Tradicionālā transkripcija

[stabule]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija


[s] – nebalsīgais troksnenis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[b] – balsīgais troksnenis

[u] – īsais patskanis

[l] – ’skanenis’.’]

[e] – īsais, šaurais patskanis

 

Trīszilbju vārds.



stab-sakne

-ul-piedēklis

stabul- – vārda celms

-egalotne






stabulepatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs,  piektā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

 stabul-e

 stabul-es

Ģ.

 stabul-es

 stabuļ-u

D.

 stabul-ei

 stabul-ēm

A.

 stabul-i

 stabul-es

I.

 ar stabul-i

 ar stabul-ēm

L.

 stabul-ē

 stabul-ēs

V.

 stabul-e!

 stabul-es!

 


      N. Jānis Stabule  D. Jānim Stabulem


Teikumā var būt:

1)     teikuma priekšmetsStabule ir no vectēva bērnības.

2)     izteicēja daļa – Ērģeļu būtiska sastāvdaļa ir stabules.

3)     galvenais loceklisTik skanīga stabule!

4)     apzīmētājsStabules skaņas bija dzirdamas arī pagalmā.

6)     papildinātājs – Ganos puiši pūta stabuli ļoti aizrautīgi.

7)     vietas apstāklisBērni pūta stabu ļoti azartiski. 



stabules mūzika, stabules spēle, ganu stabule, kaula stabule, kārkla stabule, koka stabule, lietus stabule, mizas stabule, niedres stabule, vēja stabule, vītola stabule, aptīties ap stabuli, gans ar stabuli, meitene bez stabules, no stabules plūst skaņa, gara stabule, īsa stabule, jauna stabule, veca stabule, skanīga stabule, izgatavot stabuli, izgiezt stabuli, maukt stabuli, pūst stabuli, spēlēt stabuli, taisīt stabuli 



stabule dsk. ģ. -ļu, s.

 

1. Koka vai cita materiāla mūzikas pūšaminstruments – caurule ar vairākiem skaņu caurumiņiem.

Pūst stabuli.

Puisēns mauc no vītoliem stabules.

 

2. Ērģeļu sastāvdaļa – caurules veida detaļa noteikta augstuma un noteikta tembra skaņas radīšanai.

Pūst vienā stabulē.

Dancot pēc (kāda) stabules.

 

[Sagatvots pēc: LVV 2006 : 1037]


stabule -es, dsk. ģen. -ļu, s.

 

1. Vienkāršs (parasti no kārkla mizas darināts) pūšamais mūzikas instruments, kurā skaņu rada, tieši ievadot gaisa strāvu. Šāda veida metāla pūšamais mūzikas instruments.

Pūst stabuli.

Dzintim aizvien vairāk iepatikās stabules. Katru brīvu brīdi viņš ņēmās, tās gatavodams, [..] un ar katru jaunu stabuli skaņa kļuva dzidrāka Purs 8, 117.

Nu tikai vēl vajadzēja atgriezt priekšējam kauliņam tādu sloksnīti, lai dvaša var tikt līdz mizā iegrieztajam robam, aizbāzt tievgalim koku priekšā un – stabule gatava. Jaunsudrabiņš 3, 132.

Zem elkšņa, gar kuru tek rāvains strauts, Gans noliecies cītīgi stabuli mauc .. Plūdonis 2, 25.

 

2. Ērģeļu (arī dažu citu pneimatisku mūzikas instrumentu) cilindriska metāla vai četrstūraina koka sastāvdaļa.

„Baznīcā Maiga klausījās tikai ērģeles… tas instruments aizgrābj. Tajā ir kas varens. Tās stabuļu skaņas cilvēks nevar vienaldzīgi klausīties…” Kalndruva 9, 142.

 

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/


stabule – stabule, (dem.) stabuleite.

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html


stabule s. – stabuļa. Pašaistīta stabule.

kùorkla, ĺìpys i veîtùla kùkàm myza atlàc, i nu myzys tàisa stabuĺiś. stabuĺiś jìr garuôkeńiś nakuô švidpu–i. stabuĺi vàr tàiśeîť nu veîtùla myzys. stabuĺei vàr istàiśeîť càuruhèņč, ka vàr hèļďeņu isśpìeĺiêť.

[Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 433]

 

stabule. Pûst [kāda] stabulē.

[Sagatavots pēc: Ādamsons, Kagaine 2000 : 359]

 

stabule subst. stabule, -es, -è, -i, dsk. ģ. -ļu, dem. stabulīte.

padaũza tùo mizu, izv¥lk tùo kùoku laũkã ùn ta istaĩsa tùo stabulĩti, kùo pùst. màukt stabuli.


[Sagatavots pēc: Kagaine 1983 : 424]


stabule – stebule, birbīne, pīpere 


Pūst (kā) stabuaizstāvēt (kā) intereses, pievienoties (kā) rīcībai, uzskatiem.

Pūst vienā staburīkoties kopīgi, vienoti, būt kopīgai nostājai.

Pūst vienā un tajā pašā staburunāt, atkārtot vienu un to pašu.

Dancot pēc kāda stabules sar. – bez ierunām paklausīt, pakļauties kādam.


Dancināt pēc savas stabules; dancināt kā pēc stabules kādu sar. – pakļaut kādu savai gribai.


Dancot pēc kāda stabules sar. – pakļauties kāda gribai, paklausīt kādam bez ierunām.

 

Pūst kāda stabusar. – atbalstīt kāda uzskatus, intereses, nostāju, rīkoties ar kādu kopīgi.


Antiņ, pūt stabulīti, prātiņ nāc mājās sar. – saka, ja sarunbiedrs ir pateicis ko muļkīgu.


[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 1205–1206]


Mūzikāstabule.

Etnogrāfijāstabule.


UzvārdiStabule, Stabulnieks, Stabulniece.

VietvārdiStabules iela, iela Rīgā; Stabule, skrajciems Kārsavas novadā; Stabules, māju nosaukums Amatas novadā; Stabulīte, upe Bauskas novadā; Stabulītes, māju nosaukums Daugavpils novadā.


stabule, mantots vārds; apv. stebule; lš. stabul§, stãbulė ‘(ratu) rumba; stabule’. Atv. No vārda stabs, sākotnēji tā dem. Pamatā ide. *steb(h) – ‘stabs, stumbrs’; balstīt, turēt, stampāt, mīt’ > b. *steb-: *stab-, no kā *stabas > la. stabs. Ar e saknē apv. stebe ‘masts, masta koks’.

[Sagatavots pēc: Karulis 1992 : 281] 


angļu – pipe

baltkrievu – ду́дка

čehu – trubka, dу́mka

franču – pipe

krievu – дудка

lietuviešu – dūdelė

poļu – fujarka, fujara

vācu – die Duda

zviedru – pipa



Kad stabuli mauc, tad koka mizu atdauzot rakstā jāskaita: „Vilkam gaļiņa, man tā ādiņa!” Ja taisa stabulīti, tad jāsaka: „Lec, lec, ādiņ’, man tā ādiņ’, tev tas kauliņš,” – tad ātrāki miza atlec.



Vectēvs sēd kaktā,

Stabule rokā. – Muca ar tapu.

 

Atminiet, labi ļaudis,

Kas manā tīrumā:

Četri stabi, divi ragi,

Stabulīte pakaļā. – Pele miltu tīnē.


Mežā dzimis, mežā audzis,

Nāk uz māju dancot saukt. – Stabule.

Mežā dzimis, mežā audzis,

Nāk mājās, gauži raud. – Stabule.

Nogriež galvu, izjem sirdi, kā pūš – runā. – Stabule.

Cikam dzīvs – mēms, bet, kā nomirst, tā dzied. – Stabule



Nedod manis, māmuliņa,

Stabulnieka dēliņam:

Ni man miega, ni man darba,

Stabulēs klausoties. [LD 9544-3]

 

Pūtiet visi ciema kaķi

Ar tām vara stabulēm,

Nu dancos panāksnieki

Darvotām biksītēm. [LD 24162-0]

 

Kad es gāju danču vesti,

Man spēlmaņa nevajaga:

Man kājiņas bungas sita,

Mute pūta stabulīti. [LD 24093]

 

Spēlēji, spēlmani,

Pūt stabulīti!

Jau manas kājiņas

Dižāti dižā. [LD 24179]

 

Netīšām es nocirtu

Sava tēva ozoliņu;

No celmiņa bungas daru,

No zariņa stabulīti,

No tā paša viduklīša

Bitītēm namu daru. [LD 30365]

 

Lieta bija liepiņā,

Lieta liepas zariņā:

No liepiņas kokles šķēlu,

No zariņa stabulītes. [LD 30639]

 

Kas kait man nedzīvot

Priedoliņa siliņā:

Vējiņš pūta, sili krāca,

Priežu gali stabulēja. [LD 30670]


Ganu zēns apprecē ķēniņa meitu


Viņos laikos dzīvoja kāds mežsargs, ko ļaudis bija iesaukuši par Sargu. Šis sargs kādu dienu izsūta savu dēlu mežā avis ganīt. Tomēr vakarā puika aizmirst vienu avi mežā, par ko vecais nejauki baras. Viņam esot jānosargā tik daudz koku, un šis nevarot ne pāris desmit avis nosargāt, vajagot tik plītenes jaunam lempim. Nu dzīs otrā dienā ganīt, bet nelīdz – pagalam atkal un pie tam vēl – tīri kā par spīti – pats treknākais līkragu aunelis. Tēvam līkraģeļa ļoti žēl, ka skaidri puiku lupatās sist. Tomēr gana puika veikls diezgan, izšmaucas caur kūtenes lodziņu un glūn, zobus sakodis, aiz pakšķa, kamēr vecajam dusmas noslāpst. Pie vakariņām tēvs atkal atminas auneļa un nu ņems puiku tāpat vārdiem uz liesta: „Tu vairāk neesi kā gatavs garkaulis, kas katru darbu gorīdamies iesāk un lingu lengu pabeidz. Tādu auneli mežā atstāt! Ēd ar zobiem un taisies, ka tiec gulēt! Tik to piesaku vēl, ja rītu visas nepārdzīsi, tad sukāšu kā pelu maišeli, lai uz vietas paliec!”

 

Trešo dienu nabadziņš gana un skaita, gana un skaita. Atnāk vakars, vēl pārskaita – jā, visas.

 

„Tā tad brangi!” puika iesaucas, „nu varu no priekiem uz augšu lēkt!”

 

To sacīdams, tas viens, divi, uzlec vītolā, nogriež zaru, izlobj stabulīti un sāk pūst. Bet tavu sasodītu nelaimi, kamēr ar stabuli darbojas, viena avs atkal pagalam. Nu gans, no sukām baidīdamies, pārtriec avis līdz vārtiem, un tad aizbēg atpakaļ mežā. Še tas uzlien resnā ozolā, sapin no lapām, skujām guļas vietu un guļ līdz rītam. Jā, guli nu guli mežā, cik ilgi gulēsi? Ēst jau gribas. Otrpus meža gan ķēniņam pils, kur pilnīgi pārtiku katrs zaļoksnis jauneklis diezin kā nopelnītu, bet, taisnību sakot, tam gandrīz kauns tik noskrandājušās gana drēbēs svešām acīm rādīties. Nu domā, domā, kamēr sadomā tā: viņš izpušķo savu cepuri, savus svārkus ozola lapām, lai skrandas neredzētu, un tad iet, stabuli pūzdams, pie ķēniņa. Pils vārtos stabulnieks satiek ķēniņu, kas, tādu joku gaili pirmo reizi redzēdams, prasa: „Puiš, kas tad tev uzgājis, kad tā izpušķojies?”

 

„Tā jau pie mums avju gani staigā!”

 

„Kam tad avis ganīji?”

 

„Tam, kam katru dienu viena avs zuda.”

 

„Vai dzirdi, man arī katru dienu viena avs nozūd. Ja tu varētu trīs dienas tā noganīt, ka nevienas nezustu, tad tiec pie manis par laimīgu cilvēku.”

 

„Labi, labi, raudzīšu.”

 

No rīta Sarga dēls paņem pie aitām mežā līdzi cirvi, maizi, gaļu, dzērienu un nu tik gana un barojas, gana un barojas. Līdz vakaram aitas ir visas. Pats gans, uzkāpis deviņžuburu ozolā, pašā lankas vidū un nu tik skatās un skaita, skatās un skaita. Te uzreiz tas ierauga caur devīto ozola žuburu, ka no kāda pakalna liels vīrs izlien un taisni pie viņa aitām soļo.

 

„Aitas neņem!” gans uzsauc.

 

„Vienu ņemšu. Ja nedosi ar labu, tad dabūšu ar ļaunu.”

 

„Ekur tev, lielo vīr, nelāgs ieradums: nieka vārda dēļ sirds tūlīt aptekas. Kāpēc mums ar ļaunumu jāšķiras? Nāc, draugs, labāk šurp, te man kožamais, dzeramais, pakodīsim, iztrieksimies un tad ir avi vēl panāksim!”

 

Vīrs paliek ar mieru – nāks gan. Bet tikko šis, kaklu atstiepdams, dzer, tā gans krauks! ar cirvi nocērt jēru zaglim kaklu, pie kam vēl krītot savāda atslēga izšļūk no rokām. Gans paņem atslēgu, paglabā vīru žagaros un tad dzen avis mājā. Ķēniņš izskaita avis – visas.

 

Otrā dienā ganam atgadās tāpat. Trešā dienā nāk vēl lielāks vīrs avi prasīt. Gans nobeidz ir šo un dabū trešo atslēgu. Tā nu trijās dienās trīs jēru zagļi nobendēti un trīs atslēgas dabūtas. Bet nu Sarga dēlam arī gribas ar varu redzēt, kas tai pakalnā īsteni labs atronams. Aiziet – nekas, tik tāds caurums. Ielien caurumā – durvis trijām atslēgām priekšā. Atslēdz vienas durvis – jau spīd, atslēdz otras – jau laistās, atslēdz trešās durvis – ak brīnumi! liela istaba vienos zeltos, sudrabos, dimantos. Pašā istabas vidū galds un uz galda biķeris. Gans paņem biķeri, aizslēdz durvis un tad dzen avis pie ķēniņa. Ķēniņš izskaita – visas. Vakarā nu tiek Sarga dēls godā: jāiet vakariņās ķēniņam blakus sēdēt. Ēdot ķēniņš saka: „Tu esi pirmais, kas man avis labi noganījis. Tagad tev vieglas dienas, ēd pie mana galda, staigā pa manu pili un nepacel ne čubiņas!”

 

Sarga dēls nu šķietas priecīgāks, laimīgāks par pašu ķēniņu, bet jaunā princese, kas tam pie galda blakus sēdēja, vēl priecīgāka. Kādu laiku abi jaunie ļaudis tai vakarā pie galda ieēda, bet, kad nedēļu vēlāk Sarga dēls ar princesi dārzā satikās, tad bija dzirdami šādi pātari: „Man tagad jābēg uz citurieni, jo ķēniņš, tavas pašas tēvs, jau nomaitājis, ka es, plukata zēns, tevi esmu bildinājis. Še ņem šo sudraba biķeri par piemiņu no manis, bet glabā viņu cieši un nerādi nevienam!”

 

Tas paņem savu cirvi, sakaltušo stabuli, trīs kalna atslēgas un aiziet. Pēc kāda laika bēglis sasniedz svešu, svešu ķēniņa valsti, kur ķēniņa pils tuvumā augsts tornis uzcelts. Jaunais ķēniņš esot precējis otra ķēniņa jauno princesi, bet, kad princese pie viņa nenākusi, tad ķēniņš, precinieks, dusmās viņu nozadzis un ieslēdzis uz mūžību augstajā tornī.

 

No rīta Sarga dēls aiziet pie torņa un ierauga tur savu līgavu. Šī viņu nepazīst, viņš gan. Knaši tas izmērcē savu sakaltušo stabulīti un sāk pūst. Bet tavas brīnuma skaņas, kādas nu bija stabulītei, tik sēri, tik žēli, ka visiem jāraud. Jaunais ķēniņš, tādas skaņas sadzirdējis, liek stabulniekam pilī nākt un pavēl, lai vēl pūstu. Bet stabulnieks slauka asaras un saka, ka nespējot vairāk papūst. Tomēr ķēniņš grib par varu dzirdēt, lai prasot, ko vien vēloties, bet lai tik pūšot. Līdz ko nu izstabulējies un ķēniņš pie beigām izraudājies, te stabulnieks iebāž savu stabuli kabatā un prasa, lai atdotu to meitu, kas tornī. Ķēniņš atpleš muti līdz ausīm un nokrīt kā no plaukta, bet, kas solīts, tas solīts – jāizpilda. Nu atdod gan ieslodzīto, bet arī nosaka, ka abi triju dienu laikā būtu pāri viņa robežām, citādi tas saķeršot un abus tornī iebāzīšot.

 

Sarga dēls ņemas smalki izklaušināt, pa kuru ceļu visātrāki aiztikt, un beidzot izdibina, ka tikai pa jūru triju dienu laikā iespējams robežām pāri tikt. Trešajā dienā ķēniņš nostāda sargus uz visiem valsts stūriem, bet, kad tomēr bēgļus vairs nesaķer, tad viltīgi paziņo saviem kaimiņu valdniekiem, lai tie abus saķertu.

 

Ūdens braucēji sabrauc sešas dienas un sešas naktis pa jūru. Septītā dienā nejauka vētra piedzen kuģi svešā, svešā krasta malā. Šie abi nolec no kuģa un domā tālāku bēgt, bet kas to dos? Ziņa klāt, lai ejot pie paša ķēniņa. Noiet tur – spriedums īsu īsais: Sarga dēlam jāiet cietumā un meitai jāpaliek ķēniņam par sievu.

 

No rīta cietumnieks prasa ēst. Bet ko ķēniņš dara? Tas iesūta ēdiena vietā virvi, lai labāk pakaroties, nekā vēl ēdot. To redzot, Sarga dēlam noskrien zils gar acīm. Viņš paķer virvi, izmet pa logu un tad liek ķēniņam strupi atteikt: neesot nekad kāries un tādēļ to arī tagad nedarīšot. Ķēniņam tāda atbilde neiet pie sirds. Viņš grib cietumnieku uz pēdām nogalināt. Tomēr, kad jaunā princese žēli lūdz, lai tā nedarot, tad šim dūša tā kā noslāpst. No rīta cietumnieks atkal prasa ēst. Ķēniņš liek cietumniekam atnākt un tad saka tā: „Izjāj bez apaušiem manu ērzeli, tad dabūsi ēst!”

 

Sāk jāt – ērzelis aiziet kā vējš tālu, tālu, kamēr ieskrien tādā purvā, tādā muklājā, kur ne zirgs, ne jājējs ārā tikt. Nu Sarga dēls vislielākajās bēdās, viņš raud. Te niedres sāk čabēt un vecs, vecs vīriņš, uz nūjas atspiedies, čāpo muklājā, ne viņam stieg, ne mūk.

 

„Kas tad tev, dēliņ, noticis?”

 

Raudātājs nu izstāsta visu, kas vien tam ceļā gadījies galu no gala un neslēpj ne pa naga melnumu, it nekā, pat tēva sukas nē.

 

„Tas labi, mans dēls! Tev taisna un līdzcietīga sirds. Un, tā kā tu to meitu izglābi, tad es atkal tevi izglābšu, pie kam vēl par piemiņu atdošu savu veco nūju, ar ko varēsi visus darbus izdarīt, ko vien tik vēlies.”

 

Vecais piesit ar nūju un saka: „Muklājs veries, zirdziņ velies!”

 

Muklājs tūlīt paliek cieta zeme, un ērzelis ar visu jājēju izlec uz sausumu; vecais iedod nūju un tad pazūd kā ūdenī.

 

Tagad Sarga dēls arī piesitīs ar nūju, sacīdams: „Lai mans ērzelis būtu rāms kā avs un lai es izskatītos tāds, ka mani neviens pie ķēniņa nepazītu!”

 

Tā notiek. Nu tas pārjāj pie ķēniņa un sakās slavens mālderis esam. Ķēniņam tāds amats brīnum pa prātam, jo jaunnedēļ nodomājis kāzas svinēt un tādēļ arī uz tām dienām pils jādabū glītāka. Labi, no rīta iet darbs vaļā. Viņš ieiet vienā istabā, piesit ar nūju un saka: „Kaut šai istabā redzētu tās lankas, kur pie tēva avis ganīju!”

 

Acumirklī uz visām četrām sienām Sarga dēls gana tēva avis. Nu ieiet otrā istabā, piesit ar nūju un saka: „Kaut šai istabā redzētu to vītolu, kurā stabulīti lobu!”

 

Acumirklī uz visām četrām sienām Sarga dēls sēž vītolā un lobj stabulīti. Nu ieiet trešā istabā, piesit ar nūju un saka: „Kaut šai istabā redzētu to, kā stipros vīrus ēdinu un dzirdinu!”

 

Acumirklī uz visām četrām sienām Sarga dēls vicojas ar trijiem vīriem, kas ķēniņa avis zog. Nu ieiet ceturtajā istabā, piesit ar nūju un saka: „Kaut šai istabā redzētu to torni, kur mana līgava ieslodzīta!”

 

Acumirklī tornis ar skaistu meitu uz visām četrām sienām. Nu ieiet piektajā istabā, piesit ar nūju un saka: „Kaut še redzētu to, kā es ar līgavu pār jūru bēgu!”

 

Acumirklī uz visām četrām sienām ūdens, jūra, bangas, viļņi un kuģis, kur šie abi sēž. Nu ieiet sestajā istabā, piesit ar nūju un saka: „Kaut še redzētu to, kā es ar trako ērzeli laižos!” Acumirklī viss tas redzams.

 

No rīta varenais mālderis saka ķēniņam, ka istabas jau gatavas. Ķēniņš brīnās, ka tik ātri varēja gatavs tikt, un ved savu nākošo sievu istabas rādīt. Ieiet pirmajā istabā – brīnum jauki, ieiet otrā – varens darbs, ieiet trešā – ķēniņš no prieka uz augšu lec, ieiet ceturtā – šī pazīst savu torni, pazīst arī pašu mālderi, ieiet piektā istabā – šī grib vai ģībt, tomēr noturas, ne vārdiņa nesacījusi, ieiet sestā istabā – ķēniņš sasit rokas un prasa: „Kur tu tādu jājēju redzēji?”

„Kur redzēju? Ceļmalā, teitan šurp nākdams!”

„Labi. Tagad paliec pie manis un svini manas kāzas līdz, jo esi vareni strādājis.”

 

Tā kā rītu nu kāzas. Šis gan gribētu priekš kāzām ar līgavu satikties, bet nav nekā iespējams. Tomēr līgavai pašai padoms pie rokas, kāzu dienā tā izliekas pie beigām slima. Sanāk visādi dakteri – nelīdz: esot jāmirst. Nu kad tā, tad raudzīs mālderis ārstēt. Ķēniņš apsola visu ko maksāt, ja izārstēšot. Pēc īsa brīža slimniece vesela un ķēniņš nu tik devīgs, ka gatavs mālderi ar naudu apbērt. Bet šis atgrūž naudu pie malas un sāk uzvilkt šādu meldiju: „Nauda tādā reizē tīri nekas. Bet klausies, ķēniņ, otrā ķēniņa valstī ir kalns un apakš kalna sudraba biķeris, atnes to biķeri, tad būsi aizmaksājis.”

Ķēniņš tādas lietas neuzņemas apgādāt.

„Nu, kad nevari godīgi samaksāt, tad slimnieci pie sevis ieķīlāšu, viņa pieder man!”

„Viss labi, puisīt, ja tik tu nebūtu tādām lietām par vieglu.” „Ak tā, par vieglu! Nu tad ar nūju knauks! palieciet visi kā stabi pie grīdas, kamēr es ar savu līgavu būšu pār kalnu kalniem!”

Tā notiek. Sarga dēls ar sava līgavu nu iet, iet, kamēr nonāk tēva būdiņā. Tēvs atver durvis, bet dēla vairs nepazīst. Šis gan nodievojas, ka esot viņa dēls, kas toreiz ar stabulīti kabatā aizbēdzis; tomēr vecais netic, kamēr stabulīti parādīšot, jo viņš toreiz, pa mežiem dēlu meklēdams, esot atradis nolobītu vītola zaru, un, ja nu stabulīte uz zaru tikšot, tad tik viņš ticēšot, ka viņa dēls pārnācis.

 

Neko darīt, jārāda stabulīte. Tomēr kā nu vairs stabulīti dabūt, tā toreiz aizmirsusies cietumā ar visām atslēgām un cirvi. No rīta Sarga dēls ved savu līgavu pie nākamā sievas tēva, ķēniņa, un saka tā: „Re, pārvedu tavu meitu, izglābdams no briesmoņu nagiem. Bet, zināms, par to atkal atdosi viņu manās rokās par sievu.”

 

Meita nu izstāsta tēvam visu, ko piedzīvojusi, un vecais atdod to Sarga dēlam par sievu.

 

Tomēr pēc kāzām jaunajam ķēniņam rūp stabulīte, lai ir savu tēvu apmierinātu. Viņš pamet sievu pie sievas tēva un iet viens pats pēc stabulītes uz to pili, kur senāk cietumā sēdējis un ķēniņa istabas krāsojis. Pilī tas piesit ar nūju un saka: „Kaut mani ne ķēniņš, ne cietuma sargs nepazītu!” Tā notiek. Nu iznāk ķēniņš un prasa, ko gribot?

 

„Esmu dzirdējis, ka kāds knauķis tevim kāzu dienā līgavu nozadzis. Tas pats arī esot prasījis, lai tu viņam savādu biķeri apgādājot. Es, par pasauli maisīdamies, izošņāju, kur tāds biķeris dabūjams un kur pats līgavas zaglis uzturas. Ja tev būtu pie rokas labs cirvis, kādas trijas atslēgas un kaut kāda veca stabule, tad apņemos biķeri un zagli rokā dabūt.”

 

,,Tas nekas, ja tik vien pieprasi. Tur cietumā sen dienām veca stabule, trīs atslēgas un cirvis mētājas. Ņem viņus un raugi meklēt!”

 

Sarga dēls paņem stabuli, atslēgas, cirvi un aiziet. Līdz ko šis labi aizgājis, te ienāk cietuma sargs un jautā, kas stabuli, atslēgas, cirvi paņēmis. Ķēniņš izstāsta, kam devis, bet cietuma sargs krata galvu, sacīdams: „Man liekas, ka svešnieks būs bijis savāds viltinieks, jo šīs trīs lietas piederēja tam, kas toreiz ar tavu nozagto līgavu pār jūru atbrauca. Tā esmu dzirdējis. Sūti tūlīt izlūkus tam pakaļ, lai izzinātu, kur svešais aizgājis, kur pateicis, ko darījis”.

 

Labi. Izlūki nu noskatās slēpšus it visu un tad griežas ar labām ziņām uz mājām. Ceļš tiem iet caur tā ķēniņa robežām, kas toreiz ķēniņa meitu tornī ieslēdzis. Šis ķēniņš satiek izlūkus un tāpat apjautājas, kurp ceļojot. Šie, nekā ļauna nedomādami, izstāsta visu skaidri, ka viņu ķēniņš tādu līgavu ielūkojies, kas ar kādu jaunekli par jūru atbēgusi, un ka ķēniņam ar līgavu beidzot šķībi izgājis. Viņi arī pateic, ka nule pat izošņājuši, kur šimbrīžam līgava dzīvo – esot pie tēva.

 

To dzirdot, torņa ķēniņam atveras acis: tā nudien tā pati, ko viņš zagšus zadzis un tornī auklējis. Nekā vairāk nesacīdams, viņš pāriet pilī, salasa karaspēku un iet otrreiz ķēniņa meitai pakaļ.

 

Izlūki pāriet pie sava ķēniņa un izstāsta, ko atraduši. Šis neatsaka izlūkiem nekā, salasa arī karaspēku un iet ķēniņa meitai pakaļ.

 

Bet kamēr abi precinieki ar karaspēkiem nodarbojas, tikmēr Sarga dēls, ķēniņš, ar atrasto stabuli apmierinājis savu veco tēvu un atgriezies pie savas sievas, sievas tēva pilī.

 

Pēc deviņām dienām abu ķēniņu karaspēki jau klāt. Viens prasa, lai atdodot meitu tornī atpakaļ, otrs, lai gādājot biķeri rokā, ko mālderim – ārstam samaksāt. Ķēniņa znots pasludina ienaidniekiem, ka nedabūšot ne šo, nedz to – lai raugot karot, ja tik ļoti gribot. Ienaidnieki pasmejas par tik drošu atbildi un gāžas pilij no visām pusēm virsū. Bet ķēniņa znots paķer savu nūju, iziet karotājiem pretim un atdzen visus atpakaļ. Otrā dienā tas atņem karodams tam vienam ķēniņam to pili, kuru pats tik jauki izkrāsojis, un trešā dienā tas karodams atņem tam otram ķēniņam arī to pili, kur viņa sieva tornī sēdējusi. Tā nu tam tagad pieder trīs valstis un trīs pilis. Sievas tēvs atdod znotam valdību un dzīvo savā vecajā pilī, bet znots ar savu sievu noiet izkrāsotā pilī dzīvot.

 

Padzītie ķēniņi nu blandās pa pasauli, zobus griezdami un dienu mūžu gudrodami, kā jel pilis atdabūt, kā atriebties. Beidzot tie piemāca vienu no saviem veciem sulaiņiem, lai tas salīgtu pie trijvalstu ķēniņa kalpot un tad izdevīgā brīdī nūju un biķeri nospertu. Tā notiek: vecais blēdis glūn, glūn, kamēr izdabū, ka nūja pagrīdē, biķeris pagultē. Un kādu dienu, kamēr ķēniņš ar sievu pie sievas tēva sēž, šis paņem nūju, paņem biķeri, lai aiznestu padzītajiem blandoņiem. Ķēniņš pārbrauc no viesībām, pamana, kas noticis, un paliek tīri sajucis, nezinādams, ko darīt, ko iesākt; bet sieva to mierina: „Lai, lai, vīriņ! kad rītu no mūsu ienaidniekiem ziņa pienāks, lai tu mani atdod, tad steigšos ar lielāko prieku turpu, jo – tici droši – vakarā būšu atpakaļ. Esi tik mierīgs, gan zināšu!”

 

No rīta divas ziņas klāt. Viena: lai atdodot sievu tam, kam biķeris; otra: lai atdodot sievu tam, kam nūja. Trijvalstu ķēniņš atbild abiem ziņu nesējiem vienādi: būšot tūlīt klāt, lai tik gaidot pie torņa pils.

 

Pusdienas laikā pie torņa pils bija savādas precības: divi grēcinieki, viena paša precamā, ko tomēr īstais vīrs sen jau noprecējis. Jaunā ķēniņiene noiet pie torņa, šie abi stāv, kā brieži –vienam biķeris rokā, otram nūja. Tas viens sniedz biķeri un sauc: „Nāc pie manis!” Tas otrs sniedz nūju un sauc: „Nāc pie manis!” Bet ķēniņiene atbild: „Tas, kas man pirmais nūju pasniegs, pie tā iešu!”

 

To dzirdot, biķernieks nosviež biķeri un liecas pie nūjas, bet kā nūjenieks pagrūdis šo mazliet ar nūju, tā šis no nūjas spēka augšpēdu un pagalam. Nūjenieks, to redzot, tā sabīstas, kā izšļūk nūja no rokām, jo domājis tik tāpat pagrūst, bet ne nosist. Kamēr nu viens precinieks gar zemi guļ un otrs ar atplestu muti brīnās, tamēr jaunā ķēniņiene paņem nūju, paņem biķeri un projām.

 

Bet nu trijvalstu ķēniņš tā vairs nūju neglabā. Viņš ieslēdz abus divus ar biķeri kalnā, kur toreiz lielie vīri līda avis zagt. Spēka lietām nu bij droša vieta; tomēr kalnam caur nūju no tā laika gadījās savāds spēks: kurš pār kalnu pārgāja, tas pārvērtās vai nu par akmeni, vai par putnu.

 

Tagad trijvalstu ķēniņam sāka miera dienas aust – viens ienaidnieks pagalam, otrs diezin kur aizkūlies.

 

Pēc kāda gada jaunajam ķēniņu pārim piedzimst dvīņi. Puikas aug kā rutki. Tā aiztek divpadsmit gadu. Te vienu dienu abi bērni prasās uz mežu medīt. Tēvs nu labiem bērniem neliedz – lai iet. Zēni medī, medī cauru dienu un vakarā, uz mājām nākdami, ierauga uz nepazīstama kalniņa lielu vanagu. Viens no dvīņiem šaus vanagu. Vanags krīt, bet mirdams tā saka: „Es esmu senākais torņa – pils ķēniņš, kas nāca par šo kalnu, lai trijvalstu ķēniņam atriebtos; tomēr atriebties nedabūju, jo šinī pašā vietā pārvērtos par vanagu. Tur kalnā esot nūja; ja nebūtu mani šāvuši, tad ar šīs nūjas spēku būtu varējis reiz tikt vīri atpakaļ no akmens par cilvēku, bet tagad man jāmirst.”

 

Ne zēni ko par torņa – ķēniņu zina, ne par nūju, tie iet tik savu nošauto vanagu ņemt; bet tikko abiem kājas pie kalna piesitas, tie paliek par akmeņiem. Tēvs gaida mediniekus mājā – nekā. Beidzot tas saka sievai: „Es iešu ar savu brīnumu nūju puikas meklēt; tik paliec tu, sieviņ, mājā, jo tas, kam kalna atslēgas nav rokā, nedrīkst pie kalna rādīties. Tā jau mūžam iet, kad bērniem vaļu atļauj – diezin, kur un kad tos atradīšu.”

 

Viņš paņem kalna atslēgas, aiziet turp, atslēdz kalna durvis, taisās nūju ņemt, te kā gadās, kā ne – nūja piesitas pie kalna zemes. Kalns acumirklī sabrūk, nūja nogrimst un tai vietā tas ierauga savus dēlus ar nošauto torņa ķēniņu. Nūja viņu par cilvēku gan pārvērta, bet atdzīvināt neatdzīvināja, tādēļ ka nošauts. Ķēniņš, to redzot, no brīnumiem paliek kā stabs, bet dēli to apkampj, sacīdami: „Tēt, nebrīnies, mēs bijām par akmeņiem pārvērsti, bet tu mūs tagad izglābi.”

 

Puikas nu izstāsta visu, kā viņiem gadījies un ko torņa – ķēniņš mirdams pastāstījis. Trijvalstu ķēniņš, senākais Sarga dēls, paglabā savu veco ienaidnieku kā pieklājas, atdod vienu valsti vienam dēlam, otru valsti otram dēlam un pats patura to valsti, kur izkrāsotā pils. Sievas tēvs un paša tēvs dzīvo drīzi pie dēla, drīzi vienā pilī, drīzi otrā pilī pie dēla dēliem.

 

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas]

 

 

Brīnuma stabulītes


Kādam puisēnam nomiris vienā nedēļā tēvs un otrā nedēļā māte. Sērdienītis katru dienu gājis uz kapsētu un raudājis gaužas asaras. Bet vienu dienu māte iznākusi no kapa un iedevusi puisēnam trīs stabulītes, sacīdama: „Kuš, kuš, bērniņ, še tev tās stabulītes. Ja pirmo papūtīsi, tad nebūs vairs jāraud; ja otru papūtīsi, tad būs jāsmejas; ja trešo papūtīsi, tad diesi un lēksi.”

 

Puisēns tūlīt papūtis pirmo stabulīti. Tā skanējuse tik jauki, tik mīlīgi, ka asaras tūdaļ nožuvušas. Nu papūtis otru stabulīti. Tā skanējusi tik jautri, tik patīkami, ka gribot negribot bijis jāsmejas. Beidzot papūtis ir trešo stabulīti. Tā skanējusi tik jocīgi, tik burvīgi, ka gribot negribot bijis jāsāk lēkāt. Pat putniņi un lopiņi lēkājuši līdz.

 

Tā nu puisēns no tās dienas varējis bēdās caur stabulīšu pūšanu remdēties.

 

[Sagatavots pēc: Džūkstes pasakas 1980 : 203–204]


Ganu zēns – drosminieks


Pāra verstes no Cesvaines stacijas uz Biržu pusi, pa kreisai rokai dzelzceļam ir Slēdeņu mājas. Otrā pusē dzelzceļam sākas tūliņ purvs, ko sauc par Slēdeņu purvu. Agrāk purva vietā bijis ezers. Tanī laikā dzīvojis ļoti stiprs zēns. Vienu dienu šis zēns ganījis ezermalā lopus. Bijis ļoti jauks laiks: pie debess nebijis neviena mākonīša. Zēns bijis nogrimis stabules taisīšanā. Piepeši viņš dzirdot, ka sākot rūkt it kā pērkons. Zēns paskatījies uz debesīm, bet debess skaidra kā stikls. Bet tad viņš paskatoties uz ezeru un redzot: no ezera iznākot ķēms ļoti briesmīgā izskatā. Zēns nemaz neizbijies un prasījis, kas šis tāds esot un ko gribot. Ķēms atbildējis, ka šis esot Velns un gribot vērsi pirkt. Zēns sakot, ka šim esot liels prieks Velnu redzēt, bet vērša nu gan šis nepārdošot. Velns neteicis vairāk ne vārda, paķēris vērsi aiz ragiem uz stiepis to uz ezeru. Zēns gan gribējis vērsi Velnam atņemt, bet nespējis: Velns ar visu vērsi ielēcis ezerā. Zēns aiz dusmām un žēlabām sācis raut ciņus un mest tos ezerā Velnam virsū. Viņš piesviedis tik daudz ciņu, ka ezers aizaudzis. Tikai vietām palicis pa šķirbiņai. Tie ir tagadējie akači.

 

 

[Sagatavots pēc: Latviešu tautas teikas 1961 : 275]


Stabulei no Dobeles apkārtnes iemutņa galā nav aizbāžņa. Tas ir nogriezts slīpi, un virspusē skaņas caurumiņu priekšā izveidojas smaile, zem kuras pūšot aizbāžņa vietā iebāž mēli. Šādas stabules bērni arī mūsdienās labprāt taisa no govju gārsēm Angelica archangelica (dižzirdzene), proti, nogriež tās zem viena posma, lai tās otrs gals tādējādi jau būtu noslēgts. Kādai citai stabulei aizbāznis otrā galā ir kustināms, ko pūšot var iebāzt tik dziļi, cik vajag, lai radītu zemāku vai augstāku skaņu; šajā gadījumā skaņas caurumiņi nav vajadzīgi.

 

Īles apkārtnē stabules taisa no kārkla, pīlādža vai alkšņa, kas ir apm. pirksta resnumā un 30 cm garš.

 

[Sagatavots pēc: Gulbe 2007 : 403]

 

2014. gadā Līgatnē notika stabuļu izgatavošanas un spēles meistarklases starptautiskā festivālā „Dzīvā mūzika”, kurā piedalījās instrumentu meistari no Latvijas, Lietuvas un Karēlijas, lai diskutētu par kopīgo un atšķirīgo pūšamo instrumentu spēles tradīcijās dažādās tautās un kultūrās un parādītu reģiona radniecīgo instrumentu – stabuļu, niedru stabuļu, ganu ragu (tautas klarnete), tauru un citu instrumentu praktiskos izgatavošanas paņēmienus.

 

Kā atzinis Latvijas Nacionālā kultūras centra tautas mūzikas eksperts Ilmārs Pumpurs: „Stabule, āžrags, tāšu taure, ganu rags, niedru stabule – tā ir tikai niecīga daļa no kādreiz Latvijas laukos gatavotajiem un spēlētajiem instrumentiem. Neraugoties uz dažādu pūšamo rīku ievērojamo skaitu tautas instrumentu aprakstos, jāatzīst, ka to spēle ir gandrīz pilnībā izzudusi no muzicēšanas prakses vai arī senie instrumenti tiek aizstāti ar citiem, vieglāk pieejamiem.”

 

[Sagatavots pēc: http://www.lnkc.gov.lv/jaunumi/stabulu-izgatavosanas-un-speles-meistarklases-festivala-dziva-muzika/]

 

 



Ziedonis klāt

 

Uzlecot saulīte smejas: labrīt!

Cīruļi debesu dzidrumā slīdz,

Nebeidz tur trili- un tralināt:

Ziedonis klāt! Ziedonis klāt!

 

Tur, kur pļavmalē kamenes dūc,

Meitene dzeltenas gundegas plūc,

Savij tās vaiņagā, vīdama dzied:

Ziedonis atkal pa dzimteni iet!

 

Vējiņš birzī žužina lēns,

Sprogainu galvu lokās tur zēns,

Uzsāk, stabuli izgriezis, pūst:

Ziedoņa prieki pa dzimteni plūst!

 

[Blaumanis 2010 : 297]

 

 

Skan stabule pār ūdeņiem

 

Skan stabule pār ūdeņiem

Uz rudeņiem, uz rudeņiem

 

Vēl mākoņi no saules bēg

Vēl avenes kā ogles deg

Vēl apse tā kā roka trīc

Un vēl nekas nav piepildīts

 

Un tu vēl staigā svilpodams

Ik krūms un koks vēl ir tavs nams

Pār kreiso plecu raizi met

Un šķaudi saules starā bet

 

Skan stabule pār ūdeņiem

Uz rudeņiem uz rudeņiem.

 

[Skujenieks 1999 : 262–263]

 

 

Tīreļa noslēpums

Balāde

 

Pār tīreli vējdzīti mākoņi skrej;

Bars avju tīrelī klīst un blēj,

Saulē kaltušo zālīti grauzdams.

Zem elkšņa, gar kuru tek rāvains strauts,

Gans noliecies cītīgi stabuli mauc,

Un, it kā nelaimi pauzdams,

Melns krauklis pa gaisu riņķo un krauc.

 

– Viegli, viegli, pamazīt

Atlec, manu stabulīt! –

 

Zēns dzied; te tam ausīs iespiežas spēji

Skaļš kliedziens, it kā kad palīgā sauc.

Gans iztrūcies ātri kājās trauc.

Viss klusu. Tik vaivariņceros raud vēji,

Un krauklis, pa gaisu riņķodams, krauc.

 

– Krauklīt, ko tu kramšķini:

Vai tu maitu saodi? –

Zēns sēzdamies saka; te dzird tas no jauna

Žēlu vaidu, kas visas domas tam jauc.

Zēns domā: te spokojas! Rau, rau, ka strauts

Ir asinīm pārklāts! Šī vieta būs ļauna!

Tālab arī krauklis te riņķo un krauc…

 

Gana stabule pamazām gatava tiek;

Viņš drebošiem pirkstiem pie lūpām to liek

Un pūš, un brīnās, kur vendīgu

Tā dziesmu dveš, pillu žēlabu:

 

Lu – lū!

 

Pa purvu, pa purvu mellaju,

Pa mežu, pa mežu tumšaju

Zelta papardes zieda es meklēju,

Ko aizdzīt pasaules trūkumu…

 

Lu – lū!

Lu – lā!

 

Melli vīri – varas kalpi man uzkrita,

Līdz asinīm sita, tad nokāva,

Pie grāvja muklājā ieraka,

Zemi līdzenu virsū nomina, –

Neviens manu kapu nezina…

 

Lu – lā!

Lu – ū!

 

Dēls, pajemi pelēku akmeni

Un par zīmi uz kapa man uzstādi:

Lai zina, lai uziet ļautiņi,

Kur trūd mani salauztie kauliņi!

Lu – lī! lu – lū! lu – lī!

 

Līdz nāvei pārbijies,

Gans pēkšņi nosviež jauno stabuli

Un mudīgi,

Cik kāju, prom uz mājām kliegdams šmauc.

Melns krauklis pār galvu riņķo un krauc…

 

Un dakšām un izkaptīm bruņoti,

Ciema ļaudis drīz salasās tīrelī.

Tu brīnums! Kur ganam trīsdesmit aitu

Pie grāvmales ēda, tur tādu pat skaitu

Redz avju vietā akmeņu,

Citu pie cita sakrautu

Kā kapa kopiņu…

Un trīcēdami

Aiz izbailēm un brīnumiem,

Sejiem pārvērstiem

Blenž ļaudis uz pelēkiem akmeņiem…

 

Bet zēns no visa, ko redzējis tas,

Palika no ta brīža bez valodas…

 

[Plūdonis 1999 : 182–183]

 

 

Mākonītis un Mākonīte

 

Mākonītei balti svārki

Zeltītām kroķītēm,

Mākonītim puspelēki,

Melniem sprogu pušķīšiem.

 

„Nāc ar mani padejot

Skaidru debess pagalmiņu:

Vējiņš pūta stabulīti,

Pērkons bungas rībināja.”

 

Saskrej deju skatīties

Melna nakts padebešu –

Drūzmēdami, grūstīdami

Apgāž lielo lietus trauku.

 

[Rainis 2012 : 34]

 

 

Pilsētas zēns

 

Jums – o, bijušie cūkgani, klausaities,

Talkā nāku es – pilsētas zēns,

Ielu smakas un rupjības piezīdies,

Nīstot visu, kas mierīgs un lēns.

 

Vēl tāds pat es, kāds biju reiz zēnībā,

Traks, ar spļāvienu mutē kā zvērs:

Man jau nebij, kas ievada lēnībā,

Tā kā jūs – pļavas, govis un jērs.

 

Tamdēļ tīk jums uz stabules dudināt

Un zem vītoliem sapņot un skumt,

Man – uz bulvāra uzsvilpt un putināt,

Dzīvi tāļāk kā divričus stumt.

 

Es, kam tēvs bija sētnieks un kārtībnieks,

Lai kā boa jums palieku maigs?

Sirdi rīziņā iespļaut un aizmirst nav nieks,

Kas par to, ka man burlacīgs vaigs!

 

Es no torņiem un skursteņiem mācījos

Vēl pirms miršanas debesīs kāpt

Un no spuldzēm, kas iepirktas Vācijā,

Naktīm spītēt un gaišumu glābt.

 

Kas par niekiem uz stūra kā ekspresim

Salt un gaidīt, kad gadījums būs! –

Ek, uz to, kas es nekauņa, iedzersim,

Mīļie bijušie cūkgani… jūs.

 

[Čaks 2006 : 7]

 

 

Atmošanās

 

„Māmiņ, nāc, māmiņ!

Liels melns suns!…

Un mēle sarkana, kā guns!”

 

„Ej, bērniņ, ej, ver actiņas vaļā

Un skaties, kā saule dej lodziņā zaļā!

Tas suns – Nakts melnais Pakaniņš,

Tam mutē sarkans mēnestiņš,

Un nes viņš to pāri pār zemes malu

Uz otru tālu pasaules galu,

To palmas zaļā galotnē sprauž,

Pats zālē melnās pinkas glauž.”

„Un kas tā zilā krustmāte bija,

Kas zilās drānās te ienāca klusi,

No acīm man viegli

Noņēma lapiņu melnu?…”

„Tā rīta gaisma bij, bērniņ mans.

Nu celies, celies,

Jau stabu pūš gans!…”

 

[Skalbe 2002 : 246–247]


Tur lejā, kāpostdārza galā, pērnajā pavasarī bija nozāģēti daži veci vītoli. No tiem bija ataugušas atvasas, smuidras un līdzenas kā stiebri. Es uzrāpos līdz atvasām un nožilīju vienu. Tad es šļūcu lejā, sēdos sulas pilnajā zaļumā un sāku strādāt. Spīdēja saule, un visapkārt ziedēja pienenes. Man bija silti un jautri ap sirdi. Es te biju pilnīgi viens, tikai zāles zaļums mani apņēma kā mīkstām rokām.

      Ilgi man vajadzēja griezt un graizīt, līdz gludais koka gabaliņš dabūja stabules veidu. Tad es liku to sev uz ceļa un sāku ar tuteniņa spalu bez žēlestības dauzīt. Es situ vienādā taktī un pie tam skaitīju bez apstājas, reizi pēc reizes, pazīstamos burvības vārdus, bez kuriem stabule neatlec:

Atlec, manu

Stabulīti;

Vilkam kauliņš,

Man – tā ādiņ…

Gaišā vītola miza ar katru sitienu kļuva tumšāka un tumšāka, jo sasistajās vietās spiedās cauri mizai ūdens. Beidzot es ņēmu stabules atmizoto galu zobos un ar abām rokām griezu. Prakš – un miza griezās svabadi ap koku. Nu tikai vēl vajadzēja atgriezt priekšējam kauliņam tādu sloksnīti, lai dvaša var tikt līdz mizā iegrieztajam robam, aizbāzt tievgalim koku priekšā un – stabule gatava.

Kas par mīkstu skaņu! [Jaunsudrabiņš 1971 : 109–110]

 

Saimniece ir klusa un cienīga. Un nelaimīga drusku, kā liekas. Viņa vienmēr laba ar kalpiem un meitām un ļauna vārda nesaka. Dievs zina, kas viss pasaulē negadās… Man arī par viņu ir jādomā bijis.

Ganu puika ēd un dzer, un ir sarkans kā ābols. Reizēm viņam kājas uztūkušas un no mitruma sasprēgājušas. Tad viņš klusām raud un saimniece smērē viņam vātis ar skābu krējumu vai kādu eļļu.

Viņš pats sev pin vīzes ganīdams un zemeņu laikā nes ik dienu smaržīgas ogas mazajai Annai, un laimīgi smaida, kad tā saņem.

No priedes koka viņš pats fleitu izdreijājis un pūš dažādas skaņas un īsas meldijas. Bet stabule skan tik bēdīgi un drūmi! Un, mājās dzīdams vakaros, viņš arvien pūš dažas skaņas noejošai saulei un savai dienai, kuru mežā apracis. [Akuraters 1996 : 21]

 

Lieliem lēcieniem Annele laiž pakaļ savam pulkam. Atduras pie lielā grāvja, kuru minējis tēvs. Tas ir dziļš, plats, svaigi rakts. Kas to raka? Vai atmatā vēl dzīvo kādi ļaudis?

Nē, cilvēku pēdu neredz nekur. Otrpus grāvja ir reti krūmi, ciņi, rāvains pavasara ūdens. Aiz robežceļa ir Dakšu lauki. Tur kāds zēns ganīja aitas. Tālāk varēja redzēt dakšas, brangas mājas koku pudurī. Vakar viņi tām bija braukuši garām.

Zēns pienāca ar aitām tuvu ceļam. Annele palika šai pusē. Abi stāvēja kā mieti un skatījās viens otrā. Zēns bij labi lielāks par Anneli, baltiem linu matiem. Kad bij diezgan izskatījušies, zēns izņēma no kabatas stabuli un stabulēja. Nekas liels no tā nesanāca. Bet Annelei stabules nebija, un viņa tikai varēja turpināt skatīties.

Stabule bij izspēlēta. Zēns nu izņēma nazi un izspēlējās arī ar to: atvāza to leņķī, apsvieda gaisā apkārt, satvēra atkal pie spala. Pēc tam tas izrādīja, kādas lietas var izdarīt no akmeņiem. Pa diviem, pa trim reizē tas lika tiem lēkāt pa rokām tādā ātrumā, ka acis žilba. Pēc katra šāda sava numura tas uzskatīja Anneli izaicinoši lielīgi, sak: to varu es, bet ko vari tu? [Brigadere 1987 : 272]

 

Apsēdusies Mildai blakus, Bille ceļ acis uz ērģelēm, jo publikā skatīties negribas, tā ir tik pelēka, drēgnuma pievilgusi, un arvien vairāk sāk dvakot pēc lietainā dienā ganītām aitām. Ērģeles visam pāri ir starainu stabuļu pils, nē, vesela pilsēta augstu kalnā. Stabuļu pilsēta kāpj debesīs, zeltkruzuļaini mākonīši jau ap vidu, zemākie saviebušies dīvainu nezvēru viepļos, bet tā jau mākoņi dara.

Mākoņu nezvērs var pārvērsties puķē, puķe zivī, zivs izirt putna spalvās. [Belševica 1996 : 142]

 

Kad dzīres jau sita augstu vilni, jaunais vīrs uz­sauca brālim Dienvidam, lai tas uzspēlējot kādu dejas meldiju. Un Dienvids nosēdās uz mākoņa malas, iz­ņēma no azotes savu stabuli un sāka spēlēt. Maiga melodija dūdoja un vijās, un Pārsliņa izgāja dejot.

Viņa griezās un virpuļoja, piesizdama savu sidraba kurpīšu skanošos papēdīšus, bet aušīgais dieveris Austrums sita plaukstas un smējās. Tikai skumjais Rie­tums sadrūma arvien vairāk, līdz sāka raudāt, atspiedis galvu pret tēva plecu.

– Mans dēls, kāpēc tu raudi tik jautrā brīdī? – neizpratnē jautāja tēvs.

– Es gribu zināt, kāpēc tu Pārsliņu ieprecināji brā­lim, nevis man? Kāpēc man nebūs tik skaistas sievas? – šņukstēja Rietums.

Tagad arī Dienvids pacēla savas zilās acis pret Pār­sliņu un tās sastapās ar jaunives dzirkstošo skatienu. Dienvida stabule sāka skanēt vēl maigāk, tā dziedāja tikai Pārsliņai, un Pārsliņa dejoja tikai Dienvidam. Sniegamāte zem galda paslepus lauzīja rokas, jo kas gan notiks, kad to pamanīs niknais un straujais Zie­melis.

„Meitiņ, meitiņ, valdi savu sirdi!” Sniegamāte čuk­stoši lūdzās, kad Pārsliņa virpuļoja viņai garām.

Bet kas vairs var savaldīt sirdi, kad tajā pamodusies mīlestība? Vai Pārsliņa būtu spējusi to, ko nespēj cilvēki – ne jauni, ne veci, ne muļķi, ne pasaules gudrie! [Sakse 1987 : 170]


Mikus. Tas meitēns mani mīlē!…

(Nosēstas pie galda, šķirsta domīgi grāmatiņu. Lasa pēdīgi.)

Jau visi ciemi priecājas

Pie rudens bagātības.

Viss gavilē un lustējas,

Un uzdzer veselības.

Man vien nekas neiepriecē,

Man troksnis dara raudas;

Man riebj ik katra stabule,

Man patīk klusas gaudas.

(Nopūšas.) Cik patiesi vārdi! (Lasa tāļāk.)

Ak, man trūkst manas meitiņas,

Kā es to aizmirst spētu;

Tā bija zelta meitiņa,

Bij krons par visu sētu…

(Grāmatiņu lēnām atstumdams pie malas.) Bij?… Ir? nē, bij – priekš manis bij… (Nogrimst domās. Ilze nāk no istabas.)


[Blaumanis 1949 : 31–32]

 

 

Ragana. Tu redzēsi, princese Zeltīte. Kā no kājām sākšu dvēseli dzīt, tā pa muti izdzīšu. Kā pelīti satveršu, kausiņā paslēpšu, līdzi aiznesīšu.

Princese. Bet tik pasteidzies.

(Ragana tuvojas Sprīdītim ar svēpējamo trauku. Uz pirkstu galiem. Atkal pie princeses.)

Viņš tur rokas krustīm pār krūtīm. Tad es nekā nevaru darīt. Tad man pašai dūmus acīs sit.

(Princese nepacietīgi.) Nu ej vien! Kas tik ilgi tūļosies! Nogaidi izdevīgo acumirkli!

(Pavēli klausīdama, steidzas pie Sprīdīša. Kā taisās pār viņu liekties, tai iesitas pašai dūmi acīs. Viņa sāk rīstīties un šķaudīt.

Princese sit kāju pie zemes.) Nu viņa visu izjauks!

(Sprīdītis atmostas, ierauga raganu, saprot viņas nolūku, uzšaujas kājās.)

Ā! Tad pagalmā tadi spoki kūņājas. Pa’, pa’, iesmērēšu viņiem kājas!

(Meklē stabuli.)

Ragana izbailēs. Stabuli nē! Stabuli nē! Stabuli nē!

(Nomet svēpējamo trauku un aizbēg.)

Sprīdītis smejas. Bāž stabuli kulē.

Āā! Mana stabule jau tagad var no slavas vien pārtikt.

 

[Brigadere 1998 : 74–75]



Ko man nozīmē latvietība?


Mana ģimene man palīdzēja uzaugt par latvieti. Mani vecāki mudināja, lai es sekoju latviešu tradīcijām, un man mājās nebija, nav un nekad nebūs atļauts runāt angliski. Ar vecākiem jārunā latviski. Punkts.

 

Mums mājās uz gultām ir segas ar latviešu rakstiem. Mums plauktos stāv latviešu grāmatas, komiksi, svečturi, krūzes, lelles, rotas un stabules. Mums uz grīdas blakus klavierēm ir četras kokles. (Mans mērķis nākotnē ir iemācīties tās spēlēt!)

 

Latviešu komiksi ir tik daudz lasīti, ka vairākiem ir vāki noplīsuši. Svečturus mēs dedzinām vakaros, kad ēdam garšīgas vakariņas. Latviešu krūzēs ir ielieta kafija, sula, ūdens un DAUDZ alus. Stabules un kokles bieži spēlētas, un rotas daudz valkātas.

 

Jā, par ko es jums stāstu?

 

Es runāju par kaut ko, kas tev sekos visu mūžu. Tu to vari paslēpt, bet pats nevari no tā slēpties, kas ir nenovērtējams latviešiem, bet nesvarīgs pārējiem.

 

Atbilde: Latvietība!

 

[Sagatavots pēc: Vītola 2006 : 8]



 Pēc mākslinieka Ivara Mailīša idejas 2015. gadā Rīgā Brīvības ielas un Elizabetes ielas krustojumā bija aplūkojams un sadzirdams skaņas objekts „Skaņu stabules” – lielas ērģeles, kas veidotas no daudzām ganu stabulēm, izceļot ganu stabules kā gara liecinieces. Skaņas objekts, to aplūkojot virzienā uz Vecrīgu, veidoja Latvijas valsts kontūru. Tas ieskandināja trīs muzikālus notikumus: Ziemeļu un Baltijas valstu dziesmu svētkus, 11. Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, kā arī starptautisko folkloras festivālu Baltica 2015.


[Sagatavots pēc: https://www.youtube.com/watch?v=25DKylHY8vU] 


Rīgas Doma ērģelēm ir 124 reģistri, 4 manuāļi un pedālis, 6718 dažāda lieluma un materiāla stabules, kas izvietotas uz 26 vēja lādēm. Ērģeļu stabules ir izgatavotas no dažādiem kokmateriāliem: priedes, egles, kļavas, ozola, dižskābarža, bumbieres, kā arī no metāla – alvas un svina sakausējumiem dažādās proporcijās. Stabuļu izmēri ir dažādi – lielākās ir 10 m, bet mazākās tikai 13 mm garas.

[http://www.doms.lv/info/?mnu_id=69]  



Spēlfilma Sprīdītis (1985). Režisors Gunārs Piesis, „Rīgas kinostudija”.

 

Animācijas filmas „Zelta sietiņš” (1975) otrā daļa „Mākonītis un mākonīte”. Režisore Roze Stiebra, kinostudija „Dauka”. 

 

[http://www.pasakas.net/pasaku_kino/zelta_sietins/zelta_sietins/] 


Dziesma Stabuļu melodijas. Izpilda Iecavas folkloras kopa „Tarkšķi” (S. Blaumane, A. Karele). 

 

 

 

Dziesma Stabules dziesma. Izpilda grupa „Iļģi”.

 

Dziesma Dzejnieka dziesma. Māras Zālītes vārdi, Jāņa Lūsēna mūzika, izpilda Zigfrīds Muktupāvels. 


Stabule


  1. Koka vai metāla pūšaminstruments. Skaņa rodas, gaisa strāvu ievadot tieši instrumenta stobrā. Stabules pazīstamas gandrīz visu tautu mūzikā.
  2. Latviešu tautas koka vai niedres pūšaminstruments. Stabulēm ir vairāki paveidi:

1) soprāna stabule, diapazons – c1–c3;

2) pikolo stabule – kvartu augstāka;

3) alta stabule – kvintu zemāka par soprāna stabuli.

 

Stabulei ir 4–8 skaņu atveres. Iespējams iegūt pilnu hromatisko skaņurindu, kaut gan parasti tās izmanto diatoniski.

 

  1. Ērģeļu detaļa noteikta augstuma un tembra skaņas iegūšanai.
 

[Sagatavots pēc: Kārkliņš 1990 : 277]

 


Stabule


Stabule – sens, konisks vai cilindrisks koka vai metāla tautas pūšaminstruments ar stobru. Skaņa rodas, stabulētājam gaisa strāvu ievadot tieši stobrā ar muti vai plēšām. Stabule pazīstama gandrīz visu tautu mūzikā. Latvijā tā ir viens no senākajiem un visvairāk izplatītajiem mūzikas instrumentiem. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka kaula stabules spēlētas jau pirms Kristus. 18. un 19. gs. etnogrāfiskajos materiālos minētas vairs tikai koka (priedes, apses, alkšņa, vītola), mizas un niedres stabules. Ar stabuli pavadīja dejas. Stabuli pūta ganos. Stabules 4–8 caurumi dod diatonisku skaņu rindu. Dažkārt spēlētas arī dubultstabules. Stabule izmantota arī citu mūzikas instrumentu izgatavošanā: daudzas dažāda lieluma stabules ir ērģelēs, 2 vai 3 stabules – dūdās.

 

[Sagatavots pēc: Hirša 2009 : 298]

 


Stabules


Stabuļu gatavošanai ieteicams lietot sausu lapu koku. Ar urbi izurbj caurumu, vēlams 1,5 līdz 2 cm resnu, un apstrādā sagatavi, līdz tās sieniņu biezums ir 2 līdz 4 mm, tad griež svilpi. Pēc tam stabuiededzina skaņas caurumiņus. Palielinot caurumu diametru, skaņa paaugstinās un otrādi, tādējādi iespējams stabules ļoti precīzi noskaņot. Eksperimentāli atrod stabules garumu attiecībā pret diametru un vēlamo skaņošanas augstumu.

 

[Sagatavots pēc: Jansons 1991 : 140–141]

 


Niedru stabules


Kokles pagatavošana prasa zināmus darba apstākļus un iemaņas, bet pagatavot niedru stabules pa spēkam katram puikam, kuram kabatā ir ass nazītis.

 

Ziemā savāc niedres un sagarina pa posmiem, tad izveido skaņas mēlīti, to iegriežot ar asu nazīti. Niedres vidus rūpīgi jāiztīra, tāpat arī iegrieztās mēlītes caurums. Mēlīte atkarībā no platuma var būt 1 līdz 3 cm gara – jo platāka, jo garāka. Ja niedre bieza un mēlīte plata, tad to ar nazīti nokasa plānāku, kamēr sāk skanēt, – vaļējo niedres galu aizbāž ar koka puļķīti vai spēlējot aizspiež ar mēli. Kad stabule skan, tad tajā iegriež 3 līdz 6 skaņu caurumiņus. Atkarībā no iemaņām iespējams izgatavot precīzi skaņotus un patīkami skanošus instrumentus.

 

[Sagatavots pēc: Jansons 1991 : 140]

 

 

Stabulnieks latviešu mūzikas dzīvē un folklorā


Latviešu etnogrāfijas materiālos gandrīz nekā nav par stabuļu gatavošanu no dzīvnieku ragiem, kaut gan teorētiski tas būtu iespējams. Pie līdzīgi „neskaidriem” tekstiem būtu pieskaitāmas dainas, kur minētas stabules deju mūzikas spēlēšanai vai stabules kāzu situācijā:

 

Spēlman bāliņ, pūš stebulītes!

Jo manas kājiņas dīžāti dīžāj’.

 

Pieci vilki silā kauca, kad es dzimu māmiņai;

Visi pieci stabulēja, kad es ņēmu līgaviņu.

 

Nereti šādā situācijā tautasdziesmu tekstos stabules ir minētas kopā ar bungām:

 

Sitat bungas, bundzenieki, sapūšat stabulītes!

Nu māmiņa godu dara pēdīgami dēliņam.

 

Vakar mani māte kūla ar uguņ’ pagalīt’;

Šodien mani tautas veda ar bungām, stabulēm.

           

Kurzemes meitām pastalas kājās,

Karavīriem zābaki, strupa mundierīte.

Sitat bundziņas, pūšat stabulītes,

Lai tik lustīgas karavīra kāzas!

           

 

Ja būtu tā, ka stabules ir svilpes veida instruments, tad dainas ar stabuļu pieminēšanu kāzās vai deju situācijā būtu skaidrojamas kā no realitātes attālinājusies poēzija. Svilpes veida stabuļu klusā, maigā skaņa un dejošana kāzās varētu būt pavisam nesavienojamas lietas. Taču uzvedinošas domas par kāzās spēlēto stabuļu veidu piedāvā daina:

 

Panākšņi panākšņi, kur jūsu luste,

Kur jūsu bungas, kur stabulītes?

Noķēruši sivēniņu, padusē kvīcināja.

 

Sivēna kvīcināšana padusē ir nepārprotama dūdu jeb somas stabuļu metafora, kas atspoguļo spēlēšanas tehniku – dūdu maiss spēlējot ir novietots padusē, un tam uzspiež ar elkoni, tādējādi liekot skanēt stabulēm.

 

Tikai ar somas stabulēm iespējama šāda dainā attēlota situācija:

 

Visas bungas, stabulītes pakārām vadzītī

Līdz citam rudeņam, līdz Jānīša kāziņām.

 

Somas stabuļu uzbūves elements ir lokana ādas soma, un šādu instrumentu var bez grūtībām uzkārt uz vadža, ko nu nekādi nevarētu teikt par svilpes veida stabuli.

 

Somas stabules ir burdona instruments: stabule ar skaņas caurumiņiem tiek izmantota melodijas spēlēšanai, un vienlaicīgi ar to skan burdons – vienas vai divu stabuļu radīts nepārtraukts skanējums uz viena toņa. Vārds bourdon franču valodā nozīmē ‘kamene’, un šī kukaiņa nepārtrauktā, zemā zumēšana patiešām atgādina dūdu burdona stabules skanējumu. Šeit var minēt dainu:

 

Circenīts kāzas dzēra, blusa lēca vedībās,

Suns sita bungas, kamenīte stabulēja.

           

 

Nemaz nepārsteidz, ka personificētajā kāzu ainā stabulētāja ir tieši kamene, nevis cīrulis vai strazds, jo dziesmas teicējas priekšstats par stabulēšanu kāzās saistījās ar somas stabulēm jeb dūdām.

 

Somas stabuļu pūtējs Vidzemes zemnieku kāzās ir redzams Johana Kristofa Broces zīmējumā.

 

„Latvju dainās” ir publicēts K. Treijera iesūtītais kāzu apraksts no Ventspils apgabala, kur somas stabules minētas visos svarīgākajos kāzu ieražas norises posmos. Var secināt, ka daudzos gadījumos, kur folkloras tekstos minētas stabules, īpaši kāzu situācijā, patiesībā ir domātas somas stabules jeb dūdas.

 

[Sagatavots pēc: Muktupāvels : http://www.music.lv/mukti/Stabulnieks.htm]