Tradicionālā transkripcija

[suôls]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[su͜oˀls]


[s] – nebalsīgais troksnenis

[uo]– divskanis

[l] skanenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.



solsakne, vārda celms

-sgalotne




air+sol-s

ēvel+sol-s

kāj+sol-iņ-š

skrūv+sol-s




sols patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

 sol-s

 sol-i

Ģ.

 sol-a

 sol-u

D.

 sol-am

 sol-iem

A.

 sol-u

sol-us

I.

 ar sol-u

ar sol-iem

L.

 sol-ā

sol-os

V.

 sol! sol-s!

soli!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Skolas sols bija nokrāsots baltā krāsā.

2) izteicēja labs sols.

3) galvenais loceklisVecais sols.

4) papildinātājs – Jānis bija jau septiņus gadus deldējis skolas solu.

5) apzīmētājsĒriks apsēdās uz sola malas.

6) vietas apstāklisSolā ir ieskrāpēts mans vārds.



sola atzveltne


koka sols, skolas sols, vingrošanas sols


apsēsties uz sola, apsūdzēto sols, saliekamais sols, sēdēt solā



sols, -a, v.

Sēdēšanai paredzēta mēbele, veidojums, kas sastāv no garenas plāksnes ar balstiem galos, arī vidusdaļā.

Moku sols – solam līdzīgs veidojums, kas ir paredzēts spīdzināšanai.

Gar sienām uz gariem, ēvelētiem dēļu soliem sēdēja meitenes. Bels 1, 94.

// Skolas mēbele sēdeklis kopā ar galdu (parasti diviem skolēniem).

Viņa pati pirmajā skolas dienā apsēdās man blakus, un tā mēs palikām sola biedrenes visus skolas gadus. Klints 1, 23.

// Garens (parasti atslēdznieka, galdnieka) darba galds.

Skolas darbnīcā uz darba sola ir nostiprinātas nekustīgas vai grozāmas paralēlskrūvspīles. Raž 1, 37.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


sols sūls; beņčs; (ar atzveltni) kanaps 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


suôls  suôls demin. suôlĩc, -ĩna. istabã bi suôli, ku sêdêt, ùn tâdi beuķĩši a četrãm kãjãm. viênu suôlu (nùo)sêdêt – sēdēt (kādu laiku) blakus (skolas) solā.
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 460]


sols – krāģis, kraķis, ķeblis, ķeblītis, buciņš sar., bucītis sar.


Apsūdzēto solssols, uz kura tiesa sēdina apsūdzētos; vieta, kur tiek atmaskots noziegums, pārkāpums.


Nokļūt (arī nonākt) uz apsūdzēto solatikt tiesātam; tikt atmaskotam (noziegumā, pārkāpumā).


Nosēdināt uz apsūdzēto solasaukt pie kriminālatbildības.


No skolas solatūlīt pēc skolas beigšanas, arī tūlīt pēc mācību pārtraukšanas skolā.  
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


Deldēt skolas soluiet skolā, mācīties
[Sagatavots pēc: LFV II 2000 : 403]


Muitas terminoloģijāapskates sols.

 

Mežsaimniecībāmīkstais sols, soliņš.

 

Sporta spēļu terminoloģijākomandas sols, maiņas sols, noteikumu pārkāpēju sols („grēkāžu sols), rezervistu sols.


Uzvārdi Soliņš, Soliņa.


Vietvārdi – Solas, zemniekmāja Duntē; Sole, zemniekmāja Bolderājā; Soliņi, zemniekmāja Ilzenē; Soliņu kalns, kalns Siguldā.


sols, mantots vārds, salīdzināms ar liet. suolas ‘sols’, vācu Schwelle ‘slieksnis’, islandiešu svoli ‘klucis’, grieķu sélma ‘griestu dēlis, airu sols’. Pamatā indoeiropiešu *sOel- : *sel– ar nozīmi ‘baļķis, dēlis; priekšmets no baļķiem, dēļiem’. Pēc cita uzskata (Kazimirs Būga) vārds saistāms ar verbu sēdēt, kā latīņu solium ‘atzveltnes krēsls, tronis’ saistāms ar ar verbu sedēre ‘sēdēt’.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 252–253]


angļu – bench; desk

baltkrievu  лава; лаўка

čigānu  bánkòs

franču – banc

grieķu  πάγκος; παγκάκι

igauņu – pink

ivritā  ספסל

krievu – скамья; скамейка

latīņu  subsellium

lietuviešu – suolas

poļu – ławka

somu  penkki

ukraiņu – лава

vācu – die Bank

zviedru – bänk; lave



Kārpas var nodzīt, ja, mācītājam kancelē kāpjot, slimo vietu paberzē gar solu.


Kārpas izzūdot, berzējot rokas kapos pie krustiem vai arī baznīcā gar sola malām, tēvareizi skaitot.



Četras kājas, bet nespēj iet. – Sols


Četri dēli nes vienu tēvu. – Sols


Sams ar četrām ūsām. – Sols


Nasta piekūst, nastas nesējs nepiekūst. – Sols un sēdētājs. 


Nedzīvs dzīvu nes. – Sols un sēdētājs.



Ai, Dievu, Dievu,

Nu salti laiki!

Nu sala jūriņa

Līdz dibenami.

Nu laba braukšana

Zīteru zemē,

Zīteru dzeltaņu

Lūkotiesi.

Piesēda div’ soli

Zīteru dzeltaņu,

Treš sols piesēda

Bruņotu vīru,

– Ņem nu, bāliņi,

Kura tev patīk.

– Neņemšu, māsiņ,

Izlasas vieni.

– Ņem, ņem, bāliņ,

Man gan patīk.

Segs man zītera

Vilnanīti;

Ielikšu zītera

Pūriņāi.

Viss mans pūriņš

Margot margoja,

Saulei lecot

Vizēt vizēja,

Saulei rietot

Mirdzēt mirdzēja. [LD 13282-3]

 

Viegli guļu, viegli ceļos

Uz bāliņa egles sola;

Grūts gulēt tautiņās

Āboliņa cisiņās. [LD 25009-0]

 

Dzeriet, brāļi, rūktu alu,

Kamēr bite medu nes;

Gul uz sola, bāleniņ,

Ikam māte sievu ņēma. [LD 11740-0]


Acu liešana

Kādā muižas rijā uzturējies velns un nav devis rijniekam nekāda miera. Gribēdams velnam par viņa nedarbiem atdarīt un pazīdams viņa dabu, ka tas vienmēr virsū bāžas, lai viņam arī no visa dod, kas rijniekam ir jeb ko tas ēd, – to visu zinādams, rijnieks tad piebēra kādu vakaru vienu bikšu kuli ar riekstiem, otru ar akmentiņiem un aizgāja uz riju krāsni kurināt. Līdz rijnieks bija krāsni iekūris un nosēdies riekstus ēst, te arī velns klāt un prasa viņam: ko tas ēdot? Rijnieks atbild: „Riekstus!”

„Dod man arī!” prasa velns.

Rijnieks nedod vis viņam riekstus, bet akmentiņus. Velns pieber pilnu muti akmentiņu un sāk tos kodīt, bet nevar viņus sakost. Redzēdams, ka rijnieks viegli un garšīgi riekstus ēd, viņam turpretim veltīgi jācīnās ar akmeņu košanu, velns noskatās skaudīgi uz rijkuru un izsauc reizēm: „Tu vienādi ēd, bet es nekā!”

Citā reizē ieraudzīja velns, ka rijnieks, nosēdies uz krāsns kuldas malas, pīpēja pīpi. Velnam arī iegribējās tādus pašus kuplus dūmus laist. „Dod man arī!” tas sacīja uz rijnieku, viņam klāt pieiedams.

„Labprāt!” atbild rijnieks un iedeva velnam pīpes vietā bisi, kuru tas turēja kāju starpā. Velns, domādams bises stobru par pīpes spici, iebāza to mutē un vilka, ka vilka; bet dūmi nenāca, ka nenāca. „Pieliec uguni!” uzrunāja velns rijnieku, tam plintes galvu pasniegdams. „Tūliņ!” atteic rijnieks, bises galvu saņemdams un viņas spalviņu nospiezdams. Bises sprādziens sprāga un velnu vairs neredzēja rijā.

Pēc kādām dienām bija velns atkal klāt un žēlojās par stipro tabaku, ko rijnieks tam devis smēķēt pagājušo reizi: viņš veselas septiņas dienas no vietas esot zemes rijis. Bet arī šoreiz nestāvēja rijnieks dīkā. Viņš lēja alvu. „Ko tu tur dari?” velns prasa rijniekam. „Leju jaunas acis!” atbild vientiesīgi rijnieks. „Vadzi, vai tu nevari izliet arī man jaunas acis?” „Kādēļ ne? Ja gribi, tūliņ, bet tad apgulsties tur uz sola!” Velns nogulstas žigli uz sola. Tomēr, lai varētu pastāstīt arī citiem velniem, kā jauno acu lējēju sauc, prasa viņš rijniekam pēc vārda. Rijnieks teica, ka viņu saucot „Es pats!” Velns brīnās par rijnieka ērmoto vārdu, to vairāk reižu atkārtodams. Kad alva pa tam bija atdzisusi, tad vajadzēja velnam brītiņu gaidīt, kamēr izkausēja to pa jaunu. Vairāk reižu uzsauca velns rijniekam nepacietīgi, lai pasteidzoties acis liet. Pirms rijnieks to darīja, viņš piesēja velnu pie sola. Nu viņš paņēma podu, kurā atradās alva, un salēja visu velnam acīs. Velns aiz sāpēm uzslējās ar visu lielo solu kājās, bļāva, sprauslāja un izskrēja rijas priekšā. Aiz tāda trokšņa visa rija pieskrēja velnu pilna. Tie prasīja: kas viņam sagānījis acis? Velns, izslaucīdams alvu no acīm ar dūrēm un gaisā lēkdams aiz sāpēm, brēca: „Es pats! Es pats!”

„Kad pats vainīgs, tad jāliek citi mierā!” domāja citi velni un neaizkāra rijniekam ne mata. No tā laika nav manīts neviena velna šai rijā.
[http://valoda.ailab.lv/]

 

Velna līgava

Vienā mājā, netālu no citām ēkām, stāvēja tukšs nams. Šinī namā bija paraduši pa svētdienas pavakarēm puiši ar meitām pulcēties, lai padietu, parotātu.

Vienā tādā vakarā atnākušas arī no otras, tuvējās mājas divi jaunas meitas – māsas tās bijušas. Šās jaunās meitas diet nedejušas, bet tikai noskatījušās, kā citas meitas ar puišiem dej. Visgar sienām šai namā bijuši soli, kamēr vieni dej, citi apsēdušies. Piepēži ienākuši vēl divi jauni puiši. Nekas – kur jau dej, tur visvisādi saronas. Un ta nu ienāk tie puiši, apsēžas uz viena sola un skatās. Bet viena no abām māsām arvienu pažūr uz svešajiem puišiem.

Te patlaban viens pāris dej, bet streipuļo un pakrīt. Svešie puiši par to drusku pasmej. Bet māsa, uzmanīgi skatīdamās, ievēro, ka šiem melni zobi.

„Dievs pasargi, māsiņ!” viņa saka otrai, „svešajiem puišiem ir melni zobi.”

Meitas savās bailēs nu vēl uzmanīgāki novēro svešos puišus un piepēži apmana: apakš tā sola, kur svešie nosēdušies, karājas astes galiņš. Tūliņ abas māsas klusiņām piecēlušās un drebēdamas izgājušas no nama nepamanītas un – ko tikai kājas jaudā – projām uz mājām.

Paskrējušas tādu gabalu, dzird: namā viņām aiz muguras briesmīgi vaimanā, brēc un kauli brakšķ. Bet šīs abas mūk, ko tikai spēj. Jau nebūtu vairs tālu no mājām, te dzird pakaļ dzenamies. Un lūk, viens no svešajiem puišiem jau itin klātu. Nekur vairs citur paglābties, – turpat pirmā ēkā, pirtī, iekšā. Bet pirtī bija iesērti žāvējami lini. Abas paslēpušās linos. Puisis atskrējis pie pirts, gribējis jau iet iekšā, te atskan pirtī balss: „Nenāc! Ja nāksi iekšā  sadegsi!”

Tā bijusi Dieva balss.

Palicis stāvam puisis, nedrīkstējis iet pirtī, griezies atpakaļ un aizskrējis. Otrā rītā mātes un tēvi gaida, gaida, vai jel drīzumā bērni nenāks no tā nama atpakaļ, kur aizgājuši diet un rotāt, bet kā nē, tā nē. Beidzot ies raudzīt – atron: Dievs, esi žēlīgs! – čupām guļ salauzītu baltu kaulu, vairāk nekā.

Sveši puiši cits nebijuši kā divi velli.
[http://valoda.ailab.lv/]


Velna dzīves vietas

Skaistkalnes pagastā ir vieta, ko sauc par Ābeļu kalnu. Tas ir neliels uzkalns ar vecu ābeli, no kā arī tam piešķirts tas nosaukums. Ābeļu kalns esot velnam iemīļota vieta, kur tas bieži vien muļķojot garāmgājējus.

Tā reiz gar Ābeļu kalnu bijis jāiet vienam vecim. Tas lēni, kaļķīti smēķēdams, gājis uz priekšu. Bijusi jau tumša nakts.

Te uzreiz vecītim piesities melns kungs, kas tam piedāvājis skaistu, zelta apkalumiem izrotātu pīpi, pildītu ar smaržīgu tabaku. Kungs licis priekšā mīties ar pīpēm un vecis bijis arī ar mieru. Abi apsēdušies uz skaista sola – vecis nobrīnījies: „Diez’ kā te tāds sols radies?” – un sākuši runāties. Runājot vecītis nejauši pieminējis Kristus vārdu. Kā miglā pazudis melnais kungs – tas bijis pats velns – ar visu vecīša pīpi. Vecītis atradies sēdam uz Ābeļu kalna vecās ābeles zara. Mutē tam bijis garš stilba kauls. Noprazdams, ka viņu izmuļķojis pats nelabais, vecītis aizmetis stilba kaulu, pārmetis krustu, nospļāvies un gājis tālāk.
[http://valoda.ailab.lv/


Skolotāja jautā Pēcim:

– Kāpēc tavā kontroldarbā ir tādas pašas kļūdas kā tavas sola biedrenes darbā?

– Mums abiem taču ir viena un tā pati skolotāja! – viņš atbild.

 

Skolotājs:

– Tagad es jums pierādīšu Pitagora teorēmu.

Pēterītis no pēdējā sola noburkšķ:

– Nevajag pūlēties, skolotāj, mēs jums tāpat ticam.

 

Notiek astronomijas stunda. Skolotāja stāsta:

– Bērni, šodien tieši desmitos vakarā būs Mēness aptumsums! Ieteiktu jums to pavērot!

Balss no pēdējā sola:

– Pa kuru kanālu?

 

Bioloģijas skolotājs stāsta par kukaiņiem, kuri dzīvo tikai vienu dienu.

No pēdējā sola kāds iesaucas:

– Lieliski! Visu dzīvi vienas vienīgas dzimšanas dienas!



***


[..]

Māte atteic kaunēdamās:

„Gaidi, dēls, gan dieviņš gādās.”

Dieviņš tiešām sagādāja

Vairāk nekā gaidāms bija:

 

To pat vakar’ notiek lietas,

Šinī malā nedzirdētas,

– Būs piecdesmit pieci gadi –

Teātris un viesīgs vakars.

 

Ļaužu pilna visa zāle,

Sols pie sola, krēslu krēsli,

Vienā sienā liela kaste,

Balta palagsega priekšā.

 

Vaļā veras baltais palags,

Kastē dzīvo sveši ļaudis –

Tā kā brīnums, tā kā sapnis!

Tā kā nebūtu, kā būtu!

 

Platām acīm, stīvs un stindzis,

Puisēns sēd un mēmi skatās:

Jaunās jūtas ieviļņojas,

Jaunie prāti pūlas saprast. [Rainis 1978 : 357]


 

***


es būšu parkā par solu

kad sniegi nokusīs

es būšu parkā par solu

kad sodrējains lietus līs

es būšu parkā par solu

kad pumpuri atplīsīs

es būšu parkā par solu

kad sētnieki runčus dzīs

es būšu parkā par solu

kad saule brēks debesīs

es būšu parkā par solu

trīs tūkstoš naktis vai trīs

bet ja reiz tava roka

man atzveltni noglāstīs

tad es vairs neapsolu

ka es būšu parkā par solu [Skujenieks 1995 : 170]

 

Vārds sols izmantots Knuta Skujenieka mīlas dzejoļu krājuma nosaukumā Parkā par solu (1997).


Visi valodnieki [skolēni, kas mācās svešvalodu] bija sadalīti pulkos. Stundā katrs pulks ieņēma divus solus. Skolotājs nosēdās turpat priekšējā solā un uzlika brilli. Tad viņš paņēma tuvākā skolēna grāmatu, kas to ne visai labprāt deva, un sāka atprasīt papriekš atsevišķos vārdus (vokābuļus), tad teikumus. [Valdis 1942 : 314]



Dokumentālā filma Cilvēks no soliņa (2000). Režisors Ansis Epners.

Filma stāsta par Edgara Šēnberga ceļojumiem pa Latvijas novadiem, apzinot pilskalnus, pārbaudot un salīdzinot vietvārdus, lai pārliecinātos par savas latviešu valodas izcelsmes hipotēzes pamatotību.


Dziesma Kam ziedi, mežābele. Alfrēda Krūkļa vārdi, Raimonda Paula mūzika.


Dziesma Kā būs labāk? Renāra Kaupera vārdi, grupas „Prāta vētra” mūzika, izpilda grupa „Prāta vētra”.


Vārdam sols ir divi homonīmi: sols ir gan šķidra neorganiska vai organiska daļiņu koloīda sistēma, gan arī Peru naudas pamatvienība.