Tradicionālā transkripcija
[stina]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[stirːnɑ]
[s] – nebalsīgais troksnenis
[t] – nebalsīgais troksnenis
[i] – īsais patskanis
[r] – skanenis
[n] – skanenis
[a] – īsais patskanis
Divzilbju vārds.
stirn- – sakne, vārda celms
-a – galotne
stirn+āz-is
Stirn+mež-i
stirna – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija
|
vsk. |
dsk. |
N. |
stirn-a |
stirn-as |
Ģ. |
stirn-as |
stirn-u |
D. |
stirn-ai |
stirn-ām |
A. |
stirn-u |
stirn-as |
I. |
ar stirn-u |
ar stirn-ām |
L. |
stirn-ā |
stirn-ās |
V. |
stirn-a! |
stirn-as! |
N. Miķelis Stirna – D. Miķelim Stirnam
stirnas acis, stirnu āzis, stirnu barošana, stirnu barotava, stirnu buks, stirnas gaļa, stirnu ģints, stirnu kaza, stirnas kājas, stirnas lēciens, stirnas mazulis, stirnu mātīte, stirnas skrējiens, stirnu tēviņš
tramīga stirna
audzēt stirnas, barot stirnas, kopt stirnas, nošaut stirnu, sašaut stirnu
stirna, s.
Pārnadžu kārtas briežu dzimtas zīdītājs dzīvnieks ar gaiši brūnu, īsu apmatojumu un tievām kājām.
Stirnas pašlaik aizliegts medīt.
Meitene viegla kā stirna.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1048]
stirna, -as, s.
Briežu dzimtas dzīvnieks ar slaidu ķermeni, garām kājām un dzeltenīgi rūsganu (vasarā) vai brūnganpelēku (ziemā) apmatojumu.
Stirnu āzis (arī buks) – stirnu tēviņš.
Stirnu kaza – stirnu mātīte.
Stirna ir mazākais no briežu dzimtas pārstāvjiem un skaistākais mūsu republikas meža dzīvnieks. Izskatā tā līdzinās staltbriedim. A. Kalniņš 1, 108.
Stirnas vidējais svars tikai apmēram 25 kilogrami. Tās uzturas galvenokārt biezi aizaugušās mežaudzēs, vecos izcirtumos, krūmainās mežmalās. Latvijas dzīvnieki 29.
Mugurpusē ap asti stirnai ir spilgti balts laukums, tā sauktais “spogulis”. Medniecība 30.
Stirnu āžiem ir ragi, lai gan kā liels retums sastopami arī toli āži un ragainas stirnas. Kronītis 1, 250.
Stirnu buka rējiens vakara miglas pilnā pļavā vai rubeņu gaiļa izaicinošais šņāciens rīta salnas sastindzinātā tīrelī kļuva par skaistākajām skaņām. Dripe 10, 17.
Pavasaros stirnu kazas un pīļu mātes Arnolds nešāva. Nekad prātā nenāca pavērst stobru pret stirnu, kurai blakus redzēja kazlēnu. Dripe 10, 74.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
stirna – meža koza
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]
stìrnu sàuc ij pa meža kozu àr. visu làiku jàu bej meža kozas, na tik dàuʒ kuô piêdîgâ làikâ, bet bej. pa buku jàu sàuca stìrnu uôzi. buki jàu gòn nùoca mùojâ, graûza dùorzus nû.
[Sagatavots pēc: Balode 2008 : 116]
Kā stirna – saka par veiklu, arī biklu jaunu sievieti.
[Sagatavots pēc: LFV 1996 : 433]
Zooloģijā – stirna, stirnu āzis, stirnu buks, stirnu kaza, Eiropas stirna.
Priekšvārdi – Stirna (kalendārā pirmo un vienīgo reizi reģistrēts Rīgā 1573. g.)
Uzvārdi – Stirna; Stirniņš, Stirniņa.
Vietvārdi – Stirnas purvs, purvs Naukšēnu novadā; Stirnas, viensēta Saldus novadā; Stirnu iela, iela Rīgā, Purvciemā; Stirnezers, ezers Ērgļu novadā; Stirnupe, upe Alsungas novadā; Stirniene, apdzīvota vieta un dzelzceļa stacija Varakļānu novadā; Stirnmeži, viesu nams Krāslavas novadā.
stirna, mantots vārds; stirne, lš. stirna, pr. sirwis ‘t. p.’, kr. серна ‘kalnu kaza’, ukr. сарна, серна, булг. съерна, č. srna, p. sarna ‘stirna’. Stirnas apzīmējums atvasināts no sena raga nosaukuma. Pamatā ide. *er– ‘augšdaļa (galva, rags, virsotne u. tml.)’ ar n saknes paplašinājumā.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 299]
angļu – doe, roe
baltkrievu – лань
ivritā – צבייה
franču – doe
grieķu – σκατζόχοιρος
igauņu – metskits
itāļu – doe
krievu – косуля
latīņu – damula
lietuviešu – stirna
poļu – łania
somu – naarashirvi
ukraiņu – лань
vācu – das Reh
zviedru – rådjur
Stirna skrien
Stirna skrien
Stirna skrien, mēles pil. – Laiva un airi.
Aizskrien stirniņa,
Atskrien stirniņa,
Aizsalst Daugava
Trinkšķēdama. – Audeklu auž.
Kas kaiteja man dzīvoti
Liela meža maliņā:
Pieci brieži man arami,
Sešas stirnas ecejamas. [LD 30671-0]
Par stirnu pārvērstā princese
Vecos laikos bijis milzīgs mežs, kurā bijusi maza būdiņa, un viņā dzīvojis vecs sirms vientulis, kas ne ar vienu cilvēku nesagājies un nerunājies. Mežā dzīvojusi viena vienīga stirna, pavisam balta un ļoti skaista. Kad stirna kur gājusi, to pavadījis vesels bars strazdu un cielaviņu. Citu zvēru un putnu mežā nebijis. Vecais vientulis bijis stirnu pieradinājis. Viņa nākusi vientuļa būdas tuvumā un dažreiz ilgi tur lēkājusi.
Reiz mežā ienākuši sveši mednieki, kas sākuši stirnu vajāt. Stirna bēgusi no medniekiem, un strazdu un cielaviņu bars tai kliegdams un čivinādams sekojis. Kad stirna no medniekiem nekur vairs nevarējusi glābties, tad ieskrējusi vientuļā būdā. Mednieki, stirnai pēdas dzīdami, ielauzušies vientuļā būdā. Vientulis stirnu aizstāvējis un sācis ar medniekiem cīnīties. Beidzot mednieki vientuli uzvārējuši un stirnu nāvīgi ievainojuši.
Kad stirna, asinim pārplūdusi, nokritusi zemē, tad tai pašā acumirklī vientuļa būda pārvērtusies par krāšņu ķēniņa pili, milzu mežs par pils dārzu, baltā nonāvētā stirna par skaistu ķēniņa meitu, cielaviņas par pils preilenēm un strazdi par pils sulaiņiem.
[http://valoda.ailab.lv/]
Desmit stirnas
Kādam ķēniņam bij princese, kas varēja katru mīklu uzminēt. Caur to princese bij izdaudzināta pa pus pasauli. Visi nāca gudro princesi apbrīnot, visi pēc viņas precēt. Beidzot ķēniņš saka: „Ilgāki to nevaru vairs izturēt: katru dienu mana pils no preciniekiem kā piebāzta. Tagad izlaidīšu šādu ziņu – kas manai meitai tādu mīklu uzdos, ko viņa nevar uzminēt, tas lai tad viņai paliek par vīru, bet tos, kas manai meitai mīklas uzdos, kuras viņa var uzminēt, likšu pakārt.”
Tas līdzēja, jo no tās dienas lielo precinieku drūzmu ne redzēt neredzēja. [..]
Nu taisās jaunākais brālis uz pili, bet tēvs, māte vairs to nelaiž. Kas tad būšot pēc viņu nāves mājiņā palikt, kas abiem vecumā maizes dot. Jaunākais brālis tomēr neatlaižas, viņš krīt klāt lūgties, kamēr tēvs atvēlē arī. Bet māte ne uz to pusi, divi dēli esot jau palikuši pie kārtavām – trešo neparko nelaidīšot.
„Kad tu izčibētu – nu jārauga klusu aizkļūt!” tas nodomā pie sevis. Kādu dienu dēls saka mātei: „Klausies, māmuliņa, man jājāj uz mežu stirnas šaut, ielieci cibiņā pavalga tiesu un kulķenītē maizes klinciņu.” [..]
No rīta jaunākais dēls iet tāļāk. Iet, iet, cik ilgi neēdis iesi, gribas ēst. Te – par laimi – tas izdzird, ka turpat blakus stirna brēc. Viņš pārliek savu šaujamo rīku pār plecu un saka tā: „Ja es redzēšu to stirnu nošautu, tad būšu ķēniņš, ja nenošaušu, tad man jāmirst tepat mežā neēdušam.”
Aizmuguris gan šāvis, tomēr nošāvis. Tagad, labi paēdis, atpūties, sukājis iet, kamēr nonācis pilī, kur tūlīt uzdevis princesei šādu mīklu: „Citreiz biju liels medinieks. Es nošāvu, tas nošautais nošāva divi, tie divi nošāva pa priekšu divpadsmit un beigās vēl vienu. Otrā dienā šāvu to, ko neredzēju, un ēdu to, ko biju redzējis.”
[Džūkstes pasakas 1980 : 273–275]
Ziema Kurzemē
Aiz tumšajiem egļu siliem,
Starp zaķu un stirnu takām
Stāv mājas ar logiem ziliem
Un ābeļdārzs katrai blakām.
Koki putenī čīkst un lokās…
Bet, kad aprimstas vēju svelpa,
Kausē apli ledainā logā
Viena bērna trīsoša elpa.
Viena cilvēka ziņkārība
Skatās, kā sabiezē ēnas.
Aizmieg mazā cilvēka griba
Tāpat kā diena – lēnām.
Viņš nejūt, kā dzīslainas rokas
To paceļ un gultā noliek,
Kā iečīkstas slieces aiz loga
Un vīri nāk smagiem soļiem,
Kā elpo gurdenie zirgi,
Kā pret debesīm ceļas to dvaša,
Tur, kur zvaigznes sāk mirgot
Nepazīstamajā plašumā.
Uguns runā silti un klusi
Ar mēli kā skaidu tik vieglu.
Mazā dzīvība miegā iegrimusi
Tāpat kā pasaule sniegā. [Čaklais 1965 : 37]
Vecās likteņdzirnas
Mežezeru miglā sirmā sagša tin,
Vecās dzirnas žiglā upe atrast zin.
Straume dzirnu ratos dien’ un nakti līst,
Viļņu vālos platos baltas putas šķīst.
Vecās likteņdzirnas
Mūsu mūžu maļ,
Gadi skrien kā stirnas
Un nenāk atpakaļ.
Melderim jau matos sarmo sidrabsniegs,
Acīs vēl un skatos kvēlo jaunīb’s prieks.
Meldermāmulīte, baltābele zied,
Viņas mazmeitiņas, klip, klap iet un dzied. [Vanags 2013 : 425]
Un Natāle atkratīja no sevis slinko vienaldzību un tapa žirgta. Divējas domas viņu uz to pamudināja: vienas, ka viņa glīto, sārto Reini dabūs par vīru, un otras, ka pēc kāzām jau atkal varēs turpināt parasto, kūtro dzīvi.
Viņa vairs negāja pamazītēm, lēnītēm, kā uz mīkstčaulām, bet bij piepeši tapuse mundra kā stirna un naska kā bitīte. Bet, taisnību sakot, šīs un vēl dažas citas teicamas īpašības viņai tikai tad iemita, kad Reinis viņu redzēja, tā kā dimants tikai tad staro, kad viņš stāv gaismā; tiklīdz kā puisis viņai pagrieza muguru, viņa pārvērtās par to pašu lēno un apdomīgo Natāli, kas tā bij bijuse. [Blaumanis 1993 : 263]
●
Viņš jāj gar vientulīgām, saulainām mežmalām, pa skujām nobirušiem mežu ceļiem, kur pārsalušajās peļķēs un paltīs izčākstējušais ledus, čarkstēdams zirgam zem kājām, sabirst sīkās, spožās droztalās. Pļavās un norās vietām redz ganāmies veselus būrīšus stirnu, vai atkal krūmāja malā staltais, dulais alņu tēviņš ziņkārīgi lūkojas šurp, augstu izcēlis savus daudzžuburaiņos ragus, bet pāri mātītes stāv tam tuvumā, nogaidīdamas, ko darīs tēviņš: rikšos viegliem riksīšiem tuvākā birzē iekšā jeb paliks stāvot turpat un ganīsies norā tāļāk? Franks visiem šiem mednieka mērķiem nepiegriež nekādu vērību. Medīšana viņam tagad nav ne prātā. Kramenīca gan karājas plecos, bet pavisam tukša, paņemta līdza vienīgi paraduma pēc. Stirnas un stirnu tēviņi, staltie aļņi un arī dižie platradžu brieži viņa dēļ var tagad visi ganīties droši un mierīgi savās ganīklās. Viņa domas ir pavisam citādās medībās – tanīs, ko sarīkojis Mika Ritentiņš. Tur viņam gaidāms dārgs un rets medījums, pēc viņa domām, vienīgs tāds visā pasaulē, jo viņš nepazīst nevienu citu skaistuli, ko varētu nostādīt blakus Agnesei. Kas viņam tagad stirnas, aļņi un brieži pret šādu daiļu stirniņu? [Janševskis 2000 : 546–547]
ĀRIJA. Nē, jūs, es zinu meža sievas
Un meitas gan, ne meitas, vilku mātes.
TUŠE. Jums meitas bālas tā kā jūsu dievs,
Mums svaigas, lokanas kā brūnas stirnas,
Kā mana meitiņa, ko aizrāva,
Un tēvu nokāva, kad skrēja glābt,
Un mani aplaistīja viņa asnīm.
ĀRIJA. Ak vai!
TUŠE. Ko bēdā? Tu tās izpirksi –
Ar savām asinīm.
ĀRIJA. Tu nežēlīgā! [Rainis 1980 : 65]
●
INDULIS (domās).
Man visas domas bij pie dzimtenes,
Kas ir man atrauta kā gabals miesas,
Ko lāča nagi izplēš cīkstoties –
– Te spožums krīt no debess,
Man acis apžilbina svešāds spēks
Un visu trauc, un rauc, un aizrauj prom,
Un dara neskaidru kā sila tērci,
Kur dzerdams pāri gājis stirnu bars.
ĀRIJA. Ak, es to zinu, mīļais, es to zinu,
Par viņu visi minezangi dzied,
To sauc par mīlu, saldo mīlu. [Rainis 1980 : 95–96]
●
PUISĒNS.
Jā. Un ap pašu dienas vidu mēs dzirdam: viens nokrācas, tā ka viss mežs nolīgojas. Vai tu nedzirdēji?
SPRĪDĪTIS.
Nē, es gulēju.
PUISĒNS.
Nu, un tas viņš bij.
BĒRNI (apstiprina).
Tas viņš bij.
PUISĒNS.
Un kā nāca, tā brakšķēja viss mežs. Mēs gribam paslēpties, bet ku’ tu muksi! Izbadējies kā vilks! Stirnas, zaķi, visi aizbēdza, putnus no zariem aplasījis.
(Iz meža milža balss).
Ā! Ķepausis!
BĒRNI.
Vai, vai! Nāk, nāk! Ko nu darīsim?
SPRĪDĪTIS (ātri).
Stājieties visi aiz manis.
[..]
MILZIS (nāk atpakaļ, izbēgušo puiku aiz cekula vilkdams. Nolielās).
Nu tu redzēsi. Pats pirmais tu man nāksi pie bijāšanas. Noiesi dibenā kā oga. (Ierauga bērnus stāvam ar Sprīdīti.) Nu, kas tā par stāvēšanu. Cilpot, cilpot! Man vēders gurkšķ.
SPRĪDĪTIS (dūšīgi).
Laid viņus mierā!
[..]
SPRĪDĪTIS (stājas pūst).
Tu vairs bērnus netrenkāsi?
MILZIS.
Nē–nē–nē–nē!
SPRĪDĪTIS.
Pielūko! Es ar šo svilpīti varu atsaukt, ko es gribu. Ja tik es trīs reiz tavu vārdu minu, tu esi klāt. Un kad tik es dabūšu dzirdēt, ka tu bērnus ķircini. (Draudoši.) Nu! Tad vairs žēlošanas nav.
MILZIS (uz svilpi rādīdams).
Bāz kulē, bāz kulē! To stabuli! – To stabuli!
SPRĪDĪTIS.
Un stirnas un zaķus tu man ar’ liec mierā!
MILZIS.
Likšu! Likšu!
SPRĪDĪTIS.
Un putniņus tu nedrīksti aizkārt. Tagad viss sils tā nobaidījies… kā izmiris.
MILZIS.
Laid tik mani projām! Laid tik mani projām!
SPRĪDĪTIS.
Nu ej! Nu es tevi vairs neturu.
MILZIS.
Bāz to svilpi kulē.
SPRĪDĪTIS (to dara).
(Milzis bailīgi uz Sprīdīti atskatīdamies ar lielu lēcienu prom.)
(Melodrāma.)
SPRĪDĪTIS (priecīgi).
Klau! Nu putniņi atkal čivina! (Klausīdamies – apspiestā balsī.) Turlurlurlurlur! Oiho! oiho! Vitvitvit! Vitvitvit! Dzeguze ar’: Kukū! Kukū! (Uzmanīgi.) Kas tas tur atkal nāk?
(No tās puses, kur bērni aizbēga, nāk Meža māte. Apģērbs no skujām un lapām, galvā cepurīte no ziedu pumpuriem.)
SPRĪDĪTIS.
Skuju mētelis, pumpuru cepurīte. – Kad tik tā nav Meža māte?
MEŽA MĀTE.
Meža māte, Meža māte! Nāk labo darbu algot.
Tu man labu nodarīji:
Manus bērnus atpestīji.
Brieži, zaķi, stirniņas,
Cilā atkal kājiņas,
Zīle, žube, dzeguze,
Pogo, kūko, vīterē!
Nu es tev par dūšu drošu
Arī tagad algu došu! [Brigadere 1943 : 27–28]
Stirnu dzīves smalkumi
Sistemātiķi stirnu iekļāvuši briežu dzimtā, pārnadžu kārtas atgremotāju apakškārtā. Stirna ir vismazākais savvaļas atgremotāju pārstāvis Latvijā: vien nieka divdesmit līdz četrdesmit kilogramus smags, skaustā – ne augstāka par astoņdesmit centimetriem.
Steidzīgi saplūkt, sarīties iespējami vairāk barības, pēc tam kādā drošākā vietā – tur, kur mazāka varbūtība tikt nedrauga (cilvēka, suņa, vilka, lūša) ieraudzītai, saostai vai saklausītai, – norīto atrīt atpakaļ mutē, tad rūpīgi to sakošļāt un vēlreiz norīt – tas stirnai (un, protams, arī visiem pārējiem atgremotājiem) nozīmē „atgremot”. Taču „atgremot” nebūt nenozīmē arī „sagremot”.
Tāpat kā pārējo briežu dzimtas sugu vīriešu dzimuma pārstāvjiem, arī stirnu tēviņiem jeb stirnu bukiem, jeb stirnāžiem uz galvas atrodas divi ragi. Salīdzinājumā ar pārējo briežu dzimtas sugu vīriešu dzimuma pārstāvju ragiem stirnāžu ragi ir mazi – gan relatīvi, gan absolūti mazi. Tāpat kā pārējo briežu dzimtas sugu vīriešu dzimuma pārstāvjiem, arī stirnu tēviņiem ragi uz galvas nav visu laiku. Notiek to cikliska nomaiņa. Ik rudeni stirnāžiem ragi viens pakaļ otram nokrīt, ik pavasari atkal izaug jauni. Augoši ragi sākumā ir pavisam nelieli un mīksti, nav blīvi, tie klāti ar labi apasiņotu, maigu ādiņu, ko sedz matiņi; augošos ragos ir serde, kurā atrodas asinsvadi un nervi. Pamazām ragi kļūst aizvien garāki, cietāki, žuburojas, līdz visbeidzot tie ir izauguši un, skrimšļaudiem pārkaulojoties, pavisam sacietējuši.
Stirnu puikām, jaunuļiem, pirmie radziņi (parasti divžuburaini) sāk veidoties agri – jau aptuveni piecu sešu mēnešu vecumā – viņu dzīves pirmajā rudenī.
Ragu augšana ir ilgstošs, bet to nomešana – relatīvi īslaicīgs process: josla starp pieres izaugumiem un ragiem noārdās, un ragi viens pēc otra nokrīt.
Ragi stirnāžiem nav dabas doti tikai tāpēc, lai greznotu galvu; ragi domāti, lai badītos. Tie ir spēkošanās jeb turnīru rīki. Āži tos laiž darbā jūnijā un jūlijā. Tad viņi ik gadu cits ar citu spēkojas, lai noskaidrotu, kuram piederēs tiesības uz kādu atvasēm un avenājiem aizzēlušu izcirtumu, krūmiem aizaugušu palieņu pļavu vai meža nostūri.
Zīmīgi, ka konkrētu dzīvesvietu izraudzīšanās un pieskatīšana pavasarī un vasaras periodā nebūt nav vienīgi vīriešu dzimuma stirnām raksturīga īpašība. Vēl krietnu laiku pirms pārošanās perioda arī katra mātīte jau aizņem savu „kāzu” teritoriju, kuru sargā no konkurentēm. Kazai piederošā teritorija gan ir krietni mazāka nekā āža iecirknis. Savukārt jaunajām kaziņām tā mazāka nekā brieduma gadus sasniegušajām. Toties, lai būtu lielākas izredzes nepalikt bešā, stirnu jaunavas vasarā sāk agrāk par vecajām sugasmāsām aktīvi interesēties par pretējo dzimumu.
Aprīlī visām stirnām ir pavasara pārģērbšanās laiks, kad viņām izkrīt maskējoši sudrabainie ziemas akotmati un biezā pavilna. Stirnāžiem sākas kārtējais ragu tīrīšanas periods. Vispirms (aprīlī, maija sākumā) durekļus no atmirušās ādas, berzējoties gar kokiem un krūmiem, atbrīvo pieaugušie buki, pēc tam (maija nogalē) to veiks pērnie – iepriekšējā pavasarī dzimušie jaunekļi. Savukārt rudenī pretēji – no ragiem pirmie atkratīsies tie buki, kuri ir labākajos gados, tikai pēc tam to izdarīs ragneši iesācēji. Stirnu āžu ragu nomešanas termiņi ir šādi: četrus līdz divpadsmit gadus vecajiem – oktobris, novembris; divus trīs gadus jaunajiem un „pensionāriem”, kuri vecāki par divpadsmit gadiem, – novembris; pusotrgadīgajiem jaunuļiem – decembris. Durekļu nomešanu rudenī (tāpat kā notīrīšanu pavasarī) dzīvnieki cenšas paātrināt, dauzot un trinot nu jau nevajadzīgos ragvielas veidojumus gar kokiem, kritalām, celmiem un ciņiem. [Tīrmanis 2004: http://www.videsvestis.lv/]
Romans Suta Sieviete ar stirnu (1937; vāze).
Dziesma Vecās likteņdzirnas. E. Rozenštrauha mūzika, J. Vanaga vārdi.
Stirnas portrets
Stirna ir slaida, garām kājām, nelielu ķīļveida formas galvu, ko rotā samērā lielas, stāvas ausis. Laba dzirde un oža. Apmatojums parupjš; vasarā tas ir rūsgansarkans bez pavilnas, bet ziemā kļūst rudi pelēks vai brūnganpelēks. Ķermeņa svars ir 20–30 kg (reizēm 40 kg). Āži (buki) nedaudz lielāki par kazām. Augums 90–135 cm. Ap asti balts laukums – „spogulis”, ko izmanto briesmu brīžos signalizācijai.
Stirna sastopama visdažādākajos biotopos – dažādu tipu mežos, purvos, ganībās, lauksaimniecības zemēs, arī piepilsētās. Vasaras ganībām tā izmanto pļavas, izcirtumus, mežam pieguļošās aramzemes, bet rudenī barojas meža rajonos, kur bagātīgi pieejami sīkkrūmi (mētras). Ja ziemā sniega sega pārsniedz 30 cm un mētras vairs nav sasniedzamas, tad stirnas pārvietojas uz meža nogabaliem ar bagātīgu lapkoku un krūmu pamežu. Savukārt agri pavasarī labākā barošanās vieta ir ziemāji. Stirnas vasarā pārtiek no zālaugiem, rudenī un ziemā – no mētrām. Ja ziemā sniega sega ir biezāka par 25–30 cm un mētras vairs nav viegli sasniedzamas, tad stirnas ēd koku un krūmu zarus. Atšķirībā no staltbrieža un aļņa, stirna koku mizu parasti negrauž. Diennaktī patērē 2–3 kg barības.
Stirnas dzīvo nelielos bariņos, sevišķi ziemā, kad salasās 3–7 dzīvnieku grupās, kuras parasti veido viena vai divas ģimenes un vada kāda no vecākajām mātītēm. Vecākie tēviņi dzīvo kā vientuļnieki.
Stirnu mazuļiem ir plankumains aizsargkrāsas kažociņš, kas tiem ļauj saplūst ar ņirbošajām ēnām. Šī maskēšanās krāsa mazuļiem saglabājas līdz četru mēnešu vecumam. Sekot mātei stirnēniem palīdz tās astes “spogulis” – balts, uzkrītošs plankums pie astes, kam mazulis var droši sekot briesmu gadījumā. Balto spoguli māte briesmu gadījumā izvērš, savelkot īpašus zemādas muskuļus astes apvidū.
Stirnām raksturīgi nelieli, sirdsveidīgi nagu iespiedumi – apmēram 4 cm gari (nerēķinot aizmugurējos jeb malējos nagus) un 3 cm plati. Ejot soļu garums ap 40 cm. Tā kā stirnas pēdiņa ir ļoti šaura, ziemā dziļākā sniegā tā pārvietojas ar grūtībām. Kritiskais sniega segas biezums ir 35–40 cm.
[Sagatavots pēc: http://www.latvijasdaba.lv/]