāšanas notika Pirmā pasaules kara kaujas demonstrācija.

 

[Sagatavots pēc: Dedumietis 2010 : 52]

 

 

Pirmais pasaules karš Latvijā un latviešu strēlnieku cīņas


2015. g. apritēja 101 gads, kopš sākās viens no lielākajiem un asiņainākajiem militārajiem konfliktiem cilvēces vēsturē – Pirmais pasaules karš. 19 gadus vecā serbu nacionālista Gavrilo Principa 1914. g. 28. jūnijā Sarajevā raidītie šāvieni izdzēsa ne tikai Austroungārijas erchercoga Franča Ferdinanda un viņa sievas Sofijas dzīvību, bet ievadīja arī vienu no lielākajām pagājušā gadsimta traģēdijām, kura aptvēra ievērojamu pasaules daļu un nesa līdz šim neredzētus dzīvā spēka zaudējumus visām karā iesaistītajām pusēm.

 

1914. g. vasarā Eiropas lielvaru ekonomisko un politisko pretrunu rezultātā sākās Pirmais pasaules karš. Latvijas teritorijas iedzīvotāji kara norisēs tika iesaistīti pirmajās dienās, Krievijas Impērijai izsludinot mobilizāciju. Jau pēcpārisnedēļām latvieši piedzīvoja pirmās ugunskristības kaujas laukā.

 

1915. g. pavasarī Vācijas karaspēks iebruka Latvijas teritorijā, un pēc gandrīz pusgadu ilgušas karadarbības rudenī fronte nostabilizējās, pāršķeļot Latviju divās daļās. Par frontes līniju un simbolisko robežu kļuva Daugava, kuras krastos daudziem palika dzimtās mājas un tuvinieki. Vācu kontrolē nonāca Kurzeme un Zemgale, pakļaujot iedzīvotājus militāram okupācijas režīmam, kurš pastāvēja visus turpmākos kara gadus.

 

1915. g. vasarā Krievijas valsts domnieki Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis aicināja Latvijas dēlus „pulcēties zem latviešu karogiem” un aizstāvēt savu dzimto zemi pret vācu iebrucējiem, kuri jau kopš pavasara postīja Latvijas zemi. Uzsaukumā stāties latviešu strēlnieku vienībās domnieki norādīja, ka par pamatu jaunajiem latviešu pulkiem tiks likti divi latviešu bataljoni, kuri jau aprīlī varonīgi atsita vācu uzbrukumu Jelgavas pilsētai. Varonīgie latviešu strēlnieku priekšteči bija divi Daugavgrīvas cietokšņa apvienotie zemessargu darba bataljoni, kuri aizvadīja smagas kaujas pret iebrūkošajiem vāciešiem jau 1915. g. pavasarī.

 

Pavēle formēt latviešu strēlnieku bataljonus izdota 1915. g. 1. augustā. 1915. g. brīvprātīgi pieteicās 6292 cilvēki, no tiem tika izveidoti 1. Daugavgrīvas, 2. Rīgas, 3. Kurzemes, 4. Vidzemes, 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas, 8. Valmieras un rezerves bataljoni. Lai gan no 1916. g. strēlnieku bataljonus papildināja mobilizētie un no citām armijas daļām pārnākušie latviešu tautības karavīri, brīvprātīgi pieteikušos skaits pārsniedza 8000 cilvēku. 1916. g. 3. novembrī bataljonus pārformēja par pulkiem.

 

Latviešu strēlnieku bataljoni pirmajās cīņās devās 1915. g. oktobrī, lai apturētu vācu uzbrukumu pie Rīgas. 1916. g. vasarā un rudenī strēlnieki cīnījās Nāves salā, 1917. g. janvārī Tīreļpurvā pie Ložmetējkalna notika Jelgavas operācija jeb Ziemassvētku kaujas, kur strēlnieki zaudēja trešo daļu savu biedru, 1917. g. rudenī viņi turējās pret vācu pārspēku kaujās pie Mazās Juglas.

 

Par nopelniem un varonību kaujas laukā liels skaits latviešu strēlnieku saņēma Krievijas militāros apbalvojumus – Jura krustus un Jura medaļas.

 

Pēc Pirmā pasaules kara beigām daļa latviešu strēlnieku palika Krievijā un karoja Pilsoņu karā dažādās frontes pusēs, daļa piedalījās Brīvības cīņās Latvijā. 1920. g., iestājoties miera laikam, Latvijā atgriezās liela daļa bijušo strēlnieku, kuri pēdējos piecus gadus bija pavadījuši karojot.

 

[Sagatavots pēc: Zariņš 2015 : http://www.sargs.lv/Vesture/Latviesu_strelnieku_simtgade/2015/07/15-01.aspx#lastcomment]

 

 

Karā dziedē salauztu sirdi. Stāsts par vienīgo latviešu strēlnieci


Rakstniece Dace Zvirbule grāmatā „Purva velns” izsekojusi pirmās latviešu strēlnieces Līnas Čankas jeb Linces gaitām abos pasaules karos, pēckara gados un līdz pat mūsdienām.

 

Līna Čanka, Trešā Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona brīvprātīgā. Apbalvota ar svētā Jura krustu un Latvijas Republikas laikā – ar Lāčplēša Kara ordeni par varonību kaujā pie Pavasara muižas Slokas rajonā 15. novembrī.

 

  1. Ušakovs no savas kabatas samaksājis Valodas centra uzlikto 140 eiro sodu
  2. Pierīgas ciematā cilvēkus biedē agresīvs suns. Juris: “Bail pat iedomāties, kas notiktu, ja viņš izkļūtu no sētas!”
  3. Arhibīskaps Vanags par eitanāziju: “Mediķiem nedrīkst uzlikt pienākumu nonāvēt cilvēkus”
  4. Sirdi plosoši notikumi Ķengaragā: tumsā pamana sasistu zēnu, kurš ar brālīti dzīvo baisā zaņķī
  5. Kasjauns.lv kļuvis par trešo lasītāko ziņu portālu Latvijā
  6. Lietuva cer konkurēt atvērtajā Latvijas gāzes tirgū
  7. Alus ražošana Latvijā janvārī palielinājusies par 33,77%
  8. Turcija sākusi bloķēt sadarbību starp NATO dalībvalstīm
  9. Pašnāvnieks uzspridzinās Damaskas tiesas namā
  10. Pāvests: darbavietu likvidēšana var būt “ļoti smags grēks”
 

Rakstniece Dace Zvirbule stāsta: „Ne jau aiz laba prāta latvieši pameta savas mājas, tas bija Krievijas valdības rīkojums – doties prom, mājas un laukus aiz sevis nodedzinot, lopus izkaujot, lai vācieši ienāk tukšā vietā. Līna Čanka, šo laiku atceroties, stāstīja, ka viņai bijis līgavainis, jauns kuldīdznieks Juris Zernevics, taču attiecības izjukušas. Šīs bēdas sakritušas ar brāļa nāvi. Lince gribēja padarīt sev galu, bet nevarēja saņemties. Tā nu radusi risinājumu – došos karā un lai mani nošauj jau pirmajā kaujā! Lai tā beidzas sirdssāpes!”

 

Bataljona komandieris Jānis Kalniņš atmiņās raksta: „Brīvprātīgo jaunekļu starpā septembra mēnesī bataljonā ieradās arī viena jaunava – kurzemniece Līna Čanka, ko ieskaitīja kā strēlnieku Jāni Čanku, jo nekādu aizrādījumu par brīvprātīgo sieviešu pieņemšanu.” Rakstniece Dace Zvirbule papildina šo informāciju: „Aizejot no mājām, Lince paķer līdzi mirušā brāļa Jāņa dokumentus. Ar tiem tad viņa arī iestājas bataljonā kā Janka. Tas parādās citu strēlnieku atmiņās, arī no vēlākiem, padomju gadiem.”

 

Pirmajā kaujā pie Pavasara muižas Līnu ievainoja kreisajā rokā. Pēc pārsiešanas viņa gribējusi iet uz savu rotu, bet ārsts nav laidis. Tad viņa paslepen paņēmusi mēteli un šauteni, aizšmaukusi aiz mājas stūra, apģērbusies un gājusi atpakaļ uz rotu. Par šo kauju Līna Čanka vēlāk apbalvota ar Jura medaļas IV šķiru.

 

Dace Zvirbule raksturo strēlnieces raksturu un uzvedību: „Radi, kas Līnu vecumdienās atminas, liecina, ka viņa tiešām ir skarba sieva bijusi – gribēja runāt tikai par valsts lietām vai karu, ja tikai būtu, kas klausās! Presē Līna vairākkārt citēta, sakot aptuveni šādus vārdus: „Ja jūs zinātu, cik skaisti ir pozīcijās! Tā šrapneļu mūzika un mīnu iluminācijas! Kā sāk šaut – tas ir tikpat kā koncerts.” Neviens vīrietis tādus vārdus nav teicis, vismaz kaujinieku atmiņās neatrodu. Lincei patikšana nav bravūra. Tikai tā skaidroju viņas jūtu ķīmiju, to vajadzību pēc adrenalīna un balansēšanu uz dzīvības un nāves asmens.”

 

[Sagatavots pēc: Kažoka 2010 : http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/]

 

 

„Latviešu laiks” – pirmizrāde Cēsu pilsdrupās


2009. g. Valmieras teātris Cēsu pilsdrupās ir izrādījis Laura Gundara teātra izrādi „Latviešu laiks”, kas stāsta par Cēsu skolnieku rotu – tēmu, kas latviešu dramaturģijā vēl nekad līdz šim nav pētīta.

 

Jaunības traģikomēdija „Latviešu laiks” ir rakstīta Cēsu kauju 90. gadadienai un balstās uz reāliem vēsturiskajiem notikumiem, kad tika dibināta un kaujās gāja Cēsu skolnieku rota. Tieši Cēsīs 1919. gada vasarā savienojās divu nāciju cīņasspars, aizstāvot tikko iegūto nacionālo valsti. Cēsīs brīvprātīgajā Skolēnu rotā iestājās 38 puikas vecumā no 14 līdz 20 gadiem. Jaunā sarkanbaltsarkanā karoga iedvesmotai, latviešu rotai, kas izveidota dienā, jau divos naktī jādodas savā pirmajā kaujā, bet zēni ir pārliecināti, ka ideālu un savas, pašu izkarotas valsts dēļ ir vērts ziedot visdārgāko. Komiski, smeldzīgi, valdzinoši.

 

[Sagatavots pēc:  http://vdt.lv

Īstie varoņi – latviešu strēlnieki

Pikoties ir forši, vai ne? Taču pēc pāris stundām pat ar bieziem dūraiņiem un cepuri sāk salt un gribas sasildīties. Latviešu strēlniekiem, kas Krievijas Impērijas armijas sastāvā varonīgi cīnījās Ziemassvētku kaujās, šādas iespējas nebija. Viņi bija spiesti aptuveni –25 grādu aukstumā pavadīt pat vairākas diennaktis bez iespējas sasildīties. Slapjas kājas, putenis un neciešams aukstums. Taču latviešu strēlnieki nepadevās.

Ar cerību atbrīvot Jelgavu.

Krievu karaspēka negaidītais uzbrukums sākās 23. decembra (5. janvāra – pēc mūsu kalendāra) naktī. Lai putenī būtu nemanāmi, karavīri tērpās baltos sniega tērpos. Viņi devās uz vācu rūpīgi gatavoto dzeloņdrāšu nožogojumu un izgrieza tajā vairākus pārrāvumus. Pulksten 5.00 no rīta Krievijas armija devās straujā uzbrukumā, pārraujot pretinieka fronti trīs vietās. Lai gan Krievijas armija skaitliski bija daudz lielāka – 40 000 pret 25 000, Vācijas karaspēkam bija labāks tehniskais nodrošinājums, tādēļ doties uzbrukumā nebija viegli.

Smagāko darbu paveica latviešu strēlnieki, kas bija Krievijas armijas sastāvā. Lai gan to bija tikai aptuveni 11 %, tieši strēlnieki gādāja par plašajiem pārrāvumiem frontē. Viņi cīņā devās ar spēcīgu pārliecību, jo ticēja, ka to dara dzimtenes labā – cenšoties savu zemi atbrīvot no iebrucējiem. Dokumenti liecina, ka strēlniekiem tika stāstīts, ka frontes pārraušana ir tikai sākums Jelgavas atbrīvošanai. Patiesībā gan armijas vadība to neplānoja, taču tas palīdzēja strēlniekiem saņemties un paveikt tik neiedomājami daudz nežēlīgajos apstākļos.

[Sagatavots pēc: Romane 2015 : 45–46]

 

Latvijas skauti un gaidas ziemas nometnē „Baltais vilks”

130 skauti un gaidas no visas Latvijas 2011. g. piedalījās ziemas nometnē „Baltais vilks”, kas no 6. līdz 9. janvārim norisinājās Ziemassvētku kaujas vietā Ložmetējkalnā. Nometne bija veltīta Daugavgrīvas 1. Latviešu strēlnieku bataljonam.

Šī tradīcija janvārī doties uz Ložmetējkalnu ir saglabājusies jau no pirmās Latvijas brīvvalsts laikiem, kad roveri (skautu kustības vecākā darbības pakāpe) devās pārgājienā uz Ložmetējkalnu, lai pieminētu varonīgos latviešu strēlniekus. Arī 2011. g. vairāki roveri un lielgaidas gan kājām, gan arī uz slēpēm devās uz sagaitas vietu.

Nometnē piedalījās vairāk nekā 130 jaunieši vecumā no 12 līdz 25 gadiem no Valmieras, Kocēniem, Rīgas, Dobeles, Ķeguma, Bārbeles un Ogres. Viņi pavadīja četras dienas, dzīvojot ārā teltīs un darbojoties ziemas apstākļos. Pasākuma galvenie mērķi bija paplašināt zināšanas par Latvijas vēsturi, attīstīt jauniešiem āra dzīves prasmes ziemas apstākļos, kā arī veicināt savstarpējo sadarbību un drosmi. Sagaitas laikā dalībniekiem bija iespēja uzzināt vairāk par Ziemassvētku kauju norisi, strēlnieku gaitām, attīstīt sadarbības prasmes gan dažādos uzdevumos, gan sadzīvē, būt radošiem, piedalīties nakts spēlē, kā arī Valgundes novada rīkotajā piemiņas pasākumā.

[Sagatavots pēc: Šķiņķe 2011 : 6]

 

Latviešu strēlnieku bataljoniem – 95

2010. g. augustā apritēja 95 gadi kopš leģendāro latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas. Saistībā ar šo Latvijas vēsturei būtisko notikumu Latvijas Kara muzeja filiālē „Ziemassvētku kauju muzejs” 14. augustā tika atklāta brīvdabas izstāde un norisinājās starptautisks militārās rekonstrukcijas pasākums. Izstādē „Pulcējaties zem Latviešu strēlnieku karogiem” eksponēts vairāk nekā simts fotogrāfiju un dokumentu, kas atspoguļo latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu, to mācību sākumu un pirmās kaujas.

Pēc latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanai veltītās izstādes atklāšanas notika Pirmā pasaules kara kaujas demonstrācija.

[Sagatavots pēc: Dedumietis 2010 : 52]

 

Pirmais pasaules karš Latvijā un latviešu strēlnieku cīņas

2015. g. apritēja 101 gads, kopš sākās viens no lielākajiem un asiņainākajiem militārajiem konfliktiem cilvēces vēsturē – Pirmais pasaules karš. 19 gadus vecā serbu nacionālista Gavrilo Principa 1914. g. 28. jūnijā Sarajevā raidītie šāvieni izdzēsa ne tikai Austroungārijas erchercoga Franča Ferdinanda un viņa sievas Sofijas dzīvību, bet ievadīja arī vienu no lielākajām pagājušā gadsimta traģēdijām, kura aptvēra ievērojamu pasaules daļu un nesa līdz šim neredzētus dzīvā spēka zaudējumus visām karā iesaistītajām pusēm.

1914. g. vasarā Eiropas lielvaru ekonomisko un politisko pretrunu rezultātā sākās Pirmais pasaules karš. Latvijas teritorijas iedzīvotāji kara norisēs tika iesaistīti pirmajās dienās, Krievijas Impērijai izsludinot mobilizāciju. Jau pēc pāris nedēļām latvieši piedzīvoja pirmās ugunskristības kaujas laukā.

1915. g. pavasarī Vācijas karaspēks iebruka Latvijas teritorijā, un pēc gandrīz pusgadu ilgušas karadarbības rudenī fronte nostabilizējās, pāršķeļot Latviju divās daļās. Par frontes līniju un simbolisko robežu kļuva Daugava, kuras krastos daudziem palika dzimtās mājas un tuvinieki. Vācu kontrolē nonāca Kurzeme un Zemgale, pakļaujot iedzīvotājus militāram okupācijas režīmam, kurš pastāvēja visus turpmākos kara gadus.

1915. g. vasarā Krievijas valsts domnieki Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis aicināja Latvijas dēlus „pulcēties zem latviešu karogiem” un aizstāvēt savu dzimto zemi pret vācu iebrucējiem, kuri jau kopš pavasara postīja Latvijas zemi. Uzsaukumā stāties latviešu strēlnieku vienībās domnieki norādīja, ka par pamatu jaunajiem latviešu pulkiem tiks likti divi latviešu bataljoni, kuri jau aprīlī varonīgi atsita vācu uzbrukumu Jelgavas pilsētai. Varonīgie latviešu strēlnieku priekšteči bija divi Daugavgrīvas cietokšņa apvienotie zemessargu darba bataljoni, kuri aizvadīja smagas kaujas pret iebrūkošajiem vāciešiem jau 1915. g. pavasarī.

Pavēle formēt latviešu strēlnieku bataljonus izdota 1915. g. 1. augustā. 1915. g. brīvprātīgi pieteicās 6292 cilvēki, no tiem tika izveidoti 1. Daugavgrīvas, 2. Rīgas, 3. Kurzemes, 4. Vidzemes, 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas, 8. Valmieras un rezerves bataljoni. Lai gan no 1916. g. strēlnieku bataljonus papildināja mobilizētie un no citām armijas daļām pārnākušie latviešu tautības karavīri, brīvprātīgi pieteikušos skaits pārsniedza 8000 cilvēku. 1916. g. 3. novembrī bataljonus pārformēja par pulkiem.

Latviešu strēlnieku bataljoni pirmajās cīņās devās 1915. g. oktobrī, lai apturētu vācu uzbrukumu pie Rīgas. 1916. g. vasarā un rudenī strēlnieki cīnījās Nāves salā, 1917. g. janvārī Tīreļpurvā pie Ložmetējkalna notika Jelgavas operācija jeb Ziemassvētku kaujas, kur strēlnieki zaudēja trešo daļu savu biedru, 1917. g. rudenī viņi turējās pret vācu pārspēku kaujās pie Mazās Juglas.

Par nopelniem un varonību kaujas laukā liels skaits latviešu strēlnieku saņēma Krievijas militāros apbalvojumus – Jura krustus un Jura medaļas.

Pēc Pirmā pasaules kara beigām daļa latviešu strēlnieku palika Krievijā un karoja Pilsoņu karā dažādās frontes pusēs, daļa piedalījās Brīvības cīņās Latvijā. 1920. g., iestājoties miera laikam, Latvijā atgriezās liela daļa bijušo strēlnieku, kuri pēdējos piecus gadus bija pavadījuši karojot.

[Sagatavots pēc: Zariņš 2015 : http://www.sargs.lv/Vesture/Latviesu_strelnieku_simtgade/2015/07/15-01.aspx#lastcomment]

 

Karā dziedē salauztu sirdi. Stāsts par vienīgo latviešu strēlnieci

Rakstniece Dace Zvirbule grāmatā „Purva velns” izsekojusi pirmās latviešu strēlnieces Līnas Čankas jeb Linces gaitām abos pasaules karos, pēckara gados un līdz pat mūsdienām.

Līna Čanka, Trešā Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona brīvprātīgā. Apbalvota ar svētā Jura krustu un Latvijas Republikas laikā – ar Lāčplēša Kara ordeni par varonību kaujā pie Pavasara muižas Slokas rajonā 15. novembrī.

1

Ušakovs no savas kabatas samaksājis Valodas centra uzlikto 140 eiro sodu

(201)

2

Pierīgas ciematā cilvēkus biedē agresīvs suns. Juris: “Bail pat iedomāties, kas notiktu, ja viņš izkļūtu no sētas!”

(96)

3

Arhibīskaps Vanags par eitanāziju: “Mediķiem nedrīkst uzlikt pienākumu nonāvēt cilvēkus”

(93)

4

Sirdi plosoši notikumi Ķengaragā: tumsā pamana sasistu zēnu, kurš ar brālīti dzīvo baisā zaņķī

(56)

5

Kasjauns.lv kļuvis par trešo lasītāko ziņu portālu Latvijā

(52)

1

Lietuva cer konkurēt atvērtajā Latvijas gāzes tirgū

(0)

2

Alus ražošana Latvijā janvārī palielinājusies par 33,77%

(0)

3

Turcija sākusi bloķēt sadarbību starp NATO dalībvalstīm

(4)

4

Pašnāvnieks uzspridzinās Damaskas tiesas namā

(0)

5

Pāvests: darbavietu likvidēšana var būt “ļoti smags grēks”

(0)

Rakstniece Dace Zvirbule stāsta: „Ne jau aiz laba prāta latvieši pameta savas mājas, tas bija Krievijas valdības rīkojums – doties prom, mājas un laukus aiz sevis nodedzinot, lopus izkaujot, lai vācieši ienāk tukšā vietā. Līna Čanka, šo laiku atceroties, stāstīja, ka viņai bijis līgavainis, jauns kuldīdznieks Juris Zernevics, taču attiecības izjukušas. Šīs bēdas sakritušas ar brāļa nāvi. Lince gribēja padarīt sev galu, bet nevarēja saņemties. Tā nu radusi risinājumu – došos karā un lai mani nošauj jau pirmajā kaujā! Lai tā beidzas sirdssāpes!”

Bataljona komandieris Jānis Kalniņš atmiņās raksta: „Brīvprātīgo jaunekļu starpā septembra mēnesī bataljonā ieradās arī viena jaunava – kurzemniece Līna Čanka, ko ieskaitīja kā strēlnieku Jāni Čanku, jo nekādu aizrādījumu par brīvprātīgo sieviešu pieņemšanu.” Rakstniece Dace Zvirbule papildina šo informāciju: „Aizejot no mājām, Lince paķer līdzi mirušā brāļa Jāņa dokumentus. Ar tiem tad viņa arī iestājas bataljonā kā Janka. Tas parādās citu strēlnieku atmiņās, arī no vēlākiem, padomju gadiem.”

Pirmajā kaujā pie Pavasara muižas Līnu ievainoja kreisajā rokā. Pēc pārsiešanas viņa gribējusi iet uz savu rotu, bet ārsts nav laidis. Tad viņa paslepen paņēmusi mēteli un šauteni, aizšmaukusi aiz mājas stūra, apģērbusies un gājusi atpakaļ uz rotu. Par šo kauju Līna Čanka vēlāk apbalvota ar Jura medaļas IV šķiru.

Dace Zvirbule raksturo strēlnieces raksturu un uzvedību: „Radi, kas Līnu vecumdienās atminas, liecina, ka viņa tiešām ir skarba sieva bijusi – gribēja runāt tikai par valsts lietām vai karu, ja tikai būtu, kas klausās! Presē Līna vairākkārt citēta, sakot aptuveni šādus vārdus: „Ja jūs zinātu, cik skaisti ir pozīcijās! Tā šrapneļu mūzika un mīnu iluminācijas! Kā sāk šaut – tas ir tikpat kā koncerts.” Neviens vīrietis tādus vārdus nav teicis, vismaz kaujinieku atmiņās neatrodu. Lincei patikšana nav bravūra. Tikai tā skaidroju viņas jūtu ķīmiju, to vajadzību pēc adrenalīna un balansēšanu uz dzīvības un nāves asmens.”

[Sagatavots pēc: Kažoka 2010 : http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/]

 

Latviešu laiks” – pirmizrāde Cēsu pilsdrupās

2009. g. Valmieras teātris Cēsu pilsdrupās ir izrādījis Laura Gundara teātra izrādi „Latviešu laiks”, kas stāsta par Cēsu skolnieku rotu – tēmu, kas latviešu dramaturģijā vēl nekad līdz šim nav pētīta.

Jaunības traģikomēdija „Latviešu laiks” ir rakstīta Cēsu kauju 90. gadadienai un balstās uz reāliem vēsturiskajiem notikumiem, kad tika dibināta un kaujās gāja Cēsu skolnieku rota. Tieši Cēsīs 1919. gada vasarā savienojās divu nāciju cīņasspars, aizstāvot tikko iegūto nacionālo valsti. Cēsīs brīvprātīgajā Skolēnu rotā iestājās 38 puikas vecumā no 14 līdz 20 gadiem. Jaunā sarkanbaltsarkanā karoga iedvesmotai, latviešu rotai, kas izveidota dienā, jau divos naktī jādodas savā pirmajā kaujā, bet zēni ir pārliecināti, ka ideālu un savas, pašu izkarotas valsts dēļ ir vērts ziedot visdārgāko. Komiski, smeldzīgi, valdzinoši.

[Sagatavots pēc:  http://vdt.lv] 


 

3. Rīgas Latviešu strēlnieku bataljona karoga mets Cēsu Vēstures un mākslas muzejā.

Foto: Solvita Pošeiko 2016

 

 

Strēlnieku krūšu nozīmes


Viens no zināmākajiem un spilgtākajiem latviešu strēlnieku simboliem ir viņu krūšu nozīmes. To izstrādē aktīvi iesaistījās Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja. 1915. g. augustā apstiprinātie „Pagaidu noteikumi par latviešu strēlnieku bataljoniem” paredzēja, ka „atsevišķiem latviešu strēlnieku bataljoniem tiek piešķirti karogi” un „karavīri pie armijai apstiprināta apģērba nēsā sevišķu krūšu nozīmi. Karogu un krūšu nozīmes zīmējumus apstiprina virspavēlnieks”. Darbu pie karogu un krūšu nozīmes izstrādes organizācijas komiteja sāka nekavējoties – jau 1915. gada septembrī. Krūšu nozīmei bija jākļūst par nozīmīgu latviešu karavīru simbolu, un tās izstrādē piedalījās komisija trīs cilvēku sastāvā (mākslinieki Ansis Cīrulis, Gustavs Ķempelis un virsnieks Andrejs Peka). Pamatojoties uz G. Ķempeļa un A. Pekas ieteikumiem, A. Cīrulis izstrādāja krūšu nozīmes metu – pamatā lika saules simbolu ar astoņiem lauztiem stariem, kuru ietvēra apļa formas vainags ar ozola un skujkoku zariem. Pāri saulei un vainagam šķērsām atradās zobens – spēka simbols. Projektu iesniedza frontes virspavēlnieka štābā, un tas tika apstiprināts. Daļa strēlnieku krūšu nozīmi no organizācijas komitejas saņēma kā dāvanu.

 

Latviešu strēlnieku bataljonu atbalsta darbā iesaistījās arī citi sabiedrībā zināmi mākslinieki. 1915. gada decembrī Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas izsludinātajā strēlnieku bataljonu karogu skiču konkursā tika iesniegti 43 zīmējumi. Organizācijas komiteja izdeva arī pastkaršu sēriju ar patriotiskiem motīviem. Starp autoriem bija pazīstamie mākslinieki Jānis Roberts Tilbergs un Rihards Zariņš. Iegūtos līdzekļus novirzīja latviešu strēlnieku bataljonu atbalstam.

 

[Sagatavots pēc: http://www.sargs.lv/Vesture/Vesture/2015/07/16-01.aspx#lastcomment]



Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas pastkartes. J. R. Tilberga zīmējumi [http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?title=070300_1.gif]

 


Tēlnieka Valda Alberga piemineklis Latviešu strēlniekiem (1915–1920) atrodas Latviešu strēlnieku laukumā Vecrīgā, Latvijā. Piemineklis atklāts 1971. gadā.

 

[Sagatavots pēc: http://www.rigaspieminekli.lv/?lapa=piemineklis&zanrs=1&rajons=6&id=25]

 

 

Kārļa Zāles veidotais piemineklis Pirmajā pasaules karā kritušajiem latviešu strēlniekiem un Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem karavīriem pie Smārdes stacijas ir piemiņas zīme latviešu strēlniekiem, kas 1916. gadā šajā apvidū cīnījušies un krituši. No 1915. līdz 1917. g. šajā apvidū atradusies frontes līnija, un 1916. g. rudenī latviešu strēlnieki te izcīnīja vairākas smagas kaujas. K. Zāles piemineklis šajā vietā ir atklāts 1936. g. 21. jūnijā. Piemineklī teksts: „Latviešu veco strēlnieku un nacionālās armijas varoņu piemiņa. 1915–1920”. Pieminekļa otrā pusē teksts: „Kaut varonis snauž, viņš dzīvs ir savā tautā. Pēc lieliem dēliem tauta mūžam jautā”.

 

[Sagatavots pēc: Locs : http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/5587/]

 

 

Tēlnieka Ulda Sterģa apstrādātais piemineklis pirmajiem kritušajiem latviešu strēlniekiem Babītes novadā ir uzstādīts latviešu strēlnieku pirmās kaujas vietā un atklāts 1990. g. 13. oktobrī. 1915. g. 25. oktobrī (12. oktobrī pēc vecā stila) pie Kraslovsku mājām 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka 2. un 3. rotas strēlnieki pirmo reizi sadūrās ar vācu pastiprinātu patruļu. Kaujā krita trīs latviešu strēlnieki un 6 tika ievainoti (ievainotais strēlnieks Kārlis Birkjānis vēlāk no ievainojuma mira). Vācieši šajā sadursmē zaudēja 6 kritušus, 7 ievainotus un 2 gūstā kritušus kareivjus.

 

Pirmos trīs kritušos latviešu strēlniekus – Jēkabu Timmu, Andreju Stūri un Jāni Gavenasu – pārveda uz Rīgu un 28. oktobrī pēc svinīgas un plaši apmeklētas izvadīšanas no Rīgas Latviešu biedrības nama apglabāja Meža kapos – vietā, kur vēlāk tika izveidoti Rīgas Brāļu kapi.

 

[Sagatavots pēc:    http://www.vietas.lv/objekts/piemineklis_pirmajiem_kritusajiem_latviesu_strelniekiem/]

 

 

2008. g. novembrī, atzīmējot Latvijas 90. gadadienu un pieminot latviešu strēlnieku cīņas Ogres apkaimē 1916. g. oktobrī, Ogres Brāļu kapos pēc ogrēnieša Egila Helmaņa iniciatīvas tapis piemineklis 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona karavīriem, kuri tieši no Ogres devās pāri Daugavai uzbrukumā vācu armijas vienībai. Pieminekļa pamatā Eižena Laubes vēsturiskais projekta mets.

[http://www.visitogre.lv/lv/pieminekli-un-pieminas-vietas/347/piemineklis-latviesu-strelniekiem-ogre]

 

Tēlnieka Jāņa Karlova piemineklis „Varoņu altāris” Ikšķiles novada Tīnūžu pagastā pie Tīnūžu pamatskolas ir atklāts 2005. g. 3. septembrī. Piemineklis ir veltīts latviešu strēlnieku kaujām pie Mazās Juglas Pirmā pasaules kara laikā.

 

[Sagatavots pēc: http://www.ikskile.lv/index.php/apskates-objekti/pieminekli]

 

 

2015. g., atzīmējot latviešu strēlnieku simtgadi, Ķekavas novada Plakanciemā ir atklāts piemiņas akmens varonīgajiem puišiem, kuri izcīnīja pirmo uzvaru. Vēsturiskajā kaujā ap 150 1. Daugavgrīvas bataljona strēlnieku uzveica četras reizes lielāku vācu karaspēku, tādējādi aizkavējot tā iekļūšanu Rīgā. Vēlāk, šīs uzvaras iedvesmoti, arvien vairāk vīru iestājās strēlniekos.  

 

Godinot varonīgo strēlnieku piemiņu, 6. novembrī šajā vietā pulcējas gan novada ļaudis, gan Nacionālo bruņoto spēku karavīri, lai ar tradicionālajām trīs zalvēm atklātu pieminekli strēlniekiem.

 

Dzejnieks Rainis latviešu strēlniekus ir nosaucis par Latvijas sagatavotājiem, bet ne mazāk svarīgi toreizējos notikumus atcerēties arī šodien. „Tā ir tā atziņa, no kā mēs varam smelties spēku, iedvesmu uzdevumiem, kas ir šodien – sargāt savu valsti,” uzsver Nacionālo bruņoto spēku 17. bataljona komandieris majors Aivars Krjukovs. 

 

[Sagatavots pēc: TV Spektrs 2015 : http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/plakanciema-atklaj-pieminekli-latviesu-strelniekiem.a153817/]


2016. gada 14. aprīlī Latvijas Kara muzejā tika atklāta izstāde „Latviešu strēlnieki Nāves salā. 1916. gads”, kurā bija aplūkojami unikāli eksponāti: strēlnieku darināti gredzeni, Kumanta-Zeļinska gāzmaska un Nāves salas militārā karte, kas ir unikāla tieši ar izgatavošanas veidu. Tā veidota uz koka planšetes, kur iespieddarbs – militārā karte – ir uzklāta uz reljefas ģipša pamatnes. Reljefkarte attēlo vācu un krievu armijas pozīcijas pie Nāves salas Ikšķiles apkārtnē Pirmā pasaules kara laikā. To izgatavojusi vācu karaspēka 8. armijas štāba 18. mērnieku nodaļa. Datēta ar 1917. gada aprīli.

 

[Sagatavots pēc: http://www.karamuzejs.lv/lv/Aktualitates/kalendars/20160414_1/sub.aspx]  


Fotogalerija Latviešu strēlnieku foto, karavīru portreti. [http://latviesustrelniekusaraksts.lv/Fotogalerija/index.html]

 

Fotogrāfija Latviešu strēlnieku pulka strēlnieks. [http://latvjustrelnieki.lv/lv/fotografii-95943/open-gallery:239455]

 

Fotogrāfija Vidzemes latviešu strēlnieku pulks, vidū – pulka komandieris Ansis Zeltiņš.

[http://latvjustrelnieki.lv/lv/fotografii-95943/open-gallery:239451]

 

Fotogrāfija Valmieras latviešu strēlnieku pulka ložmetējkomandas pirmais karogs 1917. g. marta revolūcijas dienās. [http://latvjustrelnieki.lv/lv/fotografii-95943/open-gallery:239447]

 

Fotogrāfija Strēlnieki atpūtas brīdī pēc pusdienām 1916. gadā. [http://latvjustrelnieki.lv/lv/fotografii-95943/open-gallery:239443]

 

Fotogrāfija Latviešu strēlnieki Tīreļa purva pozīcijās ar gāzmaskām.

[http://latvjustrelnieki.lv/lv/fotografii-95943/open-gallery:239441]

 

Fotogrāfijas 1915–1916. Latviešu strēlnieku bataljoni. [http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?cid=31803&r=2&lid=31803&q=&h=52]

 

Bilingvāla informatīva plāksne Cēsīs. Foto: Solvita Pošeiko



Spēlfilma Latviešu strēlnieka stāsts (1958). Režisors Pāvels Armands, „Rīgas kinostudija”.

 

Dokumentālā filma Latviešu strēlnieki (1964). Režisors Hermanis Šuļatins, „Rīgas kinostudija”.

 

Dokumentālā filma Reiz cēlās strēlnieks sarkanais (1967). Režisors Hermanis Šuļatins, „Rīgas kinostudija”.

 

Dokumentālā filma Strēlnieku zvaigznājs (1982). Režisors Juris Podnieks, „Rīgas kinostudija”.

 

Dokumentālā filma Zem latviešu karogiem. Varoņu dzimšana. Veltīta latviešu strēlnieku simtgadei. Režisori Juris Pakalniņš un Gints Grūbe.

 

 

LTV videofilma „Sešas zvaigznes zobenā. Dziesmas latviešu strēlniekiem”


2008. g. pirmizrādi piedzīvoja LTV videofilma „Sešas zvaigznes zobenā. Dziesmas latviešu strēlniekiem”.

 

„Sešas zvaigznes zobenā” ir teksts no grupas „Astro’n’out” dziesmas. Skaitlis „6” latviešiem ir laimīgs un veiksmīgs, tāpat kā visi pārējie skaitļi, kas dalās ar trīs: proti, „3” ir pamata laimīgais skaitlis, „9” – jau pati pilnība, savukārt „6” – ar tieksmi augšup, uz mainību. Tātad skaitļa „6” nozīme ir – mainies uz augšu. Filmā skan tieši sešas dziesmas, kuras filmas veidotāji – režisors Arvīds Babris, redaktore Linda Ģībiete un LTV radošā komanda – veltījuši latviešu strēlnieku piemiņai. Karavīru dziesmas jaunās versijās izpilda latviešu grupas „Tumsa”, „Astro’n’out”, „Dzelzs vilks”, „Baltie lāči” un dziedātāji Ivo Fomins, Aisha, Mirdza Zīvere. Aranžējumus dziesmām veidojušas gan pašas grupas, gan komponists Uldis Marhilēvičs.

 

„Latviešu strēlnieki līdzās jaunlatviešiem un Trešās atmodas laika inteliģentiem ir tie, kas mācējuši būt tik drosmīgi un nekaunīgi, lai iezīmētu pasaules kartē Latvijas kontūras. Gan ar dziesmām un gara spēku, gan īstiem ieročiem. Šodien, pēc vairāk nekā 90 gadiem, trīs jaunieši skolas projektu nedēļā tika saņēmuši uzdevumu – izpētīt latviešu strēlnieku gaitas. Izrādās – katram no viņiem dzimtā meklējams savs strēlnieku stāsts. Ko slēpj savādais gredzens, kuru darinājis un Alises vecvecmātei reiz uzdāvinājis kāds streļķis? Kā Artūra vecvectēvs no kara gaitām Tālajos Austrumos apkārt puspasaulei atgriezies Latvijā ar kuģi? Un kāpēc Edgara lauku mājām dots vārdsStrēlnieki”? Šo un vēl citu patieso leģendu pavedienus jaunieši meklē Kara muzejā, ierakumos Ložmetējkalnā, Brāļu kapos, skolas kora mēģinājumā un pat rokkoncertā,” par TV filmu stāsta tās veidotāji.

 

[Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/kultura/news/screen/pirmizradi-piedzivos-ltv-videofilma-sesas-zvaigznes-zobena.d?id=22336463


Dziesma Latviešu strēlnieki. Mūzika un teksts – grupa “Skyforger”.

 

Vīru kopas „Vilki” Strēlnieku dziesmas. [http://www.vilki.lv/Vilkudiski/UzPrieksuLatviesi/kareivju-skirsanas/]

 

Latviešu strēlnieku dziesmas (1989), izpilda Andris Skuja.

[http://latvjustrelnieki.lv/lv/kuljtura–muzei-99947/pesni-116295/index-116309]

 

Latviešu strēlnieku dziesma Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros. Mūzikas autors Vladimirs Sobiņins, izpilda Jānis Sproģis. [https://www.youtube.com/watch?v=f1r8Y0huxsY]

 

2015. g. 28. novembrī Latvijas Kara muzejā kora un folkloras kopu koncerts Strēlnieku sirdsdziesma.




Apvienotās Latviešu strēlnieku divīzijas struktūra (1917)

 

1. Latviešu strēlnieku brigāde (komandieris ģenerālis Augusts Ernests Misiņš)

1.1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks

1.2. Rīgas latviešu strēlnieku pulks

1.3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks

1.4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulks

 

2. Latviešu strēlnieku brigāde (komandieris pulkvedis Andrejs Auzāns)

2.1. Zemgales latviešu strēlnieku pulks

2.2. Tukuma latviešu strēlnieku pulks

2.3. Bauskas latviešu strēlnieku pulks

2.4. Valmieras latviešu strēlnieku pulks

[Sagatavots pēc: http://www.wikiwand.com/lv/Latvie%C5%A1u_str%C4%93lnieki]

 

 

Latviešu strēlnieku bataljonu formēšana


Strēlnieku bataljonu formēšanu tauta uzņēma ar ārkārtīgu sajūsmu. Bataljonos centās iestāties ne vien ieročus lietot spējīgie jaunekļi, bet arī zēni un par iesaucamajiem gadiem vecāki vīri un pat sievietes. Brīvprātīgo partiju izvadīšana uz formēšanās vietām izvērtās par milzīgām latviešu tautas manifestācijām, kurās sevišķi jūsmīgi skanēja latviešu kara dziesmas un himna „Dievs, svētī Latviju”.

 

 

Latviešu strēlnieku mācības


Saskaņā ar noteikumiem strēlnieku bataljonu galvenais uzdevums bija atvieglināt pārējām karaspēka daļām izlūku un sakaru dienestu, tāpēc pirmos trīs bataljonus sākumā arī attiecīgi sagatavoja, mācībās pievēršot galveno uzmanību orientēšanās spējām apvidū, apvidus izlūkošanai un izmantošanai, kā arī šaušanai. Bataljoni pieskaņoja mācības dažādu mākslīgo šķēršļu, galvenokārt drāšu aizžogojumu, pārvarēšanai. Tā kā pretinieks šādus šķēršļus rūpīgi novēroja un trauksmes gadījumā varēja apšaudīt ar spēcīgu uguni, to pārvarēšana prasīja lielu veiklību, drošsirdību un izturību. Maskošanas nolūkā apvidum pieskaņotas krāsas ietērpā strēlnieku grupai klusi bija jāpievirzās drāšu aizžogojumiem un pretinieka sargu tuvumā bez mazākā trokšņa jāpārgriež drāšu vītnes (viens tur, otrs griež) ar īpašām šķērēm vai jāpieliek zem aizžogojuma joslas garai kārtij piesiets sprāgstvielu lādiņš un dažas sekundes pirms uzbrukuma jāuzspridzina. Dažas strēlnieku vienības šos abus paņēmienus iepraktizējās veikt ar apbrīnojamu veiklību.

 

[Sagatavots pēc: Švābe 1935 : 21374–21377]

 

Lai gan tradicionāli par strēlnieku ieroci tiek uzskatīts loks, par tādu ir uzskatāmi arī cita veida ieroči – šaujamieroči šaušanai ar lodi un citiem iznīcinošiem elementiem. Pie strēlnieku ieročiem pieder granātmetējs, karabīne, ložmetējs, pistole, raķešu pistole, revolveris, šautene, triecienšautene.

 

 [Sagatavots pēc: www.letonika.lv]

 


Latviešu Strēlnieku laukums


Tagadējais Okupācijas muzejs ir atklāts 1970. gadā kā Latviešu sarkano strēlnieku muzejs. Tā arhitekts ir Gunārs Lūsis-Grīnbergs. Muzejs kalpoja arī Komunistiskās partijas propagandas mērķiem, it sevišķi jaunatnes audzināšanai komunisma garā.

 

Laukumu muzeja priekšā nosauca par Strēlnieku laukumu. Uz Daugavas pusi to vēl arvien sauc par Strēlnieku laukumu, un tajā ir novietota statuja, kas ataino trīs latviešu strēlniekus. Latviešu strēlnieku bataljoni un pulki bija nacionālās armijas vienības cariskās Krievijas armijas sastāvā, ko sāka veidot 1915. gadā. Kopumā astoņos strēlnieku bataljonos dienēja aptuveni 40 000 kareivju.

 

[Sagatavots pēc: http://www.citariga.lv/lat/vecriga/laukumi/latviesu-strelnieku-laukums/]

 

1914. gadā Eiropas valstis sāka cīņu par varu pasaulē. Tas bija Pirmais pasaules karš. Krievija karoja pret Vāciju un tās sabiedrotajiem. Cara ģenerāļi cerēja daudz iegūt, taču jau otrajā gadā vācu armija ieņēma Kurzemi. Goldmanis un Zālītis, kas bija ievēlēti cara parlamentā – domē, ieteica izveidot latviešu strēlnieku bataljonus. Cars, atcerēdamies 1905. gadu, ilgi klusēja. Taču, kad stāvoklis kļuva draudīgs, viņam nācās piekrist. Tā 1915. gadā latviešu puiši devās uz iesaukšanas punktiem, lai brīvprātīgi pieteiktos strēlniekos.

 

Noformēja astoņus strēlnieku bataljonus. Tos vēlāk pārveidoja par pulkiem. Tās bija pirmās latviešu karaspēka daļas. Vairāk nekā divus gadus strēlnieki aizstāvēja Rīgu. Pirmās kaujas notika pie Pavasara muižas. Vēlāk Nāves salā, nelielā zemes stūrītī starp Daugavu un vācu ieņemtajām zemēm, ienaidnieks smacēja strēlniekus ar indīgām gāzēm.

 

Ziemassvētku kauju laikā pie Ložmetējkalna strēlnieki neaizsargāti devās pret ložmetēju uguni, bet Janvāra kaujās slīka Tīreļa purvā. Cara ģenerāļi neizmantoja šo kauju panākumus. Strēlnieki pārliecinājās, ka vienīgā kauja, kurā vērts liet asinis, ir kauja par brīvu Latviju.

 

[Sagatavots pēc: Purēns 1996 : 60–61]

 

 

Strēlnieku orķestri


Strēlnieku orķestri darbojās latviešu strēlnieku pulkos no 1915. gada līdz 1920. gadam. Galvenā kultūrvēsturiskā nozīme bija strēlnieku simfoniskajam orķestrim; tā pirmie koncerti notika 1916. g. Rīgā P. Jurjāna vadībā. Īpaši aktīvi strēlnieku orķestri darbojās 1917.–1919. g.; tie koncertēja Petrogradā, Maskavā, Novgorodā, Pleskavā, Tverā, Staraja Rusā, Murmanskā u. c. Krievijas pilsētās. Koncertus sniedza gan atsevišķu pulku orķestri, gan apvienotie orķestri – piem., T. Reitera vadībā (vēlāk šis orķestris kļuva par LNO orķestra pamatsastāvu) un Apvienotais latviešu divīzijas simfoniskais orķestris (diriģenti J. Reinholds un J. Nikolajevskis). Strēlnieku orķestra repertuārā bija klasiskā mūzika un arī latviešu komponistu (A. Jurjāna, J. Vītola) darbi.

 

[Sagatavots pēc: Hirša 2009 : 350]

 

 

Strēlnieku piemiņas diena

(6. janvāris)


Latviešu strēlnieku vēsture visciešākām saitēm ir saistīta ar latviešu tautas nozīmīgākajām likteņgaitām. Piedaloties cīņās pret vācu iebrucējiem Pirmā pasaules kara laikā un pret „nedalāmās Krievijas” aizstāvjiem pilsoņu karā, viņi ir devuši ievērojamu ieguldījumu Latvijas valstiskuma izveidē.

 

Daudzi tūkstoši latviešu strēlnieku atdusas gan Latvijas, gan Krievijas, gan Ukrainas un Baltkrievijas zemē. Latvijā vislielākās kaujas strēlniekiem noritēja 1916. gada decembrī–1917. gada janvārī Ložmetējkalna apkaimē. Šajā laikā strēlnieki tikai kā kritušos zaudēja 2000 savu biedru. Pavisam no ierindas izgāja 9000 strēlnieku. Daudzām latviešu ģimenēm tuvi cilvēki, aizgājuši šajās un citās kaujās, atdusas Brāļu kaposRīgā, Tīreļpurva apvidū, pie Slokas un Smārdes, Ķekavas un Nāvessalas.

 

Tieši Ziemassvētku kaujas (1916. g. 23.–29. decembrī pēc v. st.) visspilgtāk iezīmē strēlnieku varonību un traģismu. Kauju sākums 23. decembrī (5. janvārī) atnesa vislielākos upurus. Slikti organizētajā uzbrukumā vienā diennaktī tika izdzēsts tik daudz dzīvību, cik strēlnieku vēlāk nezaudēja pat vesela gada laikā.

 

Tādēļ jau no 1924. gada veco strēlnieku biedrība 5.–6. janvārī regulāri organizēja kritušo biedru piemiņas dienas. 5. janvārī parasti notika piemiņas dievkalpojums, bet 6. janvārī strēlnieki pulcējās kapu vietās, pieminot kritušos.

 

[Sagatavots pēc: Pelkaus 1990 : 222]

 

 

Kronvalda parks


Kronvalda parks atrodas Rīgā. Parku ar nosaukumu „Strēlnieku dārzs” kanāla labajā krastā 1863. g. sāka ierīkot vācu Strēlnieku biedrība. 1931. g. pilsētas valde Strēlnieku dārzu atpirka un nosauca par Kronvalda dārzu. Tagadējais nosaukums jaunlatviešu kustības dalībnieka Ata Kronvalda vārdā ir kopš 1965. g. Kronvalda parkā atrodas piemineklis Andrejam Upītim, Sudrabu Edžum. Pašreizējā platība ir 13 hektāru.

 

[Sagatavots pēc: www.letonika.lv]

 

Kārlis Johansons (1892–1929) – tēlnieks. Mācījies Cēsīs Zēnu skolā, Cēsu pilsētas skolā. No 1910. g. līdz 1915. g. mācījies Rīgas pilsētas Mākslas skolā. Kad 1915. g. kara dēļ šo skolu slēdza, viņš turpināja mācīties Penzas Mākslas skolā. 1916. g. K. Johansons iestājās latviešu strēlniekos. Mākslinieks ir zīmējis, gleznojis kara norises, veidojis strēlnieku krūšutēlus un kritušo strēlnieku sejas maskas.

 

Mākslinieka darbi mūsdienās ir aplūkojami Cēsu Vēstures un mākslas muzejā.

 

[Sagatavots pēc: www.letonika.lv]